Aliens

Selims I Bargais (1512.-1520.g.)

Osmaņu impērijas sultāns no 1512. līdz 1520.gadam.

Radniecība. Tēvs – Bajazīds II (iepriekšējais sultāns).
Brāļi.
Vienīgais dēls – Suleimans I (nākamais sultāns).

Dzīvesgājums. 1512.gadā sefevīdu persiešu šaha Ismaīla I turku sabiedroto spiediens kļuva tik spēcīgs, ka Bajazīdu II tronī nomainīja tā dēls Selims I. Jau pēc mēneša Bajazīds II nomira.
Selims I varas noturēšanas nolūkos sodīja ar nāvi savus brāļus un citus dzimtas vīriešu kārtas īpatņus.

Ārpolitika. Jau 1512.gadā plānoja militārus pasākumus pret sefevīdu šahu Ismaīlu I un Ēģiptes mameluku varas gāšanu.
1514.gada 23.augustā tikās izšķirošā kaujā ar sefevīdu šaha Ismaīla I armiju pie Čaldirānas. Osmaņu artilērija satrieca skaitliski mazāko persiešu kavalēriju, taču persieši veikli pameta kaujas lauku. Selims I sagrāba Tebrizu, taču, ziemai sākoties, atkāpās uz Anatoliju. Tā Ismaīls I atkal atguva savu galvaspilsētu, taču drīzumā to pārnesa tālāk uz austrumiem – Kazvinu. Kari starp sefevīdiem un osmaņiem turpinājās veselus 30 gadus. Tika iegūtas un zaudētas teritorijas, taču kauja pie Čaldirānas visai strikti noteica turpmāko robežu starp sunnītu turkiem un šiītu persiešiem.
1516.gada augustā Selims I, stingrā apņēmībā pakļaut mameluku valsti, nosūtīja pret tiem armiju ar smago artilēriju uz Mardžabiku (ziemeļos no Alepas). Sagrāba Alepu un 26.septembrī ieņēma Damasku. Tālāk osmaņu armija devās uz pašu Ēģipti, šķērsojot Sinaja pusalu.
1517.gada 25.janvārī ieņēma Kairu un darīja galu Ēģiptes mameluku valstij. Viņš ieņēma Kairu 1517.gada 25.janvārī. Janičāri un citu osmaņu kareivji 3 dienas laupīja pilsētu. Tika izsekoti un nogalināti ap 10 000 mameluku un to sekotāju.
Pašu Tumanbeju pakāra pilsētas vārtos, bet pēdējo abasīdu kalifu Mutavakkilu aizveda uz Konstantinopoli, un tas tapa par pamatu Osmaņu kalifāta pasludināšanai.Visbeidzot 1517.gadā arī iekaroja un uz ilgāku laiku iekļāva Ēģiptes teritorijā Nūbiju.
Pēc tam pievērsās Arābijas, Sīrijas un Palestīnas iekarošanai.
Selims I pieņēma padevības zīmes no 17 beduīnu cilšu arābiem. 1517.gada 17.jūlijā Mekas pilsētas pārvaldnieks atzina Selimu kā „svēto vietu aizsargu un kalpotāju,” un piešķir tam galvenās relikvijas – Muhameda plašķi un karogu, kā arī kalifa Omāra zobenu. Šīs relikvijas Selims I paņēma sev līdzi uz Konstantinopoli.
Kari starp sefevīdiem un osmaņiem turpinājās veselus 30 gadus. Tika iegūtas un zaudētas teritorijas, taču kauja pie Čaldirānas visai strikti noteica turpmāko robežu starp sunnītu turkiem un šiītu persiešiem.

Iekšpolitika. Nav nekādu vēsturisku datu par to, ka Selims I 1517.gadā formāli būtu pieņēmis kalifa titulu. Tomēr daudzi uzskata, ka viņš par tādu tomēr kļuvis, jo sagūstījis un nobīdījis pie malas pēdējo no abasīdu kalifiem mameluku Kairā – Al Mutavakilu.

Reliģija. Nežēlīgi vajāja kizilbašus un citas šiītu minoritātes Anatolijā: viņa valdīšanas laikā nonāvēti ap 40 000 musulmaņu ķeceru.
Selims I bija kaislīgs mednieks un reiz saslima medību laikā. Viņu izdziedināja Melas kalna klostera mūki. Kā pateicību sultāns piešķīra klosterim plašas zemes, dārglietas un 1,5 m augstu zelta svečturi.

Nāve. Selims I nomira 1520.gada oktobrī.

Saites.
Otomaņu turku sultāni.