Aliens

Sūfisms, sūfiji

Vārds visai ticami cēlies no arābu vārda suf – „vilna.” Tā ir norāde uz rupjās vilnas drēbēs tērpto Muhamedu, kad viņš apmeklēja korānisko atklāsmju alu.

Raksturojums. Islāma mistiskā forma, to nereti sauc par islāma „mistisko novirzienu” un pat „islāmu ārpus politikas.” Daži musulmaņi uzskata, ka sūfisms tikai izteic „slepeno mācību,” kas slēpta Korānā. 

Vēsture. Radies IX gs. Irākas dienvidos, sajaucoties jūdu, kristiešu un musulmaņu reliģijām. Citur teikts, ka persiešu, budistu un hinduistu uzskatiem. Tāds novirziens radās laikā, kad islāms sāka iespiesties austreņos.
Agrīnie sūfiji par savu mērķi uzskatīja ciešu, pat intīmu Korāna un Allaha izpratni, kas izpaudās cītīgā šariata likumu un piecu islāma balstu ievērošanā. Viņi mēģināja atdarināt savā dzīvē pravieša atklāsmju saņemšanas apstākļus – piekopa askētismu, kas izpaudās vilnas apmetņa nēsāšanā.
Vēlāk sūfiji nonāca saskarsmē ar Persijas un Indijas mistiķiem un askētiem, kas gan bija citu reliģiju pārstāvji. Tad arī sūfiji sāka praktizēt garīgus vingrinājumus, caur kuriem tiem vajadzētu nonākt pie dievišķās atklāsmes. Tā bija mūzika, dejas, dziedāšana un naksnīgas negulēšanas, kā arī dziļa pašapcere – meditācija.
Tad sūfiji pasludināja sevi par Muhameda ezotērisko zināšanu mantiniekiem un jaunu kulta formu izveidotājiem, ar to izraisīdami konservatīvo islāmistu neapmierinātību, kuru acīs sūfisms bija pārlieku individuāls un dažkārt pat zaimojošs. Tā kā sūfiji godāja arī svētos (tradīcija droši vien aizgūta no kristiešiem), tāpat kā šiīti, tad viņus sāka uzskatīt par ķeceriem.

Kritikas rezultātā sūfisms sadalījās divos novirzienos:
1) „apreibinātie sūfiji” – praktizēja dziļas ekstāzes akcijas;
2) „skaidrie sūfiji” – tiecās savienoties ar islāma ummu, sekoja šariata likumiem.

Tomēr, tā kā sūfiji gaužām reti darīja zināmus savus politiskos uzskatus, tad patiesi brīnumainā kārtā ulemi nesāka tos vajāt. Tā sūfisms kļuva par islāma mācības nozīmīgu sastāvdaļu. XI-XIII gs. nereta bija parādība, ka musulmanis vienlaicīgi piekopa gan sūfiju rituālus, gan bija arī ortodoksāls sunnīts – pie tam tas neradīja nekādas ideoloģiskas kolīzijas.
922.gadā tomēr samilza konflikts starp sūfiju mācību un ulemiem. Tādējādi Huseins al Mansurs (vairāk pazīstams kā Al Hadžadžs – „vilnas kārsējs”) tika tiesāts Bagdādē un nonāvēts. Apvainojumu starpā bija celti arī iebildumi pret viņa tēzi, ka hadža laikā nav obligāta fiziskā ķermeņa klātiene Mekā, pietiekot arī būt tur domās.

Sūfisms devis pasaulei izcilus reliģiskus dzejniekus.
Visu laiku svētākais sūfijs bija Džilanī, pēc kura nāves notika sūfiju ordeņu veidošanās. Tariki jeb ordeņi nelika akcentu uz islāmisko svētumu.
Sūfisms nospēlēja galveno lomu islāma izplatīšanā Indijā, Vidusāzijā un Tālajos Austrumos. Īpaši aktīvi šie procesi norisinājās sākot ar XII gs., kad tika nodibināti spēcīgi sūfiju ordeņi. Savos garīgajos meklējumos sūfiji, atšķirībā no ulemiem un imāmiem, bija atvērti arī citu reliģiju pieredzei, to skaitā arī hinduismam un budismam. Tādējādi tālākajos kalifāta apgabalos reizēm veidojās patiesi dīvaini ticību konglomerāti. Tā piemēram, Indonēzijas abangani spēja savienot sūfiju atnesto islāmu ar pirmshinduistisko un pirmsbudisko pagānismu.
Indostānā izveidojās tādi sūfiju ordeņi kā Sahravardi, Čišti un Šatari. Uz šiem sūfijiem ietekmi izrādīja indiešu jogi un citi mistiķi.
XV gs. islāms, kas pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1453.gadā atdzima konservatīvākā veidā, tika stipri ietekmēts no sūfisma, kura skolas īpaši uzplauka Indijā.

Sūfiju ordeņi reizēm, būdami visai bagāti, piekopa diezgan kareivīgu taktiku. Labs piemērs tam ir Sefevīdu sūfiju ordenis, kas netālu no Kaspijas jūras atjaunoja Persijas impēriju XVI gs. sākumā.
Sūfijus Persijā ņēmās apkarot radikālo usūliju vadonis Valids Bihbahani (1706.-1792.g.), par ko pat ieguva nosaukumu Sufi Kuš („sūfiju padzinējs”).

Pravieši un izcilie sūfiji.
      Šeihs Adi ibn Musafīrs el Haraki. 
      Al Hallādžs.
      Al Nifarī.
      Rabija al Adavija.
      Al Muhasibi.
      Bajazīds al Istami. 
      Al Džunaids.
      Abdalkadīrs Džilanī.
      Muhamads ibn Muhamads Baha ad Dins Nakhbands.
      Jahja Suhravardi. 
      Džalaleddins Rumī.
      Šeihs Sefi ad Dins Ishāks.
      Ahmads Sirhindi.
      Ahmads ibn Idrīss. 

„Kāds pasūdzējās sūfiju gudrajam par to, ka viņu stāstītās noveles tiek interpretētas gan šā, gan tā.Viņš teica: „Lūk to cena. Jūs taču nepateiksiet laba vārda pat par tasīti, no kuras dzersiet malku piena, bet ne ūdens, vai par šķīvi, no kura varētu nogaršot gaļu, bet ne augļus? Tase un šķīvis – tie ir ierobežoti tilpumi. Vai tad mēle var lielā mērā nodrošināt barošanos? Jautājums nav par to, cik ir sapratnes veidu, un kādēļ es redzu tikai vienu ceļu? Jautājums ir citā: „Vai šis cilvēks spēs gūt labumu notā, ko viņš atradīs novelēs?”
Idrīs-šahs, „Austrumu domātāji.”

Saites.
Mistiskais islāms.