Aliens

Grāls, svētais

Saskaņā ar kristiešu leģendām ar Svēto grālu saprot kausu, no kura Svētā vakarēdiena laikā Jēzus dzēra vīnu ar saviem mācekļiem. Liekas, ka tai pašā kausā savāca Jēzus asinis pie krusta.

Franču pētnieks Luijs Šarpantjē vārdu Grāls tulko kā Gar-El – „Dieva akmens.” Cits viedoklis: šis vārds cēlies no vecfranču gradale un latīņu gradalis, kas nozīmē – „platu trauku ar padziļinājumu, kurā pasniedz izsmalcinātu ēdienu.” Francijas dienvidos vārdi grazal, grazau un grial līdz pat mūsdienām tiek lietoti par dažādu tilpumu apzīmējumiem.
Volframs sauc to par gral, bet Kretjēns – par graal.
Vārdu gradalis jau ap 1204.gadu lietoja hronists Helinands.

Vairāki Sv.Grāla kausu varianti:
1. Britu kauss. Saskaņā ar leģendu, pēc sišanas krustā Arimatijas Jāzeps, kurš Jēzum vēlāk atvēlēja savas kapenes, šai kausā savācis mesijas asinis, kas tecējušas pa dieva dēla sāniem, kad tas tika ievainots ar romiešu sarga šķēpu. Jāzeps esot bijis tirgotājs, kas no Kornvolas importējis cinku. Tāpēc Dienvidanglija kļuva par zemi, kur viņš meklēja patvērumu, kad pēc Jēzus nāves to sāka vajāt žīdu augstie priesteri. Svēto kausu viņš esot paņēmis līdzi un tam par godu uzcēlis kapelu Avalonas salā, ķeltu vissvētākajā vietā, tur, kur šodien atrodas Glāstonberija. Tā ir neliela koka baznīciņa, kurā glabājas šis koka kauss.

2. Spāņu kauss. No VIII gs. svētā vakarēdiena trauks no tumši sarkana karneola tiek pielūgts Spānijā un tam ir neapšaubāma izcelsme no romiešu laikiem. Šo kausu personīgi uz Romu esot aizvedis Sv.Pēteris. Pirms imperators Valeriāns vēl uzsācis kristiešu vajāšanas 258.gadā, pāvests Siksts II to esot uzticējis savam diakonam Laurentijam, spānim no Veskas, kurš to paslēpa dzimtajā vietā. Šeit tas glabājās līdz mauru invāzijai 718.gadā un tad tika pārvests uz kalna virsotnē uzcelto Sanhuana de la Penjas klosteri. 1399.gadā kauss nonāca Saragosā un kopš 1424.gada atrodas Valensijas katedrālē, kur tam ierādīta atsevišķa kapela.

3. Itāļu kauss. To ieguva krustneši laupījumā, kad 1034.gadā ieņēma pilsētu. Krustneši nosprieda, ka tas ir Sv.Grāla kauss, kuru saskaņā ar leģendu Zālamanam uzdāvināja Sābas ķēniņiene, Etiopu priesteri to izmantoja upurējot Saules dievam. Zālamans kausu glabāja savā pilī. Jēzum no šī kausa esot lējuši ūdeni uz rokām. Pēcāk šai kausā it kā savāktas Jēzus asinis, kas tam ritējušas no brūcēm pie krusta. Apustulis Filips to esot atdevis Cēzarejas pilsētai. Kad pilsētai uzbruka mameluki, krustneši bēgot tomēr iznesa kausu no tempļa un aizveda uz Eiropu. Tagad tas glabājas Sv.Lorenca baznīcā Dženovā.

4. Venēciešu kauss. Kādu tādu kausu, no zaļa dabiskā tuksnesī sakusušā stikla, aleksandrieši pārdeva venēciešiem XV gs. kā Grāla kausu par milzīgu naudu. Venēcieši uzskatīja, ka kauss darināts no vesela smaragda kristāla. No tiem laikiem līdz pat mūsdienām kauss glabājas Sv.Marka katedrālē Venēcijā. Šodien ir pierādīts, ka kauss izgatavots Aleksandrijā II-I gs.pmē. no smaragdzaļa stikla.

Mīts par Luciferu. Kāds īpašs akmens izkritis no Lucifera kroņa, kad erceņģelis Miķelis viņu sodīja un pazudināja. Šāds traktējums pirmo reizi parādās viduslaiku izdevumā „Vartburgas karš.” Šim mītam ir līdzība ar šumeru mītu par Zu, Enlilu un tam nolaupīto me.

Pirmais Svētā Grāla apraksts literatūrā. Tas ir Kretjēna de Truā sarakstītajā „Stāstā par Grālu”: „Kā tikko viņa ienāca ar Grālu rokās, uzplaiksnīja tāda gaisma, ka nobālēja sveces, līdzīgi kā bālē zvaigznes Saulei vai Mēnesim lecot.... Grāls... bija no tīra zelta [un] bija izgreznots ar visdažādākajiem dārgakmeņiem – pašiem krāšņākajiem un dārgākajiem, kādi vien atrodami jūrā vai uz zemes.”

Sarasa. Mītiska pilsēta, kurā glabājoties Svētais Grāls.

Avoti.
III gs. Ēģiptes gnostiķu teksts – maģiskais akmens radies no Lucifera „zobena no zaļas uguns,” - kad Miķelis viņam to izsitis no rokām, - „tas šķērsoja... telpu un zaudēja savu spēku un gaismu... tas kļuva blīvāks un blīvāks. Beidzot tas kļuva par akmeni, brīnišķīgu kausa formas smaragdu, un tas nokrita uz zemes virsmas... tas bija zobens un kļuva par dzeramo trauku.”

„Stāsts par Grālu” - sarakstījis Kretjēns de Truā,sarakstīts, bet nepabeigts 1182.gadā.

„Parsifāls.” Autors Volframs fon Ešenbahs (1170.-1220.g.). sarakstīts laikā no 1185.–1210.gadam. Tajā viņš vēsta par Svēto Grālu un bruņiniekiem, kas to apsargā. Svētais Grāls tiek raksturots kā īpašs akmens – Lapsit exillis (lapis – „akmens” no latīņu valodas) – „tālu no dzimtenes esošs akmens” vai arī lapis lapsusex illis stellis – „akmens, kas nācis no tālām zvaigznēm.” Autora zināšanu avots bijis Gijo de Provēns, daudz ceļojis XII gs. franču dzejnieks.
Savā darbā Ešenbahs Grāla sargāšanu cieši saista ar templiešiem: „Varonīgie bruņinieki dzīvo Munsalvešas pilī, kur apsargā Grālu. Tie ir templieši, kas bieži dodas uz tālām zemēm piedzīvojumu meklējumos. Lai kāds būtu kauju iznākums, slava vai pazemojums, tie pieņem visu ar atvērtu sirdi, kā izpirkšanu par grēkiem.”
Tādējādi daudzi pētnieki uzskata, ka autors aizšifrēti-aizmiglotā veidā vēlējies ko pateikt. Tādēl arī tik daudz dažādu minējumu par šo darbu.

„Jaunākais Titurels” – sarakstīts „Parcifālam” tik līdzīgā stilā, ka zinātāji jau no XIII gs. to pierakstīja Volframam. Tikai pavisam nesen noskaidrojās, ka darbu sarakstījis kāds Albrehts fon Šarfenbergs laika posmā no 1270.–1275.gadam. Autors bija ņēmis par pamatu agrāk nezināmus Volframa grāmatas fragmentus.
Šai darbā Ešenbahs (nu jau zināms ka ne Ešenbahs) atbild uz jautājumu, kur gan atrodas templiešu Monasalvešas pils ar Grālu? Tas esot novietots Pirenejos, kalnu grēdā, kas atdala kristiešu zemes no pagāniem. Tas dikti izskatās pēc Granjēnas – pirmā templiešu cietokšņa.

„Svētā Grāla meklējumi” – stāstu krājums, kuru sastādījuši cisterciešu mūki XIII gs. Šai krājumā Grāls jau tiek saistīts ar mistiskajām Kristus asinīm, un tiek aizmirsts Grāls – akmens.

„Atura nāve” - sarakstījis sers Tomass Melorijs XV gs. vidū. Šī grāmata pārstāv idealizētu kristiešu leģendas variantu, kurā Svētais Grāls uzskatīts par kausu no zelta, un kuru nesa neaptraipīta jaunava, un kurā bija Jēzus asinis. 

"Krusta karš pret Grālu" - šī 1933.gadā izdotā darba autors ir nacists Otto Rāns.

Nacistu Grāla meklējumi. Pēc SS brigādes komandiera Villiguta (tas esot nācis no kādas senas karaļu dzimtas un tam esot bijušas kādas paranormālas spējas?!) (citur teikts, ka pēc kāda Veistora padoma!) padoma Vestfālē esošo XII gs. Vēveles pili iekārtoja kā Grāla pils analoģiju.
Valters Šelenbergs savos memuāros rakstīja, ka pils tika pārvērsta par lielāko SS klosteri. Tajā katru gadun uz slepenām sanāksmēm savācās ordeņa vadītāji. Visi SS elitei piederīgie te nodarbojās ar meditāciju un vingrinājumiem gara stiprināšanai. Lielajā sanāksmju zālē katram SS bonzam bija savs krēsls, tajā sudraba plāksnīte ar saimnieka vārdu. Nav zināms, ko Šelenbergs domājis ar šiem vingrinājumiem un kas notika "izredzēto" SS locekļu vidū.
Zem Vēvelsburgas pils ziemeļu torņa bija milzīgs pagrabs, kura centrā bija izveidots padziļinājums akas veidā. Himlers to bija ierīkojis kā "Zemes nabu": akmens kauss veidoja centru, ap to sienās atradās 12 akmens cokoli. Uzskata, ka tieši šai kausā tikuši sadedzināti mirušo SS vadoņu ģērboņi, bet akmens cokolos uzstādītas urnas ar to pelniem. Šeit Himlers sasaucis savu paša "Apaļo galdu" un pārdzīvojis savu Grāla mistēriju. 12 SS "bruņinieku" tika Himlera sasaukti konklāvam (slēgtai apspriedei). To virspriesteris bija pats Hitlers, kas 1936.gada gleznā pat attēlots kā Grāla bruņinieks.
Nacisti patiesi veikuši arī Sv.Grāla meklējumus. Tāpēc veikuši izrakumus Žizoras cietoksnī (templiešu valdījumā no 1158.-1161.g.).
Otrā pasaules kara pēdējās dienās Himlers nosūtīja Sv.Grāla meklēšanai ekspedīciju. Tās vadītājs bija Otto Skorcēni (Musolīni atbrīvotājs no itāļu partizāņiem). Meklējumu vieta bijusi kaut kur Pirenejos - varbūt Renlešato vai Monsegīra? Tā kā nav saglabājušās nekādas dokumenālas ziņas par šo ekspedīciju, tad var izteikt tikai minējumus.

Hipotēzes.
Grāls atradies kataru Monsegīras cietoksnī. Šo leģendu pastāstījis Otto Rānam kāds vietējais gans un Rāns to iekļāvis savā grāmatā "Krusta karš pret Grālu."

Grāls ir bībeliskā Mannas mašīna. Un varbūt tas pats, kas Bafomets.
Pauls Antons Kellers (pils īpašnieks no 1968.- 1980.gada) apgalvo, ka veselā rindā rakstīto avotu tieši Lokenhauzas pili Austrijā nosauc par Grāla pili. Te atrodas attēls uz akmens, ko pētnieki saista ar vārdu "maize," mannas mašīnu un Grālu.

Atrodas Karbonikas pilī. Mistiska vieta, kur Sv.Grāla kausu cilvēki redzējuši vēl šobaltdien.

Pēdas masu kultūrā. Stīvens Spīlbergs par šo tēmu uzņēmis filmu "Zudušo dārgumu mednieki."

Saites.
Angļi.
Bruņinieku romāni.