Aliens

Astoņi fakti par bīstamajiem tuneļiem Pirmā pasaules kara laikā

Pirmais Pasaules karš (1914.–1918.g.), ko dēvē arī par Lielo karu, bija līdz tam nepieredzēta katastrofa, kas atklāj cilvēces necilvēcīgumu, taču tā sekas veidoja moderno pasauli.

Karš izpostīja lielu daļu Eiropas, bojā gāja vairāk nekā desmit miljoni cilvēku, sagruva impērijas, radās jaunas valstis, izraisīja konfliktus no Francijas līdz Persijai, no Krievijas līdz Klusā okeāna salām un radīja apstākļus, kas paaudzi vēlāk izraisīja Otro pasaules karu.

Pat simts gadus pēc asiņainajām kaujām arheologi Eiropā joprojām atrod unikālas kara liecības, kas atklāj, kā Pirmais pasaules karš kļuva par militāro tehnoloģiju sacensībām.

Tikai daudzus gadus vēlāk atklājās, cik būtiska karadarbības daļa risinājās pazemē, milzīgās tranšeju un tuneļu sistēmās, kas caurvija Franciju un Beļģiju. Karam tuneļos ir veltīts arī dokumentālais raidījums “Pirmais pasaules karš: nāves tuneļi,” kas sestdien, 27.oktobrī būs skatāms “National Geographic.”

Pirms šī raidījuma “National Geographic” apkopojis vairākus interesantus faktus par pazemē notiekošajām militārajām darbībām.

Pazemes tuneļi ļāva parakties zem tranšejām

Pirmais pasaules karš lielā mērā bija tranšeju karš. 1915.gada sākumā Rietumu frontē bija izveidojies masīvs tranšeju tīkls, no Ziemeļjūras līdz pat Šveices robežām. Jāsaka, ka ideja “parakties” zem tranšejām nav jauna, taču Lielajā karā tā guva jaunu piepildījumu. Tuneļu rakšanu pirmie sāka vācieši, 1914.gada decembrī aptuveni 80 kilometrus no Kalē izrokot desmitiem sīku tuneļu zem britu armijas tranšejām. Pēc tam steidzamā kārtā arī briti izveidoja racēju brigādes no pieredzējušiem olgļračiem.

Tuneļus raka bijušie ogļrači

Britu parlamenta deputāts Džons Nortons Grifits, dēvēts arī par “Elles Džeku,” bija pirmais, kam ienāca prātā veidot inženieru armiju tuneļu rakšanai un mīnu likšanai zem pretinieku tranšejām. Šim nolūkam viņš piesaistīja ogļračus un cilvēkus, kas iepriekš bija strādājuši dziļi pazemē pie kanalizācijas sistēmām vai Londonas metro. Tie bija skarbi vīri, kas zem zemes bija strādājuši kopš bērnības un kurus armija dažādu iemeslu dēļ bija noraidījusi.

Strādājot, reizēm varēja dzirdēt pretinieka racēju elpu

Tuneļu racēju darbs bija nogurdinošs, klaustrofobisks un bīstams. Viņi strādāja sveču gaismā, pilnīgā klusumā, apzinoties, ka pretinieki dara tieši to pašu un kādā mirklī starp abām racēju komandām var būt tikai dažu metru attālums. Bieži vien varēja dzirdēt pretinieku elpu un cērtes cirtienus, kaut arī tās bija aptītas ar lupatām. Racēji bija brīvprātīgie, kas strādāja par trīs reizes lielāku samaksu nekā karavīru atalgojums.

Zem zemes strādā tūkstošiem sapieru

Līdz 1916.gadam frontes britu sektorā darbojās 31 viena tuneļu rakšanas komanda, kā arī brigādes no Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes. Kopā aptuveni 21 000 vīru. Tomēr katru mēnesi aptuveni 1200 cilvēku gāja bojā no saindēšanās, ienaidnieka uzbrukumiem, u.t.t. Kara beigās tuneļu būves uzņēmumi tika piesaistīti citiem darbiem, piemēram, ceļu un tiltu būvi vai arī racēji iesaistītājas kaujās kā kājnieki.

Tuneļiem bija stratēģiska nozīme Sommas kaujās

Kaujas abos Sommas upes krastos norisinājās no 1916.gada 1.jūlija līdz 18.novembrim. Uz to sākšanas brīdi briti bija izrakuši septiņus lielus un vienpadsmit mazus tuneļus. Vēlāk tās uzskatīja par kara bezjēdzīguma piemēru. Kaujās uzvarēja briti un franči, taču viņi zaudēja 623 906 cilvēkus, 100 tankus un 782 lidmašīnas. Vācieši zaudēja aptuveni 600 000 vīru.

Sommas kaujas: pēc sprādziena izveidojas milzu krāteris

Tuneļiem un tajos izvietotajām sprāgstvielām bija liela nozīme kaujās pie Sommas. Mesīna šodien ir miermīlīga pilsētiņa Flandrijā, Beļģijā, Francijas pierobežā, bet pirms simts gadiem te notika lielākā eksplozija, kāda pasualē pieredzēta. Džona Nortona Grifita racēju komanda netālu no britu tranšejas, ko dēvēja par Ločnagaras ielu, ierakās dziļi krīta slānī, aptuveni 300 metrus pretinieku virzienā un divās lielās pazemes telpās izvietoja 27 tonnas amonāla sprāgstvielu. Viņu mērķis bija iznīcināt nocietinātu punktu, ko dēvēja par “Schwaben Höhe.” Divas minūtes pirms britu uzbrukuma 1916.gada jūlijā mīnas sprāga ar zemestrīcei līdzīgu spēku, izveidojot milzīgu, 70 metru dziļu krāteri. Eksploziju reģistrēja seismogrāfi Šveicē, savukārt britiem bija vajadzīgas tikai trīs stundas, lai ieņemtu vāciešu pozīcijas. Krāteris 1978.gadā nopirka Ričards Dannings, un tagad te ir Pirmā pasaules karā kritušo memoriāls.

Pazemē veidoja arī dīvainus, eksperimentālus ieročus

Viens no noslēpumainākajiem ir vairāk nekā 1,5 metrus garais un 2,5 tonnas smagais t.s. Līvena ugunsmetējs (Livens Large Gallery flamme projector). Dīvainais ierocis bija 35 centimetrus plats un darbojās kā liela šļirce, izplatot liesmas vairāk nekā 100 metrus tālu. Lai to sagatavotu darbam, pazemē strādāja 300 vīri, bet iedarbināšanai bija nepieciešama astoņu vīru komanda no Karaliskās īpašās inženieru brigādes. Pavisam tika gatavoti četri ugunsmetēji, taču divus iznīcināja vācieši, bet atlikušie divi Sommas kaujas pirmajā uzbrukuma dienā ļāva britiem iekarot vācu tranšejas ar salīdzinoši maziem zaudējumiem.

Francijas pazeme joprojām glabā spilgtas liecības par Pirmo pasaules karu

Tā, piemēram, mazajam Bosellas ciematiņam bija stratēģiska nozīme Sommas kaujās, un mūsdienās, veicot pētījumus tuneļos, ir identificēti 25 no 28 britu racējiem un visi desmit franči, kuri gāja bojā rakšanas darbos. Tagad atklājas, ka ar koka balstiem, gāzes durvīm aprīkoto tuneļu sienas bija apzīmētas ar instrukcijām, tādēļ racējiem nebija vajadzības runāt. Krīta slāni rotā arī izgrebti portreti.

Mesīnā atrodas zemnieku saimniecība “Petite douve,” zem kuras fermu ēkām gāja frontes līnija. Tās īpašnieki tikai salīdzinoši nesen atļāva piekļūt tuneļiem un alām, kas bija saglabājušās neskartas no kara laikiem. Tagad te notiek plaši arheoloģiskie pētījumi.

Savukārt netālajā alu sistēmā ir labi saglabājušās liecības par sadzīvi, tostarp hospitālis, kurā aprūpēti franču, angļu un pat vācu karavīri. Te var atrast gan apbedījumus, gan nesprāgušas bumbas un granātas. Precīzāka hospitāļa atrašanās vieta nav zināma, kaut arī vietējie slepeni to atjauno un vēlas ierīkot memoriālu.

Dokumentālais raidījums “Pirmais pasaules karš: nāves tuneļi” būs skatāms “National Geographic” sestdien, 27.oktobrī plkst. 23:00! 

NG publicitātes materiāli 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.