Aliens

Pirmais Pasaules karš (1914.-1918.g.)

Par I Pasules karu to sāka saukt tikai pēc II Pasales kara izcelšanās.

Eiropas naidīgo alianšu militāra cīņa par varu no 1914.-1918.gadam, kas izvērsās par plašu vispasaules karu, kurā iesaistījās 38 no tolaik 59 esošajām valstīm. Karš izpostīja lielu daļu Eiropas, bojā gāja vairāk nekā desmit miljoni cilvēku, sagruva četras impērijas (Austoungārija, Vācija, Osmaņu Turcija un Krievija), to teritorijās radās jaunas valstis, izraisīja konfliktus no Francijas līdz Persijai, no Krievijas līdz Klusā okeāna salām un radīja apstākļus, kas paaudzi vēlāk izraisīja II Pasaules karu.

Kara cēloņi. Kara cēloņi rodami gan antagonismā starp lielvalstīm, gan arī to izraisīja valstu līderu lēmumi pēdējā pirmskara mēnesī, nevis, kā to deklarēja padomju histogrāfija - "ilgstošs starpvalstu saspīlējums." Lielvalstu līderi pirms kara nesarunājās. Tas bija iemesls Tautu Savienības izveidošanai. Amerikāņu vēsturnieks Henrijs Kisindžers raksta, ka I Pasaules karš izcēlās tādēļ, ka nogalinātā erchercoga Franča Ferdinanda dzīvesbiedre nebija pietiekami augstdzimusi, līdz ar to uz vīra bērēm neieradās virkne monarhu. Iespējams, ja tie būtu satikušies, tiktu izrunātas kādas prolēmas un karš varētu neizcelties.
Pamatā akadēmiskā vēsture kara izraisīšanā vaino Vāciju. Tomēr Anglija, Francija un Krievija pirms kara uzvedās agresīvak nekā Vācija. Lielbritānija centās saglabāt impēriju, Francija - iegūt teritorijas, Krievija - iegūt izeju pie siltajām jūrām. Pretrunas bija arī pašu militāri-politisko bloku iekšienē, jo, piemēram, Krievija un Lielbritānija vēl no 1885.gada dažādi lūkojās uz šaurumiem Melnās jūras akvatorijā. Savukārt trīs gadus iepriekš Lielbritānijas okupētā Ēģipte bija pretimstāvēšanas iemeslas Londonas un Parīzes starpā.
Kamēr Otrā reiha Vācijas kanclers bija Bismarks, kas pats to arī bija radījis, par vāciešu karu pret Krieviju nevarēja būt ne runas - vācieši bijās karot divās frontēs. Taču, kad pie varas nāca grāfs Georgs de Montekukoli (Georg Leo Graf von Caprivi de Caprera de Montecuccoli), viņš apgalvoja: "Nākamo pavasari mums būs karš divās frontēs." Visus četrus gadus šīs grāfs gaidīja karu.
Tomēr bija arī vācieši, kas labi izprata situāciju. Piemēram, ģenerālštāba priekšnieks grāfs Helmūts fon Moltke Vecākais (Helmuth von Moltke der Ältere) 1890.gada 14.maijā vērsās pie reihstāga deputātiem ar runu, kurā atminējās ilgstošos karus Eiropā: "Varbūt būs septiņu gadu, bet varbūt trīsdesmit gadu karš, un ak vai tam, kas aizdedzinās Eiropu, kurš pirmais iemetīs degli pulvera mucā."
Bijušais Policijas departamenta direktors un iekšlietu eksministrs Pjotrs Durnovs (Пётр Николаевич Дурново), kas iemantojis germanofīla reputāciju, 1914.gada februārī uzrakstīja kādu slavenu piezīmi, kas neparasti precīzi paredzēja notiekošo: "Mūsu pārdzīvotā laika vēstures centrālais faktors būs Anglijas un Vācijas sacensība. Šī sacensība neglābjami novedīs pie bruņotas cīņas viņu starpā, un tās iznākums, visdrīzāk, būs nāvējošs uzvarētajai pusei. Pārlieku jau nesavietojamas ir šo valstu intereses, vienlaikus to lielvalstnieciskā eksistence agri vai vēlu izrādīsies neiespējama."
12.(25.)jūlijā Krievijas impērijas ārlietu ministrs Sergejs Sazonovs (Сергей Дмитриевич Сазонов) paziņoja krievu vēstniekam Lielbritānijā, ka "pirmšķirīgu nozīmi sāk ieņemt tā pozīcija, ko ieņems Anglija." Sazonovs cerēja uz Anglijas stingru nostāju pret Vāciju, kas varētu to apvaldīt. 
Nesen krievi pārizdeva britu sūtņa Parīzē lorda Bertija (Francis Bertie, 1st Baron Bertie of Thame) dienasgrāmatas "Eiropa Pirmā Pasaules kara laikā." 1918.gada 2.septembrī Bertiju, pazīstamu ar iesauku "atklātais Bertijks,"  iecēla pēru kārtā - Viscount Bertie of Thame par izciliem nopelniem diplomātijas laukā. Viņš raksta: "Askvits saka, ka viss atkarīgs no Krievijas pozīcijas." Tadejādi toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Herberts Henrijs Askvits (Herbert Henry Asquith) parlicis visu atbildību uz Pēterpili. Pats britu sūtnis pieļāva bēdīgu vieglprātību attiecībā pret ķeizara Vilhelma II pozīciju. Tagad mēs zinām, ka neprātīgais monarhs centās izraisīt karu, kamēr Krievija nav nostiprinājusies. Protams, nozīme bija arī senajām Krievijas un Lielbritanijas domstarpībām Balkānos. Lūk, Bertijs raksta 1914.gada 27.jūlijā: "Un tomēr grūti iedomāties, ka ķeizars un viņa valdība patiesi vēlētos karot. Neticu, ka viņi būtu ņēmuši dalību Austroungārijas ultimātā Serbijai. Ja nu tomēr Krievijas imperators iecirtīsies savās muļķīgajās un veclaicīgajās pretenzijās, ka Krievija ir visu slāvu valstu aizbildne, lai cik arī slikti tās neuzvestos, tad karš ir pilnīgi iespējams. Vācija būs spiesta atbalstīt Austriju, bet Francijai būs jānāk palīga Krievijai."

Kara izcelšanās. 1914.gada 28.jūnijā serbu nacionālists Gavrila Princips atentātā nāvējoši ievainoja Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu - Austroungārijas impērijas troņmantnieku, kas kalpoja par iemeslu kara sākumam. 28.jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai, aizsākot militāro konfliktu, kas strauji vērsās plašumā un kļuva pazīstams kā I Pasaules karš.
28.jūlijā ap 22:00 Tveras ielā Maskavā pie ģenerāļa Skoboļeva pieminekļa sākās stihisks Serbijas atbalsta mītiņš. Austrijas konsulāta aizsardzībai tika izsaukti žandarmi.
30.jūlijā Krievija mobilizēja spēkus Serbijas aizstāvībai. 
1.augustā spēkus mobilizēja Vācija un Francija. Vācija pieteica karu Krievijai.
2.-3.augustā Vācija iebruka neitrālajā Beļģijā un pieteica karu Francijai.
4.augustā Lielbritānija pieteica karu Vācijai.
Karā iesaistījās 38 no tolaik 59 esošajām Eiropas valstīm.

Karojošās puses. Karadarbībā piedalījās Trejsavienība (Vācija, Austroungārija, Itālija) ar mazākiem sabiedrotajiem pret Antanti (Lielbritānija, Krievija, Francija), savukārt, ar viņu sabiedrotajiem.
Interesanti, ka Vācijas, Krievijas un Lielbritānijas valdnieki bija radinieki - visi britu karalienes Viktorijas mazdēli.
Vilhelms II (Vācija) - vēlējas ekonomiski un politiski dominēt Eiropā. Bija teritoriālas pretenzijas pret Krieviju un Franciju (Āfrikā), intereses Tuvo Austrumu reģionā.
Nikolajs II (Krievija) - vēlējās vājināt Vāciju un Austroungāriju (ašķelt to trijās daļās - Ungārijā, Austrijā un Bohēmijā), Nodibināt kontroli pār Stambulu (Konstantinopoli), Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumiem.
Džordžs V (Lielbritānija) - vēlējās ekonomiski un politiski dominēt Eiropā, apturēt Vācijas ekspansiju Āfrikā.
Raimons Puankarē (Francija) - atgūt no Vācijas Elzasu un Lotringu un saglabāt savas kolonijas Ziemeļāfrikā.
Francis Jozefs I (Austroungārija) - pakļaut Balkānu valstis, iegūt kontroli pār Bosniju un Hercegovinu.
Viktors Emanuels III (Itālija) - aizstāvēt savas intereses Ziemeļāfrikā. Teritoriālās pretenzijas pret Austroungāriju (Dalmācija, Istras pussala). Galu galā tādēļ Itālija izstājās no Trejsavienības.

Spēki. No Trejsavienības puses piedalījās 25 934 321 cilvēki - gāja bojā 4 452 321.
Antantes bloks. (l'Entente cordiale - "sirds saskaņa") No Antantes puses piedalījās 45 073 747 cilvēki - gāja bojā 5 614 350.

1914.gads. Jau kara pirmajos mēnešos Austrumprūsijā, Mazūru ezerainē un Augustovas mežos aizgāja bojā desmitiem tūkstošu latviešu, kas bija mobilizēti Latvijas teritorijā formētajos krievu armijas korpusos un divīzijās tūlītējai nosūtīšanai uz fronti.
9.-14.augustā robežu kaujas. Vācu spēki atspieda frančus 200 km atpakaļ un nostiprinājās pie Marnas upes. 22.augustā vien krita 27 000 franču karavīru.
Krievu uzbrukums un sakāve Austrumprūsijā. Pirmajās nedēļās pēc kara sākuma divas krievu armijas sāka uzbrukumu Austrumprūsijā. Uzbrukums sākumā attīstījās krieviem sekmīgi, taču pēc tam vācieši aplenca ģenerāļa Aleksandra Samsonova (Александр Самсонов) komandēto 2.armiju, sakāva to, bet ģenerāļa Pāvila Rennenkamfa (Павeл Ренненкампф) armiju piespieda atkāpties. 26.-30.augustā notika Tannenbergas kauja, kurā Vācija pārtrauca Krievijas virzīšanos uz priekšu Austrumprūsijā.
Austroungāru un krievu cīņas. Tikmēr Austroungārijas militārais stāvoklis veidojās pavisam slikts. Tieši austroungāru armijai kara sākumā bija pienākums pretimstāvēt Krievijas impērijas armijai, kamēr vācieši tiks galā ar frančiem. Austroungāriem karš nevedās - Galīcijas kaujā viņi cieta graujošu sakāvi tā, ka vāciešiem bija steigšus jāglābj savs sabiedrotais, pretējā gadījumā riskējot palikt bez tā.
6.-9.septembrī Pirmā Marnas kauja - franču un britu pretuzbrukums. Vācu spēki tika apturēti tikai 40 km no Parīzes. Kopā gāja bojā ap pusmiljona kareivju.
Septembra beigās vācu-krievu frontē izvērtās niknas kaujas, kurās krievu armija tomēr noturējās pret vācu spiedienu, faktiski vāciešus pat sakaujot.
Septembra beigās no jauna izveidotā vācu 9.armija sāka uzbrukumu krieviem Polijā. Tās mērķis bija veikt triecienu flangos galīcijā uzbrūkošajam krievu karaspēkam. 2 nedēļu laikā vācieši spēja atspiest krievu spēkus pie Vislas un Varšavas - kaujas norisinājās jau apmēram 10 km no pilsētas. Vācieši nolēma sakopot visus spēkus spējam triecienam pret Varšavu, uzticot apsargāt kaimiņu iecirkņus (uz dienvidiem, blakus Ivangorodas cietoksnim) 1.austriešu armijai. Vēlāk izrādījās, ka šai rīcībai bija visai nepatīkamas sekas priekš Ass valstīm. 9.krievu armija uzbruka austriešiem un atmeta. Vacieši pie Varšavas nokļuva aplenkuma draudos. Vācu armijas pavēlniecība Paula fon Hindenburga personā oktobra beigās pieņēma lēmumu par karaspēka atvilkšanu izejas pozīcijās. Kauja tika pārtraukta.
Tādejādi vācu virspavēlniecības plāni sakaut krievus Galīcijā un Polijā tika izjaukti. Vēl vairāk - vācieši un austrieši bija cietuši sakāvi.
Septembrī-novembrī Rieteņu fronte izstiepās līdz jūrai - no Ziemeļjūras līdz Šveicei.
Osmaņu turku iesaistīšanās karā. Naktī no 1914.gada 28. uz 29.oktobri turku un vācu kuģi apšaudīja Odesu, Sevastopoli, Feodosiju, Novorosijsku. Situācija bija tāda, ka gan Pēterpilī, gan Sevastopolē labi saprata iespēju par turku uzbrukumu, tomēr pienācīgi tam tā arī nesagatavojās. Krievu presē šo notikumu ironiski nosauca par "pamošanos Sevastopolē" ("Севастопольскaя побудкa"). 1914.gada 2.novembrī krievu ķeizars Nikolajs II izdeva manifestu par kara pieteikšanu Osmaņu impērijai, krievu diplomātiem un sūtnim tika noteikts pamest Stambulu.
Vācieši saprata, ka krievus varētu sakaut tikai tādā gadījumā, ja pret tiem mestu visus spēkus. Vadoties no tā, vācieši sāka plānot uzbrukumu 1915.gadā.

1915.gads. Skaitliskais un materiālais pārsvars bija Antantes pusē, tomēr nekādi neizdevās realizēt šo pārsvaru. Vēl vairāk - Vācija un tās sabiedrotie ne reizi vien smagi sakāva Sabiedrotos.
1915.gada janvāra sākumā starptautiskais žīdu afērists Aleksandrs Parvuss satikās ar vācu sūtni Hansu fon Vangenheimu un tam izklāstīja savu revolūcijas organizācijas plānu Krievijā, kas bija balstīts 1905.gada revolūcijas pieredzē. Tā paša gada martā Parvuss publicēja tā saucamo "Helfanda memorandu," kurā 20 lappaspusēs detalizēti aprakstīja, kā organizēt revolūciju Krievijā un piespiest to separātam mieram ar Vāciju.
1915.gada 22.aprīlī vācu karaspēks pret frančiem un britiem pie Beļģijas pilsētas Ipras pirmo reizi lietoja ķīmiskos ieročus - hlora un iprīta gāzes.
1915.gada pavasarī fronte sasniedza tagadējās Latvijas teritoriju un līdz rudenim Kurzemes un Zemgales lielākā daļa bija okupēta, simtiem tūkstošu bija devušies bēgļu gaitās. Un atkal tūkstoši krita latviešu strēlnieku pulkiem aizstāvot Rīgu.
Maijā Antantei pievienojas Itālija, kas pieteica karu Austroungārijai.
1915.gada decembrī Šantijas sabiedroto konferencē tika nolemts par darbību koordināciju Eiropas frontēs - uzbrukums bija ieplānots uz vasaras sākumu. Tam bija jabūt vispārējam: Rieteņu frontē uzbruks briti, franči un beļģi; Itālijas frontē itāļi, bet Austreņu frontē uzbrukumā jāpāriet krievu armijai; Saloniku frontē uzbruks grieķu armija un sabiedroto ekspedīcijas korpuss. Tomēr viss gludi bija tikai uz papīra. 
Maija vidū austriešu armija pārgāja uzbrukumā itāļu armijai. Tikai dažas dienas vēlāk Itālijas armija atradās  militāras katastrofas priekšā. Sabiedrotajiem tika noraidītas palīdzības telegrammas.
Krievu armija pārgāja uzbrukumā 1915.gada maija beigās (pēc vecā stila), taču ne visas Austreņu frontes garumā, bet tikai DR. Vēsturē šis notikums iegājis kā Brusilova pārrāvums. Lai gan uzbrukums bija sekmīgs, tomēr izšķirošu sakāvi Austroungārijai nodarīt neizdevās.
6.septembrī Sofijā tika parakstīts Bulgārijas-Turcijas miera līgums. Vācija, kas centās Bulgāriju iesaistīt karā pret Antanti, piespieda Turciju atdot Bulgārijai 2600 kvkm lielu teritoriju. Tai pašā 6.septembrī Sofijā parakstīja arī Bulgārijas-Vācijas draudzības līgumu. Bulgārija apņēmās I Pasaules karā atbalstīt Vāciju, kas garantēja Bulgārijas teritoriālo vienotību. Slepens līguma pants solīja Bulgārijai teritoriālos ieguvumus no kaimiņvalstīm.

1916.gads. 1.jūlijā sākās Sabiedroto britu/franču uzbrukums vāciešiem pie Sommas upes un turpinājās līdz pat tā paša gada novembrim. No katras puses gāja bojā pa 600 000 kareivju. Franči un briti panāca savu uzvaru, pie kam angļi pirmo reizi pasaules vēsturē kaujā izmantoja tankus. Vācieši tika atspiesti par vairākiem desmitiem kilometru. Taču arī tā nebija nekāda izšķiroša uzvara.
1916.gada augustā Antantes pusē karā iestājās arī Rumānija ar 650 000 karavīru, jo tā ar Antantes palīdzību vēlējās iegūst austroungāru varā esošo Transilvāniju. Parīzē un Londonā uzskatīja, ka rumāņu armijas uzbrukums austroungāriem varētu krasi izmainīt kara gaitu. Augustā rumāņu armija arī sāka uzbrukumu austroungāru karaspēka grupējumam Transilvānijā ar  milzīgu dzīvā spēka pārsvaru, tomēr tas izgāzās.
Septembrī vācu pavēlniecība pārdislocēja uz Transilvāniju savu 9.armiju un sākās vācu un austriešu pretuzbrukums rumāņiem. Tas beidzās ar pilnīgu Rumānijas armijas sagrāvi, trešdaļa tās padevās gūstā. Decembrī krita Bukareste, krievi steidzamā kārtā uz tagadējās Moldāvijas teritoriju pārcēla vairākas armijas, kur tās apvienojās ar sakautās rumāņu armijas atliekām.
Tā arī 1916.gadā Sabiedrotie savu mērķi sakaut pretinieku nespēja realizēt. Sabiedrotie nebija pietiekami novērtējuši Centrālās ass valstu spēku pārvarēt dziļi ešelonētās vācu un austriešu aizsardzības sistēmas. Tomēr 1916.gada nogalē stratēģiskā situācija sāka nosvērties par labu Antantei, tiesa gan, tikai rietumu frontēs.

1917.gads. Šai gadā Antantes pusē karā iestājās arī Brazīlija.
No oktobra puses līdz 20.oktobrim vācu kara flote veica Monzunda salu salu sagrābšanas operāciju, kas pie viena bija arī pēdējā krievu armijas un flotes lielākā kauja šai karā.
1917.gadā Februāra revolūcijas un tam sekojoša lielinieku organizēta valsts apvērsuma rezultātā sabruka Krievijas impērija, līdz ar to arī krievu fronte austreņos. Vācija strauji virzījās uz priekšu gandrīz līdz pat Pēterpilij.
Tomēr Vācija nespēja izmantot savu militāro uzvaru augļus, jo arī tās iekšienē izraisījās komunistiski dumpji. Antantes pusē karā iesaistījās ASV, uz Eiropu pārdislocēti amerikāņu kareivji, lai gan iesākumā ne tik lielā skaitā, kā to vēlējās Parīze un Londonā. 1917.gada beigās bija jau acīmredzams, ka Vācijas un tās sabiedroto militārais stāvoklis sāk līdzināties bezcerīgam.

1918.gads. Vēl pirms Brestas miera sarunu sākšanās, 1917.gada novembrī, vācu ģenerālis Ēriks Ludendorfs izstrādāja sparīga uzbrukuma plānu Rietumu frontē. Tajā tika plānots izmantot Austrumu frontē noņemtās divīzijas. Galvenais uzbrukuma mēŗkis bija britu spēku ielenkšana Francijas ziemeļos un Parīzes ieņemšana. Vācu plānotais uzbrukums patiesi sākās 1918.gada marta beigās un turpinājās gandrīz 4 mēnešus. Vācieši sasniedza nozīmīgus panākumus, tomēr tie nebija izšķiroši. Britu armija netika aplenkta un Parīze netika ieņemta. Uzbrukums beidzās 1918.gada jūlijā. Pēc tā vācu ģenerāļiem tapa skaidrs, ka karš ir zaudēts - vairāk spēku vāciešiem nebija.
Antantes intervence Krievijā. Pēc Oktobra apvērsuma Antantes dalībvalstis uzskatīja, ka Krievijā pie varas nākuši spēki, kas orientējas uz Vāciju. Jau 1917.gada 23.decembrī starp Lielbritāniju un Franciju tika noslēgta vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu bijušās Krievijas impērijas teritorijā. Briti "atbildēja" par Kaukāzu un kazaku apdzīvotajiem apgabaliem; franči - par Ukrainu, Krimu, Besarābiju; amerikāņi un japāņi - par Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Bez tam tika pieņemts arī lēmums par atbalstu visiem pretlielinieciskajiem spēkiem, t.i. ne tikai visiem nbākamās " balto" kust;ibas līderiem, bet arī jaunajām nacionālajām valdībām sabrukušās Krievijas impērijas nomalēs - Ukrainā, Somijā, Baltijā.
Protams, ka Antante neatzina Brestas mieru, ko austreņu frontē vācieši bija noslēguši ar Padomju Krieviju, tā vāciešiem ļaujot atbrīvot spēkus Rieteņu frontei, tomēr izlēma atklāti ar Padomju Krieviju nekonfliktēt. Divas angļu rotas izsēdās Murmanskā 1918.gada martā, taču status quo saglabājās līdz tā paša gada vasarai. Nopietni sarežģījumi Antantes un lielinieku režīmu starpā sākās pēc tam, kad vācieši strikti pieprasīja Brestas miera noteikumu izpildi. Pirmām kārtām jau atbruņot un izolēt Čehoslovāku korpusu. Par atbildi tie sacēlās un pēc būtības tas arī noveda pie pilna mēroga pilsoņu kara Krievijā.
Drīzi pēc tam angļi izsēdināja lielu vienību Arhangeļskā, bet japāņi aktivizējās Piejūrā un Aizbaikālā. Pēc Vācijas sakāves 1918.gada novembrī Antantes karaspēks tika nosūtīts uz Aizkaukāza Melnās jūras piekrastes pilsētām.
Vācijas sakāve. 1918.gada novembrī Vācija tika sakauta.

Miera parakstīšana. Tas tika parakstīts 1818.gada 11.novembrī Kompjenā.
Versaļas līgumu parakstīja Vācija ar ASV, Franciju, Lielbritāniju un Beļģiju 1919.gada 28.jūnijā. Līdz ar to oficiāli beidzās I Pasaules karš.
Jāatzīmē, ka sabiedroto starpā valdīja lielas pretrunas. Tā, piemēram, japāņu aktivitātes Krievijā valdīja amerikāņi, jo ASV uzlūkoja Japānu kā potenciālu sāncensi Klusā okeāna reģionā un nevēlējās tās spēkā pieņemšanos. Kopumā Antantes bruņoto spēku pavēlniecība tiecās izvairīties no plašas dalības Krievijas Pilsoņu karā. Pēc miera līguma noslēgšanas 1919.gada 28.jūnijā Versaļā starp Antanti un Vāciju pakāpeniski arī tika samazināta palīdzība "balto" kustībai, kas jau tāpat nebija visai dāsna.
Vācija apņēmās nomaksāt reparācijas par karā veiktajiem postījumiem 269 miljardu reihsmarku apmērā. Vēlāk atklājās, ka Vācija nav spējīga samaksāt šādu summu. Hitlera laikā 1933.gadā Berlīne atteicās pildīt savas saistības. Tiek uzskatīts, ka reparāciju jautājums bija viens no iemesliem II Pasaules karam.
Gadu gaitā reparāciju lielums tika daudzkārt samazināts, bet pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990.gadā tā piekrita izmaksāt 220 miljonus eiru (154 miljoni latu).
Reparācijas Vācija beidza maksāt 2010.gada oktobra sākumā – 3.oktobrī tā samaksāja pēdējos 70 miljonus eiru, kas lielākā daļā nonāks Francijas un Beļģijas valstu kasēs. 92 gadi pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas!

Kara rezultāti. I Pasaules karš beidzās ar Lielbritānijas, Francijas un ASV uzvaru.
Bojā gāja ap 20 miljoniem cilvēku, citur teikts, ka vairāk par 37 miljoniem cilvēku. Karš izraisīja lielas pārmaiņas Eiropas politiskajā kartē. Kara rezultātā no pasaules kartes izzuda 4 impērijas - Krievijas, Vācijas, Austroungārijas un Osmaņu. 

Teritoriālās izmaiņas.
  Teritorijas ieguva.
      Lielbritānija + 10,6%
      Beļģija + 0,04%
      Francija + 8% (saņēma Elzasu-Lotringu no Francijas)
      Grieķija + 6%
      Rumānija + 82% (saņēma Transilvāniju no Austroungārijas)
      Krievija + 0,4%
  Teritorijas zaudēja.
      Vācija - 88,5%, (zaudēja Elzasu-Lotringu Francijai, tā saukto "Dancigas koridoru" Polijai)
      Austroungārija - 87,7% (impērija sabruka un palika tikai Austrija)
      Bulgārija - 7,8%
      Osmaņu impērija - 68,2% (impērija sabruka un palika Turcija)

Izveidojās jaunas valstis. Čehoslovākija, Ungārija, Dienvidslāvija, Austrija, Turcija u.c.

Kara nozīme. Vēsturnieki sliecas I Pasaules karā saskatīt "garā XIX gadsimta" beigas - no Lielās Franču revolūcijas 1789.gadā līdz pat 1914.gada jūlijam.
Pēc kara uzvarētājvalstis Lielbritānija, Francija un ASV noteica toni gan pasaules politikā, gan ekonomikā, bet kara rezultātā nozīmību ieguva jauns globāls līderis - Amerikas Savienotās valstis.

Saites.
II Pasaules karš (1939.-1945.g.).