Aliens

Ceļu spoki

Izplatīti stāsti, kā dīvaini cilvēki uz ceļiem, kas uz vientulīgiem autoceļiem aptur automašīnas, lūdz tos aizvest un bez pēdām pagaist brauciena laikā.

"Sie spoki aptur automašīnas un lūdz aizvest līdz kādam ceļamērķim. Tai brīdī nekas tos īpaši neatšķir no parastiem ceļiniekiem, bet dīvainības sākas vēlāk.

Ceļu spoku gadījumus, kuros nospiedošā vairumā figurē tieši sieviešu spoki, var iedalīt 4 tipos:
1) pirms izzušanas sievietes atstāj savas adreses. Satriektie autovadītāji mēdza tās atrast un tad uzzināt, ka šī sieviete jau sen mirusi;
2) pirms izzušanas sievietes aizņēmušās kādu apģērba gabalu. Šo apģērbu bieži vien pēc tam atraduši uz bojāgājušās kapa;
3) šī varianta sievietes parasti ir vecākas par iepriekšējo divu variantu. Dāmas pirms izzušanas, parasti pareģo nākotni, un pareģojumam parasti ir nelāgs raksturs;
4) pie šīs kategorijas pieder mitoloģiska un folkloriska rakstura personāži, kas ieradušies šai pasaulē palūkot ko dara cilvēki. Piemēram, Havaju salās bieži stopējot dieve Pele. Ļaudis mēļo, ka tos, kas nav apstājušies, lai dievi pavizinātu, gaida nelaimes.

2.variants. Otrajā "ceļu spoku" stāsta klasisks variants - jauns cilvēks pamet ballīti pēc pusnakts, un, braucot mājup, ceļa malā pamana spokainu meitenes stāvu, kas stiprā lietū velkas pa ceļmalu. Piebraucis tuvāk, viņš ierauga, ka meitene tērpta baltā kleitā un nodomā, ka arī tā, droši vien, dodas mājup pēc ballītes. Vīrietis to uzņem mašīnā, tā ieņem vietu priekšējā sēdeklī. Tā kā meitene dreb aiz aukstuma.viņš dod tai savu virsjaku. Runā par šo un to, meitene ir ļoti skaista.
Piebraucis pie mājas, viņš grib sarunāt nākamo tikšanos, taču attaisot durvis, izrādas, ka auto salonā neviena nav. Vīrietis apmulsis nospriež, ka meitene sabijusies un iebēgusi mājā. Aizbrauc.
Nākamajā dienā puisis atgriežas pie mājas pēc savas virsjakas. Durvis atver sieviete vidējos gados un uzklausa viņa stāstito ar savādu skatienu. Pēc tam pavēsta, ka viņas meita gājusi bojā autoavārijā pirms 10 gadiem. Puisis šausmās, netic. Tad meitenes māte ved viņu uz kapavietu, pasatāstot arī, ka viņš nav vuenīgais, kas redzējis viņas meitas spoku. Uz kapa atrodas puiša virsjaka...

Slavenākais stāsts. Antons le Grandžs Lieldienu priekšvakarā 1976.gada marta naktī brauca pa ceļu Aranda-Vilovmora (DĀR, Karu tuksnesis, 320 km uz austreņiem no Keiptaunas, citos avotos teikts, ka netālu no Juniondeilas pilsētas DĀR), un pamanīja ceļmalā jaunu sievieti. Antons apstājās un piedāvājās to aizvest. Sieviete klusējot iesēdās uz aizmugurējā sēdekļa.
Iesācis braukt, viņš apprasījās, kurp doties. Nesaņēmis atbildi, sāka spriedelēt par to, kādas briesmas apdraud jaunas smukiņas meitenes, kas naktīs ceļo vienas. Kad arī tad nesekoja nekādas atbildes, Antons palūkoja atpakaļ – aizmugurē neviena nebija. Antons piebremzēja, izkāpa un palūkoja pa malām, bet meitene bija kā izgaisusi.
Apmulsis un iztrūcies, Antons devās uz tuvāko policijas iecirkni Juniondeilas pilsētiņā. Dežurējošais policijas seržants no dīvainā stāsta nebija ietekmēts, un uzskatīja, ka Antons pārmēru „iemetis.”
Ne bez pūliņiem, bet Antons tomēr pierunāja seržantu doties uz notikuma vietu. Kad viņi tur nokļuva, seržants, kas sekoja Antona mašīnai pārdesmit metru aiz muguras, ar izbrīnu ieraudzīja, ka Antona mašīnas aizmugurējās durvis atvērās un aizvērās, bet salonā ne kāds iekāpa, ne izkāpa.
Antons izskrēja no mašīnas un jautāja seržantam, vai tas nemanījis ko neparastu. Policists bija dzirdējis sievietes smieklus, tomēr nebija drošs, vai Antons viņu neāzē. Lai būtu drošs, viņš Antonam lika vēl reizi nobraukt pa to vietu. Un atkal mašīnas aizmugurējās durvis divas reizes atvērās un aizvērās. Tagad policists pārliecinājās, ka Antons to nevarēja izdarīt. Iespaidots, viņš devās atpakaļ. Slēdza iecirkni un devās mājup.
Nākamajā dienā policists painteresējās pie sava kolēģa Peta Makdonalda, vai tas neatminas kādu jaunu sievieti, kas būtu gājusi bojā autoavārijā tai vietā. Makdonalds patiesi labi atcerējās to gadījumu, jo bijis pirmais, kas toreiz ieradies notikuma vietā. Skaisto bojā gājušo meiteni saukuši par Mariju Rū. Viņas apraksts sakrita ar vakardienas incidentā iesaistītās meitenes aprakstu.
Avārija arī notikusi pirms Lieldienām, tikai 1968.gada martā, tai pat iecirknī Nr.9 uz Arandas-Vilovmoras ceļa. Marija kopā ar līgavaini braukusi pie saviem vecākiem, lai pastāstītu par saderināšanos un apspriestu kāzu plānus. Līgavainis bija pie stūres, bet marija cieši dusēja.
Piepeši sacēlās vētra. Līgavainis nespēja savaldīt auto un iebrauca grāvī, mašīna apgāzās. Puisis guva vairākus lūzumus un izdzīvoja, bet meitene gāja bojā.
Kopš tā laika meitenes spoks katru pirmslieldienu piektdienu sāka spokoties uz ceļa notikumu vietā.
Pēc diviem gadiem tas iesēdās aizmugurē kaprāļa van Jarsvelda vadītajam motociklam. Pēc kādiem 15 km kaprālis sajutis grūdienu un palūkojies atpakaļ – kā klājas viņa pasažierei? Taču tur neviena nebija. Kaprālis stipri iztrūkās, ka meitene būtu nokritusi un pagriezās atpakaļ to meklēt. Pēc vairākām minūtēm kaprālis pamanīja, ka meitenei iedotā ķivere akurāti nolikta uz bagāžas plaukta. Ceļmalā nekur meitenes nebija.
Atšķirībā no Antona, kaprālis van Jarsvelds negāja vis uz policiju, bet gan devās uz diennakts kafejnīcu, kur notikušo pastāstīja bārmenim. No tā, savukārt, kaprālis dabūja zināt notikumu ar Mariju Rū.
Kopumā Marijas spoks iztraucējis daudzus autobraucējus, lai nokļūtu mājās un vecākiem beidzot pastāstītu par saderināšanos. Šis notikums ar dienvidafrikāņu meiteni ir visslavenākais ceļu spoku stāsts. 
(Avots: Тайны и загадки. 05.11.2012.)

Stāsta folklorists Guntis Pakalns: "Folkloristika ir īpatnēja zinātne, tā eksperimentē uzreiz ar cilvēkiem, jo nevar pārbaudīt uz dzīvniekiem, kā dažās citās zinātnēs. Esmu «palaidis» dažas teikas un spoku stāstus masu mediju vidē un pēc tam skatījies, kā tos cilvēki atpazīst, atstāsta. Piemēram, par Jūrmalas šoseju, to vietu, kur brīdinājums par miglu. Pirms vairākiem gadiem divi puiši rudenī atgriezušies no diskotēkas Jūrmalā. Šajā vietā mašīnas stopē meitene plānā kleitā. Viņi, protams, paņem meiteni savā auto, viens vēl iedod žaketi, lai meitene ātrāk varētu sasildīties. Kad atbrauc pie meitenes mājām, viņa no mašīnas pazudusi... Piezvana pie vārtiņiem, iznāk meitenes vecāki un stāsta, ka viņa tur pirms daudziem gadiem gājusi bojā auto avārijā. Un katru gadu savā nāves stundā braucot uz mājām. Puiši netic, jautā, kur viņa apglabāta. Otrā dienā dodas uz kapiem, pa gabalu jau pazīst meitenes seju pēc pieminekļa. Un žakete, kārtīgi salocīta, nolikta turpat pie pieminekļa...
Protams, stāsta pamatā ir pasaulē daudzviet pazīstamā teika par pazudušo stopētāju, reizēm tas ir pat hipijam līdzīgs jauneklis, kurā vēlāk atpazīst Jēzu Kristu. Cilvēki vēlas ticēt šādiem stāstiem. Vismaz nedaudz ticēt."

Iespējams, ka ceļu spoki Indijas versijā ir tā saucamie bekodas.

Saites.
Spoki un spokošanās.