Aliens

DNS analīzes apstiprina: pirmie Anatolijas zemkopji bija vietējie mednieki-vācēji

Jauna starptautiskas zinātnieku komandas veikta seno cilvēku DNS analīze atklāj, ka senākie Anatolijas pussalas zemkopji nebija ienākuši no austrumiem, bet cēlušies no vietējiem medniekiem-vācējiem. Pētījums, kas publicēts žurnālā Nature, tikai apstiprina iepriekš iegūtās arheoloģiskās liecības, saskaņā ar kurām zemkopību nevis atnesa migranti no Auglīgā pusmēneša reģiona, bet kā pieredzi pārņēma un attīstīja vietējie Anatolijas mednieki-vācēji, kuri paši izvēlējās mainīt iztikas iegūšanas stratēģiju. Tomēr, lai arī pētījums liecina par Anatolijas pussalas seno iedzīvotāju ģenētisko stabilitāti vairāk nekā 7000 gadu garumā, to genoms norāda arī uz notikušu ģenētisko mijiedarbību ar blakus reģionos mītošām populācijām.

Lauksaimniecības pirmsākumi

Pirms 11 000 gadiem Auglīgā pusmēness reģionā, kas aptvēra mūsdienu Irāku, Sīriju, Libānu, Ēģipti un Jordāniju, kā arī Anatolijas dienvidu un Irānas rietumu malu, cilvēki tradicionālos iztikas iegūšanas veidus – medības, zveju un augu vākšanu – pakāpeniski nomainīja pret zemkopību un lopkopību. Citiem vārdiem – norisinājās pārēja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību. Tas nozīmēja, ka līdz ar šo pāreju cilvēks kļuva par būtni, kas spēj ietekmēt dabu, lai ražotu pārtiku. Šīs izmaiņas vēstures zinātnē mēdz dēvēt par “neolīta revolūciju.” Šo nosaukumu pirmais lietoja sākotnēji kultūrvēsturiskās arheoloģijas skolas pārstāvis, bet vēlāk tās noliedzējs un Rietumu marksistiskās arheoloģijas skolas izveidotājs austrāliešu-britu arheologs, sociālists Gordons Čailds (1892.–1957.g.).

Pagaidām zinātniekiem nav pilnīgas skaidrības par tā sauktās neolīta revolūcijas cēloņiem un norisi. Tik daudz zināms, ka pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību bija sarežģīts un ilgstošs process (Sk.: Lauksaimniecības pirmsākumi Ķīnā meklējami pēdējā apledojuma maksimuma fāzē pirms 23 000 gadu, aliens.lv, 08.05.2013.).

Dažādu pētnieku izteiktās hipotēzes par lauksaimniecības pirmsākumiem var iedalīt divās daļās:

• daļa pētnieku uzsver klimata izmaiņu lomu pirmajos augu un dzīvnieku domestifikācijas eksperimentos;
• citi, savukārt, akcentē iedzīvotāju skaita pieaugumu neolītā.

Tomēr vairums pētnieku, skaidrojot šos procesus, ņem vērā gan vides izmaiņas, gan iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Ap 8500.g.pmē. jeb pirms 10 500 gadiem lauksaimniecība izplatījās līdz Anatolijas pussalas centrālajiem rajoniem. Šajā laikā mednieku-vācēju Bonkuklas apmetnes iedzīvotāji sāka nodarboties ar lauksaimniecību, kultivējot un selekcionējot līdz tam savvaļā augošus graudaugus.
 

2001.gadā atklātajā Bonkuklas apmetnē, kas atrodas Konjas līdzenumā, Anatolijas pussalā, arheologi atraduši akmens darbarīkus, kā arī sadegušas sēklas un kviešu pelavas. Spriežot pēc tur atrastajiem dzīvnieku kauliem, apmetnes iedzīvotāji bija sākuši pieradināt aitas un govis. Īpaši Bonkuklu citu Anatolijas apmetņu vidū izceļ tur atsegtās ovālas formas dubļu ķieģeļu mājokļu paliekas, kurās uzgāja arī vēlāk no Čatalhudžukas izrakumiem pazīstamos bukrānijus – ar māliem apmestus, pie sienas piestiprinātus vēršu galvaskausus.

Tādējādi apmēram 1 ha nelielā Bonkukla bija vēlākā Anatolijas zemkopju centra – lielākās un pazīstamākās neolīta protopilsētas Čatalhudžukas priekštece, prototips. Ap 6000.g.pmē. Čatalhudžuka aizņēma jau ievērojamu platību – ap 13 hektāru.

No Anatolijas pussalas senie zemkopji migrēja uz Eiropas dienvidiem, atnesot līdz ne tikai jaunu pārtikas ieguves veidu, bet arī savus gēnus. Mūsdienu eiropiešu genoms cita starpā satur arī no senākajiem Anatolijas pussalas zemkopjiem mantotu ģenētisko materiālu (Sk.: DNS analīzes atklāj mīnojiešu un mikēniešu kopīgo izcelsmi, aliens.lv, 15.09.2017.).

Jau ilgstoši akadēmiskajā aprindās notiek diskusijas par to, vai lauksaimniecību uz Anatolijas pussalu atnesa migranti no Auglīgā pusmēness reģionā, vai tomēr Anatolijas mednieki-vācēji paši adoptēja jauno dzīvesveidu, un zemkopība un lopkopība attīstījās neatkarīgi.

Anatolijas pussalas mednieki-vācēji kļūst par lauksaimniekiem

Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, starptautiska pētnieku komanda J.Krauzes vadībā analizēja no 8 aizvēsturisku cilvēku kauliem iegūtu DNS. Analīzes tika veiktas Maksa Planka institūtā Vācijā. Viens no tiem bija pirms 15 000 gadiem Anatolijas pussalā dzīvojošs mednieks-vācējs, kura kauli izrakti Pinarbasas apmetnē Turcijā. Mednieka DNS pētnieki salīdzināja ar piecu senākajā Anatolijas zemkopju apmetnē atrasto indivīdu un vēlāk neolīta periodā Levantes dienvidos dzīvojošo zemkopju genoma datiem. Visbeidzot komanda nesen izanalizēto astoņu indivīdu ģenētisko informāciju salīdzināja ar jau eksistējošiem un izpētītājiem 587 seno cilvēku un 254 mūsdienās dzīvojošo cilvēku genoma datiem.

DNS analīze atklāj, ka 90% senāko Anatolijas pussalā dzīvojošo zemkopju senči ir vietējie mednieki-vācēji. Pētījuma rezultāti norāda arī uz seno Anatolijas pussalas iedzīvotāju ģenētisko stabilitāti vairāk nekā 5000 gadu garumā, neskatoties uz klimata un dzīvesveida izmaiņām, paskaidroja Maksa Planka institūta pētniece Mihele Feldmane (Michal Feldman).

Mūsu pētījuma rezultāti apstiprina arheoloģiskās liecības saskaņā ar kurām Anatolijas pussala nebija tikai atspēriena punkts senajiem zemkopjiem ceļā no Auglīgā pusmēness reģionā uz Eiropu, paziņoja Maksa Planka institūta pētnieks, pētījuma vēcākais līdzautors Čongvans Jongs (Choongwon Jeong). Drīzāk vietējie Anatolijas mednieki-vācēji paši pārņēma lauksaimniecības praksi un to izplatīja tālāk.

Haploīdgrupas

Anatolijas mednieka-vācēja genoma analīze liecina, ka viņš piederēja mitohondrālajai haploīdgrupai K2b un Y hromosomu haploīdgrupai C1a2. Taču tik tālā pagātnē līdz šim pētniekiem nebija izdevies atklāt seno epipaleolīta mednieku-vācēju genomā mitohondriālo haploīdgrupu K2.

Haploīdgrupa C1a2 konstatēta senāko Eiropas mednieku-vācēju genomā. Savukārt senākie zemkopji piederēja pie agrā neolīta mitohondriālo haploīdgrupu (N1a, U3 un K1a) un Y hromosomu haploīdgrupu tipiem (C un G2a), izņēmums bija Levantes zemkopis (BAJ001), kurš piederēja mitohondriālajai haploīdgrupai N1b.

Neolīta Anatolijas zemkopju ģenētiskā mijiedarbība ar kaimiņu populācijām prasa tālākus pētījumus

Kaut gan pētījums liecināja par stabilitāti seno Anatolijas neolīta zemkopju genomā, pētnieki atklāja tajā liecības par ģenētisko mijiedarbību ar citām cilvēku grupām.

Laika periodā starp 8300.–7800.g.pmē., kad Anatolijas pussalā izplatījās un nostiprinājās lauksaimniecība, vietējo zemkopju populācijas genomā, kurā 90% DNS bija mantoti no Anatolijas medniekiem-vācējiem, 10% veidoja ģenētiskais piejaukums no kaimiņu reģionos – Irānā un Kaukāzā – mītošām zemkopju populācijām. Taču vēlāk, ap 7000.–6000.g.pmē. Anatolijas zemkopju genomu par 20% papildināja Levantes iedzīvotāju DNS.

Tiesa, ir daži robi zināšanās par pētījumā analizēto genomu gan ģeogrāfijas, gan laika ziņā, norādīja Maksa Planka institūta pētnieks, pētījuma vecākais autors Johaness Krauze. Tāpēc pašreiz ir grūti pateikt, kā notika šī smalkā ģenētiskā mijiedarbība – vai tā bija īslaicīga ar cilvēku pieplūdumu lielā skaitā, vai arī tas notika ilgākā laika periodā ar samērā niecīgu migrācijas intensitāti. Pētījuma autori lēš, ka tālāka seno cilvēku genoma izpēte varētu nākotnē sniegt atbildi arī uz šo jautājumu.

Un visbeidzot, kāpēc senie Anatolijas mednieki-vācēji sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību? Kas motivēja šajā reģionā cilvēkus veikt tik krasas izmaiņas savā dzīvesveidā?

Avoti:
nature.com
popular-archaeology.com
blogs.discovermagazine.com
eupedia.com
haaretz.com
2003. Pasaules vēsture I Vidusskolai. Rīgā: Zvaigzne ABC  

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.