Aliens

Āderes, ģeopatogēnais starojums

Latvijā tradicionāli šīs vietas dēvē par "āderēm" vai "Zemes garozas lūzumvietām." Termins "ādere" latviešu valodā nāk no vācu vārds ader - "dzīsla," "vēna."
Wasserader nozīmē "ūdens ādere" - apzīmē pazemes ūdeņu avotus.
Mēģinājumi izskaidrot šo parādību fizikāli radījuši terminu "ģeopatogēnais starojums" ("slimību radošā zeme") no geo - "zeme" un pathogenus - "slimību radošs." Literatūrā tas tiek saukts arī par ģeostresu, presē lieto apzīmējumus "patogēnā zona," "biopatogēnā zona," "bioloģiskā diskomforta zona" u.c.

Definīcija. Hipotētiskas vietas uz Zemes vai pat vesels tādu vietu tīklojums tīklojums, kura krustpunkti specifiski ar hipotētisku starojumu nelabvēlīgi (ģeopatogēna zona, pārsvarā) vai labvēlīgi (sakrāla vieta) ietekmē dzīvos organismus tajos.

Jomu un arī metodi, kas nosaka āderu (ģeopatogēno) starojumu, latviski dēvē par rīkstniecību, bet svešvārdā - par biolokāciju.

Āderu raksturojums. Būtībā šīm vietām ir fizikāli-anomāls raksturs. No t.s. anomālām zonām āderes atšķir tas, ka šajās vietās nav vērojama paranormāla aktivitāte, piemēram, poltergeists, NLO novērojumi, spokveidības parādības, bet gan hipotētisks zemes dzīļu starojums.
Šajās vietās tiek fiksēta nezināmas izcelsmes aktīva iedarbība uz cilvēku un dzīvnieku organismiem kā arī uz augiem. Tajās daži ģeofizikālie un ģeoķīmiskie, kā arī magnētiskie un gravitācijas raksturlielumi, kas ir cieši saistīti ar visiem procesiem Zemes apvalkā, ir anomāli.
Visbiežāk ģeopatogēnā starojuma zonas rodas dažādu pazemes straumju krustošanās vietās, kas iet dažādos līmeņos virs izžuvušu upju gultnēm, palieņu vietās, arī blakus jaudīgām elektropārvades līnijām, elektrotīklu sakopojumiem, siltuma trasēm, ūdens kanāliem utt.
Āderu starojums uzvedas atkarīgi no Mēness fāzēm un Saules aktivitātes.
Patlaban par pašām pazīstamākajām ģeopatogēnajām zonām (vai tomēr anomālajām zonām?) uzskata Bermudu trijstūra rajonu, Velna jūru, Ankonkagvas kalnu, Melnā pūķa alas u.c. mazāk pazīstamas vietas. 

Āderu fizika. Ģeopatogēnās zonas tomēr esot reāla fizikāla parādība ar noteiktām Zemes magnētiskā lauka, radioaktīvā fona, augsnes elektrovadītspējas, atmosfēras elektriskā potenciāla u.c. parametru izmaiņām. Tieši pēc šo parametru izmaiņām arī izdodas pierādīt vai apgāzt tādas zonas eksistenci konkrētā vietā.
Par āderu parādīšanās fizikālajiem faktoriem uzskata tektoniskus kropļojumus, zemūdens ūdens straumes, aktīva karsta procesa vietas, rūdas iegulas, globālos enerģētiskos tīklus (vietas ar izmainītiem ģeofizikāliem parametriem).

Āderu veidi. Āderes var būt: uguns, ūdens, Mēness, zelta, acs, krusta u.c.Tomēr parasti kā izplatītākās tiek nosauktas ūdens un uguns āderes.
Ūdens āderes. Daži rīkstnieki iesācēji kļūdas un mēģina aku izrakt tur, kur ūdens nemaz nav. Ūdensvada atrašanās vietu rīkstniekiem uzrāda vēl vairākus gadus pēc ūdensvada izņemšanas. Iespējams, ūdens lēnām atstāj kaut kādu enerģiju zemē, paiet ilgs laiks kamēr viņa tur sakrājas pietiekošā daudzumā, un pēc tam atkal ilgs laiks kamēr izzūd. Citās vietās varbūt ir kādi apstākļi, kas to enerģiju jau uzreiz veiksmīgi novada kaut kur citur. 
Uz ūdens dzīslas (āderes) raktā akā ūdens pietiekami būs arī sausā laikā, bet neitrālā vietā raktā akā tas turēsies tikai palos.
Uguns āderes. Ja par ūdens āderēm ir skaidrs, ka tie ir ģeoloģiski slāņi zemē, kuri aizpildīti ar ūdeni, un tās var būt dažādas: gan seklas, gan spēcīgas, tad uguns āderes ir pavisam kas cits. Uguns āderes var atrast pēc sajūtām. Šādās vietās cilvēks sajūt vieglumu, siltumu. To var izjust, turot roku virs tās. Dažreiz ziemā, nokļūstot šādā vietā, rodas siltuma sajūta. Uguns āderu izcelsmes ir dažādas. Viens no skaidrojumiem ir tāds, ka uguns āderes ir pozitīvs torsionu lauks (vērpe uz kreiso pusi). Otrs cēlonis uguns āderēm varētu būt rūdas iegulas.
Vietās, kur uguns āderes krusto ārsienas, tika izbūvēti logi un durvis. Šādā ēkā varēja gulēt droši gar visām ārsienām, bet ne zem logiem. Tādā telpā gaiss vienmēr bija sauss un svaigs, bet iemītnieki - izgulējušies un veseli.
1950.gadā Dr.Manfrēds Karijs secinājis, ka Zemes sarojumam ir liela nozīme vēža attīstībā. Zinātnieka vārdā nosaukts Zemes starojuma tīkls, kas pazīstams kā uguns āderes.
Rīkstnieki uzskata, ka no āderes tā enerģija iet uz augšu noteiktā leņķī, tad meklējot tās ārējās izejas un mērot attālumu starp tām, var izrēķināt cik dziļi ādere ir.

Ģeopatogēnā starojuma iedarbība. Esot pierādīts, ka zemes garozas svārstības āderu zonās ietekmē organismu šūnu līmenī. Zinātnieki apgalvo, ka āderu vietās noris vertikāla enerģijas un sprieguma izlāde, kuru nav iespējams novirzīt.

Iedarbība uz cilvēka veselību. Ilgstoša atrašanās tādās vietās (miegs, darbs, atpūta) atstāj sliktu iespaidu uz dzīvo organismu veselību, ietekmē lopu un augu augšanu un ražību, kā arī ietekmē dažādu mākslīgu būvobjektu stāvokli, ierīču un mehānismu funkcionēšanu. Ģeopatogēnajās zonās nestabili strādā radioelektronika, sadzīves un biroja tehnika, mašīnu mehānismi.
Cilvēks šādās zonās ar nelabvēlīgu starojumu jūt pārmērīgu nogurumu, straujus garastāvokļa kritumus un pacēlumus. Jau sliktākā gadījumā parādās saslimšanu pazīmes, visbiežāk cieš cilvēki ar SAS un kuņģa-zarnu patoloģijām, lai gan slimību saraksts tādos gadījumos ir neierobežots. Tāpat šais zonās novēro arī balsta-kustības aparāta darbības traucējumus, krasu tonusa krišanos, kas. kā sekas, noved pie darbaspēju zuduma. Tādās vietās cilvēkiem mēdz būt krampji, halucinācijas, grūsnām sievietēm - spontāni aborti. Tādās vietās guloši bērni nereti miegā staigā. Vieta var provocēt cilvēku uz alkoholismu vai pamest ģimeni u.c. asociālas darbības.
Cilvēkiem vietās ar labvēlīgu starojumu novēro spontānus emociju (pārsvarā pozitīvo) uzliesmojumus, ekstrasensoru spēju palielināšanās, paši parastākie cilvēki sapņo viedus sapņus un spēj paredzēt nākotni.
Zalcburgas Pedogoģiskais institūts finansējis (Austrija) zinātnieka K.Bahlera pētījumu par āderu starojuma ietekmi uz darbaspējām un skolnieku apmācību. Ar biolokācijas metodi tika apsekotas 3000 mājas, aptaujāti 13 000 skolnieki 14 valstīs. Tā tika noskaidrots, ka bērnu sekmes ir stipri atkarīgas no zemes starojuma. Tādās vietās pētnieks fiksējis kopējās pašsajūtas pasliktināšanos miega laikā. 
Cilvēkam ūdens ādere kaitīga, nav ieteicams gultu novietot virs āderēm vispār. Skudras savus pūžņus ceļ virs āderēm, arī viņu ceļi sakrīt ar āderēm. Suns nekad negulēs būdā, kas uzcelta uz āderes, bet kaķis izvēlas miegam tieši āderu krustpunktu. Parasti puķes istabā virs āderēm nīkuļo, izņemot dažas.

Iedarbība uz dzīvo dabu. Latviešu veterinārs M.Ligers šādas vietas novērojis ilgus gadus. Viņš apsekojis 35 000 govju visā Latvijā un no tām izdalīja 754 slimās. Pārbaudot izrādījās, ka visas tās turētas kūtīs ar jaudīgu āderu starojumu. Govis slimoja ar mastītu, leikozi un tuberkulozi. Tām krasi mazinājās izslaukums, piens bija lielā mērā pilns ar baktērijām. Pārvedot govis uz neitrālām vietām, tās izveseļojās, paaugstinājās izslaukums un piena kvalitāte.
Kultūraugiem, kas auga āderu apstarotās zonās, mazinās raža. 
Kaķi guļot nelabvēlīgajās vietās, bet suņi gluži otrādi - labvēlīgajās.

Iedarbība uz tehniku. Āderu starojums tieši ietekmē satiksmes negadījumu skaitu. Vispārēji ir labi ievērots, ka uz automaģistrālēm ir vietas, kur auto negadījumi notiek bieži, neskatoties uz labiem laika apstākļiem un ceļa seguma kvalitāti.  Vācijā tādās vietās liek brīdinājuma ceļazīmes. 
Tāpat āderes slikti ietekmē celtniecības konstrukcijas, mašīnas un mehānismus, radioelektroniku, kopēšanas un sadzīves tehniku.

Iedarbība uz būvēm. Āderu starojums nelabvēlīgi ietekmē konstrukcijas un celtniecības materiālus, izraisot to priekšlaicīgu sabrukšanu. Daudzi ķieģeļu sienu, pazemes cauruļvadu, elektrokabeļu un sakaru tīklu defekti bieži vien rodas nelabvēlīga Zemes starojuma vietās.
Piemēram, 1995.gada rudenī Altufjevas šosejā Maskavā (Krievija) automobīlis iegāzās zemē karsta ūdens izskalojuma vietā, bojā gāja cilvēki. Avāriju likvidēja, vietu noasfaltēja. Tomēr biolokācija šeit uzrādīja intensīvu ģeopatogēnu zonu. 

Āderu izpētes vēsture. Bieži vien tiek apgalvots, ka senatnē cilvēkiem bijis priekšstats par ģeopatogēno starojumu (āderēm), tā ietekmi uz dzīvo dabu un tādēļ tie šo fenomenu attiecīgi ievērojuši savā praktiskajā darbībā. Uzskati par āderēm sastopami daudzām tautām, īpaši Ziemeļeiropā un Vācijā. 
Pieminēts, ka senlatvieši savas svētvietās krāva akmeņus uz uguns āderēm. Vecie meistari, kas būvēja baznīcas, altāri novietojuši uz uguns āderēm.
Senākās ziņas par to, ka cilvēki ievērojuši kādu no zemes dzīlēm plūstošu starojumu, nāk no Senās Ķīnas. Imperators Jui Lielais (2205.-2197.g.pmē.) izdevis pavēli nesākt dzīvojamo ēku celtniecību, pirms rīkstnieki nav pārliecinājušies, ka vieta ir "brīva no zemes dēmoniem." Tiesa gan, šodien mēs nevaram pilnīgi precīzi, ko ar to imperators domājis, taču iespējams, ka runa iet tieši par nelabvēlīgu āderu starojumu. Tradicionāli Senajā Ķīnā citādi neredzamos starojumus saistīja ar pūķiem un dēmoniem, piemēram, kalnu pūķiem, ūdens pūķiem, pūķa žokļiem, pūķa dzīslām, pūķa meridiāniem vai pazemes dēmoniem.
Senajā Indijā pirmās rakstītās liecības par āderu starojumu atstājis kāds skolotājs Višvakarmāns pirms vairāk kā 3000 gadu. Šis pats starojums (negatīvais) līdztekus zinātnei, mākslai, astronomijai un astroloģijai pieminēts senindiešu vāstu šāstrās - to pirmsākumi esot meklējami vismaz 4000 gadu senā pagātnē. Vēdās aprakstītā starojuma ietekme uz cilvēku esot ņemta vērā izvēloties vietu lūgšanu namiem, kam bija jābūt enerģijas pārpilniem. Tiešā svētnīcu tuvumā nebūvēja mājokļus, jo tik liels enerģijas daudzums varētu būt cilvēkiem kaitīgs. 
Sengrieķu ārsts Hipokrāts (460.-370.g.pmē.) savos darbos minējis par ēkas novietojuma ietekmi uz cilveka veselību.
Senajā Romā nolūkotajā dzīves vietā vismaz gadu mēdza turēt aitas, kurām pēc nokaušanas izvērtēja iekšējo orgānu veselību. Novirzes orgānos varētu liecināt par kaitīgu starojumu. Seno romiešu arhitekts Vitrūvijs (73.-15.g.pmē.) bija pārliecināts, ka vieta ietekmē cilvēka veselību. Viņš lielu vērību piešķīra karavīru sadzīves apstākļiem, kuru spēki bija jāatjauno piemērotas vietās.
Arī persietis Avicenna (460.-1037.g.) savos darbos minējis par ēkas novietojuma ietekmi uz cilvēka veselību.
Senās Ķīnas Minu dinastijas (980.-1644.g.) rakstu avoti mums pauž, ka jāmeklē veselīgais starojums (Sheng Qi) un jāizvairās no neveselīgā (Sha Qi). Tio noteica, izmantojot īpašu 8 adatu ūdens kompasa metodi. Diemžēl nav saglabājusies precīzāki dati par šo ierīci un veidu, kā starojums noteikts, tomēr iespējams, ka darbības principi bijusi līdzīgi kā mūsdienu rīkstniecībā.
Šveiciešu ārsts Paracelzs (1494.-1541.g.) ir teicis, ka sliktā vietā esoša gulta ir ceļš uz veselības sagraušanu.
Bavārijā, lai redzētu, ka vieta ir piemērota dzīvošanai, izmantoja skudru pūžņus. Tās savus pūžņus ceļ virs āderēm, arī viņu ceļi sakrīt ar āderēm. Tāpat bavāriešu zemnieki senatnē sūtīja cūkas uz vietu, kur bija plānots būvēt dzīvojamo ēku. Cūkas, tāpat kā zirgi un suņi, izvairoties no āderu starojuma.
Ir ziņas, ka vēstījums "Vēzis ir saistīts ar Zemes negatīvo enerģiju" pirmo reizi parādījies 1880.gadā.
Georga Lahovska (1869.-1942.g.) pētījumi. Šis baltkrievu izcelsmes franču zinātnieks bija pirmais, kurš XX gs. 30.gados ieviesa terminu "ģeopātija." Viņš runāja par tādām negatīvā āderu starojuma vietām, kurās cilvēka ķermenis bija spiests vibrēt daudz augstākā frekvencē, nekā tas normā nepieciešams. Viņš konstatēja, ka intensīvāka ķermeņa vibrācija novājina imūnsistēmu, cilvēki kļūst uzņēmīgāki pret vīrusiem, baktērijām un parazītiem, kā arī jūtīgāki pret nelabvēlīgiem vides faktoriem.
H.T.Vincera un V.Melcera pētījumi. 1927.gada darbā "Vēzis ģeofizikālā starojuma gaismā" informēja, ka pastāv saistība starp saslimstību ar vēzi un ģeoloģisko starojumu zem slimnieka gultas. Darbā autori uzsver, ka procentuāla saslimstība ar vēzi ir liela.
Gustava fon Pāla pētījumi (1929.-1932.g.). 1929.gadā vācu barons Gustavs Freihers fon Pols (1873.-1938.g.), kurš bija pazīstams kā aizrutīgs rīkstnieks, veica pētījumu par Zemes starojuma ietekmi uz cilvēka veselību. 1928.-1929.gados ar viņa iniciatīvu tika izpētīts Zemes starojums Lejasbavārijas mazpilsētā Filsbiburgā ar 3300 iedzīvotājiem, kurā bija procentuāli visaugstākā saslimstība ar vēzi visā Bavārijā. Pētījuma galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai pastāv sakarība starp lielo vēža saslimšanu skaitu un gultu novietojumu. Tika noskaidrots, ka visu 54 no vēža mirušo (32 vīriešu un 22 sieviešu) gultas bija nelabvēlīgā Zemes starojuma vietās.
Gadu vēlāk barons veica jaunu pētījumu - šoreiz Grāfenavā, kur bija procentuāli vismazāk vēža slimnieku visā Bavārijā. Rezultāts bijis identisks - visu slimnieku gultas atkal bija "sliktās" vietās.
Pētījumi tika turpināti Štetinā (mūsdienu Šcecina Polijā) Vācijas ziemeļos, kurā ar pilsētas ārsta Dr.hagera gādību tika pārbaudītas 5348 cilvēku gultas vietas, kurās pēdējā 21 gada laikā gulējuši vēža slimnieki. 1575 gadījumos starojums bija paņēmis pa vienai cilvēka dzīvībai katrā no vietām, pārējās vietas bija saistītas ar vairākām nāvēm. 5 gadījumos tika mon statēti vairāk nekā 10 nāves gadījumi, kas saistīti ar 1 mājokli un 1 dzīslu (āderi). Iespējams, ka par iemeslu tik lielam upuru skaitam vienai dzīslai ir daudzstāvu nams. Interesanti, ka pētījumāāderes starojuma intensitāte nemainās pa stāviem - cik stipra tā ir pirmajā, tikpat stipra arī piektajā stāvā.
Barons no saviem pētījumiem secināja, ka būtībā 'ģeopatogēnais starojums var būt par cēloni jebkurai slimībai, jo tas novājina imunitāti.
Viņš izveidoja starojuma intensitātes skalu 0-16 vienībām, aprakstot, kādā veidā starojums, kura intensitāte ir lielāka par 0, ietekmē organisma uzņēmību pret vīrusiem, baktērijām, parazītiem un deģeneratīvām slimībām.
1932.gadā savus atklājumus viņš publicēja grāmatā "Zemes starojums - vēža un citu slimību iemesls" (Erdstrahlen als Krankheitserreger - Forschungen auf Neuland).
Rambo pētījumi. Marburgas Medicīnas kameras prezidents Dr.Rambo, barona Pola iedvesmots, veica vairākus pētījumus marburgas apkārtnē, izmantojot ģeoskopu - instrumentu, kas tiek lietots Zemes garozas lūzumu vietu noteikšanai. Vairākus gadus viņam neizdevās atrast nevienu vēža slimnieku, kura gultas vieta būtu no āderu starojuma brīvā vietā.
Beickes pētījumi (1937.g.). 1937.gadā Grācas universitātes Patoloģiskās anatomijas institūta profesors Dr.H.Beicke pētīja ūdens dzīslu saistību ar vēzi, eksperimentējot ar pelēm. Pētījums apliecināja, ka ir redzama sakarība starp nelabvēlīgo Zemes starojumu un saslimstību ar vēzi. 
1950.gadā Dr.Manfrēds Karijs secinājis, ka Zemes sarojumam ir liela nozīme vēža attīstībā. Zinātnieka vārdā nosaukts Zemes starojuma tīkls, kas pazīstams kā uguns āderes.
Hartmaņa pētījumi (50.gadi). XX gs. 50.gados Dr.Ernsts Hartmanis (1915.-1992.g.) pierādīja sakarību starp Zemes starojuma ietekmi uz imunsistēmu un vairumu smagu slimību. Šie pētījumi tika apkopoti 600 lappaspušu garā ziņojumā "Slimība kā vietas problēma" ("Krankheit als Standortproblem"). Viņš pierādīja, ka organisms, kurš neitrālā vietā lieliski tiek galā ar baktērijām, novietots uz ūdens āderes, vairs to nespēj. Ārsts arī nor'dīja uz tiešu saistību starp vēzi un cilvēku, kurš ilgstoši uzturas Hartmaņa līniju krustpunktā. Savā 30 gadu ārsta praksē E.Hartmanis neesot konstatējis nevienu nopietnu saslimšanas gadījumu, izņemot vīrusuu saslimšanas un citas infekcijas, kurās pie vainas nebūtu bijis āderu (ģeopatogēnais) starojums.
Šūmaņa pētījumi (1952.g.). 1952.gadā vācu fiziķis Vinfrīds Oto Šūmanis (1888.-1974.g.) atklāja īpašu zemfrekvences vibrāciju - Šūmaņa viļņus, kas pastāvīgi vibrē 7,83 Hz frekvencē. viņš uzskatīja, ka tā ir dabiskā Zemes frekvence, ko izraisa zibens izlāde Zemes atmosfērā. Viņš konstatēja, ka viļņi, kas nevibrē saskaņā ar šo frekvenci, rada lokālu stresu ar potenciālu vājināt jebkura zīdītāja imūnsistēmu, izraisot lielaku uzņēmību pret vīrusiem, baktērijām, parazītiem, vides piesārņojumu un deģeneratīvām slimībām. Viņš minējis piemēru, ka ūdens dzīsla pārsimt metru dziļumā spej radīt stresa līniju, kas virszemē vibrē pat līdz 250 Hz.
Ašofa pētījumi (60.gadi). XX gs. 60.gados Dr.Dīters Ašofs, pārliecinājies par vēža saistību ar ģeopatogēno starojumu, mudināja savus pacientus izmantot rīkstniekus, lai izvairītos no negatīvā starojuma vietās, kur tiek pavadīts daudz laika. 1973.gadā viņš izdeva grāmatu "Vai oficiālā zinātne var noraidīt teoriju, ka vēža izcelsme ir saistyīta ar ģeopatogēno ietekmi?" (Kann die offizielle Wissenschaft die Theorie von der Entstehung des Krebses auf Reizzonen heute noch blehnen?).
Bahleres pētījumi (70.gadi). XX gs. 70.gados austriešu skolotāja Kēte Bahlere atklāja saistību starp ģeopatogēno starojumu un skolēnu sekmēm. Pētījums ilga vairākus gadus, kuru laikā viņa pārbaudīja 3000 dzīvesvietu 14 valstīs, iztaujājot 11 000 cilvēku. K.Bahlere konstatēja, ka 95% tā saucamo problemātisko bērnu guļ vai mācās negatīvā starojuma vietās. Pārvirzot skolēnu uz neitrālu vietu, tā sekmes sākušas uzlaboties. Skolotāja ir vairāku Zemes starojuma saistītu grāmatu autore, turklāt viņa ir konstatējusi ap 500 vēža saslimšanām, kas saistītas ar gultas novietojumu.
Kasjanova pētījumi (1977.g.). 1977.gadā Dr.Kasjanovs izmeklēja 400 pacientu, kurus bija ilglaicīgi ietekmējušas ģeopatogēnās zonas. Noskaidrojās, ka cisos gadījumos ietekme uz veselību bijusi negatīva.
Nīpera pētījumi (1985.g.). 1985.gadā vācietis Dr.Hanss Nīpers grāmatā "Revolution of Technology Medicine and Society" ziņo, ka vismaz 92% pārbaudīto gadījumu vēža slimnieks ilglaicigi bijis ģeopatogēnā starojuma zonā.
Karstenas pētījumi (1985.g.). 1985.gadā bijušā VFR prezidenta Kārļa Karstena sieva Dr.Veronika Karstena publicēja pētījumu, kurā no visas pasaules bija dokumentēti 700 gadījumi, kad vēža pacienti ir atguvuši veselību bez tradicionālās ārstēšanas - vienīgi pārvietojot guļamvietu nost no āderu starojuma zonas.
Avermana pētījumi (1986.g.). 1986.gadā polis Dr.Ježijs Avermans izmeklēja 1280 cilvēku, kuri gulēja ģeopatogēnā starojuma zonās. 1/5 daļa izmeklēto gulēja ģeopatogēno zonu krustpunktos. Viņi visi bija saslimuši 2-5 gadu laikā no brīža, kad nokļuva ietekmes zonā. 57% iedzīvojās plaušu slimībās, 33% piemeklēja nopietnākas kaites, bet 10% pēc saslimšanas nomira.
Bergsmaņa pētījumi (1989.g.). 1989.gadā austriešu medicīnas profesors Dr.Oto Bergsmanis nopietnā zinātniskā pētījumā atklāja, ka ģeopatogēnais starojums ietekmē imūnsistēmu.
Vorša pētījumi (90.gadi.). XX gs. 90.gados profesors Dr.Enids Voršs pēc ilglaicīgiem izmeklējumiem atzina, ka vien 5% vēža slimnieku nav saistības ar ģeopatogēno starojumu. 
Gordona pētījumi (1995.g.). 1995.gadā angļu ārsts onkologs Dr.Ralfs Gordons ziņoja, ka 90% plaušu un krūts vēža gadījumu ir redzama saikne starp slimību un pacien ta ilglaicīgu uzturēšanos ģeopatogēnā zonā. 

Ģeopatogēnais starojums un ļaundabīgie audzēji. Pēterpilī (Krievija) āderu krustpunktos XX gs. 90.gados uzceltajos mikrorajonos saslimstība ar onkoloģiskajām slimībām 3-4 gados pieaugusi 2-4 reizes. Ir doma, ka 99,9 % vēža slimnieku uzturoties āderu krustpunktos. Rīgā āderēm bagāti rajoni ir Purvciems, Sarkandaugava un Krasta masīvs.
Čehu onkologs Oldrihs Juzeriks uzskata, ka gandrīz 50% visu vēža saslimšanu saistītas ar pacientu atrašanos ģeopatogēnajās zonās.pasaulē eksistē attiecīga statistika, un tā vēsta, ka  70-100% (saskaņā ar dažādiem avotiem) onkoloģisko saslimšanu saistītas ar āderu starojumu.

Pretdarbības metodes āderēm. Šķiet, interesantāka ir āderu būtība, ne praktiskais pielietojums. Ir apgalvojumi, ka āderes novērš ne tikai zilas krāsas papīrs zem gultas, bet arī noteiktas uzzīmētas zīmes. Ja tā - vai āderēm ir kāds sakars ar saprātu?

Ufologi par āderēm. Aptuvenie ufologu aprēķini liecina, ka pasaulē ir vairāk kā 500 ģeoaktīvo zonu ar spēcīgu dinamiku. Saskaņā ar apsekošanas datiem šajās zonās daudz biežāk nekā citās vietās cilvēkiem parādās spontāni emocionāli uzplaiksnījumi (parasti labvēlīgi) un un ekstrasensoro spēju pastiprināšanās, piemēram, cilvēkiem rādās viedie sapņi, rodas priekšstati par nākotnes notikumiem.

Kritika. Akadēmiskā zinātne vairumā gadījumu noliedz šāda starojuma eksistenci - tas nav konstatēts ar mēraparātiem un zinātniski pierādīts. Zinātnieki (piemēram, fiziķis V.Kaščejevs) ūdens vietu meklēšanu ar kārklu rīkstes palīdzību uzskata par pesteļošanu.
Pilnīgas vienprātības āderu jautājumā, protams, nav.

Afganistānas AZ. Afganistāna.
Adriātiskais trijstūris. Arī "Itālijas trijstūris." Itālija.
Bermuda trijstūris. Bermudu salas.
Blagodaķ. (Благодать) Krievija, Tulas apgabals.
Cemesas līcis. Krievija, Krasnodaras novads.
Ēģiptes pazemes piramīdas. ("Пирамиды" подземные) Ēģipte.
Elbruss. Krievija, Kabardija-Balkārija.
Fatežas piltuves. (Фатежские воронки) Krievija, Kurskas apgabals.
Gibraltāra ķīlis.
Havaju anomālija.
Hoperas zona. (Хоперская зона) Krievija, Voroņežas apgabals.
Džatingas ieleja. "Krītošo putnu ieleja." Indija.
Kamennajačašas avots. (Родник Каменная Чаша) Krievija, Samāras apgabals.
Klusā okeāna trijstūris. Pie Rietummikronēzijas.
Krimas piramīdas. Krima.
Nantakita. "Kanādas trijstūris," daļēji arī ASV.
Novohoperas zona. (Новохоперская зона) Krievija, Voroņežas apgabals.
Plaščejevas ezers. (Озеро Плещеево) Krievija, Jaroslavļas apgabals.
Pudeles klints. (Бутылочная скала) Jakūtija.
Puškarka. (Пушкарка) Krievija, Maskavas apgabals.
Troicas-Sergijevas laura. (Троице-Сергиева лавра) Krievija, Maskavas apgabals.
Ukrainas pazemes piramīdas. ("Пирамиды" подземные) Ukraina.
Valāma sala. (Остров Валаам) Karēlija.
Vējainā Enikova. Autoavāriju vieta Morāvijā.
Velna jūra. Uz DR no Japānas.
Velna acs ezers. (Озеро Чертов глаз) Jakūtija.
Verhņeturje. (Верхнетурье) Krievija, Sverdlovas apgabals.
Veselības un ilgmūžības ieleja. Ekvadora.
Voronova. (Вороново) Krievija, Maskavas apgabals.
Želtojāra. (Желтояр) Krievija, Voroņežas apgabals.
Zilaiskalns. (Синяя гора) Krievija, Volgogradas apgabals.

Saites.
Rīkstniecība.
Anomālās zonas.