Aliens

Ali ibn Abu Talibs (656.-661.g.)

4."taisnajo" kalīfs, kas valdīja no 656. līdz 661.gadam.

Radniecība. Pravieša Muhameda brālēns un znots. Piederēja hašimītu dzimtai.
Sieva – Fatima (Muhameda meita).
Dēli – Hasans (vecākais), Huseins un Muhameds ibn Hanfija.

Dzīvesgājums. Ceturtais arābu kalifs pēc Muhameda nāves.

Ali atbīdīšana no varas. Lai gan viņš bija tuvākais Muhameda vīriešu kārtas radinieks, un viņam pienācās vara kalifātā pēc Muhameda nāves 632.gadā, tomēr musulmaņu šura Medīnā trijas reizes viņu apgāja un pirmie 3 arābu kalifi tika izvēlēti citi. Pats Ali acīmredzot šos lēmumus uzņēmis ar sapratni un nekad tā arī nepretendēja uz varu. Pat 3.kalifa Osmana valdīšanas laikā, kad tā koruptīvais varas stils 650.gadā izsauca arābu garnizonu neapmierinātību, Ali nepieslējās dumpiniekiem un palika uzticīgs kalifam Osmanam.

Kāpšana tronī. 656.gadā kalifu Osmanu Medīnas rezidencē nogalināja sacēlušies kareivji un par 4.kalifu pasludināja Ali. Viņu atbalstīja Medīnas cilšu vecākie, kas bija neapmierināti ar Mekas izceļotāju ansāru ietekmi, īpaši Umaijas klanu. Ali pusē nostājās arī hariītu („tie, kuri izvairījās”) sekta. Dumpinieki loloja cerību, ka Muhamedam tuva cilvēka izvirzīšana saglabās islāma tīrību.

Brāļu karš kalifātā. Tomēr jauno kalīfu neatzina visi.
Vecās Mekas kureišītu aristokrātija neatzina Ali varu un cīnījās pret viņu ar ieročiem rokās, apsūdzēdami Ali par līdzdalību viņu radinieka Osmana noslepkavošanā.
Pret Ali uzstājās arī Muavija ibn Abu Sufiāns Sīrijā un Aiša – Muhameda atraitne (iespējams, sacensības dēļ ar Fatimu – Ali sievu).
Ali stāvokli apgrūtināja arī tas, ka viņš nevēlējās sodīt kalifa Osmana slepkavas, lai gan līdzdalību tajā viņam nepiedēvēja (tikai mekieši!). Nevēlējās arī distancēties no saviem atklātajiem atbalstītājiem – sauktiem par alīdiem.
Balstoties uz saviem vecākajiem dzimtas locekļiem – Tallahu un Zubairu, Aiša radīja varenu Ali opozīcijas partiju. Tamdēļ sacēlās 656.gadā musulmaņu garnizons Basrā pret Ali. Pretimstāvēšana pastiprinājās, kalifāts liesmoja pilsoņu karā, kas ieguva fitnas („kārdināšanas laiks”) nosaukumu. Tā dēļ Ali pārnesa galvaspilsētu no Medīnas uz Kufu, kur tam bija stiprāks atbalsts. Aiša un tās sabiedrotie sekoja Ali uz Irāku un ierīkoja nometni Basrā, kur atkal uzjundīja dumpi. Tā paša 656.gada beigās Ali nolēma tiem uzbrukt. Abas armijas satikās netālu no Basras tā saucamajā „kamieļa kaujā” (nosaukumu ieguva no tā, ka Aiša cīņu vēroja sēžot kamieļa mugurā). Ali šo kauju vinnēja, Tallahs un Zubairs tika nogalēti, Aiša saņemta gūstā un nometināta Medīnā mājas arestā. Pats Ali tā arī palika Kufā un Medīna vairs nebija kalifāta administratīvais centrs.

Pamazām Ali zaudē varu. Neskatoties uz uzvaru viss 657.gads Ali ibn Abu Talibam pagāja stīvējoties ar saviem pretiniekiem un visā kalifāta teritorijā viņam varas nebija. Ali turpināja pretoties prasībai izdalīt iekarotās zemes saviem karotājiem, lai gan saviem tuvākajiem sekotājiem atļāva ieņemt auglīgo Savadas apgabalu uz dienvidiem no Kufas. Tikmēr Mekas elites pārstāvji gāza no amata Ali atbalstošo Ēģiptes vietvaldi. Damaskas vietvaldis Muavija ibn Abu Sufiāns joprojām pieprasīja sodīt kalifa Osmana slepkavas, savāca karapulku un uzbruka Ali pozīcijām Irākā. 3 dienu kaujā satikās pretinieku armijas pie Sifinas Eifratas augštecē. Kauja beidzās ar niču, puses sēdās pie sarunu galda. Karavadonis Amrs ibn al Ass (slavenais Ēģiptes iekarotājs) sarunās it kā guva pārsvaru, tomēr galu galā arī no tām nekas neiznāca. Muavija paturēja varu Sīrijā, bet Ali palika par kalifu, lai arī viņa vara ļodzījās.
Pēc Sifinas kaujas Ali atteicās atbalstīt harītu sekta, jo tā nebija mierā ar kalifa gatavību kompromisiem – „izvairījās” (no šejienes sektas nosaukums).
Ali iebilda pret to, ka Muavija 658.gadā Jeruzālemē pasludināja sevi par kalīfu, taču tam nebija pietiekoša militāra spēka jaunā kalīfa atbīdīšanai no varas.
Tai pašā 658.gadā haridžīti sāka bruņotu cīņu pret kalīfu Ali Arābijā un Irākā. Ali izdevās sakaut galvenos sektas spēkus kaujā pie Nahravānas. Lai gan pēc kaujas viņš vajāja bēgošos haradžītu karotājus, kopumā kustību tā arī nespēja iznīcināt un liels to atbalsta punkts bija Basrā.
Tā arī nespēja samierināt pretrunīgās arābu sabiedrības daļas.

Ali nāve. Kalifu Ali nāvīgi ievainoja haridžīts Ibn Muldžama ar kinžalu Kufas mošejā 661.gadā, viņa motīvi nav skaidri – iespējams, atriebība.
Neskatoties uz Ali visai neveiksmīgo valdīšanu, šiītu ticīgie uzskata Ali par pirmo šiītu imamu rindā, uz kuras balstījās šiītisms. 

Ali šiītu Korānā. Šiīti, tāpat kā sunnīti, lieto Korānu vienīgajā līdz mums nonākušajā tā sauktajā kalīfa Osmana redakcijā. Tomēr viņi uzskata, ka Korāns nav pilnīgs un tam pievienojuši vēl vienu - 115.sūru - "Divi spīdekļi," ar to domādami Muhamedu un šiītu godināto Ali, kas arī bijis kalīfs no 656.-661.gadam. Tā ir acīmredzami viltota sūra. Analizējot to, redzams, ka tā ir vēlākos laikos sastādīta Korāna stilizācija, kas ietver virkni dažādās Korāna daļās sastopamu izteicienu.

Ali kults. Kalīfa Ali "svēto" kapu godina Nedžefā (Irāka) un Mazarišarifā (Afganistāna), nesen bijis vēl viens Ali kaps Fergānas ielejā. Čardžovā (Turkmēnija) un Pamirā bija izplatīti svētceļojumi uz vietām, kas pasludinātas par "Ali pēdām." Cita "Ali pēda" vēl līdz šim atrodas Buzovnā, Baku tuvumā. Tomēr vēsturiskais Ali nekad nav bijis ne Fergānas ielejā, ne Turkmēnijā un vispār Vidusāzijā, ne arī Azerbaidžānā un Afganistānā.

Saites.
Arābu kalifi (~570.-1924.g.).
12 imāmu koncepcija.