Aliens

Amerikas nekronētie karaļi, Valentīna Zorina dards

Valentīns Zorins

No krievu valodas tulkoja N.Muižulis, 1963.g.

Amerikas nekronētie karaļi
1962

Anotācija

Morgani, Rokfelleri, Diponi... Izrunājot šos vārdus, mēs ne vienmēr iedomājamies konkrētus cilvēkus: tie drīzāk mums sim­bolizē neierobežotu varu, milzīgu bagātību, kas sarausta ar darba Jautas nesaudzīgu ekspluatāciju, netīrām mahinācijām, noziegumiem, veiklām spekulācijām.
Kas tad slēpjas aiz šiem vār­diem — simboliem? Ar kādiem līdzekļiem ieguvuši bagātību un varu mūsdienu nekronētie ASV karaļi, kas nosaka visu ekono­misko un politisko dzīvi visva­renākajā kapitālistiskās pasaules valstī? Kā viņi ietekmē ASV valdības iekšējo un ārējo politiku? Atbildi uz šiem jautājumiem sniedz ārpolitiskā radiokomentētāja un žurnāla «Mirovaja eko­nomika i meždunarodnije otnošeņlja» galvenā redaktora viet­nieka V.Zorina grāmata. Tā domāta propagandistiem, aģitatoriem, referentiem un lektoriem — starptautisko jautājumu komen­tētājiem, kā arī visiem lasītā­jiem, kas interesējas par starp­tautiskajām attiecībām un dzīvi ārzemēs.
Grāmata izdota 1963.gadā un tā ir labs padomju antiamerikāniskās un antikapitālistiskās propogandas paraugs, ar ko ir interesanti iepazīties pēc vairākiem mežonīgā kapitālismā pavadītiem gadiem. Grāmatā stāstīts par ASV it kā bagātāko un ietekmīgāko ģimeņu kapitālu izcelsmi. Grāmatas varoņi: Moragani (General Eletric Company, General Motors, Unated States Steal Corporation), Diponi (General Motors, Du Pont de Nemours, United States Rubber Company (tagad Uniroyal)), Rokfelleri (Standard Oil Company of New Jersey (tagad Exxon)), Fordi, Vanderbilti, Melloni (Aluminium Company of America (ALCOA), Gulf Oil Corporation), Limani (Leman Brothers, General Dynamic), Brauni un Harimani (Brown Brothers Harriman & Co, Columbia Broadcasting System (CBS), Union Pacific, The Illinois Central Railroad), Džanīni (Bank of America, The Douglas Aircraft Company (tagad McDonnell Douglas)), Merčinsoni un citi lielbagātnieki.

TIE, KAS DEVĒJAS PAR ELITI

VIŅU nemaz nav daudz — kādi simt cilvēki. Ar talantiem viņi nevar lepoties. Daudzus pat nevar saukt par inteliģentiem cilvēkiem. Kā teikts kādā amerikāņu traktātā, kas publicēts ar visai izteiksmīgu nosaukumu «Kāpēc biznesmeni nelasa grāmatas», šie cilvēki «gan­drīz nekad nelasa daiļliteratūru, filozofiskus apcerē jumus, dzejas, lugas. Ja arī daži sāk interesēties par kaut ko ārpus biznesa robežām, kolēģi tūlīt izturas pret tiem ar neslēptu bailīgu piesardzību. Viņiem labāk patīk tērzēt nekā lasīt vai rakstīt. Savas zināšanas viņi galvenokārt iegūst nevis no grāmatām vai universitātē, bet finansistu apspriedēs, akcionāru sēdēs un sarunās ar kolēģiem, kas strādā citās biznesa nozarēs.»
Runa ir par cilvēkiem, kas atrodas amerikāņu lielo rūpniecības un finansu dinastiju priekšgalā un patiešām ir Amerikas nekronētie karaļi. Tieši viņu interešu dēļ neatslābst drudžainā bruņošanās un liesmo afrikāņu ciemi. Tikai tāpēc vien, ka viņiem tas ir izdevīgi, jūrā nogremdē simtiem tonnu pārtikas, kamēr bezdarbnieku miljonu armijai laupītas visdabiskākās cilvēku tie­sības — pašiem ar savām rokām nopelnīt maizi sev un saviem bērniem.
Aiz buržuāziskās valsts un parlamentārās sistēmas fasādes, aiz kliedzošās dekorācijas, kas saucas «ameri­kāņu demokrātija», neierobežoti valda tērauda un naftas, lielgabalu un ūdeņraža bumbu karaļi, kuri stāv amerikāņu finansu un rūpniecības piramīdas virsotnē.
«Monopolistiskais kapitāls,» uzsvērts PSKP Programā, «pilnīgi sagrābis savās rokās galvenos materiālos līdzekļus, ne ar vienu nedalās politiskajā varā. Tas no­dibinājis savu diktatūru — mazākuma diktatūru pār vairākumu, kapitālistisko monopolu diktatūru pār sa­biedrību. Imperiālisma ideologi monopolistiskā kapitāla diktatūru masko ar melīgiem brīvības un demokrātijas lozungiem un, saukdami imperiālistiskās valstis par «brīvās pasaules» zemēm, iztēlo valdošās buržuāziskās aprindas par katras diktatūras pretiniecēm. Taču īste­nībā brīvība imperiālistiskajā pasaulē nozīmē tikai brī­vību ekspluatēt strādnieku šķiru, darba tautu ne vien savās zemēs, bet arī visās citās zemēs, kas nokļūst zem monopolu dzelzs papēža.»
Aiz katra zelta kalna slēpjas ļaundarība, teica Balzaks. Šos vārdus neapgāžami apstiprina amerikāņu dzīves fakti. Cik daudz tumšu mahināciju un baismu noziegumu — atklātu un neatklātu — savās ģimeņu anālēs glabā Rokfelleri un Fordi, Diponi un Morgani, visi, ko šodien Amerikas Savienotajās Valstīs dēvē par «valdošo eliti».
Ievērojamais amerikāņu sociologs Raits Milss, kas sarakstījis prāvu darbu par Amerikas valdītājiem, visai zīmīgi secina: «Šķiet, nav taisnīga ekonomiska ceļa, lai sakrātu personisku mantu simt miljonu dolāru vēr­tībā. Katra negodīgi iegūta bagātība, ko raust nav bīs­tami, noteikti kļūst par lielu bagātību.»
«Baroni-bandīti», kā iesauca amerikāņu biržas dūžus pēc pilsoņu kara beigām, izlaupīja valsts bagātības, izcīnīja savstarpējus ekonomiskus karus, rauša naudu sabiedrības un valsts ekonomiskajos pasākumos, laižot darbā it visus līdzekļus, lai tikai sasniegtu savus mērķus.
Amerikāņu tagadējo lielkapitālu pirmuzkrajēju mo­rāli lakoniski un izteiksmīgi 19.gadsimta vidū formu­lējis «barons-bandīts» Kornēlijs Vanderbilts. Kad liberālie politiķi, cenšoties pārliecināt nekautrīgo mant­rausi, sāka padevīgi lūgt viņu pārtraukt nelikumības, Vanderbilts atbildēja ar frāzi, kas kļuvusi klasiska un labi raksturo arī mūsdienu Amerikas nekronēto karaļu morāli: «Likums? Kāpēc man vajadzīgs likums? Vai tad man nav vara?»
Šos vārdus arī šodien pavisam droši var teikt Mor­gani, Rokfelleri, Diponi, Džanīni, Meloni un Fordi. Visi viņi rīkojas tikai saskaņā ar šo gangsteru morāli. Naudas spēks, — lūk, viņu likums.
Tiesa, tagad vairs neviens no viņiem neiedrošinās atklāti ņirgāties par likumu, kā reiz atļāvās Kornēlijs Vanderbilts. Laiki ir citi. Pagājušais gadsimts arī bur­žuāzijai daudz ko mācījis. Tagad tā baidās no masām, baidās no tautas dusmām, baidās no vēstures attīstības gaitas, kas neapgāžami liecina par buržuāzijas gaidāmo galu.
Ar to ari izskaidrojami dažu mūsdienu nekronēto kapitāla karaļu mēģinājumi slēpt savu varenību, rīko­ties aizkulisēs. Tikai tā kļūst saprotams, kāpēc mācītie buržuāzijas sulaiņi grib darbaļaudīm iegalvot, ka mūsu dienās it kā vairs neesot nekādu monopolistu, nekādu miljardieru, kas rīkotos kā pilntiesīgi saimnieki kapitālistisko valstu ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.
Apžēlojieties, viņi saka, kādi miljardieri, kādi kapi­tālisti? Vanderbilti un Morgani saimniekoja pirms simt gadiem. Bet tagad viņi ir nulles. Viņus neviens nepazīst, un viņi nevienu netraucē. Jūs gribat zināt, kas noticis ar viņu bagātībām, ar viņu nodibinātajām impērijām? Šīs bagātības jau sen pārgājušas miljoniem akcionāru rokās.
Viens no šādiem amerikāņu monopolu dienderiem ar profesora diplomu kabatā — kāds misters Brels savā grāmatā «Divdesmitā gadsimta kapitālistiskā revolū­cija» raksta: «Ir kapitāls. Ir arī kapitālisms. Zūd pats kapitālists. Viņš jau daļēji nogājis no skatuves ...»
Tās nav viena cilvēka domas, bet «zinātniska kon­cepcija», gandrīz pati izplatītākā mūsdienu buržuāzis­kajā socioloģijā. Daudzi un dažādi ir šo «teoriju» paveidi: «tautas kapitālisms», «vispārējās labklājības valsts» utt.
Ja ticam buržuāziskajiem propagandistiem, tad Fordi vairs nav savu daudzo uzņēmumu īpašnieki. Viņi tikai vada lielu akciju sabiedrību, kuras saimnieki ir... Fordu rūpnīcu strādnieki. Jo strādniekiem, mēģina iegalvot monopolistiskā propaganda, esot iespējams no­pirkt akcijas un tātad kļūt... par uzņēmuma līdzīpaš­niekiem, t.i., nostāties līdzās pašiem Fordiem.
Tāda ir viena no jaunākajām masu apkrāpšanas formām. Strādnieks iegādājas vienu vai divas akcijas tai uzņēmumā, kurā viņš strādā, bet pēc tam viņam saka, ka viņš vairs nav ekspluatētais, bet ir saimnieks, kapitālists, ka viņš strādā pats sev un tātad viņa inte­resēs ir strādāt līdz galīgam spēku izsīkumam, jo viņš vairo nevis Fordu, bet pats savu bagātību. Taču tavu brīnumu — Fordi kļūst bagāti, bet strādnieks ne. Un, kad pēc dažiem gadiem strādnieks vairs nespēj izturēt trako darba tempu, šo «kapitālistu» bez žēlastības iz­sviež aiz vārtiem.
«Tautas kapitālisma» teorētiķi neko nesaka arī par to, ka no desmitiem miljonu amerikāņu strādnieku pat vienu vai divas akcijas iegādājas tikai niecīga daļa — strādnieki ar visaugstāko kvalifikāciju. Miljardieru Diponu dzimtai vien pašlaik pieder desmit reižu vairāk akciju nekā visiem amerikāņu strādniekiem. Tas ir tikai viens no daudzajiem faktiem, kas liecina, cik ne­iedomājami melīgs ir buržuāziskās propagandas mīts par miljardieru izzušanu, par viņu «izkušanu» «tautas kapitālisma valsts» akcionāru jūrā.
Nē, nekur nav pazuduši nedz Morgani, nedz Fordi, nedz Diponi. Vēsture liecina, ka karaļi, kronētie un nekronētie, vienalga, vai tie sēž tronī vai lielas bankas valdes krēslā, nekad no savas varas labprātīgi neat­sakās un miermīlīgi no skatuves nenoiet.
Morgani un Rokfelleri šodien ir vēl bīstamāki nekā šo dinastiju ciltstēvi. Viņu rokās ir lielāka vara, viņi ir spēcīgāki un vienlaikus bailēs no nākotnes gatavi it visam, lai tikai paildzinātu savu visvarenību.
ASV valdošā elite ir šaura, noslēgta kasta, kuras dzīve tiek rūpīgi slēpta no svešiem skatieniem. Un tikai pavisam reti, dažkārt nejauši, bet dažkārt kā ka­pitālistisko plēsoņu sīvās cīņas atbalss preses slejās parādās skopas ziņas par to, kā īsti dzīvo tie simt div­desmit cilvēku, no kuru domāšanas veida, iegribām un izturēšanās ir atkarīgs miljoniem cilvēku liktenis, valsts kuģa kurss.
«Valsts monopolistiskais kapitālisms,» norādīja Ņ.Hruščovs, PSKP 22.kongresā referēdams par Pa­domju Savienības Komunistiskās partijas Programu, «ir monopolu spēka un valsts spēka apvienojums vienotā mehānismā, kas pakļauj visas nācijas dzīves puses finansu oligarhijas interesēm ... Kā milzīgi astoņkāji monopoli ar saviem taustekļiem aptvēruši veselas zemes un kontinentus, izsūkdami no tautām dzīvības spēkus.»
Vismonopolistiskākā no visām monopolistiskaj ām zemēm ir Amerikas Savienotās Valstis.
Tātad nevis kaut kāds abstrakts «kapitāls bez kapi­tālistiem», nevis pagātnes rēgi, kuru vārdi mūsu dienās kļuvuši par simboliem, bet reāli, vareni kungi rīkojas zemē, ko kapitālistiskā propaganda iztēlo par Rietumu demokrātijas paraugu.
Reiz ievērojamais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens ar šādiem vārdiem formulēja savu tautiešu biz­nesmenu credo: «Raus naudu. Raus ātri. Raus cik daudz vien spēdams. Raus negodīgi, ja vari, un godīgi, ja citādi nav iespējams».
Kas tad viņi ir? Kādas ir viņu bagātības? Kādi mērķi? Kā viņi pārvalda savas impērijas un visu valsti? Par visu to mēs arī pastāstīsim.

MORGANI AIZIET PAGRĪDĒ

Divu Ņujorkas ielu — Brodstrīta un Volstrīta stūrī ir neliela mūra māja. Tā iesaukta vienkārši par «Stūri». Šo vārdu visās kapitālistiskās pasaules biržās izrunā ar jauktām godbijības, baiļu un skaudības jūtām: «Stūris nolēmis», «Stūris negrib», «Stūris ieteic». Un viss no­tiek tā, kā «Stūris» nolēmis, kā tas grib un ieteic ...
Šai vecmodīgajā ēkā, kas pazīstama ari kā Volstrīts 23, atrodas Morganu banka. Tieši šeit satek vadošo kapitālistisko apvienību pārvaldes pavedieni.
Morgani kontrolē 5 lielas ASV bankas un 32 rūp­niecības sabiedrības. Viņiem pieder 13 dzelzceļi, 3 lielas apdrošināšanas sabiedrības, 14 komunāli uzņēmumi. Impērijas varenības pamats ir ne tikai Morganu dzimtas kapitāli, bet arī tas, ka šī dzimta ar banku starpniecību kontrolē savu daudzo klientu kapitālus.
Morganu finansu un rūpniecības impērijas centrā ir milzu banka Morgan Guaranty Trust ar 4 miljardu dolāru lielu kapitālu. Dažādos valsts rajonos ir Morgan Guaranty Trust filiāles, kas arī ir ietekmīgas bankas.
No lielākajām rūpniecības sabiedrībām, ko kontrolē Morganu bankas nams, var minēt «General Electric Company», «General Motors», «Goodrich Company», «American Telegraph and Telephone Company», vara kausēšanas, mašīnbūves un papīra rūpniecības sabied­rības, lielas gumijas, naftas un ķīmiskās rūpniecības apvienības. Morgani kontrolē arī lielākās amerikāņu firmas, kuru darbības joma ir pārtikas un ogļu rūpnie­cība, audumu, svina, bronzas un dzelzceļu iekārtas ra­žošana.
Koncerns «General Motors», kas Morganiem pieder kopā ar Diponiem, ir vislielākais kara koncerns pa­saulē. Ir gadi, kad koncerna peļņa sasniedz miljards do­lāru. Tik liela peļņa nav bijusi nevienai sabiedrībai visā kapitālisma vēsturē.
Iesēdinājuši savus cilvēkus valdības aparātā, stingri nostabilizējušies Pentagona vadībā, Morgani pratuši nodrošināt «General Motors» ar daudziem ļoti izde­vīgiem valdības pasūtījumiem. Liela daļa nodokļu, ko ASV finansu iestādes izsūknē no amerikāņu nodokļu maksātāju kabatām, taisnā ceļā nokļūst Morganu banku pagrabos kā samaksa par «General Motors» rūpnīcās saražoto kara produkciju.
No «General Motors» daudz neatpaliek sabiedrība «General Electric», kurā Morganu dzimta saimnieko ne­dalīti. Šī sabiedrība, ko nodibināja 1892.gadā, pašlaik ir viena no galvenajām atomieroču, reaktīvo un aviā­cijas dzinēju, kā arī militārās elektronu aparatūras ra­žotājām. Tieši šās sabiedrības uzņēmumos ražo zem­ūdeņu atomreaktorus, raķešu «Atlas» un «Thor» atomu un ūdeņraža degļus utt. Arī sabiedrībai «General Elec­tric» ir viens no biezākajiem valdības pasūtījumu port­feļiem Amerikas Savienotajās Valstīs. 1958. gadā pēc kara materiālu pasūtījumu daudzuma tā bija trešajā vietā. Nākošajā gadā, saņēmusi pasūtījumus gandrīz miljarda dolāru vērtībā, tā ierindojās ceturtajā vietā. 1960. un 1961.gadā pēc kara pasūtījumu daudzuma, ko sabiedrība saņēma no Pentagona, tā joprojām palika pirmajā piecniekā.
Kapitāli, ko kontrolē Morgani, ir patiešām fantas­tiski — 65 miljardi 306 miljoni dolāru, apmēram ce­kulā daļa no visu amerikāņu sabiedrību kapitāliem. Morganu apvienība ir kapitālistiskās pasaules visbagā­tākā grupa.
Ievērojamā amerikāņu ekonomiste Anna Ročestera raksturo Morganu grupu kā kapitālistiskās attīstības augstāko stadiju. «Rūpniecības sabiedrības,» raksta A. Ročestera, «sākumā nokļūst Morganu orbītā, izman­todamas viņu banku pakalpojumus. Morganu visvare­nība banku pasaulē padara šīs sabiedrības pavisam pa­klausīgas. Vienlaikus Morganu banku lielo varu tagad stiprina milzīgās Morganu rūpniecības sabiedrības.»
Kā tad izveidojās šī baismā finansu impērija, kā tad gadījās, ka vienas dzimtas rokās saplūda līdzekļi, kas pārsniedz vairāku Rietumeiropas valstu kopējos na­cionālos ienākumus gadā?
Ja klausāmies, ko stāsta daži buržuāziskie propagan­disti, tad var rasties iespaids, ka šo pasakaino bagātību Morgani ieguvuši tikai ar savām krietnajām personis­kajām īpašībām: darba mīlestību, taupību u. tml. Viss skan gluži kā populārā amerikāņu anekdotē. Pie kāda miljonāra ierodas korespondents un lūdz pastāstīt, kā viņš kļuvis bagāts. «Darbs, darbs un vēlreiz darbs!» atbild viņam bagātnieks. «Es biju jauns, trūcīgs cilvēks. Gribēdams kļūt bagāts, par pēdējo centu nopirku ābolu. Taču es to neapēdu, bet, izspiedis sulu, pārdevu to par diviem centiem. Par diviem centiem es nopirku jau divus ābolus un izspiedu no tiem sulu. Pēc tam es to pārdevu, lai nopirktu četrus ābolus. . . Kad es spiedu sulu no tūkstošā ābola, pie manis pienāca past­nieks un pasniedza telegramu. Tajā bija teikts, ka at­radies bagāts tēvocis, kas par laimi nomiris, atstājot man mantojumā 20 miljonu . . . Tā darbs un ābolu sula padarīja mani par miljonāru.»
Morganu bankas nama nodibinātājs Džons Pīrponts Morgans, seniors, neuzsāka savas gaitas ar tukšām ka­batām. Viņa papiņš Jūnijs S. Morgans bija viņam no­vēlējis vairākus miljonus dolāru. Ne jau taisnīgā ceļā Jūnijs S. Morgans bija ticis pie saviem miljoniem. Sāk­dams jaunībā strādāt par pārdevēju manufaktūras vei­kalā, viņš ar izdabāšanu un gatavību izpildīt jebkuru, pat ļoti aizdomīgu uzdevumu iemantoja baņķiera Džordža Pībodija uzticību un kļuva par viņa kom­panjonu. ASV pilsoņu kara laikā Pībodija banka no­darbojās ar nelikumīgām mahinācijām un no sīkas finansu iestādes ātri izauga par lielu banku. Tā sāka veidoties Morgana bagātība.
Grāmatas «Amerikāņu miljardieru vēsture» autors Gustavs Maijerss, izklāstot šo periodu Morganu dzimtas pirmā bagātnieka darbībā, raksta: «Biogrāfi apgalvo, ka bagātība iegūta ar likumīgām operācijām, kaut arī ne­saka, kādas bijušas šīs operācijas. Taču, ja ticam at­sauksmēm tā laika amerikāņu laikrakstos, Morgana operācijas ne tikai nebija likumīgas, bet bija pat skaidri nodevīgas . . . Saskaņā ar tā laika liecībām Džordža Pī­bodija un Co operācijas bija nevis vienkārši, bet div­kārši nodevīgas: Džordžs Pībodijs un Co, sniegdami ienaidniekam palīdzību, vienlaikus bija arī Amerikas Savienoto Valstu pilnvarotie un saņēma visai labu sa­maksu par šiem saviem pakalpojumiem.» Tāda bijusi Morgana «darba mīlestība»!
Ar valsts nodevību sarausis pirmo miljonu, Jūnijs S. Morgans to novēlēja savam dēlam un mantiniekam Džonam Pīrpontam. Taču vēl vērtīgāks mantojums, šķiet, bija tas, ka pēc tēva nāves Džons Pīrponts Mor­gans kļuva par vadītāju bankā, kas pamanījās kļūt par starpnieku ASV un Anglijas komerciālajās operācijās.
Tieši šim apstāklim bija izšķiroša loma Morganu miljonu vairošanā. Apstākļos, kad tirdzniecība starp Veco un Jauno pasauli bija amerikāņu ekonomikai pati nozīmīgākā, sakari ar Angliju bija tas burvju līdzeklis, kas deva iespēju Morganam pludināt zelta straumi savos seifos.
Stāstot par Morganu taupību, šās leģendas autori it kā grib pārliecināt amerikāņus: krājiet dolārus, un jūs droši būsiet tikpat bagāti kā Morgani. Grūti pateikt, kā radusies leģenda par Morganu taupību, taču ar faktiem tai nav ne mazākā sakara. Džons Pīrponts Mor­gans, seniors, kā neviens cits mēdza lielīties ar savu bagātību.
Lūiss Korejs — grāmatas «Morganu nams» autors — rakstīja: «Morgans bija ļoti izšķērdīgs. Viņa mīlas dēkas sacēla īstas šausmas puritāniskajā Amerikā. Savas daudzās mīļākās, kuras tas izmeklējās starp Eiropas un Amerikas skaistākajām sievietēm, viņš apdāvināja tikpat devīgi, kā Luijs XIV apdāvināja marķīzi Montespanu.»
Šīs Morganu tradīcijas turpina arī Morgana, seniora, pašreizējie pēcteči. Tomass Morgans — viens no viņa pašreizējiem mantiniekiem — iedomājās uzcelt Ņu­jorkā... marmora staļļus saviem simt zirgiem. Bet saviem suņiem viņš uzcēla greznu pili ar speciālu parku un peldbaseinu.
Katrs, kas bijis Ņujorkā, būs redzējis, kā pie ārkār­tīgi greznas mājas vienā no vislepnākajiem pilsētas rajoniem — 80.ielas un Parka avēnijas stūrī — klusu pieslīd spoži limuzīni, kuros uz mīkstiem spilveniem lepni sēž labi kopti suņi. Šai mājā atrodas suņu skais­tuma salons, kas apkalpo arī Morganu lutekļus.
Un Morgana miljardu mantinieks, vienaldzīgi noska­tījies uz cilvēkiem, kas stāv rindā pēc bezdarbnieku viras, ieved suņu skaistuma salonā savus pūdeļus, lai apkoptu tiem nadziņus un moderni sasukātu spalvu vai arī iegādātos suņu tualetes piederumus — neilona pi­džamu un dārgu kaklarotu.
... Bet atgriezīsimies pie Morgana, seniora. Varbūt viņam piemita kādas sevišķas komersanta īpašības, kas nodrošināja panākumus? Iztapīgā prese klāt kā likts: «Vecais Morgans bija izcils matemātiķis un ģeniāli spēja noteikt, kādi darījumi būs izdevīgi.»
Tomēr arī tas, kā liecina fakti, nemaz neatbilst pa­tiesībai. Morgans bija gluži tāds pats matemātiķis kā pazīstamais Saltikova-Ščedrina varonis atvaļinātais no­dokļu atpircējs un dzelzceļu būvuzņēmējs Bržockis, kurš gada beigās cītīgi aprēķināja, kādus augļu augļus devis zelta rublis, ko viņš bija aizdevis par 20 procentiem. Šādu «matemātiķu» naudas pasaulē ir daudz, taču ne jau vienmēr viņi kļūst par Morganiem. Daudzi fakti liecina, ka Morgans ļoti bieži rīkojies kā pilnīgs profāns un sapinies situācijās, kas bija pavisam skaidras pat viņa zemākajiem kalpotājiem.
Grāmatā «Morganu nams» Lūiss Korejs min šādus raksturīgus gadījumus. Viens no Morganu visbīstamā­kajiem konkurentiem — baņķieris Harimans (pašrei­zējā Volstrīta biznesmena vectēvs) neatlaidīgi centās izstumt Morganu kapitālu no Klusā okeāna ziemeļu dzelzceļa pārvaldes. Šai nolūkā viņš visur sāka uzpirkt šā dzelzceļa akcijas. Dabiski, ka sakarā ar šo pastipri­nāto pieprasījumu mazliet cēlās akciju kurss. Taču «tāl­redzīgais» Morgans, nesaskatīdams briesmas, ko skaidri redzētu pat nepiedzīvojis komersants, aiz vulgāras ie­dzīvošanās kāres nolēma izmantot šo, kā viņam likās, «izdevīgo» konjunktūru un īsāka pastiprināti pārdot sa­vas akcijas, kuras tūlīt uzpirka Harimana aģenti.
Daudz netrūka, ka Morgans būtu zaudējis vienu no visienesīgākajiem uzņēmumiem. Viņš pats bija sapinies konkurenta izmestajā tīklā. Pēdējā mirklī kāds Morgana darbinieks iedrošinājās savam bosam bikli aizrā­dīt, ka viņš rīkojas aplam. Tikai tad Morgans izbeidza spekulāciju.
Vēl viens ne mazāk raksturīgs piemērs. 1908.gadā Viljams Dirants — pazīstams biržas spekulants — nodi­bināja automobiļu sabiedrību «General Motors». Veco laiku baņķieri smējās par šādu vieglprātību. Viņi bija ļoti skeptiskās domās par automobiļu rūpniecības nākotni un atzina, ka tajā ieguldītā nauda būtu vienkārši nosvies­ta zemē. Kamēr tālredzīgākie komersanti jau bija skaid­rībā par šās rūpniecības nozares lielo nākotni, Morgans, par kura ģeniālajām komersanta spējām un pārdabisko tālredzību tik labprāt tagad raksta buržuāziskā prese, sprieda tāpat kā viņa vistuvredzīgākie kolēģi. īsi sakot, kad Viljams Dirants atnāca pie vecā Morgana un pie­dāvāja viņam atpirkt* «General Motors» par pus­otra miljona dolāru, tas viņu izdzina. Bet pēc 12 ga­diem, 1920.gadā, lai iegūtu to pašu «General Motors», Morgana mantiniekiem bija jāapvienojas ar Diponiem, jo par akciju kontrolpaketi bija jāmaksā 80 miljonu dolāru.
Tāda ir Džona Pīrponta Morgana, seniora, izdaudzi­nātā «tālredzība» un «nojauta».
Morganam, protams, bija tādas personiskās īpašības, kas patiešām veicināja viņa neparasto iedzīvošanos ba­gātībā. Tikai ne tādas, par kurām klaigā monopolistiska prese. Nekautrēšanās līdzekļu izvēlē, cietsirdība un_ al­katība, — lūk, ar šādām īpašībām bija apveltīts cilvēks, ko tagad amerikāņu buržuāziskā propaganda pieskaita gandrīz vai pie svētajiem. Ne aiz nejaušības vēsture viņu pazīst ar palamu «korsars», tātad pirāts.
Vecais Morgans daudz agrāk par citiem amerikāņu kapitālistiem nojauta, cik izdevīgs ir karš tiem, kas tirgojas ar ieročiem. Raksturīgi, ka Džons Pīrponts Morgans savā pirmajā komerciālajā operācijā 20 gadu ve­cumā apkrāpa Amerikas Savienoto Valstu valdību, pār­dodot tai novecojušus ieročus. 1961. gadā Amerikas Sa­vienotajās Valstīs atzīmēja simto gadadienu, kopš sākās pilsoņu karš, ko amerikāņi Ābrama Linkolna vadībā izcīnīja pret Dienvidu štatu rasistiem. Ja laikraksta «New York Times» tagadējie redaktori atšķirtu pirms simt gadiem iznākušā sava laikraksta numuru, tad viņi te izlasītu šādus vārdus: «Kopš kara sākuma ir pagājis pusotra mēneša, taču jau ienākušas daudzas un diem­žēl pietiekamu pamatotas sūdzības un bažu pilnas vēs­tules par ļaunprātībām un piesavināšanās gadījumiem mūsu armijas un flotes apgādē.» Galvenā aktīvā per­sona visās šais blēdīgajās mahinācijās bija jaunais uz­ņēmējs Džons Pīrponts Morgans.
Tomēr «New York Times» redaktori pašlaik uz­skata par labāku necilāt šīs atmiņas. Tāpat viņi vairs neatceras, ka Morgans bija viens no tiem, kas sarausa visvairāk naudas mūsu laikmeta pirmajā imperiālistis­kajā kara starp amerikāņiem un spāņiem, ka tieši Morgans apgādāja ar ieročiem angļu armiju, kas ap­spieda buru brīvības cīņu, ka tieši viņš aizkulisēs peri­nāja afēru kuras rezultātā Vašingtona sagrāba Pa­namas kanālu.
Šķiet, nav bijis pēdējā gadsimta laikā tāda kara, kura šī dinastija nebūtu raususi bagātības, kurā tā ne­būtu pielikusi roku.
Kad Eiropā uzliesmoja pirmais pasaules karš, Mor­gana banku peļņa saka augt augumā. Izmantojot savus plašos finansu sakarus ar Anglijas un Francijas baņ­ķieriem, Morgani drīz kļuva gandrīz vienīgie ieroču piegādātāji Antantes valstīm. Ieroču pirkšanai vaja­dzēja daudz naudas, un pēc pāris gadiem Eiropa bija Morganu nama parādjūgā.
Bet tad karojošo pušu spēki sāka izsīkt. Krievijā no­lika Februāra revolūcija, un misteri Morgani nolēma, ka irlaiks iejaukties kautiņā, citādi, tā vien raugies, f evolūcijas ugunsgrēks pārņems visu Eiropu — un vējā būs viņu naudiņa. Daiļrunīgais profesors Vudro Vilsons, kas tolaik sēdēja prezidenta krēslā, bija pilnīgi at­karīgs no «Stūra» un, saņēmis tā pavēli, 1917.gada aprīlī pavēstīja ASV iestāšanos karā. Amerikāņu jau­nieši devās glābt Morganu miljonus.
Pēc kara beigām Morgani turpināja iespiesties Rie­tumeiropas ekonomikas svarīgākajās nozarēs. Viņu uz­manību saistīja Vācija. Bēdīgi slavenais «Junga plāns», veicinādams agresīvo vācu monopolu nostiprināšanos, stipri palīdzēja vācu imperiālismam gatavot jaunu karu. Tikai nedaudzi zina, ka kopā ar koncerna «General Electric» valdes priekšsēdētāju Ovenu D.Jungu ša plāna līdzautors bija Džons Pīrponts Morgans, juniors, Kad progresīvie amerikāņu publicisti apgalvo, ka Mor­ganu zelts stipri palīdzējis vājprātīgajam jefreitoram no Minhenes alus pagraba kļūt par vācu «fīreru», kas pārplūdināja pasauli ar asinīm, tad tas nav nekāds pār­spīlējums, bet absolūti precīzi konstatēts fakts.
Bet šodien? Nekādi taču nevar nosaukt par nejau­šību, ka visus pēckara gadus Pentagona priekšgala, t.i., ASV aizsardzības ministrs, ir vai nu pašu Morganu sabiedrības, vai cieši ar Morganu dzimtu saistītu sa­biedrību vadošs darbinieks.
Mainās valdības, nāk un iet prezidenti, bet nemainās tikai viens: Morgani un kara bizness.
Paraudzīsimies, ko par Morganu pašreizējo darbību viņu svētajā templī — Volstrīta 23.maja raksta žur­nāls «Life» — pašu Morganu izdevums.
«Darba diena sākas ar sabiedrības vadošā sastāva apspriedi. Lielā zālē iekārtojušies 13 augstākie vadī­tāji. Viņus šķir stikla sienas, lai tie varētu cits citu labāk saskatīt un ātrāk cits ar citu sazināties. Vai­rums no viņiem nestrādā pie rakstāmgaldiem, bet pie vecmodīgiem sekretēriem, uz kuriem novietoti vel vec­modīgāki rūpīgi nospodrināti pelnu trauki. Taču ta ir vienīgā pagātnes relikvija. Lai gan tradīcijas tiek ievē­rotas, nekā vecmodīga Morganu bankas darba stila pašlaik nav.
Vairums bankas pašreizējo vadītāju ir jauni cilvēki, kas kā medību suņi joņo pa pasauli, meklēdami jaunu biznesu. Ik dienas bankas vadītāju apspriede pārruna visu bankas nodaļu ziņojumus, ka ari iekšpolitiskos un ārpolitiskos notikumus.»
Pēdējie vārdi ir sevišķi zīmīgi. Baņķieri nepavisam ik ierobežojas ar tīro komerciju vien, viņi apspriež arī politiskus jautājumus. Šo apspriežu rezultāti mums ir Zināmi: «Stūris nolēmis,» — ar godbijīgu cieņu runā ne tikai biržas, bet arī valdības iestādēs.
Vašingtonā ir ne mazums darbinieku, kas ilgus gadus jo cieši saistīti ar Morganiem. Minēsim kaut to, ka šī grupa kontrole ne tikai aizsardzības ministriju, bet ari valsts finanses. Par «Morganu cilvēku» dēvē arī aizsardzības ministra palīgu Polu Nici.
Nav brīnums, ka Morganu sabiedrības gandrīz vien­mēr saņem no valdības visvairāk militāro pasūtījumu. Tieši šīs sabiedrības uzspiež Amerikas Savienotajām Valstīm drudžainas bruņošanās politiku, kas tām ir pa­sakainas iedzīvošanās avots. Morganu filozofiju formu­lējis Čarlzs Vilsons — viens no viņu augstākajiem ie­rēdņiem, kas 1953.gadā no «General Motors» vadītāja kabineta tika pārcelts aizsardzības ministra krēslā. «Kas nāk par labu «General Motors»,» ar nepārspējamu cinismu teica šis biznesa ministrs, «tas ir labs arī Amerikas Savienotajām Valstīm.»
Morganu kara koncernam nāk par labu drudžainā bruņošanas, un Amerikas nekronētie karaļi nolemj, ka tā nāk par labu arī Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikāņi maksā aizvien lielākus un lielākus nodokļus, pildīdami ar zeltu Morganu banku plašos pa­grabus.
Kas tad ir šie cilvēki — mūsdienu misteri Morgani, kas spriež gluži ka savā laikā Luijs XIV: «Valsts esmu es.»
Vecais Morgans, kas nodibināja savu bankas namu pirms simt gadiem, nomira 1913.gadā, atstādams visu uzņēmumu Džonam Pīrpontam II. Otrais Morgans aizgāja uz labāku pasauli 1943.gadā, un impērijas priekšgalā stājas trešās Morganu paaudzes pārstāvji. Kaut gan amerikāņu monopolistiskā prese neskopojas ar superlatīviem epitetiem, kad runa ir par nekronētajiem karaļiem, tā nespēj pateikt neko sevišķu nedz par Džonu Pīrpontu Morganu, junioru, nedz par viņa dēliem.
Finansu kapitāls spēj laupīt visus cilvēka personības vaibstus. Tas izdzēš atsevišķu kapitālistu individuālas īpašības, pārvēršot viņus par kaut ko līdzīgu naudas mašīnām. Ne bez iemesla pagājušajā gadsimta tādus cilvēkus kā Džonu P. Morganu vai Džonu D.Rokfelleru, viņu dīvainības, paražas un gaumi pazina miljoniem cilvēku. Turpretim tagad, kaut gan Morganu bankas nams kontrolē kapitālus, kas ir simtiem reižu lielāki par šīs dinastijas nodibinātāja bagātību, tikai retais varēs nosaukt šās impērijas pašreizējos vadītājus — veca Morgana pēctečus un mantiniekus.
Ir vārdi, kas nesaistās ar konkrētiem cilvēkiem, kuri domā un priecājas, cieš, dzimst un mirst. Kad mes sakām «Morgani», mēs vairs nedomājam par kaut kādiem konkrētiem cilvēkiem, bet gan iedomājamies vienu no varenākajām monopolistiskajam apvienībām, rūpniecības un finansu astoņkāji, kas savos taustekļos sagrābis ne tikai Amerikas Savienotas Valstis, bet arī citas kapitālistiskās pasaules zemes.
Jāšaubās, vai vecā Morgana mazdēls Jūnijs Spensers Morgans spēj modināt interesi. Šim 69 gadus ve­cajam izstīdzējušajam misteram ir puskails galvasvidus un ļaunā smīnā savilkta mute, kas savu plāno lupu deļ atgādina krājkasītes spraugu. Nedz viņš, nedz viņa 60 gadus vecais brālis Henrijs Stargiss un 42 gadus vecais dēls Džons Pīrponts Morgans III — Morganu bankas nama ceturtās paaudzes pārstāvis, nedz Mor­ganu klana locekļi Tomass Alfrēds Morgans, Viljams Arturs Morgans, Allens Morgans un citi nevar lepoties ne ar kādiem talantiem un neizceļas ne ar ko. Bet viņu rokās ir patiešām karaliska varenība, visreālākā kapitālistiskās pasaules vara — naudas vara. Viņa augstība naudas maiss, — lūk, kas ir Morgani.
Lielum liela daļa Morganu dzimtas, kas ir diezgan plaša, absolūti nekā nesaprot no komercijas un ir vis­tipiskākie rantjē. Bet tie Morgani, kas ir daudzo banku un koncernu direktoru padomju locekļi un priekšsē­dētāji, drīzāk valda, nevis vada.
Kāpēc gan misteri Morgani lai apgrūtina sevi ar darbu, ja par pieklājīgu atlīdzību var nolīgt visveik­lākos juristus un finansistus, kas viņiem kalpos ar sirdi un dvēseli. Šādā veidā par sabiedrības priekšsēdētaju kļuva tās agrākais advokāts un viens no mūsdienu Amerikas manīgākajiem veikalniekiem 58 gadus vecais Henrijs Kleijs Aleksanders, «General Motors» prezidents Čarlzs Vilsons un citi Morganu impērijas kalpi un vezīri.
Morganu fantastisko bagātību avots ir miljonu cil­vēku darbs. Darbaļaužu paaudzes ar sūru darbu sa­maksa par šās dinastijas grezno dzīvi. Uzticami pār­valdnieki izspiež arvien jaunu un jaunu peļņu, kas saplūst Morganu seifos. Par saviem pakalpojumiem šie pārvaldnieki saņem bagātīgu atlīdzību.
Te Morgani neskopojas. Viņu devība atmaksājas ar uzviju.
«General Motors» prezidents Čarlzs Vilsons, pie­mēram, saņem gadā vairāk nekā pusmiljonu dolāru, otras Morganu sabiedrības — «United States Steel» pre­zidents Bendžamins Feierless saņem vairāk nekā ceturtdaļmiljonu. Tieši viņi visiem spēkiem cenšas stiprināt Morganu stāvokli.
Jāsaka, ka pēdējos gados Morganu grupas relatīvā varenība ir samazinājusies. Pirms dažiem gadu des­mitiem viņi bija ne tikai vislielākais amerikāņu kapi­tāla grupējums, kam nebija ne ar ko jārēķinās un kas pārspēja ne tikai visus savus konkurentus,` bet arī jeb­kuru iespējamo konkurentu kombināciju. Turpretim tagad stāvoklis kļuvis citāds. Izveidojušās jaunas lielas apvienības, starp kurām ir arī tādas, kas ietek­mes un bagātības ziņā nostājušās gandrīz līdzās Morganiem.
Viens no šīs parādības cēloņiem bija tas, ka ilgus gadus Morganu industriālas varenības pamats bija viņu monopolstavoklis ogļu un tērauda rūpniecībā, kā arī dzelzceļa transportā. Taču viņiem nebija attiecīgu po­zīciju tādas nozarēs kā ķīmiskā, alumīnija un naftas rupniecība, kas pēdējos gados kļuvušas vadošās. Tieši šais nozares visstraujāk nostiprinājās Morganu gal­venie konkurenti.
Tomēr pašā pēdējā laikā Morganu grupējums ieguvis svarīgas pozīcijas atomrūpniecībā un finansē darbus «nākotnes enerģētikā», kas tuvākajos gados var radīt jaunas pārmaiņas ASV monopolistisko grupu speķu izvietojuma.
Vienlaikus jāsaka, ka Morganu spēks Amerikas Sa­vienotajās Valstīs bieži tiek novērtēts par zemu. Un tā rīkojas vispirms... paši Morgani.
Kāpēc?
Pagājuši tie laiki, kad vecais Morgans varēja izai­cinoši šķiest vējā miljonus. Viņa mantinieki nemīl spilgtu gaismu. Tā ir drošāk. Nestundā var zaudēt visas bagātības gluži tāpat, kā tās zaudēja Rjabušinski Krie­vijā un Batja Čehoslovākijā, Višņevecki Polijā un brāļi Čeņi Ķīnā, kā tās zaudēja visi asinīm piezīdušies zir­nekļi tais zemēs, kurās tauta kļuvusi par sava likteņa noteicēju.
Morgani slēpj savas bagātības no cilvēku acīm, rū­pīgi maskē pavedienus, kas saista vienkop viņu sa­biedrības.
Morgani aiziet pagrīdē. Viņi baidās. Baidās no saviem tautiešiem. Baidās no pulksteņa rādītajā nepie­lūdzamās gaitas. No nekautrīgā, bezgala pašpārliecināta «korsara» Džona Pīrponta Morgana līdz mūsdienu bez­personiskajiem Morganiem, kas ar visu savu milzīgo bagātību dreb, domājot par nākotni, — tāds ir ameri­kāņu kapitālisma ceļš aizvadītajos simt gados.

ĻAUNDABĪGIE AUDZĒJI — DIPONI

Viņu ir 1200 cilvēku. 1200 amerikāņu, vīriešu un sieviešu, kuru uzvārds ir Dipons. Žurnāls «Life» ap­galvo, ka Diponu dzimta ik gadus pieaugot vairāk nekā par 30 cilvēkiem. Diponi vairojas tikpat ātri ka vēža šūniņas. Pēc ekonomiskā svara šis amerikāņu rūp­niecības ļaundabīgais audzējs ir visai iespaidīgs. Diponu dzimta kontrolē vienu no lielākajam Amerikas Savie­noto Valstu finansu grupām. Tas kapitāli pārsniedz 16 miljardus dolāru. Diponu rokas koncentrētas milzu bagātības un vara.
...Pirms kāda laika žurnāls «Life» bija publicējis mazliet neparastos apstākļos uzņemta cilvēka fotoattēlu. Šis cilvēks ir 85 gadus vecais Irene Dipons. Viņš pozē fotogrāfam savas muižas baseina. Dzimtai, kuras pat­riarhs ir Irenē Dipons, bagātības ar saviem sviedriem rauš desmitiem tūkstošu cilvēku.
Milzīgais baseins, kas drīzāk ir īsts ezers, nav vie­nīgais ievērības cienīgais objekts šai muižā. Villa, kas uzcelta baseina tuvuma, ar savu greznumu pārsteidza pat kāda amerikāņu žurnāla reportieri, kaut gan viņš sava dzīvē bija daudz redzējis.
«Šās mājas jumts,» raksta reportieris, «ir no spāņu kārniņiem, grīdas — itāliešu marmora, rotājumi iz­griezti sarkankokā. Māja, kurai piekļaujas liels zemes gabals simtiem akru platībā, no jūras puses ir aizsargāta ar mākslīgu klinšu sienu, kas spēj izturēt jebkuru vie­suļvētru. Gar visu māju jūras pusē ir greznas verandas. Apkārtēja teritorija ir īsts rezervāts ar interesan­tiem, retiem zvēriem, kurus medī namatēvs un viņa viesi.»
Diponu dzimtas galvas iemīļotā muiža saucas Ksandu. Ka raksta amerikāņu prese, «tieši šeit viņš pa­vada gada lielāko daļu».
Pēdējais teikums mazliet jākoriģē. Tagad jāsaka nevis «pavada», bet «pavadīja».
Jāpaskaidro, ka Dipona iemīļotā muiža atradās Kubā. Kubas darba tauta izsvieda no savas zemes sveša labuma tīkotājus un kopā ar viņiem arī veco Diponu.
Daudz pavedienu saista miljardieru Diponu dzimtu ar amerikāņu valsts mašīnas vadošo virsotni. Aiz viegli saprotamiem iemesliem amerikāņu prese nemēdz aprakstīt monopolu sakarus ar valdības aparātu. To­mēr dažkārt preses slejās iezogas ziņas, kas atklāj ASV galvaspilsētas politiskās aizkulises. Tā atgadījās arī ar respektablo žurnālu «Harpers Magazine», kas savās slejās publicēja intriģējošu rakstu «Klubs, kas pārvalda Ameriku».
Rakstā stāstīts par tirdzniecības ministrijas orgānu, kas saucas Biznesmenu konsultatīvā padome. Šī padome regulāri pulcējas sēdēs un izstrādā rekomendā­cijas, kas vēlāk kļūst par Vašingtonas resoru darbības direktīvam. Padomē darbojas apmēram 160 Amerikas visvarenāko sabiedrību pārstāvju. Ievērojams ir 58 gadus vecais Kraufords Grīnvolts — vecā Dipona znots, tagadējais Diponu sabiedrības prezidents, «Pieda­līšanās padomes darbā,» konstatē žurnāls, «dod iespēju dažiem izredzētiem iepazīstināt ar savām domām un vēlējumiem personas, kas ieņem noteicošas pozīcijas valdībā.»
Nav, piemēram, grūti iedomāties, kādas ir Krauforda Grīnvolta domas par Kubu, kur Diponi ieguva kolosālu peļņu. Tā kā šis viedoklis pat pēc amerikāņu buržuāziskā žurnāla atzinuma noteic daudzus svarīgus Vašingtonas politiskos lēmumus, tad var viegli saprast, kāpēc ASV valdība pasludinājusi par savu mērķi «at­jaunot Kubā brīvību un taisnību» un kas aiz šās for­mulas slēpjas...
Tas ir tikai viens piemērs, tomēr tas pietiekami iz­teiksmīgi rāda, kas mūsdienu Amerikā ir īstie vald­nieki. Jā, Diponi šodien jūtas kā noteicēji Amerikā un neuzskata par vajadzīgu to slēpt.
Ar galēju cinismu, kas vispār ir šās dzimtas rakstu­rīgais atribūts, savus dzīves «principus» formulējis viens no Diponu kliķes patriarhiem — pie senčiem aizgājušais Lammots Dipons.
1942.gads. Liesmo otrais pasaules karš... Ameri­kāņu kareivji cīnās frontēs. Taču Diponus interesēja tikai viens — nauda, peļņa. Kā pārdot vairāk ieroču, kā pārdot tos visizdevīgāk — par to viņi domāja vis­vairāk. Par ieročiem, ko viņi pārdeva amerikāņu armijai, tie plēsa tādas cenas, kā sūkstījās pat daudz pie­redzējušie Vašingtonas klerki. Amerikāņu presē pa­vīdēja īsa ziņa par Lammota Dipona runu dzimtas padomē. «Savos darījumos ar valdību un citiem klaigā­tājiem,» savus radiniekus un biznesa partnerus pamā­cīja Lammots Dipons, «esiet tādi paši kā ar parastajiem pircējiem, kad pieprasījums tirgū ievērojami pārsniedz piedāvājumu. Ja pircējs grib pirkt, tad viņam jāmaksā jebkura summa, kuru jūs noteiksiet. Mums ir tas, kas vajadzīgs viņiem Vašingtonā. Labi. Lieciet, lai viņi par to samaksā pienācīgi. Bet, ja šī cena nepatīk, tie var ari vākties pie velna.»
Un valdība pirka no Diponiem ieročus par tādu cenu, kādu tie noteica. Diponi diktēja, valdība klau­sījās, tauta maksāja. Tā bija agrāk. Tā ir arī tagad.
Tā tas vedas no seniem laikiem, kopš tā brīža, kad pašreizējā dzimtas galvas vectēvs Pjers Semjuels Dipons de Nemūrs kļuva par ievērojamu vīru amerikāņubiznesa pasaulē. Kādreiz Diponu de Nemūru vārds bija franču muižniecības sarakstos. Šīs muižnieku dzimtas atvase, tikko paglābies no giljotīnas franču re­volūcijas dienās, aizbēga uz Ameriku un tūlīt uzoda Ienesīgu biznesu. Viņš nodibināja šaujamā pulvera ražošanas sabiedrību «E.I.Du Pont de Nemours and Company». Šo nosaukumu Diponu koncerns saglabājis arī šodien, gluži tāpat kā savu pamatspecialitāti — kara biznesu.
Nav tāda līdzekļa, ko nebūtu lietojuši Diponi, lai vairotu savas bagātības. Viņi nežēlīgi izputināja kon­kurentus, zaga patentus no savu sāncenšu firmām, perinājasazvērestības. Kad šāda rīcība nedeva vēlamos rezultātus, Diponi izvēlējās sāņu ceļus.
Minēsim zīmīgu gadījumu. Ilgus gadus Diponi sīvi cīnījās ar sabiedrību «Laughlin and Rand», kas bija viņu galvenā konkurente. Neveiksmīgi beidzās mēģinājumsklusītēm uzpirkt «Laughlin and Rand» akcijas — tur laikus atšifrēja Diponu manevru. Nelīdzēja arī citi Pārbaudīti paņēmieni — sāncensis ļoti smalki zināja visus trikus un viltības.
Tad tika nolemts, ka vislabākā izeja ir tradicio­nālā karaļnamu metode — dinastiju laulības. Kāda Di­ponu koncerna barveža māsu Luīzi d`Anbelo Diponu piedāvāja par sievu «Laughlin and Rand» vadītājam Čarlzam Kouplendam. Tika norunāts, ka Kouplends kā līgavas pūru saņems vienu no vadošajiem posteņiem Diponu impērijā. Pēc laulībām Kouplends kļuva par Diponu koncerna mantziņa vietnieku, bet sabiedrība «Laughlin and Rand» tika iekļauta Diponu impērijas orbītā un kļuva par tās sastāvdaļu.
Runādami iepriekšējā nodaļā par Morganiem, mēs sevišķi akcentējām viņu ciešos sakarus ar kara biznesu. Tā nav nejaušība. Tieši kara pasūtījumi, nāves bizness ir visienesīgākais pasaulē, kur valda dolārs. Tāpēc tie, kas pratuši sagrābt savās rokās šo asiņaino biznesu, kļūst bagātāki ātrāk par citiem. Mūsdienu Amerikā pie kara peļņas lepnā galda tiek aicināti vis­lielākie, visvarenākie koncerni. Kara pasūtījumus, ar kuriem var saraust vislielāko peļņu, saņem tikai tas ģimenes, kas atrodas amerikāņu komercpasaules pira­mīdas virsotnē.
Taču, ja mums jāsaka, kas ir pats pirmais no visiem Amerikas kara koncerniem un kas ir pats pirmais Ame­rikas Savienoto Valstu lielgabalu karalis, tad vispirms jāmin Dipona vārds. Jau tais laikos, kad citi vēl ne­prata novērtēt visas asiņainā biznesa priekšrocības, kad Fords būvēja savu pirmo automobili, Rokfelleri mek­lēja naftu, Melloni nodevās biržas spekulācijām, bet Džanīni pārdeva dārzeņus, — Diponu dzimtas galvenais bizness bija karš.
Veselus simt gadus Diponi bija vienīgie šaujamā pulvera ražotāji. Kad pirmajā pasaules karā radās jauns bruņojuma veids — ķīmiskie ieroči, Diponi pa­steidzās ieņemt vadošās pozīcijas starp amerikāņu ķī­miskajām sabiedrībām. Otrā pasaules kara laikā radās atomieroči. Un atkal Diponi bija klāt kā likts: kopā ar Morganiem un Rokfelleriem viņi sagrābj visas notei­cošās pozīcijas amerikāņu atomrūpniecībā.
Diponu impērijas centrs ir sabiedrība «E. I. Du Pont de Nemours». Pēc pirmā pasaules kara sabiedrība no­pirka visus nozīmīgākos ķīmiskās ražošanas patentus, koncentrēja savos uzņēmumos vislabākos speciālistus un inženierus, iegūdama vadošo stāvokli Amerikas Sa­vienotajās Valstīs. Otrais pasaules karš pacēla trestu «E.I.Du Pont de Nemours» vēl lielākos augstumos, un pašlaik tas ir pats lielākais ķīmiskās rūpniecības trests visas kapitālistiskās pasaules rūpniecībā.
Tomēr šis koncerns nepavisam nav Diponu vienīgā bagātība. Diponi kontrolē daudz rūpnīcu, kas ražo vis­dažādāko produkciju. Visas daudzās Diponu sabiedrības ir savstarpēji saistīts ražošanas komplekss, kas aptver it visas ķīmiskās rūpniecības nozares, sākot ar kodoldegvielu un beidzot ar visiem sintētiskās šķiedras veidiem.
Otrs Diponu varenības balsts ir pasaules lielākais kara rūpniecības koloss — sabiedrība «GeneralMotors», ko tie pārvalda kopā ar Morganiem.
Pirmais pasaules karš atnesa Diponiem desmitiem miljonu dolāru tīras peļņas. Lielu daļu no šās peļņas — apmēram 50 miljonu dolāru viņi izmantoja, lai noslēgtu darījumu ar Morganiem un pārņemtu savās rokās sa­biedrību «General Motors». Vienmēr būdami manīgi, kad runa ir par kara biznesu, Diponi jau tolaik saska­tīja lielās iespējas, ko viņiem pavērtu šīs sabiedrības sagrābšana. Šās operācijas iniciatori bija nevis Morgani, bet Diponi. Mēs jau iepriekš stāstījām, kā vecais Morgans savā laikā neprata nopirkt «General Motors». Un, kad Diponi uzaicināja viņa mantiniekus kopīgi pār­ņemt šo uzņēmumu, kas tai laikā pārdzīvoja dažas finansu grūtības, Morgani izvilka no kabatas apmēram 30 miljonu dolāru, lai nostiprinātos nozarē, kura solīja ļoti lielu peļņu.
Šī sabiedrība sākumā ražoja tikai automobiļus. Pa­likdami uzticīgi savai tradīcijai, Diponi tūlīt saistīja sa­biedrību ar kara biznesu. «General Motors» rūpnīcās saka ražot lidmašīnas, lidmašīnu motorus, bet vēlāk — tankus, tanku motorus utt.
Ļoti lielie finansu resursi, sakari un kvalificētais darbinieku štats deva iespēju Morganu un Diponu tan­dēmam ātri iekarot tirgu un pacelt «General Motors» līdzās vislielākajām sabiedrībām, kas pirms tam neda­līti dominēja šai nozarē.
Otrā pasaules kara gados pēc rūpīgi organizētas un pcirdomātas operācijas Diponiem un Morganiem iz­devās ievērojami palielināt «General Motors» varenību. I/.mantojot savus sakarus ar Vašingtonu, viņi prata iegūt sabiedrības īpašumā dažādas kara rūpnīcas, kas agrāk piederēja valstij. Pēc amerikāņu ekonomistu ap­rēķiniem, ar šās mahinācijas palīdzību sagrābtā valsts īpašuma vērtība bija apmēram miljards dolāru.
Un, beidzot, trešais Diponu impērijas balsts — sa­biedrība «United States Rubber Company». Šim_ kon­cernam ir ievērojams īpatsvars gumijas un sintētiska kaučuka ražošanā. Par to mēdz teikt, ka tas ir viens no visvairāk plaukstošiem amerikāņu koncerniem Nodrošinājusi sev noteicošu vārdu gumijas izstrādājumu Ingū, «United States Rubber Company» dod saviem īpašniekiem stabilu, lielu peļņu, kas sasniedz miljar­diem dolāru.
Pēdējos gados Diponu impērijas saimnieki sākuši Stipri interesēties par lidmašīnu rūpniecību un raķešu ražošanu. Jau pirms otrā pasaules kara viņi ieguva sa­biedrību «North American Aviation». Tai laika sabiedrībai piederēja dažas nelielas rūpnīcas ar apmēram 700 strādniekiem. Kara gados «North American Aviation» ātri kļuva par vienu no galvenajiem lidma­šīnu būves trestiem. Diponi prata nodrošināties ar dau­dziem kara lidmašīnu pasūtījumiem. Bet arī ar to vēl nebūtu pieticis, lai «North American Aviation» kļūtu par vienu no lielākajām lidmašīnu ražošanas firmām.
Izmantojot visus savus sakarus Vašingtonā, kukuļojot pa labi un pa kreisi, Diponi panāca, ka 1941.gadā firmai nodeva īpašumā divas pavisam jaunas valsts lid­mašīnu rūpnīcas — vienu Kanzassitijā, otru Daliasā (Teksasas štatā).
Bet arī tas vēl nebija viss. Diponiem izdevās Vašing­tona pierādīt (par kādu summu, tas pagaidām ir ģi­menes arhīvos aprakts noslēpums), ka valstij ar saviem līdzekļiem jāsubsidē «North American Avia­tion» rūpnīcu paplašināšana. Lai apliecinātu savu «pat­riotismu», Diponi bija ar mieru arī paši uzņemties daļu no izdevumiem savu rūpnīcu paplašināšanai. Taču gal­venā nasta bija jāuzņemas amerikāņu nodokļu maksā­tājiem: viņiem par Diponu aviācijas uzņēmumu rekonstrukciju bija jāsamaksā 63 miljoni dolāru. Bet paši Diponi samaksāja ... 5 miljonus. Kara beigās «North American Aviation» rūpnīcās jau strādāja apmēram simttūkstoš cilvēku, un sabiedrība 1945. gadā deva saviem saimniekiem vairāk nekā 700 miljonu dolāru lielu peļņu.
Taču tas nebija rekords. Pēdējos gados bizness ar kara aviācijas lidmašīnām ir devis Diponiem vēl lie­lāku peļņu. ASV avantūras Korejā vien deva viņu aviā­cijas firmai valdības kara materiālu pasūtījumus gan­drīz divu miljardu dolāru vērtībā.
Diponu kara aviācijas koncerns, ko vada Henrijs D. Dipons, ražo reaktīvos iznīcinātājus, bumbvedējus B-70 ar lielu darbības rādiusu un daudz citas produk­cijas. Aizvien lielāks īpatsvars šai sabiedrībā ir raķešu ražošanai. «North American Aviation» apgādā ar re­aktīvajiem dzinējiem visus galvenos amerikāņu kara raķešu veidus — «Atlas», «Thor», «Juppiter» un «Red-stone».
Ieguvuši savās rokās tik izdevīgu veikalu, Diponi rīkojas pēc Lammota Dipona receptes un «liek maksāt pienācīgu cenu», t.i., vienkāršā valodā runājot, ap­laupa miljoniem tautiešu.
Diponi un karš ir nešķirami. Tā tas bija agrāk, tā tas ir arī tagad. Šā baismā nāves koncerna_ pašreizējie vadītāji, tieši tāpat kā viņu titulētais vectēvs pulvera karalis Pjers Dipons, par savas dzīves vienīgo saturu uzskata ražot nāves ieročus. Tā var nopelnīt miljoniem dolāru. Diponiem vienalga, ka uz katra no šiem do­lāriem — dubļu pika, uz katra — asiņu pēdas.
Atšķirībā no dažām citām miljardieru dzimtām Diponi mēdz paši nodarboties ar savu netīro biznesu. Viņu daudzajās sabiedrībās — raķešu, atomieroču, finansu, ķīmiskās rūpniecības (sintētiskais kaučuks!) un mašīnbūves — par direktoriem strādā dzimtas ne­skaitāmās atvases — brāļi, brāļu un māsu dēli, svaiņi, kurus vienkop saliedējis «kara elks».
Pēckara gados radusies divu dzimtu — Diponu un Morganu velnišķā savienība. Tām kopīgi pieder _«General Motors» akciju kontrolpakete, tās sadala savā starpa kara materiālu pasūtījumus un peļņu. Tās kopīgi cīnās pret konkurentiem, kopīgi bāž savas negausīgās rokas valsts kasē un amerikāņu nodokļu maksātāju kabatas. Baņķieri un lielgabalu karaļi — cik simboliska ir šī zir­nekļu savienība.
Tomēr, šķirstot amerikāņu izziņu grāmatas, mēs ne­atradīsim ne vārdu par viņu netīrajiem darbiem. Gluži otrādi, pēc amerikāņu propagandas apgalvojumiem tie visi ir lāga cilvēki, kas savu tuvāko mīl kā sevi pašu. Mēs jau pieminējām dzimtas galvu Irenē Diponu. Ja spriež pēc amerikāņu preses, tad viņa galvenā, nodar­bošanās ir... filantropija. Jūs nekur neatradīsiet ne rindu, ka šis ļaunais vecis ar savu darbību apdraudētu mieru, miljonu cilvēku dzīvību un veselību, nekur ne­lasīsiet, ka viņš sīvi pretojas kodolieroču aizliegšanai. Toties jums teiks, ka Irenē Dipons devīgi finansē vēža ārstniecības problēmu pētīšanu. Tā nu ir: asignēdams simtiem miljonu dolāru atomu un ūdeņraža ieroču radī­šanai, vecais Dipons laiku pa laikam žēlīgi atmet dažus tūkstošus dolāru arī zinātniskajām iestādēm.
Viņš pats gan reiz atzinās, ka tā rīkojoties nevis aiz cilvēkmīlestības, bet izklaidēšanās dēļ — «brīvajā laikā taču ar kaut ko jānodarbojas». «Šis prieks maksā dārgāk nekā jahta,» ar nepārspējamu cinismu viņš teica, atbildēdams uz žurnāla «Life» reportiera jautā­jumiem, «toties es tā labāk izklaidējos.»
Un ko oficiālajās izziņu grāmatās mēs lasām par otru dzimtas pašreizējo vadoni — 80 gadus veco Hen­riju Frensisu Diponu? Viņš esot kaislīgs dārzkopis, savu māju Delavaras štatā viņš esot atdevis dekoratīvās mākslas muzejam. Un tikai ar lielām grūtībām izdodas noskaidrot, ka šis «kaislīgais dārzkopis», audzēdams rozes un tulpes, atlicina brīvus brītiņus, lai pārzinātu «General Motors» darījumus un vadītu koncerna «Du Pont de Nemours» ķīmisko nodaļu.
Viljams Dipons, ja ticam amerikāņu presei, arī esot pavisam nevainīga būtne. Viņa kaislība ir zirgi. Viņš ir zirgkopis un žokejs, viņam ir simtiem godalgu, ko viņa staļļu zirgi izcīnījuši dažādās pasaules zemēs. Ameri­kāņu žurnālu slejās viņa seja parasti redzama kopā ar zirgu purniem vai uz hipodroma fona. Tomēr prese gandrīz neko neraksta par Viljamu Diponu kā ķīmiskā atomkoncerna «Du Pont de Nemours» direktoru, kā «Delavar Trust Company» prezidentu, kas rūpējas par ASV kara rūpniecības finansēšanu.
Diponi — puķkopji, arhitekti, žokeji, gleznotāji. . . Cik idiliski maskējas šie nāves tirgoņi, cilvēki, kas paš­labuma dēļ ir gatavi iegrūst pasauli šausmīgā kodolka­rā, mantrauši, uz kuru sirdsapziņas visvairāk gulstas drudžainā bruņošanās, ko izvērsušas Amerikas Savie­noto Valstu valdošās aprindas.
Diponi nav tikai milzu rūpniecības un finansu impē­rijas magnāti vien. Ar to viņiem vēl nepietiek. Mūs­dienu Diponi cenšas būt tikpat aristokrātiski kā viņu senči. Amerikas Savienotajās Valstīs ir teritorija, kuru var drīzāk nosaukt par Diponu hercogisti, nevis par vienu no ASV 50 štatiem.
Šāda teritorija ir Delavaras štats. Šeit Diponiem pieder viss: rūpnīcas un fabrikas, bankas un dzelzceļi, skolas un municipalitātes, zeme un derīgie izrakteņi. Nevienā amatā, lai tas būtu gubernators vai mazas pil­sētiņas pastmeistars, nevar iecelt cilvēku bez Diponu piekrišanas.
Diez vai franču grāfiem de Nemūriem viņu muižās bija kaut desmitā daļa tās varas, kāda viņu pēctečiem XX gadsimta 60. gados ir ASV Delavaras štatā.
Tomēr dzimtas tradīcijas ir saglabājušās. Franču grāfi lēma par visu savu pavalstnieku dzīvi, par vīrie­šiem un sievietēm, sirmgalvjiem un maziem bērniem. Viņu pēcteči — Amerikas nekronētie karaļi — arī nav diez cik sīkumaini. Pirmajā vietā — nauda, un nav svarīgi, kādā ceļā tā iegūta. Diponu dzimtas uzņēmu­mos muguru liec gan sirmgalvji, gan sievietes, gan bēr­ni, kurus Diponi ļoti labprāt nodarbina. Kāpēc? Atbildi mēs atrodam tais amerikāņu statistikas nodalījumos, kur teikts, ka amerikāņu sieviete, strādājot tādu pašu dar­bu kā vīrietis, saņem par 40 procentiem mazāku algu. Vēl zemāks ir bērnu atalgojums. Pēc oficiāliem datiem, 4 miljoni pusaudžu, vecumā no 14 līdz 17 gadiem, pametuši skolu, no gaismas līdz tumsai strādā rūp­niecības uzņēmumos, saņemot par savu darbu grašus.
Diponu dzimta ir viena no nesaudzīgākajām sieviešu un bērnu ekspluatētajām.
Milzīgas ir Diponu dzimtas bagātības. Dienu un nak­ti Diponu uzņēmumos strādā desmitiem un simtiem tūk­stošu cilvēku. Viņus ekspluatē izsmalcināti, nesaudzīgi, nežēlīgi. Un pie tam tiek skandināts, ka nekādas eks­pluatācijas neesot, ka viņi strādājot sev, ka augstprātī­gie aristokrāti ar Diponu uzvārdu un Diponu rūpnīcu strādnieki esot vienotas saimes locekļi, kas strādājot «vispārības labā».
Taču neapstrīdami fakti runā citu valodu. Diponu znots sabiedrības «E.I.Du Pont de Nemours» prezi­dents Kraufords Grīnvolts algā vien saņem apmēram pusmiljonu dolāru gadā, neskaitot dividendes, ko dod biezais akciju žūksnis. Ik sestdienu klerks noliek savam patronam uz galda aploksni ar nedēļas algu — gan­drīz 10 tūkstošu dolāru.
Diponu rūpnīcu strādniekus klerks neapciemo. Kad viņi nedēļas beigās pēc veselībai kaitīga, smaga darba ķīmiskās rūpniecības cehos ierodas kantorī, viņiem iz­maksā algu, kas ir desmitiem reižu mazāka par to, kuru klerks pazemīgi pasniedza smalkajam džentlmenim di­rektora kabinetā.
Runāšana par «vienlīdzību» ir maņi. Daudz naudas ir Diponu dzimtai. Daudz naudas ir arī citam Amerikas nekronēto karaļu dinastijām. Taču visas šīs bagātības iegūtas nevis ar viņu «talantiem» un sviedriem, bet gan zvēriski ekspluatējot daudzas darbaļaužu paaudzes.
...Griežas Diponu kara koncerna baismās mašīnas riteņi. Aizvien ātrāk slīd konveijeru lentas viņu rūpnī­cās, aizvien jauna veida ieroči ar kuriem var iznīcināt miljoniem cilvēku, nakts tumsa nozūd aiz viņu uzņē­mumu vārtiem, aizvien jauni zelta stieņi un čaukstošas banknotes iegulstas Diponu seifos.
Diponi strādā karam.

BRĀĻI GANGSTERI

Ņujorka. Volstrīts. Pie smagnējas ēkas klusi pie­slīd automašīna. Uz tās radiatora mirdz zeltaina emb­lēma «Crown Imperial». Visā pasaulē ir tikai pāris desmitu automobiļu ar šo marku. «Crown Imperial» ir visdārgākā no visām dārgajām augstākās klases auto­mašīnām. Amerikāņu prese ziņo, ka ik gadus ražo ne vairāk kā divdesmit šādu mašīnu. Motoru, šasiju un kor­pusa daļas katru atsevišķi projektē Detroitā, pēc tam tos ved uz Turīnu, kur labākie Itālijas arhitekti, smalkgaldnieki un juvelieri montē un apdarina mašīnu. Sa­lona apdarei izmanto luksa cimdu ādu, visvērtīgākās koksnes šķirnes ar inkrustācijām. Katrā automobilī ir divi radiouztvērēji, televizors, mākslīgā klimata aparāts utt. Mašīnas cena ir augstāka par četru vai pat piecu augsti kvalificētu amerikāņu strādnieku gada izpeļņu.
No šā XX gadsimta autobrīnuma izkāpj atlētisks vī­rietis pusmūža gados, ar augstprātīgu sejas izteiksmi un nicīgi uz leju savilktiem lūpu kaktiņiem. Zemu klanīdamies, viņu sagaida šveicari, steidz atvērt durvis.
Bet kāpēc gan garāmgājēji neizpratnē atskatās un rausta plecus? Mašīnas īpašnieka ārējais izskats pārak krasi kontrastē ar automobiļa greznumu, ar šveicaru un sulaiņu padevīgo laipnību, ar pašapzinīgo gaitu, kāda šis cilvēks ieiet vienā no varenākajām Volstrīta bankām. Lēts uzvalks, pie tam stipri pavalkāts un sa­burzījies, kurpes ar nodilušiem papēžiem, ne visai tīra kaklasaite — tāda ir šī cilvēka garderobe.
Kas viņš ir? Gangsters, kas nozadzis mašīnu, vai arī cilvēks, kas, kā saka, aiz pārskatīšanās iesēdies «svešās kamanas»?
Nē, savos darba apartamentos ierodas viens no Amerikas Savienoto Valstu varenākajiem cilvēkiem, Ņujorkas štata gubernators, daudzu miljardu īpašnieks, galvenais dūzis vienā no lielākajiem kapitālistiskajiem trestiem pasaule — misters Nelsons Rokfellers.
Pirmo reizi cilvēki ar Rokfelleru vārdu amerikāņu zeme parādījās XVIII gadsimta sākumā. Uzņēmīga vācu ģimene, pametusi savu tēvzemi, meklēja aiz okeāna laimi un bagātību. Finansu magnātu un lielrūpnieku dinastijas nodibinātājs bija Džons D.Rokfellers, se­niors, — viena no tumšākajām personām kapitālistiskā biznesa vēsturē. Paklausoties viņā pašā, var likties, ka tikt pie bagātības viņam palīdzējusi tikai centība un . . . pazīšanas ar grāmatvedi. «Mana centība bija kolosāla,» savos memuāros rakstīja Džons D.Rokfellers, «bez tam man bija vel kāda cita svarīga priekšrocība: kopš ma­zotnes tēvs bija manī ieaudzinājis interesi par prak­tiskiem jautājumiem. Vēlāk talkā nāca laimīgs gadī­jums — liktenis mani saveda kopā ar kādu grāmatvedi, kas labi prata savu darbu un ļoti simpatizēja maniem nodomiem.»
Redziet, cik viss viegli un vienkārši. Lai Amerikā kļūtu par miljardieri, vajadzīgs pavisam maz: tētiņš ar praktisku domāšanas veidu un pazīstams grāmatvedis.
Tomēr, ja atstājam šīs pasaciņas vientiesīgiem ļau­tiņiem un paraugāmies, kā viss noritēja īstenībā, tad redzam, ka Rokfelleru bagātībai kūmās stāvējusi krāp­šana, noziegumi, varmācība, negodīgas mahinācijas. Ja veca Rokfellera karjera arī bija kāda laimīga nejaušība, tad, protams, tā nebija pazīšanās ar grāmatvedi, bet gan tas, ka Rokfellers sāka interesēties tieši par naftas rūpniecību.
Rokfellers bija pavisam citāds nekā Morgans — viņš reklamēja savu atturību un dievticību. Par to, kā pedantiskais pātarnieks Rokfellers, seniors, rauša savu mantu un kā viņam te palīdzēja reliģija un baznīcas kalpi, savā grāmatā pastāsta Lūiss Korejs. Minesotas štatā bija ļoti bagātas dzelzs rūdas raktuves. Tās at­klāja Meritu ģimene — tēvs un pieci brāļi, kurus gadu desmitiem uzskatīja par savādniekiem. Vecais Merits bija pārliecināts, ka šai apvidū ir dzelzs rūda, un to viņš meklēja ar stūrgalvīgu neatlaidību.
Galu galā viņa neatlaidība tika bagātīgi atalgota. Nojauta nebija vīlusi, viņš atrada bagātas rūdas no­gulas. Taču drīz šī veiksme kļuva par viņa nelaimi. Pa­visam nemanot Merits sapinās vecā Rokfellera tīklos, izputēja un zaudēja visu iegūto.
1911.gadā, kad Tērauda tresta darbību izmeklēja pārstāvju palātas komisija, Leonīds Merits — zem ve­cuma nastas salīcis sirmgalvis — izstāstīja savu bēdu stāstu. Viņš teica, ka viņš un visa viņa ģimene esot ļoti reliģiozi. Vistuvākais cilvēks, kam ģimene bezga­līgi uzticējusies, bijis viņa eminence F. Geitss, kas vien­laikus bija arī vecā Rokfellera biktstēvs.
Kopš kāda laika viņa eminence sāka stipri intere­sēties par Mērīta uzņēmumu, cenšoties to visādi pār­liecināt, ka uzņēmums jāpaplašina. Kad viņam atbil­dēja, ka šim nolūkam vajadzīgi lieli līdzekļi, tas teica: «Nav liela bēda. Mēs esam Kristus brāļi, un mums ne­savtīgi jāpalīdz saviem tuvākajiem.» Kā liecina kon­gresa komisijas protokoli, Merits stāstījis: «1893. gads bija ļoti grūts. Mums ļoti bija vajadzīga nauda. Es ne­slēpu no garīdznieka savas rūpes, un tad šis Geitss (ar viņu es tikos katru dienu) teica, ka žēlsirdīgais Rokfel­lers ar prieku mums palīdzēšot. Ar Geitsa starpniecību es sāku saņemt mistera Rokfellera aizdevumus, dodot par tiem labu nodrošinājumu — zemes gabalus un in­ventāru.»
Merita parāds pamazām kļuva aizvien lielāks. To­mēr viņa finansu stāvoklis uzlabojās, un viņš sāka ātri kārtot parādu. Tas, šķiet, nesaskanēja ar vecā Rokfel­lera plāniem. Kādā jaukā dienā pie Meritiem ieradās viņa eminence Geitss un paziņoja, ka Rokfellers prasa at­maksāt visu atlikušo parādu 24 stundās. Par šo prasību jau iepriekš varēja skaidri teikt, ka to nav iespējams izpildīt. Tomēr Meritiem izejas nebija. Izrādījās, ka vi­sos no viņiem izmānītajos vekseļos bija punkts, ka viņi apņemas atmaksāt parādu pēc pirmā pieprasījuma. Pēc 24 stundām Meriti stāvēja pie sasistas siles, visa viņu manta pārgāja «dievticīgā» mistera Rokfellera īpašumā. Tukšā nepalika arī viņa eminence Geitss.
1904.gadā Amerikas Savienotajās Valstīs nāca klajā grāmata «Sabiedrības «Standard Oil» vēsture». Šis no­tikums līdzinājās bumbas sprādzienam. Grāmata bija veltīta Rokfellera lielajai naftas sabiedrībai. Grāmatas autore Ida Tarbela, kuras tēvu — sīku naftas rūpnieku bija izputinājis un iznīcinājis vecais Rokfellers, ar dziļi satriecošiem dokumentiem parādīja, kādas metodes lie­tojuši Rokfellers un citi ASV nekronētie karaļi, rausdami savas bagātības.
«Viņš (Rokfellers),» rakstīja Tarbela, «ar savu vil­tību un nelietību visur modināja bailes, un tāpēc viņam pašam vajadzēja saprast, ka reiz pienāks diena, kad viņa metodes kļūs zināmas atklātībai. Un tad viņa vārdu izrunās ar vislielāko nicināšanu, ko nevarēs ap­klusināt ne ar kādiem dolāriem, ne ar kādiem dārgu­miem, ko iegūst zemes dzīlēs.»
Vecais Rokfellers bija nelietīgāks, cietsirdīgāks un viltīgāks par daudziem citiem. Bez tam viņam lai­mējās — viņš pievērsās naftai. Pirms kādiem simt ga­diem naftai nebija sevišķas nozīmes tautu ekonomis­kajā dzīvē, bet vēlāk tā kļuva gandrīz par vissvarīgāko minerālizejvielu. Nafta bija tas raugs, kas briedināja Rokfellera baismās bagātības. Par to, cik stiprs bija šis raugs, var spriest pēc šādiem datiem: Rokfelleru sa­biedrība nodibinājās 1870.gadā. Pēc 20 gadiem tās ik­gadējais ienākums bija apmēram 10 miljonu dolāru, vēl pēc 10 gadiem — 1901.gadā Rokfelleru mantas vērtība bija jau 200 miljonu dolāru, bet 1913.gadā jau pār­sniedza 900 miljonu.
Šai laikā dinastijas nodibinātājs Džons D.Rokfel­lers, seniors, atstāj arēnu, nododams vadības grožus savam dēlam Džonam D.Rokfelleram, junioram. Vecais Rokfellers nomira 1937.gadā, 97 gadu vecumā.
Jaunais dinastijas vadonis bija sava tēva cienīgs dēls. Viņš bija tikpat nekautrīgs, tikpat cietsirdīgs.
Viņam, gluži kā tēvam, visi līdzekļi bija labi, lai tikai sasniegtu mērķi. Taču šīm «maigaj ām» īpašībām Džons D. Rokfellers, juniors, pievienoja vēl vienu — nepār­spējamu un nesalīdzināmu liekulību. Nākošajā dienā pēc viņa nāves, 1960.gada maijā, žurnāls «NewsWeek» rakstīja:
«Džonam D., junioram, vēl nebija 30 gadu, kad nāca klajā īdas Tarbelas spožā, indīgi asā grāmata, kurā krāpšana, varmācība un negodīgi darījumi bija no­saukti par tipiskām Rokfelleru metodēm, kas ievēro­jami pazemina amerikāņu morāles līmeni komercijā. Jaunais Rokfellers,» nopūšas žurnāls, «bija par to sa­traukts un norūpējies. Viņš atzina par nepieciešamu spert soli, kuru nosauca «par vienu no vissvarīgā­kajiem lēmumiem savā dzīvē». Viņš atteicās no «Stan­dard Oil Company» direktora posteņa (bet, protams, neatteicās no peļņas, ko deva šī sabiedrība. — V. Z.).
«... Es pasniedzu ticības mācības stundas, viņš vēlāk paskaidroja, un mēģināju saprast, kā cilvēks spēj sa­skaņot savu personisko dzīvi ar saviem ideāliem. Man kļuva skaidrs, ka jāpaliek aci pret aci ar savu sirds­apziņu.»»
Bez šās epizodes daudz kas paliktu nesaprotams Rokfelleru klana pašreizējās darbības metodēs. Jo Rok­felleru pašreizējā — trešā paaudze apvienojusi, sintezē­jusi sevī gan dinastijas nodibinātāja rupjo brutalitāti, gan viņa dēla nepārspējamo svētulību un liekulību.
Acīm redzot, «dievvārdu studēšana» nostiprināja Rokfellerā pārliecību, ka nav cita dieva kā dolārs un nav izdevīgāka biznesa kā karš. Palicis «aci pret aci ar savu sirdsapziņu», Džons D. Rokfellers, juniors, pār­vērta sava tēva veikalu, kas apgrozīja miljonus, par daudzmiljardu biznesu. Pirmais pasaules karš atnesa viņam pusmiljardu dolāru tīras peļņas. Otrais pasaules karš, kad motorizētās armijas sāka patērēt ļoti daudz degvielas un nafta tika plaši izmantota arī ķīmiskās kara produkcijas ražošanai, atnesa Rokfelleriem vairāk nekā divus miljardus dolāru tīras peļņas. Pirmo mil­jardu Rokfelleru dzimta rauša apmēram pusgadsimtu, bet divi jaunie miljardi tika iegūti apmēram sešos otrā pasaules kara gados.
Viskrāšņāk «dieva meklētāju» Rokfelleru aizrau­šanās ar kara biznesu uzplaukusi mūsu dienās, kad viņu koncernā sāk dominēt ieroču ražošana. Tāpat kā Morgani un Diponi, arī Rokfelleri sagrābuši savās rokās Amerikas Savienoto Valstu atomrūpniecību. Atomu un ūdeņraža bumbu, raķešu un kara kuģu izgatavošana tagad ir Rokfelleru svarīgākais bizness.
Jau gadsimta sākumā šai dzimtai, kas bija pakļā­vusi visu amerikāņu naftas rūpniecību, sāka kļūt šauri Amerikas Savienoto Valstu robežās. Meklēdami naftu, lētas darba rokas un noieta tirgus, Rokfelleru aģenti sāka sirot pa visu pasauli. Pašlaik Rokfelleri, ietinuši savos zirnekļa tīklos daudzas zemes un tautas, aplaupa jau nevis desmitiem tūkstošu, bet miljoniem cilvēku. Citu pēc citas viņi ieguva naftas koncesijas ārzemēs*— vispirms Latīņamerikā un Vidējos Austrumos. Soli pa solim viņi atstūma sāņus savus angļu konkurentus, Strādnieku asinis un sviedri Venecuēlā un Irānā, Kuveitā un Irākā un daudzās citās ar naftu bagātās zemēs pārvērtās skanošā monētā, kas taisnā ceļā ripoja uz Rokfelleru banku pagrabiem.
Aug Rokfelleru nama varenība. Nu jau daudzi Va­šingtonas politiķi paklausīgi izpilda pavēles, kas nāk no turienes. Taču Rokfelleriem ar to vairs nepietiek. Šīs miljardieru dzimtas sabiedrības tagad sastāda valdības citās zemēs un nosaka Amerikas Savienoto Valstu ār­politisko kursu daudzos pasaules rajonos. Jo tā taču var nopelnīt miljardiem dolāru!
Ne bez iemesla aizvien biežāk saka, ka amerikāņu ārpolitika «smaržojot pēc naftas». Valsts departa­ments — resors, kas pārzina ASV ārpolitiku, ir Rok­felleru nama ielikteņu darbības arēna. Džons Fosters Dalless — viena no Vašingtonas tumšākajām figūrām pēckara laikā — visu savu mūžu bija jo cieši saistīts ar Rokfelleriem. Viņš bija ne tikai to juriskonsults, pilnvarnieks un advokāts, bet arī viens no «Standard Oil of New Jersey» direktoriem. Pirms pāriešanas uz valsts departamentu Džons Fosters Dalless vadīja tā dē­vēto «Rokfellerā fondu» — organizāciju, kurai ir ļoti svarīga loma visās šās ģimenes lietās. Arī Dallesa pēc­tecis Kristijans Herters bija cieši saistīts ar galvenajām Rokfelleru sabiedrībām. Diez vai var uzskatīt par ne­jaušu sagadīšanos, ka arī pašreizējais valsts sekretārs Dīns Rasks ir vadījis «Rokfelleru fondu». Tāpat Džons Maklojs pirms iecelšanas vadošā postenī Kenedija val­dībā kalpoja Rokfelleriem — vadīja šās dzimtas gal­veno finansu iestādi «Chase Manhattan Bank».
Vai tad maz jābrīnās, ka Vašingtonas ārpolitisko darbību noteic nevis amerikāņu tautas, nevis ASV darbaļaužu intereses, bet gan Rokfelleru un citu bagāt­nieku personiskās intereses.
Rokfelleru rūpniecības un finansu impērija pašlaik ir viena no lielākajām visā pasaulē. Šās dzimtas kapi­tāls ir 60 miljardu dolāru — tātad pusotras reizes vai­rāk nekā Francijas nacionālā ienākuma summa. Rokfel­leru milzu koncernu vada pieci Džona Rokfellera, ju­niora, dēli un viņu tēvocis — 76 gadus vecais Vintrops Oldridžs. Jāsaka, ka tā nav vēl visa Rokfelleru dzimta. Ir vēl otra tās daļa — mazāk pazīstama, mazāk bagāta, tomēr tikpat ietekmīga Volstrītā un ASV komercpasaulē. Tā rīkojas sfērā, kas maz saistīta ar naftu: no­darbojas galvenokārt ar biržas spekulācijām un banku operācijām.
Ar ko izskaidrojama Rokfelleru dzimtas sašķelšanās divās daļās? «Visi pret visiem» — šis kapitālisma vilku likums vaida arī Rokfelleru dzimtā. Viņu ceļš uz bagātību un varu sētin nosēts ar konkurentu kauliem, izpostītām ģimenēm, sagandētām dzīvēm. Mēs teicām — «vilku likums». Šķiet, kapitālistiem tas ir kompliments. Vilku barā taču ir kaut kāda solidaritāte. Lai cik izsalcis būtu vecais vilks, tas nekad neķersies sava bara loceklim pie rīkles.
Kapitālistiem ir vairāk piemērots cits salīdzinājums no dzīvnieku pasaules — salīdzinājums ar šakāļiem. Šis ļaunais un gļēvais plēsonis, ja vien radīsies iespēja, ar patiku pārkodīs rīkli līdzās skrejošajam zvēram, pat savai mātei vai brālim. Dzenoties pēc dolāriem, Rok­felleru dzimtas locekļi cīnās uz dzīvību un nāvi ne tikai ar saviem konkurentiem no citiem finansu grupēju­miem, bet nežēlo arī cits citu.
Rokfelleru dzimta sašķēlās divās daļās šā gadsimta sākumā, kad dinastijas nodibinātāja jaunākais dēls Vil­jams Rokfellers, nevarēdams vienoties ar savu vecāko brāli Džonu Rokfelleru, junioru, par peļņas sadali, pa­ņēma daļu no kapitāliem un sāka darboties patstāvīgi. Pēc Viljama Rokfellera nāves par šās ģimenes daļas va­dītāju kļuva viņa dēls Persijs Rokfellers. Pašlaik Rok­felleru otrā zara virsotnē ir Viljama Rokfellera mazdēls Džeimss Stīlmens Rokfellers un viņa jaunākais brālis Everijs.
Jāsaka, ka Rokfelleru jaunākā zara atvases ievēroja visas ģimenes tradīcijas, nepavisam nekautrējoties līdzekļu izvēlē, lai saraustu vairāk dolāru. Taču Persijs Rokfellers bija fantastiski izšķērdīgs, un drīz jaunākā zara finanses stipri sašķobījās. Stāvokli glāba pārbau­dīts līdzeklis — vairākas izdevīgas laulības. Šīs Rokfel­leru dzimtas jaunās atvases saradojās ar miljardieru Karnegiju, ar rūpniecības magnāta Hartlija Dodža un citu Volstrītā dūžu ģimenēm.
Kopš tā laika šī Rokfelleru dzimtas daļa ir daudz ciešāk saistīta ar citiem monopolistu grupējumiem nekā ar saviem brālēniem galvenajā Rokfelleru klanā.
Par abu Rokfelleru zaru savstarpējām attiecībām var spriest kaut vai pēc tā, ka Džeimss Rokfellers ir Morganu «National City Bank» viceprezidents, kaut gan Morgani ir Rokfelleru mūžīgie konkurenti. Tātad Rokfelleru dinastijas nodibinātāja mazdēli pašlaik pie­der pie diviem naidīgiem grupējumiem un izcīna savā starpā sīvu finansu karu.
Pēc informētu aprindu domām, tieši šī nesaprašanās ir vairojusi brāļu Džona Fostera un Allena Dallesu ietekmi. Ilgus gadus līdz pat savai nāvei Džons Fosters Dalless bija kā vienas, tā otras dzimtas daļas juridiskais pilnvarotais. Viņa tieslietu firmas «Sulliven and Cromwell» seifos glabājās abu Rokfelleru dzimtu daļu vis­drūmākie, viskonfidenciālākie noslēpumi. Pašlaik šai lomā ir Aliens Dalless. Kā apgalvo, Dallesu uzņēmuma autoritāte stiprā mērā izskaidrojama ar to, ka viņu firma bijusi un joprojām ir zināms tilts starp abām Rokfelleru dzimtas daļām.
Taču atgriezīsimies pie galvenajiem Rokfelleriem.
Aicinādams tautiešus būt lēnprātīgiem un gaidīt «dieva žēlastību», pats Džons D.Rokfellers, juniors, iz­audzināja savus piecus dēlus karaliskā greznībā. Ziema zēni dzīvoja Ņujorkā, dzimtas deviņu stāvu savrupmājā. Viņu rīcībā bija sava poliklīnika, sava ģimnāzija, peld­baseini, savi tenisa laukumi, koncertuun izstāžu zāles. Vasaru jaunie Rokfelleri pavadīja Mēnas štata, milzī­gajā Silharboras muižā. Svētdienās viņi brauca uz lepno Pokantikohilsas muižu, kas atrodas Hudzonas krasta trīsdesmit jūdzes no Ņujorkas. Šai dievmīļa Rokfellera muižā, kuras platība ir gandrīz trīs tūkstoši akru, bija jāšanas manēža, velodroms, mājas teātris pusmiljona dolāru vērtībā, mākslīgie dīķi, pa kuriem varēja burat ar jahtām, utt. Un tas viss bija sagādāts pieciem knauķiem, kuru vienīgais nopelns bija tas, ka viņu tētiņš prata ne vien dievbijīgi runāt, bet arī raust mil­jardiem dolāru.
Kad visjaunākais brālis bija paaudzies, viņi vairs neieradās šai muižā. Katrs saņēma savrupmāju pilsēta, vasarnīcu un pārējo nekustamo mantu, kas nepiecie­šama «augstāko aprindu» cilvēkiem. Tagad katram ir tik daudz namu, ka viņi bieži sajauc savas adreses. Kad Džons (tā sauc vienu brāli) no rīta pamostas sava grez­najā savrupmājā Ņujorkas aristokrātu rajona, viņam labi jāpadomā, lai atcerētos, kur šodien viņš pieņems viesus: vai ultramodernajā Bikmanpleisas banketu namā vai arī, runājot šās dzimtas žargona, kāda cita «būdelē».
Par citu brāli — viņa vārds ir Laurenss — žurnāls «Time» rakstīja: «Viņam pieder nami Ņujorka, 5. avē­nijā, muiža pie Hudzonas un vasaras rezidence ar piec­padsmit istabām Fišersailendā — miljonāra klusa osta 135 jūdzes no Ņujorkas.»
Rokfelleriem pieder desmitiem piļu un lepnu vasar­nīcu simtiem miljonu dolāru vērtība. Tikai viena šīs ģimenes savrupmājā ir 350 sulaiņu un aptekšņu.
Pavisam nesen Ņujorkā ar lielu pompu notika kāda jauna dzīvokļa iesvētības. Jaunākais brālis Dāvids Rok­fellers ar mūziku un dziesmām pārvācas uz viņa va­dītās bankas «Chase Manhattan Bank» jauno namu.
Pagaidām 75 tūkstoši dolāru no summas, kas bija piešķirta nama celšanai, nav izlietoti. Laukumā pie bankas paredzēts celt milzīgu statuju, kuras svars būs apmēram simt tonnu. Līdz šim vēl nav zināms, kas būs attēlots šai monumentā. Taču ir skaidrs, ka uz pjedes­tāla nebūs nekā tāda, kas liktu atcerēties miljoniem cilvēku — naftas impērijas nelaimīgo upuru. Garām­ejošais ņujorkietis, protams, neredzēs monumenta bareljefos nedz nomocīto arābu, nedz noskrandušo latīņamerikāni, kuru bagātību — naftu bez žēlastības pie­savinās Rokfelleri, nedz cietēju kongojieti, pēc kura zemes savus taustekļus izstiepis šis nepiepildāmais finansu astoņkājis.
Brāļi Rokfelleri paši vada savu biznesu. Oficiālais Rokfelleru biogrāfs Džo Alekss Moriss stāsta, kā funk­cionē Rokfelleru dzimtas direktorāts. Viņš raksta, ka pieci brāļi un viņu tēvocis, lai kur tie atrastos, reizi ne­dēļa sapulcējas Ņujorkā un apspriež jautājumus, kas saistīti ar darbību rūpniecībā, finansu jomā un politikā.
Katrs direktorāta loceklis vada kādu zināmu nozari vai iecirkni. Visas finansu operācijas vada Vintrops Oldridžs — «Chase Manhattan Bank» prezidents. Viņam palīdz 47 gadus vecais Dāvids Rokfellers — šās bankas viceprezidents. Vecākais brālis — 54 gadus vecais Lau­renss vada dzimtas kara biznesu. Tā ir viņa darbības sfēra, par kuru viņš ziņo brāļiem nedēļas apspriedē. Rokfelleru naftas sabiedrības pārzina 50 gadu vecais Vintrops Rokfellers, pēc izglītības naftas rūpniecības in­ženieris, un 46 gadus vecais Džons Rokfellers III, kas līdztekus naftas sabiedrībām vada arī reklāmu un pro­pagandu.
Sevišķa loma Rokfelleru dzimtā ir piektajam brālim — Nelsonam Rokfelleram. Ar viņu ir saistīti šās dinastijas godkārie plāni un cerības.
Kopš agras jaunības Nelsonu Rokfelleru gatavoja politiskajai darbībai. Tā tad arī ir viņa darbības sfēra, par kuru viņš ziņo saviem brāļiem nedēļas apspriedēs. Pēdējos divdesmit gados Nelsons Rokfellers ir ieņēmis daudzus augstus posteņus ASV valdībā, bet pašlaik viņš ir vislielākā amerikāņu štata — Ņujorkas štata guber­nators.
Piecdesmit trīs gadus vecā miljonāra Nelsona Rok­fellera darbība šai postenī ir saistījusi visas amerikāņu sabiedrības sevišķu uzmanību. Pie tās ir vērts plašāk pakavēties.
Rokfellera ievēlēšana par Ņujorkas štata guberna­toru ir gadījums, kam trūkst precedentu. Pirmo reizi visā ASV vēsturē vienā no vissvarīgākajiem valsts pos­teņiem ir pats «viņa augstība naudas maiss», cilvēks, kura personisko bagātību izsaka ar daudzzīmju skaitli, viens no varenajiem, kas līdz šim vienmēr centušies operēt aizkulisēs. Jāievēro, ka Ņujorkas štata guber­natora postenis ir svarīgs ne tikai tāpēc, ka šis štats ir rūpnieciski visvairāk attīstītais un iedzīvotāju skaita ziņā vislielākais Amerikas Savienotajās Valstīs, bet ari tāpēc, ka pēc amerikāņu politiskās tradīcijas Ņujorkas gubernatora pils ir pēdējais pakāpiens uz Balto namu. Daudzi ASV prezidenti ienākuši Baltajā namā no Ņu­jorkas štata gubernatora apartamentiem.
Tātad Rokfellera ienākšanai gubernatora pilī ir diez­gan ievērojama nozīme. Dabiski, ka sabiedrība ar inte­resi gaidīja, kādi būs miljardiera pirmie soļi valsts darbā.
Šie soļi nebija ilgi jāgaida. Bez aplinkiem jāsaka, ka tie pilnīgi atbilda jaunā gubernatora raksturam, uz­skatiem un personiskajām interesēm. Savu darbību Rokfellers sāka ar plašu nodokļu paaugstināšanas projektu viņam uzticētajā štatā.
Nevar teikt, ka nodokļu paaugstināšanas projektu Nelsons būtu sastādījis nemākulīgi. Lai nu kur, bet finansu mahinācijās šis biržas dižvīrs jūtas kā zivs ūdenī. Tāpēc viņa sagatavotā nodokļu sistēmas reforma gan­drīz nemaz neskāra turīgo iedzīvotāju slāņu intereses, bet galvenokārt gūlās uz darbaļaužu pleciem.
Kā tad uzveļ nodokļu nastu darbaļaudīm? Ar tā dēvētajiem netiešajiem nodokļiem.
Saskaņā ar netiešo nodokļu sistēmu, kas pastāv ka­pitālistiskajās valstīs, dažādus nodokļus — bieži vien ļoti daudzus un stipri jūtamus — ieskaita plaša patēriņa preču cenā. Netiešie nodokļi ir visnetaisnīgākie, ko vis­smagāk izjūt plašas darbaļaužu masas. Jo bagātāks ir patērētājs, jo mazāku daļu no saviem ienākumiem viņš samaksā netiešajos nodokļos. Skaidrs, ka netiešie no­dokļi ir smaga nasta mazturīgajiem un liela privilēģija bagātajiem. Var teikt, ka netiešie nodokļi — nodokļi no nabagajiem.
Amerikas Savienotajās Valstīs netiešajiem nodokļiem ir sevišķi liela loma. Tā kā darbaļaudis aizvien fis.ik protestē pret nodokļu palielināšanu, valdība pē­dējos gados sevišķi plaši palielina šos maskētos nodokļus.
Taču atgriezīsimies pie Rokfellera nodokļu reformas. Viņš, piemēram, nolēma gandrīz divkārtīgi palielināt tirdzniecības nodokli cigaretēm, kas stipri sadārdzināja to cenu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka strādniekam, sīkfermerim un arī pašam Rokfelleram būs vairāk jāmaksā par cigaretēm, kuras, šķiet, viņi visi izsmēķē apmēram vienādā daudzumā. Pirmajā mirklī rodas iespaids, ka visi ir vienādā stāvoklī — gan strādnieks, gan miljar­dieris. Bet tas ir tikai pirmais iespaids. Jo strādnieks, kura budžetā svarīgs ir katrs dolārs, stipri izjutīs cigarešu sadārdzināšanos, kamēr misters Rokfellers, ieņemdams desmitiem miljonu, diez vai vispār to pamanīs.
Savā reformā gubernators Rokfellers, protams, ne­aprobežojās tikai ar nodokļu uzlikšanu cigaretēm. Tika paaugstināta benzīna mazumtirdzniecības cena un palie­lināti pasta sūtījumu tarifi utt. Šis triks kļūst skaidrs, ja padomājam, ka strādnieks, kas mēnesī nopelna dažus desmitus dolāru, un baņķieris, kas šai pašā laikā saņem desmitiem tūkstošu dolāru, pirkdami kaut kādu preci, maksā vienādus nodokļus. Rokfellera ieviestie netiešie nodokļi vēl vairāk palielina cenas un tāpēc sāpīgi skar darbaļaužu intereses.
Par to, kā Ņujorkas štata iedzīvotāji uzņēma sava gubernatora soli, galva nav ilgi jālauza. Tais dienās, kad tika publicēts Rokfellera reformas projekts, laik­raksts «New York Post» publicēja vairākas lasītāju vēs­tules. «Es tikko izlasīju Rokfellera runu par nodokļu paaugstināšanu mūsu štatā,» rakstīja Džeks Makintairs. «Es domāju — un droši vien tūkstošiem citu cilvēku, kam ir tikpat mazi ienākumi kā man, tāpat domā, — ka tā ir skaidra aplaupīšana. Es ceru, ka cilvēki protestēs pret šo kliedzošo netaisnību.»
Otra vēstule, ko publicēja laikraksts «New York Post», nebija mazāk interesanta. Uzvārda vietā zem tās bija rakstīts: «Džo ar vidēju ienākumu». Par ko tad viņš rakstīja?
«Gubernators Rokfellers,» teikts vēstulē, «apgalvo, ka, palielinot nodokļus cigaretēm un benzīnam, vienādi tikšot skarti kā bagātie, tā mazturīgie. Tā tas nav. Es gribētu, lai Rokijs apsvērtu citu priekšlikumu. Kāpēc lai nepalielinātu nodokļus tikai tiem, kuru ienākumi pārsniedz 10 tūkstošus dolāru gadā? Tie, kas nopelna mazāk, lai nemaksā neko. Toties cilvēki ar lieliem ienākumiem un vispirms pats Rokfellers jāapliek pēc progresējošās skalas.»
Nav ko teikt, šis «Džo ar vidējo ienākumu» izsaka visai veselīgas domas, kam droši vien pilnīgi pievie­nojas miljoniem šādu Džo, Henriju, Džonu un Pīteru, Taču mūsdienu Amerikā noteicēji nav vis tie, kam ir vidēji vai mazi ienākumi, bet gan miljardieri Rokfelleri. Tāpēc Nelsons Rokfellers uzspieda savu reformu Ņujorkas štata iedzīvotājiem un tāpēc netiešie no­dokļi aug arī visos pārējos štatos ar lavīnas ātrumu.
Rokfellera nodokļu reforma izraisīja tik stipru sa­šutumu, ka pat reakcionārais laikraksts «Daily News» bija spiests konstatēt: «Ja daudzās protesta vēstules, ko saņem mūsu redakcija, ir kaut kāda mēraukla, tad pret Ņujorkas štata gubernatoru Rokfelleru ir izvērsies kaut kas līdzīgs nodokļu maksātāju dumpim, ar ko salīdzinot, daudzi citi notikumi atgādina mierīgu tērzēšanu pie tējas glāzes.» Taču, ignorējot visus protestus, Rokfel­lers dabūja savai reformai štata likumdošanas sapulces akceptu un vidēji palielināja katram štata iedzīvotā­jam nodokli par 50 dolāriem.
Šo epizodi mēs tik plaši atstāstījām tāpēc, lai pa­rādītu, ar kādiem nodomiem Baltajā namā laužas Rok­felleru dinastijas pārstāvis, cenšoties vēl dziļāk iebāzt rokas Amerikas darbaļaužu kabatās.
Tas, ka Nelsons Rokfellers pašlaik ir viens no gal­venajiem pretendentiem prezidenta postenim un gata­vojas izvērst politisko cīņu par šo posteni 1964.gada priekšvēlēšanu kampaņā, amerikāņu politiskajās ap­rindās tiek uzskatīts par neapstrīdamu faktu.
Un arī pats Nelsons Rokfellers neslēpj savus poli­tiskos plānus. Iepriekšējā priekšvēlēšanu kampaņā viņš bija spiests pārtraukt spēli tāpēc, ka pārāk vaļsirdīgi bija aizstāvējis avantūristisku, agresīvu ārpolitisku kursu, kā arī reakcionāru iekšpolitisku pasākumu programu — lielā biznesa programu. Tomēr nav jādomā, ka Nelsons Rokfellers būtu atteicies no saviem plāniem. Šis ģimenes garā nav atteikties no kaut kā, kas saistījis to kāros skatienus. Nelsons Rokfellers jau tagad gatavojas gaidāmajām politiskajām kaujām.
Tikai tāpēc rūdītais vilks tēlo jēriņu. Tikai tāpēc Rokfellers laiž darbā visbanālāko demagoģiju, valkā­dams apdilušu uzvalku un vecu platmali, lai it kā teiktu: skatieties, cik esmu vienkāršs, īsts «pašu cilvēks»...
PSKP Programā norādīts, ka imperiālisma stadijā «valsts kļuvusi par monopolistiskās buržuāzijas lietu pārvaldīšanas komiteju. Krasi pastiprinās visas saimnieciskās dzīves birokratizācija. Valsts monopolistiskais kapitālisms apvieno monopolu spēku ar valsts spēku vienotā mehānismā, lai padarītu bagātus monopolus, apspiestu strādnieku kustību un nacionālās atbrī­vošanās cīņu, glābtu kapitālistisko iekārtu un izraisītu agresīvus karus.»
Aizvien vairāk un vairāk pakļaut sev valsti, — lūk, Rokfelleru sapnis. Nostāties pie valsts mašīnas stūres, lai vēl ērtāk izmantotu valsti savās interesēs, — lūk, viņu «augstākais» mērķis. Un šā mērķa sasniegšanai Rokfelleri un viņu līdzinieki ir ar mieru upurēt visu.

«IDEĀLISTI» FORDI

TAS notika 1959.gada vēlā rudenī. Kājās bija visa Detroita — ASV automobiļu rūpniecības galvaspilsēta. Pa pilsētas ielām ar smagu vedumu aizlīgoja desmitiem kravas automobiļu, norūpējušies skraidīja kurjeri, simtiem reportieru, kinooperatoru un televīzijas ope­ratoru. Visas šās kņadas centrs bija kāds klubs — ne­liela mūra ēka Detroitas apkaimē. Vairākas dienas šis neizskatīgais, padrūmais nams, kur parasti pulcējās Det­roitas lielkomersanti sava biznesa apspriešanai, bija pārvērsts par lepnu viduslaiku pili, par brīnišķīgu XVIII gadsimta Franciju, kā jūsmīgi rakstīja lišķīgās amerikāņu avīzes.
«Gobelēni, spoguļi, žuburaini svečturi, marmoram līdzīgās sienas... Es skatījos un vairs nepazinu šīs is­tabas,» stāstīja žurnāla «News Week» reportieris.
«Ieeja, pa kuru namā ieradās viesi, bija izrotāta ar kok­griezumiem un pavasara ziediem, kaut gan ārā bija ziemas dzestrums. Maigos ziedus sedza zils plīvurs. Sēžu zāle bija pārvērsta īstā franču dārzā, kura vidū slējās bronzas zirga statuja — Detroitas muzeja ekspo­nāts. Dzirkstīja strūklaka, ko bija rotājuši slavenākie akmeņkaļi.» Vislabākie amerikāņu mūziķi un džeza ka­raļi cauru nakti tīksmināja smalko publiku.
Acis žilbināja grezni tērpi un briljantu zaigs. Un kā šie viesi prata līksmoties! Žurnāla «Time» speciālkores­pondents, kas bija komandēts uz šo speciālo rautu, pe­dantiski saskaitījis, ka 1270 viesi šai vakarā apēduši 5000 sviestmaižu, 2160 olu un 100 mārciņu gaļas, izdzē­ruši 500 pudeļu «Cuvée Dom Perignon» 1949.gada pildījuma un 720 pudeļu viskija. Ēkas izdaiļošanai izmantots 2 miljoni magnoliju lapu.
Tikai nedomājiet, cienījamie lasītāji, ka esam ap­rakstījuši kādus nacionālus svētkus vai ievērojamu Detroitas jubileju. Nē, tā bija... parasta ģimenes balle, ko rīkoja Fordu automobiļu impērijas vadonis Henrijs Fords II. Iemesls — mistera Henrija meitas Šarlotes Fordas pirmā debija augstākajā sabiedrībā. Detroitā katrs desmitais iedzīvotājs ir bezdarbnieks, kas kaut kā velk savu dzīvi ar nejauši nopelnītu centu vai niecīgo bezdarbnieka pabalstu. Bet ne par to domāja mīlošais tēvs, kurš meitas dzimšanas dienā mierīgi izšķieda 250 tūkstošus dolāru — summu, kas līdzinās simtiem strād­nieku ģimeņu gada budžetam.
Mis Šarlotes vecvectēvs droši vien zārkā apgrieztos otrādi, uzzinādams par šādu izšķērdību. Kā lai te neuz­trauktos! Turīgais fermeris Viljams Fords bija liels pā­taru skaitītājs un sīkstulis. Viņš nebija_ trūcīgs, viņa ferma Detroitas apkaimē, Dīrbornas ciema, bija spēcīga saimniecība. Tomēr vecis nemētājās ar naudu, un, lai gan viņam bija daudz kalpu, viņa dēls_Henrijs — kais­līgs mehāniķis, — cauru dienu nostrādājis tēva tīrumos, tikai naktīs drīkstēja šķūnītī noņemties ar dažādiem mehānismiem.
Par Henriju Fordu, par karjeru, kas viņu aizveda no tēva bagātās fermas līdz finansu varenības kaln­galiem, ir rakstīts daudz. Šai cilvēkā bija apvienojies konstruktora talants ar rūdīta kapitālistiska plēsoņas nesātību, azartiska spēlētāja veiksme ar izcilām organi­zatora spējam, pilnīga nevērība pret morāles normām ar izsmalcinātu politisko demagoģiju. Tikai tāpēc Henrijs Fords nepiedzīvoja likteni, ko parasti piedzīvo talantīgi izgudrotāji kapitālistiskajā pasaulē. Viņa izgud­rojumi padarīja bagātus nevis citus, kā tas parasti no­tiek «naudas maisa» valstība, bet vispirms pašu Fordu, kas nodibināja vienu no vislielākajiem kapitālistiska­jiem koncerniem pasaulē, tā dēvēto «Forda impēriju».
Kad 1947.gadā vecais Henrijs Fords nomira, viņa mantiniekiem palika impērija ar 150 tūkstošiem strād­nieku un 48 rūpnīcām 23 dažādās valstīs. Jāpiezīmē, ka pirms nāves Henrijam Fordam izdevās vel viena pēdējā blēdīgā mahinācija, uz kurām viņš bija liels meistars un kuras viņam palīdzēja saraust ba­gātību daudz vairāk nekā viss viņa inženiera talants un organizatora spējas. Saskaņā ar ASV likumiem jāmaksā liels mantojuma nodoklis, un tāpēc ievērojama daļa no Forda bagātībām bija jāsaņem nevis mantiniekiem, bet valstij. Tomēr mūsdienu Amerikā likumi nav rakstīti Fordiem. Daži pieredzējuši juristi, dažas veiklas mani­pulācijas — un Henrija Forda atvases paturēja savus kapitālus.
Amerikāņu likumos ir pants, kas nosaka, ka da­žādiem labdarības fondiem novēlētā nauda nav aplie­kama ar nodokļiem. Šo pantu savās interesēs izmantoja Fords. Saviem mantiniekiem viņš novēlēja tikai 10 procentus no pamatkapitāla, bet pārējos 90 procentus novēlēja fondam, kas nosaukts viņa vārdā. Taču šās ma­hinācijas dēļ Forda mantinieki nepavisam necieta. Ar izmanīgiem juridiskiem formulējumiem tika noteikts, ka mantinieku īpašumā pārgājušiem 10 procentiem akciju ir visa noteikšana sabiedrības lietās, bet fondā nodo­tajiem 90 procentiem akciju nav nevienas balss.
Šādā veidā Fordu dzimta pilnīgi saglabāja kontroli pār visiem saviem uzņēmumiem. Ja vēl piebildīsim, ka dzimtas pašreizējais galva Henrijs Fords II vien­laikus ir ari «Forda fonda» vadītājs un tātad rīkojas šai fondā pēc savas patikas, tad kļūst pavisam skaidrs, cik veikli šī dzimta apgājusi ar līkumu amerikāņu nodokļu likumus.
«Ilgus gadus,» raksta pazīstamais amerikāņu ekono­mists Perlo, «Fordu dzimta, operēdama ar visām «Ford Motor Company» akcijām, maksāja nodokli tikai par 10 procentiem akciju, jo pārējie 90 procentu akciju pieder «Forda fondam», kam saskaņā ar likumu kā lab­darības iestādei nodokļi nav jāmaksā.»
Pie visa vēl ir divas piebildes. Pirmkārt, ar šādu triku mūsdienu Fordi ne vien nav zaudējuši kādu daļu no saviem kapitāliem, bet, gluži otrādi, ir tos palielinā­juši. Otrkārt, viņi jebkurā brīdī var likvidēt savu fondu un izlietot tā kapitālus pēc savas patikas.
Mēs teicām — mūsdienu Fordi. Kas viņi ir?
Sabiedrību «Ford Motor Co» (tāds ir sabiedrības oficiālais nosaukums) vada trīs brāļi: Henrijs, Bensons un Viljams Fordi — vecā Henrija Forda mazdēli un viņa vienīgā dēla Edzela dēli.
Galvenais firmas vadītājs ir vecākais brālis Henrijs Fords II, kam pašlaik ir 44 gadi. Kādā žurnāla «Time» numurā ir plašs raksts par brāļiem, kurā ir daudz jūs­mīgu cieņas apliecinājumu un epitetu visaugstākajā pa­kāpē. Taču, lai kā raksta autors (protams, par labu sa­maksu) centies izskaistināt dinastijas pašreizējā vadoņa portretu, viņš spējis pateikt vienīgi to, ka Henrijs ir «diezgan korpulents vīrietis ar staltu augumu (6 pēdas). Tāpat kā vecais Henrijs, arī viņš maz lasa. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kam pietiek ar dzirdēto, lai visu uzzinātu un saprastu.»
Šķiet, tieši tāpēc, kā stāsta žurnāls, «Henrijs Fords studiju gados neguva nekādas spožās sekmes. Viņš pār­trauca mācības Jēlas universitātē 1940.gadā, būdams pēdējā kursā, jo viņa akadēmiskās sekmes nekādi ne­bija pietiekamas, lai iegūtu diplomu par universitātes pabeigšanu.» Viegli var iedomāties, kādas bijušas mis­tera Henrija Forda II «akadēmiskās sekmes», ja pat tik skaļa uzvārda un tik daudzu miljonu īpašniekam uni­versitātes vadītāji neiedrošinājās izsniegt diplomu!
Vecākā brāļa tuvākais palīgs ir 40 gadu vecais Ben­sons Fords, kas vada vairākas svarīgas sabiedrības no­daļas. Atkal atšķiram žurnālu «Time» un lasām: «Bensona dzīvē bija periods, kad viņš ar lielāku prieku laiku pavadīja nevis darba kabinetā, bet krodziņos un nakts klubos.» Tagad Bensons Fords vada grupu, kas pārzina automobiļu «Lincoln» un «Mercury» izlaidi.
Trešajam «Fordu automobiļu impērijas» vadītājam Viljamam vai, kā viņu mēdz saukt, Bilam ir 37 gadi. Pec amerikāņu preses ziņām, viņš ir kaislīgs golfa cie­nītājs un kolekcionārs. Tais brīvajos brīžos, kad golfs nav jāspēlē, Fordu trijotnes jaunākais brālis nodarbojas ar biznesu.
Fordu trijotne nostiprinājās savas dzimtas sabied­rība pēc ļoti sīvas cīņas.
Sabiedrības nodibinātāja Henrija Forda, seniora, ve­cumdienas faktiskais neierobežotais sabiedrības vadī­tājs bija nevis viņa dēls Edzels, bet kāds Henrijs Benets, vecā Forda uzticības persona un tuvākais cilvēks. Formāli no 1919. līdz 1943. gadam sabiedrību vadīja Edzels Fords, bet Henrijs Fords, seniors, deva norā­dījumus, neieņemdams nekādu oficiālu posteni. Fak­tiskais rīkotājs bija Henrijs Benets — vecā Forda piln­varnieks.
Savdabīga ir Henrija Beneta karjeras vēsture. Šis cilvēks, kas reiz bija jūrnieks un pēc tam bokseris, par savu karjeru var pateikties saviem spēcīgajiem muskuļiem un brutalitātei. 1916. gadā Henrijs Fords, kas slimoja ar vajāšanas māniju un paniski baidījās no gangsteriem un bērnu, laupītājiem, ieskaitīja Benetu savā apsardzē. Drīz Benets kļuva par sava patrona per­sonisko miesassargu, pēc tam par viņa uzticības personu un kompanjonu un beidzot par administratoru. Benets brīvi saimniekoja sabiedrībā, rīkojoties paša Forda vār­dā, jo tas viņam neierobežoti uzticējās. Cik ļoti Fords ieredzēja Benetu, var spriest pēc tā, ka arī tad, kad Be­netu sāka nīst visa Forda dzimta un dēls Edzels, šī uz­ticības persona prata ne tikai saglabāt, bet vēl vairāk pastiprināt savu ietekmi. Visos konfliktos H. Fords, seniors, aizstāvēja Benetu un nostājās pret saviem man­tiniekiem.
1943.gadā H.Forda, seniora, dēls Edzels nomira. Viens otrs Amerikā jautāja, vai tik šai agrajai nāvei nav kāds sakars ar Benetu? Pēc dēla nāves Henrijs Fords, seniors, jau oficiāli uzticēja Benetam sabiedrības vadību, ieceļot viņu par direktoru rīkotāju un sabiedrī­bas prezidentu. Tagad Benets ar visiem spēkiem centās pilnīgi atstumt no sabiedrības vadības Edzela dēlus — Henrija Forda tiešos mantiniekus.
Tomēr viņš nepaguva to izdarīt — Henrijs Fords, seniors, nomira. Viņa mazdēli uzsāka niknu cīņu pret Henriju Benetu. Uzvarēja Fordu brāļu trijotne. Henrijs Benets, kas tai laikā jau bija multimiljonārs, tika pa­dzīts no sabiedrības.
Brāļi Fordi, laižot darbā savus milzīgos kapitālus, atvilināja konkurentiem labākos konstruktorus, inženie­rus un administratorus. Ja sabiedrības dibināšanas laika visu kārtoja H. Fords, tad pašlaik firmas centrālajā pār­valdē un tās lielāko rūpnīcu direkcijās strādā desmi­tiem cilvēku, kuru prātu, zināšanas un enerģiju nopērk par naudu. Talantīgi inženieri, konstruktori, augsti kva­lificēti strādnieki, ekonomisti un ražošanas organizā­cijas speciālisti strādā vaiga sviedros, lai celtu brāļu Fordu labklājību, ar savām zināšanām un darbu vairotu viņu peļņu.
Šī peļņa ir visai iespaidīga, dažos gados pat pār­sniedz 800 miljonu dolāru, bet vidēji ir apmēram pus­miljards dolāru gadā. Pēc peļņas apmēriem sabiedrība «Ford» ir trešā starp ASV rūpniecības sabiedrībām — pēc Morganu un Diponu milzeņa «General Motors» un Rokfelleru «Standard Oil».
Firmas «Ford Motor Co» darbības sfēra ir vieglo un smago automobiļu, automobiļu mezglu, riteņu traktoru, dažādu lauksaimniecības rīku un aviācijas dzinēju ra­žošana, montēšana un pārdošana.
«Ford Motor Co» svarīgākā produkcija ir automo­biļi. Sabiedrība ražo desmitiem vieglo un smago auto­mobiļu modeļu. Apmēram 30 procenti no visiem auto­mobiļiem, ko ražo Amerikas Savienotajās Valstīs, ir ar Forda sabiedrības marku.
Taču ne tikai lepnie «linkolni» un pieticīgie «fordi» atstāj Fordu uzņēmumu konveijerus. Drudžaina bruņo­šanās nav atstājusi brāļus Fordus vienaldzīgu vērotāju lomā — vai tad var palaist garam kārdinošo izdevību iebāzt kabatās solīdu žūksni dolāru, ko dod kara ma­teriālu piegādes! Pēdējos gados aizvien lielāks īpatsvars sabiedrības produkcijā ir dažādiem bruņojumu veidiem un kara materiāliem. Un ar katru gadu kara produkci­jas apjoms Fordu rūpnīcās pieaug.
1960. gada beigās «General Motors» valdes telpās notika ārkārtēja apspriede. Kas tad bija tik ļoti uztrau­cis šī liela kara rūpniecības koncerna direktoru pado­mes vadītājus? Viņi bija sapulcējušies, lai apspriestu savu mūžīgo konkurentu Fordu jauno soli. Volstrītā bija kļuvis zināms, ka ar vairākām finansiālām un ju­ridiskam mahinācijām brāļi Fordi pakļāvuši savai kon­trolei sabiedrības «Philco International» visas rūpnīcas un tas kapitālu ceturtdaļmiljarda dolāru apmērā.
Un tomēr «General Motors» vadoņus ne tik daudz uztrauca konkurentu sagrābtā kapitāla apmēri. Viņus nemierīgus darīja kas cits: Fordi aizvien vairāk iespie­dās kara biznesa, apdraudot viņu peļņu. Sabiedrība «Philco International» plašos apmēros ražo radiolokāci­jas iekārtas, elektronu aparatūru un vadāmo šāviņu ierīces. «Nopirkuši «Philco» akcijas,» teica Henrijs Fords II, «mēs varēsim pilnīgāk piedalīties kara mate­riālu ražošana.»
«Pilnīgāka piedalīšanās kara materiālu ražošanā», — lūk, kādu uzdevumu pašlaik sev izvirza sabiedrības «Ford» vadītāji. Viņi izmanto visus savus sakarus Va­šingtona, lai nolauztu lielāku gabalu no valsts kara ma­teriālu pasūtījumu treknā pīrāga.
Šādi sakari viņiem ir, un tie nav mazie. Mūžīgs sa­biedrības «Ford» parādnieks jutās ģenerālis Duaits Eizenhauers — nesenais amerikāņu valdības galva. Kad 1952.gadā Eizenhauera izvirzīšana par prezidenta kan­didātu bija zem jautājuma zīmes, iejaucās pats Hen­rijs Fords II. Viņš steigšus ieradās Čikāgā, kur notika republikāņu partijas kongress, un, izvērsis aizkulisēs plašu aģitāciju, meta Eizenhauera svaru kausā gan savu vārdu, gan — kam bija vēl lielāka nozīme — savu naudu.
Eizenhauers to nekad neaizmirsa. Tāpēc tai laikā, kad viņš bija prezidents, Fordu koncerna peļņa bija visai iespaidīga. Sabiedrība pārdod valdībai reaktīvo iz­nīcinātāju dzinējus, parastos lidmašīnu dzinējus ar vir­zuļiem, bumbvedēju B-47 daļas, tankus T-48 un daudz ko citu.
Briestin briest Fordu koncerns, saņemdams aizvien lielāku peļņu par kara materiālu piegādēm un aizvien vairāk iztukšodams amerikāņu nodokļu maksātāju kabatas. Amerikas Savienotajās Valstīs tam pieder 55 uzņēmumi, 28 lielas noliktavas ar rezerves daļām un gataviem izstrādājumiem, kā arī 10 konstruktoru biroji.
Tomēr Fordiem jau kļuvis šauri Amerikas Savieno­tajās Valstīs. Viņi kāro vēl vairāk nopelnīt. Tāpēc viņi cenšas uzcelt savas rūpnīcas tur, kur ir vislētākais dar­baspēks. Kā sēnes aug Fordu uzņēmumi Īrijā, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Malajā, Dienvidāfrikas Repub­likā, Meksikā, Francijā, Itālijā, Portugālē,, Japānā un daudzās citās zemēs. Vairāk nekā divdesmit dažādu valstu strādnieki ar saviem sviedriem rauš bagātības brāļiem Fordiem. 1961. gada pavasarī visu Angliju pār­ņēma protestu vilnis — Fordi bija pilnīgi pārņēmuši sava ziņā vienu no lielākajiem Anglijas uzņēmumiem. Ta­gad tūkstošiem angļu strādnieku liec muguras pie Fordu rūpnīcas konveijeriem.
Pie Fordu dzimtas «atklājumiem» pieder izsmalci­nātā strādnieku ekspluatācijas sistēma, kas izstrādāta viņu rūpnīcās. Plašā, «zinātniski pamatotā» visu strād­nieku spēku izsūkšanas sistēma kļuvusi pazīstama ar nosaukumu «fordisms». Ja kāds ir kāpinājis strād­nieku ekspluatāciju līdz galējām iedomājamām robe­žām, tad šis apšaubāmais gods pieder Fordiem.
Amerikāņu, rūpniecībai, kas plaši pārņēmusi Fordu ieteikto sviedrēšanas sistēmu, pieder viens no baismā­kajiem rekordiem — ražošanas negadījumu skaita re­kords. Amerikāņu uzņēmumos ir tik necilvēcīgs temps, ka pašlaik Amerikas Savienotajās Valstīs ik gadus ir nevis tūkstošiem vai pat simtiem tūkstošu, bet miljo­niem negadījumu. Pēc oficiālajiem datiem, 1955.gada, piemēram, amerikāņu rūpniecībā bija apmēram 2 mil­joni negadījumu ražošanā, no kuriem apmēram 15 tūk­stoši beidzās ar nāvi. Nākošajā gadā nelaimes gadījumu skaits bija vēl lielāks. Vairāk nekā 15 tūkstoši mirušu un vairāk nekā 2 miljoni sakropļoto — tāda ir cena, ko 1956.gadā amerikāņu tauta samaksāja par jaunākajam strādnieku ekspluatācijas sistēmām. Lūk, kādi ir Fordu un viņiem līdzīgo pasakainās peļņas «noslēpumi».
Sabiedrības nodibinātājs mīlēja reklāmu. Ar ko tikai nenoņēmās vecais Fords, lai viņa vārds vienmēr būtu laikrakstu pirmajās lappusēs: sākot ar personisku pie­dalīšanos autosacīkstēs un beidzot ar mēģinājumu iekļūt Baltajā namā ASV prezidenta amatā. Kopš tiem laikiem izsmalcināta politiska demagogi ja ir lielā cieņā Fordu sabiedrībā.
Reiz Henrijam Fordam jautāja: «Mister Ford, par jums mēdz teikt, ka jūs esot ideālists. Vai jūs nepa­skaidrotu, ko nozīmē vārds «ideālists»?»
Fords padomāja un atbildēja: «Par ideālistu es uz­skatu cilvēku, kas palīdz savam tuvākajam nopelnīt naudu.»
Fordu uzņēmumos strādājuši simtiem tūkstošu strād­nieku, taču vēsture nezina no viņiem nevienu, kas ilgā darba jūgā būtu kļuvis bagāts. Nezina aiz tā vienkāršā iemesla, ka šādu gadījumu nav. «Ideālista» Forda tu­vākie strādāja no gaismas līdz gaismai, strādāja ar asi­ņainiem sviedriem, atstāja pie Fordu konveijera savu jaunību, spēku un veselību. Bet nopelnīja tikai Henrijs Fords.
Arī šobrīd «ideālisti» brāļi Fordi «palīdz saviem tuvākajiem nopelnīt naudu». Kā liecina oficiālā ameri­kāņu statistika, tīrā peļņa, ko Fordi iegūst no katra savas rūpnīcas nodarbinātā strādnieka, ir 1,47 dolāri stundā.
Ir skaitļi, kas nav jākomentē. Ik stundu katrs no gandrīz 200 tūkstošu strādnieku lielās saimes ieripina savu saimnieku kabatā pusotra dolāra tīras peļņas!
Brāļi Fordi, Amerikas automobiļu karaļi, patiešām ir «ideālisti»!

VANDERBILTU DINASTIJAS PAGĀTNE UN TAGADNE

Kādā 1961.gada vasaras dienā amerikāņu laik­rakstu pirmajās lappuses ar milzīgiem virsrakstiem pa­rādījās ziņa, ko uzskatīja par īstu sensāciju. Lūk, šīs ziņas teksts: «Divdesmit piektā jūnija naktī Sanfran­cisko pilsēta, izlecot pa logu no viesnīcas desmitā stāva, pašnāvība beidza dzīvi 47 gadus vecais Džordžs Vanderbilts, kura vectēva tēvs bija nodibinājis vienu no Amerikas varenākajam monopolistu grupām — Vanderbiltu dinastiju. Par Vanderbilta pašnāvību paziņoja viņa pēdējā — ceturtā sieva. Tā liecināja: «Vakarā viņš atgriezās no kādas komerciālas apspriedes, un es iz­gāju pārģērbties. Kad atgriezos, viņa istabā vairs ne­bija. Viss jau bija galā.»»
Kas tad bija noticis? Kāpēc miljardieris, kura dzimta bija viena no visbagātākajām Amerikā, nespēja izdo­māt nekā labāka kā mesties pa logu, lai nogalinātos?
Izmeklēšana rādīja, ka Džordža Vanderbilta pašnā­vība ir saistīta ar ekonomiskām grūtībām un lieliem finansiāliem zaudējumiem. «Pēdējā laikā,» teikts poli­cijas protokolos, «Vanderbilts bija grūtsirdīgs un no­mākts, jo viņu bija piemeklējušas lielas finansiālas neveiksmes.»
Jāsaka, ka finansiālas neveiksmes bija piemeklēju­šas ne tikai Džordžu Vanderbiltu, bet visu viņa dzimtu, kas reiz bija viena no piecām varenākajām miljardieru dzimtām.
Vanderbiltu dinastijas nodibinātājs bija visspilgtākā figūra starp pagājušā gadsimta amerikāņu miljonāriem. Kornēlijs Vanderbilts piedzima 1794. gadā un sāka savu karjeru Ņujorkas ostā ka prāmja īpašnieks. No parastās morāles viedokļa viņam būtu vajadzējis ļoti drīz nokļūt cietumā vai spaidu darbos. Tomēr buržuā­ziskās Amerikas apstākļos Vanderbilts kļuva par miljardieri. Savā «Amerikāņu miljardieru vēsture» Gustavs Maijerss raksta lakoniski un izteiksmīgi: «Pir­mos miljonus Vanderbilts ieguva galvenokārt ar šan­tāžu, krāpšanu un zagšanu.»
Oficiālā propaganda, kas cenšas iegalvot, ka visi amerikāņu lielie īpašumi — centīga darba un nepa­rasta talanta rezultāts — nemīl pieminēt Vanderbiltu. Pārāk skandalozi bija viņa veikali. Tiklīdz uzzinām par tiem, kā kāršu namiņš sabrūk visa versija par miljar­dieru darba mīlestību un talantu.
Lūk, viena no Kornēlija Vanderbilta mahinācijām, kas atnesa viņam pirmos dolāru žūkšņus. Kad Ameri­kas Savienotajās Valstīs sākas pilsoņu karš, valdībai bija vajadzīgi daudzi kuģi kareivju pārvadāšanai. Rū­dītais krāpnieks Vanderbilts saka ausīties. Izmantojot savus plašos sakarus, viņš vāca no visam kuģu kapsē­tām, no visām malām, kur vien bija iespējams, dažne­dažādus vrakus, kas kuģošanai nemaz nebija piemēroti.
Tāpat ka Čičikovs par mirušajām dvēselēm, arī Van­derbilts par šiem zārkiem maksāja grašus. Kaut kā sa­lāpījis un mazliet nokrāsojis šos tā dēvētos «kuģus», viņš tos liela skaitā piedāvāja valdībai.
Vispirms, protams, viņš piekukuļoja vairākus val­dības ierēdņus. Valdība nopirka Vanderbilta «kuģus», pie tam samaksāja jaunu, pilnvērtīgu kuģu cenu. Vanderbiltam nebija nekādas daļas, ka daudzi no šiem zārkiem, tikko izgājuši jūrā, nogrima un simtiem ameri­kāņu aizgāja bojā. Kukulis — un izmeklēšana izbeigta, bet uzņēmīgā veikalnieka kabatās — simtiem tūkstošu dolāru.
Drīz «jūras transports» vairs neapmierināja Vander­biltu un viņš pārsviedās uz dzelzceļiem. XIX gadsimta sešdesmito gadu vidū, pielietojot dažādas mahinācijas un nesaudzīgi iznīcinot konkurentus, viņš ieguva vairā­kas dzelzceļa līnijas un apvienoja tās vienotā sistēmā. Vanderbilts sagrāba arī centrālo Ņujorkas dzelzceļu, kas bija viens no svarīgākajiem Amerikas Savienota­jās Valstīs.
Lai kļūtu par tā īpašnieku, šis biznesmens izman­toja īstas gangstera metodes. Kornēlija Vanderbilta finansu padomnieki ieteica viņam klusītēm uzpirkt cen­trālā dzelzceļa akcijas un, kamēr konkurenti vēl neno­jauš neko ļaunu, iegūt akciju kontrolpaketi. Šāds pa­ņēmiens ir parasts amerikāņu biznesa pasaulē. Tomēr Vanderbiltam likās, ka šis ceļš būs pārāk ilgs un, gal­venais, pārāk dārgs. Viņš nolēma rīkoties citādi. Viņa nodoms bija izputināt dzelzceļa īpašniekus. Šai nolūkā viņa ļaudis naktīs apturēja vilcienus, noņēma sliedes, izpostīja tiltus. Regulārā vilcienu kustība tika izjaukta, katastrofās bija daudz upuru. Stāvoklis uz dzelzceļa kļuva aizvien sliktāks, un, kad braucēju skaits bija katastrofāli samazinājies, Vanderbilts sāka sarunas ar dzelzceļa īpašniekiem par tā pārdošanu. Tie bija lai­mīgi, ka var atbrīvoties no neienesīgā uzņēmuma, un lēti pārdeva visas savas akcijas.
Kornēlija Vanderbilta miljonus mantoja viņa dēls Viljams. Viņš enerģiski turpināja darboties dzelzceļu biznesa sfērā. Tomēr Vanderbilts II nolēma dot m savu ieguldījumu ģimenes bagātību palielināšanā un papil­dināt teva metodes ar savējām. Tiesa, nebūdams nedz tik izmanīgs, nedz arī tik nekautrīgs kā tēvs, Viljams Vanderbilts savu aktivitāti parādīja citā jomā — sa­precināšanā. Šādā veidā viņš sāka vairot ģimenes ba­gātības. Vispirms viņš izprecināja savu meitu Konsuelu angļu hercogam Malboro. Kā rēķināja amerikāņu prese, tētiņš par meitas hercogienes titulu samaksāja ne mazāk par 10 miljoniem dolāru.
Tomēr nauda nebija zemē nomesta. Kopā ar titulu Vanderbilts ieguva Eiropas aristokrātu un komersantu aprindās tik plašus sakarus, ka drīz ar uzviju atguva izdoto naudu.
Vanderbilti pirmie sāka praktizēt dinastiju laulī­bas, kas turpmākajos gados kļuva tik populāras ame­rikāņu miljardieru aprindās. Redzēdama, ka šāda «ka­pitālu investēšana» ir ļoti izdevīga, Vanderbiltu ģimene drīz izprecināja Gledisu Vanderbiltu augstam muižnie­cības kārtas pārstāvim — ungāru grāfam Laslo Sečeni. Tā tas turpinājās aizvien plašākos apmēros. Viena no Vanderbilta meitām apprecējās ar Hariju Peinu Vitneju, kas no sava tēva Viljama C. Vitneja bija saņē­mis lielu mantojumu; daļa īpašuma bija sarausta ar operācijām sabiedrībā «Standard Oil», pārējā daļa — ar dažādām blēdībām un zādzībām.
Vecais Vitnejs, kā tas redzams no daudzajām ofici­ālajām izmeklēšanām un tiesas procesiem, veikli uz­pirka parlamentus un pilsētu padomes, kas piešķīra viņam un viņa kompanjonam tramvaju satiksmes un citu uzņēmumu koncesijas.
Kornēlija Vanderbilta, juniora, sievastēvs bija mul­timiljonārs R.T.Vilsons, kura galvenā bagātība bija koncesijas Detroitas pilsētā. Viljama K. Vanderbilta, juniora, sievastēvs bija Kalifornijas multimiljonārs se­nators Fērs, kas sarausa savu bagātību kalnrūpniecībā un nopirka sev sēdekli ASV senātā. Tādējādi ar dinastiju laulībām apvienojās dažādu miljonāru bagātības.
Sākumā Vanderbilti bija sajūsmā, redzēdami, cik ērti šādā veidā var palielināt savus kapitālus. Tiesa, šās dzimtas bagātība palielinājās. Tomēr pakāpeniski sāka izpausties arī ēnas puses. Stiprākie un aktīvākie konkurenti sāka apdraudēt Vanderbiltu pozīcijas rūp­niecībā un finansu sfērā.
Gandrīz vai vienīgais Vanderbiltu bizness bija dzelz­ceļi. Kamēr dzelzceļu satiksmei bija galvenā nozīme ASV ekonomikā, viņu pozīcijas bija pietiekami stip­ras. Taču pamazām dzelzceļu transportam radās spē­cīgi sāncenši — lidmašīnas un automobiļi. Vanderbilta dinastijas vara sāka norietēt.
Lai gan Vanderbiltu finansu un veikala lietas sašķo­bījušās, viņi turpina lepnu dzīvi. Reiz žurnāls «Life» sniedza fotoreportāžu par balli, kas bija notikusi Vanderbiltu pilī Ņūportā. Kā rakstīja žurnāla reportieris, nekad vēl Vanderbiltu vasaras pils septiņdesmit ista­bas nebija izskatījušās tik svinīgas kā šai vakarā. Vie­sus cienāja no veclaicīgiem sudraba traukiem, kuru vērtība pārsniedza vienu miljonu dolāru. Viesu kop­skaits bija pusotra tūkstoša, un starp viņiem bija bagātākie Amerikas cilvēki. Dāmas šai ballē bija tērpu­šās karaļa Luija XIV laika tualetēs. Tualetes un arī parūkas speciāli šai ballei pasūtīja Parīzē un atveda uz Ņūportu. Par katru šādu parūku samaksāja 325 do­lārus — vairāk nekā amerikāņu strādnieks nopelna veselā mēnesī.
Apžilbinot augstāko sabiedrību, Vanderbiltu dzimta cenšas slēpt savas paputējušās finanses.
Tiesa, šās dzimtas pašreizējais galva Harolds Van­derbilts — Kornēlija Vanderbilta mazdēla dēls — aiz­vien vēl ir ievērojama persona Volstrītā. Viņš ir direk­tors vai valdes loceklis 28 lielās ASV dzelzceļu sabiedrībās. Tomēr no kādreizējās varenības nav palicis ne miņas.
Tāpēc Džordža Vanderbilta pašnāvībai, par ko stās­tījām iepriekš, zināmā mērā bija simbolisks raksturs. Lai gan Vanderbiltu dzimtas kapitāli un ietekme aiz­vien vēl ir diezgan lieli, tā ir mūsdienu kapitālisma parazītisma un trūdēšanas raksturīgs piemērs. Ne bez iemesla jaunā miljardiera traģiskā nāve atstāja Vol­strītā ļoti drūmu iespaidu. Liecinieki stāsta, ka vairākas dienas šeit par to vien ir runāts un Volstrītā lielāko banku valžu apartamentos valdījis īsts bēru noskaņo­jums. Laikam ne viens vien Amerikas nekronētais karalis šais dienās atskārta, ka viņš lūkojas sava rītdienā.

PITSBURGAS ZIRNEKĻI

Finanšu dinastijām, gluži kā cilvēkiem, ir dažādas attīstības stadijas — izaugsme, varenības zenīts un ve­cuma nespēks. Ir Volstrītā dinastijas, kuru spēki zūd, teiksim, Vanderbilti, Kūni un Lēbi; ir tādas, kuri ir savas varenības kalngalos — Morgani un Rokfelleri; ir arī tādas, kuru bagātība aug ļoti strauji un kuri iegūst aizvien lielāku ietekmi, izraisot konkurentos au­gošas bažas.
Pie pēdējām noteikti pieder Mellonu dzimtas dinas­tija, kas jau tagad tiek uzskatīta par vienu no visva­renākajām Amerikas Savienotajās Valstīs: tā kontrolē apmēram 11 miljardu dolāru. Šās dzimtas locekļu per­soniskā īpašuma vērtība ir tuvu četriem miljardiem. Mellonu kapitāli un ietekme pēdējos gados strauji aug.
Mēs pieskaitījām šo dzimtu pie Volstrītā grupas, kaut gan tās centrs ir nevis Ņujorkā, bet vienā no lie­lākajiem ziemeļaustrumu Amerikas rūpniecības cen­triem — Pitsburgā. Tomēr visas dzimtas saites, visas finansu intereses tuvina Mellonu dzimtu ar Volstrītā bankām un vispirms ar Rokfelleru rūpniecības un finansu impēriju.
Mellonu dzimtas vēsture ir visai raksturīga. Visas savas bagātības tā ieguvusi divās nozarēs — alumīnija un naftas rūpniecībā.
Ja vecais Fords sāka savu karjeru kā mehāniķis, ja Diponu un Rokfelleru dzimtā ir bijuši gan ķīmiķi, gan inženieri, tad Mellonu darbības sfēra kopš tās dienas, kad viņi parādījās Amerikas biznesa pasaulē, bija viena — spekulācijas biržā.
Mellonu dinastijas nodibinātājs, šās dzimtas bagā­tību pamatlicējs Tomass Mellons, spriežot pēc viņa biogrāfu vārdiem, «zināja visus likumus, kas noteica kreditora tiesības uz debitora īpašumu, un izmantoja citu cilvēku neapdomību, lai raustu bagātības». Citiem vārdiem — šis viens no Amerikas buržuāziskās propa­gandas visvairāk slavinātajiem kapitālistiem, ko mūs­dienu reklāmas meistari speciāli monopolistu cildinašanai izdotajos amerikāņu žurnālos dēvē gandrīz vai par pašaizliedzības paraugu, patiesībā bija vulgārs zirneklis — augļotājs. Šis Pitsburgas Šeiloks sāka ar mazumu: viņš aizdeva naudu saviem nelaimē nokļuvušajiem tuviniekiem un, izmantodams viņu bezizejas stā­vokli, iekasēja milzīgus procentus.
Tā kā Tomass Mellons «zināja visus likumus, kas noteica kreditora tiesības uz debitora īpašumu», viņa veikals pamazām auga, augļošanas operācijas kļuva aizvien plašākas un drīz viņa tīklos sapinās daudz mazu un vidēju uzņēmēju.
Vecā Mellona naudu mantoja viņa dēls Endrū. Ari viņš neapgrūtināja sevi ar kādas rūpniecības nozares pētīšanu. Tēva sakrāto naudu Endrū sāka ieguldīt da­žādos biznesos, kas, pēc viņa domām, solīja vislielāko peļņu. Tā Endrū Mellons uzdūrās alumīnijam. Nē, te nebija ne runas par paredzēšanu, par to, ka jau gad­simta sākumā Endrū Mellons būtu nojautis šā lieliskā metāla spožo nākotni. Viņš arī pats vēlāk atzinās, ka pavisam nejauši nopircis kādu boksītu atradni. Drīz ga­dījies vēl viens izdevīgs darījums šai nozarē, pēc tam vēl un vēl...
Kā zināms, alumīnija ražošanai ir vajadzīgi ne ti­kai boksīti, bet arī daudz elektriskās enerģijas. Izrādī­jās, ka rajons, kurā atradās Mellonu boksītu raktuves, bija ļoti bagāts ar lētu elektrisko enerģiju. Apsvēris, cik lielu peļņu var dot šī kombinācija, Endrū Mellons ar visiem saviem spēkiem centās iegūt monopolstāvokli alumīnija rūpniecībā. Viņa nodibinātā sabiedrība «Alu­minium Company of America», saīsināti «ALCOA», kļuva par vienu no lielākajiem amerikāņu monopoliem. Pati nesaudzīgākā strādnieku ekspluatācija un neskaitā­mas blēdības palīdzēja Melloniem ātri vairot bagātības.
Ļoti drīz Endrū Mellons saprata arī to, ka ASV ap­stākļos valdības aparātu var viegli izmantot lielo mono­polu peļņas palielināšanai. Tāpēc 1920.gadā viņš reali­zēja rūpīgi pārdomātu un visai viltīgu plānu. Tai laikā republikāņu partija pārdzīvoja lielas finansiālas grūtī­bas. Lai segtu 1920.gada vēlēšanu kampaņas izdevu­mus, partijas bosi bija iestiguši lielos parādos. Partijas kases deficīts pārsniedza divus miljonus dolāru. Va­šingtonā brieda skandāls.
Te galvaspilsētā uzpeldēja «labais Mellons». Ar de­vīgu roku viņš atvēra savu maku un sedza lielu daļu no partijas parādiem. Drīz kļuva skaidra šīs «devības» cena. Jaunais prezidents republikānis Hardings iecēla Pitsburgas miljonāru tieši par... Amerikas Savienoto Valstu finanšu ministru.
Endrū Mellons, protams, nekavējās izmantot šādu laimīgu gadījumu un ar uzviju atguva dolārus, ko bija izdevis republikāņu parāda dzēšanai. Viņš nosēdēja fi­nansu ministra krēslā vairāk nekā desmit gadu, palik­dams šai postenī arī pēc finansu afērās iejauktā Hardinga mīklainās nāves prezidentu Kulidža un Hūvera laika.
Mellona darbība finansu ministra amatā bija tik skandaloza, viņš izlaupīja valsts kasi tik nekautrīgi, ka pat šādos gadījumos pacietīgie amerikāņu kongresmeni bija spiesti pieprasīt Endrū Mellona tiesāšanu. Pēc ilgas vilcināšanās viņu beidzot tiesāja.
Visā kapitālisma vēsturē buržuāziskā jurisprudence nespēja minēt nevienu gadījumu, kad Mellona tipa cil­vēks būtu notiesāts. Mellonu «bargi sodīja»... Viņam bija jāatstāj finansu ministra postenis, un viņu iecēla par... Amerikas Savienoto Valstu vēstnieku Anglijā.
Taču darbs bija padarīts. Misters Endrū nebija snaudis. Saimniekodams finansu ministrijā, viņš atmak­sāja lielajām sabiedrībām iepriekš samaksātos nodok­ļus miljarda dolāru apmērā, uzveldams tos miljonu vienkāršo amerikāņu pleciem. Viņš, protams, neaiz­mirsa arī pats sevi.
Lai nu kā, bet 1937.gadā, kad Endrū Mellons nomira, viņa abi dēli mantoja milzīgu, plaukstošu sabiedrību.
Pašlaik Mellonu varenības kalngali galvenokārt iz­skaidrojami ar to, ka alumīnija nozīme modernajā rūp­niecībā neparasti strauji pieaug. Šis metāls ātri izstumj gan tēraudu, gan varu, ieņemdams ekonomikā aizvien svarīgāku vietu. Laikā no 1938. līdz 1955.gadam alu­mīnija ražošana Amerikas Savienotajās Valstīs pieauga 11 reižu un tikpat strauji palielinājās arī peļņa, kas lie­lāko tiesu iegula Mellonu kabatās. Mellonu alumīnija rūpnīcas dod gandrīz pusi no visu kapitālistiskās pa­saules alumīnija rūpnīcu produkcijas.
Tomēr alumīnijs nav vienīgā sfēra, kurā darbojas Melloni. Jau šā gadsimta sākumā, dzīdamies pēc lie­las peļņas, viņi sāka interesēties par naftu un nodibi­nāja naftas sabiedrību «Gulf Oil Corporation». Taču naftas bizness bija Rokfelleru stiprajās rokās un Mel­lonu sabiedrība nepavisam neplauka. Pēkšņi viss mai­nījās.
Kad par Irānas premjerministru kļuva Mosadiks, viņš likvidēja Irānā angļu naftas monopolu. Ar kopī­giem spēkiem kolonizatori organizēja šās valdības gā­šanu un no jauna sagrāba savās rokās Irānas naftu. Tikai šoreiz sačākstējušam britu lauvam neizdevās no­turēt savās ķetnās visu Tuvo Austrumu naftas biznesu. Tam bija jāpieraujas malā un jālaiž pie vārda ameri­kāņu partneris, kam bija izšķiroša loma Irānas reakcio­nārajā apvērsumā.
Šo brīdi izmantoja Melloni, lai aizsteigtos priekšā saviem konkurentiem. Viņi ieguva 50 procentus no bi­jušās angļu un irāņu naftas sabiedrības akcijām. Tā viņu pārziņā nokļuva Kuveitas sultanāta naftas atrad­nes, kurām līdzīgu nav visā pasaulē. Šī mazā arābu sul­tanāta zemes dzīles ir patiešām piesūkušās ar naftu, pie tam īpatnība ir tā, ka nafta nemaz nav jāsūknē no dzi­ļuma. Tā plūst uz zemes virspusi, iedarbojoties dabiskam spiedienam. Ja turklāt ievērojam Kuveitas strādnieku nožēlojamo algu, tad kļūst skaidrs, ka Melloniem bija izdevies iegūt īstu zelta bedri.
Nav brīnums, ka pāris gados «Gulf Oil Corporation» izvirzījās visvarenāko naftas sabiedrību skaita un saka dot saviem īpašniekiem patiešām fantastisku peļņu. Grūti atrast vēl spilgtāku ilustrāciju Ņ.Hruščova vār­diem PSKP 22. kongresā, kad viņš pārskata referāta uz­svēra, ka «ASV monopoli nopelna divus trīs dolārus par katru dolāru, ko tie ieguldījuši vāji attīstītajās zemes».
Mellonu seifos straumēm plūda zelta lietus. Mellonu dzimtas pašreizējie vadītāji — dinastijas pamatlicēja mazdēli un Endrū dēli Ričards unPols Melloni pieder pie visbagātākajiem Amerikas cilvēkiem. Viņi abi ener­ģiski vairo dzimtas bagātības. Sešdesmit divus gadus vecais Ričards ir «Mellon National Bank» un «T.Mel­lon and Sons» pārvaldnieks un prezidents, «ALCOA», «Gulf Oil Corporation» un «Coppers Company» direk­tors un «General Motors» direktors. Viņa personiska īpašuma vērtība ir 700 miljonu dolāru. Pols Mellons ir par 8 gadiem jaunāks nekā brālis. Šis smagnējais vīrs ar buldoga seju palīdz Ričardam vadīt «Gulf Oil Corporation» un pārstāv dzimtas intereses lielo banku valdēs. Viņa īpašumā ir apmēram 500 miljonu dolāru.
Abi brāļi ir neiedomājami mantrausīgi, cietsirdīgi un godkārīgi. Taču gadu nasta liek sevi manīt. Nav vairs viņiem kādreizējā jauneklīgā ķēriena, un šo ap­stākli sākuši izmantot enerģiskākie konkurenti. Pēdējos gados aizvien lielāka loma Mellonu impērijā ir jauna­jam plēsonim, blēdim un avantūristam Alanam Skaitam» kas veikli iespraucies Mellonu dzimtā un ātri pār­ņem grožus savās rokās. Iepazinusies ar viņu kādā aug­stāko aprindu rautā, Ričarda Mellona meita un manti­niece Sara viņā neprātīgi iemīlējās un kopā ar roku un sirdi atnesa Alanam Skaitam skaistu summiņu — 400 miljonu dolāru.
Cenšoties samierināt augstākās aprindas ar šādu nevienlīdzīgu laulību, Ričards Mellons sarīkoja savai meitai lepnas kāzas. Par tām vēl šodien runā Vašing­tonas un Ņujorkas, Čikāgas un Pitsburgas tenku vāce­les, kaut gan kopš kāzām jau pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi. Saras Mellonas un Alana Skaita kāzām mīlošais tēvs izdeva simtiem tūkstošu dolāru. «No vi­sām kāzām, ko atceras tērauda un ogļu baroni, tās bija vislepnākās,» savā grāmatā «Mellona miljoni» rakstīja Harvijs O`Konors. Vienlaikus viņš atzīmēja, ka stāsts par Mellona izdevumiem stipri sarūgtinājis «Pittsburgh Coal Company» ogļračus, kurus kāzu dienā Mellonu šahtu pārvaldnieki izlika no sabiedrībai piederošajiem namiem.
Ilgus gadus šīs Mellona kāzas uzskatīja Amerikā par nepārspējamu rekordu. Tā tas turpinājās līdz tai die­nai, kad prese plaši atreferēja Forda meitas debiju augstākajā sabiedrībā, par ko mēs jau stāstījām. Mel­lonu dzimtai tas bija kā nazis sirdī. Kā tad tā? Viņus, Mellonus, pārspējuši Fordi! Amerikāņu laikraksti taču ar padevīgu cieņu raksta, ka «Mellonu dzimtai trūkst laika izdot visu naudu, ko nopelna tai piederošās sa­biedrības». Tāpēc dzimtas padome stingri nolēma atgūt rekordu Melloniem.
Vispār tādu gadījumu nav daudz, kad amerikāņu prese apraksta lepnas bagātnieku viesības.
Tomēr šoreiz šis noteikums tika pārkāpts. Kādā l961. gada vasaras dienā Pols Mellons ne tikai sarī­koja nepieredzēti lepnu balli, bet arī ataicināja uz to laikraksta «Pittsburgh Press» augstāko aprindu hronikas reportieri. Nākošajā dienā pēc balles laikraksts vai­rākās lappusēs sniedza ļoti plašu reportāžu ar virsrakstu: «Pola Mellona viesības, par kurām izdots viens miljons dolāru, pārspējušas visus rekordus.» Avīze rakstīja, ka pat senās Romas imperators Nerons, kas bija ļoti izšķērdīgs, nekad vienā naktī nebija notriecis tik daudz naudas.
«Slavenās viesības, ko Fords sarīkoja, lai iepazīsti­nātu sabiedrību ar savu meitu, bija nožēlojams pikniks svētdienas skolā salīdzinājumā ar Pola Mellona viesī­bām par godu viņa pameitas Elīzas debijai augstākajā sabiedrībā,» bija teikts reportāžas sākumā.
Un laikraksts apraksta Mellonu ģimenes svinības vi­sos sīkumos, kurus arī šeit der pieminēt.
Tātad viesības lielās mīlas pārņemtajam patēvam iz­maksāja ne vairāk un ne mazāk kā miljonu dolāru. Kā tad bija iespējams vienā naktī notriekt tik milzum daudz naudas, ar kuru veselu gadu varētu mierīgi dzī­vot simtiem amerikāņu strādnieku ģimeņu?
Mellonu lielā muiža Virdžīnijas štatā, kā rakstīja amerikāņu prese, svinību naktī atgādināja īstu gais­mas un krāsu jūru. Šai naktij speciāli viesu vajadzībām bija uzbūvēta pilsētiņa, kurā katram ielūgtajam tika rezervēta atsevišķa savrupmāja. Savrupmājas citu ar citu un tāpat ar galveno ēku savienoja plati asfaltēti ceļi, lai nevienam no augstajiem viesiem nebūtu jāno­traipa savas kurpes, ja lietus pēkšņi sāktu rasināt mīksto Virdžīnijas zemi.
Tomēr šo ceļu mūžs bija tikai viena nakts. Tiklīdz svinīgā pieņemšana bija noslēgusies, šeit atkal atjau­noja parastos kājceliņus.
Viss svētku rotājums, kā ziņoja reportieri, bija stingrā franču stilā.
Pitsburgas laikraksts šādi aprakstīja svinības: «Franču deju «paviljons» bija Versaļas pils miniatūrā. Slaveno Versaļas parku atveidoja, «iestādot» kociņu stum­brus tieši koka grīdā, kuru sedza zāļu imitācija. Stumbru augšgalos stiepļu režģos bija iesprausti koku zari ar lapām, pie kam tik daudz, ka pilnīgi radās necaurstai­gajama meža biezokņa ilūzija. Šai «parkā» novietoja pusdienu galdus, un lieliskos franču ēdienus viesiem pasniedza pulksten vienpadsmitos vakarā, pašā pieņem­šanas sākumā; uzausa rīts, bet lepnās dzīres aizvien vēl turpinājās.»
Kāpēc mēs tik plaši stāstām par Mellonu orģiju? Vai aiz nejaušības? Nē.
Amerikā ir apmēram seši miljoni bezdarbnieku. Ari miljoniem citu amerikāņu kuru katru dienu var zaudēt darbu un līdz ar to iztikas līdzekļus. Pat valdība bija spiesta simtiem ASV rajonu pasludināt par «posta ra­joniem».
Bads un slimības nežēlīgi pļauj iedzīvotājus Tuvajos Austrumos, zemēs, no kuru dzīlēm savas bagātības bez mazākās kautrēšanās rauš Melloni un viņiem līdzīgi!
Cik daudz trūkuma, ciešanu, nelaimes un nabadzī­bas ir visapkārt Mellonu perēklim Virdžīnijā! Bet papiņš Melons izkūpina vienā naktī veselu miljonu dolāru tikai tāpēc, lai apmierinātu savu godkāri un vēlreiz pakaitinātu «šos Fordus».
Meloni — sīkpilsoņi miljonāros, zaudējuši katru mēra sajūtu, farizejiski ņirgājas par miljoniem darba­ļaužu. Viņi turklāt nekautrējas apgalvot, ka arī strād­nieki kļūšot bagāti, ja vien «neslinkošot». Par to, cik tukšas ir šīs valodas, varam pārliecināties pēc šāda aritmētiska aprēķina. Ja pieņemsim, ka ļoti augsti kva­lificēts amerikāņu strādnieks neēdīs, nedzers, neizdos nevienu centu savām personiskajām vajadzībām un visu savu gada peļņu — apmēram 4 tūkstošus dolāru — sakrās, viņam būs vajadzīgs desmitiem tūkstošu gadu, lai dzīves līmeņa ziņā nostātos līdzās kādai miljonāru ģimenei. Lai sasniegtu Mellonu līmeni, būtu vajadzīgs vairāk nekā piecsimt tūkstošu gadu, bet no Rokfelleru bagātības viņu šķir ne vairāk un ne mazāk kā... mil­jons gadu.
Melonu dinastija ir naudīga. Biznesa pasaulē uzskata, ka tai ir «perspektīvas». Taču Melonu laiks beidzas.
Un tāpēc dzīres, ko viņi 1961.gada vasarā sarīkoja Virdžīnijas štatā, ļoti atgādina «dzīres mēra laikā»...

UN CITI VOLSTRĪTIEŠI.

Mēs pastāstījām par rūpniecības un finansu mag­nātu ģimenēm, kas kopā veido visvarenāko monopo­listu grupējumu Amerikas Savienotajās Valstīs un, šķiet, visā kapitālistiskajā pasaulē, — tā dēvēto Volstrīta grupējumu.
Šī grupa nosaukta pēc kādas Ņujorkas ielas nosau­kuma. «Wall» angliski ir siena, valnis, «street» — iela. Tātad «Wallstreet» ir sienas iela, vaļņa iela. Reiz šai vietā atradās pilsētas valnis. To uzcēla pirmie Manhetenas salas iemītnieki, kas uz dzīvību un nāvi karo­ja pret Amerikas iezemiešiem — indiāņiem. Klusais, drūmais Volstrīts, kas vienā galā izbeidzas pie kapsē­tas, bet otrā — pie senlaicīgas baznīcas, pēc likteņa gribas kļuvis par visalkatīgākā, visnecilvēciskākā ka­pitālisma simbolu, amerikāņu monopolu simbolu.
Tieši šeit, Volstrītā, pēc tradīcijas, kuras pirmsāku­mi meklējami jau pagājušā gadsimta vidū, savus komercapartamentus iekārtoja bankas, kas, līdzīgi mil­zīgiem astoņkājiem, savos taustekļos ietina visu ame­rikāņu ekonomiku.
Mēs līdz šim minējām pašus varenākos, tos, kurus pavisam droši var saukt par Amerikas nekronētajiem karaļiem. Taču Volstrītā ir ne tikai karaļi vien, šeit ir arī zemāka ranga finansu aristokrātija — rūpniecības hercogi, banku baroni un grāfi. Arī viņi sapņo par ka­raļu godu. Daži no viņiem ir tik vareni un bagāti, ka min karaliskajām augstībām uz papēžiem.
Apmēram simt gadu Volstrītā pastāv firma «Leman Brothers». Savu darbību brāļi Limani uzsāka pagāju­šajā gadsimtā, spekulēdami ar kokvilnu. Vēlāk viņi no kokvilnas pārgāja uz cukuru, pēc tam plaši izvērsa spekulācijas ar obligācijām un citiem vērtspapīriem. Desmitiem gadu Limanu banka lauzās uz varenības kalngaliem. Tā pamanījās sagrābt savās rokās noteico­šās pozīcijas amerikāņu tirdzniecībā. Pirms desmit ga­diem šī banka kontrolēja apmēram trīs simti lielu Ame­rikas universālveikalu, kas ik gadus pārdeva preces divarpus miljardu dolāru vērtībā, tātad apmēram 30 pro­centus no visām universālveikalos pārdotajām precēm. Limani mēģināja iespiesties arī smagajā rūpniecībā.
Līdz pēdējam laikam viņu mēģinājumi bija neveik­smīgi. Taču pašlaik Limani jau ir nostiprinājušies ame­rikāņu rūpniecībā. Viņi pakļāvuši sev sabiedrību «Ge­neral Dynamics» — vienu no tām izredzētajām sabied­rībām, kas saņem no valdības daudz kara materiālu pasūtījumu. Kopā ar «General Motors» un «General Electric» šis lielais kara rūpniecības koncerns ir viens no galvenajiem ieroču piegādātājiem amerikāņu armi­jai. «General Dynamics» radās nesen, tai laikā, kad ASV sāka agresiju Korejā. Bez pārspīlējuma var teikt, ka šis kara rūpniecības vampīrs ir vistiešākais «aukstā kara» lolojums.
Brāļu Limanu mantinieki rīkojās gudri. Viņi aicināja par savas sabiedrības prezidentu Franku Peisu. Peiss ir raksturīga figūra mūsdienu amerikāņu komercpasaulē. Kopš otrā pasaules kara šī baņķieru ģimenes atvase un kāda Filadelfijas lielbaņķiera znots darbojās Vašing­tonā. Trumena valdībā Peiss bija kara ministrs. Šai lai­kā viņš nodibināja Vašingtonā plašus sakarus. Tieši tādēļ viņam savu uzmanību veltīja «General Dynamics» vadītāji. Un viņi nekļūdījās. Kara materiālu pasūtījumi sāka straumēm, plūst sabiedrības portfelī. Žurnāls «Time» rakstīja: «Franks Peiss ir biznesmens un valstsvīrs, kas ar vienu kāju vēl stāv Vašingtonā un izmanto šo apstākli.»
Pirmais sabiedrības viceprezidents bija Gordons Dīns — tas pats Dīns, kas vairākus gadus vadīja valdī­bas atomenerģijas komiteju. Vai pēc tam jābrīnās, ka valdības pasūtījumu izgatavot atomzemūdeni «Nauti­lus», pasūtījumu, kas patiešām apzeltīja sabiedrību, sa­ņēma tieši «General Dynamics»?
Pēc tam sabiedrība uzbūvēja vēl divas atomzemūde­nes un arī pašlaik būvē dažas. Sabiedrība cer saņemt jaunus pasūtījumus atomzemūdenēm, kas būs apgādā­tas ar vadāmajiem šāviņiem «Polaris».
No «General Dynamics» kara materiāliem jāmin va­dāmie šāviņi un vispirms starpkontinentālās balistiskās raķetes «Atlas». Agrāk raķetes «Atlas» savos uzņēmu­mos ražoja firma «Convair», izdodama to ražošanas apguvei miljoniem dolāru. Firmas «Convair» rūpnīcas un laboratorijas plaši izmantoja vācu konstruktoru pie­redzi V-2 radīšanā. Rezultāti nebija iepriecinoši: «At­las», kam bija jānolido zināms attālums, pat veiksmī­gos izmēģinājumos nesasniedza ne pusi no šā attālu­ma. «General Dynamics» sagrāba firmu «Convair» un nepalika tukšām rokām: tā saņēma aizvien jaunus un jaunus izdevīgus pasūtījumus un 1956.gadā sāka celt raķešu «Atlas» ražošanai speciālas rūpnīcas 40 miljonu dolāru vērtībā.
Iegūstot savās rokās «General Dynamics», Limanu banka jūtami nostiprināja savas pozīcijas. Ja kādam ļauj nodarboties ar kara biznesu, tad tas nozīmē, ka viņš ir uzņemts visaristokrātiskākajā amerikāņu miljar­dieru klubā. Limanu banka to panākusi. Pa amerikāņu biznesmenu hierarhijas kāpnēm tā pacēlusies vismaz līdz hercogu rangam.
Limani kāro pēc karaļu goda, bet bankas «Kuhn, Loeb and Company» bosi zaudē pozīcijas. Gadsimta sākumā visas pasaules baņķieri drebēja, izrunājot Kūnu un Lēbu vārdus. Kūni un Lēbi bija ļoti bagāti baņķieri, kas varēja sacensties ar pašiem Morganiem. Šo firmu nodibināja vācu augļotāji, kas pagājušā gadsimta vidū no Vācijas ieceļoja Amerikā. Kūni un Lēbi atveda līdz ne tikai naudu, bet arī kaut ko svarīgāku — ciešus sakarus ar vecās pasaules komersantiem.
Drīz viņu nodibinātā banka «Kuhn, Loeb and Com­pany» kļuva par vienu no ietekmīgākajām Volstrīta bankām.
Raksturodams metodes, ar kādām Kūnu un Lēbu impērijas pamatlicēji uzrāpās amerikāņu finansu pira­mīdas virsotnē, buržuāziskais publicists Maksis Lerners rakstīja: «Viņi, ja vien atzina par nepieciešamu, bez svārstīšanās laida darbā spēku, viltu, korupciju. Šiem cilvēkiem nevar pārmest sentimentalitāti, visi viņi bija nelokāmi un pat cietsirdīgi, tiklīdz bija darīšana ar naudu.»
Tiesa, viņš tūlīt atjēdzas un sāk dūdot par Volstrīta haizivju «sirsnību» un «dievticību». Tomēr šīs «sirsnī­bas» un «dievticības» cena ir zināma. Diez vai vēsturē vēl ir otrs tik farizejisks dokuments kā Džona Pīrponta Morgana, seniora, testaments. Šis cilvēks, uz kura netī­rās sirdsapziņas ir tūkstošiem sagandētu dzīvju, sūrā darba jūgā saļimušu vergu un simtiem visriebīgāko no­ziegumu, šādi formulējis sava testamenta pirmo punktu:
«Es nododu savu dvēseli pestītāja rokās, dziļi ticēdams, ka, atpestītu un savās dārgajās asinīs šķīstītu, viņš to bezgrēcīgu nodos manam debesu tēvam. Es lūdzu savus bērnus, neatsakoties ne no kāda riska un personiska upura, atbalstīt un aizstāvēt svēto mācību par grēku pilnīgu izpirkšanu ar Jēzus Kristus asinīm, kas reiz tā­dēļ tika izlietas.»
Zemiska liekulība bija pagājušā gadsimta amerikā­ņu miljonāru raksturīgākā iezīme. Tā kļuvusi par tra­dīciju, ko turpina arī viņu pēcteči. Un vai mēs šodien Morgana, seniora, liekulīgo valodu nesaklausām Rokfelleru un Morganu, Diponu un Lēbu spriedelēšanā par «demokrātiju» un «tautas kapitālismu»?
Taču atgriezīsimies pie Kūnu un Lēbu uzņēmuma. Neapmierinoties ar baņķieru biznesu, viņi jau pagā­jušā gadsimta beigās sāka meklēt investīcijas sfēru rūpniecībā. Par vienu no izdevīgākajiem un ienesīgāka­jiem uzņēmumiem tolaik uzskatīja dzelzceļus. Tāpēc šī banka pielietoja savu varenību, lai sagrābtu svarīgas pozīcijas uz ASV dzelzceļiem. Ilgus gadu desmitus Kū­nu un Lēbu bankas nama pakalpojumus izmantoja dau­dzi Eiropas uzņēmēji, kam bija komerciālas intereses amerikāņu rūpniecībā. Dzelzceļi deva baņķieriem pa­stāvīgus, drošus ienākumus.
Otrā pasaules kara beigās, kad Kūnu un Lēbu banka svinēja savas darbības astoņdesmit gadu jubileju, tai piederēja desmitiem dzelzceļu maģistrāļu, pa kurām pārvadāja vairāk nekā trešdaļu no visām amerikāņu dzelzceļu kravām. Desmitiem miljonu dolāru tās atnesa saviem īpašniekiem.
Kā redzam, bagātības ir lielas! Un tomēr pēckara periodā Kūnu un Lēbu bankas nama ietekme sākusi mazināties, un pašlaik viņi jau ir acīm redzami zaudē­juši savu kādreizējo stāvokli. Tas izskaidrojams ar to, ka saļodzījušies abi Kūnu un Lēbu varenības balsti. Vispirms pārtrūka viņu sakari ar Eiropas kapitālu. Šās bankas vecie partneri Vācijā zaudēja savu nozīmi otrā pasaules kara gados. Viņus aizstāja jaunas bankas, ar kurām ciešus sakarus nodibināja Morgani, Rokfelleri un citi bankas nama «Kuhn, Loeb and Company» mūž­senie sāncenši un konkurenti.
Mazāka kļuva arī dzelzceļu loma ekonomiskajā dzī­vē un attiecīgi saruka ienākumi no tiem. Bankas priekš­galā esošie Kūnu un Lēbu ģimenes locekļi bija neiz­veicīgi, konservatīvi cilvēki, kas neprata laikus nostip­rināties jaunās rūpniecības nozarēs. Šo apstākli nadzīgi izmantoja viņu konkurenti, un tā kādreizējam varena­jam bankas namam vajadzēja pāriet uz otru vijoli. Taču tas aizvien vēl ir pietiekami stiprs, un speciālisti vēl nav galīgi norakstījuši zaudējumos šo veco Volstrīta dinastiju.
Visai līdzīgs ir arī citas senas Volstrīta veikalnieku dzimtas — Harimanu dinastijas liktenis. Šās dzimtas pašreizējā galvas — daudzo miljonu mantinieka un ASV politiskās dzīves ietekmīgā darbinieka Averela Harimana vectēvs bija viens no cietsirdīgākajiem un agre­sīvākajiem Ņujorkas biznesmeniem. Tāpat kā Morgans,, seniors, Kornēlijs Vanderbilts, Kūni un Lēbi, viņš saim­niekoja uz amerikāņu dzelzceļiem. Viņš bija tik varens, ka uz laiku piespieda atkāpties pat Morganu un Vanderbiltu, kļūdams par visbagātāko Amerikas dzelzceļu karali.
1909.gadā, īsi pirms savas nāves, vecais Harimans mēģināja organizēt pasaules dzelzceļa maģistrāles būvi. Viņš gribēja apjozt visu zemeslodi ar vienotu dzelz­ceļa līniju, ko starp kontinentiem saistītu kuģniecības līnijas. Harimana pasaules dzelzceļa līnijas sākums bija paredzēts Mandžūrijā. Veica visus priekšdarbus, un būvdarbi jau sākās, bet Harimans nomira.
Pamazām viņa sabiedrības loma samazinājās. Veik­smīgāki konkurenti nostūma otrajā vietā vecā Harimana mantiniekus. Šai periodā dzelzceļa magnāti Harimani apvienoja savus kapitālus ar baņķieru Braunu kapi­tāliem.
Brauni nekad nebija piederējuši pie pirmās klases imperiālistiskajiem plēsoņām. Nebūdami izvēlīgi, viņi pievāca pārpalikumus, ko bija atstājuši spēcīgākie. Vis­lielākā veiksme Brauniem bija īsi pirms pirmā pasau­les kara, kad viņiem izdevās sagrābt savās rokās mazās Latīņamerikas zemes Nikaragvas finanses.
Harimana miljonu mantinieki nolēma apvienot savus kapitālus ar Brauniem. Tā Volstrīta radās banka ar no­saukumu «Brown Brothers, Harriman and Company».
Kaut arī šī banka nepieder pie Volstrīta milzeņiem, tā ir visai ietekmīga. Tās aktīvi — vairāk nekā ceturtdaļmiljarda dolāru — nesniedz īstu priekšstatu par ban­kas patieso ietekmi. Harimanu un Braunu koncernu dažkārt Amerika salīdzina ar peldošu leduskalnu, pēc kura redzamas daļas nevar spriest par visa ledus blāķa lielumu.
Pie Braunu un Harimanu impērijas redzamās daļas var pieskaitīt vairākas amerikāņu dzelzceļa maģistrāles, piemēram, «Union Pacific» un «Illinois Central». Izšķi­roša ietekme Braunu un Harimanu dinastijai ir sabied­rībā «Anaconda Copper Mining Company», kas ir viena no ASV galvenajām rūpniecības firmām, lielajā radio un televīzijas sabiedrībā «Columbia Broadcasting System» un dažās citās.
Impērijas neredzamā daļa ir bankas plašie sakari ārzemes un vispirms Eiropā. Banka «Brown Brothers, Harriman and Company» palīdz noslēgt daudzus izde­vīgus darījumus, lai amerikāņu monopolisti varētu iz­sūkt no Rietumeiropas zemēm miljoniem dolāru. Ne bez iemesla banka nodibinājusi Londonā savu filiāli «Brown, Shipley and Company» un pārstāv Amerikas Savieno­tajās Valstīs vairāku lielu Eiropas apdrošināšanas sa­biedrību intereses. Te jāmin arī daudzās privilēģijas, ko bankai «Brown Brothers, Harriman and Company» dod Averela Harimana sakari Vašingtonā.
Pēdējo divdesmit gadu laikā Harimans ir viens no demokrātiskās partijas vadības balstiem. Pašlaik viņš ir prezidenta speciālais palīgs ārpolitikas jautājumos. Strādādams augstos valdības posteņos, Harimans, pro­tams, neaizmirst arī savas personiskās intereses. Nav brīnums, ka viņa banku uzskata par visai ietekmīgu ne tikai komercijā, bet arī politikā. Gribēdamas Vašing­tonā kaut ko izkaulēt, daudzas rūpniecības firmas, it sevišķi tās, kas atrodas Rietumeiropā, cenšas katrā ziņā izmantot bankas «Brown Brothers, Harriman and Com­pany» pakalpojumus.
Šai ziņā Harimana bankai ir dubultniece — Volstrīta firma «Dillon, Read and Company», kas tāpat sadarbo­jas ar Rietumeiropas baņķieriem un rūpniekiem.
Šā gadsimta divdesmitajos gados pēc Amerikas Savienotajās Valstīs izvietoto ārzemju vērtspapīru daudzuma sabiedrība «Dillon, Read and Company» bija otrajā vietā aiz Morgana. Tomēr kopš tājaika šo ban­kas operāciju apjoms ir samazinājies. Ārzemju ope­rācijas ir ļoti ienesīgas, un par tām Volstrīta izcīna niknas kaujas.
Taču arī pašlaik Dillona bankai ir liela loma ame­rikāņu finansistu ārzemju operācijās. Bieži izpildīdama dažādu ārzemju banku uzdevumus Amerikas Savieno­tajās Valstīs, šī banka par starpniecību saņem pieklā­jīgu atlīdzību. Pirms vairākiem gadiem, piemēram, kad Dienvidāfrikas Savienības fašistiskā valdība, kuras priekšgalā bija Malans, nolēma izvietot Amerikas Savienotajās Valstīs sava aizņēmuma obligācijas, tā uzticēja šo darbu tikai bankai «Dillon, Read and Company».
Meklēdama izdevīgus pasākumus, šī banka izmanto savā labā Amerikas lielmonopolistu slepeno karu. Kad Teksasas naftas rūpniekiem sīvajā konkurences cīņā pret Rokfelleru naftas impēriju bija vajadzīga lielas ban­kas palīdzība, pirmā viņu aicinājumam atsaucās banka «Dillon, Read and Company». Nerēķinādamies ar to, ka Rokfelleri ir viņu sabiedrotie, Diloni palīdzēja teksasiešiem, aizstāvot to intereses Volstrīta. Šādā veidā tika nodibināti cieši sakari ar vairākiem Teksasas mil­jardieriem, un banka ievērojami nostiprināja savas po­zīcijas.
Dilonu bankas varenība lielā mērā izskaidrojama arī ar to, ka tieši šis bankas nams jau ilgus gadus apgādā Vašingtonu ar augstām amatpersonām. Bēdīgi slave­nais Džeimss Forestols — bijušais ASV aizsardzības mi­nistrs, kas 1948.gadā, uznākot pretpadomju ārprāta lēk­mei, izlēca pa debesskrāpja logu, bija viens no bankas direktoriem. Sēdēdams ministra krēslā, viņš visādi pa­līdzēja bankai raust bagātības.
Citam aizsardzības ministram, kas tika iecelts šai postenī drīz pēc Forestóla, tāpat bija cieši sakari ar Dillona banku un arī ar Harimana banku. Beidzot, pats bankas nama «Dillon, Read and Company» galva Duglass Dillons jau ilgus gadus darbojas Vašingtonā vis­augstākajās sfērās. Viņš bija ASV vēstnieks Francijā un ar visiem spēkiem sekmēja amerikāņu kapitāla iespiešanos šās zemes ekonomikā, Eizenhaueia valdībā Duglasam Dillonam kā valsts sekretāra vietniekam bija visai svarīga loma ārpolitikā. Kad varu pārņēma demokrātu partija, viņam piedāvāja vēl augstāku pos­teni — finansu ministra portfeli. Jādomā, ka šādas kar­jeras dēļ Dillonu bankas ietekme un bagātība nepavi­sam necietīs. Dillona ietekmi izskaidro arī ar to, ka viņa dzīvoklī Vašingtonā — vienā no modernajiem po­litiskajiem saloniem — pie kokteiļa glāzes satiekas da­žādu politisko un ekonomisko grupējumu pārstāvji. Tieši šeit sapulcējas un miermīlīgi aprunājas Vašingtonas dižvīri. Dillona politisko līniju labi raksturo šāds fakts: pirms 1960.gada vēlēšanām Niksons uzvaras gadījumā apsolīja viņam valsts sekretāra posteni, bet Kenedijs — finansu ministra posteni. Te labi noder teiciens: «Ja ēr­glis — mēs laimējam, ja raksts — jūs zaudējat.» Vol­strīta banka vienmēr laimē, kamēr zaudē darbaļaudis, kuru sviedrus banka pārvērš skaidrā peļņā.
Nesen kāds amerikāņu žurnālists nolēma uzzināt, kas tad ir Amerikas visbagātākais cilvēks.
Viņš ievēroja tikai personiskos kapitālus, nevis tos, kas tiek tieši vai netieši kontrolēti. Noskaidrojās, ka visnaudīgākais vīrs Amerikas Savienotajās Valstīs ir kāds Pols Getijs.
Šis vārds diez vai ko stāsta mūsu lasītājiem. Taču Pola Getija personiskais kapitāls ir apmēram viens mil­jards dolāru. Getijs nav nedz finansists, nedz rūpnieks, nedz biržas vīrs. Viņš ir tipisks rantjē. Pie savas bagā­tības viņš ticis ar vairākām ģimenes laulībām, daļu ie­guvis arī kā mantojumu. Pols Getijs nemaz nedomā ar kaut ko nodarboties. Un tomēr viņam pieder vairāk ne­kā piecdesmit naftas sabiedrību Āzijā, Āfrikā, Ziemeļ un Dienvidamerikā, liela tankkuģu flote un vairākas apdrošināšanas sabiedrības. Ir grūti iedomāties vēl skaidrāku parazīta piemēru. Tieši par tādiem PSKP Programmā teikts, ka tie ir lieks piedēklis sabiedriskajā organismā, parazīti, kas kopā ar saviem sulaiņiem ap­rij lielu daļu no nacionālā ienākuma.
Tiesa, pats Getijs neuzskata, ka viņš būtu dīkdie­nis. Gluži otrādi, viņš ir ļoti aizņemts: nepārtraukti... šķiras un atkal precas. Getijs jau atstājis piecas sievas un salaulājies ar sesto. Tas ir tikai oficiālais skaits. Viņa mīļāko daudzums sniedzas desmitos.
Nesen amerikāņu prese ziņoja, ka Pols Getijs no­pircis Anglijā māju. Šo soli viņš žurnālistiem izskaid­roja šādi: «Dzīve viesnīcās mani izputina. Cilvēks ar Getija uzvārdu drīkst apmesties tikai visdārgākajos apartamentos. Tas saistīts ar lieliem izdevumiem.» Tā­pēc Pols Getijs nolēma taupīt. Tā kā dārgie aparta­menti viesnīcā nav viņam «pa kabatai», viņš nopirka sev... Soterlendas hercoga pili, samaksājot par to ap­mēram pusotra miljona dolāru.
Kad reportieri jautāja Polam Getijam, cik viņam esot naudas, viņš atbildēja: «īsti nezinu. Laikam kāds miljards būs.»
... Pirms kāda laika amerikāņu laikrakstā «New York Post» bija publicēta šāda lasītāja Aibindera vēstule: «Vēlā vakarā pie manām durvīm klauvēja. Viņi bija divi — brālis un māsa, vēl pavisam mazi. Abi stāvēja, saķērušies rokās. Skatīdamās ar savām lielajām, nopiet­najām acīm, meitene jautāja: «Vai jums nav kaut kā ēdama? Māmiņai ir palikuši tikai trīsdesmit centu.» Es iedevu viņiem nedaudz naudas, man vairāk nebija...»
Getijam — «kaut kāds nieka miljards dolāru». Iz­salkušu bērniņu mātei — tikai trīsdesmit centu. To «amerikāņu dzīves veida» propagandētāji sauc par «vienādajām iespējām». Vašingtonas oficiālā propagan­da, kas mēģina iztēlot Amerikas Savienotās Valstis par nez kādu ideālu «demokrātisku sabiedrību», negrib, pro­tams, atzīt, ka karaļu un ubagu problēma šai «ideālajā sabiedrībā» ir neredzēti saasinājusies, ka simt karaļu parazitē uz miljonu darbaļaužu sviedriem. Taču ar to nekas nemainās. Volstrīta karaļi, kas peld zeltā, un amerikāņi, kuru «kapitāls» nepārsniedz dažus centus, ir reālās dzīves parādības, kuras nespēj nedz noliegt, nedz noklusēt visveiklākie amerikāņu buržuāziskās pro­pagandas ekvilibristi.
Mēs pastāstījām par mūsdienu Volstrīta galvenajam figūrām. Ap tām mudž daudz sīkāku uzņēmēju, kurus šās pasaules varenie izmanto saviem nolūkiem. Plaši izplatītais amerikāņu žurnāls «Time» reiz sniedza gan­drīz vai anekdotiskas ziņas par šiem zemākā ranga biz­nesmeniem.
Izrādās, ka Ņujorkas komersantu pasaulē ir ne ti­kai naftas, ogļu, tērauda, akciju un citi «karaļi», bet ari ravējsledžu «karalis», vecu apavu «karalis» utt. Žur­nāls apraksta šādu epizodi: «Ņujorkas tirdzniecības izstādes ēkā bija sapulcējušies kādas mīklainas rūpnie­cības nozares karaļi. Košļādami cigārus, viņi raisīja maisus un vilka no tiem dīvainus priekšmetus.
Te bija vecas patronu kastes un «mazliet valkātas» tropu biksītes, gultu segas, piepūšamie matrači, pulvera ragi no Vācijas un piepūšamie pūķi no Japānas. Tas notika 15.tirdzniecības izstādē, ko bija sarīkojuši val­dības pārpalikumu fonda preču uzpircēji.»
Sie tirgotāji vai, pareizāk sakot, grabažnieki, norāda žurnāls, piegādā no vienas okeāna piekrastes otrā 9 tūkstošus dažādu neej osu preču. Viņi pastāvīgi ložņā gar kara materiālu glabātuvēm un privātu rūpnieku no­liktavām, par niecīgu naudu uzpērkot novecojušas un neejošas preces. Un šādu preču ir atliku likām, tātad iespēju iedzīvoties netrūkst. Bet runa nav tikai par neej osām precēm vien. 1960.gadā ASV valdība no­rakstīja vēl pavisam lietojamas preces 2,1 miljarda do­lāru vērtība.
Iedzīvošanās avots, raksta «Time», ir neizsīkstošs: armija bieži vien iegādājas pārāk daudz, bet tad kon­statē, ka produkciļa ir novecojusi, vai arī vienkārši atbrīvojas no precēm, kas bojājas noliktavās. Armija zaudē, bet nopelna komersanti, kas ik gadus sarauš ap­mēram 75 miljonus dolāru.
Viens no šādiem komersantiem — kāds Sems Greifs — iegādājās vairāk nekā 2 miljonus ravējsle­džu par 120 tūkstošiem dolāru. Pamazām viņš tos sek­mīgi pārdeva rūpniekiem — jaku ražotājiem. Komer­santu pasaule Greifam ir rāvēj slēdžu karaļa palama. Bet viņu dēvē arī par saru drānas karali, jo viņš reiz par 15 tūkstošiem dolāru lēti nopirka 400 tūkstoši metru saru drānas, kas bija paredzēta armijas formas svārkiem, bet pēc tam pirkumu izdevīgi pārdeva tālāk.
Par grabažnieku virskarali dēvē citu biznesmenu — Ediju Tarašinski. Viņa tēvs uzsāka komersanta grabažnieka gaitas jau 1904.gadā. Divpadsmit Tarašinska noliktavas Ņujorkā atrodams it viss: šeit ir gan zobeni no spāņu un amerikāņu kara laikiem, uzpleči no pil­soņu kara laikiem, 4 tūkstoši gāzu masku zirgiem... 1959.gada beigās Tarašinskis nopirka no armijas 200 tūkstoši nevajadzīgu munīcijas kārbu par 12 centiem gabalā. Prece nogulēja noliktavās līdz tam brīdim, kad Tarašinskis atklāja, ka kārbu rokturus var lietot apavu tīrītāji. Viņš sāka kārbas pārdot par 20 centiem gabalā.
Grabažu karaļi, protams, ir anekdotisks sīkums Ņu­jorkas biznesa ikdienā. Taču šis sīkums ir simbolisks. Bizness ir bizness, vienalga, vai tā objekts ir rāvēj slē­dži, lietoti apavi vai arī naftas ieguve. Volstrīta taisa naudu, un rāvējslēdžu karalis, tiklīdz radīsies iespēja, kļūs par jebkuru citu karali, un viņa karalisko izcel­šanos neviens neapšaubīs: «nauda nesmako».
Tomēr grabažnieki pagaidām ir tikai grabažnieki ar visiem saviem karaliskajiem tituliem. Bet politiku noteic īstie Volstrīta valdnieki — Morgani un Diponi, Rokfelleri un Melloni, Fordi un Harimani, Dilloni un Vanderbilti. Tā ir visalkatīgāko, visagresīvāko mono­polistu orda, tie ir visbīstamākie miera ienaidnieki, cilvēki, kas personificē amerikāņu lielbiznesa neiero­bežoto varenību.

VOLSTRĪTA KONKURENTI

«Amerikas Savienotajās Valstīs uzliesmojis tik plašs finanšu karš, kāds šai gadsimtā ir reti piedzīvots. Pēc septiņus gadus ilgiem manevriem Roberts Jangs metis izaicinājumu Morganiem, Vanderbiltiem, Rokfelleriem un Melloniem: viņš atņēmis tiem vislielāko Ame­rikas dzelzceļa maģistrāli «New York Central». Ar šo uzvaru noslēgusies vislielākā finansu kauja mūsdienu dzelzceļu vēsturē». Tā 1955.gada vasarā laikraksts «New York Times» novērtēja notikumus, kas izraisīja īstu sensāciju amerikāņu veikalnieku aprindās.
Kas tad ir šis Jangs, kas iedrošinājās mest izaicinā­jumu Amerikas visvarenākajām kapitālistiskajam gru­pām? Kādā veidā viņam izdevās pieveikt Volstrīta mil­žus, kas ilgus gadus, nesastopot nekādu pretestību, ne tikai brīvi saimniekoja Amerikas Savienoto Valstu eko­nomikā, bet arī stipri ietekmēja darījumus Londonas un Tokijas, Parīzes un Hamburgas, Briseles un Madrides biržās?
Roberts Jangs pēdējos piecpadsmit gados bija viens no pazīstamākajiem komersantiem amerikāņu Vidējos Rietumos. Ar dažādam spekulācijām, azartiskām finan­su operācijām un visādām mahinācijām viņš sarausa lielu bagātību. Janga darbības sfēra bija dzelzceļi. Šā gadsimta piecdesmito gadu sākumā viņš kontrolēja vi­sus dzelzceļa pārvadājumus plašajā Lielo Ezeru rajonā un apkārtējos štatos. Līdz ar to Jangam bija liels spēks, jo Vidējo Rietumu rajons šā gadsimta 30.-40. gados saka strauji veidoties par ievērojamu ASV rūpniecības centru.
Ilgus gadu desmitus Amerikas galvenais un gandrīz vienīgais finanšu, ka arī ievērojamā mērā rūpniecības centrs bija Ziemeļaustrumi. Ņujorka bija ne tikai Amerikas ekonomiska galvaspilsēta, bet, pakāpeniski nobī­dot sāņus Londonu, Parīzi un Briseli, arī pasaules kapi­tālisma, galvaspilsēta. Taču pēdējos gados Amerikā iz­veidojas un saka strauji attīstīties jauni ekonomiskie rajoni. Tālajos Rietumos, Kalifornijā, izvirzījās un, iz­mantodams izdevīgo konjunktūru un bagātos vietējos resursus, ļoti aktīvu darbību izvērsa Amadeo Džanīni. Dienvidos nostiprinājās agresīvā Teksasas uzņēmēju grupa, kas, tāpat kā Džanīni un viņa kompanjoni, uz­saka niknu konkurences cīņu pret Volstrīta bankām.
Šās cīņas svaru kausos bija jauno kapitālistisko plē­soņu grupu eksistence un miljardi dolāru. Un, kad runa ir par dolāriem, nav tāda nozieguma, ko nespētu pa­strādāt kapitālisti.
Volstrīta galvenie konkurenti neatradās nedz Dien­vidos, nedz arī Dienvidrietumos. Visātrāk jauns mono­polistiskais rūpniecības un finansu grupējums attīstījās amerikāņu Vidējos Rietumos. Šeit, Vidējos Rietu­mos, bija labvēlīgi apstākļi straujam rūpniecības uz­plaukumam: daudz derīgo izrakteņu, kas cits citu pa­pildina (ogles, dzelzs rūda, krāsainie metāli), ļoti lieli resursi Ietas elektriskās enerģijas, kā arī izdevīgi sa­tiksmes ceļi, tai skaitā Lielie Ezeri.
Visus šos apstākļus nekavējās izmantot vietējie baņķieri, kas kļuva ļoti rosīgi. Tā Čikāga kļūst par kapitālistiskas pasaules trešo finansu centru — pēc Ņujorkas un Londonas. No Amerikas 300 lielākajām ban­kām 60 tagad atrodas Čikāgā. Čikāgas baņķieru aktīvi pārsniedz 22 miljardus dolāru — tātad Čikāgas finan­sisti ir varens baņķieru grupējums. Raksturīgi, ka Čikā­gas banku bagātība pēdējos gados pieaug ātrāk nekā Ņujorkas banku bagātība. Čikāgā atrodas «First Na­tional Bank of Chicago» (aktīvs 2,9 miljardi dolāru), «Continental Illinois National Bank Trust Co» (2,7 mil­jardi dolāru), «Northern Trust Company» (776 miljoni) un citas bankas.
Čikāgas finansu grupējums kļuva patstāvīgs pec 1929.—1933.gada krīzes. Noteicošā loma Čikāgas ban­kās ir vairākām finansu magnātu dinastijām — Everijiem, Makormikiem, Dauesiem, Ekhartiem, Vudiem, Fīldiem, Klārkiem un citiem.
Starp lielākajām rūpniecības sabiedrībām, ko kon­trolē Čikāgas bankas, ir lielā mašīnbūves sabiedrība «International Harvester» (kapitāls — 1 miljards 18 mil­jonu dolāru), kas ražo lauksaimniecības mašīnas un ci­tas ierīces; lielā amerikāņu tirdzniecības firma «Sears Roebuck and Company» (kapitāls pārsniedz pusotrus miljardus dolāru); strauji augošā tērauda sabiedrība «Inland Steel Corporation» (514 miljonu); sabiedrība «Montgomery Ward» (741 miljons dolāru)Četras Či­kāgas sabiedrības jau pusgadsimtu kontrole visu ASV gaļas rūpniecību. Šīs sabiedrības ir «Armour and Com­pany», «Swift and Company», «Wilson and Company» un «Cudahi Packing Company», kuru pamatkapitāls ir 1 miljards 200 miljoni dolāru.
Svarīgs Vidējo Rietumu finansu un rūpniecības grupē­jums ir Klīvlendas mašīnbūves, gumijas ražošanas, me­talurģijas un citas rūpnieciskās sabiedrības, ka ari dau­dzās naftas sabiedrības. Klīvlendas grupējums, kura kontrolēto kapitālu apjoms ir 14 miljardi dolāru, izvei­dojās uz bagātīgo dzelzs rudas krājumu bāzes Lielo Ezeru plašo ūdens ceļu rajonā. Pašlaik klīvlendieši kon­trolē 4 no 10 ASV lielākajām tērauda ražošanas sabied­rībām un daudzus smagās rūpniecības uzņēmumus.
Uz dzīvību un nāvi cīnoties ar Volstrīta bankām, Čikāgas baņķieri vispirms balstās uz saviem sabiedro­tajiem — Klīvlendas rūpniekiem un finansistiem. Cenšo­ties satricināt šo savienību, Volstrīts apsūdzēja Čikāgas un Klīvlendas bankas sazvērestībā. Lielākie Čikāgas un Klīvlendas investīciju nami, kā 1952.gada sākumā rak­stīja «New York Times», jau otrā pasaules kara laikā slepeni vienojās, lai satricinātu Volstrīta monopolu vērtspapīru izlaišanā. Aiz šiem pašiem apsvērumiem pēckara gados Čikāgā nodibināja Vidējo Rietumu fondu biržu, ko amerikāņu finansisti uzskatīja par skaidru izaicinājumu un «nopietnu draudu» Volstrītam, jo tai bija nepārprotami jākonkurē ar Ņujorkas fondu biržu.
Tagad atgriezīsimies pie Roberta Janga. Mēs pastās­tījām par Vidējo Rietumu finansu un rūpniecības sa­biedrībām, jo citādi stāsts par Jangu nebūtu saprotams. Kapitālistiskaj ai konkurencei pastiprinoties, Volstrīta baņķieru un uzņēmēju vecā, visvarenā apvienība sa­dūrās ar enerģiskiem sāncenšiem. No otras puses, Vi­dējo Rietumu uzņēmēji nevarēja iegūt sev vietu zem saules bez ļoti sīvas cīņas ar Volstrītu.
Viena no šādām kaujām bija enerģiskā Roberta Janga uzbrukums Volstrīta komandējošām pozīcijām. Jangs, ko atbalstīja daudzi ievērojami Vidējo Rietumu biznesa pārstāvji, gatavojās «New York Central» sa­grābšanai lielā slepenībā. 1945.gadā viņš klusītēm vi­sos štatos sāka uzpirkt šā dzelzceļa akcijas.
Zinādams, cik vareni ir spēki, ar kuriem viņš uzsāk cīņu, apzinādamies, ar ko viņš riskē, Jangs nerīkojās viens, bet saziņā ar citiem Vidējo Rietumu kapitāla magnātiem, starp kuriem bija ietekmīgais Sairuss Itons. Bez tam viņš noslēdza savienību ar tādiem spēcīgiem Volstrīta konkurentiem kā Teksasas miljardieri.
Kad ar dažādām mahinācijām Jangam bija izdevies koncentrēt savās rokās pietiekami daudz akciju, viņš uzsāka atklātu kauju. Morganiem, Vanderbiltiem, Rokfelleriem un Melloniem, kam piederēja dzelzceļa līnija «New York Central», viņa uzbrukums bija kā zibens pie skaidrām debesīm. Iekams Volstrīta baņķieri pagu­va atjēgties, iekams viņi spēja uz laiku aizmirst sav­starpējās nesaskaņas un ilgos gados krājušos naidu, lai apvienotos un atvairītu negaidīto konkurentu, bija jau par vēlu.
Dzelzceļš «New York Central» — viena no ameri­kāņu ekonomikas komandējošām virsotnēm — bija Roberta Janga, Sairuša Itona un viņu sabiedroto rokās.
Vidējo Rietumu uzņēmēju priekiem nebija gala. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, tie bija mazliet pāragri prieki. Lai gan Vidējo Rietumu uzņēmēju spēki nav mazie, taču viņiem pagaidām vēl ir grūti cīnīties pret varenajām amerikāņu kapitāla apvienībām, kas nocie­tinājušās Volstrīta. Ar dzelzceļa atkarošanu šī cīņa nenoslēdzās. Nostiprinot savu sākotnējo panākumu, Vi­dējo Rietumu uzņēmējiem Janga vadībā izdevās iegūt savās rokās vēl dažas Volstrīta sabiedrības («Alegkhenv Ludlum Steel Corporation», «Missouri Pacific»).
Bet pēc tam Jangam paslīdēja kāja. Aizmirsis katru piesardzību, viņš azartiski mēģināja atņemt Morganiem un Rokfelleriem kādu no lielākajām Volstrīta bankām. Šis mēģinājums viņam neizdevās. Cīņas karstumā Jangs nemanot bija nokļuvis finansu tīklos, kuros viņu veikli iepina pieredzējušie Volstrīta zirnekļi.
Ieguvušas visus viņa parādu rakstus, Volstrīta bankas iedzina Jangu bankrotā. Melanholijas nomākts, viņš 1958.gada 28.janvārī savas pils greznajā biljarda zālē ar medību bisi iešāva sev mutē.
Tomēr Roberta Janga personiskā neveiksme un viņa traģiskā nāve nepavisam nenozīmēja, ka viss at­griežas vecajās sliedēs. Viņa niknais uzbrukums Vol­strīta pozīcijām nebija palicis bez sekām. Vispirms ievē­rojama daļa no Janga iegūtajām pozīcijām palika jauno saimnieku — Vidējo Rietumu biznesmenu rokās un pārziņā. Sairuss Itons, piemēram, ne tikai noturējās po­zīcijās, ko bija iekarojis kopā ar Jangu, bet vēl vairāk iespiedās Ņujorkas biznesmenu pasākumos.
Kādreizējiem visvarenajiem Volstrīta dieviem ra­dušies bīstami konkurenti. Bet tas nav pats galvenais. Vēl svarīgāks ir cits apstāklis: šie konkurenti kļuvuši tik stipri, ka vairs nebaidās uzsākt atklātu cīņu pret tiem, kas vēl pirms pusotra vai diviem gadu desmitiem netraucēti saimniekoja visā Amerikas Savienoto Valstu ekonomikā. Monopoliem augot un monopolizācijas pa­kāpei pastiprinoties, konkurences cīņa starp monopolis­tiskajiem milzeņiem ne tikai neatslābst, kā to mēģina apgalvot buržuāziskie reformisti, bet, gluži otrādi, kļūst aizvien skaudrāka.
Mēs plaši stāstījām par Robertu Jangu ne tāpēc, ka viņš būtu bijis pats stiprākais starp Vidējo Rietumu monopolistiem. Taču viņa sadursme ar Volstrīta baņ­ķieriem visai raksturīgi atspoguļo aso cīņu starp Ame­rikas nekronētajiem karaļiem. Šī cīņa gandrīz vienmēr ir slepena un tikai retumis atklātībai kļūst zināms, ka šie plēsoņas rauj cits citam no rokām treknākos ku­mosus un ir gatavi pārdot un nodot miesīgu brāli un tēvu, lai tikai noguldītu savā seifā lieku žūksni dolāru.
Lai gan starp varenajām dinastijām, kas pašlaik valda Vidējo Rietumu biznesā, nav tik skaļu vārdu kā Morgani un Rokfelleri, tomēr arī šeit ir sava izlase, savi karaļi, kuru ietekme un bagātība ātri aug.
Viena no varenākajām un bagātākajām Klīvlendas ģimenēm ir Māteri. Šai ģimenē pirmais pie bagātības pa­gājušā gadsimta beigās tika veiklais, nekautrīgais vei­kalnieks Samuels Maters. Viņš viens no pirmajiem iz­mantoja šā rajona diezgan lielo attālumu no Ņujorkas, lai ar veiklām mahinācijām, nežēlīgi izputinot sīkos un vidējos uzņēmējus, nodibinātu no Volstrīta neatkarīgu terauda_ impēriju. Samuela Matera mantinieki pašlaik kontrole tā dēvēto amerikāņu tērauda sabiedrību «mazo četrinieku», kas pēc Morganu «United States Steel Company» ieņem otro vietu Amerikas Savienotajās Valstīs. Māteri kontrolē arī lielo banku «Cleveland Trust Com­pany », kuras vadībā strādā pusotra desmita dažādu sa­biedrību un firmu.
Cita ietekmīga Vidējo Rietumu dinastija ir Hannas finansu un rūpniecības impērija. Tās pamatlicējs Marks Hanna šā gadsimta sākumā sāka savu karjeru politiskajā arēnā. Viņš bija Ohaijo štata politiskais boss un kārtoja visas republikāņu partijas lietas, «organizējot» velēšanas un ieceļot amatos «savus» cilvēkus. Izman­tojot šo stāvokli, viņš sniedza vērtīgus pakalpojumus Rokfelleru sabiedrībai «Standard Oil», pieprasot, lai Ohaijo štata prokurors izbeigtu šās sabiedrības vajā­šanu par tā dēvēto «prettrestu likumu» pārkāpšanu.
Pateicīgie Rokfelleri pieņēma Marku Hannu savā biznesa. Manīgais veikalnieks nekavējoties izmantoja visvareno Rokfelleru protekciju un drīz nodibināja pats savu uzņēmumu, kas sāka strauji paplašināties. Paš­laik šī ģimene kontrolē «National City Bank» (Klīvlenda, 750 miljonu dolāru), dzelzs rūdas sabiedrību «M.A.Hanna Company» (149 miljoni dolāru) un «Na­tional Steel Corporation» (591 miljons dolāru).
Hannas ģimenes komerclietas kārto viens no Vidējo Rietumu uzņēmēju galvenajiem līderiem, pazīstamais finansists un komersants Džordžs Hemfrijs. Džordža Hemfrija karjera un bagātība nebūt nav saistīti ar viņa talantu. Sākumā kalpodams kā sīks ierēdnis dažādās Klīvlendas sabiedrībās, viņš ar izmanību un neatlaidību uzdienējās līdz vidēja ranga administratoram.
Džordža Hemfrija dēls Džilberts, nejauši iepazinies ar Marka Hannas meitu — visu viņa kapitālu manti­nieci, to apprecēja. Šīs laulības pavēra Hemfrijam, senioram, ceļu uz vienu no Amerikas bagātākajam ģi­menēm, bet pēc tam palīdzēja pārņemt savās rokas visu milzīgo uzņēmumu, kas piederēja miljardieriem Hannām.
Par Džordžu Hemfriju jāpastāsta plašāk. Pirmkārt, viņš ir tipisks amerikāņu jaunākās formācijas kapitā­listu pārstāvis. Otrkārt, viņam ir svarīga loma ne tikai biznesā, bet arī politiskajā arēnā. Treškārt, viņu uz­skata par visai drošu kandidātu visaugstākajiem pos­teņiem ASV valdībā, un, lai gan pašlaik Vašingtona viņam nav augstu amatu, viņš var tur parādīties jeb­kurā brīdī.
Džordža Hemfrija personiska īpašuma vērtība jau ir pāri ceturtdaļmil jarda dolāriem. Šis masīvais vīrs ar buldoga zodu dzīvo ļoti grezni. Amerikāņu laikrakstu un žurnālu reportieru iemīļota tēma ir Džordža Hem­frija medības dažādos rezervātos, kurp viņš izbrauc daudzu sulaiņu pavadībā. Reportieri ar sajūsmu ap­raksta viņa dārgos rikšotājus un suņus, viņa koši sar­kano mednieka kamzoli, kā arī lepnas dzīres, kuras tiek rīkotas pēc atgriešanās no medībām.
Ļoti bieži Hemfrija partneris medībās bija Duaits Eizenhauers. Ļaunas mēles melš, ka tieši paipalu medībās Eizenhauers esot tik stipri sadraudzējies ar Hemfriju, ka, kļuvis par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, ģenerālis piedāvāja šim lielbaņķierim un uzņēmējam ne vairāk un ne mazāk kā finansu ministra posteni savā valdībā.
Kā var valsts finansu resursus uzticēt cilvēkam, kas visus spēkus veltī personiskās bagātības vairošanai, ka var atļaut rīkoties ar valsts finansēm vienam no lielā­kajiem privātā kapitāla dūžiem, — brīnījās vašingtonieši, kas jau sen pieraduši ne par ko nebrīnīties. «Pē­dējos 60 gados,» Eizenhauera valdības sastādīšanas laika rakstīja visai konservatīvais žurnāls «Fortune», «faktiski bija tikai viens gadījums, kad ministru izrau­dzīja ar tikpat lielu politisku nekautrību kā Hemfriju. Šis ministrs bija Endrū Mellons, kas, kā zināms, uzreiz kļuva par sīvu uzbrukumu objektu. Diez vai bija iespē­jams atrast vēl kādu cilvēku, kas spilgtāk par Hemfriju pārstāvētu XX gadsimta piecdesmito gadu lielkapitāla intereses, tā metodes, filozofiju un uzpūtību.»
Hemfrijs ātri kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Eizenhauera valdības locekļiem. Žurnālisti Pīrsons un Andersons, kas labi pazīst Vašingtonas aizkulišu dzīvi, savā grāmatā par republikāņu partijas valdības darbību veltījuši Hemfrijam šādas rindas: «Viņa ietekme bija jūtama visur. Viņa kabinets kļuva par valdības po­litikas neoficiālas apspriešanas vietu. Citu ministriju vadītāji ātri saprata, ka, sagatavojot priekšlikumus Baltajam namam, vispirms jānodrošinās ar Hemfrija atbalstu. Pats Eizenhauers reiz teica par savu finansu ministru: «Kad runā Džordžs, mēs visi klausāmies ...»
Eizenhauers pat aicināja Hemfriju piedalīties Nacio­nālās drošības padomes sēdēs, kurās izlemj militārās un pārējās politikas jautājumus, kaut gan saskaņā ar padomes nolikumu finansu ministra klātbūtne šais sēdēs nav paredzēta. Un, lai gan Hemfrijs padomē nebalsoja, viņš šeit, tāpat kā ministru kabinetā, stipri ietekmēja prezidentu.» Hemf rija ietekme republikāņu valdībā bija tik liela, ka arī vēlāk, vairs nebūdams ministrs, viņš tikās ar prezidentu neoficiālos apstākļos un inspirēja daudzus Vašingtonas lēmumus.
Atkal izlīdzēja «paipalu medības».
Diez vai jābrīnās, ka savu iecelšanu finansu mi­nistra postenī rūdītais kapitālisma vilks vispirms izman­toja savas personiskās bagātības vairošanai. Pirmo reizi viņš ielīda valsts kasē jau tad, kad vēl nebija spēris soli pār dienesta kabineta slieksni. Pēc izraudzīšanas par finansu ministru, kura pienākums Hemfrijam oficiāli bija jāsāk pildīt 1953. gada 20.janvārī, viņš 16.janvārī pa­rakstīja ar valdību līgumu, kas atnesa viņa paša vadī­tajai firmai 20 miljonu dolāru lielu peļņu.
Taču tas bija tikai pirmais ķēriens. Pēc tam Hemfrijs sāka rīkoties vēl enerģiskāk. Viņš, piemēram, ar devīgu roku par 27 miljoniem dolāru samazināja nodokļus naftas sabiedrībai «ARAMCO», nemaz nejuzdamies ne­ērti, ka ļoti daudz «ARAMCO» akciju piederēja viņa paša sabiedrībai «M. A. Hanna».
Hemf rij a mahināciju metodes un plašumu visai zī­mīgi raksturo tas, ka finansu ministra karjeras laikā viņa vadītās sabiedrības «M.A.Hanna» akciju vērtība palielinājās par 120 miljoniem dolāru; citas viņa sa­biedrības — «National Steel» akciju vērtība pieauga par 110 miljoniem. Kopš Hemf rij a iecelšanas finansu ministra postenī līdz 1956.gadam, kad viņš atstāja šo posteni, viņa vadītās sabiedrības «Hanna Coal and Iron» akciju vērtība strauji pieauga — no 46 miljoniem do­lāru līdz 441,5 miljoniem dolāru.
Līdz malām piebāzdams savas kabatas, Hemfrijs ne­aizmirsa arī savus partnerus — Vidējo Rietumu uzņē­mējus. Viņš to nedarīja aiz cēlas cilvēku mīlestības, jo labi saprata, ka sīvajā konkurences cīņā ar Volstrīta uzņēmējiem viņš viens pats nespēs noturēties virs ūdens, ka viņam būs vajadzīgs Vidējo Rietumu banku un sabiedrību atbalsts.
Viens no vissvarīgākajiem pasākumiem, ko visa Vidējo Rietumu grupējuma interesēs veica finansu mi­nistrs Hemfrijs, bija valdības lēmums uzlabot kuģo­šanas apstākļus Svētā Laurensa upē.
Vidējo Rietumu uzņēmēji 1948.gadā bija ieguvuši lielas dzelzs rūdas atradnes Kanādā, Kvebekas pro­vincē, kā arī Labradoras pussalā. Taču šās rūdas trans­ports bija sarežģīta problēma, jo dzelzceļa un jūras pār­vadājumus šai rajonā kontrolē Volstrīta sabiedrības. Lai aizkavētu metalurģijas attīstību Vidējos Rietumos, tās noteica ļoti augstu veduma maksu. Tāpēc Vidējo Rietumu sabiedrības nolēma paātrināt pirms vairākiem gadu desmitiem ierosināto Svētā Laurensa upes padzi­ļināšanu, kam sīvi pretojās Morgani un viņu sabiedrotie.
1954.gada pavasarī, izmantojot finansu ministra D.Hemfrija atbalstu, Vidējo Rietumu monopolistiem galu galā izdevās apstiprināt kongresā likumprojektu par ūdens ceļa izbūvi. Jāpiezīmē, ka konkurenti nav nolikuši ieročus un līdz šai dienai visādi cenšas kavēt projekta īstenošanu.
Visai intriģējošs ir stāsts par Džordža Hemfrija aiz­iešanu no Eizenhauera valdības. Skaidrības labā tūlīt jāsaka, ka Hemfrijs ne jau pats aizgāja no izdevīgā finansu ministra posteņa. Viņam, kā saka, bija «jāiet». Iemesls bija tā pati asā cīņa starp Volstrīta grupu un tas konkurentiem Vidējos Rietumos.
Raksturīgi, ka Vidējo Rietumu baņķieru un uzņē­mēju kapitāli atrodas pašās Amerikas Savienotajās Valstīs, un līdz ar to savdabīga ir visa viņu politiskā orientācija. Biznesa arēnā Vidējo Rietumu uzņēmēji parādījās stipri vēlāk par Morganiem, Rokfelleriem, Diponiem un citiem, tāpēc izrādījās atstumti no izdevī­gajām kapitāla investīcijām ārzemēs. Volstrīta bankas modri sargā šo ļoti izdevīgo biznesu, ar visiem līdzek­ļiem cenšoties nepielaist pie tā savus jaunos sāncenšus.
Lūk, tālab Vidējo Rietumu monopolisti maz ieinte­resēti dažādās ārpolitiskās avantūrās, ko Vašingtona uzsāk Volstrīta interesēs. Viņiem jāpacieš valdības soļi, kas vairo nevis viņu, bet konkurentu bagātības.
Kad izstrādāja budžetu 1957./58. finanšu gadam, Hemfrijam kā finansu ministram lielas rūpes sagādāja lielais budžeta deficīts. To ievērojamā mērā radīja asig­nējumi dažādu ārpolitisku programmu finansēšanai, kuras palīdzēja Volstrīta baņķieriem raust bagātības. Vien­laikus budžeta deficīts, veicinot inflāciju, kaitēja tiem uzņēmējiem, kuru darbības sfēra bija galvenokārt pašas Amerikas Savienotās Valstis. Tāpēc vairāki monopo­listiskie grupējumi, kam nebija kaut cik ievērojamu in­terešu ārzemēs, prasīja samazināt budžeta izdevumus un vispirms apcirpt lielās summas ārējās «palīdzības» programas. Budžeta kauja Vašingtonā uzliesmoja tieši šī budžeta posteņa dēļ. Grupu, kas prasīja samazināt šādus asignējumus, vadīja Džordžs Hemfrijs — viens no Vidējo Rietumu kapitāla magnātiem.
Taču, ja viņam izdevās gūt virsroku jautājumā par kuģniecības ceļa izbūvi Svētā Laurensa upē, tad šoreiz uz spēli bija likts pārāk daudz. Volstrīts mobilizēja visus spēkus, un šoreiz uzvarēja tie, kas pašlaik ir pirmā vijole Amerikas Savienoto Valstu ekonomikā un politikā — Volstrīta banku grupa. Hemfrijs bija spiests atstāt Vašingtonu.
Tomēr arī šī sadursme nepalika bez sekām, ta ra­dīja, ka Volstrīta baņķieriem ir radušies bīstami kon­kurenti.
Starp Vidējo Rietumu līderiem sarežģīta un ievēro­jama personība ir Sairuss Itons. ko esam jau minējuši. No vienas puses, viņš ir viens no Amerikas bagātā­kajiem cilvēkiem, ļoti ietekmīgs amerikāņu finansists un rūpnieks. Bet, no otras puses, Sairuss Itons stipri atšķiras no amerikāņu lielbiznesa tipiskajiem pār­stāvjiem gan savu uzskatu, gan savas sabiedriskas un politiskās darbības un pat sava dzīves veida ziņā. Viņš sapratīgi spriež par svarīgākajiem starptautisko attie­cību jautājumiem, tāpēc iemantojis cieņu visdažādā­kajās aprindās.
Itons ir bankas nama «Otis and Company» loceklis, tērauda sabiedrību «Steel Rock Iron Mines Limited» un «Portsmouth Steel» valdes priekšsēdētājs, ogļu sa­biedrības «Cleveland Iron Company», kā arī «Shervin Williams Company» un «Kansas City Power and Light Company» direktors. Viņš kontrolē lielo amerikāņu dzelzceļa sabiedrību «Chesapeake and Ohio Railway» (983 miljoni dolāru). Itons izšķiroši ietekmē tērauda sa­biedrību «Détroit Steel Corporation» un ar sabiedrības «Cleveland Cliffs Iron» starpniecību saka savu vārdu arī Māteriem piederošajās tērauda sabiedrībās. Bez tam Itonam pieder divas kanādiešu sabiedrības, kuru rīcībā ir ievērojami dzelzs rūdas krājumi Hudzonas līča rajona. Pēc amerikāņu ekonomistu datiem, ītona kon­trolētais kapitāls ir ap 4—5 miljardi dolāru. Itons ir amerikāņu zinātniskās biedrības loceklis un sarak­stījis vairākas finansu jautājumiem veltītas grāmatas.
Sairuss Itons pieder pie tām amerikāņu aprindām, kas domā kaut cik reālistiski. Pēdējos gados viņš aktīvi darbojas politiskajā arēnā, aicinādams normalizēt ASV attiecības ar Padomju Savienību un Ķīnas Tautas Re­publiku, paplašināt tirdzniecību. S.Itona viedoklis ir visai populārs amerikāņu sabiedrībā, un to apsveic zi­nāmas komersantu aprindas.
ītona politisko pozīciju vispirms ietekmē tas, ka viņš neiegulda kapitālus ārpus ASV robežām. Līdz ar to Itons nepavisam nav ieinteresēts tā dēvētajā «glo­bālajā politikā», ko piekopj visagresīvākās amerikāņu kapitāla aprindas, politikā, kas vairo konkurentu gru­pējuma bagātību.
Vienlaikus nevar neatzīmēt, ka citi Vidējo Rietumu monopolistiskā grupējuma pārstāvji, kuru nostāju ie­tekme tādi paši faktori, nepavisam neaicina paplašināt starptautisko sadarbību un savstarpēji izdevīgo tirdznie­cību ar sociālistiskās nometnes zemēm.
No tām pašām premisām, uz kurām balstās Itons, Vidējo Rietumu uzņēmēju līderi nonāk pie pilnīgi ci­tādiem, bieži pat diametrāli pretējiem secinājumiem. Vidējo Rietumu kapitālistu simpātijas bauda tā dēvētais «neoizolacionisms» — prasība pārtraukt jebkurus sa­karus ar citām valstīm un pastiprināt visu Amerikas kontinenta zemju ekspluatāciju. Vidējo Rietumu mono­polisti cenšas līdz galējai iespējai izsūkt amerikāņu strādniekus, lai uzņēmējiem, kuru kapitāli izvietoti iekšzemē, nodrošinātu maksimālu peļņu. Tas ir rakstu­rīgs tieši daudziem Čikāgas un Klīvlendas grupējuma pārstāvjiem. Tā nebija nejaušība, ka Vidējo Rietumu kapitālistu intereses Vašingtonā pārstāvēja tādi «neoizolacionisma» pīlāri kā mirušais senators Roberts Tafts. Tāpat nevar uzskatīt par nejaušību, ka visreak­cionārākās organizācijas un politiķus, kas ir naidīgi strādniekiem un arodbiedrībām, visdedzīgāk atbalsta Vidējo Rietumu kapitālisti. Viņi atbalstīja un arī plaši finansēja bēdīgi slaveno senatoru inkvizitoru Džozefu Makartiju.
Visreakcionārākās amerikāņu avīzes, kas labprāt ierāda savas slejas grautiņu un fašisma propagandai, pieder Makormikiem — vienai no Čikāgas augstākās sabiedrības dzimtām. Viņiem pieder «Chicago Daily News», «Chicago Tribune» un citi laikraksti ar miljonu metieniem. Tie bieži kritizē valsts departamenta ārpoli­tiku, jo šī politika kalpo nevis Vidējo Rietumu rūp­nieku un baņķieru, bet Volstrīta sabiedrību un banku interesēm. Vienlaikus šie laikraksti atļauj savās slejās izvērst visnegantāko kampaņu pret demokrātiju, pret strādniekiem un visiem spēkiem atbalsta tās ASV reak­cionārās aprindas, kas uzbrūk darbaļaužu tiesībām.
Makormiku laikrakstu trests ir ne tikai Vidējo Rietumu monopolu rupors, bet arī liels komerciāls uzņē­mums, kura vadītājiem ir visai ievērojama loma Či­kāgas un Klīvlendas grupējuma komerciālajos darī­jumos.
Vidējo Rietumu miljardieri! Viņi vel nav tik bagāti un tik vareni kā viņu amata brāļi un konkurenti Ņu­jorkā. Viņiem nav tādu tradīciju un sakaru, bet ir tomēr savas priekšrocības. Sīvā eksistences ciņa ar šo­brīd vēl pārākiem sāncenšiem spiedusi viņus_ salie­dēties. Starp viņiem ir daudz mazāk ķildu neka starp Morganiem un Rokfelleriem, Diponiem un Melloniem, — viņi vēl nespēj atļauties šādu «greznību», Vidējo Rietumu sabiedrību priekšgalā ir jaunāki un enerģiskāki uzņēmēji, kuru apetīte, ir nepiepildāma un alkatība — bezgalīga. Viņi ir gatavi darīt visu, lai nostip­rinātos, lai saraustu jo vairāk bagātības. Aizvien drošāk viņi uzsāk cīņu ar varenajiem Ziemeļaustrumu trestiem. Aizvien stiprāk jūtama viņu konkurence Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskajā un politiskajā dzīve.
Zirnekļi krātiņā — tā var nosaukt aprindas, kas savā kopumā saucas par amerikāņu biznesa eliti. Tam ir zirnekļu daba, zirnekļu morāle, zirnekļu asinskāre.

AMADEO DŽANĪNI ATKLĀJUMS

Kas saimnieko vislielākajā kapitālistiskās pasaules bankā? Kam tā pieder?
Atbildot uz šo jautājumu, vieni minēs Morganus, otri — Rotšildus, trešie — Rokfellerus vai kaut kādu citu skaļu uzvārdu.
Tomēr pareizi nebūs atbildējuši ne pirmie, ne otrie, ne trešie. Vislielākā kapitālistiskās pasaules banka pieder amerikāņu Džanīni dzimtai.
Kas ir šie Džanīni? Kāpēc pasaule par viņiem tik maz zina? Kādas ir viņu bagātības? Par visu to tūlīt pastāstīsim.
Ne bez iemesla saka, ka nav likuma bez izņēmuma. Par šādu izņēmumu kļuva cilvēks, kas saucas Amadeo Džanīni. Šķiet, viņš ir vienīgais no pašreizējiem amerikāņu miljardieriem, kas uzsācis ar nulli. Šis cilvēks, kas ir glums ka zutis, izveicīgs kā žonglieris un ne­kautrīgs ka diedelnieks, dzimis Kalifornijā 1870. gadā. Viņa vecāki, pēc tautības itālieši, nesen bija izceļojuši no Itālijas un, meklēdami laimi, apmetušies uz dzīvi Amerikas rietumu piekrastē. Viņus vilināja bagātības, slavenais «zelta drudzis». Neatraduši zeltu, viņi ap­metas uz dzīvi_ Sanfrancisko pilsētā un atvēra sīktirgo­tavu. Sīpoli, rāceņi, kartupeļi, selerijas, — lūk, ar ko savu karjeru uzsaka cilvēks, kam pēc dažiem gadu des­mitiem bija lemts kļūt gandrīz par pilnīgu saimnieku bagātajā Kalifornijas štatā, par visvarenāko personu visos amerikāņu Rietumos.
Trīspadsmit gadu vecumā Amadeo Pēteris Džanīni braukāja ar dārzeņu pārdevēja ratiņiem Sanfrancisko ielas. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa darbības sfēra jau ir sīkas finansu spekulācijas. Sākums daudzsološs, kaut arī vel neko sevišķu neliecina. Cik daudz ameri­kāņu, alkdami bagātības, ir metušies spekulāciju vir­puli! Taču viņi nekļuva par miljardieriem.
Par tādu kļuva Amadeo Džanīni. Kad 1948. gadā šis veikalnieks nomira un tika atvērts viņa testaments, izradījas, ka viņš novēlējis saviem mantiniekiem īpa­šumu, kāds ir tikai desmit visbagātākajiem ameri­kāņiem.
Džanīni nodibinātās impērijas priekšgalā ir banka, ko tās nodibinātājs bez liekas kautrēšanās ir nosaucis par Amerikas banku — «Bank of America». Šās bankas kapitāli pārsniedz 14,5 miljardus dolāru. Salīdzinājumam minēsim, ka Rokfelleru galvenās bankas — «Chase Manhattan Bank» kapitāli ir 7 miljardi 800 miljoni do­lāru. Mazāk ir arī Morganiem. Viņu «First National Bank of New York» kapitāli ir 7,5 miljardi.
Ar ko izskaidrojami Amadeo Džanīni panākumi? Ka tad viņam izdevās pretēji parastajiem likumiem tik augsti pacelties pa finansu varenības kāpnēm?
Atbildot uz šo jautājumu, vispirms jāsaka, ka viņam talka nāca laimīga apstākļu sagadīšanās. Ne bez iemesla amerikāņu finansistu aprindās veco Džanīni saukāja par «laimes lutekli Amadeo».
1906.gadā Sanfrancisko piemeklēja drausmīga dabas katastrofa, Zemestrīcē aizgāja bojā ļoti daudz namu. Pilsētā izcēlās ugunsgrēks, kas ilga vairākas dienas. Sa­grauti vai nodeguši bija visu pilsētas kredītiestāžu nami. Neskarta bija palikusi tikai viena pavisam maza banka, ko tikko bija nodibinājis jaunais itālietis Dža­nīni. Daļa pilsētas iedzīvotāju saņēma no Džanīni ne­lielus aizdevumus savu dzīvojamo namu atjaunošanai. Tomēr galvenais kapitāls, ko šai operācijā nopelnīja Džaninī, bija instinktīva uzticība viņa kredītiestādei. Māņticīgie Sanfrancisko iedzīvotāji kopš tā laika sāka domāt, ka visdrošākā un stabilākā banka ir Džanīni banka, kas pārdzīvoja pat ugunsgrēku un zemestrīci.
Tāpat jāsaka, ka daudzos jautājumos Amadeo Dža­nīni gāja citus ceļus nekā pārējie amerikāņu baņķieri. Un šie jauninājumi palīdzēja viņam noturēties cīņa pret konkurentiem, izveidot vienu no lielākajām finansu un rūpniecības impērijām Amerikas Savienotajās Valstīs.
Vispirms par Džanīni pirmo jauninājumu. Nodibi­nājis pavisam nelielu banku, viņš pirmo reizi Amerikā nolēma apkalpot ne tikai sabiedrības un firmas, bet arī sīkus noguldītājus. Pirms viņa neviens amerikāņu baņ­ķieris, vienalga, vai tie būtu Morgani vai Kuni un Lebi, Melloni vai Limani, individuālos klientus neapkalpoja. Viņi finansēja tikai lielas sabiedrības.
Džanīni sāka savu karjeru ka sīks plēsonis — aug­ļotājs. Kopā ar savu ģimeni viņš dzīvoja tai Sanfran­cisko rajonā, kur galvenokārt mitinājās trūcīgie itāliešu emigranti. Par lieliem procentiem aizdodams naudu tautiešiem, viņš sarausa savu pirmo kapitālu. Radās iespēja atvērt nelielu banku.
Kopš tā laika viņa veikals plauka, tomēr no sī­kajiem noguldītājiem Džanīni nekad nenovērsās. Viņš bija pirmais amerikāņu finansists, kas uzņemas ap­kalpot sīkos noguldītājus. Tas bija. grūts, toties bezgala ienesīgs pienākums. Šis jauninājums atnesa viņam pirmos miljonus.
Otrs Amadeo Džanīni princips bija «palikt ēnā». Tā nav nekāda sagadīšanās, ka Džanīni vārds arī tagad plašām aprindām ir maz pazīstams. No amerikāņu laik­rakstu un ilustrēto žurnālu lappusēm nenozūd Rokfel­leru, Diponu, Fordu un citu naudas rausēju smaidīgas, labi koptās sejas. Bet, ja mēs gribētu šīs rindas ilustrēt ar Kalifornijas magnāta fotoattēlu, tad, pāršķirstījuši desmitiem amerikāņu izdevumu, mēs velti cerēsim ie­raudzīt pašu Džanīni vai viņa mantiniekus, kas pašlaik ir Džanīni impērijas priekšgalā.
Viltīgais kalifornietis atzina, ka ir labāk darboties ēnā, tālu no svešām acīm. Tā viņš rīkojās ne aiz kaut­rības. Viņš tikai pareizi sprieda, ka ar netīriem darī­jumiem un neglītām mahinācijām ērtāk un drošāk ir nodarboties aizkulisēs, nesaistot sevišķu uzmanību un nesaceļot troksni. Tīdams savus zirnekļa tīklus tālu no dienas gaismas, Džanīni soli pa solim nemanot ievilka tajos daudz banku un uzņēmumu, bet pēc tam arī ve­selas rūpniecības nozares.
Beidzot jāmin vēl viens Amadeo Džanīni atklājums. Šķiet, viņš pirmais Amerikā saprata, cik svarīgi ir iegūt noteicošas pozīcijas valsts aparātā un izmantot tās savā labā. Tas, kas tagad ir parasta parādība, tai laikā bija īsts atklājums.
Jau tais laikos, kad vecais Morgans augstprātīgi ne­ievēroja pat pašu ASV prezidentu, kad Rokfellers stun­dām ilgi lika ministriem kvernēt savā pieņemšanas is­tabā un tomēr viņus nepieņēma, kad Fords spriedelēja, ka valsts vara tikai jaucot viņa veikalus, ierobežojot viņa iniciatīvu, Amadeo Džanīni, nežēlodams naudu, iesēdināja augstos posteņos savus cilvēkus un pēc tam izmantoja viņus savtīgās interesēs.
Vai tas nebija atklājums? Lai nu kā, tas atnesa Dža­nīni bankai daudz vairāk dolāru nekā visi izcilie XX gadsimta amerikāņu zinātnieku izgudrojumi to autoriem.
Ilgus gadus viņa personiskais advokāts bija H.Makadu— prezidenta Vilsona znots un demokrātu partijas kandidāts prezidenta postenim. Tāpēc tais gados, kad Vilsons bija prezidents, Džanīni bankai, protams, bija «vislielākās labvēlības režīms». Šai bankai valdība vienmēr uzticēja izdevīgas finansu operācijas, tai vien­mēr bija nodrošināta valsts kases sevišķa atsaucība.
Ilgus gadus Kalifornijas štata gubernatora posteni vienmēr ieņēma cilvēks, ko bija rekomendējis Amadeo Džanīni. Par to, kā viņš izmantoja savu protekciju, lie­cina šāds piemērs. Divdesmito gadu sākumā Džanīni ļoti centās visās rietumu piekrastes pilsētās nodibināt savas bankas filiāles. Tomēr konkurenti, atsaucoties uz dažādiem amerikāņu likumu pantiem, pretojās viņa no­domiem. Tad Amadeo Džanīni izmantoja pārbaudītu līdzekli. 1926.gadā bija jāievēlē jauns Kalifornijas štata gubernators. Džanīni sāka enerģiski rīkoties. Priekšvē­lēšanu kampaņai tika izdotas milzīgas summas. Rezul­tātā par gubernatoru ievēlēja Džanīni protežēto kandidātu. Un jau pirmajā nedēļā jaunais gubernators atļāva nodibināt dažādās pilsētās 136 jaunas Džanīni bankas filiāles. Ar šo politisko finansu operāciju Dža­nīni banka vienā naktī kļuva par trešo lielāko ameri­kāņu banku.
Raksturīgi, ka «Bank of America» pašreizējie vadī­tāji S.Klarks Beizs un D.U.Teps agrāk bija augstos amatos Vašingtonas administrācijā. Beizs bija banku in­spektors, kura darbības sfērā ietilpa arī «Bank of Ame­rica», kamēr Teps nodarbojās ar preču pārpalikumu sa­dalīšanu, kas tāpat bija «Bank of America» interešu centrā. Izbeiguši savu karjeru Vašingtonā, abi ieguva augstus posteņus Džanīni bankās.
Tieši šis atklājums deva iespēju Amadeo Džanīni noturēties pret Volstrīta banku niknajiem uzbru­kumiem, kas ilgst jau divus gadu desmitus. Valsts apa­rāta izmantošana savās interesēs kļuva par Džanīni bankas politisku tradīciju. Pēdējos gados viņam Vašing­tonā bija visai ietekmīgi aizstāvji. Minēsim kaut vai to, ka bijušais ASV viceprezidents Ričards Niksons 1946.gadā sāka savu karjeru kā Džanīni bankas ierēd­nis. Pirmais, kas izvirzīja Niksonu politiskajā arēnā, bija baņķieris Hermanis Perijs — viens no Amadeo Džanīni tuvākajiem palīgiem. Kā rakstīja amerikāņu prese, Perijs ar visai ciniskiem vārdiem 1946.gadā aici­nājis Kalifornijas uzņēmējus finansēt toreiz vēl jaunā politiķa Niksona priekšvēlēšanu kampaņu: «Atbalstiet viņu, un mūsu zēns Diks 1956. vai 1960.gadā būs ASV prezidents.»
«Mūsu zēns Diks» jāsaprot tā: «Bank of America» zēns. Jāatzīmē kāds ļoti interesants un nozīmīgs fakts: visus gadus, kamēr «mūsu zēns» Vašingtonā bija ASV viceprezidents, viņa personiskais birojs atradās San­francisko pilsētā un ne jau kur citur kā tai pašā «Bank of America» ēkā. Kā rakstīts Sanfrancisko telefonu abonentu grāmata, Niksona birojs atrodas šās ēkas 607., 608. un 609. istabā.
Kā redzat, Amadeo Džanīni, 1946.gadā palaizdams politiskajā orbītā «savu zēnu» Ričardu Niksonu, rau­dzījās tālu un cerēja daudz. Džanīni mērķis bija Baltais nams. Un tā nebija viņa vaina, ja šai spēlē Džanīni dzimtai neizdevās sasniegt galīgo mērķi. Niksonu at­raidīja vēlētāji, pamatoti atzīstot, ka viņš ir uzticīgs monopolu kalps, «aukstā kara» piekritējs un nikns reak­cionārs, kam «Bank of America» intereses ir daudz sva­rīgākas par amerikāņu tautas interesēm.
Nevar teikt, ka Džanīni būtu pavisam pārrēķinājies. Nauda, ko viņš bija izdevis Niksona politiskās karjeras organizēšanai, tika atgūta ar uzviju. Tieši tais gados, kad Niksons bija ASV otrajā svarīgākajā valdības pos­tenī, Džanīni finansu un rūpniecības impērija zēla un plauka, kļūdama par vienu no lielākajām ASV mono­polistiskajām apvienībām. Ne bez iemesla finansists Evanss, kas ir cieši saistīts ar Morganiem — Džanīni niknākajiem ienaidniekiem un konkurentiem, reiz iz­teicies, ka Džanīni grupa, šķiet, «pašlaik koncentrējusi dažu cilvēku rokās lielāku ekonomisku varu nekā jeb­kad pieredzēts ASV ekonomiskajā dzīvē».
Pašlaik Džanīni impērijā ir vairāk nekā sešsimt banku. Šās impērijas centrā, kā jau teicām, ir vislie­lākā Amerikas banka — Sanfrancisko «Bank of Ame­rica». Ar savu banku starpniecību Džanīni dzimta kon­trolē rūpniecību piecos ASV Tālo Rietumu štatos — Kalifornijas, Arizonas, Nevadās, Oregonas un Vašing­tonas.
«Bank of America» ir cieši saistīta ar jauno smagās rūpniecības centru rietumu piekrastē. Līdz ar to šī banka, kurai ir milzīgas kreditēšanas iespējas, var ie­spiesties daudzās apstrādājošās rūpniecības nozarēs. Bez tam «Bank of America» ir vadošais finansēšanas centrs vairākiem svarīgiem uzņēmumiem, par kuriem netiek publicēti statistiskie dati. Tie ir celtniecības uzņēmumi, monopoliem piederošie lauksaimniecības kooperatīvi un gatavo apģērbu fabrikas Losandželosā.
«Bank of America» sāka ietekmēt smago rūpniecību otrā pasaules kara gados, kad uzplauka pazīstamā rūp­nieka Henrija Kaizera uzņēmumi. Sakari starp «Bank of America» un Kaizera uzņēmumiem nodibinājās div­desmitajos gados, kad Džanīni finansēja Kaizera būv­darbu līgumus. Otrā pasaules kara laikā Kaizers ievie­sa plūsmas līniju tirdzniecības kuģu būvē. Līdz ar to viņa uzņēmumi spēja dot 35 procentus no tā milzīgā kuģu skaita, ko uzbūvēja kara laikā. Viņa pozīcijām kuģu būvniecībā bija īss mūžs. Tomēr, izmantojot savus plašos sakarus ar valdības aparātu Vašingtonā, kur no­teicēji bija demokrātu partijas pārstāvji, Kaizeram iz­devās ar valsts kredītiem, kuru kopsumma sasniedza 193 miljonus dolāru, pakļaut savai kontrolei vairākus lielus tērauda un alumīnija uzņēmumus, kā arī lielu automobiļu rūpniecības uzņēmumu. Uzplauka arī viņam pašam piederošie celtniecības uzņēmumi un būvmate­riālu rūpnīcas.
Kaizers neveiksmīgi mēģināja ražot vieglos automo­biļus. Tikai apvienojoties ar Villisa uzņēmumiem, Kaizers varēja sākt ražot otrā pasaules kara laikā ra­dītos «vilīšus», kam arī pēc kara ir ļoti plašs tirgus.
Sabiedrība «Kaiser Steel» ar vairāk nekā 2 miljonus tonnu lielu ražošanas jaudu ir vadošā tēraudrūpniecības sabiedrība rietumu piekrastē. «Kaiser Aluminium», kas dod apmēram 30 procentus no visas ASV alumīnija rūpniecības produkcijas, ietilpst «lielajā trij­niekā», kas dominē šai strauji plaukstošajā rūpniecības nozarē. 1954. gadā Kaizera rūpniecības uzņēmumos, kas atrodas 14 valstīs un ir notaksēti viena miljarda dolāru vērtībā, strādāja 68 tūkstoši cilvēku. Visā Kaizera uzņēmumu augšanas periodā starp «Bank of America» un Kaizera bija pilnīga interešu harmonija. Otrā pasaules kara laikā «Bank of America» palīdzēja Kaizeram nodibināt sakarus ar Vašingtonu un piešķīra viņam kredītu 43 miljonu dolāru apmērā. 1955. gadā «Bank of America» kreditēja Kaizera uzņē­mumus vairāk nekā par 100 miljoniem dolāru. Cieši ir Džanīni dzimtas sakari ar kara biznesu. Diez vai jāsaka, ka tāds veikalnieks kā Amadeo Džanīni nespēja ignorēt kara biznesu. Lai nu kas, bet tik ienesīgs veikals kā nāves bizness nevarēja nesaistīt šī lielā mantrausības meistara uzmanību. Trīsdesmito gadu beigās viņš pārņēma savā ziņā lidmašīnu būves sabiedrību «Lockheed Aircraft Corporation».
Šī sabiedrība, ko 1916.gadā nodibināja lidmašīnu konstruktori brāļi Lokhīdi, ilgus gadus eksistēja ar lielām grūtībām. Tās nodibinātāji bija gan spējīgi lid­mašīnu būvētāji, bet vāji komersanti. 1932.gadā firma «Lockheed» bankrotēja.
Šai brīdī uzpeldēja Džanīni uzticības personas. Vis­pirms ar fiktīviem starpniekiem, bet pēc tam pavisam atklāti Sanfrancisko ierāvējs sagrāba sabiedrību savās rokās. Kad sākās otrais pasaules karš, Džanīni vairs ne­būvēja satiksmes lidmašīnas, ar ko agrāk nodarbojās šī firma, bet pievērsās vienīgi kara lidmašīnu ražo­šanai. Par sabiedrības iegūšanu izdotie līdzekļi atmak­sājās ar uzviju. Ja kara sākumā šās sabiedrības rūp­nīcās strādāja ne vairāk kā seši tūkstoši cilvēku, tad 1943.gadā sabiedrības rūpnīcās jau bija gandrīz simt­tūkstoš strādnieku un kalpotāju. Firmas apgrozījums pieauga no 40 miljoniem gandrīz līdz 700 miljoniem dolāru.
Pēc kara beigām firmas stāvoklis jūtami paslikti­nājās. Amerikas komersantu aprindās atkal paklīda baumas par tās varbūtējo bankrotu. Džanīni izglāba Va­šingtonas izraisītais «aukstais karš». Kad amerikāņu imperiālisti uzsāka avantūru Korejā, sabiedrības «Lock­heed» stāvoklis krasi uzlabojās. Šai periodā valdība pasūtīja sabiedrībai kara lidmašīnas par milzīgu summu — vairāk nekā par diviem miljardiem dolāru. 1953.gadā aviācijas sabiedrība «Lockheed» sāka ražot raķešu ieročus, bet 1956. gadā, ne bez Ričarda Niksona palīdzības, saņēma Pentagona pasūtījumu izgatavot balistisko raķeti «Polaris». Nav brīnums, ka sabiedrības apgrozījums pašlaik pārsniedz vienu miljardu dolāru gadā un tīrā peļņa, ko Džanīni dzimtai dod «Lockheed», ir gandrīz divdesmit miljonu dolāru gadā.
Palikdami uzticīgi līdzšinējai praksei, Džanīni bankas saimnieki uzticēja firmas «Lockheed» vadību cilvēkiem, kam ir visciešākie sakari ar Vašingtonu. Tās direktors ir Herberts Hūvers, juniors (bijušā pre­zidenta Hūvera dēls). Valdes sastāvā ir 24 ģenerāļi un admirāļi.
Uzbriedusi «aukstā kara» indīgajā augsnē, Džanīni «Lockheed» pati kļuva par šā kara instrumentu. Bē­dīgi slavenais Frensisa Pauersa spiegošanas lidojums 1960.gada pavasarī notika ar lidmašīnu «Lockheed U-2 », ko bija projektējusi un uzbūvējusi šī firma.
Mēdz teikt, ka apetīte rodas ēdot. Pārliecinājies, ka kara bizness ir ļoti izdevīgs, Džanīni steidzās iegūt vēl vienu lielu lidmašīnu būves sabiedrību — «Douglas Aircraft Company». Ja pēc saraksta pārbaudīsim, kā­das amerikāņu sabiedrības saņem no ASV valdības vis­lielākos kara materiālu pasūtījumus, tad pirmajā des­mitā atradīsim arī Džanīni «Douglas Aircraft Company». Šai sabiedrībai bijis gandrīz tāds pats liktenis kā fir­mai «Lockheed». To nodibināja ievērojamais lidmašīnu konstruktors Duglass. Tā bija viduvēja rūpniecības firma līdz tam brīdim, kad, nokļuvusi lielā biznesa pār­stāvju rokās, sabiedrība pārorientējās un sāka ražot kara materiālus.
«Douglas Aircraft Company» sāka uzplaukt kara laikā, kad Džanīni un viņa aģenti ar smalku viltību pārliecināja Vašingtonu bez maksas nodot sabiedrībai «Douglas Aircraft» aviācijas rūpnīcas Longbīčā, Tulsā, Oklahomasitijā un Čikāgā. Šāds solis tika motivēts ar to, ka brīdī, kad steidzīgi plašos apmēros jāorganizē lidmašīnu ražošana, privātais kapitāls Džanīni personā šo uzdevumu veiks labāk.
Tā Džanīni saņēma ASV valdības dāvanu daudzu miljonu dolāru vērtībā, protams, uz amerikāņu nodokļu maksātāju rēķina. Sākās drudžaina darbība. Peļņa, ko Džanīni saņēma no šās sabiedrības vien, kara gados pārsniedza ceturtdaļmiljarda dolāru. Vēl lielākas bagā­tības «Bank of America» sarausa Korejas avantūras gados. Sabiedrības «Douglas Aircraft» apgrozījumi pie­auga no 130 miljoniem dolāru 1950.gadā gandrīz līdz 900 miljoniem dolāru 1953.gadā. Pašlaik šās sabiedrī­bas galvenā produkcija ir raķetes un vadāmie šāviņi.
Nav brīnums, ka starp tiem, kuru balsis sevišķi skaļi skan kara kūrēju korī, kuri ar vislielāko niknumu pretojas pat niecīgam starptautiskā saspīlējuma atslā­bumam, ir arī Kalifornijas finansu grupējums ar Dža­nīni vadīto «Bank of America» priekšgalā.
Džanīni impērijas sfēra nav tikai rūpniecība un fi­nanses vien. Tās raksturīgā īpatnība ir pievēršanās lauksaimnieciskajai ražošanai, kas arī dod miljardiem dolāru lielu peļņu. Vairākus gadu desmitus Džanīni bankas plānveidīgi un nesaudzīgi izputina simtiem tūk­stošu amerikāņu fermeru, sagrābjot viņu zemes.
Tas notiek šādi: kad fermeriem rodas grūtības, — bet tas rodas diezgan bieži, ja tirgū ir neizdevīga kon­junktūra vai ari viena vai otra iemesla dēļ nepadodas raža, — viņi ir spiesti vietējā bankā aizņemties naudu. Kalifornijas štata, kas ir viens no galvenajiem ASV lauksaimniecības štatiem, bankas ir «Bank of America» orbīta. Tātad fermeri ir spiesti lūgt aizņēmumu šās bankas īpašniekiem.
Aizņēmumu parasti neliedz. Taču, pirmkārt, jāmaksā ļoti lieli procenti, otrkārt, fermeris apņemas atdot ban­kai visu savu īpašumu, ja parāds un procenti netiktu laikā dzēsti.
Tomēr ar to Džanīni negausība nebeidzas. Kalifor­nijas lauksaimniecību viņš ievilcis vēl vienos tīklos. Produkcijas uzpirkšana no sīkajiem fermeriem, tās no­gāde uz pilsētām, pārstrādāšana un pārdošana pilsētu iedzīvotajiem ir Džanīni dzimtas monopols.
Džanīni aģenti var mierīgi apzagt fermerus, nosakot viņu produkcijai ļoti zemas cenas. Jāievēro, ka viens no Kalifornijas galvenajiem lauksaimniecības produk­cijas veidiem ir augļi un citrusi, ko nav iespējams ilgi uzglabāt. Fermeram atliek tikai izvēlēties: vai nu sava sūra darba augļus atdot par jebkuru cenu, ko viņam žēlīgi noteiks Džanīni uzpircēji, vai arī riskēt ar visas ražas zaudēšanu.
Ar šo sviru baņķieri izputina simtiem tūkstošu fer­meru. Tie uzpērk viņu produkciju par tādām cenām, kas faktiski nekad nedod fermeriem iespēju izrauties no paradu muklāja. Grimstot tajā aizvien dziļāk, fer­meri galu gala pazaudē visu savu mantu. Viņiem jāat­stāj dzimtas vietas, no tēviem mantotais zemes gaba­liņš pariet Džanīni bankas īpašumā.
Ar šo baismo tīmekli, kura centrā ir asinskārais zir­neklis «Bank of America», Džanīni dzimta ilgajos gados pārņēmusi savā ziņā lielāko daļu Kalifornijas lauksaim­nieciskas zemes.
Sagrābis visbagātākās un auglīgākās plantācijas, Amadeo Džanmi nodibināja sabiedrību «California Lands Incorporated». Pašlaik tā ir vislielākā lauksaimniecības produktu ražošanas sabiedrība kapitālistiskajā pasaulē. Tai pieder 600 tūkstoši akru apstrādājamās zemes ar produktīvām lielkapitālistiskām saimniecībām, simtiem apelsīnu, mandarīnu un citronu plantāciju, dārzeņu un augļu pārstrādes rūpnīcas un fabrikas, konservu rūpnī­cas, plašs tirdzniecības tīkls. Tas viss atnes Džanīni im­pērijai miljardiem dolāru lielu peļņu.
Taču Džanīni dzimta neapmierinās tikai ar to, kas tai pašlaik pieder. Cilvēki, kas labi pazina veco Džanīni, stāsta, ka viņam bijis daudz «lielāks» mērķis: izstumt no lauksaimniecības visus Kalifornijas sīkos un vidējos fermerus un apvienot visu lauksaimniecisko ražošanu šai štatā, kas ir viens no galvenajiem lauksaimniecības produkcijas piegādātājiem Amerikas Savienotajās Valstīs.
Kapitālistiskās Amerikas apstākļos tā nav nekāda tukša fantāzija. Var pat droši teikt, ka Amadeo Džanīni mantinieki pašlaik ir ļoti tuvu savam mērķim. Pašreiz viņu tīmekļos sapinušies apmēram desmittūkstoš pagai­dām vēl neatkarīgu Kalifornijas fermeru. «Bank of America» seifos guļ ķīlu dokumenti par tūkstošiem fermu, kuru kopplatība pārsniedz vienu miljonu akru. Speciālisti uzskata, ka visu šo milzīgo zemes platību pāreja Džanīni bankas rokās ir visai īsa laika jautā­jums.
Diez vai iespējams atrast vel spilgtāku ilustrāciju mūsu partijas Programmai, kurā teikts: «Kapitālisma at­tīstība nav atstājusi nekā pāri no leģendas par sīkas zemnieku saimniecības stabilitāti. Monopoli ieņēmuši valdošās pozīcijas arī lauksaimniecība. Miljoniem fer­meru un zemnieku tiek padzīti no zemes, un viņu saim­niecības izūtrupē. Sīksaimniecība turas tikai ar neiedo­mājamām grūtībām, ar zemnieku nepietiekošu patēriņu un pārmērīgu darbu. Zemnieki smok zem augošo no­dokļu un parādu nastas. Agrāras krīzes aizvien vairāk izputina laukus.»
Dziļi traģisks ir izputējušo fermeru liktenis. Ameri­kāņu žurnāls «New York Times Magazine» publicējis fotokorespondenci par šiem grūtdieņiem, kas, cerēdami nopelnīt kādu centu, klīst pa Kalifornijas un citu štatu ceļiem. Pametuši dzimtās mājas, šie cilvēki parasti dodas meklēt darbu uz pilsētām. Tomēr arī tur viņus neviens negaida.
Simtiem tūkstošu vīriešu un sieviešu deldē rūpnīcu un fabriku sliekšņus, un vienmēr viņiem nākas dzirdēt vienu un to pašu: «darba nav». Tad izmisušie cilvēki atkal atgriežas uz laukiem, salīgst par kalpiem un sezo­nas strādniekiem, neatsakās ne no kādiem gadījuma darbiem, lai tikai nepaliktu bez maizes.
Fotoattēliem, kuros paveras šo cilvēku baismās nabadzības aina, žurnāls pievienojis šādu tekstu: «Ne­laimīgo bezzemnieku armija lokās bagātajos laukos, no­vācot ražu. Tie ir klejojošie laukstrādnieki un viņu ģi­menes locekļi — divi miljoni vīriešu, sieviešu un bērnu, kas dzīvo tik lielā nabadzībā un postā, ka prezidenta komisija nosaukusi viņus par «nelaimes bērniem».
Viņi sāk sezonu dienvidos, kad visus pārējos štatus vēl sedz sniegs, un virzās uz ziemeļiem reizē ar ražu. Viņu izpeļņa tik niecīgos apmēros sedz ģimenes vis­pieticīgākās vajadzības, ka iemācīt bērnus novākt aug­ļus ir daudz svarīgāks izglītības darbs nekā mācīt viņiem lasīt un rakstīt. Tie ir valsts bāreņi, cilvēki, kas nevar atsaukties uz darba likumiem kā citi strādnieki.» To visu ir spiests rakstīt amerikāņu buržuāziskais žurnāls!
Žurnālā publicētie fotoattēli uzskatāmi stāsta, cik baismā nabadzībā un postā dzīvo miljoniem Amerikas «lieko cilvēku». Drūmām sejām raugās pieaugušie un bērni. Klejojošiem laukstrādniekiem, paskaidrots zem fotoattēliem, sūrais, nogurdinošais darbs svešos tīrumos ir mūža nodarbošanās no šūpuļa līdz kapam.
Kādā fotoattēlā redzama ferma, kas pieder «Bank of America». Tiek iekrauti dārzeņi. Desmitiem cilvēku nes lielus, smagus grozus, kas pieblīvēti ar pupām. Tiem, kas dižojas ar Amerikas augsto mehanizācijas līmeni, ir izdevīgāk novākt ražu gluži tāpat kā pirms simt gadiem, nēģeru verdzības laikā... Klejojošie strād­nieki, nobeigumā raksta žurnāls, pa vecam dzīvo vistu kūtīs, dzer ūdeni no grāvjiem un vāra ēdienu uz pavar­diem, kas izgatavoti no vecām dzelzs mucām.
Miljonu bezpajumtnieku ciešanas un posts, viņu sū­rais darbs, ko var droši saukt par katorgas darbu,` pilda «Bank of America» seifus...
Jāsaka, ka šai ziņā Džanīni impērija nav nekāds iz­ņēmums. Daudzas amerikāņu bankas un rūpniecības sa­biedrības aizvien dziļāk iespiežas amerikāņu lauksaim­niecībā, izputinot miljoniem fermeru un uz viņu kau­liem izveidojot lielkapitālistiskas saimniecības. «Bank of America» un viņu saimnieki ir tikai lielkapitāla mo­nopolu darbības spilgtākais piemērs.
Džanīni nav novērsušies arī no kultūras. Tiesa, šie sakari ir mazliet savdabīgi. Un proti — Džanīni dzimta faktiski kontrolē lielu daļu no amerikāņu kinorūpniecības. Holivudā, kas atrodas ASV rietumu piekrastē, tā jūtas kā savās mājās, Holivudas izslavētās kinozvaig­znes tiek iegrāmatotas «Bank of America» kontos kopā ar citiem šās finansu iestādes aktīviem.
Reizē ar Džanīni dzimtas bagātības un ietekmes aug­šanu palielinās arī tās apetīte. Džanīni vērienam Ame­rikas Savienotās Valstis kļuvušas par šaurām. Uzkun­dzējušies Tālajiem Rietumiem — vienam no pašreiz galvenajiem ASV ekonomiskajiem rajoniem, — Kalifornijas baņķieri kāri raugās pāri ASV robežām. Viņus kārdina vilinošā iespēja ekspluatēt citu zemju tautas, lai vairotu savas bagātības. Pēc kara Džanīni dzimta sevišķi lielu uzmanību pievērsa Tālo Austrumu zemēm. «Bank of America» filiāles tika atvērtas Japānā, Fili­pīnās un Taizemē. Tikai nedaudzi zinās, ka Can Kai-ši kliķes finansēšanai amerikāņu imperiālisms galvenokārt izmanto Sanfrancisko pakalpojumus.
Šoreiz instinkts pievīla biržas vilku. Finansējot Čan Kai-ši, Džanīni cerēja nostiprināties kontinentālajā Ķīnā. Tomēr Čan Kai-ši tika izlingots no Ķīnas. Kalifornijas baņķieriem ir bezgala grūti samierināties ar domu, ka viņu naudiņa izkūpējusi. Viņi aizvien vēl neatmet ce­rības. Tieši tāpēc viņu politiskais pīlārs Ričards Niksons bija starp tiem, kas organizēja un vadīja tā dēvēto «Chinese lobby» — Vašingtonas politisko grupējumu, kas pretrunā ar veselā saprāta prasībām visādi aizstāv Čan Kai-ši politiskā līķa galvanizāciju un pretojas Ķīnas Tautas Republikas likumīgās valdības atzīšanai. Šai ziņā vecā Amadeo mantinieki turpina sava tēva politiku.
Džanīni impērijas priekšgalā pašlaik ir Amadeo dēls un meita: 67 gadus vecais Laurenss Mario Džanīni, kas ir «Bank of America» prezidents, un 58 gadus vecā Klāra Džanīni — Hofmane. Par Laurensu Džanīni amerikāņu prese neko neraksta. Varbūt tāpēc, ka nav ko stāstīt, varbūt arī tāpēc, ka viņš pēc tēva parauga cenšas «palikt ēnā». Visdrīzāk iemesls būs kā viens, tā otrs. Un Klāra Džanīni? Tā saista uzmanību ar savu ener­ģiju. Viņa ir viena no nedaudzajām amerikāņu lielkomersantēm, kas, neuzticoties algotiem kalpotājiem, visu kārto pati un šai ziņā nemaz neatgādina citas lielas ba­gātību mantinieces.
Uzsākusi savu karjeru kā māklere — tēva bankas pārstāve Volstrīta biržā, šī veikalnieciskā dāma pašlaik ir «Bank of America» un vairāku citu Džanīni grupas banku direktore. Tas, ka viņa ir skaistā dzimuma pār­stāve, ne mazākā mērā neietekmē biznesu. Vecā Dža­nīni impērijas pašreizējie vadītāji saglabājuši visas viņa rakstura iezīmes — cietsirdību, nekautrību un zemiskumu.
Kalifornijas baņķieri izmanto it visu, kas viņiem var noderēt: tirgojas ar atombumbām un raķetēm, izposta simtiem tūkstošu Kalifornijas fermeru, saindē ameri­kāņu prātus ar atomdvingu (viņu kompanjons ir Hersta laikrakstu koncerns), ekspluatē taizemiešus un filipīniešus...
Džanīni rauš naudu!

TEKSASAS BARONI

Daudzās zemēs ir pilsētas, rajoni un provinces, kuru iedzīvotāji bieži tiek pieminēti asprātībās, anek­dotēs un dažādos nostāstos. Francijā jau simtiem gadu pateicīgu vielu humoristiem dod gaskoņieši, un šāda Gaskoņa ir gandrīz katrā zemē. Amerikas Savienotajās Valstīs tas ir Teksasas štats. Var droši teikt, ka no kat­rām trim anekdotēm, ko stāsta amerikāņi, vienā ir pie­minēta Teksasa vai teksasietis. Asas mēles piedēvē Tek­sasas iedzīvotājiem nekautrīgu lielību, neiedomājamu pārspīlēšanas māniju un, galvenais, ciešu pārliecību, ka Teksasa ir visuma centrs un teksasieši ir vienīgie vērā ņemamie cilvēki. Amerikā, piemēram, ir populāra šāda anekdote: pagājušā kara laikā kāda Teksasas laikraksta korespondents apskata kaujas lauku, kur guļ tūksto­šiem kritušo. Viņš jautā: «Vai šeit ir arī kāds no Teksa­sas?» Nekas cits viņu neinteresē.
Šī anekdote nav vairs jauna. Pastāstīsim kādu jau­nāku, kas veltīta Klintonam Merčisonam — visbagātā­kajam teksasietim. Klintons ieguvis sava īpašuma lielāko daļu štata teritorijas. «Ko tālāk,» viņam jautā. «Tālāk — nopirkšu visu ASV teritoriju, lai pievienotu to Teksasai!»
Kas ir šis Merčisons, ar kuru godkārīgie teksasieši saista tik lielas cerības? Tā nepavisam nav kāda izdo­māta persona. Viņš ir viens no četriem Teksasas vare­najiem, kas ASV dienvidos tur savās rokās daudzas ekonomikas nozares un aizvien vairāk ietekmē visu ASV ekonomisko un politisko dzīvi.
Tā dēvēto Teksasas baronu četriniekā ir 80 gadus vecais Hjū Kallens, 70 gadus vecie Haroldsons Hants un Sīds Ričardsons, kā arī mūsu paziņa Klintons Merčisons, kam ir 66 gadi.
Amerikā uzskata, ka tik liela personiskā bagātība kā šiem četriem veikalniekiem Amerikā ir ļoti retiem. Ja viņu kontrolētās sabiedrības pagaidām vēl nespēj konkurēt ar Diponu, Morganu un Rokfelleru koncer­niem, tad personiskās bagātības ziņā visi četri Teksa­sas baroni ir ne tikai panākuši, bet arī pārspējuši daudzus amerikāņu finansu elites dūžus.
Precīzu ziņu par šīm bagātībām nav. Neiedomājami lielīgais Hjū Kallens, piemēram, mīl stipri pārspīlēt savu bagātību, apgalvojot, ka viņam personiski piederot kādi pusotra miljarda dolāru. Turpretī Merčisons cenšas izlikties trūcīgs, teikdams, ka viņam esot kādi divdes­mit vai trīsdesmit miljoni. Pēc speciālistu vērtējuma katram Teksasas baronam ir apmēram 700—800 miljonu dolāru. Pilnīgi pietiekami, lai ierindotos starp visturīgā­kajiem amerikāņiem.
Merčisons ir izveidojis veselu impēriju, kurā ir 48 sabiedrības un 50 tūkstoši strādnieku un kalpotāju. Šīs sabiedrības atrodas visā teritorijā starp Kanādu un Mek­siku. Tās ir visai dažādas. Tiklīdz Merčisons nopērk kādu kuģniecības līniju, viņam gribas iegūt personiskā īpašumā arī kādu dzelzceļu. Tiklīdz viņa darbības sfērā parādās konditorejas izstrādājumu sabiedrība, viņš tūlīt iegādājas arī pārtikas preču tirdzniecības firmu. Merčisons kārto operācijas par miljoniem ar tikpat vien­aldzīgu seju kā kasieris, kas saskaita divu dolāru zīmju paciņas.
Kas ir šie baroni, kā viņi radušies, kā ieguvuši savas fantastiskās bagātības?
Viņu darbībā, visās viņu gaitās, kas veda uz bagā­tību, ir daudz kas līdzīgs. Visi viņi dzīvo vienā Teksasas štata rajonā — Hendersonas grāfistē. Šā ad­ministratīvā rajona centrs ir maza pilsētiņa, kas bez liekulīgas kautrības nosaukta par Atēnām. Tāpēc ame­rikāņu presē Teksasas četrinieku dažkārt dēvē par «jaunatēniešiem». Visi četri uzsāka savu karjeru kā lielu lopkopības rančo īpašnieki un lopu tirgoņi. Kā zināms, līdz pašam pēdējam laikam Teksasa bija lauk­saimniecības štats, kura iedzīvotāji audzēja kokvilnu un tabaku vai nodarbojās ar lopkopību.
Tagad amerikāņu prese mēģina iegalvot, ka Teksasas miljardieri esot vidējie tipiskie amerikāņi, kas kļu­vuši bagāti paši ar savu darbu. Darbi, protams, bija, bet kādi? Haroldsons Hants jaunībā bija pazīstams ar savu azartu kāršu spēlē, pie tam klīda baumas, ka viņš spēlējot negodīgi. Lai nu kā, bet viens no viscienīgā­kajiem Amerikas džentlmeņiem savai bagātībai lika pamatu kādā Arkanzasas štata spēļu namā. Ja kāršu spēlētāju pieķer blēdībā, viņam, kā zināms, sit pa galvu ar svečturiem. Pēc visa spriežot, šī perspektīva ne­maz nav sajūsminājusi izmanīgo Hantu, un, daudzās spēļu elles apkrāpis pietiekami daudz kāršu spēlētāju, Hants nolēma mainīt profesiju. Pie kāršu galdiem sa­rausto kapitālu viņš izlietoja, uzpērkot zemi Austrumteksasā, un drīz kļuva par solīdu lopkopības uzņēmēju.
Par mistera Hanta karjeras sākumu, protams, ame­rikāņu svētdienu skolās nestāsta. Toties stāsta par Klintona Merčisona karjeras sākumu. Šis stāsts ir visai aizkustinošs. Iedomājieties tikai — mazais Klints, viens no 9 bērniem, cēlies no gultiņas pulksten trijos rītā, gājis ārpus pilsētas un uzlicis slazdus skunksiem. Pēc tam viņš pārdevis šo zvēriņu ādas. Aizkustinoši, vai ne? Un ļoti pamācoši jaunajiem amerikāņiem.
Pilnīgas skaidrības dēļ tikai piebildīsim, ka jaunais Merčisons nemedīja skunksus, lai iegūtu dienišķo maizi. Lai gan viņi patiešām ģimenē bija 9 bērni, viņu tētis bija lielas bankas direktors. Tātad arī bez uzņē­mīgā Klinta ādiņām Merčisonu ģimene bija apgādāta ar maizi. Kad Klints Merčisons paaugās un noņemša­nās ar skunksiem viņam apnika, viņš palūdza tēvam naudu un dažādos Teksasas rajonos nopirka vairākus lielus rančo, izvēršot ienesīgu tirdzniecību ar lopiem Gandrīz tāpat sākās arī Ričardsona un Kallena karjera.
Tomēr ar to vēl nav skaidri pateikts, kā rančo īpaš­nieki un lopu uzpircēji pēkšņi nokļuva Amerikas Sa­vienoto Valstu finansu piramīdas virsotnē. Nē, ne jau ar zirgiem un vēršiem savas bagātības sarausa Teksa­sas baroni. Viņu bagātības avots ir nafta, ko pirms da­žiem gadiem atklāja Teksasas zemes dzīlēs. Izrādījās, ka Teksasā ir ļoti lieli naftas un gāzes krājumi.
Dabiski, ka pēc Teksasas naftas savas alkatīgās ro­kas izstiepa Rokfelleri un Melloni — šie kapitālistiskās pasaules naftas karaļi. Tomēr šoreiz varenajiem Rokfelleriem neizdevās iegūt savās rokās visus jaunatklā­tos naftas krājumus, kaut gan ievērojamu daļu viņi patiešām ieguva. Laba daļa palika arī uzņēmīgajiem Teksasas veikalniekiem, kuru plašajās saimniecībās kādreizējās ganības bija pārvērtušās par naftas at­radnēm.
Sākās sīva konkurences cīņa, cīņa uz dzīvību un nāvi starp Teksasas zemes īpašniekiem un Volstrīta va­renajiem naftas trestiem. Laikraksti, ko finansē Teksasas naftas rūpnieki, mēģina savu bosu uzvaru šai ne­vienlīdzīgajā cīņā izskaidrot ar viņu neparastajām spējām — Merčisona ģeniālajām matemātiķa dotībām un Ričardsona enerģiju. Kādi nieki! Desmittūkstoš Ričardsonu enerģijas nepietiktu, lai pieveiktu varenos Rokfellerus, kuru rokās ir tik daudz ASV ekonomiskās un politiskās dzīves vadības sviru.
Teksasiešus izglāba pavisam kas cits — niknā kon­kurences cīņa starp Amerikas lielākajām monopolistu apvienībām. Tieši šis apstāklis ļāva viņiem noturēties virs ūdens pirmajos gados. Cenšoties aizkavēt savu Volstrīta konkurentu tālāku nostiprināšanos, Vidējo Rietumu rūpnieki un Džanīni grupa, par spīti Volstrītam, sniedza finansiālu un politisku atbalstu teksasiešiem, palīdzēja viņiem saglabāt savas rokas daļu no šā jaunā naftas rūpniecības rajona.
Nafta ar pasakainu ātrumu pildīja Teksasas uzņē­mēju seifus.
Lai saprastu, kāpēc tieši naftas bizness Amerikā ir sevišķi ienesīgs, daži vardi jāsaka par nodokļu sistēmu Amerikas Savienotajās Valstīs. Amerikāņu nodokļu li­kumi dod monopolistiem iespēju nomaskēt lielu daļu no savas peļņas, lai par to nodokļi nebūtu jāmaksā.
Sevišķi izdevīgā stāvoklī ir naftas sabiedrības, kas liela mērā izskaidrojams ar Rokfelleru naftas karaļu dinastijas ietekmi valdība. 1954.gadā Amerikā ar li­kumu krasi samazināja ienākumu nodokli no naftas sabiedrībām tā dēvētās «zemes noplicināšanas» dēļ. Grūti pateikt, cik noplicinātas ir naftas atradnes Ame­rikas Savienotajās Valstīs. Toties pavisam droši var teikt, ka šā likuma izdošana ļoti stipri «noplicināja» amerikāņu nodokļu maksātāju kabatas, bet naftas sa­biedrības ik gadus sāka pelnīt par pusotriem miljardiem dolāru vairāk. Teksasas baronu bagātība ir darbaļau­dīm nozagta nauda.
Amerikāņu prese 1961.gadā ziņoja, ka, nespēdams paciest savu izsalkušo bērnu mokas, kāds Čikāgas bez­darbnieks nogalinājis visus ģimenes locekļus un nonā­vējies pats.
Klintonam Merčisonam — vienam no Teksasas kvar­teta locekļiem — arī ir bērni: Klintons, juniors, Džons un Lupi ja Merčisoni. Viņu dzīves veids ir aprakstīts žurnāla «Look». «Lupija nekad nepērk vienu kurpju pāri. Viņa pērk sešus. Lupi, ja izvēlas vienu no trim sava tēva lidmašīnām, lai aizbrauktu uz savu ārpil­sētas muižu, kur nobetonēts speciāls nolaišanās un pa­celšanas skrejceļš. Merčisoni ir tik bagāti, ka viņi var izklaidēties pēc patikas. Ja Lupijai šai muižā apnīk, viņa no Dallasas var ar lidmašīnu aizbraukt uz ģimenei piederošo salu Tempiko apkaimē, Meksikas piero­bežā. Viņa var aizbraukt paslēpot uz Šveici vai Skvoveliju (Kalifornijā), kur viņai ir sava māja, ja šeit gadījuma atkal sarīkotu ziemas olimpiskās spēles. Viņa var apskatīt uzņēmumus, kur ģimene ieguldījusi sa­vus kapitālus. Tie atrodas 20 štatos, Kanādā un Peru.»
Ne sliktāk par bērniem izdarās arī tētiņš. Viņam ir desmitiem muižu. Galvenā no tām ir «ferma», kas at­rodas Teksasas Atēnu apkaimē. Fermas vērtība — 100 tūkstoši dolāru. Laikraksti ziņoja, ka reiz, palūkojies pa savas guļamistabas logu, misters Merčisons sācis pu­koties par dabas ainavu. Viņš lika to pārtaisīt. «Pār­taisīt ainavu?» viņam jautāja. «Jā, pārtaisīt. Cik tas maksās?» Ainavu pārtaisīja. Noraka vienus paugurus, uz­bēra citus, iestādīja desmitiem tūkstošu koku. Priežu vien, kā apgalvo žurnāls «Time», iestādīja vairāk nekā 10 tūkstošus.
Sīds Ričardsons ir pieticīgs cilvēks. «Kad viņam gri­bas atpūsties no banketu kņadas,» raksta tas pats žur­nāls «Time», «viņš parasti ar lidmašīnu brauc uz savu rančo Meksikas kalnos. Šajā rančo, kuras platība ir 75 tūkstoši akru, ir ļoti komfortabla māja, bet nav tele­fona un nav arī ceļu, tāpēc šeit var nokļūt tikai ar lidmašīnu.» Ai, nelaimīgais Sīds Ričardsons! Padomā­jiet tikai: viņam jādzīvo mājā, uz kuru nav ceļa! Jā­brauc ar lidmašīnu! Stipri sevi «ierobežo» viens no Teksasas miljardieriem. Un viss aiz pieticības!
Savu brīvo laiku «jaunatenieši» pava.da kluba «Coon Creek Club», kas atrodas kādā mežonīga Austrumteksasas dabas nostūrī. Par kluba locekļiem uzņem ti­kai miljonārus. Šeit, kā raksta amerikāņu augstākas sabiedrības hronikas reportieris, viņi «dzīvo vienkār­šās būdiņās, staigā sporta kreklos un apvalkātas bik­sēs, spēlē azartisko kāršu spēli «gin rammy», maksājot vienu centu par katru aci, cīkstas un iet makšķerēt». Cik vienkārši cilvēki! Reportieris gan piebilst, ka_ mak­šķerēt viņi ejot kopā ar pavadoņiem, kuru pienākums ir uzmaukt tārpu uz āķa un noņemt zivis. Uzmaukt tār­pus viņi atļauj citiem. Taču ar zvejošanu, it sevišķi duļķainā ūdenī, viņi nodarbojas paši un, jāsaka atklāti, ar nepārspējamu meistarību.
Tieši šī meistarība deva viņiem iespēju pēdējos ga­dos palielināt savas bagātības desmitiem reižu. Vēl pirms 10—12 gadiem tikai retais pazina Merčisonu, Ričardsonu un viņu kompāniju. Viņu bagātības saka augt augumā, amerikāņu imperiālismam izraisot avantūru Korejā. Kad varu ieguva republikāņu partija, teksasieši Eizenhauera valdības jūras ministra krēsla nosēdināja savējo — Robertu Andersonu. Tā ka flote ir viens no galvenajiem naftas patērētājiem, viņu bizness nebija slikts. Peļņa strauji pieauga, un reizē ar peļņu sāka augt arī Teksasas grupas ekonomiskais un politiskais svars. Tā nebija nejaušība, ka Eizenhauera valdības beigu posmā viņiem izdevās iegūt valdībā vēl svarī­gāku posteni. Roberts Andersons kļuva par ASV finansu ministru, līdz ar to pavērdams saviem saim­niekiem patiešām neizsmeļamas iespējas. Pašlaik teksasiešu politiskā ietekme ir vēl lielāka. Minēsim kaut vai to, ka pašreizējais ASV viceprezidents Lindons Džonsons vairākus gadus pārstāvēja Teksasas štata in­tereses senātā.
Pašlaik Džonsons ir viena no spilgtākajām personī­bām amerikāņu politiskajā arēnā. 1960. gada priekšvē­lēšanu kampaņā Džonsons cerēja, ka viņu izvirzīs par kandidātu ASV prezidenta vēlēšanās. Par šo augsto valsts posteni viņš cīnījās līdz pēdējam brīdim. Pat tad, kad 1960. gada vasarā Losandželosā bija sapulcējies demo­krātu partijas kongress, lai izvirzītu kandidātus prezi­denta un viceprezidenta posteņiem un jautājums par Kenedija kandidatūru jau bija gandrīz izlemts, Džon­sons izmēģināja pēdējo līdzekli, Ijai tiktu izvirzīts par kandidātu. Viņa rīcību pat pēc amerikāņu politiskās cī­ņas noteikumiem uzskatīja par nekorektu.
Cenšoties savu konkurentu izsist no segliem, viņš kongresā paziņoja, ka Kenedijs esot neārstējami slims un tāpēc viņam prezidenta postenis nebūšot pa spēkam.
Lai gan Džonsons bija lietojis cīņā neatļautu paņē­mienu, Kenedijs pēc savas kandidatūras izvirzīšanas pats ieteica kongresam Lindonu Džonsonu par vicepre­zidenta, kandidātu. Ar šādu manevru Kenedijs cerēja iegūt dienvidu vareno monopolu un it sevišķi Teksa­sas grupējuma atbalstu, kā arī miljoniem balsu dien­vidu štatos.
Teksasas uzņēmēju interešu aizstāvja izvirzīšana par kandidātu otrajam svarīgākajam valsts postenim bija savdabīgs politisks rekords. Ilgus gadu desmitus valdīja uzskats, ka neviens dienvidu politiskais dar­binieks nevar būt augstos valsts posteņos. Šās politis­kās tradīcijas saknes meklējamas vēl tais laikos, kad risinājās pilsoņu karš starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Lindons Džonsons ir pirmais dienvidnieks, kas lauzis šo tradīciju.
Šādu iespēju viņam deva divi iemesli. Pirmais un pats galvenais iemesls bija tas, ka pēdējos gados stipri palielinājās dienvidu štatu loma valsts ekonomikā un politikā. Teksasas miljardieru grupējums izvirzījās ASV ekonomiskās un politiskās dzīves priekšplānā un, pro­tams, pieprasīja savai ietekmei atbilstošus valsts pos­teņus. Un, ja Teksasas monopolu pārstāvis pašlaik n ASV viceprezidents, tad tā ir šā grupējuma augošās ie­tekmes izpausme.
Zināma nozīme ir arī paša Džonsona politiskajai veiklībai. Vairākus gadus pārstāvot senātā dienvidu ra­sistu un Teksasas naftas karaļu intereses, viņš ar visai izsmalcinātu demagoģiju bija iemantojis liberāla poli­tiķa reputāciju. Pie šā goda viņš bija ticis nevis ar reālu rīcību, bet ar veiklu propagandu. Atšķirībā no citiem dienvidštatu senatoriem Džonsons nekad atklāti neaizstāvēja rasu diskrimināciju. Gluži otrādi, viņš pat dažkārt izteicās, ka nēģeru diskriminācija nav pieļau­jama. Taču patiesībā, būdams demokrātu partijas līde­ris senātā, viņš neuzkrītoši darīja visu, lai atbalstītu dienvidu rasistus.
Grāmatā, ko par Džonsonu sarakstījis buržuāziskais žurnālists Roberts Rigss, teikts, ka 1959.gadā, kad se­nāts mēģināja reāli ierobežot rasistus, to aizkavējis tieši Džonsons.
Kopš seniem laikiem amerikāņu senāta ir speķa šāds noteikums: katram senatoram ir tiesības kāpt tri­bīnē un runāt neierobežoti ilgi. Viņš var runāt, kas vien viņam tīk, var balsī lasīt bībeli, stāstīt anekdotes, īsi sakot, izpļāpāties pēc sirds patikas. Viņu ierobežo tikai divas prasības: jārunā nepārtraukti un katrā ziņā jāstāv kājās. Apsēsties viņš nedrīkst.
Šo noteikumu jau ilgus gadu desmitus izmanto se­natori — rasisti, cīnoties pret likumiem, kas ierobežotu nēģeru diskrimināciju. Tiklīdz kāds ierosina senātā ap­spriest šādu likumprojektu, dienvidu senatori cits pēc cita dodas uz tribīni un saka bezgalīgas runas. Cits citu nomainot, viņi runā vienu, divas, trīs, piecas die­nas, kamēr spīkers paziņo, ka likumprojekts par tiesību piešķiršanu nēģeriem no dienas kārtības svītrots. Šo taktiku Amerikā dēvē par «flibustjeru obstrukciju». Šā­dā veidā desmitiem reižu aprakti pat visniecīgākie mēģinājumi kaut kā atvieglot nēģeru stāvokli.
Beidzot — 1959.gadā mēģināja atcelt šo nejēdzīgo noteikumu, ar kura palīdzību rasisti bloķē sev nepatī­kamo likumu pieņemšanu. Cilvēks, kas to nepieļāva, kas lika svaru kausos visu savu ietekmi, lai saglabātu neskartu «flibustjeru» taktiku, bija «liberālis» Lindons Džonsons, Lindonam Džonsonam ir ļoti cieši sakari ne vien ar Teksasas naftas rūpniekiem, bet arī ar dienvidu štatu plantatoriem. Viņu pašu protežē naftas karaļi, sievas rados ir bagātie dienvidu plantatori. Viņa sievas vectēvs bija viens no Alabamas lielākajiem zemes īpašnie­kiem. Džonsona kundze no tā mantojusi miljoniem dolāru, lielus meža masīvus un kokvilnas plantācijas tūkstošiem akru platībā, kur no gaismas līdz tumsai sviedrus lej laukstrādnieki nēģeri.
Bagāta dienvidu muižnieka manieres Lindons Džon­sons neatmeta arī Vašingtonā. Palasīsim, kā Lindona Džonsona darba stilu apraksta viņa biogrāfs Rigss: «Džonsons un trīs vai četri viņa sekretāri strādā lielās istabās ar augstiem griestiem. Jau pirmā istaba ir pār­steidzoši liela, ja to salīdzina ar parastajām istabām. Bet šajā telpā trīs sekretāri tikai reģistrē teksasieša apmeklētājus. Blakus ir otra istaba, par kuru var droši teikt: nepārskatāma. Ienākot pa durvīm, apmeklētājs redz Džonsonu sēžam daudzu jardu attālumā pie mil­zīga rakstāmgalda. Abu istabu sienas pārvilktas ar mai­gi zaļu drānu, lai mazinātu rakstāmmašīnu un telefonu zvanu troksni. Augstos logus sedz aizkari «blāva zelta» krāsā. Telefoni — zaļi. Karaliskā apkārtne attiecīgi ie­tekmē apmeklētāju.»
Teksasas miljardieri bija sajūsmināti, ka Džonsonu ievēlēja par ASV viceprezidentu. Viņiem radās jauna iespēja palielināt sava ekonomiskā grupējuma ietekmi, iekarot jaunas pozīcijas ASV ekonomikā un politikā.
Pēdējā laikā aizvien lielāka loma Teksasas finansu grupējumā ir jaunākās paaudzes pārstāvjiem. Šai sa­karā mēs atgriezīsimies pie Klinta Merčisona mantinie­kiem, plašāk pastāstīsim par viņiem un viņu darbību, jo šie jaunie plēsoņas ir ne tikai Teksasas, bet visu amerikāņu lielkomersantu tipiski eksemplāri.
Stāstot par Merčisona bērniem, mēs jau minējām viņa meitu Lupiju. Tomēr tēva galvenā cerība ir abi viņa dēli — Džons un Klints, juniors. Džons, vecākais dēls, piedzima 1922.gadā, Klints ir par diviem gadiem jaunāks. Vecais Merčisons audzināja dēlus savā garā. Pats viņš bija sācis ar skunksa ādiņu pārdošanu un arī dēlus sāka apmācīt spekulācija kopš mazotnes. Džons Merčisons aizkustināts atceras savu pirmo tirdzniecības operāciju. «Man toreiz bija 10 gadu,» viņš stāsta. «Tēvs man pārdeva telēnu par 25 dolāriem. Naudu no manis viņš neņēma, tikai rakstisku solījumu, ka pēc zināma laika es viņam atdošu 25 dolārus ar pro­centiem. Pēc kāda laika es izdevīgi pārdevu telēnu un, atdevis tēvam parādu ar procentiem, atlicināju kaut ko arī sev.»
Kad brāļiem bija mazliet pāri divdesmitiem, tēvs viņiem iedeva krietnu žūksni naudas, lai viņi varētu patstāvīgi piekopt biznesu, un abi sāka spekulēt, cik jaudas. Lai gan pakalpīgā prese, kas atrodas Merčisonu kalpībā, ceļ abus brāļus gandrīz vai debesīs, nevienam no viņiem nav kaut cik izcilu spēju. Tāpēc savos pir­majos veikalos viņi piedzīvoja lielas neveiksmes.
Džons vispirms zaudēja daudz naudas, spekulēdams ar kokmateriāliem, bet pēc tam palaida vējā vairākus miljonus tēva naudas neveiksmīgos urāna rūdas meklē­jumos. Klints, juniors, izvērsa Dallasas pilsētā dzīvokļu celtniecību, kas, pēc tēva domām, deva iespēju nopel­nīt vairākus miljonus dolāru. Tomēr Klints, juniors, šai pasākumā zaudēja pusmiljonu.
Vecā Merčisona tuvi paziņas stāsta, ka saniknotais ģimenes galva pasaucis dēlus un bargi viņus nostros­tējis: «Neveiksmes ir dārgs prieks, kas atļauts tikai vienu reizi. Skatieties, lai otrreiz neiekristu, citādi at­ņemšu visu naudu.» Tēva draudi līdzēja, un kopš tā laika brāļi Merčisoni, nežēlojot naudu, iesaista savās komercoperācijās pieredzējušus veiklus administrato­rus, padomniekus un konsultantus.
Tikai ar to, kā arī ar tēva milzīgajiem kapitāliem un plašajiem komerciālajiem sakariem, nevis ar kaut kādām «jauno Teksasas vilku» izcilām spējām izskaid­rojams, ka pašlaik jaunie Merčisoni ne tikai kon­trolē kapitālus viena miljarda dolāru apmērā, bet sa­vās veikala operācijās ir pārkāpuši Teksasas robežas un tiek respektēti pat Volstrītā.
Džons un Klints Merčisoni nav nedz rūpnieki, nedz baņķieri, bet gan tipiski spekulanti. Viņi iegulda savu naudu visdažādākajos uzņēmumos, visdažādākajās biz­nesa nozarēs, ja tikai var gūt lielākus ienākumus. Lai raustu dolārus, viņi ceļ dzīvojamos namus, dibina būv­materiālu sabiedrības. Viņiem pieder divas kuģniecības līnijas, vairākas apdrošināšanas sabiedrības utt.
Viena no jauno Merčisonu pēdējām ienesīgākajām operācijām bija apstrādāšanai nederīgas zemes uzpirk­šana Ņūorleānas apkaimē. Viņi šeit nopirka 32 tūksto­šus akru par 300 dolāriem akrā. Paredz, ka, pilsētai strauji augot un tās teritorijai paplašinoties, pēc 10 gadiem šās zemes vērtība pieaugs līdz 500 tūksto­šiem dolāru akrā.
Taču visas šīs spekulācijas bijušas sīkums salīdzi­nājumā ar to, kas aprakstīta žurnāla «Time» 1961.gada 16.jūnija numurā. Šī operācija deva iespēju brāļiem Merčisoniem kontrolēt «Allegany Corporation» — vie­nu no Volstrītā grupējuma lielākajām rūpniecības sa­biedrībām. Šai sabiedrībai pakļautas vairākas dzelzceļu maģistrāles un liela apdrošināšanas sabiedrība. «Alleg­any Corporation» ietekmes sfērā ir vairākus miljar­dus dolāru lieli kapitāli.
«Allegany Corporation» pāreja Merčisonu rokās bija ne vien viņu ietekmes sfēras pieauguma izpausme, bet notikums ar milzīgu nozīmi amerikāņu biznesa pa­saulē. Kļuva skaidrs, ka Teksasas uzņēmēji ne tikai aktīvi konkurē ar visvarenākajām ASV monopolu ap­vienībām, bet arī ielaužas to svētnīcā, iekarojot pozī­cijas Volstrītā.
Tik lielu uzvaru Merčisoni spēja izcīnīt vispirms tāpēc, ka viņi, vienkāršos vārdos runājot, apveda ap stūri konkurentus, kas bija mazliet vecmodīgi, kā teikts amerikāņu presē. Bet bija vēl otrs — galvenais ie­mesls: aiz jaunajiem, nekautrīgajiem brāļiem stāvēja viss Teksasas miljardieru grupējums, kas uzskatīja par goda lietu uzvarēt šai Teksasas grupējuma pirmajā uz­brukumā saviem varenajiem pretiniekiem. Brāļu Merči­somi operācija bija līdzīga R. Janga operācijai, par kuru stāstījām iepriekš.
Brāļu Merčisonu galvenais pretinieks šai sadursmē bija «Allegany Corporation» bijušais galva miljar­dieru Vūlvortu mantinieks septiņdesmitgadīgais Alans P. Kerbijs. Brāļi Merčisoni un viņu tēvs nebija tik bagāti kā Kerbijs, kuram piederēja lielāki kapitāli. Ta­ču šai gadījumā viņš cīnījās viens pats. Tai laikā Vol­strītā vēl nebija pienācīgi atskārtusi, cik bīstama ir teksasiešu konkurence, kad viņi rīkojas tik saliedēti kā šai sadursmē.
Vispirms Merčisoni sāka klusītēm biržā uzpirkt «Allegany Corporation» akcijas. «Saskaņā ar mūsu stratēģisko plānu,» vēlāk dižojās Džons Merčisons, «mēs centāmies nopirkt pietiekami daudz akciju, lai pār­ņemtu kontroli savās rokās.» Kad šī ziņa nonāca līdz Kerbijam, kas līdz tam brīdim bija pavisam drošs par savām pozīcijām un dzīvoja bezrūpīgi, viņš steigšus sāka uzpirkt biržā akcijas, lai jo drīzāk iegūtu savās rokās 51 procentu no šās sabiedrības akcijām un jo­projām varētu saimniekot sabiedrībā. Tad brāļi Mer­čisoni publiski paziņoja, ka viņi vairs nedomā nostip­rināties šai sabiedrībā, pārtrauc tās akciju pirkšanu un iegādātās akcijas pārdos.
Daļu no savām akcijām Merčisoni patiešām laida apgrozībā. Notrulinājuši tādā veidā Kerbija modrību, viņi slepus visās malās turpināja meklēt šās sabied­rības sīkos akcionārus, ar labu vai ļaunu piespiežot viņus pārdot akcijas. Kad Kerbijs atģidās, bija jau par vēlu. Ieguvuši akciju kontrolpaketi, Merčisoni konsul­tējās ar izcilākajiem amerikāņu juristiem un apsūdzēja Kerbiju sabiedrības sliktā vadīšanā, panāca viņa atcel­šanu no sabiedrības vadītāja amata.
Tā Teksasas miljonāri nostiprinājās Volstrītā. Tiesa, cīņa vēl nav beigusies. Pareizāk būtu teikt, ka tā tikai sākas. Juzdami briesmas, Volstrītā biznesmeni saliedēja savas rindas un nu gaida izdevīgu brīdi, lai dotu pret­triecienu. Arī Kerbijs alkst cīņas. «Merčisoni grib, lai es pilnīgi atteiktos no spēles,» viņš teica preses pār­stāvjiem, kas ar interesi seko divu monopolistisko mil­zeņu cīņas gaitai. «Tomēr es nepavisam to nedomāju darīt. Es neticu šo zeļļu spējām.»
Zīmīgs fakts: veikli un izmanīgi sagrābuši «Allegany Corporation», brāļi Merčisoni sāka justies daudz nedrošāk, kad bija kļuvuši par šās sabiedrības saim­niekiem. Viegli orientējoties spekulatīvajos darījumos, viņi apmulst, kad konkrēti jāvada viena vai otra sa­biedrība. Džons Merčisons pat atklāti atzinās, ka viņš nevarot iedomāties, ka jāvada šai sabiedrībai piede­rošie dzelzceļi, lai tie dotu peļņu.
Drīz pēc tam, kad Merčisoni bija pie veikuši Kerbiju, amerikāņu prese ziņoja, ka Merčisoni meklējot pieredzējušus administratorus, kas prastu viņiem raust peļņu no «Allegany Corporation» dzelzceļiem un ap­drošināšanas sabiedrībām. Pašreiz tā ir visai tipiska amerikāņu lielā biznesa karaļu prakse.
Vai tas spilgti neilustrē PSKP Programas tēzi, ka «monopolistiska buržuāzija ir lieks piedēklis sabiedris­kajā organismā, tā kļuvusi nevajadzīga ražošanas pro­cesam. Algoti direktori, inženieri un tehniķi pārvalda rūpnīcas un fabrikas. Monopolisti dzīvo kā parazīti, kopā ar saviem sulaiņiem aprīdami lielu daļu nacionālā ienākuma, ko rada proletāriešu un zemnieku darbs.»
Spilgti parazītiskā dzīves veida pārstāvji ir arī jaunie Merčisoni.
Kāpēc lai viņi noņemtos ar materiālo vērtību radī­šanu? Daudz vieglāk un patīkamāk ir tērēt naudu, ko nopelnījuši citi. Šai ziņā jaunie Merčisoni patiešām nav mācāmi. Mēs jau stāstījām par viņu tēva un māsas Lu­pi jas dzīves veidu. Palasīsim, kā amerikāņu žurnālā «Time» aprakstīta pašu brāļu Merčisonu dzīvīte: «Brāļiem ir pietiekami daudz naudas, lai dzīvotu pēc patikas, bet patīk viņiem lepna dzīve. Dallasas apkaimē Džons kopa ar savu sievu un četriem bērniem apdzīvo milzīgu angļu Tjudoru stilā celtu namu, kas atrodas div­simt akru liela dārza vidū. Šai namā ir bataljons da­žādu sulaiņu, šeit savākta ļoti bagāta abstraktās mākslas kolekcija. Uz savas firmas pārvaldes kantori viņš brauc ar visdārgāko automobili. Tālākiem brau­cieniem Džons Merčisons izmanto lepnu lidmašīnu, kas speciāli izgatavota pēc viņa pasūtījuma. Lai lidmašīna būtu vienmēr tuvumā, viņš divas jūdzes no mājas iz­būvējis privātu lidlauku.»
Klints, juniors, stāsta žurnāls, «dzīvo daudz pieti­cīgāk». Savrupmājā, ko viņš apdzīvo kopā ar sievu un bērniem, neesot ne pussimt istabu. Taču, piebilst žur­nāls, šī pieticība ir pagaidu parādība. Izrādās, ka jau septiņus gadus Klints, juniors, būvē fantastisku namu, par kuru lepnāks nekas vēl nav bijis. Šai milzīgajā namā, kas celts rančo stilā, raksta «Time», būs elek­tronu bārs, kas pagatavos jebkurus kokteiļus, būs ļoti komplicēta un asprātīga sakaru sistēma. Namā — simtiem istabu. Dārzā — peldbaseins, kas ir pietiekami liels, lai tajā varētu peldēt okeāna laineris «Queen Mary». Nebūdams vēl pilnīgi apmierināts, Klints Mer­čisons ieguva savā īpašumā... kādu salu Bahāmu arhipelāgā. Tur viņš uzcēla villu, uzbūvēja lidlauku un šad tad aizbrauc uz turieni atpūsties. Tādi ir šie amerikāņu bagātnieku elites tipiskie pārstāvji, Teksasas miljo­nāru lepnums, izdaudzinātie Teksasas baroni.
Teksasas baroni ir visjaunākā ekonomiskā grupa starp ASV monopolistiskajām apvienībām. Viņi uz­nāca arēnā jau pēc otrā pasaules kara, taču savu no­vēlošanos tie cenšas kompensēt ar kāpinātu aktivitāti kā ekonomiskā, tā politiskā jomā. Jau ar savu rašanos vien šī grupa iemantoja Rokfelleru un Mellonu mo­nopolistisko apvienību niknu naidu. Konkurence un slepenais karš starp šiem monopolistu klaniem stipri ietekmē ASV ekonomisko dzīvi.
Novēlošanās laupīja teksasiešiem vēl vienu iene­sīgu biznesa nozari — ārzemju kapitālieguldījumus, kas pilnīgi atradās viņu vareno konkurentu rokas. Tāpēc ar jo lielu negausību viņi cenšas izkratīt dolārus no savu tautiešu kabatām. Ar ko tikai nenodarbojas Tek­sasas baroni! Uzsākuši ar naftu, viņi grābj visu, kas vien ir pa rokai, pērk dzelzceļus un universālveikalus, izdod laikrakstus un finansē slepenus netiklības pe­rēkļus, dibina bankas un iespiežas kara rūpniecības koncernos.
Raksturīgi, ka teksasieši un vispirms Hants saskatīja trakgalvīgajā senatorā Makartijā — viņš vairs nav starp dzīvajiem — saviem mērķiem atbilstošu politiķi, tāpēc plaši atvēra viņam savus seifus un finansēja visus viņa pasākumus. Hants un Kallens ar saviem līdzekļiem organizēja speciālu propagandas iestādi «Facts Forum», kas ar radio un televīzijas starpniecību visa Amerikā plaši propagandēja ultrareakcionāras ide­jas. Pats Nlakartijs reiz atzinās, ka bez «Facts Forum» viņš nebūtu ieguvis vārdu ASV politiskajā dzīvē.
Ar Makartiju Teksasas baroni saistīja tālu ejošus politiskus plānus. Ne velti viņš atklāti stāstīja par savu nodomu tikt Baltajā namā, kļūt par ASV prezidentu. Iznireļi baroni cerēja, ka «iznirelis Džo» (tāda bija Makartija palama senātā) palīdzēs viņiem iegūt noteicošas pozīcijas Vašingtona. Viņus apmierināja arī ultrareakcionara politiska fizionomija. Tā kā Teksasas jaunba­gātniekiem visi kapitāli bija Amerikas Savienotajās Valstis, viņi kopa ar saviem kolēģiem Vidējos Rie­tumos vairāk par visiem citiem bija ieinteresēti pastip­rināt amerikāņu strādnieku ekspluatāciju.
Teksasas jaunbagātnieki. . . Viņi ļoti labi attaisno šo nosaukumu, kas radies franču valodā un nozīmē «ba­gāts iznirelis», cilvēks, kas sarausis naudu militārās un citas spekulācijās. Viņu raksturīgās iezīmes ir zemiska nekautrība, pašpārliecība, nelāgi paradumi un tieksme spīdēt, bet, galvenais, mantrausība, cenšanās raust naudu ar visiem līdzekļiem, lai cik atbaidoši tie būtu.
Teksasas baroni — tipiski jaunbagātnieki, kas ir truli un alkatīgi, uzpūtīgi un nejūtīgi pret visu, kam nav sakars ar dolāriem, bezgala reakcionāri un neiedo­mājami ciniski. Tādi ir šie amerikāņu kapitālistu spilg­tākie pārstāvji XX gadsimta vidū.

SLEPENAS SVIRAS

Klusa, idilliska miera pilni ir rīti Hotspringsā — viena no lepnākajām pasaules kūrvietām, kas atrodas Virdžīnijas štatā. Taču kādā 1960.gada maija rītā šeit valdīja neparasta rosme. Pie greznas viesnīcas, kas drī­zāk atgādināja pili, ar klusu švīkstoņu cits pēc cita piestāja eleganti automobiļi. Katra automobiļa vērtība bija lielāka par visiem viduvēja buržuja kapitāliem. Pie mašīnām steidzās livrejās tērpti sulaiņi, kas ar savu majestātisko izskatu drīzāk atgādināja ministrus. Plaši atvēruši mašīnu durvis, viņi godbijīgi nolieca galvas no tām izkāpušo eleganto kungu priekšā.
Limuzīni plūda bezgalīgā straumē. Likās, ka šai no­stūrī, desmitiem jūdžu no pilsētu trokšņa, notiek vis­lepnāko, visātrāko un visdārgāko Amerikas automobiļu skate.
No pēdējā limuzīna izrāpās ronim līdzīgs, korpu­lents vīrs ar briljanta gredzeniem strupajos pirkstos. Kad viņš bija iegājis ēkā, viesnīcas durvis aizvērās. Dzirdēja ārpusē stāvošo godbijīgos čukstus: «Pats Mellons!» Pie durvīm nostājās vairāki spēcīgi vīri, kas ar savām drūmajām sejām it kā gribēja teikt, ka neviens mirstīgais neiekļūs šai svētnīcā, kur, acīm redzot, uz svarīgām pārrunām sapulcējušies 60 augstprātīgi džentl­meņi.
Kas bija šie cilvēki, un kāpēc tie, atskatīdamies ka zagļi, privātpolicijas apsardzībā pulcējās šai nomaļajā vietā? Kāpēc viņi centās slēpt savu tikšanos no svešam acīm?
1960.gada 11.maijā Hotspringsā saradās paši Amerikas Savienoto Valstu varenie. Viņi šeit uzturējās veselas četras dienas un naktis. Četras dienas vislielāko Amerikas banku, vislielāko rūpniecības koncernu, ap­drošināšanas sabiedrību, finansu un rūpniecības apvie­nību prezidentu un direktoru kabineti bija tukši. Morganu un Mellonu, Rokfelleru un Fordu, Diponu un Džanīni, Merčisonu un Hannu impēriju vadītāji, pa­metuši visus savus kārtējos darbus, gari un plaši ap­spriedās Hotspringsā.
Hobarts Rouens — viens no žurnāla «Harpers Magazine» pazīstamākajiem reportieriem — nepavisam necentās atmaskot amerikāņu biznesa magnātu intrigas. Viņš tikai klīda pa pilsētām un ciematiem, meklēdams kārtējo sensāciju. Nojauzdams šādu sensāciju, Rouens slepus sekoja kādam miljardierim un tieši tais dienas nokļuva lepnajā kūrvietā. Piesardzīgi slēpjoties un iz­vairoties no detektīviem — ar viņiem joki nebūtu, arī par respektablā žurnāla korespondenta kartīti tie tikai pasmīnētu, — Rouens no tālienes vēroja amerikāņu lielbiznesa magnātu slepeno konferenci.
Pēc tam žurnālā parādījās viņa reportāža. No re­portāžas kļuva zināma kā pati sanāksme, tā arī tas, ko varēja redzēt no blakus nama vārtiem vai arī pa ielas otrā pusē esošās viesnīcas logiem. «Priekšpusdienas,» stāstīja reportieris, «notika apspriedes, bet pēcpus­dienas bija paredzētas neoficiālām pārrunām, golfam, izjājieniem un citiem sporta veidiem. Pirms pusdienām notika elegantas pieņemšanas ar konfidenciālām saru­nām. Pašām pusdienām nepavisam nebija parādes rak­sturs un^ spriežot pēc visa, tajās turpinājās lietišķas sa­runas.»
Bet ne jau pusdienu dēļ rūpniecības un finansu magnāti pameta savu darbu un steidzās uz apspriedi. Skopas rindas pasaules preses slejās drīz vēstīja, ka viņi šeit apspriedās par to, kā vēl vairāk pastiprināt drudžaino bruņošanos, kā vēl vairāk uzkurināt kara his­tēriju. Nav brīnums, ka šoreiz šie biznesmeni centās izvairīties no svešiem skatieniem, kaut gan parasti viņi tik ļoti mīl intervijas un dievina reklāmu.
Hotspringsas apspriedei, par kuru tais dienās nezi­ņoja neviens ar savu «neparasto informācijas ātrumu» izreklamētais amerikāņu laikraksts, sevišķi svarīga no­tikuma raksturu piešķīra arī tas, ka otrajā dienā finansu un rūpniecības magnātu slepenajai sapulcei piebiedrojās Ričards Niksons, kas toreiz bija ASV vi­ceprezidents. Tas viss notika īsi pirms Eizenhauera brauciena uz PSRS, ASV, Anglijas un Francijas valdību vadītāju apspriedi Parīzē, ko amerikāņu imperiālisti pēc dažām dienām nekautrīgi torpedēja.
Tā amerikāņu preses slejās nokļuva viena no ne­daudzajām ziņām, kas ļauj spriest par slepenajām svi­rām Amerikas Savienoto Valstu iekšējā un ārējā poli­tikā. Amerikāņu buržuāziskā propaganda visādi cenšas noklusēt par šīm svirām. Klausoties tās lakstīgalu balsīs, var likties, ka ASV valdībai rūp tikai ameri­kāņu tautas vairākuma intereses, ka runas par rūpnie­cības un finansu magnātu ietekmi ir tikai komunis­tiskās propagandas izdomājums un nekas vairāk. Pat vienkārša loģika atspēko šādus apgalvojumus. Būtu pilnīgs absurds teikt, ka Vašingtonas politisko kursu vienlīdz ietekmē kāds Džons Smits, kura «kapitāla» tikko pietiek paša un ģimenes dienišķajai maizei, un, teiksim, misters Jūnijs Spensers Morgans, misters Džons Rokfellers III vai misters Henrijs Fords II.
Bet mums nav jābalstās tikai uz loģiku vien. Lai gan amerikāņu prese neraksta ne pušplēsta vārda par slepenajām svirām, kas darbina ASV valdības mehā­nismu, laiku pa laikam parādās atsevišķi ziņojumi, uz­peld atsevišķi fakti, kas tikai jāapkopo, lai redzētu, kā Amerikas nekronētie karaļi neierobežoti un suvereni valda šai lielākajā mūsdienu kapitālisma zeme.
Starp amerikāņu biznesa dūžiem noris nikna konku­rences cīņa. Viņi ik brīdi ir gatavi ķerties cits citam pie rīkles, lai atņemtu sāncensim izdevīgu pasūtījumu vai atvilinātu klientu. Tomēr amerikāņu kapitālistu mērķi ir vieni un tie paši. Amerikāņu monopolisti visi kā viens sapņo par visas pasaules bagātību sagrābšanu. Viņi visi kā viens cenšas no darba cilvēka izsūkt mak­simālu peļņu. Viņi visi kā viens ienīst gaišo, progre­sīvo, bet par visu vairāk Padomju Savienību un visu sociālisma nometni. Šī vienība atspoguļojas politiskajā kursā, ko ietur amerikāņu monopolu izpildu orgāns — ASV valdība.
Lai nospraustu vienotu politisku kursu, lai izstrādātu konkrētus pasākumus šā kursa īstenošanai, lielākie amerikāņu monopoli izveidojuši sevišķu organizāciju sistēmu, izkopuši metodes, kā formulēt un ieviest valsts politikā galvenos monopolu politiskā kursa vir­zienus.
Amerikas Savienotajās Valstīs ir divas organizācijas, kas aptver gandrīz visas rūpniecības un finansu sabied­rības, kurām ir kaut cik jūtama nozīme valsts ekono­miskajā dzīvē. Šīs organizācijas ir Nacionālā rūpnieku asociācija (saīsināti NRA) un Amerikas tirdzniecības palāta.
Nacionālā rūpnieku asociācija tika nodibināta 1895.gadā. Tā bija nepieciešama strauji augošajiem amerikāņu monopoliem, kas visnotaļ centās koordinēt savu rīcību ekonomisku mērķu sasniegšanā, cīņā pret strādnieku šķiru, iekšējās un ārējās politikas vispā­rējo principu formulēšanā un īstenošanā.
Pašlaik NRA aptver vairāk nekā 17 500 ASV firmu un sabiedrību. NRA sastāvā ir arī štatu rūpnieku aso­ciācijas, rūpniecības nozaru nacionālās asociācijas un dažas citas lielbiznesa organizācijas. Uzņēmumi, kas pieder Nacionālās rūpnieku asociācijas biedriem, ražo vairāk nekā 90 procentu no visas ASV rūpniecības pro­dukcijas. Lielum lielais amerikāņu rūpniecības strādnieku vairākums strādā rūpnīcās un fabrikās, kuru īpašnieki ir NRA biedri.
Visu Nacionālās rūpnieku asociācijas darbību no­saka lielmonopolisti, izmantojot šim mērķim savus tiešos un maskētos pārstāvjus NRA orgānos.
Trīsdesmitajos gados senatora Lafoleta komisija savos dokumentos_ noradīja, ka jau 1918.gadā NRA iz­veidojusi tā dēvēto speciālo konsultatīvo komiteju, kuras darbība vienmēr tika turēta lielā slepenībā. Šai komiteja bija pārstāvētas Morganu «United States Steel Corporation», «General Electric» un «American Tele­phone and Telegraph Company», Rokfelleru «Standard Oil Company of New Jersey», Morganu un Diponu «General Motors Corporation», Diponu «E.I.Du Pont de Nemours and Company» un «United States Rubber Company», Mellonu «Westinghouse Electric and Manu­facturing Company», kā arī Vidējo Rietumu kapitā­listiem piederošās «International Harvester Company» un «Goodyear Tire and Rubber Company». Komiteja sagatavoja svarīgākos iekšpolitiskos un ārpolitiskos lēmumus, kurus īstenoja NRA orgāni un monopolu aģenti ASV valdībā.
Arī konservatīvais amerikāņu žurnāls «Harvard Business Revue» atzina, ka visus jautājumus Nacionā­lajā rūpnieku asociācijā izšķir vislielāko monopolistisko apvienību vadītāji. «Faktiski,» rakstīja žurnāls, «gal­venie noteicēji NRA vadībā ir pavisam šauras bagā­tāko rūpniecības firmu grupas pārstāvji. Pēc oficiāliem datiem, laikā no 1933. līdz 1946. gadam 125 sabiedrībām bija 63 procenti vietu valdē, 88 procenti vietu finansu komitejā un 52 procenti galveno administratīvo pos­teņu. Šai grupā ir apmēram 0,8 procenti no pašreizējā asociācijas locekļu kopskaita un nekad nav bijis vairāk par 4 procentiem.» Kā redzams, arī pašā Nacionālajā rūpnieku asociācijā lomu sadalījums vispirms ir atka­rīgs no tajā ietilpstošo monopolu kapitāliem.
Nacionālās rūpnieku asociācijas struktūra ir rūpīgi pārdomāta. Visi asociācijas biedri — kā lielie, tā arī vidējie biznesmeni — ievēlē NRA valdi, kurā ir 157 cilvēki. Tas, kā saka, ir pirmais siets. Valdē vidējo ka­pitālistu pārstāvju nav. Visi 157 cilvēki, kas darbojas visas asociācijas vārdā, ir amerikāņu lielkapitālisti.
Valde savukārt ievēlē izpildu komiteju. Tas jau ir otrais siets. Tas sijā ļoti rūpīgi. Caur šo sietu izpildu komitejā nevar iekļūt nedz vidējie kapitālisti, nedz arī parasti lieluzņēmēji. Tikai vislielākie no lielākajiem, visbagātākie no bagātajiem, multimiljardieri,_ visvare­nāko rūpniecības un finansu apvienību vadītāji saņem pilnvaras rīkoties Nacionālās rūpnieku asociācijas vārdā un nekontrolēti saimniekot tajā valdes sesiju starplaikos. Jāpiebilst, ka valdes sesijas tiek sasauktas neregulāri. Izpildu komitejā ir 17 cilvēku. Jau ilgus gadu desmitus šeit ir vienas un tas pašas personas, vienu un to pašu Morganu, Rokfelleru, Diponu, Mellonu un citu rūpniecības un finansu magnātu pārstāvji.
NRA sēdeklis ir Ņujorkā._ Divpadsmit NRA reģio­nālās nodaļas atrodas Atlanta, Bostonā, Čikāgā, Detroitā, Haustonā, Losandželosā, Mineapolisa, Ņujorka, Pitsburgā, Portlendā, Santluīsā un Sanfrancisko. Katra šāda nodaļa parasti aptver vairākus štatus. NRA Bostonas nodaļai, piemēram, nodoti Konektikutas, Masačusetas un Ņūhempšīras štati. Čikāgas nodaļa savukārt kontrolē Ilinoisas, Indiānas un Aijovas štatus. Detroitas nodaļai pakļauti Mičiganas un Ohaijo štati utt. Reģio­nālās nodaļas vada NRA viceprezidenti, kas kopa ar NRA valdes locekļiem rūpējas par monopolu interesēm sava rajona štatos, kur parasti atrodas viņu personiskie uzņēmumi un tirdzniecības nami.
NRA darbība aptver visu ASV teritoriju un ietekme visu ASV iekšējo un ārējo politiku.
NRA valdes pārskata ziņojuma, kas publicēts 1950, gadā, teikts, ka «Nacionālā rūpnieku asociācija cenšas panākt vienotus amerikāņu rūpnieku uzskatus par vis­pārējām problēmām... Asociācija ir visas nācijas or­ganizācija, kurā visu ekonomikas nozaru rūpnieki, kristalizējot savus uzskatus, izstrādā politiku un kārtējo pasākumu programmas...»
Nacionālajai rūpnieku asociācijai ir daudz komiteju, ar kuru palīdzību tā kontrolē ASV iekšējo un ārējo politiku.
Viens no Nacionālās rūpnieku asociācijas specializē­tajiem orgāniem ir tā dēvētā NRA valdības kontraktu konsultatīvā grupa. Tā ir cieši saistīta ar dažādiem re­soriem un ministrijām un faktiski jau iepriekš nosaka, kādai sabiedrībai vai firmai nodot vienu vai otru iene­sīgu valdības pasūtījumu. Nav brīnums, ka visizdevī­gākos, vislielākos pasūtījumus saņem nedaudzas izre­dzētas sabiedrības, kas pieder Amerikas nekronēto karaļu dinastijām.
Svarīgi asociācijas orgāni ir arī Starptautisko attie­cību komiteja un tā dēvētā Starptautisko attiecību kon­sultatīvā grupa. Tās abas lielā mērā nosaka un vada ASV ārpolitiku. Abos orgānos ir ietekmīgi finansisti un rūpnieki. Šeit darbojas Morganu «United States Steel Corporation» un «General Electric», Rokfelleru «Chase Manhattan Bank» un vairāku viņu naftas sabiedrību, Diponu «Du Pont de Nemours» un «United States Rubber», Mellonu «Aluminium Company of America» un «Westinghouse Electric International Company», kā arī citu monopolistisko apvienību pārstāvji.
Nacionālajai rūpnieku asociācijai ir speciāli or­gāni — sakaru uzturētāji ar valdību, kā arī NRA cen­trālā aparāta filiāle ASV galvaspilsētā.
Šī filiāle koordinē un vada tā dēvētos lobistus, lielo monopolistisko apvienību aģentus, kas kongresā un valdības orgānos virza uz priekšu vienu vai otru likum­projektu un darījumu, kā arī cenšas ietekmēt atbildīgos ierēdņus un kongresa locekļus. Par filiāles darbības raksturu var spriest pēc memoranda, ko tā iesniedza kongresa ekonomiskajai komisijai 1959.gadā. «Nemitīgās prasības palielināt izdevumus darbaspēka algošanai,» teikts šai dokumentā, «izskaidrojamas ar organizēto strādnieku pārliecīgo spēku, pret ko enerģiski jācīnās.»
Šo vārdu īstā jēga tika izskaidrota 1959.gada de­cembrī, kad notika NRA 64.kongress. No kongresa tri­bīnes tika atklāti paziņots, ka «Tafta un Hartlija likums nav pietiekams un cīņai pret amerikāņu darbaļaužu streiku kustību jāpieņem jauni likumi».
Ar dažādiem paņēmieniem NRA izmanto savās in­teresēs daudzus amerikāņu politiskos darbiniekus.
Savā grāmatā «Amerikāņu demokrātija bez aizsega» profesors Bleisdels raksta, ka NRA iztērē milzīgas summas, «lai ietekmētu kongresa locekļus». Pēc ofi­ciāliem datiem, kurus viņš min, NRA šādām vajadzī­bām ik gadus izdod apmēram 150 miljonu dolāru, kas, protams, nav viss, jo faktiskie izdevumi ir lielāki. Kā norāda Bleisdels, šīs darbības formas ir ļoti dažādas: dažkārt organizē propagandas kampaņas, lai labvēlīgi noskaņotu sabiedrisko domu viena vai otra likumpro­jekta pieņemšanai, dažkārt nodrošina likumprojektu pieņemšanu kongresā, «ietekmējot» kongresa locekļus.
Dažus Nacionālās rūpnieku asociācijas pašreizējās programas iekšpolitiskos pamatprincipus 1942. gadā iz­strādāja Lamots Dipons — Diponu koncerna vadītājs, kas toreiz bija NRA goda viceprezidents. Slēgtā NRA speciālās komisijas sēdē viņš prasīja samazināt no­dokļus sabiedrībām un grupām ar lielu ienākumu un palielināt nodokļus personām ar mazu ienākumu, at­ņemt arodbiedrībām jebkādas tiesības jaukties rūp­nieku un strādnieku savstarpējās attiecībās, kā arī likvidēt visas valdības iestādes, kas ierobežo «brīvo komerciniciatīvu».
Otra vadoša amerikāņu monopolu organizācija ir Amerikas tirdzniecības palāta, ko nodibināja 1912.gadā. Tajā apvienojušās 3200 organizācijas un 21 tūkstotis at­sevišķu uzņēmēju. Bet arī šās organizācijas priekšgalā ir tās pašas šaurās aprindas, tie paši banku un sabiedrību pārstāvji, kas rīkojas Nacionālajā rūpnieku asociācijā.
Amerikas tirdzniecības palātai ir plašs, ļoti rūpīgi noorganizēts štābs galvaspilsētā, lai atrastos tuvāk aug­stākajām valdības iestādēm. Amerikas tirdzniecības pa­lātas sienās dzimušas daudzas programas, kas vēlāk kļuva par Vašingtonas politiskā kursa pamatu. Tieši šeit, kādā tirdzniecības palātas locekļu sēdē, formulēja prasības, par kuru turpmāko atveidu kļuva bēdīgi sla­venā «lojalitātes pārbaudes programa». Tā vainago­jās ar apkaunojošu parādību — specifisko amerikā­nisko fašisma formu — makartismu.
Kā redzam, amerikāņu monopoli nepavisam nerī­kojas nošķirti cits no cita. Apvienojuši rūpniecību un finanses, viņi uzskata par vajadzīgu kopīgiem spēkiem orientēt arī valdības politiku. Tieši šiem mērķiem vis­pirms kalpo Nacionālā rūpnieku asociācija un Ame­rikas tirdzniecības palāta.
Taču amerikāņu monopolistiskā buržuāzija lieto arī citus paņēmienus, lai vadītu Vašingtonu. Šās nodaļas sākumā mēs pastāstījām par amerikāņu biznesa lielmagnātu slepeno tikšanos. Jāsaka, ka šādas slepenas apspriedes un konferences amerikāņu monopolu vadī­tāji ir ļoti iemīļojuši. Viņi mīl savienot patīkamo un lietderīgo. Parasti šādām sanāksmēm izvēlas greznas kūrvietas Amerikā vai aiz tās robežām. Ar automobi­ļiem un jahtām, speciālvilcieniem un personiskajām lid­mašīnām šeit sarodas bagātākie rūpnieki un baņķieri, bieži vien kopā ar sievām un bērniem. Viņi izklaidējas, piedalās medībās, rīko lepnus rautus un vienlaikus ka­binetu klusumā izstrādā lēmumus, kas vēlāk kļūst par Vašingtonas ministriju un resoru direktīvām.
Ir zināms, piemēram, ka pēc kara beigām ASV ag­resīvās politikas pamatprincipus izstrādāja sešdesmit sešu vislielāko rūpnieku un baņķieru slepenajā sanāksmē, Kas notika 1945.gadā nelielajā Absekonas kūrvietā.
Līdzīga apspriede notika dažas dienas pēc prezi­denta vēlēšanām 1952.gadā. Par prezidentu tikko ievē­lētais ģenerālis Eizenhauers ieradās Džordžijas štatā, Ogastā, lai atpūstos no priekšvēlēšanu kampaņas grū­tībām un, spēlējot golfu, apdomātu savas nākamās val­dības sastāvu.
Aiz «nejaušas sagadīšanās» Kloisternā, kas atrodas uz nelielas saliņas iepretī Ogastai, savā kārtējā sa­nāksmē sapulcējās amerikāņu biznesa dūži. Starp šās sanāksmes vadītājiem bija Morganu un Diponu sabied­rības «General Motors» prezidents Čarlzs Vilsons, viens no Vidējo Rietumu miljardieru līderiem Hannas sabied­rību vadītājs Džordžs Hemfrijs un sabiedrības «J. P. Stevens and Company» pārstāvis Roberts Stīvens — Jū­nija Spensera Morgana draugs. Starp māju Ogastā un lepno villu Kloisternā nepārtraukti šaudījās noslēpu­maini vīri ar bieziem portfeļiem, kurus viņi sargāja kā acuraugu. Attālāk stāvošie reportieri mocījās minē­jumos, kāds gan varētu būt šo portfeļu saturs.
Taču saturs drīz kļuva zināms. Kad Duaits Eizen­hauers paziņoja savas valdības sastāvu, izrādījās, ka visi trīs Kloisternas sanāksmes vadītāji iecelti atbil­dīgos posteņos Eizenhauera valdībā. Pasaulē lielākā kara rūpniecības koncerna vadītājs Čarlzs Vilsons kļuva par aizsardzības ministru, iegūstot tiesības sa­dalīt kara materiālu pasūtījumus sabiedrībām un fir­mām. Miljardieris Hemfrijs kļuva finansu ministrs, bet Morganu pāžs Stīvens nostājās Eizenhauera valdības kara ministrijas priekšgalā.
Pēdējos gados monopolistu slepenās apspriedes no­tiek regulāri. Šeit izlemj daudzus ļoti svarīgus jautā­jumus, kurus Vašingtonas Kapitols vēlāk tikai ietērpj likuma formā. Tā, piemēram, ASV republikāņu partijas valdībai, kas darbojās no 1953. līdz 1960.gadam, poli­tikas vadošās līnijas noteica lielbiznesa vadītāju sle­penajā apspriedē 1953. gada 23. septembrī. Tajā pie­dalījās ne vien valdības vadītāji, bet arī «Standard Oil of New Jersey» priekšsēdētājs Franks Abramss, «Ame­rican Telephone and Telegraph» prezidents Kleo Kreigs, «General Motors» direktors Harlovs Kertiss, «Union Carbide and Carbon» prezidents Morze Daijals, «Uni­ted States Steel Corporation» priekšsēdētājs Bendža mins Feirless, «Ford Motors» prezidents Henrijs Fords II, «International Harvester» prezidents Džons Makefrijs, «Mellon National Bank» valdes priekšsēdētājs Ričards Mêlions, «Chase National Bank» valdes priekšsēdētājs Džons Maklojs un citi amerikāņu lielbiznesa varenie.
Šīs sanāksmes dalībnieku saraksts vien runā pārlie­cinošu valodu.
Monopolistu slepenajās sanāksmēs spriež ne tikai par ASV iekšpolitikas jautājumiem, ne tikai par amerikāņu ārpolitikas virzienu. Šeit aplūko arī problēmas, kas skar Londonas, Parīzes, Briseles, Tokijas vai Madrides poli­tisko kursu. Tāpēc pēdējos gados sāka sasaukt slepenas monopolistu apspriedes starptautiskā mērogā, kas drīz kļuva regulāras. Pirmā šāda sanāksme notika 1954.gada maijā Holandē, Osterbekas «Bilderberg» viesnīcā. Pēc viesnīcas nosaukuma šo rietumu lielkapitālistu grupu, kuras priekšgalā ir amerikāņu magnāti, sāka saukt par «Bilderbergas grupu». Nākošajā — 1955.gadā notika divas «Bilderbergas grupas» sanāksmes: pirmā — martā Barbizonā, Parīzes apkaimē; otrā — septembrī Garmišpartenkirhenā, Rietumvācijā.
1957.gada februārī vislielākie rietumvalstu rūpnieki un finansisti sapulcējās Džordžijas štatā, Sensaimonsas salā. Sanāksmē piedalījās 70 cilvēku — «Bilderbergas grupas» kodols. Sanāksmē ieradās: no Rokfelleru grupas — «Chase Minhattan Bank» viceprezidents Da­vids Rokfellers, pašreizējais valsts sekretārs Rasks un Kenedija padomnieks Kisingers; no Diponu un Morganu «General Motors» — šās sabiedrības viceprezi­dents Laurenss Hafseds; no Forda sabiedrības — «Forda fonda» viceprezidents Dons Praiss; no Mellonu grupas — «Mellon National Bank and Trust Company» direktors Henrijs Dž. Heincs, no «General Dynamics» — Nešs un Patersons, kā arī Tomass Djui un Dallesu ju­ridiskas firmas partneris Artūrs Dīns.
Rietumvācijas kapitālu pārstāvēja Vācu rūpnieku savienības priekšsēdētājs Fricis Bergs, Ķīmiskās rūp­niecības savienības priekšsēdētājs Aleksandrs Menne un liela metalurģiskā koncerna «Otto Wolf» vadītājs fon Amerongens.
No britu monopoliem apspriedē piedalījās: lielrūp­nieks Pauls Raikenss, Dž. Stīls — «Imperial Chemical Industry» direktors, Davids Astors — pazīstamās mo­nopolistu dinastijas atvase, laikraksta «Observer» re­daktors un daži citi. Tāds ir šīs monopolistu grupas ko­dols, kurā vadošā loma ir amerikāņiem un kurš visai stipri ietekmē ASV, Anglijas, VFR un citu Rietumei­ropas zemju valdības kursu.
Tai pašā — 1957.gadā, šoreiz maijā, «bilderbergieši» sapulcējas Fredensborgā, Dānijā. 1958.gada septembrī sanāksme notika Bakstonā, Anglijā. Arī šeit piedalījās visu «Bilderbergas grupas» lielāko monopolistisko ap­vienību pārstāvji.
Bez mazākā pārspīlējuma var teikt, ka šīs regulārās starptautiskās monopolistu sanāksmes, kurās pirmo vi­joli spēlē amerikāņu monopolisti, ir viena no svarīgā­kajām formām, kā monopoli izstrādā valdībām savas politiskās prasības.
Ievērojama loma valdības politikas noteikšanā ir ari monopolistu pusoficiālajām organizācijām, kas dar­bojas ar savdabīgām klubu izkārtnēm. Viens no ietek­mīgākajiem amerikāņu komersantu klubiem ir tirdz­niecības ministrijas konsultatīvā biznesmenu padome, par kuru jau runājām.
Formāli šās padomes locekļus ieceļ ASV tirdznie­cības ministrija. Bet tāda ir tikai formālā puse. Faktiski ministrs tikai apstiprina kandidatūras, ko viņam ieteic pati padome. «Šajā amerikāņu biznesa sfērā,» rakstīja žurnāla «Harpers Magazine» komentētājs, «ir tik rū­pīgs izvēles process, ka kaut ko rūpīgāku ir grūti ie­domāties. Pat ļoti liels bagātnieks ne vienmēr izpelnās izredzēto godu. Ja agrāk ir bijis grūti iesvētīties par bruņinieku, tad ar šo «medicīnas komisiju» nemaz nav vieglāk tikt galā. «No prestiža viedokļa,» teica man kādas sabiedrības prezidenta palīgs, «tas ir vērts mil­jonus...» Gluži tādās pašās domās bija kāds Vašing­tonas ekonomists, kas piedalījās padomes locekļu orga­nizētajā kokteiļu vakarā. «Draudziņ,» viņš teica vēlīgā balsī, «jau tas vien, ka tu esi bijis šai istabā, nozīmē, ka tu esi patiešām kaut ko sasniedzis savā dzīvē!»»
Pašlaik padomē no trim vislielākajiem automobiļu koncerniem pārstāvēti divi, no četrām gumijas ražo­šanas lielsabiedrībām — divas, no trim visietekmīgākām tekstilfirmām — divas un no 10 spēcīgākiem ķīmiskiem koncerniem — četri. Bez tam padomes lo­cekļu sarakstā ir arī vislielākā ekonomiskās informā­cijas vākšanas uzņēmuma, vislielākā lauksaimniecības mašīnu ražošanas koncerna un vislielākā gaļas pro­duktu tirdzniecības tresta augstākie administratori. Pā­rējie locekļi ir vislielāko sabiedriskās apkalpes uzņē­mumu, dzelzceļu, aviācijas līniju, mazumtirdzniecības sabiedrību, papīra un pārtikas produktu koncernu di­rektori. Pārstāvēti arī svarīgākie banku, starpniecības un apdrošināšanas uzņēmumi.
Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs pēdējā laika ir «General Electric» boss Ralfs Kordiners, vicepriekšsēdētāji — lieluzņēmēji Veinbergs un Blohs, «Kroger Company» priekšsēdētājs Dž. Holmss un «Continental Oil Company» prezidents Makolums.
Ar šīm slepenajām svirām nekronētie karaļi vada amerikāņu valsti.

KAD ATKLĀJAS NOSLĒPUMI

Vieni un tie paši vārdi figurē jebkurā ASV lielāko koncernu un sabiedrību vadītāju sarakstā. Lai kāda iz­ziņu grāmata nokļūtu mūsu rokas, vardi būs tie paši, tikai citādā secībā.
Bet dīvaini! Ja pašķirstīsim Vašingtonas svarīgāko ministriju un resoru vadītāju sarakstus, tad drīz ievē­rosim, ka pēdējos gados šie saraksti aizvien vairāk sāk atgādināt izziņu grāmatas «Kas viņi ir rūpniecībā un finansēs», kuras ik gadus laiž klajā Amerikas Savieno­tajās Valstīs. Tā nav nekāda sagadīšanās. Vadot val­dības aparātu, amerikāņu monopoli pēdējos gados aiz­vien biežāk sāka lietot nevis netiešās, bet, ja tā var izteikties, tiešās metodes. Ja līdz šim lielā slepenībā pie­ņemtos lēmumus parasti nodeva izpildīšanai profesio­nāliem politiķiem, advokātiem un citiem lielo sabied­rību ielikteņiem un uzticīgajiem sulaiņiem, tad tagad aizvien biežāk ne vairs biznesa kalpi, bet paši karaļi sēžas ministru krēslos, rupji un nekautrīgi iztukšo valsts kasi. Vairs neuzticoties pat saviem vispaklausī­gākajiem kalpiem, viņi paši sāk nodarboties ārpolitiku.
Šis lūzums iestājās tais gados, kad pie varas bija re­publikāņu partijas valdība ar Eizenhaueru priekšgalā. Tieši šai laikā ASV valdības locekļu saraksts sāka at­gādināt Amerikas lielāko banku un trestu valžu vadī­tāju sarakstu. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Vašingtonā plaši izplatījās Amadeo Džanīni metodes.
Mēs jau minējām, ka Eizenhauera valdībā ļoti at­bildīgos posteņos iecēla Vilsonu, Hemfriju un Stīvensu.
Taču ar šo trijotni neaprobežojās lielā biznesa tiešā pārstāvniecība Eizenhauera valdībā. Astoņos gados (tāds bija viņa valdības mūžs) ministru krēslos izsē­dējās arī vairāki citi miljonāri. Pēc tam kad Džordžs Hemfrijs bija spiests demisionēt, viņa pēcnācējs finan­su ministra postenī bija cits miljonārs — Teksasas liel­rūpnieks un finansists Roberts Andersons. Vairākus gadus Andersons bija ļoti iespaidīgas sabiedrības «Ventures Limited» prezidents. Pēc amerikāņu finansu ne­dēļas laikraksta «Barron`s» datiem, šī sabiedrība kontrolē «kalnrūpniecības impēriju vairāk nekā 250 miljonu do­lāru vērtībā».
«Ventures Limited» kapitāli ir ieguldīti visos piecos kontinentos. Tai pieder desmitiem urāna, niķeļa, vara, naftas, svina ieguves uzņēmumu, zelta raktuves, urāna un niķeļa pārstrādes rūpnīcas. Šī sabiedrība ir tieši sais­tīta ar atomieroču ražošanu. «Jaunais finansu ministrs Andersons,» rakstīja amerikāņu progresīvais ekono­mists A.Šīlds, «trejādi saistīts ar atombumbu. Vis­pirms, atomrūda ir viens no labākajiem kumosiem viņa kalnrūpniecības impērijā; otrkārt, Andersona sabiedrība ražo šīs velnišķās bumbas degvielu... Treškārt, niķeļi, ko ražo Andersona sabiedrības uzņēmumos, izmanto atomrūpniecības uzņēmumos, kā arī reaktīvo lidmašīnu un vadāmo šāviņu izgatavošanai.»
Darbojoties valdībā, uzsvēra «Daily Worker», An­dersons «arī turpmāk varēs sargāt naftas un gāzes sa­biedrībām piešķirtās nodokļu privilēģijas. Bez tam kā Nacionālās drošības padomes loceklis viņš lems par atombumbas un citu masveida iznīcināšanas ieroču lie­tošanu.»
Pārējie posteņi republikāņu partijas valdībā tāpat tika sadalīti starp izcilākajiem biznesa pārstāvjiem. Par tieslietu ministru un ģenerālprokuroru Eizenhauers ie­cēla «Rokfelleru cilvēku» — bagāto komersantu Her­bertu Braunelu. Par iekšlietu ministru kļuva sabied­rībā «General Motors» ietilpstošās firmas «Douglas Mackay Company» vadītājs Duglass Makejs. 1959.gadā viņu nomainīja Freds Sītons — bagāts izdevējs, kam Nebraska, Kanzasā un citos Vidējo Rietumu štatos pie­der daudzi laikraksti un radiostacijas.
Pasta ministra krēslā iesēdās Artūrs Samerfīlds — «Summerfield Chevrolet Company» galva, «Brvant Pro­perties Corporation» un vairāku citu sabiedrību direktors. Atbildīgos valdības posteņos tika iecelti arī vai­rāki citi lieluzņēmēji — Bardžess, Nelsons Rokfellers, Telbots, Lodžs, Tomass Robertsons, juniors.
Taču ar to stāsts nav galā. Republikāņu partijai nākot pie varas, lielkomersanti ne tikai iesēdās ministru krēslos, bet arī okupēja it visus svarīgākos posteņus ASV valdības aparātā.
«New York Herald Tribune» Eizenhauera valdības sastādīšanas laikā rakstīja, ka Ņujorkas komersanti ieteikuši savus kandidātus 900 valdības posteņiem. Kā norādīja laikraksts, šai sarakstā bija tikai veikal­nieki — profesionālo politisko darbinieku vārdi šeit nefigurēja.
Demokrātu partijas valdībā, kuras priekšgalā ir Džons Kenedijs, lielākās amerikāņu monopolistiskās ap­vienības ir saglabājušas savas pozīcijas. Gan pats Kenedijs, gan viņa brālis Roberts, kam valdībā piešķirts svarīgais tieslietu ministra un ģenerālprokurora pos­tenis, ir miljonāra dēli. Viņu tēvam Džozefam Kenedijam piederošo īpašumu vērtība ir tuvu pusmiljardam dolāru. Tomēr brāļi Kenediji nav vienīgie ģimenes pār­stāvji valdībā.
Svarīgu posteni tādā valdības organizācijā kā «Eko­nomiskās attīstības fonds» saņēma prezidenta svainis Stīvens Smits, kura sieva ir Džona Kenedija māsa. Ro­berts Serdžents Šrivers — Kenedija otrās māsas vīrs — iecelts vēl augstākā postenī: viņš vada tā saukto «miera korpusu», kam saskaņā ar amerikāņu monopo­listu jaunāko plānu jāpaver amerikāņu sabiedrību kapi­tāliem brīvs ceļš uz ekonomiski mazattīstītajām zemēm, padarot šo zemju tautas ar zelta važu palīdzību ver­dziski atkarīgas no amerikāņu monopoliem.
Bez pārspīlēšanas var teikt, ka visi Kenedija val­dības svarīgākie, noteicošie posteņi ir lielbiznesa pār­stāvju rokās, pie tam nevis to vai citu monopolistisko apvienību ielikteņu, bet visvarenāko, visietekmīgāko magnātu rokās. Par viceprezidentu Džonsonu un tiem, ko viņš reprezentē, mēs jau runājām. Nākošie svarī­gākie posteņi amerikāņu valdībā ir valsts sekretāra, aizsardzības ministra un finansu ministra posteņi. Par to, cik svarīgs ir valsts sekretāra postenis, nav se­višķi jārunā. Aizsardzības ministrs līdztekus citām funkcijām nosaka, kādai privātajai sabiedrībai nodot kara materiālu pasūtījumus, kamēr finansu ministrs iz­lemj jautājumus, kas saistīti ar nodokļu uzlikšanu sa­biedrībām un bankām.
Kenedija valdības valsts sekretāra postenī iecelts Dīns Rasks, kas plašākās amerikāņu sabiedrības aprin­dās ir diezgan maz pazīstams. Raska politiskā karjera ir visai strauja. Viņš dzimis 1909. gadā, prezbiteriāņu mācītāja ģimenē. 1933. gadā viņš Anglijā pabeidza Oksfordas universitāti un pēc tam kā ārštata profesors dažādās ASV koledžās mācīja valsts tiesības. Karš, iro­niski atzīmē žurnāls «Time», «nepārsteidza atjautīgo ultrapatriotu Rasku nesagatavojušos. Viņš nekvernēja aizmugurē. Viņš bija uzdevumu augstumos. Pavadījis noteikto laiku rezerves virsnieku apmācību nometnē un ieguvis kapteiņa uzplečus, viņš iekārtojās Vašing­tona, armijas štāba izlūkošanas nodaļa.» 1946. gada Rasks sāka strādāt valsts departamentā.
1950.gadā viņš kļuva par valsts sekretāra Ačesona palīgu Tālo Austrumu jautājumos.
Kad Eizenhauers aicināja Džonu Fosteru Dallesu — Rokfellera tuvāko padomnieku — valsts sekretāra pos­tenī, Dalless un bijušais aizsardzības ministrs baņķieris Roberts Lovets ieteica brāļiem Rokfelleriem iecelt Ras­ku par «Rokfellera fonda» vadītāju. 1952.gada vasarā Rasks ar ģimeni pārcēlās uz Ņujorkas štatu un astoņus gadus, līdz pat Kenedija valdības nākšanai pie varas, bija «Rokfelleru fonda» vadītājs. No šā posteņa Rok­fellera uzticības persona ienāca savā dienesta kabinetā jaunajā valsts departamenta ēkā, ko nodeva lietošanā 1961. gadā. Tātad ASV ārpolitikas vadītāja postenī, tāpat kā agrākajos gados, ir Rokfelleru cilvēks.
Nav mainījusies arī aizsardzības ministra posteņa piederība. Prezidents Kenedijs nevēlējās grozīt savda­bīgo tradīciju, kas pēdējos gados ieviesusies Vašing­tonā. Diez vai var uzskatīt par sagadīšanos, ka kopš 1945. gada Pentagona priekšgalā vienmēr ir kāds liel­uzņēmējs, liela kara rūpniecības koncerna vai bankas vadītājs. Kādi tad ir bijuši aizsardzības ministri pēc­kara gados? Džeimss Forestols — lielās bankas «Dillon, Read and Company» vadītājs; Lūiss Džonsons — «Penn­sylvania Railroad» un «Pan American World Air­ways» pilnvarnieks; Roberts A. Lovets —«Brown Broth­ers, Harriman and Company» vadītājs» Čarlzs Vilsons — «General Motors» vadītājs; Neils Makelrojs — «General Electric» un «Chrysler» direktoru padomes lo­ceklis; Tomass Geitss — Filadelfijas lielbaņķieris.
Prezidents Kenedijs par aizsardzības ministru iecēla 43 gadus veco miljonāru Robertu Maknamaru — Forda sabiedrības prezidentu, kas savos veikalos bija sais­tīts ar Morganu impēriju.
Lai gan Maknamara ir viens no tiem, kas parādījās pie biznesa apvāršņa pēc otrā pasaules kara, — Hen­rijs Fords II viņu iecēla sabiedrības prezidenta godā pavisam nesen, — viņš tomēr nav nekāds trūcīgais. Maknamaras ienākumi ir turpat pusmiljons dolāru. Pirms iecelšanas Forda sabiedrības prezidenta amatā Maknamara bija Forda uzticības persona, kas pildīja dažādus sava bosa uzdevumus.
Kā atzīstas žurnāls «News», iecelt Maknamaru par aizsardzības ministru jaunievēlētajam prezidentam ietei­cis pats Henrijs Fords. Viņš, kā raksta žurnāls, teicis prezidentam: «Ja viņam (Maknamaram) jaunajā pos­tenī dos iespēju tikpat labi kalpot mūsu zemei, kā viņš kalpojis mūsu sabiedrībai aizvadītajos piecpadsmit ga­dos, tad labums, ko gūs visa nācija, atvieglos sabiedrī­bas «Ford Motors» zaudējumu, ko tā cietīs, viņam aizejot.»
Citiem vārdiem sakot, misters Fords ieteica Kenedijam nekādā ziņā neierobežot Robertu Maknamaru, tad tas valstij dos tik lielu labumu, ka sava tiesa tiks arī Forda sabiedrībai. Par to, ka visu savu darbību Mak­namara saskaņo ar sava bosa interesēm, nevar būt ne­kādu šaubu. Kā raksta «New York Times», Fords arī pēc Maknamaras aiziešanas no sabiedrības prezidenta posteņa nolēmis joprojām viņam izmaksāt sabiedrības prezidenta algu. Vai gan Fordi veltīgi mētātos ar naudu?
Maknamara ir pedants, bet, spriežot pēc visa, tas nekaitē viņa darbam. Ne bez iemesla viens no pašrei­zējā aizsardzības ministra agrākajiem tuvākajiem līdz­strādniekiem un kolēģiem, kas bieži ar viņu tikās For­da sabiedrībā, sarunā ar žurnāla «News Week» kores­pondentu izteicās: «No visiem cilvēkiem pasaulē es vismazāk gribētu redzēt Maknamaru mūsu valdībā. Varbūt, ja būs jāizmeklē kāds jautājums, viņš būs īs­tais vīrs savā vietā. Bet viņam trūkst jebkādu cilvē­cisku īpašību.»
Arī pats Maknamara ne visai slēpj savu cinismu. Kā gan citādi lai novērtē aizsardzības ministra vārdus par saviem politiskajiem uzskatiem: «Demokrāti domā, ka esmu republikānis, bet republikāņi — ka demo­krāts.» Apbrīnojams «principialitātes» un politiskās pār­liecības paraugs ir šis Volstrīta veikalnieks!
Par finansu ministru jaunajā ASV valdībā kļuva viens no Volstrīta lielākajiem baņķieriem, ar Morganiem saistītā bankas nama «Dillon, Read and Companv» galva 51 gadu vecais Duglass Dillons, kas Eizenhauera valdībā bija valsts sekretāra vietnieks. Vēsti par Dil­lona iecelšanu ar gavilēm uzņēma Amerikas biržās un lielāko banku valdēs. Ari monopolu prese bija pilnīgi apmierināta ar viņa iecelšanu šai postenī.
Sešdesmit divus gadus vecais lielfabrikants Luters Hodžess no bagātās tekstilsabiedrības «Marshall Field and Companv» iecelts par tirdzniecības ministru Kenedija valdībā. Komentējot šo iecelšanu, «Chicago Tribune» rakstīja, ka, lai gan arodbiedrību līderi «būs ne­apmierināti» ar Hodžesa iecelšanu, «daudzi republikāņi apsveic šo lēmumu. Hodžesa ekonomiskie un politiskie uzskati nomierina komersantu un rūpnieku aprindu prātus.»
No pārējām jaunajām sejām Kenedija valdībā ame­rikāņu preses sevišķu uzmanību saistīja divi lieli Vol­strīta biznesmeni: 53 gadus vecais Pols Nice — baņ­ķieris un uzņēmējs, kā arī 55 gadus vecais ģenerālis Džons Maklojs — Rokfelleru galvenās bankas «Chase Manhattan Bank» vadītājs.
Nice ir aizsardzības ministra palīgs starptautiskajos jautājumos. Lielkapitālists Nice nav svešs cilvēks Va­šingtonā. Būdams valsts sekretāra palīgs Trumena val­dībā, viņš bija viens no «Maršala plāna» autoriem. «Man trūkst vārdu, lai pateiktu, cik svarīgu posteni uzņēmies misters Nice,» runājot par viņa iecelšanu, teica prezidents Kenedijs.
Atbruņošanās jautājumos prezidenta galvenais pa­domnieks jaunajā valdībā ir kara rūpniecības magnāts Maklojs. Kā redzam, volstrītieši koncentrējuši savās rokās ļoti svarīgus posteņus.
Jaunajā ASV valdībā ir arī citu finansu grupējumu pārstāvji. Par jūras flotes ministru iecelts Džons Konelijs, juniors, Teksasas miljardiera Sīda Ričardsona tuvs draugs. Viņam vispār ir cieši sakari ar Teksasas finansu grupējumu. Raksturīgi, ka arī Eizenhauers, nākot pie varas, iecēla šai postenī Teksasas naftas sabiedrību pār­stāvi. Izskaidrojums ir vienkāršs: jūras flote ir viens no galvenajiem Teksasas naftas patērētājiem.
Pasta ministra postenī iecelts Tālo Rietumu baņķieru pārstāvis Edvards Dejs.
Jāsaka, ka Kalifornijas finansu un rūpniecības gru­pējums, kas ir viens no Volstrīta baņķieru galvena­jiem konkurentiem, cerēja valdībā iegūt svarīgākas pozīcijas. Ar virsrakstu «Kalifornijas baņķieri tīko pēc posteņiem» «Washington Post and Times Herald» rak­stīja, ka Kalifornijas štata gubernators Brauns un sena­tors kalifornietis Engls speciāli ieradušies vizītē pie Kenedija, _ lai neļautu Volstrīta baņķieriem sagrābt savas rokas visus svarīgākos valdības posteņus. Kalifor­nijas pārstāvji lūdza Kenediju iecelt par finansu mi­nistru Sanfrancisko kuģniecības sabiedrības «American President Steamship Lines» direktoru Džordžu Kilionu vai ari citu Sanfrancisko pārstāvi — Džesu Tepu, kas ir otra svarīgākā persona «Bank of America» rangu sarakstos.
Tomēr šīs pretenzijas netika ievērotas, un Kalifornijas finansu grupējums pagaidām bija spiests apmieri­nāties ar otršķirīgu posteni. Tas noteikti ierakstāms spēcīgāka amerikāņu finansu kapitāla grupējuma — Volstrīta reģionālās apvienības panākumu kontā.
No citiem ievērojamiem lielbiznesa pārstāvjiem, kas parādījušies Kenedija valdības kabinetos, jāmin liel­rūpnieks, vairāku aviācijas sabiedrību priekšsēdētājs Judžins Cukerts, kas iecelts par aviācijas ministru, kā arī miljardieris, ietekmīgais Volstrīta baņķieris, vare­nas dzelzceļa karaļu un baņķieru Harimanu dinastijas mantinieks Averels Harimans, kas ir prezidenta ārpoli­tiskais padomnieks.
Ņujorkas «Federal Reserve Bank» viceprezidents, viens no ietekmīgās Volstrīta baņķieru grupas līderiem Roberts V.Ruza saņēmis no Kenedija visai izdevīgu posteni — viņš ir finansu ministra vietnieks valūtas jautājumos.
Amerikāņu prese ziņo, ka prezidents Kenedijs neiz­vēlas nevienu kandidatūru, iekams nav aprunājies ar vienu no saviem vistuvākajiem palīgiem — Robertu A. Lovetu. Viegli iedomāties, kādus «padomus» prezi­dentam dod šis Volstrīta lielķomersants, pazīstamās Volstrīta firmas «Brown Brothers, Harriman and Com­pany» līdzīpašnieks un vairāku sabiedrību direktors. Loveta karjera Volstrīta sākās pēc viņa precībām ar baņķieru Braunu kapitālu mantinieci. Kļuvis par šīs firmas kompanjonu un iespiedies Volstrīta banku va­došajos orgānos, Lovets drīz kļuva par savu cilvēku ari Vašingtonā. Trumena valdībā Lovets bija aizsar­dzības ministrs, un arī tagad, kā jau teicam, viņš ir viens no visietekmīgākajiem darbiniekiem Vašingtona.
Mēs minējām tikai dažus tiešos lielbiznesa pārstāv­jus, kuru rokās ir amerikāņu valsts aparāta sviras. Ja nokāpsim no ministru sfēru augstumiem un ielūkosi­mies dažādos departamentos un resoros, tad redzēsim simtiem dažādo monopolistisko apvienību pārstāvjus, ar kuriem tās savos tīmekļos ietinušas visu valsts aparātu.
Amerikas Savienotajās Valstīs visspilgtāk redzam, kā visa sabiedrība ir pakļauta kapitālistisko monopolu diktatūrai.

BIZNESMENI UN ĢENERĀĻI

Dīvaina aina vērojama lielāko sabiedrību un va­došo banku direktoru sēdēs. Nezinātājs, ienākot telpa, kur notiek, teiksim, «General Motors» vai «General Dynamics» valdes sēde, sākumā domās, ka viņš sajaucis durvis — gājis uz lielbiznesa magnātu sanāksmi, bet nokļuvis ģenerālštāba vai kāda augsta kara resora sē­dē. Visapkārt ģenerāļi, admirāļi un tikai retumis pulk­veži. Tie runā par dividendēm, peļņas procentiem, ak­cijām un biržas kursiem, īsi sakot, apspriež rūpniecības vai finansu sabiedrības kārtējos darba jautājumus.
Pašlaik Amerikā nav kaut cik lielas rūpniecības sa­biedrības vai bankas, kas savāsvaldēs neiesaistītu titu­lētus ģenerāļu uzpleču valkātājus. Ja agrāk militār­personu klātbūtne komersantu sapulces bija retums, tad tagad tā ir parasta parādība. Dažkārt pat ir grūti pa­teikt, kur sabiedrības valdē beidzas militārie un sakas civilie pārstāvji. Vai arī otrādi — kur Pentagonā ka­binetos sēž profesionālās militārpersonas un kur ar ģe­nerāļa zvaigznēm dižojas biržas vīri, kas uzvilkusi mili­tāro tērpu.
Minēsim tikai dažas no augstam militārpersonām, kam ir augsts stāvoklis amerikāņu biznesa. Eiropā iz­vietotā ASV karaspēka bijušais virspavēlnieks un aiz­sardzības ministrijas organizatoriskas komitejas priekš­sēdētājs ģenerālis Džozefs Maknarnijs tagad ir lielās amerikāņu kara rūpniecības sabiedrības «General Dynamics viceprezidents. Ģenerālis Maknarnijs šai sa­biedrība vada nodalu, kas pēc Pentagona pasūtījumiem ražo reaktīvās lidmašīnas un raķetes. Ģenerālis Duglass Makarturs, kas kādreiz komandēja amerikāņu bruņo­tos speķus Tālajos Austrumos un vadīja intervenciju Koreja, tagad ir koncerna «Sperry Rand Corporation» vadītājs. Šis koncerns pārdod aizsardzības ministrijai raķetes, zemūdeņu aparātus un radiolokācijas ierīces.
Prezidenta Kenedija padomnieks Lūšjuss Klejs, kas agrāk, Eizenhaueram atrodoties Rietumvācijā ASV bru­ņoto speķu virspavēlnieka postenī, bija viņa vietnieks, ir valdes priekšsēdētājs koncernā «Continental Can Company»; šis koncerns piedalās kara materiālu un it sevišķi raķešu ražošanā. 1959. gadā tā ienākumi sa­sniedza 1 miljardu 147 miljonus dolāru. Kleja tuvākais līdzstrādnieks Vācijā, bijušais kara ministra palīgs un ASV sevišķais pilnvarnieks NATO štābā ģenerālis Vil­jams Dreipers ieguvis līdzīpašumā bankas namu «Dillon, Read and Company», kas jau pirms otrā pasaules kara finansēja Vācijas kara rūpniecību.
Bijušais amerikāņu armijas štāba priekšnieks un apvienotās štābu priekšnieku grupas priekšsēdētājs 1949.—1953.gadā ģenerālis Omars Bredlijs ir elektronu koncerna «Bulow Research» vadītājs. ASV Klusā oke­āna flotes virspavēlnieks un Bredlija pēctecis apvienotās štābu priekšnieku grupas priekšsēdētāja posteni Artūrs Redfords, kas pazīstams kā «preventīvā kara» piekri­tēju līderis, pēc demobilizēšanās kļuva par konsultantu Morganu bankā «Bankers Trust Company», kas saistīta ar elektronu un atomrūpniecības monopolu «General Electric». Ģenerālis Metjū Ridžvejs — bijušais NATO bruņoto spēku virspavēlnieks Eiropā un amerikāņu ar­mijas štāba priekšnieks — vada miljardieru Mellonu industriālo institūtu, kuri kontrolē vairākus kara rūp­niecības monopolus.
Šai kara biržā pārstāvēta ari izlūkošana. Ģenerālis Viljams Donovens, kas otrā pasaules kara laikā bija izlūkošanas pārvaldes OSS vadītājs, atkal atgriezies sa­vā advokāta kantorī, kas apkalpo kara rūpniecības un naftas trestu «Standard Oil». Ģenerālis Volters Bedels Smits, kas izlūkošanas dienestu vadīja Trumena valdī­bas laikā, tagad ir elektronu koncerna «AMF Atomics» valdes viceprezidents. Admirālis Alans Kirks, bijušais jūras izlūkošanas priekšnieks, vada citu firmu — elek­tronu sabiedrību «Mercast», kas ražo raķetēm un reak­tīvajām lidmašīnām nepieciešamos aparātus.
Mēs nosaucām tikai visplašāk pazīstamos vārdus. Katrs no šiem ģenerāļiem un admirāļiem ir devis savu ieguldījumu amerikāņu imperiālisma politikā divos pē­dējos gadu desmitos, katrs no viņiem savā laikā tika uzskatīts par Pentagona «zvaigzni». Tagad viņi. ir ieroču tirgoņu adjutanti. Gandrīz katrai kaut cik prāvākai amerikāņu kara rūpniecības sabiedrībai ir šādi adju­tanti.
Padomju publicists A. Ļeonidovs sakopojis intere­santus datus. Viņš noskaidroja, kādi amerikāņu kara rūpniecības koncerni saņem no aizsardzības ministrijas vislielākos kara materiālu pasūtījumus, un tad analizēja šo koncernu valžu personālo sastāvu. Šī analīze ir ļoti pamācoša. Izrādījās, ka sabiedrības «General Dynamics», kas kara materiālu pasūtījumu saņemšanā no valdības ir viena no manīgākajām, valdē ir . . . 27 ģene­rāļi un admirāļi. Starp cita liela kara koncerna — Džanīni «Lockheed» vadītājiem ir 24 ģenerāļi. Arī Mor­ganu «General Electric» vadībā ir seši ģenerāļi — vai­rāk nekā dažā labā armijā. Pieci ģenerāļi ir sabiedrību «Boeing», «Douglass» un «North American Aviation» direktorātos.
Reizē ar augstāko virsnieku iekļaušanu monopolu aparātā Amerikas Savienotajās Valstīs noris atgrieze­nisks process: monopolistus iesaista kara resoru apa­rātā. Lai gan Amerikas Savienotajās Valstīs tas tika plaši praktizēts ari agrāk, kulminācijas punkts sasniegts pēc otrā pasaules kara, kad sabiedrības plašos apmē­ros uzsāka masveida iznīcināšanas ieroču ražošanu.
Jau 1944.gada janvārī Morganu koncerna «Gene­ral Electric» prezidents Vilsons — «General Motors» prezidenta vārdabrālis, — runādams Amerikāņu artileristu biedrības — ietekmīgas reakcionāro virsnieku or­ganizācijas sēdē, nāca klajā ar veselu programmu, kā monopoliem plānveidīgi iespiesties Pentagona sistēmā. Uzsvēris, ka «pastāvīgas kara ekonomikas» izveidoša­nai, t. i., nemitīgas drudžainās bruņošanās nodrošinā­šanai arī miera apstākļos, ir nepieciešams stiprināt sa­darbību starp lielkapitālu un kara resoru. Vilsons ierosi­nāja sakaru uzturēšanai ar bruņotajiem -spēkiem kat­ras sabiedrības štatos paredzēt speciālu pilnvaroto rezerves pulkveža pakāpē. Augstākajai valsts varai jāatbalsta šāda rīcība, pieprasīja «General Electric» prezidents.
Šai laikā Morgani, Rokfelleri, Diponi, Melloni un citi Volstrīta magnāti gatavojās ieguldīt miljardiem do­lāru atomieroču, reaktīvo lidmašīnu un elektronu apa­rātu ražošanā. Prasot pakļaut Pentagonu tiešai sabied­rību kontrolei., «General Electric» prezidents rīkojās monopolistiska kapitāla virsotņu uzdevumā.
Par Vilsona «programas» pieņemšanu vai nepieņem­šanu valdības pārstāvji nav teikuši ne pušplēsta vārda, tā netika apspriesta arī ASV kongresā. Taču izrādījās, ka Pentagonu reformēja mājas kārtībā, bez lieka trok­šņa. Vašingtona rīkojās daudz radikālāk, nekā bija iero­sinājis Morgana runasvīrs. Tā vietā, lai atļautu mono­poliem uzturēt pastāvīgus sakarus ar Pentagonu, nolēma par visiem Pentagona vadītājiem, vienalga, kādā resora, iecelt monopolistus, kas vienā vai otrā veidā ir saistīti ar ieroču tirdzniecību.
Ja paraugāmies, kas 15 pēckara gados bijuši ASV aizsardzības ministri, viņu vietnieki, kara ministri, jū­ras flotes ministri un aviācijas ministri, tad redzam, ka gandrīz visi tie ir kara monopolu cilvēki. Valdošās bur­žuāziskas partijas nomainīja cita citu pie valsts stūres. Vašingtona te skaļi žvadzināja ieročus, te saldi runāja par mieru. Bet Pentagonā pārmaiņu nebija — šeit pie stūres bija vienu un to pašu spēku ielikteņi.
Kara monopoli ieperinājās ne tikai ministru aparta­mentos, bet arī visās Pentagona nodaļās un apakšno­daļas. Sabiedrību direktori un juriskonsulti ir mi­nistru un viņu vietnieku padomnieki, speciālie palīgi, eksperti. Izsekojot pārmaiņām Pentagonā, jāsecina, ka šeit vadošajos posteņos nepārtraukti cits citu nomaina dažu lielāko elektronikas un raķešu būves monopolu un oligarhisko grupu pārstāvji. Šis izredzēto pusducis nāk no «General Electric», «General Dynamics», «Ame­rican Telephone and Telegraph», «General Motors», Rok­felleru grupas un Mellonu grupas. Pie privileģētajiem pieder arī Diponu grupa, «Chrysler», «Lockheed» un citu tamlīdzīgu sabiedrību vadītāji. Visu šo sabiedrību va­dītāji vienlaikus ir ietekmīgi republikāņu un demokrātu partijas darbinieki, abos gadījumos pieslejoties labajam spārnam. Tātad monopolu kontrole Pentagona ir divkārša — par to rūpējas gan valsts aparāts, gan bur­žuāzisko partiju vadība.
Ar ko tas viss izskaidrojams? Vai tiešam akcio­nāru sapulces kļuvušas par lielām kaujām, kurās jā­operē ar tankiem un lidmašīnām? Vai tiešam akciju kursa noteikšanai biržās būtu jābeidz ģenerālštāba aka­dēmija? Jeb vai kareiviskā dresūra ir pats svarīgākais mūsdienu biznesa pasaulē?
Protams, ne. Izskaidrojums ir pavisam cits, daudz vienkāršāks. Vislielākā pasūtītāja šobrīd ir amerikāņu aizsardzības ministrija. Un tā nav tikai pasūtītajā, bet visizdevīgākā pircēja no visiem iespējamiem pircējiem. ASV valdības uzdevumā aizsardzības ministrija nodod sabiedrībām un firmām kara materiālu pasūtījumus. Pie tam tiek maksātas maksimālas cenas, gandrīz vienmēr tādas, kādas ienāk prātā sabiedrību vadītajiem.
Par to, kā kara rūpnieki aplaupa amerikāņu nodok­ļu maksātājus, amerikāņu prese parasti kaunīgi klusē. Bet arī tas, kas dažkārt kļūst zināms, runa spilgtu va­lodu. Tā, piemēram, pārstāvju palātas apakškomisija, kam bija jāizmeklē ļaunprātības līgumu slēgšana ar ka­ra materiālu piegādātājiem, noskaidroja, ka tikai laika no 1949. līdz 1951.gadam kara resors pārmaksājis 305 miljonus dolāru firmām, kas piegādā automašīnu rezer­ves daļas un tātad kā kara materiālu piegādātajās ir visai nenozīmīgas. Parasto apgaismošanas spuldzi pie­gādātājas sabiedrības pārdod armijai par četras reizes(!) dārgāku cenu nekā veikalos. Var viegli iedo­māties, kādas patiešām astronomiskas summas par šādām attiecīgo valdības iestāžu operācijām jāsamaksā amerikāņu nodokļu maksātājiem.
Ar ko gan izskaidrojams, ka ASV kara resori tik nejēdzīgi izšķiež līdzekļus, kaut gan tajos ir desmitiem biznesmenu, kas ļoti labi zina naudas vērtību? Izskaid­rojums ir tikai viens. Monopoli pārvērtuši valdības kara materiālu pasūtījumus par ļoti svarīgu peļņas avotu, bet iestādes, kas sadala šos pasūtījumus, — par ieroci, ar kura palīdzību sabiedrības aplaupa darbaļaudis, mas­kējoties ar valsts varas autoritāti. «Cilvēki, kas valdībā nodarbojas ar kara materiālu iegādi, lielāko tiesu paši pieder pie ieroču fabrikantu aprindām. Agri vai vēlu kļūs zināms, cik baismi tiek pārmaksāts pēc pašreizē­jiem kara materiālu piegādes līgumiem, un sabiedrība uzzinās patiesību tāpat kā pēc otrā pasaules kara,» raksta progresīvie amerikāņu ekonomisti Adamss un Grejs savā grāmatā «Nodokļu slogs Amerikas Savieno­tajās Valstīs».
Par to runā ne tikai progresīvie ekonomisti vien. Ari pazīstamais amerikāņu senators Pols Duglass atklāti izteicies, ka valdība, pērkot no privātām firmām kara. materiālus, parasti «maksā paaugstinātas cenas, netais­nīgi izceno jaunus izgudrojumus un kara tehnikas modeļus; ierēdņi, kam uzticēti iepirkumi, ļaunprātīgi iz­manto savu stāvokli, piešķirdami pasūtījumus favorī­tiem». Par to pašu savā grāmatā raksta arī Adamss un Grejs: «Valdība, kas ir monopolu preču galvenā pir­cēja, plāno savus izdevumus monopolu interesēs. Tā sistemātiski pārmaksā sabiedrībām par nopirktajām pre­cēm. Bez tam valdība ļoti bieži veic dažādus būvdar­bus, zinātniskus pētījumus utt. tieši lielmonopolu inte­resēs. Par to liecina daudzie gadījumi, kad miljardiem dolāru, kas iegūti ar nodokļiem, aizņēmumiem un emisijām, valdība izmanto atomenerģijas un sintētiskā kau­čuka ražošanas zinātniskiem pētījumiem un attīstībai. Vēlāk šīs investīcijas dažādā ceļā nonāk lielmonopolu rokās. Valdības suverēnā vara, tās tiesības investēt sa­biedrības līdzekļus sabiedriskās labklājības interesēs tiek zemiski apsmietas, jo, izvietojot šīs budžeta sum­mas, vienmēr raugās, vai tas būs izdevīgi vai neizde­vīgi monopoliem.»
Nu kļūst skaidrs, kāpēc lielākās amerikāņu firmas par katru cenu cenšas iecelt par saviem direktoriem augstus Pentagona darbiniekus. Tas nav svarīgi, ka viņi itin neko nejēdz no biržas kotācijām un neizprot teh­nisko dokumentāciju. Toties viņiem ir plaši sakari tais vietās, kur sadala kara materiālu pasūtījumus, kur dala trekno peļņas pīrāgu.
Cik veiksmīgi to var izmantot, pietiekami spilgti lie­cina «General Motors» prezidenta Vilsona darbība aiz­sardzības ministra postenī. Tieši šai periodā «General Mo­tors» saņēma visvairāk kara materiālu pasūtījumu. Līdz ar to «General Motors» nopelnīja vairāk nekā jebkura cita sabiedrība visā kapitālisma vēsturē. 1955. gadā «Ge­neral Motors» peļņa bija 1 miljards 189 miljoni dolāru, 1956. gadā —• 847 miljoni. Pēdējos piecos gados «Gene­ral Motors» peļņa bija apmēram 4 miljardi dolāru — tātad lielāka par daudzu Rietumeiropas valstu budžetu. Sabiedrības prezidents Kertiss izteicās, ka «Ge­neral Motors» peļņas pieaugums «atspoguļo ASV val­dības veselīgo politiku». Kā rakstīja «Daily Worker», šās «veselīgās politikas» spilgtākā izpausme bija valsts kara materiālu pasūtījumu nodošana sabiedrībai 1 mil­jarda 400 miljonu dolāru apmērā.
Lasītājiem nav svešs amerikāņu komentētāja Drū Pīrsona vārds. Ja ir kāds, kas zina Vašingtonu kā savus piecus pirkstus un pazīst ASV galvaspilsētas aizkulišu dzīvi, tad tas ir viņš. Kopā ar savu palīgu Andersonu viņš sarakstījis grāmatu «ASV — otršķirīga valsts?», kur ir ļoti interesanti fakti par amerikāņu valsts me­hānisma darbību. Ar daudziem izteiksmīgiem piemē­riem šai grāmatā ir parādīts, kā monopoli izmanto sa­vus sakarus ar aizsardzības ministriju «Savs cilvēks aizsardzības ministrijā ir zelta vērts,» raksta grāmatas autori. «Sabiedrībai nav ne jausmas, kādus ienākumus tas dod, un arī kongresam, kas daudzkārt mēģinājis noteikt šo ienākumu apmērus, aizvien vēl nav par tiem ne mazākā priekšstata.»
Runājot par Č.Vilsona un viņa «komandas» darbī­bu, Pīrsons un Andersons raksta: «Pentagonā Vilsons sapulcināja ap sevi veselu plejādi «General Motors» biznesmenu. Agrāk viņu tituls bija «General Motors» viceprezidenti. Pentagonā šos biznesmenus sauca par ministra palīgiem. Viņu bija tik daudz, ka pat kores­pondenti, kas pastāvīgi rosījās Pentagona., nespēja vi­ņiem izsekot.» Tālāk autori pastāsta, kā darbojušies daži no šiem cilvēkiem.
«Viens no slepenajiem kombinatoriem Pentagonā bija Roberts Trips Ross. Kļuvis par aizsardzības minis­tra palīgu, viņš bez mazākās kautrēšanās palīdzēja sa­vai sievai un savam svainim — sabiedrību «Wynn Enterprises» un «Southern Atlantic» vadītājiem — sa­ņemt militāros pasūtījumus.»
Pīrsons un Andersons stāsta, ka tad, kad šīs mahi­nācijas kļuva zināmas un Rosu uzaicināja ierasties se­nātā sniegt paskaidrojumus, Vilsons, aizstāvēdams savu palīgu, mēģināja visu šo lietu pārvērst par joku. Viņš, lūk, nevarot likt savam palīgam «šķirties no sievas». Ar to arī viss beidzās.
Otrs tuvākais Vilsona līdzstrādnieks Pentagonā bija aizsardzības ministra vietnieks Roberts Kars Lanfjers, juniors. Vēlāk noskaidrojās, ka ar sava šefa ziņu viņš ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli, piešķir­dams ļoti izdevīgos zemūdeņu aparātu un dažādas elek­tronu iekārtas pasūtījumus firmai «Sangamo Supply», kuras neoficiālais vadītājs bija... viņš pats. Kad to uzzināja atklātībā, Vilsons parūpējās, lai skandalozie fakti tiktu notušēti.
Par aviācijas rūpniecības pārvaldes priekšnieku aiz­sardzības ministrijā arī kļuva viens no tās pašas «Ge­neral Motors» vadītājiem — H.R.Boijers. Viņa darbību šai postenī labi raksturo šāds gadījums, kas kļuva plaši zināms. Ļoti izdevīgo valdības pasūtījumu izgatavot darbgaldus Boijers nodeva firmai «Fisher Body», kas ir «General Motors» nodaļa. Par katru darbgaldu valdība maksāja firmai 52 600 dolāru vairāk nekā fir­mai «Bulard Company», ar kuru valdība bija slēgusi iepriekšējo līgumu. Zaudējumu kopsumma sasniedza 68 miljoni dolāru. Kad viss nāca klajā, aizsardzības mi­nistrijas pārstāvjiem kongresā jautāja: kāpēc sabiedrī­bai «General Motors» par katru darbgaldu jāmaksā div­arpus reizes vairāk, nekā prasa citas firmas? Atbilde skanēja: firmai «Fisher Body» vēl neesot «pieredzes darbgaldu ražošanā». Kā saka, loģikas kalngals!
Bet par šādu loģiku bargi jāsamaksā amerikāņu no­dokļu maksātājiem. Aizvien vairāk dolāru no viņa ka­batas nodokļu veidā aiziet militāro izdevumu segšanai vai, citādi runājot, taisnā ceļā ieplūst kara rūpniecības koncernu seifos. ASV kara budžets ar katru gadu aug augumā. «Lai gan mēs nepiedalāmies nevienā īstā karā un daudzos pasaules rajonos saspīlējums atslābst,» ko­mentējot ASV budžetu, rakstīja brošūras «Nodokļu slogs Amerikas Savienotajās Valstīs» autori, «tomēr lielākā daļa no mūsu valsts budžeta līdzekļiem tiek iz­lietota militāriem pasākumiem.»
Drudžainā bruņošanās kļuvusi par amerikāņu mo­nopolu galveno biznesu. Un, kā gan ne, ja tas sola 300 un vairāk procentu peļņas. Tiklīdz kaut cik samazinās starptautiskais saspīlējums, ieroču fabrikanti iedarbina visas sviras, lai nepieļautu «aukstā kara» izbeigšanos. Bez pārspīlēšanas var teikt, ka vismelnākā diena amerikāņu monopoliem bija 1960. gada 23. septembris, kad no Ģenerālās Asamblejas tribīnes Padomju valdības vadītājs Ņikita Hruščovs izvirzīja vēsturiskos priekšlikumus par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos. Šie priekšlikumi, kurus diktējusi visas cilvēces griba un sirdsapziņa, apdraudēja lielgabalu karaļu peļņu.
Tieši tāpēc amerikāņu reakcionārā propaganda un amerikāņu reakcijas kareivīgās aprindas nežēlo pūļu, lai saindētu starptautisko atmosfēru. ASV budžets 1961./62.gadam bija jauns rekords. Tiešajiem militā­rajiem izdevumiem valdība asignējusi apmēram 47 mil­jardus dolāru. Tā aizmirsusi savus priekšvēlēšanu solī­jumus, kas palīdzēja demokrātu partijai vēlēšanās pieveikt savus sāncenšus — republikāņus.
Demokrāti, tāpat kā republikāņi, punktuāli izpilda amerikāņu monopolu lielmagnātu direktīvas. Šai ziņā lielu interesi izraisa dokuments, kas amerikāņu sabied­riskajai domai kļuva zināms 1957. gadā, — tā dēvētais «Geitera komitejas ziņojums». Šo konfidenciālo ziņo­jumu valdībai sastādīja vairāki vadošie amerikāņu ko­mersanti ar «Forda fonda» bijušo prezidentu H. Geiteru priekšgalā. Starp šiem komersantiem bija agrākie aiz­sardzības ministra vietnieki uzņēmēji Fosters un Lovets, sabiedrības «Sprague Electric Company» prezidents Spreigs un citi. Savā ziņojumā viņi prasīja nāko­šajos 12 gados — līdz 1970.gadam — nepārtraukti pa­lielināt budžeta militāros asignējumus, lai salīdzināju­mā ar 1957.gadu ASV militārie asignējumi šai periodā pieaugtu par 20 miljardiem dolāru. Spriežot pēc ameri­kāņu preses ziņām, valdības iestādes ļoti uzmanīgi ap­svēra šos priekšlikumus.
Bet arī bez šādiem preses ziņojumiem bija skaidrs, ka Vašingtona ar vislielāko nopietnību uzņēma mono­polu direktīvu.
Šādas izturēšanās iemeslus atklāja žurnāls «Nation», kas 1959.gada pavasari bez jebkādiem aplinkiem rak­stīja: «Amerikas Savienoto Valstu ekonomika ievēro­jamā mērā ir atkarīga no militārās programas, kas prasa apmēram 50 miljardu dolāru gadā... Pašlaik, šķiet, pirmo reizi Amerikas vēsturē, sabiedrības, kas nodar­bojas ar lidmašīnu, raķešu lādiņu un citu bruņojuma veidu ražošanu, ir kļuvušas par varenu bloku, kurš rīkojas pilnīgi atklāti un kura eksistence ir atkarīga no bruņošanās programas saglabāšanas.»
Amerikāņu ekonomisti aprēķinājuši, ka no katra dolāra, ko amerikāņu nodokļu maksātāji izvelk no sa­vas kabatas, 59 centi aiziet militārajām vajadzībām.
Vašingtonas vadītāji darīja visu, lai miera laikā lielmonopoli nenopelnītu mazāk nekā pēdējā kara laikā. Pēc amerikāņu kapitāla magnātu domām, gatavošanās karam speciāli jāplāno tā, lai monopolu ienākumi ne­samazinātos.
Bruņojuma ražošana ir finansu kapitāla iemīļotā sfēra. Kāpēc? Iemesls vienkāršs: kara rūpniecībai ir tāda īpatnība, ka tās ražojums faktiski pērk tikai viens tie­šais un galīgais pircējs — valsts.
Atšķirībā no daudzu citu preču tirgiem bruņojuma tirgu zināmos, taču pietiekami plašos apmēros var ak­tīvi ietekmēt monopolisti, kas kontrolē valdību, nosaka tās militārās un ārējās politikas virzienu.
Ja bagātāko dzimtu kapitāli, kas ieguldīti zināmu mierlaika produkcijas veidu ražošanā, sāk dot mazāku peļņu, apkalpojošās bankas, rūpējoties par savu klientu (un saimnieku) interesēm, iegulda šos kapitālus citās nozarēs. Kad apdraudēta kara rūpniecībā ieguldītā nau­da, vienkāršākais līdzeklis ir ietekmēt valsti, lai tā pa­lielinātu militāros izdevumus un veiktu attiecīgus ār­politiskus pasākumus, kuri attaisnotu bruņojuma tirgus mākslīgo paplašināšanu.
Pasaule pēdējos gados ir piedzīvojusi diaudzas Va­šingtonas diplomātiskās operācijas, kas kalpoja bruņo­juma tirgus mākslīgai paplašināšanai. Nepaiet ne gads, kad lielgabalu karaļiem paklausīgie Vašingtonas dar­boņi neieplūdinātu mākslīgu aukstumu starptautiskajā atmosfērā. Un tas viss tiek darīts tikai tāpēc, lai kara rūpniecības sabiedrību akciju kurss Ņujorkas un Čikā­gas vērtspapīru biržās vienmēr būtu augstā līmenī.
Nav vēl bijis tāda gadījuma, kad Vašingtonas va­dītāji, — vienalga, demokrāti vai republikāņi — nebūtu uzklausījuši lielgabalu karaļu prasības. Bet šīs prasības ir nepārprotamas. Franks Peiss — «General Dynamics» vadītājs — šādi formulējis šīs prasības: «Cieša sadar­bība starp valdību un rūpniecību ir «General Dynamics» augstākā filozofija. Šās filozofijas īstenošana lielā mērā izskaidro «General Dynamics» iespēju straujo augšanu, Pēc mūsu domām, valdības tiešais pienākums ir radīt labvēlīgu klimatu radikālas nacionālās aizsardzības pro­gramas izpildei, vadīt programas īstenošanu kodolener­ģijas jomā un kosmosa apgūšanas sfērā.»
Ja atmetam konvencionālās pieklājības un akadēmisma čaulu, kādā ietverti šie vārdi, tad mūsu acīm pa­veras kāda liela amerikāņu kara koncerna magnāta ciniskā programa, kurā izvirzīta prasība, lai valdība ra­dītu lielgabalu karaļiem «labvēlīgu klimatu». Un jā­saka, ka šo amerikāņu monopolu galveno prasību Vašingtona pilda bez ierunām.

KAS IR VIŅU MĒRĶIS?

Nauda. Par katru cenu. Pēc iespējas vairāk. Par to dienu un nakti domā un rūpējas amerikāņu biznesa karaļi un viņu sulaiņi.
Markss norādīja: «Kapitāls baidās no peļņas trū­kuma vai no pārāk mazas peļņas, tāpat kā daba baidās no tukšuma. Bet, ja ir pietiekama peļņa, kapitāls kļūst drošsirdīgs. Nodrošiniet 10 procentu, un kapitāls atļauj sevi visādi izlietot; nodrošiniet 20 procentu — viņš kļūst rosīgs, 50 procentu — viņš noteikti gatavs lauzt sev kaklu, 100 procentu — viņš min ar kājām visus cilvēku likumus, 300 procentu — nav tāda nozieguma, kuru viņš neriskētu izdarīt, kaut arī draudētu karā­tavas.»[1]
Pēdējos gados ASV valdība ne tikai pastiprinājusi drudžaino bruņošanos, bet pec monopolu pieprasījuma veikusi arī daudz citu pasākumu, lai palielinātu mil­jardieru peļņu uz miljonu darbaļaužu rēķina. Ja aplū­kosim visus šos pasākumus kopumā, mums tūlīt kļūs skaidrs, ka tie ietilpst plašā, vienotā un rūpīgi izstrā­dāta valdības programmā.
Svarīga nozīme šai programmā ir Nacionālās rūpnie­ka asociācijas un Amerikas tirdzniecības palātas iero­sinājumiem, kas būtībā ir ieteikums uzvelt visu no­dokļu nastu darbaļaužu pleciem. Nevaldāmā drudžainā bruņošanas, ko izvērš Amerikas Savienotās Valstis, pra­sa lielus līdzekļus, prasa aizvien vairāk naudas. Bet kur to lai ņem?
Pats galvenais un svarīgākais ASV valsts kases ie­nākumu avots ir nodokļi. Dabiski, ka šādos apstākļos nodokļu spiede spiež aizvien stingrāk un stingrāk. Trumena valdības laikā Amerikas Savienotajās Valstīs tika iekasēts vairāk nodokļu nekā 32 viņa priekšteču laikā.
Amerikāņu propaganda apgalvo, ka valsts aparāts Amerikas Savienotajās Valstīs stāvot pāri šķirām un taisnīgi sadalot nodokļu nastas smagumu starp dažādām iedzīvotāju grupām. Tomēr tā ir tikai žonglēšana ar faktiem, nekas vairāk. Ja mazliet tuvāk analizēsim šos faktus, tad aina būs pavisam cita. Pēc amerikāņu pre­ses datiem, laikā no 1947. līdz 1955.gadam iekasēto no­dokļu summa sasniedz 482 miljardi dolāru, no kuriem tikai 30 procentus deva sabiedrību peļņas nodoklis, bet pārējos 70 procentus no savām kabatām samaksāja dar­baļaudis.
Taču tas vēl nav viss. Lielākā daļa naudas, ko ievāc amerikāņu nodokļu inspektori (tai skaitā arī no mono­polistiem), nepavisam nepaliek valsts kasē. Tā ir tikai starpstacija šās naudas ceļā uz monopolistu nepiepildā­majam kabatām. No iedzīvotājiem iekasētās milzīgās nodokļu summas valsts tūlīt pārskaita lielmonopoliem, samaksājot par kara produkciju, ko tie piegādā valdī­bai pēc aizsardzības ministrijas līgumiem. Tātad arī tā nauda, ko monopolisti samaksā nodokļos, ieplūst atpa­kaļ viņu seifos, ieplūst ar uzviju kā samaksa par kara materiālu pasūtījumiem. Vai šādos apstākļos jābrīnās, ka amerikāņu kara rūpniecības sabiedrības, kā rakstīja amerikāņu žurnāls «Nation», «šķiet, pirmo reizi Ameri­kas vēsturē kļuvušas par varenu bloku, kurš rīkojas pilnīgi atklāti un kura eksistence ir atkarīga no bruņo­šanās programmas saglabāšanas.
«Kapitālistisko zemju sarežģītais nodokļu mehā­nisms,» teica Ņikita Hruščovs, runādams 1960.gadā PSRS Augstākās Padomes piektajā sesija, «ka milzīgs sūknis pārsūknē līdzekļus no darbaļaužu masu kabatas monopolu platajā kabatā, kuri iedzīvojas milzīga peļ­ņā no militārajiem pasūtījumiem, par ko labi samaksā, izmantojot šai nolūkā galvenokārt nodokļus. Monopolu peļņa, kā zināms, vairākkārt pieaugusi salīdzinājumā ar pirmskara laiku. Lai gan monopolu peļņa jauta stipri aug, tie turklāt saņem lielas subsīdijas no valsts bu­džeta.»
Lai gan amerikāņu nodokļu sistēma vienmēr sargā­jusi bagātnieku intereses, monopolisti izdoma aizvien jaunus paņēmienus, kā palielināt savus ienākumus.
Tiklīdz 1953.gadā pie varas nāca republikāņu val­dība, monopolisti kategoriski pieprasīja, lai ta vēl ra­dikālāk reformē nodokļu likumus lielkapitāla intereses. Monopolu oficiozs žurnāls «United States News and World Report» visai kategoriski paziņoja: «Lai ASV privātais kapitāls varētu brīvi operēt, nepieciešams stipri samazināt nodokļus un reformēt nodokļu sistē­mu... Ja sabiedrības un privātais kapitāls, kuru ienā­kumi pārsniedz vidējo līmeni, tiek pastiprināti aplikti ar nodokļiem, privātpersonām zūd interese par komer­ciju.»
Viena no monopolu prasībām bija nekavējoties at­celt tā dēvēto virspeļņas nodokli. Šis nodoklis, ko no­teica 1950. gadā, nepavisam neatbilda savam nosauku­mam: tā galvenais uzdevums bija nevis atdot valsts kasei daļu no kolosālās virspeļņas, ko iegūst monopo­listi, bet gan krāpt darbaļaudis, demagoģiski klaigājot par lielkapitāla aplikšanu ar «augstiem nodokļiem».
Tomēr ari šis likums, kas galvenokārt bija domāts acu apmānīšanai, neapmierināja monopolistus.
1953.gada vasarā pārstāvju palātas budžeta komi­sija sāka apspriest jautājumu par virspeļņas nodokļa atcelšanu. Komisijas sēdēs runāja Nacionālas rūpnieku asociācijas un tirdzniecības palātas pārstāvji, kategoriski prasot atcelt šo nodokli. Lai budžetā nerastos robs, Na­cionālās rūpnieku asociācijas prezidents Čarlzs Slajs ierosināja aplikt ar jaunu nodokli visas pārdodamās preces, kas pēc viņa aprēķiniem papildus dotu valsts kasei 10 miljardu dolāru gadā. Ar šo netaisnīgo tirdz­niecības nodokli mēs iepazināmies jau iepriekš, runājot par N. Rokfellera darbību gubernatora postenī.
Progresīvie amerikāņu arodbiedrību darbinieki at­maskoja monopolu plānu, parādot, ka tas ir vērsts pret ASV darbaļaužu interesēm. «Tirdzniecības nodokļi un akcīzes nodevas,» bija teikts kādas arodbiedrības pa­ziņojumā, «sevišķi netaisni skar ģimenes ar maziem un vidējiem ienākumiem, jo tie ir patēriņa nodokļi, kas jāmaksā pat vistrūcīgākajiem cilvēkiem. Tie ir pretēji proporcionāli cilvēku ienākumiem: jo lielāks ienākums, jo mazāks nodokļu slogs, jo mazāks ienākums, jo lie­lāks nodokļu slogs. Šis nodoklis ir mantīgo sapnis.» Mičiganas universitātes profesors Masgreivs aprēķinājis, ka cilvēks, kas nopelna 1000 un mazāk dolāru gadā, samaksā federālajās akcīzes nodevās, kā arī štatu ak­cīzes nodevās 11,8 procentus no saviem ienākumiem, kamēr cilvēks, kas nopelna 7500 dolāru un vairāk, sa­maksā šais nodevās tikai 4,5 procentus no saviem ienā­kumiem.
Ignorējot darbaļaužu protestus, ar 1954.gada 1.jan­vāri virspeļņas nodokli atcēla. Tas deva iespēju uzņē­mējiem ik gadus papildus iebāzt savās kabatās apmē­ram divus miljardus dolāru.
Pēc tam valdības iestādes sāka spriest par nodokļu sistēmas tālāku reformēšanu. Diez vai te sevišķi jāsaka, ka šī reforma nepavisam nebija iecerēta darba­ļaužu interesēs. Kad ASV kongresā iesniedza likum­projektu, kas paredzēja jaunas pārmaiņas nodokļu sistēmā, «NewYork Times» vaļsirdīgi rakstīja: «Šai pro­jektā ietvertas idejas, kas ilgu laiku lolotas biznesmenu aprindās. Šķiet, nodokļu reforma, par ko spriedīs kon­gress, visspilgtāk pierāda... ka pašreizējā valdība ir uzņēmēju valdība. Šā projekta dziļākā, kardinālā bū­tība ir palīdzēt biznesam.»
Jaunais nodokļu likums tika pieņemts 1954.gada rudenī. Aiz visvisādiem juridiskiem āķiem un miglai­niem formulējumiem, kas ne vienmēr bija saprotami vienkāršajiem iedzīvotājiem, slēpās visai reāls sa­turs — monopolisti guva iespēju paturēt miljardus, kas līdz šim viņiem bija jāiemaksā valsts kasē.
Saka, ka ēstgriba rodoties ar ēšanu. ASV monopo­listi nepavisam nedomā apmierināties ar sasniegto. Na­cionālās rūpnieku asociācijas un citu uzņēmēju orga­nizāciju kabinetos dzimst aizvien jauni projekti, kuru mērķis ir revidēt nacionālā ienākuma sadali mantīgo interesēs. Uzņēmēji rīkojas ar plašu vērienu un izstrādā pat attiecīgus nākotnes plānus. 1958.gadā Nacionālās rūpnieku asociācijas gadskārtējā kongresā asociācijas nodokļu komitejas vadītājs Freds Meitags izvirzīja spe­ciālu «piecgadu plānu», kā tālāk samazināt nodokļus koncerniem un atsevišķiem rūpniekiem. Laikraksts «New York Times» rakstīja, ka, pieņemot Meitaga priekšlikumus, koncernu un atsevišķu rūpnieku nodokļu kopsumma samazinātos gandrīz par astoņarpus miljar­diem dolāru.
Turpmākajos asociācijas kongresos monopolistu plā­nu attīstīja un konkretizēja. Valdības iestāžu turpmākie soļi liecināja, ka šis plāns nepavisam nav bijusi tukša iedoma. Ik gadus tiek pieņemts viens vai otrs likum­projekts, kas dod monopolistiem aizvien jaunas priekš­rocības.
Monarhistisko valstu likumos bija termins «majes­tātes apvainošana». Viss, kas varēja likties nepatīkams «svētajai monarha personai», tika jo bargi nosodīts. Pēdējos gados, acīm redzot, arī Vašingtonā atcerējās šo likumu par majestātes apvainošanu. Tikai tā izskaidro­jama ASV valdības konsekventā cenšanās likvidēt tā dēvētos «trestu apkarošanas likumus», kurus pašreizējie amerikāņu biznesa nekronētie karaļi uzskata par apvai­nojošiem.
Tā dēvētie trestu apkarošanas likumi, kurus pie­ņēma vēl pagājušajā gadsimtā, monopolu rašanās pirm­sākumā, jau sen Amerikas Savienotajās Valstīs ir tikai līdzeklis, kā krāpt darbaļaudis, radīt ilūziju, ka valsts vara cīnās par tautas interesēm. Par to, cik nekaitīgi monopoliem patiesībā ir šie «trestu apkarošanas likumi», liecina kaut vai tas, ka Šermana likumā, kas ir vis­plašāk pazīstams no visiem šiem likumiem, augstākais sods par tā pārkāpšanu ir naudas sods . . . piecu tūk­stošu dolāru apmērā. «General Motors», piemēram, pē­dējos 15 gados par pieciem «trestu apkarošanas likumu» pārkāpumiem samaksājusi 11 tūkstošus dolāru. Par sep­tiņiem pārkāpumiem Diponu sabiedrībai uzlika naudas sodu 42 tūkstošu dolāru apmērā. Jāpiebilst, ka šī tie­sāšanās prasīja no ASV valdības, t.i., no amerikāņu nodokļu maksātājiem, vairākus miljonus dolāru. 1949. gadā senāta komisija izmeklēja 19 lietu, kurās atbildētāja bija «Du Pont Corporation». Tomēr šī tie­sāšanās nenodara Diponiem nekādu ļaunumu. Par visiem šiem pārkāpumiem atbildētāji samaksāja tikai 95,5 tūkstošus dolāru, tieši tik daudz, cik «General Mo­tors» nopelna Diponiem 40 minūtēs.
Taču arī šāda «vajāšana» derdzas amerikāņu mo­nopolistiem, kas to uzskata par «kaitīgu propagandu».
Un, ja tā, «trestu apkarošanas likumi» jāatceļ, spriež Vašingtonā. Tāpēc šos likumus, kas ir tik apcirpti un ierobežoti, pamazām lieto aizvien retāk. Vienlaikus monopolistiem iztapīgie likumdevēji meklē juridiskus argumentus, lai pilnīgi atceltu «trestu` apkarošanas likumus». Pirms kāda laika senāta juridiskās komisijas monopolu apakškomisijas vadītājs Harvejs Kilgors sniedza paziņojumu, no kura izriet, ka pašlaik šī apakš­komisija izstrādā noteikumus, kas lielā mērā pielīdzinās nullei pat tos iluzoriskos ierobežojumus, kuri vēl sa­glabājušies Amerikas Savienotajās Valstīs pēdējos gadu desmitos. Šo soli Kilgors motivēja ar tēzi, ka «trestu apkarošanas likumi» kaitējot amerikāņu uzņēmēju ka­pitālieguldījumiem ārzemēs.
Viena no absolūto monarhu tradīcijām bija apdāvināties uz valsts kases rēķina. Par godu troņprinča piedzimšanai, viņa majestātes vārdadienai, monarha mā­sīcas precībām un citiem «izciliem» notikumiem monar­ham dāvināja dārglietas un kažokādas, pilis un muižas, mākslas darbus un vergus. Taču tas viss liekas tīrā bērnu spēle, ja paraugāmies, kādu dāvanu sev pasnie­guši amerikāņu lielbiznesa neierobežotie valdnieki.
Šās dāvanas vērtība ir fantastiska, lai neteiktu vairāk. Aprēķinot tikai daļu no šās vērtības, ameri­kāņu senators Morze nosauca astronomisku skaitli — 42 triljonus dolāru.
Kas tad ir šī dāvana?
Vispirms jāpaskaidro, ka zināma daļa derīgo izrak­teņu Amerikas Savienotajās Valstīs ir nevis atsevišķu personu vai privātsabiedrību, bet valsts īpašums. Valstij pieder arī zināma daļa rūpniecības uzņēmumu. Tas iz­skaidrojams ar to, ka saspīlētos momentos (piemēram, kara vai krīzes laikā) privātie uzņēmēji nevēlas ieguldīt savu naudu jaunās rūpniecības nozarēs, ja nav izredžu ātri iegūt peļņu. Bet valstij šo nozaru produkcija ir va­jadzīga. Šādos gadījumos, kā tas bija arī otrā pasaules kara laikā, ASV valdība ar saviem līdzekļiem uzceļ uz­ņēmumus un laiž tos darbā. Šādā veidā, piemēram, at­tīstīja atomrūpniecību, izvērsa sintētiskā kaučuka, mag­nija un mangāna ražošanu. Rit laiks, nauda ir izdota, jaunās rūpnīcas sāk dot peļņu. Un uz tām ar kārīgām acīm sāk skatīties monopolistisko apvienību barveži.
Ilgus gadus lielmonopoli visādi nopūlējās iegūt šīs bagātības savās rokās. Naftas sabiedrību uzmanību jau sen saista okeāna piekraste, it sevišķi gar Teksasas štatu, kur sēkļos ir lieli naftas krājumi. Cenšoties iegūt savās rokās valstij piederošās naftas atradnes, naftas magnāti neatsakās ne no kādiem līdzekļiem.
Kā zināms, 20. gadu sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs bija liels skandāls sakarā ar monopolu mēģinā­jumiem tumšu mahināciju ceļā iegūt savās rokās valsts naftas atradnes Tipotdoumā. Šai skandālā bija iejauktas ļoti augstas dienesta personas, un tas beidzās ar pre­zidenta Hardinga visai mīklaino nāvi.
Pēdējo 20 gadu laikā, ievērojot sabiedrības katego­riskos protestus, ASV Augstākā tiesa vairākkārt izjau­kusi monopolu nodomus iegūt valstij piederošos dabas resursus. Taču monopoli neatmeta šos nodomus. 1952.gada beigās, īsi pirms vēlēšanām, «General Elec­tric» prezidents Vilsons ierosināja «nodot privātīpa­šumā visas federālajai valdībai piederošās hidroelek­trostacijas».
Pēc tam kongresam iesniedza likumprojektu par naftas sēkļu nodošanu privātpersonu īpašumā. Sēkļu vērtība pēc amerikāņu ekonomistu aprēķiniem, ir ap­mēram 300 miljardu dolāru.
Sēkļiem sekoja desmitiem valsts rūpnīcu, hidro­elektrostaciju un citu uzņēmumu. Vislielāko uzvaru privātkapitāls svinēja, pārņemot savās rokās valstij piederošās atomrūpnīcas.
Šā likuma pieņemšana dziļi satrauca amerikāņu sa­biedrību. Tieši tad ar saviem iebildumiem klajā nāca senators Morze, teikdams, ka atomrūpniecības nodošana privātuzņēmēju rokās «katastrofāli ietekmēs amerikāņu tautas ekonomisko labklājību nākamajās paaudzēs. Ne­drīkst izdot likumus, kas nolemj nākošās paaudzes eko­nomiskai verdzībai!» iesaucās Morze no senāta tribīnes. «Galu galā privātie monopoli saņems degvielu, kuras vērtība ir neiedomājami liela — 42 triljoni dolāru.»
Pēdējos piecos gados Vašingtona veikusi jaunus pa­sākumus, lai palielinātu monopolu peļņu uz darbaļaužu rēķina. Tā atcēla cenu kontroli, kas kaut cik sargāja pircējus no lieltirgotāju patvaļas, izstrādāja tādas programmas lauksaimniecības jomā, kuras vēl vairāk izpu­tināja fermerus, vienlaikus stipri palielinot lielo lauk­saimniecības sabiedrību peļņu.
ASV valdības darbības rezultāti ir visai izteiksmīgi. Tie, kas ietilpst ASV valdošajā izlasē, rauš ar katru gadu lielāku peļņu. Spēcīgāko rūpniecības sabiedrību peļņa jāraksta ar gariem daudzzīmju skaitļiem. 1960. gadā, piemēram, Morganu un Diponu koncerna «General Motors» tīrā peļņa bija apmēram viens mil­jards dolāru. Rokfelleru «Standard Oil» «nopelnīja» 688 miljonus. Brāļi Fordi sarausa apmēram pusmiljardu, Morganu «General Electric» — 200 miljonu un otrs viņiem piederošais uzņēmums «United States Steel» — 304 miljonus, Diponi ierakstīja peļņas kontā 381 mil­jonu dolāru utt. Un tas viss ir sarausts vienā gadā, kad Amerikas Savienoto Valstu ekonomikā bija kārtējais atslābums — šoreiz pats lielākais pēckara periodā.
Ietekmīgais amerikāņu žurnāls «Fortune» publicējis datus par 500 ASV lielāko rūpniecības sabiedrību dar­bību 1960. gadā. Kā konstatē žurnāls, ekonomiskās krīzes dēļ šo piecsimt sabiedrību peļņas kopsumma sa­mazinājusies par 3 procentiem. Taču vienlaikus žurnāls ievērojis kaut ko ļoti zīmīgu. Peļņa samazinājusies ne visām sabiedrībām, bet tikai daļai. Apmēram divsimt sabiedrību ne tikai nezaudēja savus ienākumus, bet, gluži otrādi, ieņēma pat vairāk nekā iepriekšējā gadā, trīspadsmit no šīm sabiedrībām palielināja ienākumus vairāk nekā par simt procentiem.
Gandrīz vai dīvaini: krīze, ražošana sašaurinās, bet peļņa aug. Viss kļūst saprotams, tiklīdz paraugāmies, kas ir šie laimīgie. Visas sabiedrības, kuru peļņa palie­linājusies, strādā karam. Amerikas nekronētie karaļi nodrošinās pret zaudējumiem ar nevaldāmu drudžainu bruņošanos.
Taču tas, kas palīdz monopolistiem raust neiedomā­jamas bagātības, izputina un noved pie ubagu spieķa miljoniem darbaļaužu. Tie, kas ar sirdi un dvēseli kalpo mūsdienu Amerikas neierobežotajam vald­niekam — viņa majestātei naudas maisam, piekopj amerikāņu darbaļaudīm naidīgu politiku, politiku, kas neļauj viņiem vairs ne elpot.
Viena gada laikā strādnieku algas visās amerikāņu rūpniecības nozarēs samazinājās par 4 procentiem. Nav jāaizmirst, ka tas notika nemitīgi augošas dārdzības apstākļos. Pat oficiālie amerikāņu dati liecina, ka pē­dējos desmit gados maize Amerikas Savienotajās valstīs sadārdzinājusies par 43 procentiem, kartupeļi — par 70 procentiem, piens — par 25 procentiem, cu­kurs — par 27 procentiem.
Tie ir baismi skaitļi. Bet ir vēl baismāki. Amerikāņu prese ziņo, ka par īstu nacionālu nelaimi kļuvušas paš­nāvības. Ik pēc katrām desmit minūtēm kāds ameri­kānis izdara pēdējos norēķinus ar dzīvi. Pašnāvības noved kapā 77 reizes vairāk cilvēku nekā poliomielīts, daudz vairāk nekā tuberkuloze, asins vēzis un citas bīstamas slimības. 1960. gadā, kā ziņoja laikraksti, paš­nāvību skaits tuvojās 1932. gada līmenim, kad Ame­rikas Savienotās Valstis bija vissmagākās ekonomiskās krīzes spīlēs un pašnāvību skaits bija vislielākais. Laik­raksts «New York World Telegramm and Sun» publi­cējis Mičiganas universitātes datus, kas rāda, ka Ameri­kas Savienotajās Valstīs ik gadus ir vairāk nekā 500 tūkstoši pašnāvības mēģinājumu. Un kas tad dodas paš­nāvībā? Galvenokārt tie, kas zaudējuši cerības izrauties no trūkuma žņaugiem, garīgi un fiziski salauztie.
Tāda ir baismā cena par zeltu, ko savās banku velvēs nogulda Morgani, Rokfelleri, Melloni un viņiem līdzīgi.
«ASV monopolistiskā buržuāzija,» teikts PSKP Programmā, «ir starptautiskās reakcijas galvenais balsts. Tā uzņēmusies kapitālisma «glābējas» lomu. ASV finansu magnāti dibina imperiālistu «svēto savienību», izveido agresīvus militārus blokus. Amerikāņu karaspēks un kara bāzes izvietoti vissvarīgākajās kapitālistiskās pa­saules vietās.
Taču dzīve rāda, ka ASV imperiālisma pretenzijas uz pasaules kundzību ir pavisam nepamatotas .,. ASV nav spējušas saglabāt īpatnējo svaru, ko tās bija sa­sniegušas kapitālistiskās pasaules ekonomikā, kaut arī tās joprojām ir šīs pasaules galvenais ekonomiskais, finansiālais un militārais spēks. ASV — visspēcīgākā kapitālistiskā lielvalsts — jau ir pāri savam zenītam un virzās uz norieta pusi...
Monopolistiskā buržuāzija pat ar kodolieročiem ne­var grozīt nepielūdzamo vēsturiskās attīstības gaitu. Cilvēce ieraudzījusi kapitālisma īsto seju. Simtiem mil­jonu cilvēku redz, ka kapitālisms ir ekonomiskas anar­hijas un periodisku krīžu, hroniska bezdarba un masu nabadzības iekārta, ražošanas spēku plēsonīgas izšķēr­dēšanas iekārta, iekārta, kas pastāvīgi rada kara drau­dus. Cilvēce negrib ciest un necietīs vēsturiski savu laiku nodzīvojušo kapitālisma sistēmu.»
Simtiem tūkstošu cilvēku bojā eja, miljoniem cil­vēku ciešanas un neaprakstāms posts, samīdītas dzīves un izkropļoti likteņi, — lūk, par kādu cenu amerikāņu dolāru karaļi tikuši pie savas milzīgās bagātības. Aiz­vien augstāk ceļas tautu dusmu vilnis, aizvien skaidrāk kļūst redzams, ka vēsture nolēmusi neizbēgamai bojā ejai šaurās aprindas, kas savu labklājību balsta uz mil­joniem darbaļaužu ciešanām; nolēmusi bojā ejai sociālo iekārtu, kas dod iespēju pāris desmitiem ne ar ko ne­ievērojamu cilvēku, kam nav ne talanta, ne sirdsap­ziņas, ne morāles, parazitēt uz sabiedrības organisma, rīkoties visas sabiedrības vārdā.

[1] «Kapitāls», LVI, 1951. g., 1. sēj., 721. Ipp.