Albānija, Kaukāza
Kaukāza Albānija bija viena no senajām Austrumu Aizkaukāza vergturu valstīm.
Robežas. Ieķļāva sevī Azerbaidžānas terirtorijas Kūras un Araksas lejtecēs.Ziemeļu robežas sniedzās līdz galvenajai kaukāza kalnu grēdai ieskaitot dagestānas dienvidu rajonus. Austreņos - līdz Kaspijas jūrai. rieteņos - iekļāva Jori upes ieleju. dienvidos - Araksas upes ieleju, Muganas stepes Milskas daļu.
Vēsture. Kaukāza albāņi pirmo reizi minēti antīko autoru Plīnija Vecākā, Ariāna darbos sakarā ar to dalību kaujā pie Gaugameliem 331.g.pmē. ahemenīdu-persiešu pusē pret Maķedonijas Aleksandra karaspēku.
Pēc ķīļrakstu tekstiem un citiem grieķu un romiešu autoriem (Strabona, Plīnija Vecākā, Diona Kasija, Plūtarha u.c.) zināms, ka kaukāza Albānijas iedzīvotāji saukti par "albāņiem," "utijiem" ("udīniem"), "hēliem" ("legiem") un "kaspijiem" - tie esot dalījušies 26 ciltīs.
I gs.pmē. ķēniņš Oriss kopā ar Ibērijas ķēniņu Artoku un Armēnijas ķēniņu Tigranu II veda karadarbību pret romiešiem, kas bija iebrukuši Aizkaukāzā (Lukullas pārgājiens 69.-67.g.pmē. un Pompeja pārgājiens 66.-65.g.pmē.). Šai cīņā Kaukāza Albānija saglabāja neatkarību.
III-V gs. Kaukāza Albānijā izveidojās feodālā sistēma, pieauga feodāļu īpašumi un vara. daļa zemnieku nonāca feodāļu atkarībā. 4.gs. valsts pieņēma kriestietību par valsts reliģiju. Kristīgā baznīca kļuva par lielu zemes īpašnieci, zemnieki tai maksāja desmito tiesu.
III gs. Kaukāza Albāniju iekaroja sasanīdu Persija, kas uzstājīgi mēģināja nostiprināties Derbentas rajonā, te atradās viena no senakajām valsts pilsētām - Čola (Čoga, Džora). Sasanīdi uzlika vietējiem visai lielus nodokļus, Čolas rajonā lika celt cietokšņus un aizsardzības sienas. Kaukāza tautas, ieskaitot albāņus, nereti sacēlās pret iekarotājiem.
Armēņi, albāņi un ibēri ar kņazu Vardanu Mamikonjanu sacēlās 450.-451.gados. Citi nemieri notika 481.-484.g., 571.-572.g.
Apspieduši 457.gada sacelšanos ķēniņa Vačes II vadībā, sasanīdi 461.gadā likvidēja Albānijas ķēniņu titulu. Tomēr tas tika atjaunots ķēniņa Vačagana II (487.-510.g.) valdīšanas laikā, bet VI gs. atkal tika likvidēts.
VII gs. kņazi no Mihranīdu dzimtas sasanīdu valsts vājuma brīdī (persieši bija aizņemti cīņās ar arābu musulmaņiem) atjaunoja Kaukāza Albānijas politisko neatkarību. VII gs. 1.pusē slavens valstsvīrs bija kņazs Dževanšīrs. Viņa valdīšanas laikā Kaukāza Albānija nosargāja savu neatkarību cīņās ar arābiem dienvidos un Hazāru kaganātu ziemeļos.
VIII gs. sākumā Kaukāza Albāniju iekaroja Arābu kalifāts, kas ieviesa visai stingru režīmu. IX gs. arābu pozīcijas reģionā strauji vājinājās, daļēji pateicoties huramītu tautas kustībai. IX gs. otrajā pusē liela Kaukāza Albānijas teritorijas daļa atradās mazu musulmaņu valstiņu kontrolē (stiprākās no tām bija Šedadīdu un Mazjadīdu dinastiju kņazistes). Armenizētās kņazistēs tagadējās Kalnu Karabahas teritorijā Grigorijs Hamams uz neilgu laiku atjaunoja Kaukāza Albānijas ķēniņa titulu.
Kaukāza Albānija nospēlēja lielu lomu senajā un viduslaiku Kaukāza vēsturē. kaukāza albāņi ir tagadējo azerbaidžāņu, Kalnu Karabahas armēņu, dažu dagestāņu tautu (lezgīnu, cahūru, laku u.c.) un arī daļas Kahētijas gruzīņu priekšteči.
Sabiedriskā iekārta. Dažus gadsimtus pirms ēru mija Kaukāza Albānijā notika pirmatnējās kopienas iekārtas nomaiņa ar vergturu sabiedrību. Notika noslāņošanās pēc mantiskā stāvokļa. Kaukāza Albānijā bija šādas šķiras: tempļu vergi, trūcīgie, aristokrātija, priesteri, ķēniņi.
Saimniecība. Arheoloģisko pētījumu (Azerbaidžānas teritorijā) un antīko autoru dati liek iztēloties Kaukāza Albāniju kā valsti ar auglīgiem līdzenumiem. Tās iedzīvotāji piekopa arkla zemkopību, dārzeņu un augļu audzēšanu, vīnkopību kā arī ar pārdzīšanas lopkopību.
Kaukāza Albānijā bija attīstīta amatniecība un tirdzniecība. Par to liecina keramikas, dzelzs darbarīku, ieroču, rotaslietu u.c. atradumi. Dibinājās pilsētas - galvenā no tām bija Kabala (Kabalaka).
Reliģija. Albāņi pielūdza Mēnesi (galvenā dievība) un Sauli. Svētnīcu apgabals un arī galvenā svētnīca atradās valsts rieteņu daļā pie Gruzijas robežām.
IV gs. feodālā aristokrātija ar ķēniņu Urnaīru priekšgalā pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. IV-VIII gs. Kaukāza Albānijas kristīgo baznīcu valdīja autonoms katolikoss.
Rakstība. Tā sāka attīstīties sākot ar Vgs. Kaukāza albāņi pielāgojās vienai no vietējām valodām - gargaru valodai. Albāņu alfabēts sastāvēja no 52 burtiem un tam bija kopīgas iezīmes ar gruzīnu un armēņu alfabētiem. Pēc alfabēta izveidošanas tika nodibinātas skolas, kas bija garīdzniecības ziņā. Skolās mācīja aristokrātu un garīdznieku bērnus. Albāņu valodā tika tulkotas baznīcu grāmatas.
Sāka attīstīties arī zinānes. VII gs. tika sarakstīta hronika - "Agvanu vēsture," kas šodien ir vērtīgs informācijas avots par Kaukāza Albāniju. Tās sastādīšanu saista ar Kalankaituksas Mozus (Movsesa Kagankatvaci) vārdu.
