Aliens

Antikrists, Nīčes darbs

Frīdrihs Vilhelms Nīcše

No vācu valodas tulkoja: Pēteris Brants.1996

Antikrists

1888.g.

IEVADS. KĀDU NĪCŠI GRIBAM?
Kristīgas baznīcas iesvētītie karogi Latvijā dzīvo savu zemes dzīvi - galvenokārt iezīmējot valsts varas labos un sliktos darbus. Kas vainīgs, ja šie varas darbi daudzus no mums neapmierina, un ko darīt: vai ir jau pienācis laiks mainīt karogus - bet varbūt baznīcas? Ir taču iespējams vērst skatu uz citām, parasti ar Austrumu gudrībām rotātām un amerikānisku sparu pasniegtām ticībām*: cilvēki tik un tā nespēj dzīvot, nemīlot kaut ko un neticot kaut kam - tostarp arī kaut kam tādam, ko par esošu padara tikai šī mīlestība un ticība.
Mūsu svaigās atmiņas par Latvijas Republikas otrreizējo izveidošanu liek pietiekami nopietni izturēties pret Minhauzena stāstu par to, kā viņš pats sevi izcēlis no purva. Bet šādu triku īstā meistara un instruktora lomā latvieši sevis izcelšanai no Krievijas ir izmantojuši vācu filozofu Fridrihu Vilhelmu Nīcši vai, precīzāk izsakoties, viņa papīra dubultnieku Zaratustru.
F.Nīcšes Zaratustra latviešu valodā ierunājās 1908. gadā Viļa Plūdoņa tulkojumā mēnešraksta «Zalktis» 2. numurā un līdz 1939.gadam pieredzēja sešus izdevumus. F. Nīcšes ideju parādīšanos Latvijā nesen pētījusī Nora Ikstena** atzīmē, ka «Tā runāja Zaratustra» tulkojums savulaik ir uztverts kā trešais nozīmīgākais veikums pēc E. Glika Bībeles un Raiņa-Aspazijas «Fausta» tulkojumiem. Kaut arī latviešu gudrajiem vēl nāksies izstaigāt taku takas un radīt vērtību vērtības, lai reiz varbūt spētu uzklausīt «Antikristu», taču jau uzreiz cilvēki ironizēja par sevi: «lai iegūtu mācīta vira patenti, vajadzēja dievināt «Zaratustru»». Šīs dievināšanas pēdas, protams, visvieglāk ir pamanīt latviešu literātu tekstos, bet «mācīto vīru» guvums no Zaratustras bija netikai viņnu «mākslinieciskās neatkarības nepieciešamība» ( N.Ikstenas pieticīgais formulējums ) - kopuma vispirms kā «mācīto vīru» nepieciešamība un pēc tam kā realitāte tapa Latvijas valsts. *** Nākamreiz Zaratustra uz Latviju tika saukts 1989.gadā, kad S Latvijas Kultūras fonds sarūpēja V Plūdoņa tulkojuma faksimilizdevumu. Daži vārdi no tā tika atzīti par Latvijas valsts argumenta cienīgiem. Aigars Jirgens patapināja no Nīcšes astoņus vārdus «nevis jūsu grēks - jūsu pieticība kliedz pret debesīm»,**** kauninot tos tautfrontiešus, kuriem joprojām rēgojās brīvā Latvija brīvā Krievijā. No viņu puses atbildi sniedza Guntis Valujevs, arī iepinot Nīcšes uzvārdu sava raksta nosaukumā: Latvijas neatkarī­ba, lūk, nedrīkst tikt uzskatīta par mērķi, bet tikai par līdzekli cil­vēku labklājībai un vēl dažām labām lietām, kurām, ja gribat zināt, pēc «lielā maksimālista» Nīcšes prāta, traucē tieši «demo­krātiskie aizspriedumi», «mazo valstu komēdijas», «nacionālās neirozes»..."*****
Izvērstāku ieskatu F. Nīcšes sociāli politiskajos uzskatos latviešu valodā ir sagatavojis Gunārs Ebels, bet tās jau ir cita lai­ka publikācijas. ******
Lai nu kā - vai kā latviešu tautas gribas rezultāts vai Dieva dāvana, vai kā akla nejaušība, - atkal tika pasludināta Latvijas Republika, kurā ar luterāņu garīdznieku iesvētītu karogu vai vis­maz telpām sevi apgādāt centās ik ministrija un ik departaments, ik skola un karaspēka daļa, ik komercbanka un makšķernieku biedrība. Cik gan nepieklājīgi būtu bijis tādā brīdī skandēt vēl trīs vārdus no «Zaratustras», ar kuriem civilizētajā pasaulē tomēr ļoti rēķinās: «Dievs ir miris.» ******* Tas būtu sliktāk par saulespuķu sēk­liņu graušanu kārtējā karoga iesvētīšanas laikā, un to Latvijā neatļaujas pat filozofi." ********
Bet nu baznīcas svētītās tiesas ir paguvušas pasludināt par ban­krotējušu vienu, otru un trešo baznīcas svētītu banku; un birst kā no pārpilnības raga gadījumi, pēc kuriem savu morālo bankrotu nevar noliegt ne Latvijas armija ar savu augstāko virspavēlnieku -valsts prezidentu priekšgalā, ne policija, ne muita... un ne pati tiesa; un vai daudzgalvainā kristīgā baznīca ir parādījusi sevi citā­di, kā vien pūloties dabūt lielākam šņukuru skaitam «tradicionā­lās reliģijas» zīmi - atļauju iebāzt šo šņukuru valsts silē, t.i., no­dokļu maksātāju kabatās. Ko nozīmē un kā iespējams dzīvot šādā Latvijā? Tas nozīmē, ka cilvēku fiziskās un garīgās veselības sagla­bāšanas nosacījums ir spēja ik dienu, ik brīdi būt gatavam «visu vērtību pārvērtēšanai», kuras mācību mums piedāvā šis pats Nīcše.

********

*Leons Taivāns trāpīgi kvalificē krišnaismu ka «amerikānisku hinduisma stilizāciju» un «latviešu pirmskristīgo pagānismu kā ļoti attālu hinduisma perifēriju /../ un samērā primitīvu panteismu»: Taivāns L. Quo vadis jeb latviešu kultūra Austrumu un Rietumu reliģiju kontekstā // Kultūras Fonda Avīze. -1990. gada aprīli. - 4. Ipp.
** Ikstena N. Sastapšanās ar neprātīgo. Fridrihs Nīče 20. gs. sākuma latviešu literatūras kontekstā // Literatūra un Māksla. - 1992. gada 27. martā. - 6. Ipp.
*** «Bet tautas nogatavojās. Tas sakustējās, tās gribēja patstāvīgas kļūt, izrauties no mātes-baznīcas autoritātes. /../ Dažādas tautas, kas līdz tam kopīgā bērnistabā dzīvojušās, sāka vairāk un vairāk atrauties mātei-baznīcai, tās aizbildniecībai. Tas pašķīrās no viņas, pašķīrās arī savā starpā un gāja patstāvīgi savus īpašus ceļus.» Ta, lūk, latviešu publika tika gatavota Nīcšes piedāvātās «vērtību pārvērtēšanas» izprašanai, pārdrukājot kādu vācu autoru, kurš ar «Nīcši - filozofu un pravieti» iepazīstina, runājot par it kā krietni seniem laikiem: Zalktis. - 1908. - Nr. I. -119. Ipp.
**** Jirgens A. Demokrātija un Fridrihs Nīče jeb Labējā centrisma slimība mūsu kustība // Atmodā. - 1989. gada 5. jūnijā - 2. Ipp. Citāts ņemts no «Zaratusras prlekšrunas»: NIcše F. Ta runāja Zaratustra. - R., 1939. - 9. Ipp.
***** Valujevs G. Vai klausīsim Fridriham Nīčem jeb Kas kavē mani radikallzēties // Atmoda. -1989. gada 3. jūlijā. - 3. Ipp.
****** Ebels G. Fridriha Vilhelma Nīčes sociāli politiskā filozofija. - R., 1995. Ebels G. Nīče un mūs­dienas. - R., 1996.
******* Nicše F. "Tā runāja Zaratustra." - 6. Ipp.
******** Nesen Igors Šuvajevs paskaidroja, ka «Dieva nāve» nav jaunums Eiropas filozofiem vis­maz kopš Hēgeļa (1770-1831) laika. Grfim.: Tagadnes izaicinājums. Kārla Gustava Junga 120. dzimšanas dienai veltīts rakstu krājums. - R., 1996. - 348. Ipp.

TĀTAD - FRIDRIHS VILHELMS NĪCŠE, filozofs no Vācijas: Friedrich Wilhelm, Nietzsche. Viņš ir dzimis 1844.gada 15.oktobrī mācītāja ģimenē Rokenas ciematā netālu no Leipcigas. Viņa tēvs nomirst 1849.gadā, bet nopietnas mate­riālas grūtības ģimenei tas nerada. Nīcšem ir iespēja no 1864. līdz 1868.gadam studēt klasisko filoloģiju Bonnā un Leipcigā un būtu iespēja vēl ilgi pēc tam veikt gandrīz neapmaksātu privātzinātnieka darbu, gaidot uz algota pasniedzēja vietu kādā augst­skolā. Taču Nīcše ir apdāvināts - ārkārtīgi apdāvināts ne tikai materiāli. Jau studiju gados viņš spēj pievērst sev tādu uzmanību, ka tieši no studenta pārtop par profesoru Bāzeles universitātē Šveicē.
Viņa studijas 1867. - 1868. gadā uz neilgu laiku pārtrauc die­nests armijā, kas beidzas pēc smagas traumas: Nīcše un zirgs nesaprotas. Tā sākas Nīcšes slimošana, kas drīz vien kļūst par viņa dzīves satvaru un no 1889. gada janvāra arī par tās saturu.
Tomēr 1870.gadā viņš - Šveices pavalstnieks - brīvprātīgi dodas vācu armijā, lai piedalītos karā ar Franciju. Armijā viņam tiek uzticēti sanitāra un arī materiāli atbildīgas personas pienāku­mi. Pāris nedēļu piedalījies karā, Nīcše atkal smagi saslimst «ar choleras veidīgu slimību»*, bet varbūt ar sifilisu arī.**
1869.gadā Bāzelē Nīcše stājas pie klasiskās filoloģijas profe­sora pienākumu pildīšanas, kas viņam ir vairāk vai mazāk pa spēkam līdz 1876.gadam. Pēc tam universitāte trīs gadus turpina materiāli atbalstīt savu aizvien divdomīgāku slavu, t.i., neslavu gūstošo, bet garīgā darbā nenoliedzami intensīvo profesoru. Viņa pirmā lielā publikācija profesora rangā ir «Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara» (1872), par kuru labvēlīgākā atsauksme esot skanējusi: «asprātīgas paģiras»***; nelielu priekšstatu par šo dzim­šanu ir iespējams gūt arī latviešu valodā. ****
No 1879.gada Nīcše var baudīt visus brīvdomātāja dzīves jaukumus - arī iespēju iespiest darbus uz sava rēķina, kā tas notiek ar 1885.gadā 40 eksemplāros iespiesto «Tā runāja Zaratustra» ceturto daļu.
«Zaratustram» seko «Viņpus laba un ļauna» (1886), «Par mo­rāles ģenealoģiju» (1887), «Vāgnera lieta» (1888), «Elku mij­krēslis» (1888) un tā paša gada vasarā arī «Antikrists», kuru autors pabeidz 30. septembrī. «Antikrists» ir iecerēts kā četrdaļīgas «visu vērtību pārvērtēšanas» aizsākums, bet īstenībā tas kļūst par Nīcšes filozofa mūža noslēgumu. Tālāk seko «uzsaukums Eiropas galmiem Hoencollernu nama gāšanai», kaildejas ar erektētu dzimumlocekli, gaidot izsludināšanu par Itālijas ķēniņu un vēl šis tas, ko labāk nepārstāstīsim.
***** Ārstu rokās Nīcše nonāk 1889. gada 10. janvārī. Psihiatriskajās slimnīcās Bāzelē un Jenā viņu sazāļo līdz pusmiegam, kurā viņš, mātes un pēc viņas nāves māsas aprūpēts, atrodas līdz 1900. gada 25. augustam.
Latvieši skaidri zin, «ka viņa slimība bijusi venēriska un ka Nīcše miris ar progresīvo paralīzi, par to nav ko šaubīties, tas ir pierādīts. Cits jautājums: kā viņš pie šīs slimības ticis.»
****** Bet citur pasaulē par to tomēr šaubās un pat kategoriski iebilst.
******* Dauge A. Fridrihs Nīcše. - Grām.: Lielas personības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. - 386. Ipp.
** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve un filozofija, īpaši viņa «Antikrists» un «Zaratustra». - R„ 1923. - 91. Ipp.
*** Ko citu lai būtu teicis Nīcšes augstskolas laika skolotājs Fridrihs Vilhelms Ričls (1806-1876), kurš bija izgādājis Nīcšem profesora vietu Bāzelē? - Свасяьн К. Фридрих Ницше: мученик познания. - Grām.: Ницше Ф. Сочинения в двух томах. - М., 1990. - Т.1. - С. 10.
**** Dažas lappuses Guntas Milleres tulkojumā žurnāla «Grāmata» 1991. gada 1. numurā ar Māras Rubenes ievadu.
***** Interesenti par to var izlasīt: 7?rons U. Dlonīsa Turīnas rudens // Grāmata, 1991, - Nr. 1. -45.-46. Ipp.
****** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve... - 93. Ipp.
******* Свасъян К. Хроника жизни Ницше. - Grām.: Ницше Ф. Сочинения в двух томах. -М., 1990. - Т. 2. - С. 826.

PAR ĻAUNO UN LABO SLAVU «Fridrihs Nīče ir viens no tiem, kas visvairāk veicinājuši jaunas filozofijas un jaunas cilvēka izpratnes dzimšanu,» konstatē Māra Rubene.* Gluži dabiski, ka tādā gadījumā pirmsnīcšes filozofijā Nīcši ietilpināt nevar, ko pats Nīcše ir atzīmējis divējādi - gan ar lepnumu par viņam «piederošo parītdienu» un «dzimšanu pa īstam pēc nāves» ( šeit: 20.lpp. ), gan arī ar sarūgtinājumu: «Esmu jau laidis klajā apmēram 15 darbus, Vācijā par tiem nav parādī­jusies neviena pati kaut cik ievērojama atsauksme. Visur apro­bežojas ar piezīmēm: «ekscentrisks», «patoloģisks», «psihiat­risks». Ļaunu slavu par mani ceļ. Laikrakstos par mani valda neapvaldīts naidīgs tonis, un neviens pats pret to neprotestē.»** Šādu pašvērtējumu kādā vēstulē Nīcše izteic sakarā ar savu 45.dzimšanas dienu, kad viņam ar vēja spārniem tuvojas gan pasaules slava, gan ārprāts.
F.Nīcšes ideju popularizāciju (arī rehabilitāciju) sāka dāņu literatūrzinātnieks Georgs Brandess ar 1888. gada lekciju kursu Kopenhāgenas universitātē; neilgi pēc Nīcšes bioloģiskās nāves ar viņa darbu filozofisko interpretāciju izcēlās cits dānis - Ha­ralds Hefdings.
Kopotu rakstu izdošanas cienīgs viņš kļūst kopš 1892.gada.
Jau savas dzīves - vismaz bioloģiskās dzīves - laikā viņš kļūst arī par enciklopēdiju lappušu pastāvīgo iemītnieku, par kuru «ļaunu slavu» parasti neceļ. Piemēram, Brokliauza Konversācijas vārdnī­ca bez negatīva vērtējuma stāsta par Nīcši, ka viņš «ir radikāli skeptisks filozofijā, galēji ateistisks reliģiskos jautājumos un pār­nacionāls politikas, kultūras un mākslas lietās» un ir «pirmšķirīgs filologs un stila meistars, kas bagātinājis vācu valodu ar jaunām izteiksmes un izteikšanās līdzekļu formām».***
Kā gadsimtu mijā Nīcše skatītos uz latviešiem, ja viņu nebūtu uzveikusi psihiskā un bioloģiskā nāve? Situācija te nebija vienno­zīmīga. N.Ikstena, no vienas puses, kvalificē (ar atrunām) intere­si par Nīcši kā «Nīcšes bumu», bet, no otras, citē pirmsnīcšes lai­ka filozofijas aktīvistu Pēteri Zālīti, kuram Nīcšes filozofija 1900.gadā šķiet «viendienas muša»****. Šo divdabīgo attieksmi pret Nīcši kultivē arī Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotā Konversācijas vārdnīca, kurā tā paša P.Zālītes sagatavots šķirklis par Nīcši parādās 1911.gadā 3.sējumā. ***** Šķirkļa apjoma dēļ Nīcši varēja apskaust divi Krievijas impera­tori - tobrīd valdošais Nikolajs II un viņa vectēvs Nikolajs I, kuriem turpat par abiem pienācās viens un mazāks šķirklis. Tātad Fridrihs Nīcše - «ģeniāls vācu filozofs-dzejnieks», bet viņa filozofijas vārds esot «ģenialitāte un ārprāts», un «liels filozofs Nīcše nav. Viņa filozofijas rezultāti pavisam aplami.»
Kamēr V.Plūdons met Nīcši kā pagali «neatkarības nepiecie­šamības» ugunskurā, P.Zālīte palēnām aprod un iekārtojas Nīc­šes laika filozofijā, 1923.gadā atzīstot, ka «paliek un paliks ari Nīcšes, šā lielā, ģeniālā patiesības un taisnības meklētāja, filo­zofiskā dzīvības augstā dziesma».****** Un tomēr: «Stingrākajām filo­zofijas disciplīnām, kā loģikai un atziņas teorijai (gnoseoloģijai), Nīcše pie gadījuma šad tad pieskāries un nekad ar viņām dzīvi un ar interesi pamatīgi nav nodarbojies. Metafizikā un ētikā, ar kurām viņš gan ar sevišķu mīlestību mīl nodarboties, viņš tomēr nekā izcila un paliekama nav radījis.» ******* Te nu atliek tikai nopūsties: tas bija sen, un tā nav taisnība... Un uzzināt, ka F.Nīcšes jaunrades virsotņu apjēgšana ir bijusi pa spēkam tikai tiem 20.gs. filozofiem, kuri līdz ar to paši izveidoja šā gadsimta filozofiju. Latviešu profesionālajiem filozofiem nav ko kaunēties, ja viņi tādā pulciņā neietilpst vēl šobaltdien - uz to taču nevar cerēt 99,9% no filozofijas zinātņu grādu valkātājiem pasaulē.
Ļaunas mēles dažkārt atgādina ko citu - to, cik ļoti vajadzētu kaunēties cilvēkiem, kuri profesionāla filozofa statusu iemantoja un izmantoja Latvijas okupācijas laikā. Tad viņi vai nu patiešām pildīja uzdevumu «ļaunu slavu par Nīcši celt», vai arī tikai izlikās, ka to dara: «Pats Nīče, piederēdams izvirtušajai buržuāziskajai bohēmai, sevi uzskatīja par mākslinieku, pārcilvēku un tirānu vienā personā. Priekšstatā par cilvēku viņš ieliek pats savas per­soniskās īpašības - naidu pret tautas masām, pret sievieti...»
********;Diezgan daudz ideju fašisti ir aizguvuši no Frīdriha Nīcšes dar­biem. Tomēr atšķirībā no nacionālsociālistiem Nīcše bija ne tik daudz lielburžuāzijas ideologs, cik tās vācu aristokrātijas daļas iz­misuma paudējs, kas līdz ar kapitālisma attīstību zaudēja savu no­zīmību. Tikai no šāda viedokļa var izprast Nīcšes pesimismu, viņa naidu pret sabiedrības progresu un pret parādībām, kas nāk līdz ar kapitālisma attīstību, - tehniku, tehnisko izglītību, aizvien pla­šāku sabiedrisko slāņu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē u.tml.»

* Rubene М. No tagadnes uz tagadni. - R., 1995. - 58. Ipp.
**Clt. pēc: Dauge A. Fridrihs Nīcše. - Grām.: Lielas personības... - 390. Ipp.
*** Brockhaus Koversations-Lexlkon. Vierzehnte vollständig neubearbeitete Auflage. - Berlin und Wien, 1898. - Bd. 12. - S. 363. Ar! krievu valoda Brokhauza un Efrona enciklopēdiskā vārdnīca Nīcši viņa dzīves laikā definē kā «slavenu vācu rakstnieku» un itin iejūtīgi stāsta par viņa «filozofisko darbību»: Энциклопедический словарь. Брокгаузь и Эфронь. -С. Петербургу 1897. - 41-й полутом. - С. 204-206.
**** Ikstena N. Sastapšanās ar neprātīgo...
***** Konversācijas vārdnīca. - R., 1911. - 3. sēj. - 2926.-2928. Ipp.; šķirklis «Nlzsche».
****** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve... - 235. Ipp.
******* Turpat. - 96. Ipp.
******** Zeīle P. Ekslstenciāllsms. - R.,1969. - 25. Ipp.
********* Зариньш В. Идеология восточной экспансии германского империализма в период фашизма (1933-1945 гг.) и ее проявления в Латвии : Диссертация на соискание ученой степени кандидата философских наук : Автореферат. - Рига : Латвийский Государствен­ный университет, 1971.-С. 14.

«NĪCŠE UZŅEMAS AIZSTĀVĒT to, ko tika noliedzis tradicionālais ideālisms un racionālisms: viņš uzstājas par šaipusējo pasauli, kas līdz šim bijusi pakļauta viņpu-sējai pasaulei ( mūžīgo ideju sfērai ), par afektiem, kas pakļauti un pakārtoti jēdzieniem, par juteklību,» skaidro M. Rubene.
*Nīcše, protams, lieto labāko no visiem aizstāvēšanās veidiem - uzbrukumu. Tradicionālo ideālismu un racionālismu viņš attēlo kā putnubiedēkļus un pēc tam uzbrūk paša radītajiem tēliem kā dons Kihots vējdzirnavām. Par mūžīgo ideju sfēras ietekmīgāko un tāpēc visiem spēkiem un līdzekļiem nīdējamo pravieti «Anti­kristā» ir nosaukts vācu filozofs Imanuels Kants: viņa izvirzītā «kategoriskā imperatīva» dēļ pat «tauta iet bojā» (šeit: 29. Ipp.) -nu, šurpu, nu dariet taču kaut ko jūs, tautu tēvi! Citiem vārdiem sakot, Nīcše apelē, Nīcše denuncē valsts varai kā mazākajam ļaunumam, jo valstij it kā paliek iespēja «soli pa solim attālināt apziņu no dzīvesveida... lai likumdošanā tiktu sasniegts instin­ktīvs automātisms - priekšnoteikums jebkādai meistarībai, jebkā­dai pilnībai dzīves mākslā» (94. Ipp.). Bet kāpēc gan tā? Vai tie­šām Kanta filozofiju - ja, pēc Nīcšes vārdiem, tā sludina ««tiku­mu», «pienākumu», «labumu pašu par sevi», bezpersoniski un vispārēji derīgu labumu» (29. Ipp.) - nevar uzkatīt par kārtējo soli ceļā uz instinktīvu automātismu? Palūkosimies, ko īsti mums uzdod Kanta kategoriskais imperatīvs, abi pirmie Kanta izstrādātie kategoriskā imperatīva formulējumi: «Rīkojies tikai atbilstoši tādai maksimai, kuru tu vienlaikus varētu gribēt pār-topam par vispārēju likumu» un «rīkojies tā, it kā tavas rīcības maksima caur tavu gribu pārtaptu vispārējā dabas likumā.»** Citiem vārdiem sakot, rīkojies tā, it kā tu pats būtu Dievs!*** - Tas nu tiešām ir par daudz, tas dod pamatu nosūdzēt Kantu gan valsts, gan Baznīcas priekšā. Bet kāpēc gan tieši Nīcše izrādās tas, kurš to dara - kāpēc viņš nepieņem Kanta vārdus, attiecinot tos uz paša izloloto «pārcilvēku» kā šāda imperatīva īsto adresātu, jo kas gan cits to spētu pildīt - vai tiešām cilvēks? Kants it kā saka, ka jā... Bet, lūk, ko viņš saka: «Visi cilvēki uzskata sevi par brīviem savā gribā. Tā rodas spriedumi par rīcību kā tādu, kurai bija jānotiek, bet kura palika nenotikuši,»**** - toties «visu notiekošo bez izņēmuma nosaka dabas likumi».***** Līdz ar to Nīcše var uzskatīt, ka pieķēris Kantu milzīgā blēdībā: Kants nu drīkst celt likumu (kaut vai viena likuma - sava imperatīva) godā vis­daiļskanīgākos vārdus un izteicienus par izfantazēto mūžīgo ide­ju sfēru, neriskējot, ka viņam vai kādam viņa sekotājam nāksies šos likumus pildīt citādi kā vien klusībā gribēt - būt Dievam savās domās un bezatbildīgam dzīves kritiķim īstenībā. Jo dzīvē varbūt ir jārīkojas atbilstoši Nīcšes dievinātajiem Manu likumiem: kādam «iegrūžams mutē divpadsmit pirkstu garš stienis no dzelzs», kādam «jānocērt dzimumloceklis kopā ar sēkliniekiem» un vēl kādi cepināmi uz dzelzs plāksnes. ******
Bet ko gan jaunu šie likumi atklāj kristiešiem - ko Nīcše var viņiem pārmest? Viņa «Antikrista» 45. nodaļu taču aizņem itin līdzīgi citāti no Bībeles - paša Kristus un viņa apustuļa Pāvila izteicieni, kurus kristieši pāris tūkstošus gadu ir krietni pildījuši: cik daudziem cilvēkiem pēc krišanas viņu varā ir nācies sapņot par to, ka patiešām būtu bijis labi savlaicīgi tikt iemestam jūrā ar dzirnakmeni kaklā... Nīcše apgalvo, ka pie pasaules tiesāšanas piederošos slīcināšanas vai acu izraušanas paņēmienus evaņģēlijos esot ierakstījuši Kristus mācekļi vispirms kā pasākumus cīņai pret jūdaismu un pēc tam kā viņu pašu Baznīcas pastāvēšanai nepie­ciešamas lietas; Kristus esot mācījis pavisam ko citu.
Patiešām, nav grūti pamanīt paradoksālo veidu, kādā evaņģēliji māca atšķirt labu no ļauna, māca darīt labu tā, lai neceltos ļau­nums: «Svētīgi ir miera nesēji» ( Mat. 5:9 ), taču Kristus nav «nācis nest mieru, bet zobenu» ( Mat. 10:34 ); «netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti», taču «vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs; liekuļi», «ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes» ( Mat. 7:1; 23:29,35 ); «jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam» ( Mat. 5:39 ) - bet būs pārdot drēbes un pirkt zobenu! ( Lūka, 22:36 )... Kurš pateiks, kad jārīkojas vienādi un kad - tieši pretēji? Kristietim tas ir ( kur pastāv Baznīca, tur drīzāk gan tikai -būtu ) ik reizi jāizlemj pašam it kā Dievam. Kā tas iespējams? Te Kristum neatliek nekas cits kā pavērt durvis Nīcšem: «Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu» ( Mat. 22:14 ). Bet Nīcše tikai rīko tračus pie viņam atvērtajām durvīm, jo, tikko viņš ieietu pa tām, jebkura viņa rīcība kļūtu ( vai kļūtu tulkojama ) kā kaut kāda liku­ma pildīšanas žests, kā rituāls, kā meli - kā Ziemassvētkos piepil­dītie un pārpildītie Latvijas dievnami.

********

* Rubene М. No tagadnes uz tagadni... - 60. Ipp.
** Kanr /. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten. - Leipzig, 1906. - S. 44. Rihards Kūlis šo Rietumu filozofijas pērli latviešu valodā pasniedz šādu: «Rīkojies tā, lai tavas gribas mak­sima vienlaikus varētu kalpot par vispārējas likumdošanas principu.» - Kants I. Praktiskā prāta kritika. - R„ 1988. - 59. Ipp.
*** Ir manītas iespējas Kanta kategorisko imperatīvu saprast vai nu kā mudinājumu neatšķirties no citiem, vai art aizliegumu darīt to, ko tu negribi, ka tev darītu. Šeit ir izmantots kategoriska imperatīva skaidrošanas problēmu atšķetinājums no L. Čuhinas, T. Kuzmlnas, E. Solovjova un J. Borodaja rakstiem 1989. gadā Rīgā iznākušajā grāmatā «Этика Канта и современность».
**** Kant I. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten... - S. 85.
***** Kant I. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten... - S. 85.
****** Indiešu literatūra. - R., 1985. - 165., 180. Ipp.

Arnis Kluinis

PRIEKŠVĀRDS. VISU VĒRTĪBU PĀRVĒRTĒJUMS.
Šī grāmata1 domāta nedaudziem. Varbūt pat neviens no tiem vēl nav dzimis. Viņi varētu būt tie, kas saprot manu Zaratustru2; kā gan es drīkstētu sevi pieskaitīt tiem, kuri jau šodien atrod dzirdīgas ausis? - Man pieder tikai parītdiena. Daži pa īstam dzimst tikai pēc nāves.
Nosacījumus, lai mani saprastu un lai būtu nepieciešams mani saprast, - tos es zinu skaidri. Ir jābūt nežēlīgi godīgam garīgās lie­tās, lai izturētu manu nopietnību un manu kaislību. Ir jāpierod dzīvot kalnos — no augšas vērot nožēlojamās laicīgās pļāpas par politiku un tautu patmīlību. Ir jātop vienaldzīgam, nekad nedrīkst jautāt, vai patiesība ir derīga, vai tā kādam nekļūst liktenīga... Vajadzīga patika uzdot jautājumus, kādiem šodien nevienam nav drosmes; drosme aizliegtajam, iepriekšnolemtība labirintam. Septiņkāršas vientulības pieredze. Jaunas ausis jaunai mūzikai. Jaunas acis, lai saskatītu vistālāko. Jauna sirdsapziņa līdz šim no­klusētām patiesībām. Un griba saglabāt augsto stilu: koncentrēt tā spēku, aizrautību... Godbijība pret sevi, sevis mīlestība, abso­lūta brīvība pret sevi...
Lai notiek! Vienīgi tie ir mani lasītāji, mani īstie, mani nolemtie lasītāji; kas tad paliek pāri? - Pāri paliek tikai cilvēce. Jābūt pārākam par cilvēci ar dvēseles spēku un cildenumu - ar nicinājumu.

Frīdrihs Nicše

ANTIKRISTS. KRISTIETĪBAS KRITIKAS MĒĢINĀJUMS

1
Paskatīsimies uz sevi. Mēs esam hiperboreji, - mēs labi zinām, cik nomaļus dzīvojam. «Ne virs zemes, nedz ūdens tu neatradīsi ceļu pie hiperborejiem,» jau Pindars par mums to zinājis. Viņpus ziemeļiem, ledus un nāves - mūsu dzīve, mūsu laime...
Mēs esam atklājuši laimi, mēs zinām ceļu, mēs atradām izeju no gadu tūkstošiem labirinta. Kurš cits lai to atrastu? Vai tik ne mūsdienu cilvēks? - «Es nekā vairs nezinu, es esmu Viss, kam nekas vairs nav jāzin,» nopūšas mūsdienu cilvēks... Ar šo mūsdie­nīgumu mēs slimojām - ar trulo mieru, ar gļēvo kompromisu, ar visu šolaiku «jā» un «nē» tikumisko netīrību. Sirds pacietība un plašums, kas visu «piedod», jo tā visu «ietver», mums ir kā siroko (*karsts, augiem un dzīvniekiem kaitīgs vējš (no itāļu vai.)). Labāk dzīvot ledū nekā starp mūsdienu tikumiem un citiem dienvidu vējiem! Mēs bijām gana drosmīgi, mēs nesaudzējām ne sevi, nedz citus; taču mēs ilgi nezinājām, kur likt savu drosmi. Mēs kļuvām drūmi, mūs dēvēja par fatālistiem. Mūsu liktenis -tā bija spēka pārpilnība, spriedze un sastrēgums. Mēs alkām zibens un darbu, mūs atbaidīja vārguļu laime, «padevība»... Mūsu balsī bija pērkons, mūsu debesis apmācās - jo mums nebija ceļa. Mūsu laimes formula: jā, nē, taisna līnija, mērķis...

2
Kas ir labs? - Viss, kas cilvēkā vairo varas apziņu, varas gribu un pašu varu. Kas ir slikts? - Viss, ko rada vārgums. Kas ir laime? - Sajūta, ka aug vara, ka tiek uzveikta pretestība. Nevis apmierinātību, bet vairāk varas; nevis vispārēju mieru, bet karu; nevis tikumību, bet krietnumu ( tikumību renesanses stilā, virtu ( *vīrišķība, krietnums, tikums (latīņu vai.)) no morāles brīvu tikumību ).
Vārgajiem un izvirtušajiem jāiet bojā - tas ir mūsu cilvēk­mīlestības pirmais likums. Un ir jāpalīdz viņiem izmirt.
Kas ir kaitīgāks par jebkuru netikumu? - Praktiskā līdzcietība pret visiem izvirtušajiem un vārgajiem - kristietība...

3
Manis izvirzītā problēma ir nevis - kam jānomaina cilvēce dzīvo būtņu evolūcijas gaitā ( vai cilvēks ir gals? ), bet gan - kāds cilvēka tips jāaudzina, jāgrib kā augstvērtīgākais, dzīves cienīgākais, perspektīvākais.
Šis augstvērtīgais cilvēka tips jau diezgan bieži bijis sastopams, bet tikai kā laimīga nejaušība, nekad ne gribēts. Gluži pretēji: no viņa visbiežāk ir baidījušies, līdz šim viņš bijis turpat vai šausmu iemiesojums; un aiz bailēm gribēts, audzināts un sasniegts pretē­jais tips: mājdzīvnieks, bara dzīvnieks, slimais dzīvnieks - cilvēks kristietis.

4
Cilvēces attīstība nevirzās uz labāko vai stiprāko, vai augstāko tādā izpratnē, kā šodien pieņemts domāt. «Progress» ir tikai mūsdienu ideja, t.i., aplama ideja. Pēc renesanses eiropieša turpmākā attīstība nemaz obligāti nav izaugsme, kāpums, stiprinājums.
No otras puses, dažādās Zemeslodes vietās un kultūrās ik pa laikam dzimst augstāks tips: kāds, kas salīdzinājumā ar pārējo cilvēci ir pat savā ziņā pārcilvēks. Šādi laimīgi lielās veiksmes gadījumi allaž bijuši un varbūt vienmēr būs iespējami. Un pat veselas dzimtas, ciltis un tautas noteiktos apstākļos var gūt šādu laimestu.

5
Kristietību nevajag izgreznot un uzpost; tā ir pietei­kusi karu uz dzīvību un nāvi augstākajam cilvēku tipam, tā ir nolādējusi šā tipa pamatinstinktus, izdestilējusi no tiem ļauno, pašu ļaunumu: stiprais cilvēks kā tipiski nosodāms, kā «nekrietnais» cilvēks.
Kristietība ir nostājusies visa vārgā, zemā un izvirtušā pusē; no pretstata dzīves spēka saglabāšanas instinktiem tā izveidojusi ideālu; tā samaitājusi prātu pat garīgi stiprākajiem raksturiem, mācīdama uzskatīt augstākās garīguma vērtības par grēcīgām, maldīgām, par kārdinājumu.
Visbēdīgākais piemērs ir Paskāla4 samaitātība, kurš ticēja, ka viņa prātu samaitājis iedzimtais grēks, kamēr īstenībā to bija paveikusi tikai kristietība!

6
Es skatīju sāpīgu, šausmīgu ainu: es atvēru priekškaru cilvēka samaitātībai. Manā mutē šis vārds pasargāts vismaz no vienām aizdomām: ka tas satur cilvēka morālu nosodījumu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka tas ir domāts nemorāli un turklāt pat tiktāl, ka visvairāk samaitātības es atrodu tieši tur, kur līdz šim visapzinīgāk runāts par «tikumu» un «dievišķību».
Kā jau noskārstat, samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstā­kās vēlmes, ir dekadences vērtības.
Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture ( un iespējams, ka man tā jāizklāsta ) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instin­ktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.

7
Kristietību dēvē par līdzcietības reliģiju. Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds sva­rīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vēr­tību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.
Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā saglabā bojāejai gatavo, aizstāv dzīves pamestos un notiesātos. Aizturot dzīvē dažnedažādu izvirtuļu pārpilnību, līdzcietība piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei. Līdzcietību uzdrīkstas nosaukt par tikumu, kaut katrā dižciltīgā morāle to uzskata par vājumu; vēl jo vairāk - tā ir padarīta par galveno tikumu, visu tikumu pamatu un cilmi, tikai, protams, no nihiliskas, no dzīves noliegumu sludinošas filozofijas viedokļa tas pastāvīgi jāpatur prātā. Šopenhaueram5 šajā ziņā bija taisnība: ar līdzcietību dzīve tiek noliegta, padarīta noliegšanas vērta -līdzcietība ir nihilisma prakse. Atkārtoju: šī depresīvā un infekciozā dziņa noliedz instinktus, kas cenšas saglabāt dzīvi un paaug­stināt tās vērtību; gan kā posta vairotāja, gan kā visa nožēlojamā saglabātāja tā ir galvenais dekadences ierocis - līdzcietība aicina nekur!... «Nekur» vietā var teikt «viņpasaule» vai «Dievs», vai «patiesā dzīve», vai nirvāna, atpestīšana, svētlaimība... Šī nevai­nīgā retorika no reliģiski morālās idiosinkrāzijas6 jomas uzreiz šķiet krietni mazāk nevainīga, ja aptver, kāda tendence šeit mas­kēta cēlo vārdu apvalkā: proti, dzīvei naidīga tendence. Šopenhauers ienīda dzīvi, tāpēc viņam līdzcietība kļuva par tikumu...
Aristotelis`, kā zināms, līdzcietību atzina par slimīgu un bīsta­mu dvēseles stāvokli, ko nāktos šad tad ārstēt ar kādu tīrošu līdzekli; par šādām zālēm viņš uzskatīja traģēdiju. Dzīves instinkts patiesi liek meklēt līdzekli, lai uzšķērstu tādus slimīgus un bīsta­mus līdzcietības augoņus kā Sopenhaueram ( un diemžēl arī visai mūslaiku literatūras un mākslas dekadencei no Sanktpēterburgas līdz Parīzei, no Tolstoja līdz Vāgneram )...
Mūsu slimajā modernismā nav nekā slimāka par kristīgo līdz­cietību: šeit būt par ārstu, šeit būt nepielūdzamam, šeit spriest tiesu - tas piederas mums, tā ir mūsu cilvēkmīlestība, tā ir mūsu, 26 hiperboreju, filozofija.

8
Jāpaskaidro, ko mēs uzskatām par savu pretstatu: teologus un visus, kuru dzīslās rit teologu asinis, -visu mūsdienu filozofiju. Ļauno likteni vajag aplūkot tuvumā, vēl labāk - to pašam pārdzīvot; vajag tā dēļ gandrīz aiziet bojā, lai te vairs nesaskatītu nekā smieklīga (mūsu dabas pētnieku un filozofu kungu brīvdomība manās acīs ir joks, - viņiem pie­trūkst kaislības, ciešanu). Šī epidēmija ir daudz plašāka, nekā šķiet: teologu augstprātības instinktu es atrodu visur, kur šodien sevi uzskata par «ideālistiem», kur, atsaukdamies uz augstāku iz­celsmi, pieprasa tiesības raudzīties uz īstenību no augšas un atsve­šināti... Ideālistam gluži kā priesterim rokās (un ne tikai rokās!) ir visi cēlie jēdzieni, viņš tos ar iecietīgu nicinājumu izspēlē pret «prātu», «jēgu», «godu», «pārticību», «zinātni», viņš stāv tiem pāri kā kaitīgiem un kārdinošiem spēkiem, virs kuriem nošķirtībā lidinās tīrs «gars» - it kā pazemība, šķīstība un nabadzība, ar vienu vārdu sakot, svētums, nebūtu līdz šim kaitējis dzīvei neiz­sakāmi vairāk nekā jebkādas briesmas un netikumi...
Tīrais gars ir tīrie meli... Tik ilgi, kamēr priesteris vēl tiks uzskatīts par augstākas kārtas cilvēku un kamēr viņš būs profesi­onāls dzīves noliedzējs, nomelnotājs un saindētājs, tikmēr nebūs atbildes uz jautājumu: kas ir patiesība? Patiesība ir nostādīta kājām gaisā jau ar to vien, ka apzināts Nekā un nolieguma aizstāvis ir «patiesības» sludinātājs...

9
Es piesaku karu teologu instinktam, es atrodu tā pēdas visur. Kam dzīslās rit teologa asinis, tas no paša sākuma pret visu izturas ačgārni un negodīgi. Patoss, kas no tā rodas, saucas ticība: uz visiem laikiem aizvērt acis, lai neciestu no nedziedējamās aplamības. No šā ačgārnā skatījuma uz pasauli ir izveidota morāle, tikums, svētums; aplamajam skatam piesaistīta tīrā sirdsapziņa - pieprasīts, lai nekāds cits viedoklis nedrīkstētu būt vērtīgs pēc tam, kad savējais padarīts par vissvētāko, lietojot vārdus «Dievs», «atpestīšana», «mūžība». Teologu instinktu es atrodu visur: tā ir visizplatītākā, patiesi viņpasaulīga aplamības forma, kāda vien sastopama virs zemes.
Ko teologs atzīst par patiesu, tam jābūt aplamam: šis izteikums gandrīz der par patiesības kritēriju. Teologa dziļākais pašsaglabāšanās instinkts aizliedz realitāti kaut vienā punktā atzīt vai pat tikai pieminēt. Cik vien tālu sniedzas teologu ietekme, vērtēšana ir nostādīta ačgārni, jēdzieni «patiess» un «aplams» noteikti tiek apgriezti; kas dzīvei ir viskaitīgākais, te saucas «patiess»; kas dzīvi kāpina, apliecina, attaisno un liek uzvarēt, tas saucas «aplams»...
Ja teologi ar kungu ( vai tautu ) «sirdsapziņu» izstiepj rokas pēc varas, mēs nešaubāmies, kas ik reizi atrodas pamatā: beigu griba, nihiliska griba tiecas pēc varas...

10
Vācieši mani uzreiz sapratīs, kad teikšu, ka filozo­fija ir teologu asiņu sagandēta. Protestantu mācītājs ir vācu filozofijas vectēvs, pats protestantisms ir tās ptecatum originak (*iedzimtais grēks (latiņu vai.)). Protestantisma definīcija: kristietības - un saprāta - vienpusēja paralīze... Ir tikai jāizrunā vārds «Tībingenas skola»9, lai saprastu, kas pamatā vācu filozofijai - ļaunprātīga teoloģija... Svābi ir labākie melotāji Vācijā, viņi melo nevainīgi...
No kurienes gaviles, kas, Kantam10 uzstājoties, pāršalca vācu izglī­totās aprindas, kuras līdz trim ceturtdaļām sastāv no mācītāju un skolotāju dēliem, - no kurienes vācu pārliecība, kas arī šodien vēl rod atbalsi, ka ar Kantu sācies pavērsiens uz labāko? Vācu mācīto vīru teologu instinkts noģida, kas tagad kļuvis iespējams... Bija atvērts aplinku ceļš uz veco ideālu: «īstās pasaules» jēdziens, morāles kā pasaules esences jēdziens ( divi ļaunprātīgākie maldi, kādi vien pastāv! ), ja arī atkal nekļuva pierādāms, tad vismaz vairs nebija atspēkojams, pateicoties viltīgi gudrajai skepsei... Prāts, prāta tiesības nesniedzoties tik tālu... Realitāti padarīja par «šķietamību», pilnīgi safantazētu pasauli, šķietamības pasauli pasludināja par realitāti... Kanta panākumi ir tikai teologa panā­kumi. Kants tāpat kā Luters, tāpat kā Leibnics11 bija vēl viens klupšanas akmens jau tāpat klibojošajam vācu godīgumam.

11
Pāris vārdu par Kantu kā morālistu. Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai: jebkurā citā veidā tas ir bīstams. Kas nenoteic mūsu dzīvi, tas kaitē tai: kaitīga ir tikumība tikai aiz respekta pret tikuma jēdzienu, kā Kants to gribēja. «Tikums», «pienākums», «labums pats par sevi», bez personisks un vispārēji derīgs labums - tas ir murgojums, kura izpaužas dzīves noriets, pēdējo spēku zaudējums, Kēnigsbergas kristietība.
Dziļākie izdzīvošanas un augšanas likumi pieprasa pretējo: lai katrs atrod savu tikumu, savu kategorisko imperatīvu. Tauta iet bojā, ja sajauc savu pienākumu ar pienākuma jēdzienu vispār.
Nekas nesatriec dziļāk un personīgāk kā jebkāds «bezpersonisks» pienākums, katrs upuris abstrakcijas Moloham.
Kāpēc gan Kanta kategoriskais imperatīvs netika atzīts par dzīvei naidīgu? Tikai teologu instinkts uzņēmies viņa aizstāvību! Dzīves instinkta mudinātai darbībai prieks pierāda, ka tā ir pareiza darbība; bet minētais nihilists ar kristīgi demagoģiskajām iekšām uzskatīja prieku par iebildumu... Kas gan iznīcina ātrāk kā darbs, domas un jūtas bez iekšējas nepieciešamības, bez dziļi personiskas vēlēšanās, bez prieka? Būt «pienākuma automātam»? Tā ir tieši dekadences, pat idiotisma recepte... Kants kļuva par idiotu. Un tas bija Gētes laikabiedrs! Šo zirnekļa tīklu uzskatīja par vācu filozofu - un vēl joprojām uzskata!... Es bīstos teikt, ko es domāju par vāciešiem... Vai Kants franču revolūcijā nesaskatīja pāreju no neorganiskas valsts formas uz organisku? Vai tas nebija viņš, kurš sev jautāja: vai ir tāds notikums, ko nevarētu nemaz citādi izskaidrot kā vien ar cilvēces morālajām dotībām, un tādējādi vienreiz par visām reizēm pierādīt «cilvēces tieksmi pēc labā»? Kanta atbilde: «Tā ir revolūcija.» Ačgārnais instinkts visā un visur, pretdabiskums kā instinkts, vācu deka­dence kā filozofija - tas ir Kants!

12
Neskaitot dažus skeptiķus, krietnos tipus filo­zofijas vēsturē, pārējie nezin pat galvenās inte­lektuālā godīguma prasības. Viņi, itin visi lielie sapņotāji un brīnumrādītāji, gluži kā dāmiņas notur «smalkās jušanas» par argumentiem, «paceltās krūtis» par dievības plēšām un pārliecību par patiesības kritēriju. Visbeidzot vēl Kants «vāciskā» nevainībā mēģināja zinātniskot šo pagrimuma formu, intelektuālās sirdsapziņas trūkumu, piešķirot tam jēdzienu «prak­tiskais prāts»: viņš atklāja īpašu prātu tur, kur gan nebūtu jārūpē­jas par prātu, proti - kad tiek atskārsta morāle, diženā prasība «tev būs».
Ja apsver, ka gandrīz visām tautām filozofs ir tikai priesteru tipa attīstības rezultāts, tad vairs nepārsteidz šis priestera mantojums, sevis paša apkrāpšana. Kad cilvēkam ir svēts uzdevums, piemē­ram, uzlabot, izglābt, atpestīt cilvēci, kad viņš sirdī nes dievību, kad kalpo par viņpasaules imperatīvu ruporu, tad ar šo misiju vien jau atrodas ārpus visiem saprātīgajiem vērtējumiem - pats jau svētīts ar šādu uzdevumu, pats jau būdams augstākas kārtas tips!... Kāda daļa priesterim gar zinātni? Viņš stāv tai pāri!
Un priesteris līdz šim ir valdījis! Viņš noteicis priekšstatus «patiess» un «aplams»!

13
Nenovērtēsim par zemu to, ka mēs paši, mēs brīvie gari, jau esam «visu vērtību pārvērtējums», iemiesots kara un uzvaras pieteikums visiem vecajiem «patiesā» un «aplamā» jēdzieniem. Vērtīgākie ieskati tiek atrasti visvēlāk, bet vērtīgākie ieskati ir metodes. Visas metodes, visi mūsu tagadējās zinātnes priekšnoteikumi gad­simtiem ilgi tikuši dziļi nicināti, to dēļ cilvēks bija izslēgts no saskares ar «krietniem» ļaudīm, - viņš bija «Dieva ienaidnieks», «patiesības nicinātājs», «apsēstais». Zinātnieks bija čāndāla14... Pret mums bija vērsts viss cilvēces patoss - tās izpratne par to, kam jābūt patiesam un kā jākalpo patiesībai; katrs «tev būs» līdz šim bija vērsts pret mums... Mūsu paņēmieni, mūsu rīcība, mūsu klusā, apdomīgā, neuzticīgā izturēšanās - viss cilvēcei šķita gluži necienīgs un nicināms. Taisnības labad varētu jautāt, vai tā īste­nībā nebija estētiskā gaume, kas cilvēci tik ilgi turēja aklumā: tā prasīja, lai patiesība atstāj gleznainu iespaidu, tāpat kā lai atklā­jējs spēcīgi iedarbojas uz jūtām. Mūsu pieticība visilgāk nebija tai pa prātam... Ak, kā viņi to atminēja, šie Dieva tītari!

14
Mēs esam izmācījušies no jauna. Mēs esam kļu­vuši pieticīgāki visos jautājumos. Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no «gara», no «dievī­bas», mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir vi­ņa garīgums. No otras puses, mēs aizsargājamies pret iedomību, kas arī šeit varētu rasties, - it kā cilvēks būtu dzīvnieku attīstības lielais galamērķis. Viņš nepavisam nav radības kronis; katra būtne blakus viņam atrodas uz tās pašas pilnības pakāpes. Un, apgalvo­dami to, mēs apgalvojam vēl vairāk: relatīvi cilvēks ir pats izvirtušākais dzīvnieks, pats slimīgākais, no saviem instinktiem visbīsta­māk noklīdušais - bez šaubām, līdz ar to arī pats interesantākais.
Kas attiecas uz dzīvniekiem, vispirms Dekarts" apbrīnojamā pārdrošībā ierosināja dzīvnieku uzskatīt par machina (*ierīce (latīņu val.)). Visa mūs­dienu fizioloģija nopūlas pierādīt šo tēzi. Tāpēc loģiski būtu -pretēji Dekartam - nepamest malā arī cilvēku: viss par cilvēku šodien apgūtais atbilst priekšstatiem par mašīnām. Agrāk kā pūru no augstākās kārtības cilvēkam piešķīra «brīvo gribu»; šodien mēs vispār atņemam viņam gribu tajā ziņā, ka ar to vairs nedrīkst saprast nekādas spējas. Vecais vārds «griba» noder tikai tam, lai apzīmētu individuālās reakcijas veidu vai kopsummu, kas obligāti seko pēc daļēji pretrunīgu, daļēji saskanīgu kairinājumu virknes: griba vairs ne «darbojas», ne «virza»...
Savulaik cilvēka apziņā, «garā» saskatīja viņa augstākās izcelsmes, dievišķības pierādījumu; lai pilnīgotu cilvēku, viņam ieteica kā bruņurupucim ievilkt sevī jūtas, pārtraukt saskarsmi ar laicīgo, atmest mirstīgās atliekas, un tad no viņa palika pāri gal­venais - «tīrais gars». Arī to mēs esam izdomājuši tālāk: apziņu, «garu» mēs uzskatām tieši par organisma relatīvas nepilnvērtības simptomiem - par eksperimentu, mēģinājumu, taustīšanos, kļūdu un grūtībām, kas prasa nesamērīgi daudz nervu, - mēs noliedzam, ka kaut ko var pilnīgot, ciktāl to dara apzināti. «Tīrais gars» ir tīrās blēņas: atmetot nervu sistēmu un prātu, t.i., «mirstīgās atliekas», mēs atmetam sevi, - un viss!

15
Nedz morāle, nedz reliģija kristietībā nevienā punktā nesaskaras ar realitāti. Tīri iedomāti cē­loņi ( «Dievs», «dvēsele», «es», «gars», «brīvā griba» - vai arī «nebrīvā» ), tīri iedomātas sekas ( «grēks», «atpes­tīšana», «žēlastība», «sods», «grēku piedošana» ). Attiecības starp iedomātām būtnēm («Dievs», «gari», «dvēseles»), iedomāta dabaszinātne ( antropocentrisms, dabisko cēloņu jēdziena abso­lūts trūkums ), iedomāta psiholoģija (tīri pašpārmetumi, patīka­mu vai nepatīkamu sajūtu, piemēram, nervus sjmpathicus(*gribai nepakļautās, autonomās nervu sistēmas viena daļa (latīņu vai., med.)) stāvokļu interpretācija ar reliģiskas un morālas idiosinkrāzijas zīmju valo­das palīdzību - «nožēla», «sirdsapziņas pārmetumi», «Sātana kārdinājums», «Dieva tuvums» ), iedomāta teoloģija ( «Dieva valstība», «Jaunā derība», «mūžīgā dzīve» ).
Šī tīro fikciju pasaule, sev par lielu nelaimi, atšķiras no sapņu pasaules ar to, ka pēdējā īstenību atspoguļo, kamēr pirmā - vil­to, padara nevērtīgu, noliedz. Tiklīdz jēdziens «daba» tika pret­statīts jēdzienam «Dievs», vārdam «dabisks» bija jānozīmē «atmetams», - absolūtās fikciju pasaules saknes ir naidā pret dabisko ( īstenību! ), tā ir dziļas nepatikas izpausme pret visu reālo... Bet tādējādi viss ir izskaidrots. Kam ir iemesls aizmeloties prom no īstenības? Tam, kas no tās cieš. Bet ciest no īstenības nozīmē būt par neizdevušos realitāti... Šis fiktīvās morāles un reliģijas cēlonis ir nepatīkamo sajūtu pārsvars pār patīkamajām; bet šāds pārsvars definē dekadenci...

16
Uz līdzīgu slēdzienu vedina kristīgā Dieva jēdziena kritika.
Tautai, kura vēl tic pati sev, ir arī pašai savs Dievs. Viņa personā tā godā nosacījumus, kuriem pateicoties ir uzplaukusi, godina savus tikumus. Savu prieku pašu par sevi, savu varenības apziņu tā projicē vienā būtnē, kurai var par to pateik­ties. Kurš ir bagāts, tas grib atdot; lepnai tautai vajag Dievu, kam upurēt... Ar šādiem nosacījumiem reliģija ir pateicības forma. Cilvēks pateicas par sevi pašu: tāpēc vajadzīgs Dievs. Dievam jāspēj gan palīdzēt, gan kaitēt, jāspēj būt gan draugam, gan ienaidniekam. Viņa labos darbus apbrīno tāpat kā ļaunos. Dieva pretdabiskā kastrācija par tikai labo Dievu te būtu pavisam nevēlama. Ļaunais Dievs ir tikpat vajadzīgs: par savu eksistenci taču nepateicas tikai iecietībai un labestībai... Ko gan būtu vērts Dievs, kurš nepazītu dusmas, atriebību, skaudību, izsmieklu, viltu un vardarbību? Kurš varbūt ne reizi nebūtu izjutis uzvaras un iznīcināšanas brīnumaino kaismi? Tādu Dievu nevarētu saprast: kādēļ gan viņam vispār jābūt?
Protams, ja tauta iet bojā, ja tā jūt neglābjami zūdam ticību nākotnei, cerību uz brīvību, ja tās apziņā kā saglabāšanās nosacījums ienāk apspiestie, tad arī tās Dievam jāmainās. Tad viņš kļūst liekulīgs, bikls, pieticīgs, aicina uz «dvēseles mieru», uz ienaida pārtraukšanu, uz iecietību, pat uz mīlestību gan pret draugu, gan ienaidnieku. Viņš nemitīgi moralizē, viņš lien katra privātā tikuma alā, kļūst ikviena Dievs, kļūst privātpersona, kos­mopolīts... Kādreiz viņš iemiesoja tautu, tās spēku, visu agresīvo un varas alkstošo tautas dvēselē; tagad viņš ir vairs tikai labais Dievs... Patiesi, dieviem nav citas izvēles: vai nu viņi pauž tieksmi pēc varas - un tik ilgi viņi būs tautas dievi, vai arī varas nespēju - un tad viņi kļūst tikai un vienīgi labi...

17
Kur jebkādā veidā zūd tieksme pēc varas, tur ikreiz sākas fizioloģisks regress, dekadence. Dekadences dievība, kam apcirpti vīrišķie tikumi un dziņas, no šā brīža nenovēršami kļūst par fizioloģiski atpakaļ­ejošo, par vārguļu Dievu. Viņi paši sevi nesauc par vārguļiem, viņi dēvē sevi par «labajiem»... Nevajag papildu mājiena, lai saprastu, kuros vēstures brīžos parādās Dieva fiktīvā sadalīšana labajā un sliktajā. Tas pats instinkts, kas apspiesto Dievu degradē līdz «absolūti labajam», atņem apspiedēju Dievam viņa labās īpašības; uzvarētie atriebjas saviem kungiem, pārvelnišķojot viņu Dievu. Abi - labais Dievs, tāpat kā Sātans - ir dekadences izdzimumi. Kā gan vēl šobaltdien var tiktāl pakļauties kristietības teologu vientiesībai, lai piekristu viņu apgalvojumam, ka Dieva jēdziena pārveidošanās no «izraēļu Dieva», no tautas Dieva par kristīgo Dievu, par labā iemiesojumu esot progress? - Tomēr pat Renāns16 tam piekrita. Bet kā Renāns drīkstēja būt tik vien­tiesīgs?! Pretruna taču krīt acīs. Ja no Dieva jēdziena izslēdz plaukstošās dzīves priekšnoteikumus, visu stipro, drosmīgo, valdonīgo, lepno; ja Dievs arvien vairāk sāk simbolizēt spieķi nogurušajiem, glābšanas riņķi slīkstošajiem, ja viņš kļūst nabagu Dievs, grēcinieku Dievs, slimo Dievs par excellence (** lielākoties, galvenokārt (franču vai.)) un tituls «pestītājs», «atbrīvotājs» kļūst par vispārīgu dievišķo titulu - par ko liecina šāda pārmaiņa, šāda dievišķīguma reducēšana?
Protams, «Dieva valstība» līdz ar to ir kļuvusi lielāka. Kādreiz viņam bija tikai viena tauta, viņa «izredzētā» tauta. Laikiem mainoties, viņš kopā ar savu tautu devās svešumā, klejojumos, nekur vairs nesēdēja uz vietas; līdz beidzot visur sajutās kā mājās šis dižais kosmopolīts - līdz beidzot viņš savā pusē dabūja «vairākumu» un pusi Zemeslodes. Bet «vairākuma» Dievs, demokrāts starp dieviem, tik un tā nekļuva par lepnu pagānu Dievu: viņš palika žīds17, viņš palika kaktu Dievs, visas pasaules tumšo stūru un vietu Dievs, visu neveselīgo mītņu Dievs!... Viņa valstība, kā bijusi, tā palika viņpasaule, hospitālis, pagrīdes valstība, geto valstība... Un viņš pats - tik bāls, tik vārgs, tik dekadentisks... Pat visbālākie no bālajiem vēl būs viņa saimnieki -metafiziku kungi, jēdzienu albīni. Tie tik ilgi auda ap viņu savus tīklus, līdz viņš, šīs kustības hipnotizēts, pats kļuva par zirnekli, par metafiziķi. No sevis viņš izveidoja jaunu pasauli - subspecie Spinozae (*no Spinozas viedokļa (latīņu vai.)) , pats pārtapdams arvien vājāks un bālāks, sasniedzot «ideālu», «absolūtu», «pats sevi»... Dieva pagrimums: Dievs ir kļuvis «lieta par sevi»...

18
Kristīgais Dieva jēdziens - slimo Dievs, Dievs zirneklis, Dievs gars - ir viens no aplamākajiem Dieva jēdzieniem, kādi pasaulē radušies; tas acīmredzot norada viszemāko punktu dievu tipu regresa līnija. Dievs pārtapis par pretstatu dzīvei tā vietā, lai būtu dzīves, apskaidrotājs un mūžīgais apliecinājums! Dieva vārdā pausts naids pret dzīvi, dabu un dzīvotgribu! Dievs - formula katram «šīspasaules» apmelojumam, visiem meliem par «viņpasauli»! Pārdievišķots Nekas, par svētu pasludināta griba uz Neko!..

19
Tas, ka Ziemeļeiropas stiprās rases nav atstūmu­šas kristīgo Dievu, patiesi nedara godu viņu reli­ģiozajām spējām, nemaz nerunājot par gaumi. Viņām būtu bijis jātiek galā ar šādu slimīgu un aiz vecuma vār­gu dekadences izdzimumu. Bet tas, ka viņas nav tikušas ar to galā, ir viņu lāsts: viņas savos instinktos pieņēmuši tā slimību, vecumu un pretrunas - kopš tā laika viņas nav radījušas vairs nevienu dievu! Turpat divi gadu tūkstoši bez neviena paša jauna dieva! Turpretī nožēlojamais kristīgā monoteisma Dievs vēl arvien paliek par dievus veidojošā spēka, cilvēka creator spiritus (*radošais gars (latiņu vai.))likumīgu ultimātu un maksimumu! Hibrīdais deģenerācijas veidojums no nulles, no jēdziena un tā pretrunas, kurā teikšana ir visiem dvēse­les dekadences instinktiem, tās gļēvulībai un gurdenumam!

20
Apsūdzēdams kristietību, es negribētu nodarīt netaisnību radniecīgai un vēl lielāku piekritēju skaitu ieguvušai reliģijai - budismam.18 Abas sader kopā kā nihiliskas reliģijas; tās ir dekadences reliģijas, bet dīvainā veidā atšķirīgas. Par to, ka tās tagad ir iespējams salīdzi­nāt, kristietības kritiķis ir dziļi pateicīgs indiešu gudrajiem.
Budisms ir simtkārt reāliskāks par kristietību. Tas izmanto no gadu tūkstošiem ilgas filozofiskas kustības izrietošu objektīvu un aukstasinīgu problēmu izvirzīšanas metodi. Dieva jēdziens jau bi­ja atmests, kad radās budisms. Budisms ir vienīgā patiesi pozitī­vā reliģija, ko mums rāda vēsture, pat savā atziņas teorijā (stingrā fenomenālismā) tas nesaka vairs «cīņa pret grēkiem», bet gan, priekšplānā izvirzot realitāti, «cīņa pret ciešanām». Pašapmānu ar morāles jēdzieniem budisms jau atmetis - ar to budisms dziļi atšķiras no kristietības; manā valodā - tas nostājies viņpus laba un ļauna. Divi fizioloģiski fakti, uz kuriem budisms balstās un kurus aplūko, ir, pirmkārt, pārlieku lielā sensibilitāte, kas izpaužas kā rafinēta sāpju spēja, un, otrkārt, pārapgarotība, pārāk ilga dzīve jēdzienu un loģisko procedūru sfērā, kuras dēļ personiskais instinkts cieš zaudējumus «nepersoniskā» labā (abus stāvokļus no savas pieredzes pazīs vismaz daži mani lasītāji, man pašam līdzī­gie - «objektīvie»). Šie psiholoģiskie nosacījumi ir izraisījuši depresiju, kuras profilaksei Buda izmanto dzīvi brīvībā, klejotāju dzīvi; mērenību izvēlē un uzturā, piesardzību pret visu spirituosa (*spirtu saturošs (latīņu vai.)) ; tādu pašu piesardzību pret visiem afektiem, kas rada žulti un sakarsē asinis; nekādu rūpju ne par sevi, nedz citiem. Viņš izvirza priekšstatus, kas vai nu dod mieru, vai uzjautrina, - viņš atrod līdzekli atradināties no citiem cilvēkiem. Viņš saprot labsirdību, labam-būšanu kā prasību pēc veselības. Lūgšana ir atmesta tāpat kā askētisms; nekāda kategoriskā imperatīva, nekādas piespieša­nas vispār - pat ne klosterī, no kura vienmēr var aiziet.
Tie visi ir līdzekļi, lai vēl pastiprinātu pārlieko kairināmību. Tieši tāpēc viņš arī neprasa nekādu cīņu pret citādi domājošiem; viņa mācība neaizsargājas ne pret ko citu kā vien pret atriebību, nepatiku, ļaunatminību («ienaids nedarīs galu ienaidam» - visa budisma aizkustinošākais piedziedājums). Un tas ir pareizi: taisni šie afekti ir pilnīgi neveselīgi no diētisko pamatnolūku viedokļa. Garīgo nogurumu, ko Buda atrod cilvēkos un kas izpaužas pārāk lielā «objektivitātē» (tas ir individuālo interešu pavājinājums, pašlepnuma, «egoisma» zudums), viņš apkaro, stingri attiecinot uz personu arī garīgās intereses. Būdas mācībā egoisms top par pienākumu: formulas «Viens pats ir svarīgs» un «Kā tu atbrīvo­sies no ciešanām» regulē un ierobežo visu garīgo diētu ( droši vien būs vietā atcerēties kādu atēnieti, kurš līdzīgā kārtā pieteica karu «tīrajam zinātniskumam» - Sokrātu, kurš personisko egoismu padarīja par morāles problēmu ).

21
Budisma priekšnoteikums ir ļoti maigs klimats, liela lēnprātība un liberalitāte paražās, militāris­ma trūkums un tas, ka šī kustība atradusi pajumti augstākajās un mācītajās šķirās. Augstākais mērķis ir līksme, klusums, pieticība, un tas ir sasniegts. Budisms nav reliģija, kas tikai tiecas uz pilnību: tai pilnība ir norma.
Kristietībā priekšplānā izvirzās pakļauto un apspiesto instinkti: tajā savu glābiņu meklē padibenes. Kā nodarbinātība, kā līdzek­lis pret garlaicību šeit tiek lietota grēku kazuistika, paškritika, sirdsapziņas inkvizīcija; šeit afekts pret varenajiem tiek saukts par «Dievu» un pastāvīgi stiprināts (ar lūgšanu); šeit Augstākais ir nesasniedzams, kā dāvana, kā «žēlastība». Te trūkst arī atklātu­ma: kristīga ir paslēptuve, aptumšota telpa. Te tiek nicināta mie­sa, higiēna noliegta kā juteklība; Baznīca aizsargājas ari pret tīrību (pirmais kristiešu izdotais likums pēc mauru padzīšanas lika slēgt publiskās pirtis, kādu Kordovā vien bija 270). Kristīga ir noteikta cietsirdības tieksme pret sevi un citiem, naids pret citādi domājo­šiem, griba vajāt. Priekšplānā ir drūmi un uztraucoši priekšstati; visvairāk iekārojamie, visdižākajos vārdos nosauktie stāvokļi ir epileptiski; diēta ir izvēlēta tā, ka veicina slimības un pārkairina nervus. Kristīgs ir nāvīgais ienaids pret pasaules valdniekiem, pret «dižcilšiem» - un vienlaikus nepieteikta un slēpta sacensība ar viņiem ( viņiem atstāj «miesu», grib tikai «dvēseli»... ). Kristīgs ir naids pret garu, pret lepnumu, drosmi, brīvību, gara libeninage (*izlaidība, izvirtība (franču val.)); kristīgs ir naids pret prātu, pret prāta prieku, pret prieku vispār...

22
Kad kristietība pameta savu šūpuli - zemākos slāņus, antīkās pasaules padibenes, kad tā devās pēc varas pār barbaru tautām, tās pastā­vēšanas priekšnoteikums vairs nebija nomocītie cilvēki, bet gan iekšēji pārmežoņotie un sevi plosošie - stiprie, bet izvirtušie ļaudis. Neapmierinātība ar sevi, ciešanas sevis dēļ šeit nav kā budistiem pārlieka kairināmība un sāpju spēja, bet, drīzāk otrādi, pārāk stipra tieksme darīt sāpes, izlādēt iekšējo spriedzi naidīgā rīcībā un priekšstatos. Kristietībai bija vajadzīgi barbariski jēdzieni un vērtības, lai kļūtu par barbaru valdnieci: tāda ir pirm­dzimto upurēšana, asins dzeršana vakarēdienā, gara un kultūras nicināšana, spīdzināšana fiziskā un garīgā formā un kulta pom­pozā greznošana.
Budisms ir reliģija vēlajiem cilvēkiem, labestīgajām, maiga­jām, pārlieku garīgajām rasēm, kuras pārāk asi sajūt sāpes ( Eiropa vēl ilgi nebūs tam gatava ); tā ir viņu atgriešanās pie miera un jautrības, pie garīgās diētas, pie miesas norādīšanās. Kristietība grib kļūt par plēsīgo zvēru valdnieci, tās līdzeklis ir padarīt tos slimus - kristīgā piejaucēšanas, «civilizēšanas» metode ir vājināšana. Budisms ir civilizācijas noslēguma un paguruma reliģija; kristietībai civilizācija vēl priekšā - tā dibina civilizāciju zināmos apstākļos.

23
Kā jau minēju, budisms ir simtkārt aukstasinī­gāks, patiesāks, objektīvāks. Tam vairs nevajag izmantot grēka interpretāciju, lai pasludinātu par labām savas ciešanas, savu sāpju spēju, - tas tikai saka, ko domā: «Es ciešu.» Barbaram turpretim ciešanas nav nekas cil­dināms: viņam vispirms vajag pamatojumu, lai atzītos sev, ka viņš cieš ( instinkts viņam drīzāk liek noliegt ciešanas, klusi panest tās ). Vārds «Sātans» te ir vietā: tas ir pārāk spēcīgs un šausmīgs ienaidnieks - no šāda ienaidnieka nevajadzēja kaunēties ciest.
Kristietības pamatā ir dažas detaļas, kas nāk no Austrumiem. Pirmkārt, tā zin, ka būtībā jr pilnīgi vienalga, vai kaut kas ir patiess, bet ārkārtīgi svarīgi - ciktāl to uzskata par patiesu. Patiesība un ticība, ka kaut kas ir patiess, ir divas pilnīgi atšķirīgu interešu jomas, gandrīz pretstatu jomas, pie kurām nonāk pa būtiski atšķirīgiem ceļiem. Būt to sapratušam nozīmē gandrīz vai kļūt par Austrumu gudro: tā saprata brahmaņi, tā - Platons, tāpat - katrs ezoteriskās mācības skolnieks. Piemēram, ja laime ir ticēt savai atpestīšanai no grēka, tad nepieciešamais priekšno­teikums tam ir nevis cilvēka grēki, bet gan viņa jušanās grē­cīgam. Ja vispār pirmām kārtām vajadzīga ticība, tad jādiskreditē prāts, atziņa, pētījumi: ceļš uz patiesību kļūst par aizliegto ceļu.
Stipra cerība ir daudz lielāks dzīves stimuls nekā jebkāda konkrēta patiesa laime. Cietēju vajag stiprināt ar tādu cerību, kurai pretī nerunā nekāda īstenība un kura nevar tikt likvidēta piepildoties, - ar viņpasaules cerību. ( īpaši tādēļ, ka tā spēj balstīt dzīvē nelaimīgo, grieķi uzskatīja cerību par visu ļaunumu ļaunu­mu, par patiesu ļaunprātību, tā palika Pandoras lādē19 ).
Lai būtu iespējama mīlestība, Dievam jābūt personificētam; lai tā saskanētu ar zemākajiem instinktiem, Dievam jābūt jaunam. Priekšplānā jāizvirza skaists svētais sieviešu iekārdināšanai un Marija - vīriešiem. Tas ir nepieciešams, ja kristietība grib valdīt uz tā pamata, kur kulta jēdzienu jau noteicis Afrodītes vai Dionīsa kults20. Šķīstības prasība pastiprina reliģiozā instinkta brāzmainību un intimitāti - tā padara kultu siltāku, sapņaināku, dvēselīgāku.
Mīlestība ir stāvoklis, kad cilvēks pārsvarā lietas redz tādas, kādas tās nav. Tas ir visaugstākais ilūzijas spēks, arī saldinošais, apgarojošais spēks. Mīlot pacieš vairāk nekā parasti, pacieš visu. Vajadzēja atrast reliģiju, kurā var mīlēt: līdz ar to darīts gals slik­tajam dzīvē - to vairs nemaz neredz.
Tiktāl par trim kristīgajiem tikumiem - ticību, cerību, mīlestību; es tos saucu par trim kristīgajām gudrībām.
Budisms ir pārāk vēlīns, lai būtu gudrs arī šajā ziņā.

24
Tagad aplūkošu kristietības izcelšanās problē­mu. Pirmais likums tās atrisinājumam: kristie­tība izprotama vienīgi uz tā pamata, uz kura tā izaugusi; tā nav kustība pret žīdu instinktu, bet gan šā instinkta evolūcija, nākamais slēdziens šausminošajā loģikā. Pestītāja vārdiem: «Svētība nāk no žīdiem.»21
Otrais likums: galilejieša psiholoģija ir vēl samanāma, bet tikai pilnīgi deģenerēta ( sakropļota un pārblīvēta ar svešiem vaibstiem ) tā varēja noderēt tur, kur tiek izmantota, - cilvēces pestītāja tipam.
Žīdi ir dīvainākā tauta pasaules vēsturē, jo, nostādīti jautājuma «būt vai nebūt» priekšā, viņi ar gluži nedabisku apzinātību ir izvēlējušies būt par katru cenu: šī cena bija radikāla visas dabas, visa dabiskā, visas īstenības, visas iekšējās, tāpat arī ārējās pasaules viltošana. Viņi norobežojās no visiem nosacījumiem, ar kuriem līdz šim tauta varēja izdzīvot un drīkstēja izdzīvot; viņi padarīja sevi par pretrunu dabiskajiem nosacījumiem, pēc kārtas reliģiju, kultu, morāli, vēsturi un psiholoģiju pārvēršot par pretstatu to dabiskajām vērtībām. Šo pašu fenomenu mēs sastopam vēlreiz, turklāt neizsakāmi palielinātās proporcijās, bet tomēr tikai kā kopiju: salīdzinājumā ar «svēto tautu», kristīgā Baznīca iztiek bez jebkādām pretenzijām uz oriģinalitāti. Tieši tāpēc žīdi ir liktenī­gākā tauta pasaules vēsturē: viņu ilgstošās ietekmes rezultātā cilvēces apziņa ir padarīta tiktāl aplama, ka vēl šodien kristietis var justies pretžīdisks, neuzskatot sevi par žīdu pēdējo konsekvenci.
Savos «Morāles ciltsrakstos» es pirmoreiz psiholoģiski parā­dīju pretstatu starp dižciltīgo morāli un ressentiment (*ļaunatminība, niknums (franču vai.)) morāli, kas cēlusies no pirmās nolieguma; bet pēdējā caur un cauri ir žīdiski kristīgā morāle. Lai varētu noliegt visu, kas iemieso dzīves aug­šupeju, uzplaukumu, varu, skaistumu, pašapliecināšanos zemes virsū, šeit par ģēniju kļuvušajam ressentiment instinktam bija jāat­rod cita pasaule, no kuras raugoties katrs dzīves apliecinājums šķistu pašsaprotami atmetams ļaunums. Psiholoģiski pārdomājot, žīdu tautai piemīt vissīkstākais dzīvības spēks, kas, nostādīts neiespējamu nosacījumu priekšā, labprātīgi, aiz dziļas izdzī­vošanas gudrības pievienojas visu dekadences instinktu partijai -nevis lai pakļautos tiem, bet tāpēc, ka saskata tajos spēku, ar kuru var gūt panākumus cīņā pret «pasauli». Žīdi ir pretstats visiem dekadentiem: viņiem bija tie jātēlo līdz pilnībai, un viņi ir pratuši ar non plus ultra ( *nepārspēts ( latīņu vai. )) aktieru talantu sevi nostādīt visu dekadentisko kustību virsotnē ( kā Pāvila kristietība ), lai no tām radītu kaut ko, kas ir stiprāks par katru dzīvi apliecinošu partiju. Jūdaismā un, kristietībā cilvēkiem, kas tiecas pēc varas, priesteriskajam cilvēku tipam, dekadence ir tikai līdzeklis: šai grupai ir vitāla interese padarīt cilvēci slimu, dzīvei bīstamā un pasauli apmelojošā veidā apgriezt ačgārni jēdzienus «labs» un «ļauns», «patiess» un «aplams».

25
Izraēlas vēsture ir nenovērtējama kā tipiska/ dabisko vērtību pretdabiskošanas vēsture; es! norādīšu piecus tādus laktus. Pirmsākumā, galvenokārt ķēniņu laikā, arī Izraēla atradās pareizās, t.i., dabiskās attiecībās ar visām lietām. Jahve bija varas apziņas, prieka kā tāda un cerības kā tādas izpausme: no viņa gaidīja uzvaru un labklājību, viņa personā uzticējās dabai, ka tā dod, ko tautai vajag, - vispirms jau lietu. Jahve ir Izraēlas Dievs un tātad taisnīguma Dievs: katras tautas loģika, kura valda un kurai tāpēc ir tīra sirdsapziņa. Kulta svētkos izpaužas tautas paš­apliecināšanās abas puses: tauta ir pateicīga par dižo likteni, kas licis tai uzplaukt; tā ir pateicīga par gadalaiku maiņu un veiksmi lopkopībā un zemkopībā.
Šis stāvoklis vēl ilgi saglabājās kā ideāls, arī kad to jau bēdīgā kārtā bija likvidējusi anarhija valsts iekšienē un asīrieši no ārpu­ses. Tomēr tauta kā augstāko vēlamību saglabāja vīziju par tādu ķēniņu, kurš ir labs kareivis un bargs tiesnesis, par kādu vispir­mām kārtām atgādināja tipiskais pravietis ( t.i., acumirkļa kritiķis un satīriķis ) Jesaja.
Bet neviena cerība nepiepildījās. Vecais Dievs nespēja vairs neko no tā, ko viņš kādreiz bija spējis. Bija jāatsakās no viņa. Kas notika? Pārvērta viņa jēdzienu, pretdabiskoja viņa jēdzienu -par šādu cenu viņu saglabāja.
Jahve, «taisnīguma» Dievs, nebija vairs vienots ar Izraēlu, nebija vairs tautas pašapziņas izpausme, bet nu tikai apstākļu iero­bežots Dievs... Viņa jēdziens kļuva par darbarīku priesterisko aģitatoru rokās, kuri turpmāk interpretēja jebkādu laimi kā atal­gojumu un jebkuru nelaimi kā sodu par nepaklausību Dievam, par «grēku»: tika lietots pats melīgākais paņēmiens, lai parādītu šķietami «tikumisku pasaules kārtību», ar kuru reizi par visām i reizēm dabiskie jēdzieni «cēlonis» un «sekas» apgriezti ačgārni. Līdzko ar algas un soda palīdzību bija noraidīta dabiskā cēlonība, kļuva vajadzīga pretdabiska cēlonība; no šā brīža seko viss pārē­jais pretdabiskums. Dievs, kurš pieprasa, - tāda Dieva vietā, kas palīdz, kas dod padomu, kas būtībā ir drosmes un pašpaļāvības laimīgas inspirācijas jēdziens... Morāle vairs nav tautas dzīves un izaugsmes nosacījumu izpausme, vairs nav tās dziļākais dzīvības instinkts, bet gan kļuvusi abstrakta, kļuvusi par pretstatu dzīvei, -morāle kā būtisks fantāzijas apsīkums, kā «ļauna acs» uz visām lietām.
Kas ir žīdu, kas ir kristiešu morāle? - Nejaušībai atņemta nevainība, ar «grēku» aptraipīta nelaime; labsajūta kā briesmas, kā «kārdinājums»; sirdsapziņas tārpa sagrauztas psihes nevese­lība...

26
Viltots Dieva jēdziens, viltots morāles jēdziens; bet žīdu priesteri ar to neapmierinājās. Visa Iz­raēlas vēsture vairs nebija lietojama: nost ar to! Priesteri spējuši paveikt viltošanas brīnumdarbu, par ko liecina laba daļa Bībeles: savas tautas vēsturi viņi ar nedzirdētu apsmieklu pretēji katrai tradīcijai, pretēji vēsturiskajai realitātei padarījuši par reliģisku, t.i., izveidojot no tās trulu laimes mehānis­mu: grēks pret Jahvi un sods - bijība pret Jahvi un atalgojums.
Šo apkaunojošo vēstures viltojuma aktu mēs uztvertu daudz sāpīgāk, ja vēstures interpretācija Baznīcā gadsimtu gaitā nebūtu padarījusi mūs gandrīz trulus pret prasību pēc godīguma inhistoricis (*vēstures aspekta (latiņu vai.)). Un Baznīcai piebalsoja filozofi: meli par «tikumīgo pasaules kārtību» vijas cauri visai, pat jaunākās filozofijas attīstībai. Ko nozīmē «tikumīga pasaules kārtība»? To, ka reizi par visām reizēm pastāv Dieva griba, kas nosaka, cilvēkam būs darīt un ko nebūs; ka tautas vai atsevišķa cilvēka vērtība jānosaka pēc tā, cik daudz vai cik maz tiek klausīts Dieva gribai; ka tautas vai atsevišķa cilvēka liktenī Dieva griba parādās kā valdoša, t.i., soda un atalgo samērīgi padevības pakāpei.
Realitāte šo nožēlojamo melu vietā ir: parazītiska cilvēku suga - priesteri - plaukst tikai tad, ja iespējams ļaunprātīgi izmantot kaut kādu veselīgu dzīves struktūru un Dieva vārdu; par «Dieva valstību» viņi sauc stāvokli, kad priesteris nosaka lietu vērtību; par «Dieva gribu» viņi sauc līdzekļus, ar kuru palīdzību šis stāvoklis sasniegts vai tiek uzturēts; ar aukstasinīgu cinismu viņi mērī tautas, laikmetus un atsevišķus cilvēkus pēc tā, vai tie kalpojuši vai pretojušies priesteru virsvarai. Viņu darbs ir redzams: žīdu priesteru rokās diženais laiks Izraēlas vēsturē kļuva par sabrukuma laiku; trimda, ilgstošā nelaime pārvērtās mūžīgā sodā par diženo laikmetu - to laikmetu, kad priesteris vēl nebija nekas. No varenām, absolūtā brīvībā izaugušām figūrām Izraēlas vēsturē viņi pēc vajadzības izveidojuši nožēlojamus lišķus un svētuļus vai «bezdievjus»; katra lielā notikuma psiholoģiju viņivienkāršojuši līdz idiotu formulai «paklausīgs vai nepaklausīgs Dievam».
Vienu soli tālāk: «Dieva gribai», t.i., priesteru varas saglabāšanas nosacījumiem, jātop zināmai - šim mērķim bija vajadzīga «atklāsme». Skaidrā valodā: bija vajadzīgs liels literārs viltojums, un tika atrasti «svētie raksti». Tos laida klajā ar lielu pompu, ar grēksūdzi un vaimanām par ieilgušo «grēku». «Dieva griba» jau sen bijusi neapšaubāma, bet visa nelaime tā, ka cilvēki esot atsve­šinājušies no «svētajiem rakstiem»... Jau Mozus esot paudis «Dieva gribu»... Kas bija noticis? Stingri, pedantiski, reizi par visām reizēm priesteris formulēja, ko viņš grib dabūt, kas ir «Dieva griba», līdz pat lielajām un mazajām nodevām, kas bija jāmaksā viņam ( neaizmirstot gardākos gaļas gabalus, jo priesteris ir bifšteku cienītājs )... Kopš tā laika visa dzīve ir iekārtota tā, ka priesteris ir visur nepieciešams. Visās dzīves dabiskajās norisēs -radībās, kāzās, slimībās, bērēs, nemaz nerunājot par upurēšanu ( «upuru ēšanu» ), parādās svētais parazīts, lai tās pretdabiskotu; viņa valodā to sauc par «svētīšanu»... Jo ir jāsaprot, ka katra dabiska paraža, katrs dabisks institūts ( valsts, tiesības, laulība, slimnieku un nabagu aprūpe ), katra dzīves instinkta diktēta prasī­ba, vārdu sakot, viss, kam ir vērtība pašam par sevi, priestera parazītisma ( vai «tikumiskās pasaules kārtības» ) dēļ top padarīts principiāli bezvērtīgs, pretvertīgs pēc tam vajadzīgas sankcijas, nepieciešams vērtību piešķirošs spēks, kas tajās noliedz dabisko un kas tieši un tikai tādējādi rada vērtību... Priesteris atņem dabai vērtību, atņem svētību: par šādu cenu viņš vispār eksistē.
Nepaklausība Dievam, t.i., priesterim, un «likumam» nu saņēma vārdu «grēks». Līdzekļi, lai atkal «izlīgtu ar Dievu», pats par sevi saprotams, ir līdzekļi, ar kuriem vēl pamatīgāk tiek nodroši­nāta padevība priesterim: tikai priesteris «piedod grēkus»... Psiholoģiski pārdomājot, katrā priesteriski organizētā sabiedrībā «grēki» ir nepieciešami: tie ir patiesās varas sviras; priesteris dzīvo no grēkiem, viņam ir vajadzīgs, lai tiktu «grēkots»... Augstākais likums «Dievs piedod tam, kurš nožēlo» skaidrā valo­dā: «...kurš pakļaujas priesterim.»

27
Uz tik aplama pamata, kur viss dabiskais, katra dabiskā vērtība, katra realitāte bija pretruna ar valdošā slāņa dziļākajiem instinktiem, uzauga kristietība - līdz šim nepārspēta ferma nāvīgam naidam pret realitāti. «Svētā tauta», kas no visām lietām paturēja tikai priesteru vērtības, tikai priesteru vārdus un ar galēju, bailes iedvesošu konsekvenci nošķīra no sevis visu, kas citkārt valdīja uz zemes, nosaucot to par «postu», par «laicīgo», par «grēku», - šī tauta izvirzīja savam instinktam pēdējo formulu, kas bija loģiska līdz pat pašnoliegumam: kristietības veidā tā noliedza arī pēdējo realitātes formu - «svēto tautu», «izredzēto tautu», pat žīdu realitāti. Tas ir pirmklasīgs gadījums: neliela sacelšanās kustība, kas tiek saistīta ar Nācaretes Jēzus vārdu, vēl arvien ir žīdu instinkts, citiem vārdiem - priesteru instinkts, kas vairs nepacieš pašu priesteri kā realitāti, kas atklāj vēl abstraktāku esamības formu, vēl nereālāku pasaules vīziju, nekā to nosaka Baznīcas organizācija. Kristietība noliedz Baznīcu...
Es nesaskatu, pret ko citu būtu vērsta sacelšanās, par kuras iesācēju uzskata vai pārprot Jēzu, ja ne sacelšanās pret žīdu Baznīcu - Baznīcu tieši tajā nozīmē, kādā mūsdienās lietojam šo vārdu. Tā bija sacelšanās pret «labajiem un taisnajiem», pret «Izraēlas svētajiem», pret sabiedrības hierarhiju; nevis pret tās! samaitātību, bet pret kastām, privilēģijām, kārtību, likumu; tā bija neticība «augstākiem cilvēkiem», noliegums visam, ko pār­stāvēja priesteri un teologi. Bet hierarhija, kas tādējādi, lai arī tikai uz mirkli, tika apdraudēta, bija pāļu būve, uz kuras žīdu tauta vispār vēl spēja «noturēties virs ūdens», ar pūlēm iegūtā pēdējā iespēja izdzīvot, politiskās savrupeksistences residuum (*atliekas, paliekas (latiņu vai.)). Uzbrukums tai bija uzbrukums dziļākajiem tautas instinktiem, sīkstākajai tautas dzīvotgribai, kāda jelkad uz zemes pastāvējusi. Svētais anarhists, kurš zemākos slāņus - atstumtos un «grēcinie­kus», čāndālu žīdu vidū - sauca pretoties valdošajai kārtībai un sauca ar tādiem vārdiem, kuri, ja varētu ticēt evaņģēlijiem, vēl šobaltdien novestu Sibīrijā, bija politisks noziedznieks, ciktāl vien politiski noziedznieki iedomājami absurdi apolitiskā sabiedrībā. Tas viņu noveda pie krusta. Viņš mira sava grēka dēļ - nav nekā­da pamata apgalvot, lai arī cik bieži tas darīts, ka viņš miris par citu grēkiem.

28
Pavisam cits jautājums ir tas, vai viņš šādu konfliktu vispār apzinājās vai viņam tas tika vienīgi pierakstīts. Te nu es skaru Pestītāja psiholoģijas problēmu.
Es atzīstu, ka ir maz grāmatu, kuru lasīšana man sagādā tādas grūtības kā evaņģēliji. Manas grūtības atšķiras no tām, kuru pierādījuma dēļ vācu gara skolotā ziņkāre svinēja vienu no saviem neaizmirstamajiem triumfiem. Sen pagājuši laiki, kad arī es, tāpat kā katrs jaunais zinātnieks, ar izsmalcināta filologa apdomīgo gausumu izbaudīju nesalīdzināmā Strausa" darbu. Toreiz man bija divdesmit gadu; tagad es esmu tam par nopietnu. Kas man daļas gar «mantojuma» pretrunām? Kā vispār svēto leģendas var saukt par «mantojumu»? Kā izmantot zinātnisko metodi, lai pē­tītu nostāstus par svētajiem, ja nekādi citi dokumenti nepastāv - tas man no laika gala šķiet tikai bezjēdzīga zinātnieku dīkdie­nība...

29
Tas, par ko es gribu runāt, ir Pestītāja psiho­loģiskais tips. Tas gan būtu varējis saglabāties evaņģēlijos par spīti pašiem evaņģēlijiem, lai arī cik sagrozīti un svešiem vaibstiem pārpilni tie būtu: tāpat Asīzes Franciska23 leģendās saglabājies viņa psiholoģiskais tips par spīti pašām leģendām. Nevis patiesība par Pestītāja darbiem, viņa vār­diem, viņa īstajiem nāves apstākļiem, bet gan atbilde uz jautāju­mu, vai viņa tips vispār vēl ir iedomājams un rekonstruējams.
Man zināmie mēģinājumi evaņģēlijos izlasīt pat «dvēseles» vēsturi šķiet pārliekas psiholoģiskas vieglprātības pierādījums. Renāna kungs - šis āksts in psjhologicis(*no psiholoģijas viedokļa (latīņu vai.)), pa savam skaidrodams Jēzus tipu, izmantoja divus šim nolūkam visnepiemērotākos jēdzienus, proti: jēdzienu «ģēnijs» un jēdzienu «varonis» (hēros). Taču, ja nu kas ir neevaņģēlisks, tad tieši varoņa jēdziens. Evanģēlijos par instinktu kļuvis pretstats jebkurai kaujai, jebkurai cīņas apziņai; te par morāli kļūst nespējība pretoties («nepretojies ļaunumam» - evaņģēliju dziļākie vārdi, zināmā mērā to atslēga), svētlaime mierā, lēnprātībā, nespējā būt par ienaidnieku.
Ko sauc par «priecas vēsti»? - Ir atrasta patiesā dzīve, mūžīgā dzīve; tā netiek apsolīta, tā ir šeit, tā ir jūsos: kā dzīve mīlestībā; mīlestībā bez izņēmumiem, bez atlases un bez attālinājuma. Ikviens ir Dieva bērns - Jēzus taču neko neattiecina vienīgi uz sevi. Ikviens kā Dieva bērns ir līdzīgs citiem... Un tad padarīt Jēzu par varoni! Un kāds pārpratums ir arī vārds «ģēnijs»! Mūsu civi­lizācijas, mūsu kultūras jēdzienam «gars» nav gluži nekādas jēgas tajā pasaulē, kurā dzīvo Jēzus. Runājot ar filozofa stingrību, te drīzāk būtu vietā gluži cits vārds... Mēs pazīstam slimīgu taustes pārmērīga jūtīguma stāvokli, kas liek satrūkties no katra pieskā­riena, no katra cieta priekšmeta satveršanas. Pārtulkosim šādu fizioloģisku habitus (*izskats, āriene (latīņu vai.)) pēc tā dziļākās būtības - kā instinktīvu naidu pret katru realitāti, kā bēgšanu «netveramajā», «neaptveramajā», kā riebumu pret katru formulu, visiem laika un telpas jēdzieniem, pret visu, kas ir stingrs; pret paražām, iestādēm, Baznīcu; kā dzīvošanu tādā pasaulē, kuru vairs neskar nekāda realitāte, vairs tikai «iekšējā» pasaulē, «patiesajā» pasaulē, «mūžīgajā» pasaulē... «Dieva valstība ir jūsos»...

30
Instinktīvais naids pret realitāti: pārmērīgas sāpju un kairinājumu jutības sekas, kura vispār vairs negrib tikt «aizskarta», jo katru pieskā­rienu izjūt pārāk sāpīgi.
Jebkuras pieķeršanās, jebkura ienaida, visu sajūtu robežu un distanču instinktīva izslēgšana: ārkārtīgās sāpju un kairi­nājumu jutības sekas, kas katru pretestību, pretestības nepiecieša­mību uzskata ar nepanesamu nepatiku ( t.i., kā kaitīgu, kā pašsaglabāšanās instinkta aizliegtu ), turpretī svētību ( prieku ) atrod vienīgi, vairs nepretojoties nekam - nedz nelaimei, nedz ļau­numam. Mīlestība paliek kā vienīgā, kā pēdējā izdzīvošanas iespēja...
Tās ir divas fizioloģiskās realitātes, uz kurām un no kurām izaugusi pestīšanas mācība. Es to saucu par izsmalcinātu hedonis­ma turpmāko attīstību uz absolūti slimīga pamata. Radniecīgs tam, kaut arī ar grieķu vitalitātes un nervu spēka lielāku piedevu, ir epikūrisms - pagānu pestīšanas mācība. Epikūrs ir tipisks dekadents: es pirmais viņu apzinos tādu.
Bailes no sāpēm, pat no bezgala niecīgām sāpēm - tās nemaz nevar beigties citādi, kā vien mīlestības reliģijā...

31
Līdz ar to esmu atbildējis. Atbilde balstās uz pieņēmumu, ka Pestītāja tips mums ir pasniegts stipri sagrozītā veidolā, kura izkropļojumi tomēr šķiet ticami. Viņa tips daudzu iemeslu dēļ nevarēja palikt tīrs, pil­nīgs un brīvs no piedevām. Tur savas pēdas ir atstājusi milieu (*vide, joma, aprindas (fraņšu val.)), kurā šis tips darbojās, un vēl jo vairāk pirmo kristiešu kopienu vēsture un liktenis. Tajās Pestītājam pierakstīja kara un propa­gandas mērķiem vajadzīgos vaibstus. Tai savādajai un slimajai pasaulei, kurā mūs ieved evaņģēliji, pasaulei, kurā kā krievu romānā šķiet sastopami vien sabiedrības atkritumi, nervu sāpes un «bērnišķīgs» idiotisms, jebkurā gadījumā vajadzēja padarīt Pestītāja tēlu rupjāku: īpaši pirmie apustuļi vispirms pārtulkoja tīrā simbolismā un neaptveramībā slēpto Pestītāja būtni paši savā rupjajā valodā, lai vismaz kaut ko no tās saprastu. Viņiem šis tips eksistēja, tikai ieveidots pazīstamākās formās.
Pravietis, Mesija, nākamības tiesnesis, morāles skolotājs, brīnumdaris, Jānis Kristītājs - tik daudz iespēju pārprast šo tipu... Galu galā nenovērtēsim par zemu visas lielās, specifiski sektantis­kās godināšanas proprium (*īpatnība (latīņu vai.)): tā izdzēš - tā pat nesaskata oriģinālās, bieži vien mokoši svešās iezīmes un idiosinkrāzijas godātajā būtnē. Nākas nožēlot, ka šā interesantā dekadenta tuvumā nav dzīvojis kāds nebūt Dostojevskis, kas prastu atklāt sevišķi aiz­grābjošo pievilcību šādai kombinācijai no cēlā, slimā un bēr­nišķīgā.
Nav pilnīgi noliedzams arī viedoklis, ka šis tips - dekadences tips ar daudzām īpatnējām un pretrunīgām iezīmēm patiešām varētu būt eksistējis, tomēr viss liecina pret to: tādā gadījumā atstāstījums būtu nedabiski precīzs un objektīvs, un mums ir pamats pieņemt pretējo. Tādējādi acīmredzama ir pretruna starp kalna, ezera un meža sprediķotāju, šo Budam līdzīgo parādību indietim tālā vidē, un agresīvo fanātiķi, teologu un priesteru nāvī­go ienaidnieku, kuram Renāna ļaunums ir piešķīris le grand maître en ironie ( *lielais Ironijas meistars (franču vai.) ) titulu. Es pats nešaubos, ka bagātīgais žults ( un pat esprit (*gars (franču vai.))) daudzums Meistara tēlā ir pārpludināts no kristīgās propagandas uzbudinājuma: ir taču labi zināma visu sektantu fanātiskā tieksme skolotāju pārvērst par savu aizstāvi. Pirmajām kopienām bija vajadzīgs valdonīgs, ķildīgs, dusmīgs, ļaunviltīgs teologs pret teologiem, tāpēc viņi radīja savu Dievu pēc savām vajadzībām un nevilcinoties ielika tam mutē tos pilnīgi neevaņģēliskos jēdzienus, bez kuriem viņi vairs nevarēja iztikt, - «atgrie­šanās», «Jaunā derība», visu veidu cerības un solījumi.

32
Vēlreiz atkārtoju: es iebilstu pret fanātisma piešķiršanu Pestītāja tipam: Renāna lietotais vārds impérieux (*valdonīgs, uzstājīgs, neatlaidīgs (franču vai.)) jau pats par sevi iznīcina šo tipu. «Priecas vēsts» taču ir tieši tā vēsts, ka vairs nav nekādu pretrunu; Debesu valstība pieder bērniem; šeit paustā ticība nav izcīnāma - tā jau pastāv, tā eksistējusi no paša sākuma, tā ir garī­ga atgriešanās bērnībā. Šādi gadījumi, kad deģenerācijas rezultātā novēlojies organisma briedums un kavēta attīstība, zināmi vismaz fiziologiem. Šāda ticība nedusmojas, nenosoda, neaizsargājas: tā nenes «zobenu», tā pat nenojauš, cik lielā mērā tā kādreiz varētu kļūt par konfliktu cēloni. Tai nav vajadzīgi pierādījumi ne ar brī­numiem, ne ar atlīdzību un solījumiem, pat ne ar «svētajiem rak­stiem» - tā katru brīdi ir pati savs brīnums, sava atlīdzība, pierādījums, sava «Dieva valstība». Šī ticība pat neformulē sevi -tā dzīvo, sargādamās no formulējumiem. Protams, vides, valodas un izglītības nejaušie faktori nosaka jēdzienu loku: pirmie kristieši operē tikai ar žīdu un semītu jēdzieniem (te ietilpst arī ēšana un dzeršana vakarēdienā, ko Baznīca izmanto tikpat aplami kā visu citu žīdisko). Taču sargieties tajā saskatīt ko vairāk kā zīmju valodu, semiotiku, izdevību veidot līdzības. Tieši tas, ka neviens vārds nav saprotams burtiski, šim antireālistam ir nosacījums, lai viņš vispār varētu runāt. Būdams starp indusiem, viņš runātu ar Sankjas jēdzieniem24, ķīniešu vidū lietotu Laodzi jēdzienus25 - un pie tam nemanītu nekādu atšķirību.
Ar zināmu iecietību pret Jēzus izteiksmes veidu varētu viņu nosaukt par «brīvu garu» - viņam taču neeksistē nekas pastāvīgs: vārds nogalina, viss, kas ir pastāvīgs, nogalina. Dzīves jēdziens un dzīves pieredze, kāda nu viņam tā ir, pretojas jebkura veida vārdam, formulai, likumam, ticībai, dogmai. Viņš runā tikai par iekšējo: vārdus «dzīve» vai «patiesība», vai «gaisma» viņš lieto iekšējā apzīmēšanai, visu pārējo - īstenību, dabu un pat valodu uztverot tikai kā simbolus, kā līdzību. Tikai nedrīkstētu maldīties, lai cik liels arī būtu kārdinājums, kas sakņojas kristīgajā (pareizāk sakot, Baznīcas) aizspriedumā: šāda simbolika par excellence atro­das ārpus katras reliģijas, katras kultūras, katras vēstures, katras dabaszinātnes, visas pasaules pieredzes, visām zināšanām, visas politikas, visas psiholoģijas, visām grāmatām un visas mākslas - viņa «zināšana» īstenībā ir absolūta neziņa par to, ka šādas jomas vispār pastāv. Par kultūru viņš nemaz nav dzirdējis, un tāpēc viņam nav jācīnās pret to - viņš nenoliedz to... Tas pats attiecas uz valsti, uz visu pilsonisko kārtību un sabiedrību, uz darbu, uz karu - viņam nekad nav bijis iespējas noliegt «pasaulīgo», viņš nekad nav zinājis Baznīcas jēdzienu «pasaule»...
Noliegšana vispār viņam ir kaut kas pilnīgi neiespējams. Tāpat nav arī dialektikas, nav priekšstata, ka ticība, «patiesība» var būt pierādāma ar prāta slēdzieniem, - viņa pierādījumi ir iekšēja «gaisma», iekšēja prieka sajūta un pašapliecinājums, t.i., «pierā­dījumi no spēka pozīcijām». Šāda mācība pat nevar būt pretrunā ar kaut ko, tā pat neapjēdz, ka pastāv, ka var pastāvēt arī citas mācības, tā nespēj iztēloties pretējus spriedumus... Kur vien šī mācība sastapsies ar pretēju viedokli, tā tikai dziļā līdzjūtībā skums par «aklumu» - jo pati taču redz «gaismu», bet neiebildīs ne vārda.

33
Visā «evaņģēlija» psiholoģijā trūkst vainas un soda jēdziena, tāpat kā atalgojuma jēdziena. «Grēks», šī robeža, kas šķir cilvēku un Dievu, ir likvidēts - tieši tā ir «priecas vēsts». Svētlaime netiek apsolīta, tā netiek saistīta ne ar kādiem nosacījumiem: tā ir vienīgā reali­tāte - pārējais ir simbolika, lai par to runātu...
Šāda stāvokļa sekas projicējas jaunā praksē, patiesi evaņģē­liskajā praksē. Ne jau «ticība» atšķir kristieti: kristietis rīkojas,! viņš atšķiras ar citādu rīcību. Viņš ne vārdos, ne domās nepretojas tam, kas dara viņam ļaunu. Viņš nešķiro svešos no savējiem, žīdus no nežīdiem («tuvākais» patiesībā ir ticības biedrs, žīds). Viņš ne uz vienu nedusmojas, nevienu nenievā. Viņš nedz iet tiesas priekšā, nedz ļauj sevi tiesāt («tev nebūs zvērēt»). Viņš nekādos apstākļos nešķiras no savas sievas, pat tad ne, ja tās neuzticība ir pierādīta. - Tā visa pamatā ir viens likums, tas viss ir viena instinkta sekas.
Pestītāja dzīve nebija nekas cits kā šāda prakse, un viņa nāve arī nebija nekas cits... Viņam nebija vajadzīgas nekādas formulas, nekādi rituāli, lai saistītos ar Dievu, - pat ne lūgšana. Viņš pilnībā atteicās no žīdu nožēlas un samierinājuma mācības; viņš zināja, ka tā ir vienīgā dzīves prakse, kurā var justies «dievišķīgs», «svētīgs», «evaņģēlisks» un katru brīdi būt «Dieva bērns». Nevis «nožēla», nevis «lūgšana pēc piedošanas» ved pie Dieva: vienīgi evaņģēliskā prakse ir ceļš pie Dieva, tā pati ir «Dievs»! Tas, ko likvidēja evaņģēlijs, bija žīdiskie jēdzieni «grēks», «grēku piedo­šana», «ticība», «atpestīšana caur ticību», - visa žīdu baznīcas mācība tika noliegta «priecas vēstī».
Dziļais instinkts, kā vajadzētu dzīvot, lai justos «kā debesīs», lai justos «mūžīgs» tādos apstākļos, kad, citādi izturoties, nemaz nevar justies «kā debesīs»: vienīgi tā ir «pestīšanas» psiholoģiskā īstenība - jauna izturēšanās, nevis jauna ticība...

34
Ja es vispār kaut ko saprotu šajā dižajā sim­bolistā, tad to, ka viņš par realitāti, par «patie­sību» uzskatīja tikai iekšējo realitāti un ka visu pārējo, visu dabisko, laicīgo, telpisko, vēsturisko uzskatīja tikai par zīmēm, par iespēju līdzību veidošanai. Jēdziens «cilvēka dēls» nav konkrēta persona, kas iederētos vēsturē, tas nav nekas atse­višķs, vienreizējs, bet gan «mūžīga» īstenība, no laika priekšstata atbrīvots psiholoģisks simbols. Tas pats vēlreiz un ar vēl dziļāku jēgu jāsaka par šā tipiskā simbolista Dievu, par «Dieva valstību», par «debesīm», par «Dieva bērniem». Nekas nav nekristīgāks kā Baznīcas rupjie priekšstati par Dievu kā personu, par «Dieva valstību», kas nāk, par «debesīm» viņpasaulē, par «Dieva dēlu»ļ kā trīsvienības otro personu. Tas viss ir - lai man piedod izteicienu - kā kulaks uz acs: ak, uz kādas acs! - evaņģēlijam: pasaulvēsturisks cinisms simbola piesmiešanā... Bet ir taču skaidrs kā diena (gan ne kura katra diena - es pieļauju), kas tiek apzīmēts ar vārdiem «tēvs» un «dēls»: vārds «dēls» apzīmē pāreju visu lietu pilnīgas apskaidrības sajūtā (svētībā), bet vārds «tēvs» apzīmē pašu šo sajūtu - mūžības, pabeigtības izjūtu. Man ir kauns atgā­dināt, par ko Baznīca pārvērtusi šo simboliku: vai tad kristīgās «ticības» avotā tā nav nolikusi Amfitriona leģendu? Un vēl virs tās - dogmu par «neaptraipīto ieņemšanu»?26... Bet līdz ar to ieņemšana tika aptraipīta.
«Debesu valstība» ir dvēseles stāvoklis, nevis kaut kas «pāri zemei» esošs vai «pēc nāves» nākošs. Evaņģēlijā vispār trūkst dabiskas nāves jēdziena: nāve nav nekāds tilts, nekāda pāreja, un tās jēdziena trūkst tāpēc, ka tā pieder pie gluži citas, tikai šķieta­mas, tikai zīmēm noderīgas pasaules. «Nāves stunda» nav kristīgs jēdziens, jo «stunda», laiks, fiziskā dzīve un tās krīzes nemaz neeksistē «priecas vēsts» skolotājiem... «Dieva valstība» nav nekas, kas būtu jāgaida; tai nav ne vakardienas, ne parītdienas, tā nenāks «pēc tūkstoš gadiem» - tā ir sirds izjūtu pieredze; tā ir visur, un tās nav nekur...

35
«Priecas vēsts» nesējs nomira tāpat, kā bija mācījis - nevis lai «atpestītu cilvēkus», bet lai parādītu, kā ir jādzīvo. Tas, ko viņš atstājis cil­vēcei mantojumā, ir prakse: viņa izturēšanās tiesnešu, vajātāju un apsūdzētāju priekšā un attieksme pret visiem apmelojumiem un izsmieklu, viņa izturēšanās pie krusta. Viņš nepretojas, neaizstāv savu taisnību, viņš nesper ne soli, lai atvairītu lielākās briesmas, vēl vairāk, viņš izaicina tās... Un viņš lūdz, viņš cieš, viņš dzīvo kopā ar tiem, kas viņam dara ļaunu, un viņos... Neaizsargāties, nedusmoties, nepadarīt atbildīgus... Bet tāpat arī nepretoties ļaunumam - mīlēt to...

36
Tikai mēs, brīvību iemantojušie gari, esam sagatavoti, lai saprastu to, ko neviens nav sapra­tis deviņpadsmit gadsimtus, - mums piemīt taisnīgums, kas kļuvis par instinktu un kaislību un kas pieteic karu «svētajiem meliem» vēl vairāk nekā jebkādiem citiem meliem... Cilvēki ir bijuši neizsakāmi tāli no mūsu neitralitātes, ko pilda mīlestība un apdomība, no tās gara disciplīnas, vienīgi ar kuras palīdzību kļuvis iespējams atskārst tik svešādas un tik smalkas lietas: kā visos laikos ļaudis nekaunīgā egoismā tiekušies tikai pēc sava labuma; kā viņi uzcēluši Baznīcu pretstatā evaņģēlijam...
Ja kāds būtu meklējis pazīmes, ka aiz diženās pasauļu spēles slēpjas kādas ironiskas dievības pirksts, tas būtu atradis ne vienu vien pierādījumu tajā drausmīgajā jautājumzīmē, ko sauc par kristietību. Pierādījumu, ka cilvēce pielūdz absolūtu pretstatu tam, kas bija evaņģēlija cēlonis, jēga un tiesības; ka Baznīcas jēdzienā tā atzinusi par svētu to, ko «priecas vēsts nesējs» jutis stāvam zem sevis, aiz sevis, - veltīgi meklēt vēl lielāku vispasaules vēstures ironiju.

37
Mūsu laikmets lepojas ar savu vēstures izjūtu. Tad kā gan tas varēja noticēt tādai bezjēdzībai, ka kristietības avotā atrodas rupjš mīts par brīnumdari un pestītāju un ka viss garīgais un simboliskais saturs ir tikai vēlāka attīstība? Gluži otrādi: kristietības vēsture, sākot no Kristus nāves pie krusta, ataino pakāpeniski padziļinošos sākotnējās simbolikas nesapratni. Kristietībai pārņemot arvien plašākas un rupjākas ļaužu masas, kurām arvien vairāk un vairāk pietrūka kristietības pamatu, arvien nepieciešamāk kļuva padarīt kristietību vulgāru, barbarisku. Tā iekļāva sevī visu Romas impērijas pagrīdes kultu mācības un rituālus, visvisādas slima saprāta radītas bezjēdzības. Kristietības likteni nosaka nepiecieša­mība padarīt pašu ticību tikpat slimīgu, zemisku un vulgāru, cik slimīgas, zemiskas un vulgāras bija prasības, kas tai bija jāapmie­rina. Slimais barbarisms beidzot pārtop par spēku Baznīcas vei­dolā, šajā formā, kas nāvīgi naidīga jebkuram patiesīgumam, jeb­kuram dvēseles augstumam, jebkurai gara disciplīnai, jebkurai brīvi noskaņotai un labvēlīgai humanitātei.
Kristīgas vērtības pret aristokrātiskām vērtībām. Tikai mēs, brīvību iemantojušie gari, esam atkal pacēluši šo vislielāko pret­runu, kāda jelkad pastāvējusi starp vērtībām!

38
Te nu man ir jānopūšas. Gadās dienas, kad mani pārņem melnas, vismelnākās melanholijas sajūta, - tas ir nicinājums pret cilvēku. Un neatstāšu nekādas šaubas par to, ko es nicinu, kuru cilvēku nici­nu, - mūsdienu cilvēku, cilvēku, kura laikabiedrs es liktenīgā kārtā esmu. Mūsdienu cilvēks - es smoku viņa netīrajā elpā... Attiecībā uz pagātni man, tāpat kā visiem pētniekiem, piemīt lielāka iecietība, tāda kā augstsirdīga pašaizliedzība; drūmā apdomībā es klīstu pasaulē, kas gadu tūkstošiem ilgi kalpojusi par trakonamu, vienalga, vai šo pasauli sauc par «kristietību», «kristī­go ticību» vai «kristīgo Baznīcu». Es piesargos padarīt cilvēci atbildīgu par tās garīgajām kaitēm. Taču es izjūtu sašutumu un riebumu, tiklīdz ienāku jaunajos laikos, mūsu laikā. Mūsu laiks taču ir zinību laiks... Tas, kas agrāk bija vienkārši slimīgs, tagad kļuvis nepieklājīgs - tagad ir nepieklājīgi būt par kristieti. Lūk, te arī sākas mans riebums. Es palūkojos apkārt: ne vārda vairs nav palicis pāri no tā, kas kādreiz saucās par «patiesību», mēs vairs nevaram paciest, ka priesteris pat tikai izrunā vārdu «patiesība». Pat ar vispieticīgāko pretenziju uz taisnīgumu šodien būtu jāzin, ka katrs teologa, priestera, pāvesta bilstais teikums ir ne vien mal­di, bet meli, - ka viņiem vairs nav brīv melot aiz «nevainības», aiz «nezināšanas». Arī priesteris tikpat labi kā jebkurš cits zin, ka nav vairs nekāda «Dieva», nekādu «grēcinieku», ka «brīvā griba», «tikumiskā pasaules kārtība» ir meli: gara nopietnība, sevis pārvarēšana nevienam vairs neļauj neko nezināt par to... Visi Baznīcas jēdzieni ir atzīstami par to, kas tie patiesībā ir - par visļaunprātīgāko krāpšanu, kāda vien pastāv, lai padarītu nevēr­tīgu dabu, dabiskās vērtības; priesteris pats ir atzīstams par to, kas viņš patiesībā ir - par bīstamākā veida parazītu, par īstu dzīves saindētāju zirnekli... Šodien mēs zinām, mūsu sirdsapziņa zin, ko vērti vispār ir šie baismīgie priesteru un Baznīcas izgudroju­mi, kam tie kalpojuši, jo ar to palīdzību cilvēce sasniegusi šo apkaunojošo stāvokli, kuru uzlūkojot kļūst nelabi: jēdzieni «viņpasaule», «pastarā tiesa», «dvēseles nemirstība», pati «dvē­sele» - tie ir moku rīki, tā ir nežēlības sistēma, ar kuras palīdzību priesteris kļuva par kungu un palika kungs... Ikviens to zin, un, par spīti tam, viss paliek pa vecam. Kur zudusi pēdējā pieklā­jības, pašcieņas izjūta, ja pat mūsu valstsvīri, kas visādā ziņā ir ļoti bezaizspriedumaini un īstenībā pilnīgi ateisti, vēl šobaltdien sauc sevi par kristiešiem un iet pie dievgalda?... Valdnieks27 savas armijas priekšgalā, savā greznībā personificēdams tautas patmī­lību un augstprātību, - taču bez kautrēšanās dēvēdams sevi par kristieti!... Kādus cilvēkus tad noliedz kristietība? Kas tiek saukts par «pasaulīgo»? Kareivis, tiesnesis, patriots; cilvēks, kurš aizstāvas, kurš sargā savu godu, kurš vēlas savu labumu, kurš ir lepns... Ik acumirkli katra darbība, katrs instinkts, katrs reali­zēts vērtējums šobaltdien ir antikristīgs: kādam krāpšanas izdzi­mumam gan jābūt mūsdienu cilvēkam, lai viņš pie tam nekaunētos sevi saukt par kristieti!

39
Es atgriežos atpakaļ, es stāstu īsto kristietības vēsturi.
Jau pats vārds «kristietība» ir pārpratums, jo patiesībā ir bijis tikai viens kristietis, un tas mira pie krusta. «Evaņģēlijs» mira pie krusta. Tas, ko pēc tam sāka dēvēt par «evaņģēliju», bija pretstats viņa dzīvesveidam: «bēdu vēsts», disaņģēlijs. Neprātīgi aplami ir «ticībā» saskatīt kristieša pazīmi pat ja tā ir ticība atpestīšanai caur Kristu: tikai kristīga prakse, tāda dzīve, kādu dzīvoja viņš, kurš mira pie krusta, - tikai tas ir kristīgi... Vēl šobaltdien tāda dzīve ir iespējama, dažiem cilvēkiem pat nepieciešama: īstā, sākotnējā kristietība būs iespē­jama visos laikos... Nevis ticība, bet rīcība un galvenokārt attu­rēšanās no daudzām rīcībām - citāda esamība... Apziņas stā­vokļus, kuros kaut kam tic (piemēram, kaut ko uzskata par patie­su), katrs psihologs atzīs par pilnīgi nesvarīgiem un otršķirīgiem, salīdzinot tos ar instinktu vērtību: stingrāk runājot, viss garīgā pirmsākuma jēdziens ir aplams. Reducēt kristietību, kristīgu dzīvi uz patiesības atziņu, tikai uz apziņas fenomeniem, nozīmē noliegt kristietību. Patiesībā nav bijis pat neviena kristieša. Kristus, kurš divus gadu tūkstošus dēvēts par īsteno kristieti, ir tikai psi­holoģisks pašpārpratums. Tuvāk aplūkojot, par spīti visai «ticī­bai», viņā valda tikai instinkti - un kas par instinktiem! «Ticība» visos laikos, kā, piemēram, Luteram, bijusi tikai ietērps, iegansts, priekškars, aiz kura savu lugu spēlē instinkti, gudrs aklums, kas neredz zināmu instinktu kundzību... «Ticība», ko es jau nosaucu par īsto kristīgo gudrību, vienmēr runāja par «ticību» un vienmēr rīkojās pēc instinktiem... Kristieša priekšstatu pasaulē nav it nekā, kas kaut mazliet tuvotos īstenībai: gluži pretēji, mēs atklājām, ka instinktīvs naids pret katru īstenību ir virzošais, turklāt vienīgais virzošais elements kristietības saknē. Kas no tā izriet? Tas, ka in psjchologicis šeit maldi ir radikāli, t.i., būtiski nozīmīgi, t.i., pati substance. Nomainīsim vienu kristīgo jēdzienu ar realitāti - un kristietība anihilējas!
No augšas raugoties, tas ir dīvainākais no visiem faktiem: šī reliģija, kas ne vien balstīta uz maldiem, bet arī prasmīgi un pat ģeniāli rada tikai kaitīgus, tikai dzīvi un sirdi saindējošus maldus, ir dievu teātris - izrāde tiem dieviem, kas vienlaikus ir filozofi un ar kuriem es esmu ticies, piemēram, Naksas28 dialogos. Tajos brīžos, kad viņiem pāriet riebums ( un mums arī! ), viņi kļūst pateicīgi par kristieša tēlu: nožēlojamā mazā planēta, ko sauc par Zemi, varbūt tikai šā kuriozā atgadījuma dēļ izpelnās dievu ska­tienu, dievu līdzdalību... Taču nenovērtēsim kristieti par zemu: kristietis, aplams līdz pat nevainībai, augstu paceļas pāri mēr­kaķim: attiecībā pret kristieti, populārā evolūcijas teorija ir tikai cieņas apliecinājums...

40
Nāve sita evaņģēliju «krustā»... Tikai nāve, šī negaidītā apkaunojošā nāve, tikai krusts, kas vispār bija paredzēts tikai zemiskiem noziedz­niekiem, kā drausmīgs paradokss lika Kristus mācekļiem atbildēt: «Kas viņš bija? Kas tas bija?» - Satricinājums un dziļa aizvaino­juma izjūta, ļauna nojauta, ka šāda nāve varētu būt viņu mācības atspēkojums, šausmīgā jautājumzīme «kāpēc tieši tā?» - šāds stāvoklis saprotams ļoti labi. Te visam jābūt nepieciešamam, jābūt jēgai, nozīmei, augstākajam saprātam, jo mācekļa mīlestība neatzīst nejaušības. Tikai tagad atvērās bezdibenis: «Kas viņu nonāvēja? Kas bija viņa dabiskais ienaidnieks?» Šis jautājums uzplaiksnīja kā zibens. Atbilde: valdošais jūdaisms, tā augstākais! slānis. No šā acumirkļa mācekļi sacēlās pret kārtību un arī Jēzu j izprata kā sacelšanos pret kārtību. Līdz šim viņa portretā bijatrūcis kareivīga, ar vārdiem un darbiem noliedzoša vaibsta; vēl vairāk, viņš pats bija tā pretstats. Acīmredzot mazā kopiena nebija sapratusi pašu galveno, simbolisko, kas izpaudās tādā nāves! veidā: brīvību, pārākumu pār jebkādu ressentiment sajūtu. Lūk, apliecinājums tam, cik maz viņu vispār saprata! Pats Jēzus neko vairāk nevarēja vēlēties no savas nāves, kā vien publiski izturēt smagāko pārbaudījumu, pierādīt savu mācību... Taču viņa g mācekļiem nenāca ne prātā piedot šo nāvi - kas būtu bijis augstākajā mērā evaņģēliski; vai pat maigā un mīlīgā dvēseles mierā piedāvāties tādai pašai nāvei... Virpusē atkal iznira visneevaņģēliskākās jūtas, proti, atriebība. Viss iesāktais nevarēja beigties ar šo nāvi: bija vajadzīga «atmaksa», «tiesa» (nu kas gan varētu būt vēl neevaņģēliskāks par «atmaksu», «sodu», «tiesas spriešanu»). Jau atkal priekšplānā izvirzījās populārā Mesijas gaidīšana, acu priekšā iztēlojoties vēsturisko mirkli: jau «Dieva valstība» nāk, lai spriestu tiesu saviem ienaidniekiem... Bet līdz ar to viss ir pārprasts, padarot «Dieva valstību» par noslēguma aktu, par solījumu Evaņģēlijs taču bija tieši šīs «valstības» klātbūtne, piepildītība, realitāte. Tieši šāda nāve bija minētā «Dieva valstība». Tikai tagad Meistara tēlā ierakstīja nicinājumu un sīvu­mu pret farizejiem un teologiem - un līdz ar to viņu pašu padarī­ja par farizeju un teologu! No otras puses, šo galīgi no sliedēm, noskrējušo dvēseļu nevaldāmā Jēzus godināšanas tieksme vairs neizturēja to evaņģēlisko vienlīdzības atziņu, kas pēc Jēzus mācī­bas ikvienu uzskata par Dieva bērnu: viņi atriebās tādējādi, ka pacēla Jēzu neiedomājamā augstumā, nodalīja viņu no sevis gluži tāpat, kā savulaik žīdi, atriebjoties ienaidniekiem, nodalījās no sava Dieva un pacēla to lielā augstumā. Viens Dievs un viens Dieva dēls: abi ir ressentiment radījumi...

41
Un no šā brīža radās absurda problēma: «Kā Dievs varēja to pieļaut!» Uz to mazās kopienas bojātais saprāts atrada šausminoši absurdu atbildi: Dievs ir atdevis savu dēlu grēku izpirkšanai kā upuri. Tā vienā mirklī bija darīts gals evaņģēlijam! Grēku izpirkšanas upuris vispretīgākajā un barbariskākajā veidā - nevainīgā upurē­šana par vainīgo grēkiem! Bet Jēzus taču likvidēja grēka jēdzienu, viņš noliedza, ka starp cilvēku un Dievu pastāv bezdibenis, viņš ar savu dzīvi rādīja Dieva un cilvēka vienību kā savu «priecas vēsti»... Un nevis kā priekšrocību! Tā Pestītāja tipā soli pa solim tiek ietverta mācība par tiesu un pastardienu, mācība par nāvi kā upuri, mācība par augšāmcelšanos, ar ko viss «svētlaimes» jēdziens, evaņģēlija vienīgā īstenība, tiek kā uz burvja mājienu likvidēts par labu stāvoklim pēc nāves!... Pāvils ar sev raksturīgo rabīna nekaunību loģiskoja šo izpratni, šo izvirtušo priekšstatu: «Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un veltīga ir arī jūsu ticība.» (*1.Korint.14:15)) Un vienā mirklī evaņģēlijs pārtapa vis­manāmākajā no visiem nepiepildāmajiem solījumiem - nekau­nīgā mācībā par personas nemirstību... ko Pāvils pasniedza pat kā atalgojumu!

42
Te nu redzams, kam pienāca gals pie krusta: jaunai, pirmatnīgai tieksmei pēc budiska miera, pēc patiesas, nevis tikai apsolītas laimes ze­mes virsū. Tādējādi paliek - kā es jau uzsvēru - būtiskā atšķirība starp abām dekadences reliģijām: budisms neapsola, bet izpilda, savukārt kristietība apsola visu, bet neizpilda neko. «Priecas vēstij» uz pēdām sekoja visļaunākā - Pāvila vēsts. Pāvilā iemie­sots pretstata tips «priecas vēstītājam» - naida, naida vīziju, naida nepielūdzamās loģikas ģēnijs. Ko gan visu šis disaņģēlists upurējis naida labā! Pirmkārt jau pašu Pestītāju: viņš piesita to pie sava krusta. Ne evaņģēlijā sniegtā dzīve, ne paraugs, ne mācība, ne nāve, ne jēga un ne tiesības - nekas vairs nepalika pāri, kad šā viltotāja naids ļāva viņam izprast, kas viņam no visa tā vajadzīgs. Ne realitāte, ne vēsturiskā patiesība!... Un žīdu priestera instinkts vēlreiz atkārtoja to pašu lielo noziegumu pret vēsturi, tas vien­kārši pārsvītroja kristietības vakardienu, pagātni, izgudrojot savu pirmās kristietības vēsturi. Vēl vairāk, tas vēlreiz falsificē­ja Izraēlas vēsturi, lai iztēlotu to par savas mācības priekšvēsturi: visi pravieši esot runājuši par Pāvila «Pestītāju»... Vēlāk Baznīca falsificēja pat visu cilvēces vēsturi par kristietības priekšvēsturi... Pestītāja tips, mācība, prakse, nāve, nāves jēga, pat tas, kas atlika pēc nāves, - nekas nepalika neskarts, nekas nepalika pat tikai līdzīgs īstenībai. Pāvils vienkārši novietoja šīs esamības smaguma centru aiz pašas esamības - melos par Jēzus augšāmcelšanos. Būtībā viņam vispār nebija vajadzīga Pestītāja dzīve, bet gan nāve pie krusta un vēl šis tas... Tīra niaiserie (*muļķība, blēņas (franču vai.))no psihologa puses būtu uzticēties Pāvilam, kura dzimtene bija kādreizējais stoiķu izglītī­bas centrs, ja tas par pierādījumu Pestītāja pēcnāves dzīvei uz­skata halucināciju, vai pat tikai ticēt viņam, ka viņš šādu halucinā­ciju vispār redzējis: Pāvils gribēja mērķi, tātad viņš gribēja arī līdzekļus... Tam, kam viņš pats neticēja, noticēja idioti, starp ku­riem viņš izplatīja savu mācību... Viņš alka varas; Pāvila personā priesteris vēlreiz tiecās pēc varas, un viņam noderēja tikai tie jēdzieni, mācības un simboli, ar kuriem tiranizē masas, veido ganāmpulkus. Ko vienīgo vēlāk Muhameds aizņēmās no kristie­tības? Pāvila izgudrojumu, viņa priesteru tirānijas un ganāmpul­ku veidošanas metodi: ticību nemirstībai - mācību par «Tiesu».

43
Ja dzīves smaguma centru novieto nevis pašā dzīvē, bet «viņpasaulē», t.i., nekur, tad dzīvei vispār tiek atņemts smaguma centrs. Lielie meli par personas nemirstību sagrauj jebkuru saprātu, jebkādu dabiskumu instinktos. Viss, kas instinktos ir labdabīgs, dzīvi veicinošs, nākotni nodrošinošs, tagad izraisa tikai neuzticību. Tā dzīvot, lai vairs nebūtu nekādas jēgas dzīvot, - tas tagad kļūst par dzīves «jēgu»... Kam vairs vajadzīga kopības apziņa, kam patei­cība par izcelšanos un senču mantojumu, kam sadarbība, uzticī­ba, kam tieksme pēc sabiedrības labklājības un rūpes par to?... Viss tikai «kārdinājums», novirzes no «īstā ceļa». «Tikai viens ir vajadzīgs»29... Lai ikviens kā «nemirstīga dvēsele» būtu vien­līdzīgs ar citiem, lai visu dzīvo radījumu kopībā katras atsevišķas būtnes «glābšana» varētu pretendēt uz mūžību, lai mazie svētuļi un trīsceturtdaļjukušie drīkstētu iedomāties, ka viņu labā pastāvī­gi tiek pārkāpti dabas likumi, - tādam visu veidu egoisma kāpi­nājumam līdz bezgalībai, līdz bezkaunībai nevar pat atrast pie­tiekami daudz nicinājuma. Un tomēr kristietība var pateikties par savu uzvaru tieši šai nožēlojamai apelēšanai pie personiskās god­kāres, ar ko tā savā pusē pārvilināja visus izvirtušos, dumpīgi noskaņotos, no ceļa noklīdušos, visas cilvēces atbiras un padibenes. «Dvēseles glābšana» tulkojumā nozīmē, ka «pasaule griežas ap mani»... Savu indi - mācību par «vienlīdzīgām tiesībām visiem» - kristietība ir laistījusi ļoti pamatīgi. No slēp­tākajiem slikto instinktu kaktiem kristietība pieteikusi nāves karu katrai godbijības un distances izjūtai starp cilvēkiem, kas ir priekšnoteikums jebkādai izaugsmei un kultūras attīstībai. No masu ressentiment kristietība ir izkaluši savu galveno ieroci pret mums, pret visu cildeno, līksmo, augstsirdīgo zemes virsū, pret mūsu laimi šai pasaulē... Kuram katram Pēterim un Paulam pasludinātā «nemirstība» bija līdz šim lielākais un ļaunākais aten­tāts pret dižciltīgo cilvēcību. Un nenovērtēsim par zemu to lik­tenīgo ietekmi, kas no kristietības ieplūdusi pat politikā! Nevienam šodien vairs nav drosmes pretendēt uz īpašām tiesībām, valdīšanas tiesībām, uz godbijību pret sevi un sev līdzīgiem, uz distances patosu. Mūsu politika ir slima ar šo drosmes trūkumu! Aristokrātiskais noskaņojums ir pamatīgi un dziļi aprakts ar dvēseļu vienlīdzības meliem. Ticība «vairākuma tiesībām» rada un vēl radīs revolūcijas kā kristietības, neapšau­bāmi kristīgās vērtību skalas izpausmi izlieto asiņu un noziegu­mu veidā! Kristietība ir visa pa zemi rāpojošā sacelšanās pret to, kas atrodas augstāk: «zemo ļaužu» evaņģēlijs pazemo...

44
Evaņģēliji ir nenovērtējami ka liecības par neapturamo pagrimumu jau pirmo kopienu vidū. Tas, ko Pāvils vēlāk ar īstu rabīna loģisko cinismu noveda līdz galam, tik un tā bija vienīgi sabrukuma process, kas iesākās pēc Pestītāja nāves.
Evaņģēliju lasīšana nekad nevar kļūt pārlieku piesardzīga, jo grūtības slēpjas aiz katra vārda. Es atzīstu un man piekritīs, ka līdz ar to tie dod pirmšķirīgu izpriecu psihologam - kā pretstats kat­rai naivai samaitātībai, kā izsmalcinātība par excellence, kā psiholo­ģiskas samaitātības mākslas darbs. Evaņģēliji stāv paši par sevi. Bībele vispār necieš salīdzinājumus. Jūs atrodaties starp žīdiem: galvenais nosacījums, kas jāpatur prātā, lai šeit pavisam neapmaldītos. Sevis pasludināšana par «svētajiem», kas šeit kļūst gandrīz ģeniāla, nekur citur - ne grāmatās, ne cilvēkos nav sastopama tādā mērā, šī vārdu un žestu blēdība kā māksla nav kādas atseviš­ķas apdāvinātības vai kāda izcila rakstura nejauši radīta. Tā pieder rasei. Kristietībā kā svētas melošanas mākslā viss Judaisms - žīdu visnopietnākie treniņi un daudzu gadsimtu garumā izkoptā tehni­ka - sasniedzis pēdējo meistardarbu. Kristus, šis melu ultima ratio (*izšķirošais arguments (latiņu vai.)), ir divkārt žīds - pat trīskārt... Nepārvaramā griba izman­tot tikai tos jēdzienus, simbolus, žestus, ko pierādījusi priesteru prakse, instinktīvs jebkādas citas prakses, jebkādas citas vērtību un noderības perspektīvas noliegums ir ne vien tradīcija, bet arī iedzimtība: un tikai kā iedzimtība tā darbojas dabiski. Visa cil­vēce, pat tās izcilākie prāti (izņemot vienu, kurš gan varbūt ir tikai necilvēks) ir ļāvuši piemānīties. Evaņģēlijs ir lasīts kā nevainības grāmata... Ne vismazākā mājiena uz to, ar kādu meistarību šeit tiek tēlots. Patiesi: ja mēs dabūtu redzēt, kaut vai tikai uz vienu acumirkli, visus šos brīnumainos liekuļus un svētos iluzionistus, tiem būtu gals - un tieši tāpēc, ka es neizlasu ne vārda, iekams neieraugu viņu tēlus, es darīšu tiem galu... Es neciešu zināmo paradumu uzlūkot viņus no lejas uz augšu. Par laimi, vairākumam grāmatas ir tikai literatūra. Nedrīkst ļaut sevi apmānīt: «Netiesājiet!» viņi saka, bet paši visu, kas stāv viņiem ceļā, sūta uz elli. Ļaudami tiesāt Dievam, viņi tiesā paši; godinādami Dievu, viņi godā sevi; pieprasīdami tos tikumus, uz kuriem paši spējīgi - vēl vairāk, kuri viņiem nepieciešami, lai vispār noturētos virspusē, -viņi lieliski imitē cīņu par tikumu, cīņu par tikumības uzvaru. «Mēs dzīvojam, mēs mirstam, mēs upurējam sevi labklājībai» («patiesībai», «gaismai», «Dieva valstībai»), bet viņi taču dara tikai to, ko nevar nedarīt. Paši līzdami kā liekuļi, sēdēdami kaktā, dzīvodami tumšu dzīvi ēnā, viņi padara to par pienākumu: dzīve pazemībā viņiem šķiet pienākums, kā pazemība tā ir papildu pierādījums dievbijībai... Ak, šis pazemīgais, tiklais, žēlsirdīgais melu veids! «Par mums lai liecina pats tikums»... Evaņģēliji būtu jālasa kā pavedināšanas grāmatas ar morāli: šie mazie cilvēciņi konfiscē morāli - viņi zina, kā jāapietas ar morāli! Cilvēci visvieglāk vazāt aiz deguna ar morāli! - īstenībā šeit izredzēto kārtā sevi iecēlušie pilnīgi apzināti tēlo pieticību: paši sevi, «kopienu», «labos un taisnos» reizi par visām reizēm nostāda vienā pusē, «patiesības» pusē, - un pārējos, «pasauli», otrā... Tā bija liktenīgākā lielummānijas forma, kāda vien līdz šim uz zemes redzēta: mazi svētuļu un meļu izdzimumi sāka pretendēt uz jē­dzieniem «Dievs», «patiesība», «gaisma», «gars», «mīlestība», «gudrība», «dzīve», lietojot tos par sinonīmiem paši sev, lai tādējādi norobežotu «pasauli» no sevis, mazi žīdiņi superlativa, gatavi jebkurai trakomājai, pārgrozīja visas vērtības pēc sava prā­ta, it kā kristietis būtu visa pārējā jēga, sāls, mērs un arī pēdējā tiesa... Visu turpmāko liktenīgumu nosacīja tikai tas, ka pasaulē jau eksistēja līdzīgs, radniecīgas rases lielummānijas veids - jūdaisms: tiklīdz pavērās bezdibenis starp žīdu un žīdu kristieti, pēdējam neatlika nekādas izvēles, kā vien to pašsaglabāšanās procedūru, ko piedāvāja žīdu instinkts, izmantot pret pašiem žīdiem, kamēr žīdi līdz šim to bija lietojuši tikai pret visu nežīdisko. Kristietis ir tas pats žīds, tikai ar «brīvāku» ticību.

45
Minēšu pāris piemēru tam, ko šie mazie ļautiņi ieņēmuši galvā, ko viņi savam Skolotājam ielikuši mutē: īsta «daiļo dvēseļu» atzīšanās. Un, ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām, kājām viņiem, par liecību. Patiesi, es jums saku: Vieglāk būs Sodomas un Gomoras ļaudīm tiesas dienā, nekā tai pilsētai. ( Marka 6:11. ) - Cik evaņģēliski!...
Un, ja kas apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam dzirnakmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. ( Marka 9: 42. ) - Cik evaņģēliski!...
Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāk ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis un tu topi iemests ellē. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. ( Marka 9:47-48. ) - Te jau nav domāta tieši acs...
Patiesi es jums saku, daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam. ( Marka 9:1. ) - Labi melots, lauva...
Kas man grib nākt pakal, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakal. Jo... (Psihologa piezīmes: kristī­go morāli atspēko tās daudzie «jo»; atspēkot savus «pamatus» -tas ir kristīgi. ) ( Marka 8:34-35. )
Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti. Jo ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. ( Mat. 7:1-2. ) - Kāds taisnīguma jēdziens, i «taisna» tiesneša tēls!...
Jo, ja jūs tos vien mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai pagāni nedara tāpat? ( Mat. 5:46. ) - Kristī­gās mīlestības princips: galu galā tai jābūt labi atalgotai...
Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosit, tad jūsu Debesu Tēvs nepiedos arī jūsu pārkāpumus. ( Mat. 6:15. ) - Visai kompromitējoši minētajam «Tēvam»...
Bet meklējiet vispirms Dieva Valstību un viņas taisnību, tad visas šīs lietas jums tiks piemestas. ( Mat. 6:33. ) - Visas šīs lietas: proti, pār­tika, apģērbs, visas dzīves pirmās nepieciešamības lietas. Maldi, maigi izsakoties... īsi pirms tam Dievs parādās skrodera lomā, vismaz dažos gadījumos...
Priecājieties viņā dienā un dējiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem. ( Lūka 6:23. ) - Bezkaunīgais diedelnieks! Viņš jau pielīdzina sevi praviešiem...
Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat. (1. Korint. 3:16-17.) - Kaut ko tādu nemaz nevar nicināt par daudz...
Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja tad nu jūs esat pasaules tiesneši, vai tad jūs nebūtu cienīgi iztiesāt mazākas lietas? (1. Korint. 6:2.) - Diemžēl, tā nav tikai psihopāta runa... Šis briesmīgais krāpnieks turpina burtiski šādi: Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kamdēļ tad gan nevarētu iztiesāt laicīgās lietas?
Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā? Jo, kad pasau­le ar savu gudrību Dievu viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpati­ka izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Raugait, brāļi, savus aicinā­tos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaidē zems un nicināts un kam nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kaut kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā. ( 1.Korint. 1:20,26-29. ) - Lai sapras­tu šo vietu, pirmšķirīgu katras čāndālas morāles psiholoģijas liecību, lasiet manu «Morāles ciltsrakstu» pirmo nodaļu: tur pirmoreiz atspoguļots pretstats starp dižciltīgu morāli un ressen­timent, bezspēcīgas atriebes jūtu radītu čāndālas morāli. Pāvils bija dižākais no visiem atriebības apustuļiem.

46
Kas no tā izriet? Ka būtu labi darīts, ja uzvil­ktu cimdus, lasot Jauno derību. Tik daudzu netīrumu tuvums gandrīz spiež to darīt. Mēs tikpat maz vēlētos saieties ar «pirmajiem kristiešiem», kā ar poļu žīdiem: ne jau tāpēc, ka mums būtu kas pret viņiem... Gan vieni, gan otri nelabi ož.
Es veltīgi meklēju Jaunajā derībā kaut vienu simpātisku vaib­stu; tur nav nekā, kas būtu brīvs, labvēlīgs, atklāts, godīgs. Cilvēces attīstība vēl nav pat sākusies - šeit trūkst tīrības instink­tu. .. Jaunajā derībā atrodami tikai slikti instinkti, un nav drosmes pat šiem sliktajiem instinktiem. Viscaur tikai gļēvums, viscaur acu aizvēršana un pašapmāns. Katra cita grāmata šķiet tīra pēc tam, kad palasīta Jaunā derība. Piemēram varu minēt, ar kādu sajūsmu es tūliņ pēc Pāvila palasīju pievilcīgo, pārgalvīgo zobgali Petroniju30, par kuru var teikt to pašu, ko Domeniko Bokačo rakstījis Pannas hercogam par Cezāri Bordžu31: «e tuttofesto» - nemirstīgi veselīgs, nemirstīgi jautrs un veiksmīgs... Taču šie mazie svētuļi ir pārrēķinājušies galvenajā. Viņi gan uzbrūk, bet viss, kam viņi uzbrukuši, līdz ar to tiek izcelts. Kam tāds «pirmais kristietis» uzbrūk, tas netiek aptraipīts... Gluži pretēji: ir gods iemantot «pirmā kristieša» ienaidu. Lasot Jauno derību nevar nejust līdzi tam, kas tur nopulgots, - nemaz nerunājot par šīs «pasaules gudrību», ko nekaunīgs šarlatāns veltīgi pūlas nomelnot «ar ģeķīgu sludināšanu»...
Un pat farizejiem un rakstvežiem ir priekšrocības, salīdzinot ar šādiem pretiniekiem: viņiem jābūt kaut ko vērtiem jau tādēļ vien, ka tos tik nekrietnā kārtā ienīst. Liekuļošana - tas nu gan būtu pārmetums, ko «pirmie kristieši» drīkstētu viņiem izteikt! Katrā ziņā priviliģētie viņi bija, un ar to pietiek, čāndālas naidam nekāds cits iemesls nav vajadzīgs. «Pirmais kristietis» - es baidos, ka arī «pēdējais kristietis», kuru man varbūt vēl izdosies pie­dzīvot, - pēc dziļākā instinkta ir dumpinieks pret visu priviliģēto, viņš dzīvo, viņš cīnās vienmēr par «vienlīdzīgām tiesībām»!... Precīzāk ieskatoties, viņam nav citas izvēles. Ja viņš grib pats savā personā būt «Dieva izredzētais» (vai «Dieva nams», vai «eņģeļu tiesnesis»), tad jebkura cita atlase, piemēram, pēc taisnīguma, pēc gara spēka, pēc vīrišķības un lepnuma, pēc sirds daiļuma un brīvības - pēc jebkura pasaulīga principa ir ļaunums kā tāds. Morāle: katrs vārds «pirmā kristieša» mutē ir meli, katra viņa rīcība ir instinktīva aplamība - visas viņa vērtības, visi mērķi ir kaitīgi, bet, ja viņš ienīst, tad tas, ko viņš ienīst, ir vērtīgs... Kristietis, īpaši kristiešu priesteris, ir vērtību kritērijs.
Vai man vēl jābilst, ka visā Jaunajā derībā sastopams tikai viens vienīgs tēls, kas pelnījis cieņu? Pilāts, romiešu varasvīrs. Uztvert nopietni žīdu strīdu - tam viņš nevar sevi piespiest. Par vienu žīdu vairāk vai mazāk - kāda starpība?... Romieša aristokrātiskais izsmiekls, kura acu priekšā notiek bezkaunīga vārda «patiesība» pulgošana, ir bagātinājis Jauno derību ar vienu izteicienu, kuram ir vērtība, - kurš pats par sevi ir tās kritika, tās noliegums: «Kas ir patiesība!»...

47
Ne jau tas mūs atšķir no citiem, ka mēs neatro­dam nekādu Dievu ne vēsturē, ne dabā, ne viņ­pus dabas, bet tas, ka mēs par Dievu godāto uzskatām nevis par «dievišķu», bet par nožēlojamu, par absurdu, par kaitīgu, ne tikai par maldiem, bet par noziegumu pret dzīvi... Mēs noliedzam Dievu kā Dievu. Ja kāds mums pierādī­tu šā kristiešu Dieva eksistenci, mēs ticētu tam vēl jo mazāk: deus aualem Paulas creavit, dei negatio (*Pāvila radītais dievs ir dieva noliegums (latiņu vai.))
Tādai reliģijai kā kristietība, kas nevienā punktā nesaskaras ar īstenību, kas tūliņ sabrūk, tiklīdz īstenība piesaka savas tiesības kaut vai vienā punktā, saprotams, jābūt nāvīgā naidā ar «pasaules gudrību», citiem vārdiem sakot, ar zinātni. Kristietība atzīs par labu katru līdzekli, ar ko var saindēt, apmelot, nomelnot gara disciplīnu, garīgās sirdsapziņas skaidrību un stingrību, dižcil­tīgu gara nosvērtību un brīvību. «Ticība» kā imperatīvs ir veto zinātnei, in praxi (*praktiski, īstenībā (latiņu vai.)) meli par katru cenu... Pāvils saprata, ka meli -ka «ticība» ir nepieciešama. Savukārt Baznīca vēlāk saprata Pāvi­lu. Tas «Dievs», ko izgudroja Pāvils, Dievs, kurš liek kaunā «pasaules gudrību» (šaurākā nozīmē abus lielos māņticības pre­tiniekus - filoloģiju un medicīnu), patiesībā ir tikai Pāvila noteik­tais lēmums: īsteni žīdiski ir nosaukt par «Dievu» pašam savu gribu, toru. Pāvils grib apkaunot «pasaules gudrību»: viņa ienaidnieki ir krietnie Aleksandrijas skolas filologi un ārsti -tiem viņš piesaka karu. Patiesi, cilvēks nevar būt filologs un ārsts, vienlaikus nebūdams arī antikrists. Filologs lūkojas viņpus «svē­tajiem rakstiem», bet ārsts - viņpus tipiskā kristieša fiziolo­ģiskā pagrimuma. Ārsts saka: «nedziedināms», bet filologs: «šarlatāns»...

48
Vai kāds tiešām ir sapratis slaveno stāstu, kas atrodas Bībeles sākumā, - par Dieva elles bailēm no zinātnes?... Tas nav saprasts. Šī priesteru grāmata par excellence sākas, kā jau sagaidāms, ar priestera lielajām iekšējām grūtībām: viņam jābīstas tikai no viena, tātad «Dievam» jābīstas tikai no viena.
Vecais Dievs, tīrs «gars», pats augstākais priesteris, gluži pati pilnība, pastaigājas savā dārzā. Vienīgā nelaime, ka viņam ir gar­laicīgi. Pret garlaicību pat Dievi cīnās veltīgi. Un ko viņš pasāk? Viņš izgudro cilvēku - cilvēks viņam ir izklaide... Bet, skat, arī cilvēks garlaikojas. Pret šo vienīgo nelaimi, kas piemīt visām paradīzēm, Dieva līdzjūtībai nav robežu: viņš tūliņ rada vēl citus dzīvniekus. Dieva pirmā kļūme: cilvēkam dzīvnieki nešķita izklaidējoši, - viņš valdīja pār tiem, viņš nemaz negribēja pats būt «dzīvnieks». Galu galā Dievs radīja sievieti. Un patiesi, garlaicība nu bija garām, bet arī visam citam bija gals! Sievietes radīšana bija Dieva otrā kļūme. «Sieviete pēc dabas ir čūska, Heva,» - to zina katrs priesteris; «no sievietes nāk viss pasaules posts» - arī to zina katrs priesteris. «Tātad arī zinātne nāk no sievietes»... Tikai pateicoties sievietei, cilvēks iemācījās baudīt atziņas koka augļus. Kas bija noticis? Veco Dievu sagrāba elliš­ķīgas bailes. Pats cilvēks jau bija viņa lielākā kļūda, un pēc tam vēl viņš cilvēka personā radījis sev sāncensi, jo zinātne padara Dievam līdzīgu, - priesteriem un dieviem pienāks gals, kad cil­vēks kļūs zinātājs! Morāle: zinātne un tikai zinātne ir aizliegta pati par sevi. Zinātne ir pirmais grēks, visu grēku dīglis, iedzim­tais grēks. Morāle: «Tev nebūs pētīt», un viss pārējais izriet no tās. Dieva ellišķīgās bailes nekavēja viņu rīkoties gudri. Kā aizsargājas pret zinātni? Tas uz ilgu laiku kļuva par viņa galveno problēmu. Atbilde: ārā cilvēku no Paradīzes! Laime, dīkdienība rosina domas, bet visas domas ir sliktas domas... Cilvēkam nebūs domāt. Un «galvenais priesteris» izgudro trūkumu, nāvi, dzem­dību mokas, dažnedažādus postus, vecumu, pūliņus un, galvenais, slimības - tie ir tikai līdzekļi cīņai pret zinātni! Trūkums neļauj cilvēkam domāt... Bet - par spīti tam! ak šausmas! - atziņas celtne aug, slejas debesīs, aizēno dievus - ko lai dara? Vecais Dievs izgudro karu, viņš sadala tautas, viņš dara visu, lai cilvēki viens otru iznīcinātu (priesteriem vienmēr bijis nepieciešams karš). Kopā ar citiem līdzekļiem karš ir liels šķērslis zinātnei! Bet neticami! Zinības, emancipācija no priestera, par spīti kariem, aug augumā. Un vecais Dievs nonāk pie pēdējā lēmuma: «Cilvēks zinātni ir ieguvis - nu nekas nelīdz, vajag viņu noslīcināt!»...

49
Es esmu saprasts. Bībeles sākums ietver visu priestera psiholoģiju. Priesteris pazīst tikai vienas lielas briesmas: tā ir zinātne - veselīga cēloņu un seku izpratne. Bet zinātne uzplaukst pārsvarā tikai veiksmīgos apstākļos, jo lai «atzītu», vajag brīvu laiku, vajag brī­vu prātu... «Tātad jāpadara cilvēki nelaimīgi,» - tāda visos laikos bijusi priesteru loģika.
Jau būsiet atminējuši, kas saskaņā ar šo loģiku tagad nācis pasaulē: «grēks»... Vainas un soda jēdziens, visa «tikumiskā pasaules kārtība» izgudrota, lai cīnītos pret zinātni, - pret cilvē­ka atbrīvošanos no priestera. Cilvēks nedrīkst raudzīties uz āru, viņam jālūkojas sevī; viņš nedrīkst raudzīties lietu būtībā gudri un uzmanīgi kā pētnieks, viņš nedrīkst vispār neko pētīt: viņam jācieš. Un viņam tā jācieš, ka katru brīdi vajadzīgs priesteris. Nost ārstus! Ir vajadzīgs glābējs. Vainas un soda jēdzieni, ieskaitot mācību par «žēlastību», par «glābšanu», par «piedo­šanu», ir caur un caur meli, kam nav nekādas psiholoģiskas reali­tātes. Tie izgudroti, lai sagrautu cilvēka cēloņu izpratni: tie ir atentāts pret cēloņu un seku jēdzienu! Un tas nav atentāts ar dūri, ar nazi, ar godīgumu naidā tāpat kā mīlestībā! Šo atentātu vada gļēvākie, viltīgākie, zemākie instinkti! Priesteru atentāts! Parazītu atentāts! Bālo pazemes asinssūcēju vampīrisms!... Ja kādas rīcības dabiskās sekas nav vairs «dabiskas», bet par tām domā, izmantojot māņticības spoku jēdzienus - «Dievs», «gari», «dvēseles»; domā kā par tīri «morālām» sekām, kā par atal­gojumu, sodu, mājienu, audzināšanas līdzekli, tad ir iznīcināts atziņas priekšnoteikums - ir izdarīts lielākais noziegums pret cilvēci.
Vēlreiz atkārtoju, ka grēks, šī cilvēka pašpazemošanās forma par excellence, ir izgudrots, lai padarītu neiespējamu zinātni, kultūru, katru cilvēka izcilību un dižciltību; pateicoties grēka izgudrošanai, priesteris valda.

50
Šeit es izlaidīšu «ticības» un «ticīgo» psiho­loģijas aprakstu, saprotams, pašu «ticīgo» labā. Vēl šodien netrūkst tādu, kas nezin, cik nepieklājīgi būt par «ticīgo» vai ka ticība ir dekadences, salauz­tas dzīvotgribas pazīme, bet jau rīt viņi to zinās. Mana balss sasniegs arī bieza ūsainos. Ja vien es neesmu pārklausījies, tad kris­tiešiem ir kāds patiesības kritērijs, ko sauc par «spēka pierādīju­mu»: «Ticība dod svētlaimi: tātad tā ir patiesa.» Te nu varētu iebilst vismaz to, ka īstenībā taču svētlaime nav pierādīta, bet tikai apsolīta: svētlaime ir piesaistīta «ticības» nosacījumam - ir jātop laimīgam, jo tic... Bet, ka patiešām notiks tas, ko priesteris apsolījis ticīgajiem nekādai kontrolei nepieejamā «viņpasaulē», -kā lai pierāda to? Tātad minētais «spēka pierādījums» atkal būtībā ir tikai ticība, ka tiešām notiks tas, kas sev iestāstīts ar ticības palīdzību: «Es ticu, ka ticība dod svētlaimi; tātad tā ir patiesība.» Bet līdz ar to mēs esam galā. Šāds «tātad» būtu pats absurdum (*absurds, nejēdzība (latīņu vai,)) kā patiesības kritērijs. Taču, ja nu ar zināmu iecietību mēs pieņemam, ka svētlaimes iegūšana ar ticības palīdzību ir pierādīta (nevis tikai vēlama, nevis tikai ar mazliet aizdomīgu priestera muti apsolīta) - vai tad svētlaime - tehniski izsakoties, bauda - jelkad derētu par patiesības pierādījumu? Tik maz, ka gandrīz derētu par pretpierādījumu vai vismaz paustu augstāko neuzticību pret «patiesību», ja baudas sajūtām ļautu piedalīties jautājuma «kas ir patiess?» izspriešanā. «Bauda» kā pierādījums pierāda baudu un neko citu. No kurienes gan radusies pārliecī­ba, ka tieši patiesie spriedumi sagādā vairāk prieka, nekā aplamie un ka tie kādas iepriekšnoteiktas harmonijas dēļ noteikti sagādā patīkamas sajūtas? Visu stipro, visu dziļo prātu pieredze māca pretējo. Katrs solis pretī patiesībai ir bijis jāizcīna, par to bijis jāatdod gandrīz viss, pie kā parasti pieķeras sirds, kam pieder mūsu mīlestība un uzticība dzīvei. Un tam vajadzīgs dvēseles diženums: kalpošana patiesībai ir vissmagākā kalpība. Ko nozīmē būt taisnīgam garīgās lietās? To, ka izturas stingri pret savu sirdi, ka nicina «smalkās jušanas», ka katru «jā» un «nē» uzskata par sirdsapziņas jautājumu!
Ticība dod svētlaimi: tātad tā melo...

51
To, ka ticība dažos apstākļos izraisa svētlaimi, ka svētlaime no fiksās idejas neizveido patiesu ideju, ka ticība negāž kalnus, bet drīzāk sastumj kalnus tur, kur to nav bijis, - to gluži skaidru padara īss gājiens caur trakonamu. Protams, ne jau priesterim: jo viņa instinkts noliedz, ka slimība ir slimība un ka trakonams ir trako-nams. Kristietībai ir nepieciešama slimība apmēram tāpat kā sengrieķiem bija vajadzīga pārmērīga veselība, - padarīt slimus ir visas Baznīcas glābšanas procedūru sistēmas patiesais slepenais mērķis. Un pati Baznīca - vai tās pēdējais ideāls nav kosmiskais trakonams? Reliģiozais cilvēks, kādu viņu vēlas Baznīca, ir tipisks dekadents. Laika posmus, kad kāda reliģioza krīze uzkundzējas tautai, katru reizi iezīmē nervu slimību epidēmijas. Reliģiozā cilvēka «iekšējā pasaule» ārkārtīgi atgādina pārkairināta un pār­pūlēta slimnieka «iekšējo pasauli»; «augstākie» apziņas stāvokļi, kurus kristietība nolikusi pār cilvēci kā pašu galveno vērtību, ir epileptiskas formas - Baznīca par svētajiem pasludinājusi in majorem dti honorem (*jo lielākai Dieva godināšanai (latiņu vai.)) tikai trakos vai lielos krāpniekus... Es reiz atļāvos visu kristīgo nožēlas un atpestīšanas treniņu (ko šodien vislabāk pētīt Anglijā) raksturot kā metodiski radītu folie circulaire (*maniakāli depresīva psihoze (franču vai., med.)), saprotams, uz jau iepriekš sagatavota, t.i., uz būtiski slima pamata. Par kristieti neviens nevar kļūt pēc brīvas gribas: kristie­tībai «nepievēršas» - priekš tās jābūt pietiekami slimam." Mēs, pārējie, kuriem piemīt drosme būt veseliem un arī nicināt, kā gan mēs drīkstam nenicināt reliģiju, kas māca nievāt miesu! kas negrib atteikties no dvēseļu māņticības! kas nepietiekamu uzturu uzskata par «nopelnu»! kas apkaro veselību kā ienaidnieku, kā velnu, kā kārdinājumu! kas ieņēmusi prātā, ka var nēsāt «nevai­nojamu dvēseli» līķim līdzīgā ķermenī, sacerot tam jaunu «pilnības» jēdzienu: bālu, slimīgu, idiotiski sapņainu būtni, tā saucamo «svētumu» - svētumu kā mērdētas, novārdzinātas, nedziedināmi samaitātas miesas simptomu virkni!... Kristietība kā Eiropas kustība jau sākotnēji ir bijusi dažnedažādu nederīgu un izvirtušu elementu kopīga kustība - tie grib tikt pie varas ar kristietības palīdzību. Tā nepauž rases pagrimumu, tā ir no visurienes savstarpēji pievelkošos dekadences formu haotisks sablīvējums``. Tas, kas padarīja iespējamu kristietību, nav vis, kā tiek domāts, pašas senatnes - dižciltīgās senatnes pagrimums. Pret skolotajiem idiotiem, kuri pat vēl šobaltdien pauž līdzīgus uzskatus, neviens iebildums nevar būt par stipru. Laikā, kad visā impērijā slimīgie, samaitātie čāndālas slāņi pārtapa par kristie­šiem, eksistēja taisni pretējais tips, dižciltība tās skaistākajā un tīrākajā formā. Taču skaits guva virsroku, kristīgo instinktu demokrātisms uzvarēja. Kristietība nebija «nacionāla», nebija ierobežota ar vienu rasi - tā vērsās pie jebkura veida dzīves apdalītajiem, tā atrada sabiedrotos it visur. Balstoties uz slimnieku rancune (*ļaunatminība, ļaunums (franču vai.)), kristietība vērsa savu instinktu pret vesela­jiem, pret veselību. Viss krietnais, lepnais, drosmīgais, galve­nokārt skaistums sāp viņu ausīm un acīm. Es vēlreiz atgādinu nenovērtējamo Pāvila izteicienu, ka Dievs izredzējis to, kas nespēcīgs pasaulē, kas ģeķīgs pasaulē, kas zems un nicināts. Tā bija uzvarējušās dekadences formula in hoc signo (*ar šo zīmi (latīņu val.)) Dievs pie krusta - vai vēl arvien nav saprotama šī simbola slēptā jēga? Viss, kas cieš, viss, kas karājas pie krusta, ir dievišķs... Mēs visi karā­jamies pie krusta, tātad mēs esam dievišķi. Tikai mēs esam dievišķi... Kristietība bija uzvara, kuras dēļ gāja bojā kas diženāks, - kristietība ir pagaidām lielākais posts, kāds piemek­lējis cilvēci.

52
Kristietība ir ari katras garīgas veselības pret­stats. Par kristīgu saprātu tā var izmantot tikai slimu saprātu, tā nostājas visa idiotiskā pusē, tā nolād «garu», veselīga gara superbia (*pašapziņa, lepnums (latīņu vai.)). Tā kā slimība pieder pie kristietības būtības, arī tipiski kristīgajam stāvoklim - «ticībai» jābūt vienai no slimības formām, un visi taisnie, godīgie, zināt­niskie atziņas ceļi Baznīcai jāslēdz kā aizliegti ceļi. Pat šaubas ir grēks...
Psiholoģiskas tīrības pilnīgais trūkums priesterim, kas redzams viņa acīs, ir dekadences seku parādība. Novērojot histēriskus sievišķus un rahītiskus bērnus, var pamanīt, ka dekadence vien­mēr izpaužas kā instinktīvs melīgums, tieksme melot tikai melošanas dēļ, nespēja skatīties acīs un iet taisnu ceļu. «Ticība» nozīmē nevēlēšanos zināt to, kas ir patiess. Piētisti, abu dzimu­mu priesteri, ir melīgi, jo viņi ir slimi: viņu instinkts pieprasa, lai patiesība nevienā punktā netiktu pie vārda. «Kas padara slimu, ir labs; tas, ko rada pilnība, pārpilnība, vara, tas ir ļauns» - tā jūt ticīgais. Nespēja nemelot - pēc tās es pazīstu katru dzimušu priesteri.
Teologa otra pazīme ir filoloģijas neprasme. Filoloģija te domāta tās plašākā nozīmē, kā māksla labi lasīt un gūt izpratni -nolasīt faktus, neviltojot tos ar jebkādu interpretāciju un nezau­dējot uzmanību, pacietību, smalkumu, cenšoties iegūt sapratni. Filoloģija kā atturība interpretācijā: vienalga, vai runa ir tikai par grāmatām vai laikrakstu ziņām, par likteņiem vai laika prognozi, nemaz nerunājot par «dvēseles glābšanu»... Veids, kādā teologs -vienalga, vai viņš atrodas Romā vai Berlīnē, - izklāsta «rakstus» vai kādu notikumu, piemēram, tēvzemes karaspēka uzvaru kā atbilstošu Dāvida psalmu augstākajai izpratnei, vienmēr ir tik , pārdrošs, ka filologs gatavs skriet ar pieri sienā. Kas gan viņam vēl atliek, ja svētuļi un citi lopiņi no Švābijas ar «Dieva pirksta» palīdzību pārveido savu nožēlojamo ikdienu un sasmakušo eksistenci par «žēlastības», «providences», «glābšanas pieredzes» brīnumu! Šiem interpretētajiem vajadzētu vispieticīgāko saprāta - lai neteiktu pieklājības - kripatu, lai pārliecinātos, cik absolūti bērnišķīgi un necienīgi ir šādi nevietā operēt ar Dieva pirkstu veiklību. Ar tikpat niecīgu dievbijības devu mums vajadzētu atzīt par galīgi absurdu tādu Dievu, kurš mums īstajā laikā izārstē iesnas vai kurš mūs aicina karietē taisni tajā brīdī, kad sākas lietus; tādu Dievu vajadzētu likvidēt, pat ja tāds eksistētu. Dievs kā ziņnesis, kā pastnieks, kā kalendārs - vispār kā apzīmējums vismuļķīgākajām nejaušībām... «Dievišķā provi­dence», kurai vēl šobaltdien tic apmēram katrs trešais «izglītota­jā Vācijā», ir tāds iebildums pret Dievu, par ko stiprāku grūti iedomāties. Un katrā gadījumā tas ir iebildums pret vāciešiem!...

53
Aplami ir teikt, ka mocekļi pierada kādas lietas patiesumu. Un es gribētu noliegt, ka jelkādam moceklim vispār bijis kas kopīgs ar patiesību. Jau tonis, kādā katrs moceklis apgriež kājām gaisā savu šķietami patieso pasauli, pauž tik niecīgas pakāpes intelektuālu taisnīgu­mu, tādu trulumu «patiesības» jautājumā, ka tāds moceklis nekad nevienam nav jāatspēko. Patiesība nav kaut kas tāds, kas 86 piemistu vienam un nepiemistu otram - tā domāt par patiesību var tikai zemnieki vai Lutera tipa zemnieku apustuļi. Varam būt droši, ka proporcionāli apzinīguma pakāpei garīgās lietās šajā jautājumā arvien pieaug apdomība, pieticība. Zināt dažas lietas un pārējās maigi atbīdīt, lai izzinātu... «Patiesība» tādā nozīmē, kā šo vārdu izprot katrs pravietis, katrs sektants, katrs brīv­domātājs, katrs sociālists, katrs garīdznieks, ir nevainojams pierādījums, ka trūkst pat pirmsākumu tai gara disciplīnai un sevis pārvarēšanai, kas nepieciešama kaut vismazākās patiesības atrašanai. Starp citu, mocekļu nāve bija liela nelaime vēsturē: tā pavedināja... Visi idioti, ieskaitot sievietes un tautas, secināja, ka lietai, par kuru kāds iet nāvē (vai kas līdzīgi pirmajai kristietībai izraisa pat nāves tieksmes epidēmiju), jābūt vērtīgai, - šis secinājums kļuva par neizsakāmi lielu klupšanas akmeni pētīju­miem, pētījumu garam un vērībai. Mocekļi kaitēja patiesībai... Arī šobaltdien vēl pietiek ar nežēlīgu vajāšanu, lai piešķirtu cienīgu vārdu jebkurai visādā citādā ziņā nebūtiskai sektai. Kā? Vai tad kādas lietas vērtībā kas mainās, ja kāds par to atdod dzīvību? Vai maldi kļūst cienīgi, ja tiem piešķir vairāk kārdinošas pievilcības? Vai tik jūs nedomājat, teologu kungi, ka mēs dosim jums iespēju jūsu melu dēļ kļūt par mocekļiem? Katru lietu var atspēkot, cienīgi noliekot to malā un «vēsumā» - tāpat atspēko arī teologus... Tieši tā bija visu vajātāju pasaulvēsturiskā muļķība, ka viņi piešķīra pretinieku lietai cienīgas lietas šķietamību, uzdāvinot tai mocekļu fascināciju. Vēl šobaltdien sieviete stāv uz ceļiem maldu priekšā, jo viņai ir teikts, ka kāds viņu dēļ miris pie krusta. Vai tad krusts ir arguments?
Bet par visām šīm lietām jau reiz ir teikti vārdi, kas bija vaja­dzīgi kopš gadu tūkstošiem, - tā teica Zaratustra34:
Asins zīmes viņi rakstīja uz ceļa, kuru gāja, un viņu neprāts mācī­ja, ka asinis pierāda patiesību.35 Bet asinis ir sliktākais patiesības liecinieks; asinis saindē par bezprā­tu un siržu ienaidu pat visskaidrāko mācību.
Un, ja kāds iet caur uguni par savu mācību, - ko gan tas pierāda! Vairāk nozīmes ir tam, ka no paša liesmas nāk paša mācība.

54
Neļausimies apmānīties: dižie gari ir skeptiķi. Spēks, gara spēka un pārspēka radīta brīvība pierāda sevi ar skepsi. Pārliecības cilvēki nav ņemami vērā, kad jāizskata visa būtiskā vērtība un nevērtība. Pārliecība ir cietums. Pārliecība neraugās pietiekami tālu, nerau­gās lejup: bet, lai drīkstētu spriest par vērtību vai nevērtību, ir jāredz zem sevis, ir jāatstāj sev aiz muguras piecsimt pārlie­cību... Gars, kurš alkst diženuma un kurš vēlas arī līdzekļus tā sasniegšanai, noteikti ir skeptiķis. Brīvība no jebkāda veida pārliecībām pieder pie spēka, pie iespējas brīvi raudzīties... Lielā kaislība, viņa esamības pamats un spēks, vēl skaidrāka, vēl despo­tiskāka nekā viņš pats, pārņem visu viņa prātu; tā padara neap­domīgu; tā dod viņam drosmi izmantot pat neatļautus līdzekļus, tā zināmos apstākļos atvēl viņam pārliecību. Pārliecība kā līdzeklis: daudz kas sasniedzams tikai ar pārliecības palīdzību. Lielai kaislībai vajag pārliecību, viņa izmanto to, bet viņa nepakļaujas tai, - viņa apzinās savu neatkarību. Gluži pretēji: prasība pēc ticības, pēc kāda stingri noteikta «jā» un «nē», kārlailisms36, ja drīkstu tā izteikties, ir prasība pēc vājuma. Ticības cilvēks, jebkāda veida «ticīgais» noteikti un nepieciešami ir atkarīgs cilvēks - tāds, kurš nespēj izvirzīt sevi ka mērķi, kurš patstāvīgi vispār nespēj izvirzīt nekādu mērķi. «Ticīgais» nepieder sev, viņš var būt tikai līdzeklis, viņam jātiek izmantotam, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu izmanto. Viņa instinkts augstāko priekšroku dod pašnolieguma morālei: tai par labu viņu pārliecina viss - viņa gudrība, viņa pieredze, viņa iedomība. Katra ticība ir pašnolieguma, pašatsvešinājuma izpausme... Apsvērsim, cik nepieciešamas vairākumam ir normas, kas no ārpuses viņus pie­saista un nostiprina, un ka piespiešana, verdzība šā vārda augstākajā nozīmē ir vienīgais un pēdējais nosacījums, kas ļauj izvirzīties vājas gribas cilvēkam, īpaši sievietei, un tad sapratīsim arī pārliecību, «ticību». Pārliecības cilvēkam pārliecība ir viņa mugurkauls. Daudz lietu neredzēt, nevienā punktā nebūt objek­tīvam, bet caur un caur partejiskam, visām vērtībām piemērot stingru un nepieciešamu viedokli - tikai tas nosaka šāda cilvēku tipa eksistenci. Bet tādējādi tas ir visa patiesā - patiesības - pret­stats, antagonisms... Ticīgajam vispār nav brīv apzināties «patiesā» un «maldīgā» jautājumu: būt šajā vietā godīgam uzreiz nozīmētu viņa bojāeju. Pasaules uzskata patoloģiskā noteiktība pārvērš pārliecības cilvēku par fanātiķi (tādu kā Savonarola, Luters, Ruso37, Robespjērs, Sensimons) - par pretstata tipu stiprajam, brīvību ieguvušajam garam. Taču šo slimo garu, šo jēdzienu epileptiķu diženā izturēšanās iedarbojas uz masām - fanātiķi ir gleznaini; cilvēcei labāk patīk redzēt žestus, nekā klausīties pamatojumu...

55
Vēl solis tālāk pārliecības un «ticības» psiho­loģijā. Jau sen esmu mēģinājis izspriest jautāju­mu, vai pārliecība nav bīstamāka patiesības ienaidniece nekā meli («Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais» I, 54. un 483. aforisms). Šoreiz es gribētu uzdot izšķirošo jautājumu: vai starp meliem un pārliecību vispār ir kāds pretstats? Visa pasaule tic tam, ka ir, - bet kam gan visam netic pasaule! Katrai pārliecībai ir sava vēsture, savas priekšformas, savi mēģinājumi un kļū­mes: tā kļūst par īstu pārliecību pēc tam, kad ilgi tāda nav bijusi, un pēc tam, kad vēl ilgāk tā bijusi vāja pārliecība. Kā? Vai tad starp šīm pārliecības aizmetņa formām nevarētu būt arī meli? Reizēm pietiek tikai ar personu maiņu: par dēla pārliecību kļūst tas, kas tēvam vēl bija meli. Es saucu par meliem nevēlēšanos redzēt to, kas ir redzams, nevēlēšanos redzēt tā, kā tas ir redzams: vai tiek melots liecinieku klātbūtnē vai bez lieciniekiem, tam nav nozīmes. Visparastākie meli ir tie, ar ko apmāna paši sevi; citu apmānīšana ir relatīvi rets gadījums. Un šī nevēlēšanās redzēt redzamo, ir gandrīz vai pirmais nosacījums visiem, kas reprezentē kādu partiju visplašākajā šī vārda nozīmē: partijas cilvēks nepie­ciešami kļūst par meli. Vācu vēsturniecība, piemēram, ir pārliecināta, ka Romā valdīja despotisms un ka brīvības garu pasaulē ienesuši ģermāņi: kāda atšķirība ir starp šo pārliecību un meliem? Vai tad vēl jābrīnās, ka visas partijas, arī vācu vēsturnieki, instin­ktīvi bruņojas ar dižajiem morāles vārdiem - ka morāle bezmaz vai tikai tāpēc turpina pastāvēt, ka tā katru acumirkli nepiecie­šama visu veidu partijas cilvēkiem? «Šī ir mūsu pārliecība: mēs pasludinām to visas pasaules priekšā, mēs dzīvojam un mirstam par to; mēs respektējam visus, kam ir pārliecība!» - kaut ko tādu esmu dzirdējis pat no antisemītiem. Gluži otrādi, kungi! Antisemīts tādējādi nebūt nekļūst krietnāks, ka melo principa pēc... Priesteri, kas šādās lietās ir smalkāki un ļoti labi saprot iebildu­mus jēdzienam «pārliecība», t.i., ar kalpošanu kādam mērķim pamatotiem meliem, ir pārņēmuši no žīdiem gudrību šajā vietā iespraust «Dieva», «Dieva gribas», «Dieva atklāsmes» jēdzienu. Arī Kants ar savu kategorisko imperatīvu atradās uz tā paša ceļa: viņa prāts šeit kļuva praktisks, atrodot jautājumus, kuru patie­sības vai aplamības izšķiršana nav cilvēku kompetencē: ka visi galvenie jautājumi, visas galveno vērtību problēmas atrodas viņ­pus cilvēka saprāta... Apjēgt saprāta robežas - tikai tā esot patiesa filozofija... Priekš kam Dievs deva cilvēkiem atklāsmi? Vai Dievs būtu izdarījis ko lieku? Cilvēks nespēj pats no sevis zināt, kas ir labs un ļauns, tāpēc Dievs mācīja viņam savu gribu... Morāle: priesteris nemelo, jo vērtējumi «patiess» vai «aplams» nemaz nepastāvot tajās lietās, par ko spriež priesteris; šīs lietas nemaz neļaujot melot. Jo, lai melotu, vajadzētu spēt izšķirt, kas te ir patiess. Bet taisni to cilvēks nevarot; priesteris tādējādi ir tikai Dieva rupors. Šāds priesteru siloģisms nebūt nav tikai žīdisks vai kristīgs; tiesības melot un gudrība sludināt «atklāsmi» pieder pie priesteru tipa, tikpat labi dekadences priesteriem, kā pagānu priesteriem (pagāni ir visi, kas atzīst dzīvi un kuru «Dievs» ir sinonīms lielajam «jā» visās lietās). «Likums», «Dieva griba», «svētie raksti», «inspirācija» - tie visi ir apzīmējumi nosacīju­miem, kuru rezultātā priesteris nāk pie varas, ar kuru palīdzību viņš saglabā savu varu, - šie jēdzieni atrodami visu priesteru orga­nizāciju, visu priesterisko un filozofiski priesterisko varas formu pamatos. «Svētie meli» ir kopīgi Konfūcijam, Manu likumu grāmatai38, kristīgajai Baznīcai; to netrūkst pat Platonam. Vien­alga, kur atskan vārdi: «Patiesība ir šeit,» - tie nozīmē, ka pries­teris melo...

56
Visbeidzot jārunā par to, ar kādu mērķi tiek melots. Tas, ka kristietībā trūkst «svēto» mēr­ķu, ir mans iebildums pret tās izmantotajiem līdzekļiem. Ir tikai slikti mērķi: dzīves saindēšana, apmelošana, noliegšana, miesas nicināšana, cilvēka pazemošanās un pašapkaunošanās ar grēka jēdzienu, - tātad arī kristietības līdzekļi ir slikti. Ar gluži pretējām jūtām es lasu Manu likumu grāmatu -nesalīdzināmi apgarotāku un morālā ziņā pārāku darbu, kuru pat pieminēt vienā teikumā ar Bībeli būtu grēks pret garu. Kā jau uzreiz atminēsiet, šā darba pamatā, saturā ir īsta filozofija, nevis tikai nelabi smakojošs žīdu rabīnisma un māņticības judaīns39, -pat izsmalcinātākajam psihologam te ir kas gūstams. Nedrīkst aizmirst pašu galveno, būtisko šīs grāmatas atšķirību no jebkura veida Bībeles: dižciltīgie slāņi, filozofi un kareivji tur savās rokās pūli; visur valda dižciltīgas vērtības, pilnības sajūta, dzīves aplieci­nājums, triumfējoša labsajūta pašiem par sevi un par dzīvi - saule spīd visā grāmatā. Visas lietas, kurās kristietība pauž savu bezgalī­go zemiskumu (pret ieņemšanu, sievieti, laulību...), šeit aplūkotas nopietni, ar godbijību, mīlestību un uzticību. Kā gan var dot rokās bērniem un sievietēm grāmatu, kas satur šādu pazemojošu frāzi: «..netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva, un kat­rai sievai savs vīrs. ..labāk iedoties laulībā, nekā kaist kārībā» (*1. Korint. 7:1,9)? Un vai drīkst būt par kristieti, ja ar jēdzienu hnmaculata conceptio (*neaptraipītā ieņemšana (latīņu vai.))pat cilvēka izcelšanās ir padarīta kristīga, tas ir, netīra?... Es nezinu nevienu citu grāmatu, kurā sievietei būtu veltīts tik daudz maigu un labvēlīgu vārdu kā Manu likumu grāmatā; šiem vecajiem sirm­galvjiem un svētajiem ir tādi paņēmieni būt pieklājīgiem pret sie­vietēm, kādus varbūt neviens nav pārspējis. «Sievietes mute, - tur rakstīts, - meitenes krūtis, bērna lūgšana, upura dūmi vienmēr ir tīri.» Citā vietā: «Nav it nekā tīrāka par saules gaismu, govs ēnu, gaisu, ūdeni, uguni un meitenes elpu.» Un pēdējais citāts - var­būt arī kādi svēti meli: «Visas ķermeņa atveres virs nabas ir tīras, visas apakš nabas - netīras. Tikai meitenei viss ķermenis ir tīrs.»

57
Kristietības līdzekļu zemiskumu var pieķert in flagranti (*uz karstām pēdām (latīņu vai.)), ja salīdzina kristīgo mērķi ar Manu likumu grāmatas mērķi - ja iznes spilgtā gais­mā šo mērķu pretstatu. Kristietības kritiķim neatliek nekas cits kā padarīt kristietību nicināmu. Manu likumu grāmata veidojusies kā katra laba likumu grāmata: tā apkopo daudzu gadsimtu piere­dzi, gudrību un eksperimentālo morāli, tā noslēdz, tā neko nera­da no jauna. Tādas likumdošanas nosacījums ir uzskats, ka līdzek­ļi lēni un par dārgu cenu iegūtas patiesības autoritātes radīšanai pašos pamatos atšķiras no līdzekļiem, ar kuriem šo patiesību pie­rāda. Likumu grāmata nekad neskaidro katra likuma noderīgu­mu, pamatus un priekšvēstures kazuistiku: tad tā zaudētu impe­ratīva toni, prasību «tev būs», paklausības priekšnoteikumus. Problēma atrodas tieši šeit. Zināmā kādas tautas attīstības punktā tās saprātīgākais, t.i., piesardzīgākais un apdomīgākais, slānis pasludina par galīgo to pieredzi, pēc kuras jādzīvo - pēc kuras var dzīvot. Tā mērķis ir pēc iespējas bagātīgi un pilnīgi apkopot eksperimentu laika un sliktās pieredzes rezultātus. Tātad galve­nais, no kā turpmāk jāizvairās, ir eksperimentu turpināšana, vērtību nestabilā stāvokļa, pētījumu, izvēles, vērtību kritikas mēģinājumu turpināšana in infinitivm (*bez gala, nebeidzami (latīņu vai,)) . Šai tieksmei ceļā tiek uzcelts dubultmūris: pirmkārt, atklāsme, t.i., apgalvojums, ka ļ likumos ietvertā jēga nav cilvēciskas izcelsmes, ka tie nav meklēti un atrasti lēni, mēģinājumu un kļūdu ceļā, bet ka to izcelsme ir dievišķa, pilnīga, nevainojama, bez vēstures, dāvana, brīnums, kas tikai darīts zināms cilvēkiem... Otrkārt, tradīcija, t.i., apgalvo­jums, ka šis likums būtu pastāvējis jau kopš mūžseniem laikiem, ka šaubīties par to nozīmē izrādīt necieņu, noziegties pret senčiem. Likuma autoritāte pamatota ar tēzēm: Dievs to ir devis,: priekšteči tā ir dzīvojuši. Šādas procedūras augstākā jēga ir soli pa solim attālināt apziņu no dzīvesveida, kas atzīts par pareizu (par milzīgas un rūpīgi izsvērtas pieredzes pierādītu), lai likumu ievērošanā tiktu sasniegts instinktīvs automātisms - priekšnotei­kums jebkādai meistarībai, jebkādai pilnībai dzīves mākslā. Izdot Manu grāmatai līdzīgu likumu krājumu nozīmē apzināti pieļaut tautai pašai kļūt par saimnieci, kļūt pilnīgai un pretendēt uz augstāko dzīves mākslu. Tāpēc tas jādara neuzkrītoši - tas ir šo svēto melu mērķis.
Kastu kārtība, augstākais, dominējošais likums, ir tikai dabis­kās kārtības, prevalējošo dabas likumu sankcija, pār kuru nav varas nekādai patvaļai, nekādai «modernai idejai». Katrā veselīgā sabiedrībā sastopami trīs fizioloģiski atšķirīgi, dažādā mērā viens otru ietekmējoši tipi, no kuriem katram ir pašam sava higiēna, savs darba lauks, pašam sava pilnvērtības sajūta un meistarība. Daba, nevis Manu nošķir vienus - pārsvarā garīgi stipros, otrus -ar izteiktu muskuļu un temperamenta spēku un trešos, kam īsti nepiemīt ne viens, ne otrs, - viduvējos; pēdējie veido lielo vairā­kumu, pirmie ir izredzētie.
Augstākajai kastai - es to saucu par nedaudzajiem - ir arī visas mazākuma tiesības: pie tām pieder laimes, skaistuma, labsirdības iemiesojums zemes virsū. Tikai garīgi attīstītiem cilvēkiem ir atļauts skaistums, atļauts skaistais; tikai viņiem labsirdība nav vājuma pazīme. Pulchrum estpaucorum hominum: labsirdība ir pri­vilēģija. Bet nekas viņiem nav svešāks kā neglītas manieres vai pe­simistisks skats, acs, kura redz neglīto, vai sašutums par visu lietu kārtību pasaulē. Sašutums ir čāndālas privilēģija, tāpat arī pesi­misms. «Pasaule ir pilnīga,» - tā runā garīgā cilvēka instinkts, apliecinošais instinkts: «nepilnība, viss, kas atrodas zem mums, distance, distances patoss, pat čāndāla pieder pie šīs pilnības.» Apgarotākie cilvēki kā stiprākie atrod savu laimi tur, kur citi būtu atraduši bojāeju: labirintā, nežēlībā pret sevi un citiem, mēģināju­mos; viņu prieks ir piespiešanās, askētisms kļūst par viņu dabu, prasību, instinktu. Grūtu uzdevumu viņi uztver kā privilēģiju; spēlēties ar tādiem smagumiem, kas citus nospiestu, ir atpūta... Atziņa viņiem ir askētisma forma. Viņi ir godājamākais cilvēka tips: tas neizslēdz, ka viņi ir jautrākie un laipnākie. Viņi valda nevis tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka viņi ir; viņiem nav brīv būt otrajiem. Savukārt otrie ir tiesību sargi, kārtības un drošības aizstāvji, tie ir dižciltīgi kareivji; pirmkārt, tas ir ķēniņš kā augstākais kareivja, tiesneša un likuma sargātāja tituls. Otrie ir garīgo cilvēku izpildvara, viņu tuvākās aprindas, tie, kas viņu vietā izpilda rupjos valdīšanas darbus, - viņu sekotāji, viņu labā roka, viņu labākie mācekļi.
Visā šajā iekārtā, vēlreiz atkārtoju, nav nekā patvaļīga, nekā «radīta»; viss, kas ir citāds, ir radīts, tādējādi apkaunojot dabu... Kastu kārtība, hierarhija, pauž tikai pašas dzīves augstāko liku­mu; trīs tipu nošķiršana ir nepieciešama sabiedrības saglabāšanai, augstāku un visaugstāko tipu uzturēšanai - tiesību nevienlīdzība ir galvenais nosacījums, lai vispār varētu pastāvēt tiesības. Tiesības ir privilēģija. Katram ir savas privilēģijas atbilstoši viņa esamības veidam. Nenovērtēsim par zemu viduvējo priekšro­cības. Tuvojoties virsotnei, dzīve kļūst arvien smagāka - kļūst aukstāks, pieaug atbildība. Augsta kultūra ir piramīda: tā var pastāvēt tikai uz plata pamata, tās rīcībā pirmām kārtām jābūt stiprai un veselīgi saliedētai viduvējībai. Amatniecība, tirdznie­cība, zemniecība, zinātne, lielākā daļa mākslas, vārdu sakot, viss, ko ietver profesijas jēdziens, saskan tikai ar vidusmēra iespējām un vēlmēm40; tam nav vietas starp izņēmumiem, tam piemītošais instinkts neatbilst ne aristokrātijai, ne anarhijai. Lai cilvēks būtu sabiedriski noderīgs, būtu par riteni, par funkciju, tam jābūt dabiskam aicinājumam: nevis sabiedrība, bet tas laimes veids, kādu spēj izjust vairākums, padara viņus par inteliģentām mašī­nām. Vidusmēra laime ir būt vidusmēram; meistarība vienā amatā, specialitāte ir dabisks instinkts. Ar dziļāku garu apveltītam cilvēkam būtu absolūti necienīgi vidusslānī kā tādā saskatīt kaut ko negatīvu. Viduvējība ir pats pirmais nosacījums, lai varētu pastāvēt izņēmumi: augsta kultūra ir atkarīga no tās. Ja izņēmu­ma cilvēks tieši pret viduvējiem izturas maigāk nekā pret sevi un sev līdzīgiem, tā nav tikai viņa sirsnība vai pieklājība, tas vienkārši ir viņa pienākums... Kurus no mūsdienu plukatām es ienīstu visvairāk? Sociālistu plukatas, čāndālas apustuļus, kas apglabā strādnieka instinktu, prieku, pieticības izjūtu atbilstoši viņa sīkajai esamībai, kas padara viņu skaudīgu, kas māca viņam atriebību... Netaisnība nekad neizpaužas nevienlīdzīgās tiesībās, tā izpaužas kā «vienlīdzīgu» tiesību pieprasījums... Kas ir slikts? Es taču jau teicu: viss, ko rada vārgums, skaudība, atriebī­ba. Anarhistam un kristietim ir viena izcelsme...41

58
Patiesi, ir atšķirība, ar kādu mērķi melo: vai tādējādi ko saglabā vai sagrauj. Starp kristieti un anarhistu var likt vienlīdzības zīmi: viņu mērķis, viņu instinkts ir tikai sagrāve. Šā apgalvojuma pierā­dījums atrodams vēsturē: tur tas izlasāms šausminoši skaidri. Mēs tikko iepazinām reliģisku likumdošanu, kuras mērķis bija veidot augstākos nosacījumus dzīves uzplaukumam, «iemūžinot» lielu sabiedrības organizāciju, - kristietība ir atradusi savu misiju, iznī­cinot kādu tikpat lielu organizāciju, jo tā veicināja dzīves uzplaukumu. Kopš sen pagājušiem eksperimenta un nedrošības laikiem saprātam vajadzēja tajā saglabāt savus augļus turpmākai izmantošanai, un bija jāievāc tik liela, bagātīga un pilnīga raža, cik vien iespējams: taču šeit, gluži pretēji, pa nakti raža tika sain­dēta... Tas, kas pastāvēja aere perennius (*šķietami nemainīgs (latīņu vai.)), Romas impērija, bija grūtos apstākļos sasniegta lieliskākā organizācijas forma, salīdzinot ar kuru viss iepriekšējais un viss sekojošais ir gabal­darbs, trulums, diletantisms. Un svētie anarhisti izveidoja savu «dievbijību» ar mērķi sagraut «pasauli», t.i., Romas impēriju, līdz akmens uz akmens nepalika - līdz pat ģermāņi un citi lempji varēja uzkundzēties tai... Kristietis un anarhists - abi dekadenti, abi nespējīgi darboties citādi kā vien izšķiežot, saindējot, apspiežot, izsūcot asinis; abi nāvīga naida iemiesojums pret visu, kas eksistē, kam piemīt diženums, pastāvība, kas apsola dzīvei nākotni... Kristietība bija Romas impērijas vampīrs; pa nakti tā pazudināja romiešu milzu darbu, veidojot pamatu kultūrai, kas būtu ilgstoša. Vai vēl arvien nav saprotams? Romas impērija, kādu mēs to pazīstam, kādu mēs arvien labāk iepazīs­tam, pētot Romas provinču vēsturi, šis apbrīnas cienīgais augstā stila mākslasdarbs bija tikai sākums, šī celtne bija paredzēta gadu tūkstošiem ilgai būvēšanai: līdz šai dienai tā nekad vairs nav celts, nedz pat tikai sapņots celt tādos mērogos, sub specie aeterni! (*no mūžības viedokļa (latīņu vai.))Šī organizācija bija pietiekami stipra, lai izturētu sliktus valdnie­kus: nejaušas personības šādos gadījumos nedrīkst neko ietekmēt, tas ir galvenais visas dižās arhitektūras princips. Bet tā nebija pie­tiekami stipra pret vispostošāko pagrimuma veidu, pret kristie­šiem... Šis slēptais tārps, kurš tumsā, miglā un divdomībā iezagās katrā atsevišķā personā un no katra izsūca nopietno attieksmi pret patiesām lietām un vispār realitātes instinktu, šī gļēvā feministiskā un saldenā banda soli pa solim atsvešināja no grandiozās celtnes «dvēseles» - tos vērtīgos, vīrišķīgi dižciltīgos raksturus, kuri izjuta Romas lietas kā savējās, kā paši savu nopietnību, paši savu lepnumu. Svētuļu liekulība, slepeni kaktu saieti, drūmi jēdzieni kā elle, kā nevainīgo upuri, kā unio mysticd asins dzeršanā un galvenokārt lēni kurinātais naida ugunskurs, čāndālas atriebī­ba - varu pār Romu ieguva tāda veida reliģija, kuras aizmetņa for­mai karu bija pieteicis jau Epikūrs. Jālasa Lukrēcijs42, lai aptvertu, ko Epikūrs apkaroja: nevis pagānismu, bet «kristietību», es gribu teikt, dvēseļu samaitāšanu ar vainas, soda un nemirstības jēdzie­niem. Viņš cīnījās pret pagrīdes kultiem, visiem slēptajiem kristietības veidiem - jau toreiz īsta atpestīšana bija noliegt nemirstību. Un Epikūrs būtu uzvarējis, katra vērā ņemamā personība Romas valstī bija epikūrietis; bet tad nāca Pāvils... Pāvils, par ģēniju kļuvušais čāndālas naida iemiesojums pret Romu, pret «pasauli», žīds, mūžīgais žīds par excellence... Tas, ko viņš atminēja, bija paņēmieni, kā ar mazas sektantiskas kristiešu kustības palīdzību iekurināt «pasaules ugunsgrēku» ārpus jūdaisma, kā ar «krustā sistā Dieva» simbola palīdzību piešķirt gigan­tisku varu visam zemē guļošajam, visam slepeni dumpīgajam, visiem impērijas anarhistu intrigu mantiniekiem. «Svētība nāk no žīdiem»: kristietība kā formula, lai pārspētu visu veidu pagrīdes kultus, piemēram, Ozirisa, Lielās Mātes, Mitras kultus, un sum­mētu tos: šeit izpaužas Pāvila ģenialitāte. Šajā ziņā viņa instinkts bija tik drošs, ka katru čāndālas reliģiju valdzinošos priekšstatus viņš ar nesaudzīgu vardarbību pret patiesību ielika mutē, un ne tikai mutē, savam jaunizveidotajam «pestītājam» - pārtaisīja viņu tādu, kādu spētu saprast arī katrs Mitras priesteris... Šis bija viņa Damaskas acumirklis43: viņš aptvēra, ka viņam nepieciešama ticība nemirstībai, lai atņemtu vērtību «pasaulei»; ka «elles» jēdziens vēl iegūs varu pār Romu – ka ar „viņpasauli” var no­galināt dzīvi... Nihilist und Christ (*nihilists un kristietis (vācu val.)) - tās ir atskaņas un ne tikai atskaņas...

59
Viss antīkās pasaules darbs bija veltīgs: man nav vārdu, kas pienācīgi paustu manas sajūtas par kaut ko tik briesmīgu. Un, ņemot vērā, ka šis veikums bija tikai priekšdarbi, ka ar granīta pašapziņu tikko bija ielikts pamats darbam, kas turpināms gadu tūkstošos, tad visa antīkās pasaules jēga bija veltīga!... Priekš kam grieķi? priekš kam romieši? Tur jau bija visi priekšnoteikumi uz izglītību balstī­tai kultūrai, jau bija visas zinātniskās metodes, jau bija nostip­rināta nesalīdzināma lasītprasmes māksla - šie priekšnosacījumi kultūras tradīcijai, vienībai ar zinātni; dabaszinātne kopā ar matemātiku un mehāniku bija uz laba ceļa - faktu izpratnei, pēdējai un vērtīgākajai no visām izpratnēm, jau bija savas skolas un gadsimtiem ilgas tradīcijas. Vai tas ir saprotams? Viss būtiskais jau bija atklāts, atlika tikai ķerties pie darba; metodes -tas jāatkārto desmitreiz - ir būtiskais, arī grūtākais, arī tas, kam visilgāk pretojas pieradums un slinkums. Mēs šodien ar neizsakā­mu piespiešanos (jo mums visiem zināmā mērā joprojām piemīt sliktie, t.i., kristīgie instinkti) esam atkarojuši to, kas kādreiz, jau vairāk nekā pirms diviem gadu tūkstošiem, bija gatavs: brīvu skatu uz realitāti, rīcības piesardzību, pacietību un nopietnību vissīkākajās lietās, vispārēju atziņas godīgumu! Un tur pieskaitāms vēl labais, smalkais taktiskums un gaume! Nevis kā smadzeņu dresūra! Nevis kā «vāciska» izglītība ar vulgārām manierēm! Bet gan kā miesa, kā izturēšanās veids, kā instinkts -vārdu sakot, kā īstenība... Viss veltīgi! Vienas nakts laikā palikušas tikai atmiņas! - Grieķi! romieši! instinkta dižciltība, gaume, metodiskā pētniecība, ģeniālā organizācija un pārvalde, ticība un griba cilvēces nākotnei, lielais apliecinājums visām lietām, kas iemiesojās Romas impērijā, bija taustāms ar visām maņām, augstais stils vairs nevis kā māksla, bet kā realitāte, patiesība, dzīve... Un tas viss gājis bojā nakts laikā ne jau kādā dabas katastrofā! Nevis ģermāņu un citu slampu samīdīts! Bet gan viltīgu, slepenu, neredzamu, mazasinīgu vampīru apkaunots! Nevis uzvarēts - tikai izsūkts!... Slēptās atriebes alkas, maziska skaudība uzkundzējusies! Viss nožēlojamais, viss, kas cieš pats sevis dēļ, viss sliktu sajūtu pārņemtais, visa dvēseles geto pasaule vienā rāvienā tikusi virspusē!
Jāpalasa tikai kāds kristīgais aģitators, piemēram, svētais Augustīns44, lai aptvertu, lai saostu, kādi netīri subjekti līdz ar to nonākuši virspusē. Mēs ļoti maldītos, ja pieņemtu, ka kristiešu kustības vadoņiem trūcis prāta: nē, viņi bija gudri, līdz pat svētu­mam gudri, šie Baznīcas tēvu kungi! Viņiem trūkst gluži cita. Daba bija nevērīgi izturējusies pret viņiem - tā bija aizmirsusi piešķirt viņiem kaut vai pieticīgu devu godīgu, piedienīgu, tīru instinktu... Starp mums runājot, tie nav pat vīrieši... Islams nici­na kristietību, un tam tūkstoškārt ir taisnība: jo islama priekšno­teikums ir vīrieši...

60
Kristietība laupīja mums antīkās kultūras ražu, un vēlāk tā liedza mums islama kultūras ražu. Tika samīdīta (nerunāšu, ar kādām kājām) brīnumainā Spānijas mauru kultūras pasaule, kas būtībā bija rad­niecīgāka mūsējai, kas vairāk nekā Romas un Grieķijas kultūra vērsās pie prāta un gaumes. Kāpēc? Tāpēc, ka tā par savu izcelšanos varēja pateikties dižciltībai un vīrišķiem instinktiem, tāpēc, ka tā apliecināja dzīvi, turklāt ari īpatnējās un rafinētās mauru dzīves vērtības!... Krustneši apkaroja kaut ko tādu, kura priekšā viņiem piedienīgāk būtu bijis gulēt pīšļos, - kultūru, salīdzinājumā ar kuru pat mūsu deviņpadsmitais gadsimts izskatās ļoti nabadzīgs, ļoti «novēlojies». Protams, krustneši dzinās pēc laupījuma: Austrumi bija bagāti... Nav ko kautrēties! Krusta kari bija augstākā līmeņa pirātisms, nekas cits! Vācu muižniecība, kas pamatā bija vikingu muižniecība, te sajutās savā elementā: Baznīca pārāk labi zināja, ar ko iegūt vācu muižniecību... Vācu muižnieki, mūžīgie Baznīcas «šveicari», allaž slikto Baznīcas instinktu kalpi, taču labi atalgoti... Un Baznīca tieši ar vācu zobenu, vācu asiņu un drosmes palīdzību izcīnīja savu nāvīgā nai­da karu pret visu dižciltīgo zemes virsū! Šajā sakarā rodas daudz sāpīgu jautājumu. Vācu muižniecība gandrīz nemaz nav minēta augstākās kultūras vēsturē: iemesls ir saprotams... Kristietība un alkohols - tie ir abi lielie pagrimuma līdzekļi... īstenībā taču nemaz nevajadzētu būt izvēlei starp islamu un kristietību, tāpat kā cilvēks neizvēlas būt par arābu vai žīdu. Te jau iepriekš ir pieņemts lēmums, nevienam nav brīv vēl pēc tam izvēlēties. Vai nu tu esi čāndāla, vai neesi... «Karš pret Romu ar nažiem! Miers un draudzība ar islamu»: tā izjuta, tā darīja lielais brīvdomātājs, ģēnijs vācu ķeizaru vidū, Fridrihs II45. Kā? Vai tad vācietim vispirms jākļūst par ģēniju, par brīvdomātāju, lai justu piedie­nīgi? Es nespēju aptvert, kā vācietis vispār varētu just kristīgi...

61
Te būs nepieciešams skart vāciešiem vēl simt­reiz sāpīgākas atmiņas. Vācieši laupīja Eiropai pēdējo lielo kultūras ražu, ko tā varēja ievākt, -renesansi. Vai beidzot ir saprotams, vai ir vēlēšanās saprast, kas bija renesanse? Kristīgo vērtību pārvērtēšana, ar visiem līdzekļiem, ar visiem instinktiem, ar visu ģenialitāti uzsākts mēģinājums likt uzvarēt pretējām vērtībām, dižciltīgām vērtībām... Līdz šim bijis tikai šis lielais karš, nav bijis izšķiro­šākas jautājuma nostādnes kā renesanses izvirzītā, - mans jautā­jums ir tās jautājums; nekad arī nav bijis pamatīgāka, tiešāka uzbrukuma, kas vienlīdz stiprs visā frontē un centrā! Uzbrukt izšķirošajā vietā, pašā kristietības ligzdā, tur celt tronī dižciltīgas vērtības, es gribu teikt, pārvērst tās par šajā tronī sēdošo instin­ktiem, par viņu dziļākajām vajadzībām un vēlmēm... Es redzu acu priekšā debešķīga valdzinājuma un krāšņuma pildītu iespēju: man šķiet, ka tā atmirdz izsmalcināta skaistuma trīsās, ka tajā uzplaukst tik dievīga, tik velnišķīgi dievīga māksla, ka meklēt otru šādu iespēju būtu veltīgi vairākus gadu tūkstošus; es redzu tik dzi­ļas jēgas pilnu izrādi, kas vienlaikus ir tik brīnumains paradokss, ka visiem Olimpa dieviem būtu iemesls nemirstīgu smieklu lēkmei - Cezāre Bordža pāvesta lomā... Vai izteicos saprotami?... Lūk, tā būtu bijusi uzvara, pēc kuras pašlaik es tiecos viens pats, - līdz ar to kristietībai būtu gals! Bet kas notika? Romā ieradās vācu mūks Luters. Šis mūks, kurā iemiesojās visi atriebes alkstošie neveiksmīga priestera instinkti, Romā sacēlās pret renesansi... Tā vietā, lai dziļā pateicībā saprastu notikušo brīnumu kristietības sakāvi tās tronī, viņš no šīs izrādes ieguva tikai barību savam naidam. Reliģiozs cilvēks domā tikai par sevi: Luters redzēja pāvestu samaitātību, kamēr acīs bija jākrīt gluži pretē­jam, ka iepriekšējā samaitātība, peccatum originale, kristietība vairs nesēdēja pāvesta tronī! Tur sēdēja dzīve! Dzīves triumfs! Visu augsto, daiļo, pārdrošo lietu lielais apliecinājums! Un Luters izglāba Baznīcu - viņš uzbruka tai. Renesanse - notikums bez jēgas, mūžīgais «veltīgi». Ak, šie vācieši, cik daudz viņi mums jau izmaksājuši! Ja kas notiek veltīgi, tad vienmēr tas ir vāciešu darbs: reformācija, Leibnics, Kants un tā saucamā vācu filozofija; «brīvības» cīņas; impērija - katru reizi kļūst veltīgs kaut kas, kas iepriekš pastāvējis un kas vairs nav atjaunojams... Tie ir mani ienaidnieki, šie vācieši, es to atzīstu: es nicinu viņos jēdzienu un vērtību visu veidu netīrību, gļēvumu godīga «jā» vai «nē» priekšā. Jau gandrīz gadu tūkstoti viņi ir mudžinājuši un sarežģījuši visu, kam vien pieskārušies viņu pirksti; uz viņu sirds­apziņas ir viss pusdarītais un trīsastotdaļpadarītais, ar ko slimo Eiropa, - uz viņu sirdsapziņas ir arī netīrākais no visiem iespē­jamiem kristietības veidiem, visnedziedināmākais, neatspēkojamākais - protestantisms... Ja ar kristietību neizdosies tikt galā, tur vainīgi būs vācieši...

62
Līdz ar to esmu beidzis un pasludinu savu spriedumu. Es notiesāju kristietību, pret kris­tīgo Baznīcu es ceļu visbriesmīgāko no visām apsūdzībām, kādu jelkad kāds apsūdzētājs izteicis. Manās acīs tā ir ļaunākā no visām iedomājamām pagrimuma formām, tās griba tiecas arī pēc galēji iespējamā pagrimuma. Kristīgā Baznīca neko nav atstājusi nesamaitātu, tā katru vērtību padarījusi nevērtīgu, katru patiesību pasludinājusi par meliem, katru taisnīgumu pārvērtusi par dvēseles nekrietnību. Un cilvēki vēl uzdrīkstas runāt par tās humanitārajiem sasniegumiem! Novērst jebkādu postu bija pret tās dziļāko būtību: tā dzīvoja no posta, tā radīja postu, lai padarītu sevi mūžīgu... Piemēram, grēka tārps: ar šo postu cilvēci apveltījusi tikai Baznīca! «Dvēseļu vienlīdzība Dieva priekšā» - šī aplamība, šis iegansts visu zemiski noskaņoto rancunes, šī jēdzienu sprāgstviela, kas galu galā pārtapusi par revolū­ciju, par moderno ideju un par visas sabiedrības kārtības bojāejas principu, - tas ir kristietības dinamīts... Kristietības «humani­tārā» svētība! No humanitas (*cilvēcība (latīņu val.)) izaudzēt pašpretrunu, sev kaitēšanas mākslu, gribu melot par katru cenu, riebumu un nicinājumu pret visiem krietnajiem un godīgajiem instinktiem! lādu es redzu kristietības svētību! Parazītisms kā vienīgā Baznīcas prakse, kas ar savu mazasinību, ar savu «svētuma» ideālu izsūc visas asinis, visu mīlestību, visu dzīves cerību; viņpasaule kā katras realitātes nolieguma griba; krusts kā pazīšanas zīme drūmākajai pagrīdes sazvērestībai, kāda jelkad pastāvējusi, - sazvērestība pret veselību, skaistumu, pārticību, drosmi, garu, dvēseles labsirdību, pret pašu dzīvi...
Šo mūžīgo kristietības apsūdzību es rakstīšu uz visām sienām, kur vien ir sienas, - man ir tādi burti, kas būs redzami pat akla­jiem... Es saucu kristietību par lielo lāstu, lielo iekšķīgo samaitātību, lielo atriebības instinktu, kam neviens līdzeklis nav pietiekami indīgs, slepens, zemisks, mazs, - es saucu to par cil­vēces nemirstīgo kauna traipu...
Un laiku skaita no tās dies nefastns (*posta diena (latīņu val.)), kad šis lāsts izcēlās, no kristietības pirmās dienas! - Kāpēc gan labāk ne no pēdējās dienas? No šodienas? - Visu vērtību pārvērtējums!...

PASKAIDROJUMI

1 Šī grāmata tulkota no: F. Nietzsche. Werke. - Leipzig, 1906. - Bd. 8. - S. 213-332; un salīdzināta ar: Friedrich Nietzsche. Sämtliche Werke. Kritische Studien­ausgabe. - Herausgegeben von Giorgio Colli und Mazzino Montaniah. - Bd. 6. -S. 165-254. Bībeles citāti doti atbilstoši Jaunās derības tulkojuma 300 gadu jubilejas izdevumam ( R., 1988. ). - 20. Ipp.
2 Grāmatu «Tā runāja Zaratustra» Nīcše bija adresējis «visiem un nevienam».. -20. Ipp.
3 Pindars ( 518. - 438.g.pmē. ) - sengrieķu dzejnieks; hiperboreji - grieķu mito­loģijā dieva Apollona sevišķi ieredzēta tauta, kas dzīvo tālu ziemeļos. - 22. Ipp.
4 Matemātiķis, filozofs un literāts Blēzs Paskāls ( 1623. - 1662.g. ) Zentas Mauriņas versijā ir iepazīstams līdzās Nicšem grām.: Lielas personības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. -196.-213. Ipp). - 24. Ipp.
5 Vācu filozofa Artura Sopenhauera ( 1788. - 1860.g. ) galvenais darbs «Pasaule kā griba un priekšstats» tika laista klajā 1819.gadā. Tās ietekmē Nīcše esot dēvējis Šopenhaueru ne vien par skolotāju, bet arī par tēvu. Taču vēlāk Nīcše pieņēma, ka pasaules pamatā ir nevis dzīves griba ( jo dzīve ir jau esoša, to vairs nevajag gribēt ), bet gan varas griba celt dzīvi. - 26. Ipp.
6 Idiosinkrāzija ir termins neparastās un slimīgas cilvēka reakcijas apzīmēšanai medicīnā ( alerģija pret tādām vielām, kas parasti neizraisa alerģiju ) un psiholoģijā ( nemotivēta un pārmērīga nepatika, naidīgums pret cilvēkiem un lietām ). 26. Ipp.
7 Atsauces uz antīko pasauli ir viens no F. Nīcšes darbu pamatelementiem. Taču viņa uzskati par šo pasauli krietni atšķiras no vispārpieņemtajiem gan viņa laika, gan mūsdienu zinātnē. Korektā un pārskatāmā veidā mūsdienu filozofijas un vēstures zinātņu viedokļi par galvenajiem antīkās filozofijas pārstāvjiem sniegti Latvijas filo­zofu rakstu krāj.: Domas par antīko filozofiju. - R., 1990. Seit atsevišķi rakstīts par Aristoteli (384-322 pirms Kristus), kā arī par Sokrātu ( 469. - 399.g.pmē. ), Platonu ( aptuveni 428. - 348.g.pmē. ) un Epikūru ( aptuveni 341. - 271.g.pmē. ), kuri tāpat ir piesaukti F.Nīcšes «Antikristā». - 26. Ipp.
8 1861.gadā Nīcše iepazinās ar Riharda Vāgnera mūziku, 1868.gadā - ar tās autoru, kas tiek uzskatīts par vienu no Nicšes konstruētā «pārcilvēka» prototipiem. Viņu domstarpības izpaudās ap 1874.gadu, vēlāk pāraugot publiskā polemikā. -26. Ipp.
9 Tibingenā teoloģisko Izglītību bija ieguvuši filozofi Hēgelis un Sellings. - 28. Ipp.
10 Imanuela Kanta biogrāfija un mūsdienīgs skatījums uz viņa filozofiju latviešu valodā parādījās līdz ar viņa darbu «Praktiskā prāta kritika» ( R., 1988. ) un «Prolegomeni» ( R., 1990. ) publikāciju. - 29. Ipp.
11 Daudzu Nīcšes «Antikristā» iezīmēto vēsturisko un filozofisko jautājumu izpratnei var noderēt M.Luteram veltīta gräm.: Solovjovs E. Neuzvarētais ķeceris: Mārtiņš Luters un viņa laiks. - R„ 1988. - 29. Ipp.
12 Atbilstoši paviršiem un speciāli kariķētiem priekšstatiem, Gotfrīda Vilhelma Leibnica ( 1646. - 1716.g. ) filozofija mācot par visām pasaules norisēm kā bezgalīgi gudrā, bez­galīgi labā un bezgalīgi spēcīgā Dieva Iepriekšnolemtās harmonijas izpausmēm. - 29. lpp.
13 Molohs - vai nu semītu dievs, Jahves konkurents, kuram upurēti bērni, - vai varbūt cilvēku un dzīvnieku upurēšanas rituāla apzīmējums; cita versija norāda uz to, ka Molohs visvairāk prasījis vīriešu spermas upurus. Par to latviešu valodā fragmenti no Maksa Vēbera darba: Antīkais jūdaisms // Atmoda Atpūtai. - 1991. gada 19. jū­nijā. - 5. Ipp. - 30. Ipp.
14 Čāndāla - viens no Senās Indijas nepieskaramo kastai piederīgo apzīmējumiem: tik zemas izcelsmes cilvēks, ka saskare ar viņu nodara ļaunu pārējo kastu šķīstībai. -31. Ipp.
15 Vilnis Zariņš savulaik izvēlējās Renē Dekartu ( 1596. - 1650.g. ), lai ar viņa darbu tulkošanu un skaidrošanu iesāktu Eiropas filozofijas valodas un problēmu izteikšanu mūsdienu latviešu valodā; viņš pieminēja arī Dekarta ideju par dzīvnieku psihes pielīdzinā­šanu mehānisku automātu darbībai: Zariņš V. Rietumeiropas filozofija 17.gs. Renē Dekarts. «Pārruna par metodi». - R., 1974. - 8. Ipp. - 32. Ipp.
16 Ernests Žozefs Renāns ( 1823. - 1892.g. ) savas dzīves laikā guva lielu ievērību ar darbiem filoloģijā, vēsturē, teoloģijā un filozofijā - un arī kā literāts un brīvdomātājs. Par 1863.gada grāmatu «Jēzus dzīve» viņu padzina no College de France profesora vietas, bet dažus gadus vēlāk viņam gan atdeva katedru, gan 1879.gadā Ievēlēja par «nemirstīgo» Francijas Akadēmijas locekli. Renāns, tāpat kā Nīcše, ir popu­larizējis uzskatu par cilvēku dabisko nevienlīdzību. - 36. Ipp.
17 Žīdi - Nīcšes laikā un arī daudz vēlāk vispāratzīts tautības apzīmējums latviešu valodā, kuru nomainīja pēc tam, kad Latviju okupēja Padomju Savienība: tajā dominēja krievu valoda un kultūra, kurā līdzīgi skanošs vārds - atšķirībā no latviešu valodas - bija un ir apveltīts ar ārkārtīgi negatīvu nozīmi. - 36. Ipp.
18 Nelielu ieskatu šīs pasaules reliģijas tapšanā un pamatproblēmās sniedz Viktors Ivbulis priekšvārdā grām.: Indiešu literatūra. - R., 1985. Skat arī: Staburova J. Balts zirgs nav zirgs jeb tradicionālā Ķīnas filozofija. - R„ 1995. - 38. Ipp.
19 Lai atriebtos cilvēkiem par Prometeja nozagto uguni, dievi radīja sievieti un pas­niedza viņai dāvanas - visas tagadējās cilvēku nelaimes un netikumus. Dāvanas atradās lādē, kuru Pandora atvēra un paguva aizvērt, kamēr laukā nebija izsprukuši tikai cerība. - 42. Ipp.
20 Afrodīte un Dionīss - nozīmīgas figūras sengrieķu mitoloģijā, auglības spēku, mīlestības ( Afrodīte ), vīna un līksmības ( Dionīss ) dievi. - 43. Ipp.
21 Mūsu izmantotajā Jaunās derības izdevumā tas skan šādi: «Jūs pielūdzat, ko nez­ināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem!» ( Jāņa, 4:22 ). «Ābraā-ma dzimuma» pārstāvji no Jēzus gan parasti dzirdēja ko citu: «Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs» ( Jāņa, 8:44 ). - 43. Ipp.
22 Jaunhēgelieša Dāvida Strausa ( 1808. - 1874.g. ) grāmata «Jēzus dzīve» Izdota 1835.gadā. - 51. Ipp.
23 Asīzes Francisks ( arī Francisks Asīzietis, aptuveni 1181. - 1226.g. ) - katoļu baznīcas svētais kopš 1228.gada, mūku-ubagotāju ordeņa dibinātājs. - 51. Ipp.
24 Sankja - ietekmīgāka Senas Indijas filozofiska skola, kurai velak bija ietekme uz bud­isma veidošanos. - 56. Ipp.
25 Leģendārā Senās Ķīnas prātnieka Laodzi «Sacerējums par Dao un De (Daodedzin)» latviešu valodā Viļņa Zariņa tulkojumā izdots 1986. g. - 56. Ipp.
26 Amfitrions - sengrieķu mitoloģijas tēls: kamēr viņš atradās karā, dievs Zevs viņa izskatā apaugļoja viņa sievu, un piedzima Hērakls, kuru Amfitrions Iemīlēja kā paša dēlu. Neaptraipītā ieņemšana (immaculata conceptio) kopš 1854.gada ir viens no Romas katoļu baznīcas dogmātiem un attiecas uz Dievmātes dzimšanu - nevis uz pašu Kristu. Pirms tam tūkstošiem gadu katoļi par to strīdējās. «Antikristā» Nīcše daļēji atkārto Luteru, kas asi noraidīja, viņaprāt, pārmērīgo katoļu Dievmātes kul­tu. - 59. Ipp.
27 «Valstsvīrs» - Nīcšes laika Vācijas kanclers Bismarks, «valdnieks» - Vācijas ķeizars Vilhelms II. «Antikrista» tagadējo Izdevumu redaktori ir atjaunojuši apzīmējumu «jaunais valdnieks» - kādreiz pārāk tiešo mājienu uz 1888.gadā tronī uzkāpušo un līdz 1918.gada beigām valdošo personu, kas tāpēc tolaik tika īsināts. 63. Ipp.
28 Naksa - Grieķijas sala, kur risinājušies Dionīsa mītos minētie notikumi. - 64. Ipp.
29 Šāda kristietības izpratne viduslaikos veda savus piekritējus uz sārtu: Гумилев Л. H. Этносфера: История людей и история природы. - М., 1993. - С. 354-364, 454-464. 69. Ipp.
30 Senās Romas rakstnieka Petronija ( ? - 66.g. ) darba «Satirikons» nosaukums tagad tiek lietots kā žanra apzīmējums. - 76. Ipp.
31 Bordžas - spāņu aristokrātu dzimta Itālijā, no kuras nākuši arī vairāki pāvesti. -76. Ipp.
32 Nīcšes Izteiktie apvainojumi par viņa idejisko pretinieku un gandrīz vai visas cil­vēces vājprātību ne tikai nerada simpātijas pret Nīcši, bet liek arī iedomāties par to, kur viņš pats pavisam pamatoti nokļuva dažus mēnešus vēlāk. Tomēr jāuzklausa P.Zālītes viedoklis, ka ««Antikrists» ir izdomāts un uzrakstīts skaidrā garā». Jā, šeit «ģikts un žults šļakstās uz visām pusēm», bet tā cēlonis Ir «Nīcšes nojausma, ka nāvīgais ienaidnieks, neskatoties uz visiem cirtieniem un belzieniem, tomēr vēl nebūs galīgi uzveikts»: Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve... - 154. Ipp. -83. Ipp.
33 Baznīcas vēsturē etniskās augšupejas fāze parādās ļoti skaidri», uzskata Ļ.Gumiļovs. «Paslonāru 3.gs. uzradās ļoti daudz, bet viņi mainīja uzvedības stereotipu un līdz ar to pameta romiešu superetnosu. Sle ļaudis cēlās no dažādiem senčiem; viņi atteicās gan no ģimenes tradīcijām, gan kultūras kopības ar laika­biedriem, gan likumu ievērošanas atbilstoši antīkās sabiedrības Izpratnei. Piemēram, Romas republika varēja ierosināt lietu par noziegumu tikai pēc Romas pilsoņa ziņojuma. Bet jaunā tipa ļaudis - kristiešu, maniheju un Mitras pielūdzēju kopienu locekļi, lūk, kvalificēja nodevību par vissmagāko grēku. Glābt vienam otru - tas kļuva par kristiešu uzvedības Imperatīvu.» Tāpēc arī kristieši Romas leģionos veidoja visuzticamāko un viskaujasspējīgāko karavīru daļu, bet kristiešu mēģinājums kopumā galvanlzēt Rietumromas Impēriju tomēr beidzās nesekmīgi. Skat.: Гумилев Л. H. Ритмы Евразии. - М., 1993. - С. 467, 480-481. - 84. Ipp.
34 Zaratustra - droši vien reāla persona, pravietis, reliģijas reformators. Darbojies taga­dējās Irānas teritorijā 7-10 gadsimtus pirms Kristus. Viņam tiešām Izdevās izveidot savu reliģiju zoroastrismu, par kuras svēto rakstu - Avestas - vecākās daļas autoru viņš tiek uzskatīts. - 87. Ipp.
35 Nīcšes papīra dubultnieks Zaratustra runāja pavisam pretējo: «No visa, kas rakstīts, es mīlu tikai to, ko kāds ar savām asinīm rakstījis.» Nīcše F. Tā runāja Zaratustra. -R„ 1939. - 43. Ipp. - 88. Ipp.
36 Angļu vēsturnieks un publicists Tomass Kārlalls ( 1795. - 1881.g. ) ir vēl viens Nīcšes konkurents cilvēku dabiskās nevienlīdzības un vadoņu kulta propagandā. 88. Ipp.
37 Raksturojot Nīcši, Aleksandrs Dauge atzīmē viņa līdzību ar franču publicistu Žanu Žaku Ruso ( 1712. - 1778.g. ), jo viņi abi ir izteikuši savas idejas varen pārspīlētā formā, kas dažkārt aizsedz viņu domu saturu: Dauge A. Frīdrlhs Nīcše. - Grām.: Lielas per­sonības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. - 380. Ipp. - 89. Ipp.
38 Latviešu lasītāji var gūt samērā labu priekšstatu vismaz par Manu likumu tekstu: Indiešu literatūra. - R„ 1985. - 143.-184. Ipp.; Guntas Bērzlņas tulkojums un komen­tāri. - 92. Ipp.
39 Nīcše neoloģismu «judaīns» ir aizguvis. Viņš lietojis ari līdzīgi veidotus vārdus «morallns» un «nihilīns». - 92. Ipp.
40 Vēlāk slavenais vācu sociologs Makss Vēbers pierādīja, ka vācu valodā profesijas vai amata apzīmēšanai lietotais vārds Beruf ietver sevī vēl citu nozīmi - Dieva dotu uzdevumu, ar kuru pasaulīgā darbošanās kļūst par cilvēka augstāko tikumisko vērtību. Neko tādu nezināja ne senās tautas, ne «ģermāņu gars» līdz M.Lutera Bībeles tulkojumam - un šeit arī Nīcše nezin. - 96.lpp.
41 Anarhista pazīmes saskatāmas arī Nīcšes dubultniekā Zaratustra, kas «par valsti sauc to saltāko no visiem saltajiem nezvēriem»: Nīcše F. Tā runāja Zaratustra. - 56.lpp.-97.lpp.
42 Senās Romas autora Tīta Lukrēcija Kāra (aptuveni 99.-55.g.pmē.) poēma «Par lietu dabu» - vai nu Epikūra filozofijas dzejisks Izklāsts, vai arī viņa filozofēšanas virziena turpinājums - kopš 1995.gada Ir lasāma arī latviešu valodā. - 99. Ipp.
43 Žīdu ģimenē dzimušais Pāvils (?-65.g.) dedzīgi piedalījās kristiešu vajāšanā, līdz ceļā uz Damasku piedzīvoja debesu gaismu un balsis un kļuva par vienu no kristīgās baznīcas apustuļiem, svēto rakstu autoru. - 99. Ipp.
44 Svēto Augustīnu (354.-430.g.) Romas katoļu baznīca atzīst par vienu no saviem tēviem. Viņa mācība akcentē cilvēku iedzimto grēclbu, kuru pārvar tikai Dieva žēlastība - bet tikai pret dažiem un neatkarīgi no viņu darbiem. Pēc tūkstoš gadiem protestantu baznīcu veidotāji Izmantoja viņa autoritāti ka argumentu pret Romas baznīcas pretenzijām zināt un paust Dieva gribu, vērtējot cilvēkus un viņu darbus. - 101. Ipp.
45 Vācijas karalis un no 1220.gada arī Svētās Romas impērijas Imperators Frīdrlhs II (1194.-1250.g.) tiešām bija «pret Romu ar nažiem» - karoja ar Romas pāvestiem. -103.lpp.