Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ahmeds Grans (1526.-1543.g.)

Emam Ahmed (Gragn). Gragn nozīmē "kreilis."

Radniecība. Sieva - ministra Mahfuza meita.

Biogrāfija. 38.Harāras emīrs, valdījis no 1526.-1543.gadam. Etiopu izdotā vēstures grāmatā valdīšanas sākumgads minēts 1528.gads.

Cīņa ar etiopiem (1528.-1632.g.). Priekškara situācija nobrieda jau XVI gs. 20.gados. 1517.gadā Dāvids II veica sekmīgu militāro kampaņu pret Adalu, nogalināja tās sultānu un spējīgāko tā ministru Mahfuzu. Tas izsauca lielas jukas šai musulmaņu valstiņā, kas dzīvoja no tirdzniecības un tai bija nepieciešams miers. Turklāt no dienvidiem tai uzmācās somāļi, tamdēļ Adalas valstiņas galvaspilsēta drošības apsvērumu dēļ tika pārvietota uz Harāru. Tas viss radīja vēlākā kara priekšnoteikumus.
Pašā Adalas valstī bija divas nometnes. Pirmajā bija sultāns un tirgotāji, kas vēlējās mieru. Otru vadīja nogalinātā ministra Mahfuza meitas vīrs Ahmeds Grans, kurš vēlējās karot džihādā pret Etiopijas kristiešiem kopā ar somāļu ciltīm. Galu galā Grans nogalināja sutānu un 1526.gadā sāka sirojumu sēriju pret etiopiem. Viņš radīja labi apmācītus, ašus, spēcīgus un sev uzticīgus kavalērijas spēkus.
Lieli musulmaņu spēki bija sakoncentrēti Harārā, Āfrikas raga austrumos. Tos vadīja harizmātisks musulmaņu līderis Ahmeds ibn Ibrahims el Gazi (pēc iesaukas Gran – „kreilis"). Pēc vairāku gadu rūpīgas gatavošanās viņš beidzot 1528.gadā pasludināja svēto karu. Viņa karaspēkā bija arābu algotņi, somāļi un turku musketieri, kurus atbalstam nosūtījusi Osmaņu impērija.
1527.gadā sultāns (laikam tas pats Grans) atteicās maksāt meslus.
1528.gada septembrī Lebna Dengels beidzot šos musulmaņu sirojumus atzina par ļoti bīstamiem un nosūtīja Tekli Jēzu (Tekle Yesus) pret Granu, tomēr etiopi tika sakauti.
1529.gada martā imperators pats veda kaujā lielu armiju pret Granu, un izšķirošā kaujā pie Šimbrakuras (Shimbra Kurie) etiopi atkal tika sakauti. Liela nozīme kaujā bija 200 turku musketieriem.
Kara turpmākā gaitā 1531.gadā Ahmeds Grans guva nākamās uzvaras pār Islamu Sagadu (Islam Sagad) pie Antokijas (Antokiya), pār Tekle Jēzu pie Aifaras (Aifara) un pār Vasanu Sagadu (Wasan Sagad) un pēdējām abesīņu armijas atliekām pie Zukuālas (Zuquala).
Laikā no 1532.-1534.gadam Grans vajāja Lebna Dengelu pa Tigraju līdz Mazagai (Mazaga) ZR, tad atpakaļ pa to pašu Tigraju, Vagaru (Wagara), Dambeju (Dambea) un iekšā Gojamas provincē. Tomēr Granam notvert abesīņu imperatoru tā arī neizdevās.
1535.gadā Grans sagrāba Šoa (Shoa), Davaru (Dawaro), Lastu (Lasta), Hadiju (Hadya), Vaju (Waj), Bali, Damotu (Damot) un lielāko daļu Amhāras (Amhara) un Tigrajas. Taču pavisam gludi vis negāja, un Grana kareivji cieta zaudējumus Tigrajā no bada un slimībām. Viņa kavalērija saglabājās, taču lielu daļu kājnieku Grans bija spiets aizvietot ar kristiešu rekrūšiem.
Karš kopumā vilkās 15 gadu. Visa zeme liesmoja, izšķīrās etiopu valsts pastāvēšana. 1535.gadā Ahmeds Grans ieņēma un nopostīja Aksūmu. Oriģinālā Sv.Marijas Cionas katedrāle tika nopostīta līdz pamatiem, taču dažas dienas pirms tam priesteri izveda Derības šķirstu un noslēpa uz kādas salas Tana ezerā. Dramatiskās situācijas dēļ vajātais un izmisušais etiopu ķēniņš Dāvids II izšķīrās par savienību ar portugāļiem, un nosūtīja vēstnesi uz Lisabonu pēc palīdzības.
Etiopu militārajās neveiksmēs lielā mērā bija vainojama Lebnas Dengela kļūmes valdīšanā: savulaik atteicās no portugāļu palīdzības, pienācīgi un jau laikus nenovērtēja briesmas, kas radās līdz ar Ahmeda Grana kāpšanu tronī Adalā, izsūtīja līderus-augstmaņus (piemēram bitweded), kas vēlāk cīnījās Grana pusē un vispār - valdīja tik slikti, ka musulmaņu karaspēku atbalstīja daudzi kristīgie abesīņi.

Portugāļu vienības iesaistīšanās karā. Pēc 1535.gada Grana karaspēks tika koncentrēts Angotā un Fatagarā, kur to neskāra bads. Šoā, Debejā (Debea), Tigrajā un citās iekarotajās zemēs tika atstāti musulmaņu garnizoni. Abesīņu pretestība turpinājās, taču Grana kavalērija pārvietojās tik ātri, ka Lebna Dengels nekādi nespēja savākt kādu lielāku armiju, un 1540.gadā mira.
Palīdzība no Portugāles pienāca tikai 1541.gadā, jau nākamā ķēniņa Helaudevosa valdīšanas laikā, kad 450 vīru lielā musketieru vienība ar vairākiem dižgabaliem izkāpa krastā Masavas ostā. Vienību komandēja Vasko da Gamas dēls Kristofers da Gama, arī Kristus ordeņa bruņinieks. Vienība cīnījās braši un izcīnīja virkni uzvaru - 1542.gada aprīlī portugāļi Granu sakāva divreiz. Kristofera cīņas spars un drosme līdzinājās jau nesajēgai. Reiz, abesīņu pamests, satikās ar 10 000 musulmaņu pīķnešiem, kurus sakāva.
Taču vienā no kaujām 1542.gadā viņš cieta sakāvi pret Grana armiju, kas bija pastiprināta ar 700 turku musketieriem, kaujā pie Voflas (Wofla). Ievainots labajā rokā un kājā, Kristofers krita gūstā. Viņu aizveda pie Ahmeda un abi sabārās, niknumā maurs paķēra zobenu un nocirta portugālim galvu. Kopumā kaujā krita ap 260 portugāļiem.
Taču jau pēc gada kārta pienāca pašam Granam - tā bija pēdējā kauja pie Voina Daga (netālu no Tana ezera un Gonderas) 1543.gada 21.februārī. Imperators Helaudevoss, pateicoties portugāļu vienības klātbūtnei, bija spējis sapulcināt armiju - 8000 kājnieku, 500 jātnieku un 140 portugāļu. Granam bija 14 000 kājnieku, 1300 jātnieku un 200 turku musketieru. Kaujas laikā Ahmedu Granu nošāva kāds portugālis Peters Leons. Palikuši bez vadoņa, mauri panikā bēga un tos līdz tumsai vajāja un slepkavoja kristiešu sabiedrotie. Musulmaņu armija tika iznīcināta.

Kara rezultāti. Tā pēc 15 gadu cīņām iestājās miers. Grana nāve un musulmaņu iebrukuma beigas iezīmēja arī Abesīnijas viduslaiku vēstures beigas.
Portugāļi bija zaudējuši pusi no saviem vīriem. Atlikusī puse tā arī dzimtenē vairs nekad neatgriezās, bet palika Etiopijā uz dzīvi. Abesīņu zaudējumi bija skaitāmi desmitos tūkstošu.
Milzīgs bija kulturālais zaudējums: sadedzināti rokraksti un nopostītas baznīcas un klosteri. Milzum daudz laupījuma bija aizvests uz Adalu. Lieli apgabali, kur iepriekš dzīvoja kristieši, tika pagānu un musulmaņu pārņemti, īpaši jau dienvidos. Plaši izplatīts bija bads un slimības. Turpmāko posta apmēru tikai palielināja gallas cilšu iebrukums un reliģiskās nesaskaņas. 

Saites.
Harāre.
Abesīnija.