Arheoloģija, arheologi
"Mana ziņkārība ne pārāk mani velk pie akmens čupu vai uzbērumkalnu pētīšanas; mani interesē cilvēks." /arheologs Semjuels Džonsons Rasels/
Nosaukums atvasināts no diviem sengrieķu valodas vārdiem: archaios – „sens” un logos – „vārds, mācība,” tātad mācība jeb zinātne par senatni.
Seno cilvēku interese par senatni. Jau sirmā senatnē cilvēki izrādija interesi par pagātni. Bābeles ķēniņš Nabonīds (VI gs.pmē.) reliģiski motivētu iemeslu dēļ atraka seno svētnīcu drupas jaunceļamo būvju vietās. Par „Vēstures tēvu„ uzskatītais Hērodots V gs.pmē. ceļoja un sīki aprakstīja redzēto zemju vēsturi un kultūru, tiesa gan, izrakumus neveica. Sengrieķu vēsturnieks Tukidīds (V-IV gs.pmē.) uzgāja apgriezto secinājumu metodi, ka pēc civilizāciju atstātajām senlietām iespējams rekonstruēt pagātni. Šis princips tagad ir visas arheoloģijas zinātnes pamatā.
Vēstures pētīšana viduslaikos. Tumšajos viduslaikos centieni pētīt vēsturi tika apkaroti no oficiālās Bazīcas puses, jo tā neatzina pirmskristīgo pasauli. Visai daudz bija senatnes vēstures pieminekļu iznīcināšanas un bojāšanas gadījumi. Bieži tos nojauca, lai iegūtu būvmateriālus jaunām celtnēm, kā piemēram, baltā kaļķakmens blokus no Gīzas piramīdām.
Tiesa bija arī pietiekami daudz izņēmumu, dažādos klosteros mita pietiekami izglītoti un agaismoti ļaudis, kas vāca un tulkoja senos rakstus. Pāvests Silvestrs II X-XI gs. lika veikt izrakumus Romā, lai atrastu grieķu un romiešu mākslas darbus.
Arheoloģijas kā zinātes rašanās. Pozitīvs pagrieziens iestājās Renesanses laikmetā, kad jaunie apgaismības darbinieki nevis Dievu, bet ga cilvēku noteica par visu vērtību mēru. Tad dzima mode kolekcionēt senlietas. Ne tikai valdnieki un aristokrāti, bet arī turīgi cilvēki sāka izrotāt savus mitekļus ar antīkām skulptūrām, ciļņiem un vāzēm. Pasauli pārņēma senlietu meklēšnas drudzis. XVII un XVIII gs. mijā Eiropā radās pirmās senlietu cienītāju un kolekcināru biedrības.
Tādā nozīmē šo vārdu pirmo reizi sāka lietot Platons V-IV gs.pmē., un šo terminu lietoja līdz pat XVIII gs. Tad par arheoloģiju sāka dēvēt senās Grieķijas un Romas mākslas vēsturi. Mūsdienu nozīmi šis vārds ieguva jau tiai XIX gs., kad ārkātīgu populaitāti ieguva izrakumu veikšana senajās kultūrvietās.
Pirmie zinātniskie izrakumi. Pagriezienu arheoloģijas tapšanā radīja Vezuva iznīcināto pilsētu Herkulanejas un Pompeju atrašana. Šo atradumu vēsturisko nozīmi pirmais izprata vācu zinātnieks Vinkelmanis XVIII gs., kas izmantoja gūtos materiālus romiešu vēstures izpētei. Viņa galvenais darbs „Senatnes mākslas vēsture” (Geschichte der Kunst des Altertums) pirmo reizi bija veicis antīkās mākslas aprakstu. Tāpat viņa 1767.gadā klajā laistais darbs „Nepublicētie senatnes pieminekļi” kļuva par paraugu nākamajiem arheologiem. 1768.gada 8.jūnija vakarā viņš krita noslepkavas rokas viesnīcas numurā. Mūsdienās arheologi Romā un Atēnās katru gadu viņa dzimšanas dienā 9.decembrī atzīmē „Vinkelmaņa dienu.”
Helēnistika. Bez šaubām, šeit vislielākie nopelni pieder vācu tirgotājam un avantūristam Henriham Šlīmanim, kurš uzgāja leģendāro Homēra pilsētu Troju.
Eģiptoloģija. Pirmo nopietno zinātnisko interesi par Ēģiptes senatni izraisīja Napoleona karagājiens uz Ēģipti. Lai gan militārā ziņā kampaņa cieta sakāvi, tā iesāka eģiptoloģijas vēstures virzienu, jo Napoleons bija paņēmis līdzi 175 mācītus civilos vīrus. Barons Vivians Denons veica veselu sēriju ēģiptiešu celtņu zīmējumu Denderos, Elefantīnā, Sakārā u.c. Galvenokārt uz šī materiāla pamata radās darbs "Ēģiptes apraksts" (Description de I’Egypte), kas lika pamatus eģiptoloģijai ka atsevišķai vēstures pētniecības nozarei.
Tikmēr Kairā tika nodibināts „Ēģiptes institūts.” Napoleona atvestie zinātnieki mērīja, aprēķināja, pētīja un vāca visu, vien uz Ēģiptes zemes varēja atrast. Savāktajā kolekcijā bija 27 statujas, divi sarkofāgi un kāds melni pulēts akmens ar rakstuzīmēm trijās valodās – Rozetas akmens. Šis akmens līdzēja francūzim Šampoljonam atšifrēt senēģiptiešu hieoglifus. Pēc viņa panākumiem galveno darbu Ēģiptes kultūras izpētē veica itālis Belconi kā kolekcionētājs, vācietis Lepsiuss kā sistematizētājs, francūzis Mariets kā glabātājs un anglis Pitrijs kā izskaitļotājs un interpretētājs.
2011.gada "arābu pavasara" pilsonisko nemieru laikā no Kairas senlietu krātuvēm pazuduši ap 1000 seno artefaktu. Notiek to meklēšana.
Arheoloģija XIX gs. Šo gadsimtu pamatoti dēvē par „Lielo arheoloģisko atklājumu gadsimtu.” Eiropiešu koloniālā ekspasija nodrošināja plašu pieeju senatnes kultūrvēsturiskajam vietām. XIX gadsimtā uzplauka tieši empīriskais arheoloģijas posms – tika uzkrāti materiāli, lai turpmākajā laikā tos sistematizētu un izskaidrotu.
Vācu komersants un pētnieks Henrihs Šlīmanis uzgāja leģendārās Mikēnu – Krētas kultūru pilsētas: Troju, Mikēnas un Tīrintu. Anglis Evanss atraka Knosas pili Krētā.
Mezopotāmija izpēte. Viens no pašiem pimajiem darbiem par šo tēmu bija profesora Bruno Meisnera grāmata „Babilonijas un Asīrijas ķēniņi” (Kōnige Babyloiens und Assyriens), kuras mērķis bija populārā veidā pastāstīt par Divupes slaveno pagātni. Maisam gals bija vaļā, kad Pols Emils Bota 1843.gadā uzgāja asīriešu Nīnivi. Tad tapa skaidrs, ka pasaulē pastāvējušas kultūras, kas ir vēl vecākas par Seno Ēģipti, un līdz šim bija minētas vien Bībelē un dažos nelielos senatnes vēsturnieku aprakstos.
Šumeru kultūras atklāšana. Šumeru tautas eksistence tika „izskaitļota” empīriski pēc vēlāko laiku asīriešu un babiloņu tekstiem. Pēc tam, kad Rolinsona pēcnācēji bija tikuši galā ar atšifrēšanas grūtībām, speciālisti galveno uzmanību varēja veltīt blakusprobēmām, tadām kā zīmju izcelsmei un sakariem ar citām valodām. Rezultātā iezīmējās visai savdabīga aina.
Šo kultūru rakstu zīmju daudzveidība nebija izskaidrojama kā pati par sevi radusies. Rakstu sistēma uzrādīja ilgstošas attīstības pazīmes. Tā pamazām no simtiem atsevišķu pētījumu valodniecības jomā izkristalizējās hipotēze, ka pirmējā ķīļraksta autors ir kāda senāka tauta. Nez kādēļ tika uzskatīts, ka šī tauta ir nesemītiska un nākusi no kalnainajiem austrumu rajoniem. Vieni šo tautu vēlējās saukt par akadiešiem, bet vācu izcelsmes franču zinātnieks Žils Operts – par sumeriem. Šāds nosaukums tika ņemts no Divupes dienvidu daļas senāko valdnieku titula – „Sumeras un Akadas ķēniņi.”
Pirmie praktiskie šumeru artefaktu atklājumi pieder francūža Ernesta de Sarzeka lāpstai. Divupes drupu pakalni bija radījusi konsulāraģentā ziņkāri un viņš veica savus pirmos diletantiskos izraumus pie Tellas ciema. Tur viņš uzgāja ķēniņa Gudeja statuju, kas nelīdzinājās nevienai citai līdz šim atrastai. Turpinot izrakumus, Sarzeks atklāja arī citas šumeru civilizācijas pēdas. Darbi turpinājās laikā 1877.-1881.gadam.
XIX un XX gs. mijā notika vairāki izrakumi Urūkā, Nipūrā un Farā. Tika atsegtas lielas celtnes, zikurāti. Senie uzraksti ļāva izsekot cilvēces senākaji vēsturei līdz pat tās mijkrēslim. Kā kroni visam Leonards Vūlijs uzraka Lielo plūdu atstātās sanesas Ūras pilsētā.
Palestīnas izpēte. 1865.gadā Anglijā tka nodibināts Palestīnas izpētes fonds, kas sāka finansēt sistemātisku Palestīnas arheoloģisko izpēti. Laikā starp abiem pasaules kariem tika paveikts visai daudz. Pēc britu valdības rīkojuma tika radīta īpaša iestāde, kas pārraudzīja arheoloģiskos darbus. Atļaujas izsniedza vienīgi kompetentiem vadītājiem. Pateicoties Dr.Viljama F.Olbraita pūlēm, kurš laikā 1920.-1935.gadam bija Amerikas Austrumu pētniecības skolas direktors, tika nodrošināta laba sadarbība starp arheologu grupām.
Tolaik izdevās nedaudz papētīt arī Tempļa kalna iekšieni, kas šobrīd sprādzienveidīgas politiskās situācijas dēļ nav iespējams.
Amerikānistika. Pirmais amerikanistikas pamatus lika Spānijas karalis Kārlis III, kas ļoti ieinteresējās par arheoloģiskajiem atklājumiem Spānijas impērijas zemēs, tostarp arī Jaunajā pasaulē. Viņš personīgi lika izpētīt Jukatānā atklāto Palenki un pētīt močiku kultūru Ziemeļperu.
Jau 1838.gadā Parīzē nāca klajā fon Valdeka ziņojums „Romantisks arheoloģisks ceļojums pa Jukatānu” (Romantische archāologische Reise in Yucatan), taču palika bez lielas ievērības. Toties Kopanas atklājēja Džona Loida Stīvensa 1842.gadā Ņujorkā publicētā grāmata „Ceļojuma iespaidi Centrālamerikā, Čjapā un Jukatānā” (Incidents of travel in Central America, Chiapas and Yucatan) ar sekojošiem Katervuda zīmējumiem jau izraisīja īstu sensāciju. Stīvenss un Katervuds ceļā no Kopanas šķērsoja grāmatas nosaukumā minētos Centrālamerikas rajonus. It visur tie sastapās ar maiju kultūras pieminekļiem. Nu atcerējās arī konkistadoru laika spāņu hronistus, tādus kā Ernandesu de Kordovu un Fransisko Monteho, kas pirmie bija rakstījuši par maiju civilizāciju.
Daudz seno Centrālamerikas kultūru apzināšanā ir darījis arī tīrs kabineta zinātnieks Viljams Hiklings Preskots, kas skrupulozā darbā apkopoja visas līdz tam zināmās vēstures liecības, ieskaitot pašas senākās no konkistas laika. Viņš pirmais arī pamatoja, ka vēl pirms acteku un maiju civilizācijām te bijušas arī senākas – mēs tagad tās zinām – olmeku, tolteku un Teotivakānas kultūras.
Pirmais nozīmīgais 1879.gadā nodibinātais Amerikas Arheoloģijas institūts vairāk uzmanība veltīja citu pasaules daļu izpētei. 1836.gadā Centrālamerikas valdības uzdevumā kāds pulkvedis Garlindo bija ievācis no vietējiem iedzīvotājiem ziņas par īpatnējiem un ļoti seniem celtniecības paņēmieniem Jukatānā un Centrālamerikas džungļos.
Šī ziņa ļoti satrauca kādu amerikāni Džonu Loidu Stīvensu, kurš kļuva par pirmo nopietno Kopanas pētnieku Hondurasā.
Pamatā visu seno maiju apdzīvoto apceļoja anglis Alfreds Pērsivals Modslijs laikā 1881.-1894.gadam. Viņš 7 reizes devās džungļos un ieguva daudz materiālu, kas ieguva „Modslija kolekcijas” nosaukumu. Tā apceļoja visu Angliju.
1920.gadā amerikāņu zinātnieks Endrjū Elikots Duglass pirmo reizi hronoloģiskajai datēšanai pielietoja dendrohronoloģijas metodi, lai datētu indiāņu celtņu drupas ASV DR.
1930.gadā P.K.Madeiro jaunākais un Dž.E.Mesons pārlidoja pāri Centrālamerikas mūžamežiem, fotografēja un iezīmēja kartē jaunas maiju senpilsētas.
Polinēzijas arheoloģija. Tās celmlauzis ir Ābrams Fornanders.
Arheoloģija XX gs. Norisinājās daudz plašākā ģeogrāfijā. Turpinājās arī jau zināmo senkultūrvietu izpēte.
1920.gadā amerikāņu zinātnieks Endrjū Elikots Duglass pirmo reizi hronoloģiskajai datēšanai pielietoja dendrohronoloģijas metodi, lai datētu indiāņu celtņu drupas ASV DR.
Arheoloģija Krievijā. Šeit par arheoloģijas dzimšanas dienu iek uzskatīts 1718.gada 13.februāris, kad cars Pēteris I izdeva nolikumu par Kunstkameras dibināšanu Pēterpilī. Tur ar likumu tika noteikts senas atrastas lietas nodot Kunstkamerā.
Spēcīgu impulsu krievu arheoloģija ieguva, kad impērija pievienoja sev Melnās jūras ziemeļu piekrasti 18. un 19.gs. mijā. Šai rajnā atradās daudzu grieķu senpilsētu drupas. Diemžēl tās tika visai stipri izlaupītas. 1839.gadā tika nodibināta Odesas Vēstures un senlietu biedrība, kas izvērsa plašus izrakumus Melnās jūras piekrastē.
Uzvara karā ar Napoleonu stiprināja krievu nacionālās jūtas un sākās patiprināta nterese pa krievu etnosa vēsturi. Šai laikā nozīmīgu darbību bija veicis kāds Hodakovsis, kas uzsktīja, ka kristīgie mūki savās hronikās pauduši melīgas ziņas par slāvu pirmskritīgo vēturi. Lai rekonstruētu īsto ainu, jāveic izrakumi kurgānos un pilskalnos. Hodakovska idejas lika pamatus slāvu un senkrievu arheoloģijai, kas sāka veidoties 19.gs vidū.
Tālākai zinātnes attīstībai Krievijā liela nozīme bija Uvarovam – visai spilgtai un pretrunīgai personībai. 1851.-1854.gados viņš atraka 7000 kurgānus Vladimiras–Suzdļas novadā. Diemžēl izrakumi tika veikti nevīžīgi, atradumi netika pienācīgi aprakstīti un klasificēti. Paliekoša nozīme bija Uvarova dibinātajai Aheoloģijas biedrībai 1864.gadā un Maskavas Vēstures muzejam 1883.gadā.
Arheoloģija Latvijā. XIX gs. un XX gs. sākumā šai jomā darbojās baltvācu muižniecības pārstāvji aizstāvēja viedokli, ka attīstītas sabiedrības un kultūras formas Baltijā veidojušās skandināvu vikingu un vācu kolonizatoru ietekmē, noliedza pašu baltu cilšu lomu tajā. Nacionālie pētnieki savukārt popularizēja domu par baltu cilšu sociālo un mantisko vienlīdzību. Tie pauda, ka cietokšņu sistēma gar Daugavu un Latvijas austrumos celta, lai atvairītu slāvu un lībiešu uzbrukumus.
Padomju okupācijas gados periodā 1945.-1965.gadam tika veikti izrakumi 160 objektos un esot iegūts 51 700 senlietu.
Mūsdienu arheoloģija. Tā ir patstāvīga un ļoti plaša zinātne. Cieši saistītapraktiski ar visām pastāvošajām zinātnēm, ipaši ar lingvistiku, etnogrāfiju, ģeoloģiju un ķīmiju. Mūsdienu arheoloģiskajos pētījumos izmanto jaunākos tehniskos sasniegumus – aviāciju, Zemes mākslīgos pavadoņus, dziļjūras batiskafus, globālās pozicionēšanas sistēmu utt.
Franču okeanologa Žaka Iva Kusto izgudrotais akvalangs pavēra jaunas iespējas zemūdens arheoloģijā -nogrimušu pilsētu un kuģu izpētē.
Arheoloģija no gaisa. Daudzsološa ir arheoloģisko objektu meklēšana no gaisa. Pirmais ar tādu mērķi gaisā pacēlās pulkvedis Lindenbergs, kas pētīja Britu Hondurasas un Kvintanas Rū (Meksikas pavalsts) teritorijas. Tiesa, nekādus lielos rezultātus šis pirmais mēģinājums nedeva.
1935.gadā Luristānā arheoloģiskos objektus no gaisa apsekoja vācu arheologs Šmits.
Vēlāk tā tika atklāti geoglifi Kalifornijā, nezināma indiāņu pilsēta Panamas ziemeļos, čimu kultūras cietokšņi, ļoti gara siena Peru, Naskas tuksneša zīmējumi, nezināmas agrāras civilizācijas apmetnes Amazones baseinā u.c. Tā amerikānis Pauls Kosoks no gaisa atklāja arī inku ceļu tīklojumu.
Augsnes zondēšanas fizikālās metodes. Itāļu inženieris un rūpnieks Karlo M.Leriči sāka izmantot augsnes pētīšanas ģeofizikālās metodes. Viņš sāka milzīgajos etrusku kapu laukos ziemeļos no Romas un ar ārkārtīgi jūtīgiem aparātiem noteica simtiem kapa kameru atrašanās vietas. Viņš konstruēja speciālu urbi un pa izurbto atvērumu ievadīja kamerās fotokameru, ar kuru kapu pārbaudīja. 1964.gadā pēc 10 gadu ilga darba viņš ziņoja par 5250 jaunatklātiem etrusku kapiem.
Ar Synthetic Aperture Radar jeb „SAR” palīdzību var skanēt būvju atliekas ar lielu izšķirtspēju. Tās var konstatēt līdz 25 m dziļumam, objektu lielums var būt līdz 30 cm. Tehniski radars no 3000 m augstuma ar 380 un 450 MHz frekvenci izstaro mikroviļņus, kas iespiežas zemes virskārtā un pēc tam atgriežas atpakaļ. Diemžēl šis izpētes veids ir ļoti dārgs. Tomēr panākumi ar šo metodi gūti arī vēlāk.
Lielus panākumus šai jomā guva mūsu pētnieki J.Klētnieka vadībā 2009. un 2010.gados, pētot Džosera piramīdu Ēģiptē.
Magnetometrija. Zemes magnētiskais lauks apņem visu mūsu planētu, taču tā intensitāte var mainīties cilvēka darbības rezultātā. Piemēram, vajš magnētiskais lauks kļūst spēcīgs pēc tam, kad tai vietā ir kurināta uguns. Magnētisko lauku specifiski var izmainīt arī dažādas baktērijas, kas dzīvo ar organisko piesārņojumu bagātīgās nogulās. Un protams, magnetisko lauku izmaina dažādi artefakti (īpaši metālu), ka arī daži keramikas veidi. Ar šo metodi labi var uziet pazemes tranšejas (ta tas ticis veikts Stounhendžā).
Vecuma datēšanas metodes. Arheoloģisko artefaktu un kultūrslāņu precīza datēšana bija ārkārtīgi nepieciešama.
Radioaktīvā oglekļa metode. 1948.gadā amerikānis Vilards F.Libijs izveidoja datēšanas metodi ar radioaktīvo oglekli.
Dendrologiskā metode. Cits amerikānis Endrjū E.Duglass, fiziķis un astronoms, jau sen bija izstrādājis dendrohronoloģisku metodi, ko tagad uzlaboja kāds Arizonas universitātes zinātnieku kolektīvs. Pēc šīs metodes visai precīzi varēja datēt pēc koka atliekām.
Moai figūras Lieldienu salā mēģināja datēt pēc tās klājošajiem ķērpju augumiem.
Arheoloģijas nozares:
- Alu arheoloģija.
- Arheoastronomija.
- Bībeles arheoloģija.
Ievērojami arheologi.
Boriss Farmakovskis (1870.-1928.g.). Krievija.
Frane Buličs (1846.-1934.g.). Horvātija.
Hākons Šetlings (~1902.~1912.g.). Norvēģija.
Himpera Pedro Bosks (1891.-1974.g.). Katalonija.
Jans Filips (1900.-1981.g.). Čehija.
Makss Ēbers (1879.-1929.g.). Vācija, Latvija.
Vērs Gordons Čailds (1892.-1957.g.). Lielbritānija.
Rīkstniecība arheoloģijā. Interesanti, ka arheoloģijā var gūt sekmes arī ar netradicionālām meklēšanas metodēm.
Nesen Volokolamskas klosterī (Krievijā) arheoloģisko izrakumu laikā rīkstnieks A.Plužņikovs ar vara rāmīša palīdzību atklāja pilnībā zaudēto klostera katedrāles, galeriju un ēdamtelpu dienvidu un ziemeļu spārna pamatu izvietojumu un izmērus.
Mūsdienās eksistē rīkstnieku skolas. Tādi kursi, piemēram, darbojas Sauthemptonas universitātes Arheoloģijas fakultātē Anglijā. Tajos pārbauda studentu biolokācijas spējas. Spējīgākie apgūst šo metodi 2-3 nedēļu laikā.
Saites.
Vēsture.
Arheoloģija Latvijā.