Atlants, Atlass
Sengrieķu mitoloģijā titāns, kurš uz saviem pleciem balstījis debesu jumu par sodu, ka sacēlies kopā ar titāniem pret Zevu.
Sinonīmi un analogi. Citā transskripcijā Atlass. Hetiem ir līdzīgs dievs.
Pitao-Šo - sapotekiem, arī tur Zemi.
Raksturojums. Titāns. Sena pirmsolimipiska dievība, kas izceļas ar savu spēku (mitoloģijas enciklopēdija). Atlants bija ļoti gudrs, un gudrībā viņš bija līdzīgs savam brālim Prometejam. Atlants pilnveidoja astroloģijas zinātni un izstrādāja mācību par sfēru. Viņam jātur debesjums.
Radniecība.
Atlants bija titāna Japeta un okeanīdas Klimenes (pēc citas versijas Asijas) dēls. Pēc citas versijas viņā tēvs tomēr ir pats Poseidons un mirstīga sieviete Kleito - tātad Atlants iznāk par pusdievu. Pie tam dzimis kā pirmais no 5 dvīņu pāriem.
Brāļi - Prometejs, Epimetejs un Hespērs (Hadeirs?) (pēc Sicīlijas Diodora).
Sicīlijas Diodors raksta, ka Atlants bija precējies ar sava brāļa Hespēra meitu Hesperīdu.
Atlantam bija meitas, kuras sauca par hesperīdām: Agle, Eritija un Hespēra. Viņam bija septiņas meitas – Plejādas, kuras pārvērtušās par zvaigznēm.
Homēra eposā „Odiseja” minēts, ka arī nimfa Kalipso arī bija Atlanta meita.
Atlants bija arī plejāžu tēvs no kurām viena, vārdā Maja, laida pasaulē dievu vēstnesi, tirgotāju dievu Hermeju. Tādējādi Atlants ir uzskatāms par Hermeja vectēvu.
Dzīvesgājums. Pēc grieķu mītiem Atlants tika izdzīts no senču zemēm uz rietumiem. Pēc Platona Atlantīdas mīta seko, ka Atlants bija Atlantīdas pirmais valdnieks kā Poseidona vecākais dēls.
Atlants sengrieķu mitoloģijā. Dievu karā Atlants kopā ar pārējiem titāniem karoja pret Zeva vadītajiem Olimpa dieviem. Pēc uzvaras par titāniem, dievi sodīja Atlantu, likdami viņam turēt uz saviem pleciem debesjumu.
Sengrieķu mīti vēsta, ka Atlants dzīvoja tālu rietumos, Okeāna krastā. Atlants bijis pasakaini bagāts. Viņa laukos ganījās tūkstošiem ganāmpulku - smalkvilnas aitu, govju un platragaino vēršu bari.
Vēl Atlantam piederēja krāšņs dārzs, kura vidū auga ābele ar zelta zariem, lapām un āboliem (salīdziniet Genesis stāstījumu par Ēdenes dārzu u.c). Zelta ābele bija kāzu dāvana, ko zemes dieviete Gaja uzdāvināja Hērai, kad viņa apprecējās ar dievu valdnieku Zevu. Hēra zelta ābeli ar mūžīgās jaunības āboliem iestādīja Atlantam piederošajā Hesperīdu dārzā. Atlants šo ābeli sargāja kā savas acis. Viņa meitām hesperīdām bija pienākums uzmanīt zelta ābeli ar mūžīgās jaunības āboliem.
Lai nepieļautu, ka Hesperīdu dārzā nejauši iemaldās kāds svešinieks, Atlants apkārt dārzam uzcēla augstu mūra sienu un pie ieejas par sargu nolika pūķi Landomu. Šādus pasākumus Atlants veica tāpēc, ka dieve Temīda bija pareģojusi, ka kādā jaukā dienā pie viņa ieradīsies Zeva dēls un paņems viņa zelta ābolus. Tā arī notika - Zelta ābolus ieguva Zeva dēls Hērakls, šis notikums palicis mitologijā kā viņa 11.varoņdarbs.
Atlants un Persejs. Zeva dēls Persejs nogalinājis Gorgonu Medūzu un ielicis tās galvu savā brīnumainajā somā, spārnotās sandalēs ātri traucās pa gaisu. Persejs lidoja pāri daudzām zemēm un jūrām, līdz sasniedza titāna Atlanta zemi. Šeit Persejs vēlējās atvilkt elpu. Taču Atlants uzzinājis, kas pie viņa ieradies, raidīja Perseju prom. Persejs aizsvilies lielās dusmās, izvilka no somas Gorgonas Medūzas galvu un parādīja to Atlantam. Titāns momentā pārvērtās par kalnu. Viņa mati un bārda kļuva par mežu, viņa pleci - par klintīm un viņa galva - par kalna virsotni, kas sniedzās līdz debesīm. Kopš šī laika Atlanta kalns (Atlasa kalni tagadējā Marokā) balsta debesjumu ar visiem tā zvaigznājiem.
Atlants un Hērakls. Hērakls Mikēnu valdnieka Eristeja uzdevumā devās uz milža Atlanta zemi, lai paveiktu savu divpadsmito varoņdarbu. Viņam no Atlantam piederošajiem Hesperīdu dārziem bija jādabū trīs zelta āboli. Šos dārzus apsargāja uguni spļaujošs pūķis, kurš nekad neaizvēra ciet savas acis.
Hērakls, protams, nezināja ceļu uz Hesperīdu dārziem. To nezināja neviens. Lielais Zeva dēls izstaigāja visu Āziju un Eiropu, taujādams ceļu uz titāna Atlanta zemi. Tikai nonācis tālu ziemeļos, zemē, kur tecēja Eridianas upe, Hērakls no nimfām uzzināja, ka ceļu uz Atlanta īpašumiem zina viedīgais jūras vecis Nerejs. Tomēr arī tad Hēraklam bija jāpiedzīvo daudz grūtību un briesmu ceļā uz Hesperīdu dārziem. Nerejs jau arī no laba prāta nevēlējās atklāt Hēraklam ceļu. Tikai tad, kad nokļuva Hērakla dzelžainajās rokās, Nerejam atraisījās mēle un viņš galu galā izstāstīja ceļu uz Atlanta zemi.
Beidzot pēc ilgiem klejojumiem Hērakls nonāca tālu rietumos, kur milzis Atlants uz saviem pleciem turēja debesjumu. Hērakls nekavējoties, bez aplinkiem, pateica kādā nolūkā ieradies.
Atlants bija ar mieru izpildīt Zeva dēla lūgumu, tik palūdza Hēraklam paturēt uz saviem pleciem debesjumu, kamēr viņš aizies pēc zelta āboliem. Hērakls bija ar mieru un nostājies Atlanta vieta, uzņēma uz saviem pleciem debesjumu. Saspringa Hērakla varenie muskuļi. Šausmīgs smagums nospieda Zeva dēla plecus. Tomēr, pateicoties savam pārcilvēciskajām spēkam un dievietes Atēnas palīdzībai, Hēraklam izdevās noturēt debesjumu, līdz Atlants atgriezās ar zelta āboliem.
Atlants gribēdams uz visiem laikiem tikt vaļā no sava grūtā darba, ķērās pie viltības. Viltīgais titāns teica Hēraklam, ka viņš varot arī aiznest zelta ābolus Mikēnu valdniekam, ja vien Zeva dēls paturēšot debesjumu vēl kādu brīdi. Hērakls uzreiz saprata, ka Atlanta laipnajos vārdos slēpjās viltība un pret viltību viņš lietoja viltību. Hērakls sacīa Atlantam, ka ir ar mieru, tikai lai ļaujot viņam sev pagatavot spilvenus, lai debesjuma smagums tik briesmīgi nespiestu plecus. Tiklīdz Atlants atkal nostājās savā vecajā vietā, Hērakls ātri pacēla savu loku un bultnesi ar bultām, zelta ābolus un devās prom.
Antīkie autori par titānu Atlantu. Homērs (VIII gs.pmē.) eposā „Odiseja” stāsta, ka Odisejs septiņus gadus nodzīvojis mežainā salā, pašā jūras vidū, pie nimfas Kalipso, kas bijusi Atlanta meita. Atlants, kā stāsta Homērs, „zina ikvienas jūras dziļumus un tur augstos stabus, kuri šķir zemi no debesīm.”
Sengrieķu dzejnieks Hēsiods (VII gs.pmē.) par Atlantīdi dēvē titāna Atlanta meitu (no „Jaunatnes enciklopēdijas, kas iznākusi XX gadsimta 30-tajos gados).
Platona (429. un 423.g.pmē., varbūt 427.-348.g.pmē.) dialogā „Krītijs” Atlants bija Poseidona un mirstīgās sievietes Kleito vecākais dēls. Viņš bija pirmais Atlantīdas ķēniņš.
Apolodors (II gs.pmē.) darbā „Bibliotēka” izklāsta mītu par Plejādēm: „Atlantam un Pleionei, Okeāna meitai, bija septiņas Killēnē, Arkādijā, dzemdinātas mietas, kuras sauca par plejādēm: Alkione, Merope, Kelaino, Elektra, Sterope, Tāigea un Maja... Un Poseidons piegulēja divas no viņām, vispirms, Kelaino, kas dzemdēja dēlu, kuru viņš nometināja Svētlaimības salās, un tad Alkioni...”
Apolodora ziņas par Atlanta meitām plejādēm papildinājis Sicīlijas Diodors (I gs.pmē.), rakstīdams, ka viņas „...gulēja ar visiem slavenākajiem varoņiem un dieviem, un tā radās lielas cilvēku cilts daļas pirmie senči... Meitas izcēlās ar vienkāršību un pēc nāves iemantoja lielu godu cilvēku vidū. Viņas tika gan paceltas debesīs, gan apbalvotas ar plejāžu nosaukumu...”
Diodors, stāstot par amazoņu un atlantu karu, pieminējis, ka amazones nākušas no rietumu salām Hesperīdām, kas atradušas Tritona purvā, „pie okeāna, kas apskauj zemi” un kalna, ko grieķi dēvējuši par Atlasu.
Tālāk, izklāstot mītu par Atlantiju, Diodors raksta: „Ķēniņvalsts sadalīta Urāna dēliem, no tiem slavenākie bijuši Atlants un Krons. Kā savu daļu Atlants dabūjis novadus okeāna krastā un ne tikai devis atlanata vārdu saviem ļaudīm, bet arī šīs zemes augstāko kalnu nosaucis savā vārdā. Viņš uzlabojis astroloģijas zinātni un pirmais cilvēkiem paudis mācību par sfēru; tas ir par pamatu leģendai, ka debesis balstās uz Atlanta pleciem.”
Salīdzinošā mitoloģija. Kaut kādā ziņā grieķu titānam Atlantam līdzīgs ir seno meksikāņu dievs Ketcalkoatls. Krievu vēsturnieks Merežkovskis raksta: "Salīdziniet divus attēlus: seno meksikāņu dievu Ketcalkoatlu, pēc acteku zīmējuma, un seno grieķu dievu Atlasu, no Neapoles Valsts muzeja. Vajag tikai tos abus uzlūkot, lai pārliecinātos, ka īstenībā te nav vis divi, bet viens pats dievs divos attēlojumos, it kā viena un tā pati seja divos spoguļos skatīta. Atlass ir nometies uz viena ceļa tāpat kā Kecalkoatls; rokas uz augšu pacēlis kā viens, tā otrs. Viens paceltajās rokās tura zvaigžņotās debesis; arī uz otra rokām balstās kaut kas neredzams, zīmējumā vairs neietilpstošs, kas liekās būt debesu izplatījums. Visi acteki ir noskūti vai pilnīgi bez bārdām, bet Ketcalkoatls - tāds pats bārdains kā Atlass.
Grieķi nekā nezināja par Ketcalkoatlu un tāpat meksikāņi - par Atlasu. Vieni otriem bija tikpat sveši kā divu planētu iedzīvotāji. Bet dievs viņiem tik līdzīgs, it kā vienas un tās pašas personas divi portreti. Quetzalco-Atl - Atl-as: abu vārdu kopējā sakne, bet līdz ar to arī Atlantīdas nosaukuma sakne. Tlaô grieķu valodā nozīmē - "ciešu"; par atl senmeksikāņu valodā sauca "ūdeni." Ūdenī un ciešanās ir meklējamas cilvēces atmiņas par Atlantīdu.
Saistība ar Atlantīdu. Čarlzs Berlics savā grāmatā par Atlantīdu izsaka domu, ka milzis Atlants, kurš uz saviem pleciem tur debesjumu, ir Atlantīdas civilizācijas spēka un varenības simbols.
Par Atlanta saistību ar Atlantīdu varētu liecināt sekojošie punkti:
1. Atlantijas okeāna nosaukums, kas cēlies no titāna Atlanta, kurš turēja debesis, varētu būt atmiņu par bojāgājušo pirmsplūdu civilizāciju tāla atbalss. Vārds Atlantis grieķu valodā nozīmējot „Atlanta meita.” Arī Jānis Kārkliņš 1939.gadā iznākušajā grāmatā „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme” raksta, ka mīts par Atlantu varēja izaugt tikai no atlantu vispasaules hegemonijas un politiskās varenības.
2. Mīts par Plejādēm. Grieķu mīts par Plejādēm ir ietekmējis visus autorus, kuri rakstījuši par Atlantīdu. Saskaņā ar grieķu mitoloģiju Plejādes bija Atlanta meitas. Plejādes bija septiņas: Alkiona, Merope, Kelaino, Elektra, Sterope, Taigete un Maja. Sicīlijas Diodors zina stāstīt, ka Plejādes gulēja ar visiem slavenākajiem varoņiem un dieviem, un dzemdināja brašus dēlus, kuri kļuva par lielas daļas cilvēku cilts senčiem. Cits autors Apolodors (2.gs.pmē.) stāsta, ka Poseidons ņēmis par sievu Kelaino, kura viņam dzemdējusi dēlu, kuru Poseidons nometināja svētlaimīgo salā. Franču autors Edgars Dake uzskata, ka Plejādes ir alegorija nogrimušai Atlasa kalnu grēdai, kas ir Marokas Atlasa kalnu sistēmas turpinājums.
3. Vēstures tēvs Hērodots (V gs.pmē.) raksta par atlantu cilti: „Tie apdzīvo kalnu, kuru sauc par Atlasu un no šā kalna cēlies viņu vārds.” Kur atradās Hērodota minētais Atlasa kalns, un kur dzīvojuši atlanti? Uz šo jautājumu atbildēt nemaz nav tik viegli kā pirmajā mirklī liekas. Jo antīkajā pasaulē bija zināmi vairāki Atlasa kalni, kuri atradās Peloponesā, Sicīlijā, Troādā, Abesīnijā. Hērodota pieminētais Atlasa kalns atradās kaut kur Lībijā (Āfrikā). Par Atlantīdu gan Hērodots nemin ne pušplēsta vārda, kaut gan Hērodota aprakstītie atlanti un ataranti lasītājiem asociējās ar Atlantīdu. Vēlāk pēc Hērodota par Atlasu sauca kalnus Marokā, ko berberi dēvē par Derenu. Arī Sicīlijas Diodors raksta, ka Atlanta zemē Okeāna krastā pacēlies kalns, kas nosaukts viņa vārdā. Varbūt Atlasa/Atlanta kalna prototips atradies Atlantīdā un tradīcijā piešķirt jaunatklātai virsotnei Atlasa vārdu zināmā mērā atbalsojas atmiņas par Atlantīdu.
Helēna Blavatska (1831.-1891.g.) (kādam Blavatskas citēšana var nepatikt, bet nenoliedzami viņa bija erudīta sieviete) darbā „Slepenā doktrīna” par Atlantu raksta sekojošo (citētais fragments ņemts no Jāņa Kārkliņa grāmatas. Andris nav lasījis Slepeno doktrīnu): „Mīts par Atlasu ir ļoti saprotama alegorija. Atlass ir senie kontinenti - Lemūrija un Atlantīda - apvienoti un personificēti vienā simbolā. Dzejnieki Atlasam, tāpat kā Prometejam, piešķir augstāko gudrību un universālu nozīmi, turklāt vēl vispamatīgāko okeāna dziļumu pārzināšanu. Abas šīs zemes daļas, pēc ezotēriskās zinātnes pārliecības, apdzīvoja cilvēku rases, kuras norādījumus saņēma no dievišķiem Mācītājiem, un abas tās tagad, dziļi dzelmē iegremdētas, snauž ūdeņu tumsā un gaida laiku, kad atkal varēs pacelties saules gaismā. Atlass ir okeāna nimfas dēls un viņa meita Kalipso - ūdeņu dzelme.
Atlantīdu aprija okeāna ūdeņi, kuru dzelmē viņas iemītnieki dus mūža miegu. Odisejā Atlasu tēlo kā sargātāju un milzīgu stabu turētāju starp zemi un debesi. Tā kā Lemūrija, ko iznīcināja apakšzemes uguns, un Atlantīda, ko pārklāja ūdeņi, abas nogrima okeāna dziļumos, tad teikts, ka Atlass bijis spiests atstāt virszemi un pievienoties savam brālim Japetam Tartaras dziļumos.
Kā gan Atlass var turēt vienā laikā vairākus milzu stabus, kuri atrodas dažādās tālās vietās? Ja Atlass būtu persona, tad, saprotams, atbildi te tiešām grūti nāktos atrast. Bet viņš ir tā Rietumu kontinenta personificējums, kas reizē tur debesis un zemi; milža kājas balstās uz zemes, bet viņa varenie pleci (kalnu virsotnes) paceļas līdz debesu velvei. Tā turētāja apzīmējums kļūst mums viegli saprotams. Hērodots vēsta, ka Libījas (Āfrikas) iedzīvotāji Atlasa kalna virsotni saukuši par „Debesu stabu,” bet Atlass un Tenerifs (Kanāriju salās) tagad ir tikai divi punduri, ja tos salīdzinām ar Atlantīdas un Lemūrijas laikiem, kad tie bija divkārt un pat trīskārt augstāki.”
Tā, lūk!
Sengrieķu astronoms Eidokss no Knidas izgudroja debesu sfēras modeli, kurš kā Atlasa statujas daļa bijis uzstādīts Romā. Uz sfēras bijušas attēlotas Zodiaka zīmes.
Nospiedums kultūrā.
Atlantijas okeāna nosaukums, tas nācis caur grimušās zemes Atlantīdas nosaukumu.
Atlasa kalni - antīkajā pasaulē bija zināmi vairāki Atlasa kalni, kuri atradās Peloponēsā, Sicīlijā, Troādā, Abesīnijā. Hērodota pieminētais Atlasa kalns atradās kaut kur Lībijā (Āfrikā). Mūsdienās ir zināmi Atlasa kalni Marokā un ASV.
Saturna 15.pavadonis. 1980.gadā NASA Reaktīvas kustības laboratorijas (Jet Propulsion Laboratory, Kalifornija, ASV) zinātnieki paziņoja, ka atklāts 15.Saturna pavadonis – Atlass. Savu oficiālo vārdu par godu sengrieķu mitoloģijas titānam Atlasam tas gan ieguva vēlāk, 1983.gadā. Šāds nosaukums mēnesim izvēlēts, jo, skatoties uz tā attēlu, šķita, ka "tas turēja Saturna gredzenus uz pleciem, gluži kā titāns Atlass turēja debesis virs Zemes."
Karšu grāmatas - atlanti. 1585.gadā savas kartes kopējā grāmatā izdeva holandiešu kartogrāfs Merkators, izdevumu nosaucot par "Atlantis." Kopš tā laika visus karšu kopojumus sauc par atlantiem.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
Titāni.
