Altunha
„Grāvis, kas pildīts ar ūdeni” (maiju val.).
Atrašanās vieta. Meksika, Kampečes pavalsts DA.
Vēsture. Keramikas datējumi parādīja, ka pilsēta celta preklasiskā perioda vēlīnajā fāzē. Tādējādi neattaisnojās versija par Bekānas saistību ar Totivakānas ekspansiju.
Atklāšana un izpēte. Pilsētu atklāja 1934.gadā K.Ruperts un Dž.Denisons, kas pētīja šo apgabalu. Visai neparasts bija fakts, ka pētnieki uzgāja ar ūdeni pildītu aizsarggrāvi. Šis atradums lika apšaubīt līdz šim valdošo uzskatu, ka maiju vēstures Klasiskais periods ir bijis mierpilns. Atradums izraisīja plašus strīdus un sākumā pat uzskatīja, ka pētnieki par aizsarggrāvi noturējuši tranšejas, no kurām ņemti būvniecības materiāli.
Lai to noteiktu, 1969.-1972.gados uz Bekanu tika nosūtīta ASV Valsts ģeogrāfiskās biedrības, Tuleinas un Minesotas universitāšu apvienotā ekspedīcija D.Villisa Endrjūsa IV un R.E.V.Adamsa vadībā. Ekspedīcija noskaidroja, ka aizsarggrāvis ir pavisam īsts ar platumu 16 m un dziļumu – vairāk kā 5 m. Grāvja sienas bija vertikālas.Vēl lielākai drošībai no izraktās zemes un akmeņiem grāvja malā tika izveidots vēl 5 m augsts uzbērums. Uzbēruma puse, kas bija vērsta pret aizsarggrāvi, bija pavisam stāva. Tātad kopējā stāvā aizsargsiena bija vairāk kā 11 m augstumā.
Iespējams, ka uzbēruma virsotnē atradās no baļķiem veidota palisāde. Aizsarggrāvis bija sauss (par spīti pilsētai dotajam nosaukumam). Otru aizsardzības līniju veidoja celtņu stāvās sienas uzreiz aiz uzbēruma. Grāvim pāri miera laikos veda 7 šauras pārejas, kuras briesmu gadījumā varēja viegli aizbarikadēt.
Grāvja kopgarums – 1890 m, tā gali beidzās necaurejamos džungļos. Pilsēta bija pavisam grūti pieejama. Pētnieki izskaitļoja, ka grāvja rakšanā tika izņemti ap 118 000 kubm zemes un akmeņu. Tādu darbu varēja veikt 10 000 strādnieku 35 dienu laikā.
Bekānas aizsargbūves varenībā pārspēja Tulumas un Mijapānas (vispārēji atzītus postkalasiskā perioda cietokšņi) veidojumus. Mazāki ir arī Tikalas, Čakčobas u.c. vēlīnā klasiskā perioda pilsētu nocietinājumi.
Objekti.
Piramīda P8. 1970.gadā kanādiešu arheologs D.Pendergasts piramīdas centrā uzgāja vīrieša apbedījumu, kas bija pilns ar teotivakāniešu izstrādājumiem - zaļā obsidiāna statuetēm un keramiku. Datējums noteikts kā mūsu ēras 2.gs. – Teotivakānas Mikkoatli periods. Tādējādi šeit, maiju zemju perifērijā, Teotivakānas ietekme konstatēta 2,5-3 gadsimtus ātrāk nekā maiju civilizācijas centrā – Petenā.
Arhitektūra. Atradās uz klints un bija apjozta ar aizsarggrāvi.
Čikanna.
Atrašanās vieta. Tikai 2,5 km attālumā no Bekānas. Netālu ir vēl dažas drupu grupas, tā ka tagad grūti noteikt, vai tikai viss kopā nav uzskatāms par vienotu Bekānas kompleksu.
Atklāšana un izpēte. 1969.-1972.gados uz Bekanu tika nosūtīta ASV Valsts ģeogrāfiskās biedrības, Tuleinas un Minesotas universitāšu apvienotā ekspedīcija D.Villisa Endrjūsa IV un R.E.V.Adamsa vadībā.
Kopumā pilsēta attiecas uz vēlīno klasisko periodu, lai gan ir ēkas arī no agrīnā Klasiskā perioda laika.
Atradumi.
Keramika. Šā rajona keramikas atlieku izpēte parādīja, ka zemes bijušas apdzīvotas apmēram kopš 300.g.pmē. un līdz XIII vai pat XIV gs.
Tika noteikti 8 atsevišķi keramikas kompleksi, no kuriem vecākie ir tradicionāli Petenā.
Sebukanas kompleksā (400.-550.gg.) jaušama Teotivakānas ietekme.
Pēc tam sekoja iedzīvotāju skaita samazināšanās periods, kas turpinājās līdz pat 650.g. Pēc tam iedzīvotāju skaits atkal palielinājies. Uzplaukums turpinājies līdz 11.gs. Pēc tam iestājies galīgs panīkums, kurā uzietas tikai nedaudzas Maijapānas tipa pīpes, kas liecina, ka teritoriju epizodiski apdzīvojušas nelielas lauksaimnieciskas grupas.
Saites.
Maiju kultūras centri.
