Almohādu dinastija (1121.-1296.g.)
Šīs dinastijas nosaukums ceļas no arābu vārda al muvahhiddun – „Dievišķās vienības sargātāji.” Tas tamdēļ, ka almohādu dinastijas dibinātājs Ibn Tumarts daudz gadus pavadījis Tuvajos Austrumos un tur iepazinies ar Al Hazali „atdzimšanas” islāma mācību, precīzāk – ar tā „Allāha vienības” postulātu.
Almohādu sākums nāk no Marokas kalnainajiem tuksnešiem, tāpat kā almoravīdiem. Te viņi nodibināja savu ribatu, kurā attīrīja islāmu no uzslānojumiem. Tomēr, atšķirībā no almoravīdiem, Ibn Tumarts bija pazīstams ar sūfismu un izplatīja patiesi garīgu mācību. Tieši šis apstāklis arī padarīja almohādus par patiesi nozīmīgu spēku.
Tomēr, kad almohādi pakļāva Andalūziju, viņu vara izrādījās nedroša. Urbanizētie Andalūzijas musulmaņi nevēlējās pieņemt stingro almohādu islāmu, almohādu valdošā elite iestiga iekšdinastiskajās ķildās. Kaut cik apvienoties almohādi spēja tikai kristiešu uzbrukuma draudos.
Muhameds ibn Tumarts (1121.-1130.g.).
Ibn Tumarts daudz gadus pavadījis Tuvajos Austrumos un tur iepazinies ar Al Hazali „atdzimšanas” islāma mācību, precīzāk – ar tā „Allāha vienības” postulātu. Tomēr, atšķirībā no almoravīdiem, Ibn Tumarts bija pazīstams ar sūfismu un izplatīja patiesi garīgu mācību.
1118.gadā berberu cilts vadoņa dēls Muhameds ibn Tumarts mēģināja veikt apvērsumu un gāzt no troņa Marokas almoravīdus. Apvērsums neizdevās un viņš bija spiests atkāpties Atlasa kalnos, kur stājās sakaros ar kareivīgo Almohādu grupējumu.
1121.gadā Ibn Tumarts tika pasludināts par mahdi („viedo”) un pasludināja džihādu ne tikai pret neticīgajiem, bet arī pret paklīdušajiem musulmaņiem. Viņš nodibināja neatkarīgu valsti Marokas dienvidos.
1125.gadā viņš savu ietekmi lielākajā daļā Marokas.
Nomira 1130.gadā.
Abdalmumins (1130.-?).
Almoravīdu varas sabrukums noveda pie sacelšanās Kordovā 1144.gadā, kad Al Muridana sektas vadītājs Ibn Kazī aicināja Alharvā ierasties Almohādus no Magribas un nodibināt kārtību.
1146.gadā Almohādi ieņēma Fesu Magribā, kuras garnizons ilgāku laiku bija pretojies. Iegājis Spānijā, almohīdu korpuss palīdzēja Ibn Kaznī ieņemt Sevilju.
1151.gadā, iespējams, tieši ar almohādu gādību Silvesē tika nogalināts Ibn Kazī.
1154.gadā almohādi ieņēma Granādu.
1157.gadā almohādi ieņēma Almeriju.
1159.gadā almohādi sāka nocietinātas pilsētas būvi pie Gibraltāra. Tā kļuva par placdarmu galīgai Andalūzijas iekarošanai.
Abu Jusufs I (~1173.g.).
1173.gadā almohādi ar Jusufu I priekšgalā pabeidza Andalūzijas pakļaušanu un sāka niknus uzbrukumus Spānijas kristiešu valstīm.
Abu Jusufs I sāka vajāšanas kampaņu pret neortodoksālajiem Andalūzijas islāma zinātniekiem. To skaitā bija arī Ibn Rušds, ko apvainoja piederībā failasūfiem.
1191.gadā almohādi atkaroja portugāļiem Alkaser du Salu, pēc kā pāvests Celestīns III par krusta karu zonu pasludināja visu Pireneju pussalu.
1195.gadā almohādi pilnībā sagrāva Kastīlijas karaļa Alfonsa VIII karaspēku pie Alarkosas.
1196.gadā almohādi jau siroja pa kristiešu teritorijām ap Madridi.
1203.gadā almohādi iekaroja Baleāru salas (Ibisu, Maljorku un Menorku), kas bija pēdējais almoravīdu atbalsta punkts.
1212.gadā kristiešu valstiņu koalīcija, kuru vadīja Kastīlijas karalis Alfonso VIII, sakāva Andalūzijas almohādu kalifāta armiju pie Las Navasas de Tolosas. Šī uzvara ievada musulmaņu varas norietu Spānijā.
1213.gadā almohādu vara cieta no Banu Merlinas cilts sacelšanās Magribā.
1217.gadā almohādu musulmaņi tika sagrauti no portugāļiem kaujā pie Alkasēras du Salas.
Jusufs II (?-1124.g.).
Traģiski gājis bojā 1124.gadā.
Pēc Jusufa II traģiskās nāves 1224.gadā Marakešā izvērtās Magribas un Andalūzijas troņa pārmantošanas krīze.
1229.gadā Aragonas karalis Haime (Žaume) I almohādiem atkaroja Baleāru salas.
1236.gada 26.jūnijā Andalūzijas galvenā pilsēta Kordova pavisam nonāca kristiešu rokās Kastīlijas un Leonas karaļa Ferdinanda III karaspēka uzbrukuma rezultātā.
Almohādu varas norietā 1237.gadā Muhameds ibn Jusufs ibn Nasīrs nodibināja neatkarīgu emirātu Granādā, kas pastāvēja līdz pat 1492.gadam.
1248.gadā Leonas un Kastīlijas karaļa Ferdinanda III spēka priekšā krita Sevilja pēc trīs gadu aplenkuma. Lai gan kristiešu un arābu cīņas Pireneju pussalā turpinājās vēl 10 gadu, Seviljas krišana bija zīme ne tikai almohādu, bet arī musulmaņu valdīšanas beigām Spānijā.
1296.gadā marinīdi sagrāba Marakešu un Fesu Marokā, ar to pienāca almohādu valdīšanas beigas arī Ziemeļāfrikā.
