Abstrakcionisms
Abstraktā māksla, bezpriekšmetiskā māksla, nonfiguratīvā māksla.
Formālistisks mākslas virziens, kas reālu priekšmetisku formu attēlojuma vietā liek abstraktus elementus: krāsu laukumus, līnijas, apjomus.
Radies XX gs. sākumā kā anarhistisks izaicinājums pastāvošās sabiedrības mākslai. Izplatījies galvenokārt Rietumu pasaulē, paužot galēju individuālismu un subjektīvismu.
Abstrakcionisma metodes pamatprincipus 1910.-1913.g. izstrādājis krievu gleznotājs V.Kandinskis.
Glezniecībā abstrakcionismam ir 3 novirzieni:
- abstraktais impresionisms, kam pamatā brīvas formas krāsu triepieni (V.Kandinskis);
- ģeometriskais abstrakcionisms (tam pamatā ir ģeometriskas formas) un tā paveidi - neoplasticisms (P.Mondrians Nīderlandē), supremātisms (K.Maļevičs Krievijā), lučisms (M.Larionovs Krievijā), orfejisms (R.Delonē, F.Pikabija, F.Kupka Francijā);
- abstraktais ekspresionisms jeb tašisms. Šis novirziens sācies 40. un 50.gados ASV (F.Klains, Dž.Poloks, M.Tobijs), izplatījies arī Eiropā (A.Manesjē, P.Sulāžs Francijā, K.Apels Nīdrlandē, A.Bazaldella Itālijā).
Tā pārstāvji daiļradi uzskata par zemapziņas impulsu automātisku izpausmi haotiskos dīvainas faktūras krāsu triepumos. Tēlniecībā abstrakcionisms izpaužas abstraktu apjomu veidojumos (A.Arhipenko, K.Brinkuši Francijā), paradoksālās kompozīcijās un konstrukcijās (E.Čiljida Spānijā, S.Liptons un A.Kolders ASV).
Pēc II Pasaules kara abstrakcionisms kļuva par privileģētu virzienu daudzās Rietumu valstīs, attīstījās arī sociālistiskajās valstīs (Polijā, Dienvidslāvijā, Čehoslovākijā). 60.gados, rodoties dažādām jaunām strāvām (opārts, popārts u.c.) pamazām zaudēja dominējošā mākslas virziena pozīcijas.
