Frīdrihs Augusts I (1694.-1733.g.); Augusts II Stiprais (1697.-1709.g. un ???-1733.g.)
August II Mocny un Friedrich August I.
Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts I no 1694. līdz 1733.gadam un Polijas karalis Augusts II Stiprais divas reizes: no 1697. līdz 1706.gadam un no ??? līdz 1733.gadam.
Radniecība. Brālis - Jānis Georgs IV, iepriekšējais Saksijas kūrfirsts.
No daudzām metresēm viņš atstāja daudz ārlaulības bērnu, viņu starpā arī Sakšu Moricu (Moricsala?).
Dzīvesgājums. Dzimis 1670.gadā.
Pēc brāļa Jāņa Georga IV nāves 1694.gadā mantojis Saksijas troni.
1697.gadā ievēlēts par Polijas karali.
Darbība Lielajā ziemeļu karā (1699.-1721.g.). Sabiedrībā ar Krieviju un Dāniju, Saksija un Polija veda karadarbību pret Zviedriju ar karali Kārli XII priekšgalā.
Ziemeļu kara laikā muižnieks Patkuls Vidzemes muižniecības vārdā 1699.gadā noslēdza līgumu ar Polijas-Lietuvas karali Augustu II Stipro (viņš bija arī Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Augusts I). Līgums bija sevišķi izdevīgs muižniekiem, tas paredzēja Livonijas hercogistes radīšanu, kas būtu neatkarīga no Polijas-Lietuvas. Hercogistes lēņa kungs būtu Saksijas kūrfirsts, un bruņniecībai tiktu garantētas plašas privilēģijas, bet tās pienākumi bija minimāli. Krievija savukārt saņemtu Ingriju un Karēliju. Sarunas par šo trijkāršo aliansi notika dziļā slepenībā.
Kauja Spilves pļavās (1701.g.). 1701.gada pavasarī Kārlis XII savāca 23 000 vīru un virzījās uz Rīgu, ko atkal bija aplenkuši Augusta II Stiprā spēki. Ar novada latviešu zvejnieku palīdzību izdevās sadabūt ap 200 laivu un plostu, kuros zviedru armija forsēja Daugavu. Kauja notika Spilves pļavās. Pretinieks nespēja apturēt zviedru ofensīvu, un tam vajadzēja bēgt. Kārlis XII vajāja sakšus vēl Kurzemē, kur zviedri pārlaida ziemu. Kurzemē viņš arī pieņēma lēmumu tūlīt neuzbrukt Krievijai, bet sākumā vērsties pret Poliju-Lietuvu. Kārļa plānos vispirms bija gāzt Augustu II Stipro, un pēc tam ar poļiem kā sabiedrotajiem uzbrukt Krievijai.
Kārlis XII sakauj Augustu II Stipro un gāž no Polijas-Lietuvas troņa. Karš pret Poliju ievilkās. Kārlis XII bija sakāvis un piespiedis izstāties no kara Dāniju, tad sagrāva krievu armiju pie Narvas un nu varēja pievērsties Polijas jautājumam - vairākas reizes sakāva Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā, kas vienlaicīgi bija arī Polijas karalis, armiju. Sakšu stāvoklis bija tik vājš, ka Pēteris I nosūtīja Augustam II Stiprajam palīgā krievu karaspēku. Tas ļāva sakšiem vēl kādu laiku pretoties zviedriem.
1704.gadā Kārļa XII karaspēks ieņēma Varšavu. Zviedru spiediena rezultātā par Polijas karali tika izvēlēts Staņislavs Leščinskis un Augusts II Stiptrais tādejādi Polijas-Lietuvas troni zaudēja. Tomēr Saksijas kūrfirstu vēl joprojām atbalstīja daļa poļu šļahtas un cīņa par varu turpinājās.
Altranštetas miera līgums (1706.g.). Zviedru ielaušanās Saksijā piespieda Frīdrihu Augustu I (nu jau kā Saksijas kūrfirstu) 1706.gadā slēgt mieru ar zviedriem Saksijas ciemā Altranštetā (Altranstādt) 1706.gada 24.septembrī. Kūrfirsts tobrīd bija Krievijas impērijas sabiedrotais un tobrīd vienīgais, kas pirms 6 gadiem bija uzsācis karu pret Zviedriju. Saskaņā ar noslēgto mieru sakšiem bija pienākums izdot zviedriem visus krievus, kas atradās Saksijā, atteikties no Polijas-Lietuvas troņa, nodot zviedriem cietokšņus Polijā, kas vēl atradās sakšu kontrolē. Tāpat sakšiem bija jāpiekrīt zviedru garnizonu izvietošanai savos valdījumos. No savas puses Kārlis XII uzņēmās aizsargāt Saksiju pret krievu karaspēku. Pēc būtības šis miera līgums atraisīja rokas Zviedrijas karalim un deva tam iespēju sākt pilnvērtīgu karagājienu pret Krieviju.
Augusts II Stiprais miera līgumu ar zviedriem noslēdza slepus no Pētera I un vēl kādu laiku veda divkosīgu politisko spēli. Vēl mēnesi (oktobrī?) pēc miera noslēgšanas sakši palīdzēja krievu karaspēkam sakaut zviedrus kaujā pie Kališas. To uzzinājis, Kārlis XII pavēlēja publiskot miera līguma nosacījumus un piedraudēja Augustam II atņemt visus viņa īpašumus.
Pēc zviedru sakāves pie Poltavas 1709.gadā, Augusts II atkal sāka uzstāties kā Polijas-Lietuvas karalis un atjaunoja karadarbību pret zviedriem. Viņš paziņoja noslēgtā miera līgumu par spēkā neesošu un noslēdza jaunu savuienību ar Pēteri I, kas palīdzēja viņam atjaunoties Polijas-Lietuvas tronī. 1713.gadā viņš ar krievu palīdzību ieņēma Štetīnu.
Pēteris I piemāna Augustu ar Livoniju. Tomēr Pētera I politika Vidzemē un Igaunijā radīja viņā aizdomas par krievu nākotnes plāniem. Lai maldinātu Augustu II, Pēteris I vienmēr no jauna apgalvoja, ka alianses līgums tiks izpildīts un Livoniju atdos poļiem. Bet patiesībā krievi tur bija ieradušies uz palikšanu. 1710.gada rudenī – pirms vēl bija beidzies karš ar Zviedriju – Vidzemes pievienošana Krievijai bija jau noticis fakts. Augusts II jutās piekrāpts, bet Pēteris I atsaucās uz „Vidzemes muižniecības brīvo gribu.”
Pēc Stokholmas pamiera 1719.gadā zviedri atkal atzina Frīdrihu Augustu I arī par Polijas karali.
Augusts II Stiprais mira 1733.gadā, un pēc viņa nāves izcēlās Polijas Mantojuma karš (1733.-1934.g.).
Saites.
Polijas karaļi (~962.-1795.g.).
