Vecticībnieki
Austrumu pareizticīgās baznīcas atzars, kas atšķēlās no Krievu pareizticīgās baznīcas pēc patriarha Nikona uzsāktās reformas XVII gs. vidū.
Vecticībniekiem arī ir vairāki novirzieni – priesterības un bezpriesterības (lūgšanas un reliģiskos rituālus vada draudzes locekļi vai garīgie tēvi) virzieni.
Atšķirībā no pareizticīgajiem vecticībnieki saskaņā ar seno tradīciju joprojām pārkrustās ar diviem pirkstiem (nevis ar trim), atzīst vienīgi senās svētbildes, liturģiskās grāmatas un rituālus. Atteicās skūt bārdas un nogriezt krekliem piedurknes.
Vēsture. Vecticībniecība parādijās kā ideoloģizēta cīņas forma sabiedrības sociālo pretrunu apstākļos - tās bija saasinājušās sakarā ar dzimtbūtniecības jūga pastiprināšanos. Ķeizara Alekseja Romanova valdīšanas laikā tika izdota vesela virkne jaunu likumu, kas pastiprināja dzimtbūšanu, tika noteikta jauna kārtība valsts klaušu un karadienesta pildīšanā, noteikta galvas nauda utt. Jaunie likumi sacēla neapmierinātību dažādos sabiedrības slāņos, un cīņa pret jaunievedumiem izpaudās kā reliģiska cīņa par vecajām ceremonijām sadzīvē un baznīcā.
Nikona reformas. Šķelšanās iegansts bija patriarha Nikona lēmums grozīt dažas pareizticības ceremonijas un izlabot baznīcas grāmatas pēc ta laika grieķu avotiem. Šīs pārmaiņas nebija būtiskas. Tā, piemēram, pirms Nikona reformām krievu pareizticīgie meta krustu ar 2 pirkstiem, bet viņš ieviesa krustīšanos ar trim, kā tai laikā krustījās Grieķijā. Kristus vārdu pirms tam krieviski izrunāja un rakstīja ar vienu "i" - Isus un godināja tikai krustu ar 8 galiem. Nikons pavēlēja rakstīt Jisus un godināt krustu ar 6 galiem.
XVII gs. vidū pēc slāvu pareizticīgo baznīcas reformas sākās represijas pret tiem, kuri tās nepieņēma, proti, vecticībniekiem. Kristieši, kas palika uzticīgi vecajai ticībai, bēga gan uz Sibīriju uz ziemeļiem, gan uz ārzemēm - Poliju, Prūsiju, Zviedriju, Turciju.
1653.gadā Krievijas cara Alekseja I Romanova valdīšanas laikā patriarhs Nikons uzsāka pareizticīgās baznīcas ceremoniju reformu. Liela daļa Austrumu pareizticīgās baznīcas ticīgo nepieņēma jauninājumus, kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci) – pareizticības senāko formu piekritējiem.
Protopopa Abakūma vadībā pret patriarhu uzstājās garīdznieku grupa, kas bija neapmierināta ar pārmainām baznīcas dzīve. Par vecticībnieku iedvesmotājiem no paša sākuma kļuva dzimts bajāri un tirgotāji, kas cīnījās pret visiem jauninājumiem un vēlējās ierobežot ķeizara varu. Par šīs kustības galveno spēku kļuva zemnieki, kas meklēja ceļus, kā cīnīties pret pastiprināto iesaistīšanu parādu kalpībā un pret nežēligo ekspluatāciju, kā arī trūcīgie pilsētnieki, kurus nomāca ārkārtīgās nodevas un nodokļi. Šķeltniekiem pievienojās arī tirgotāji, kas aizstāvēja savas vecās privilēģijas un bija neapmierināti ar atviewglojumiem, kādus ķeizars piešķīra ārzemju tirgotājiem.
Ar laiku lielākā daļa vecticībnieku ar jauno kārtību samierinājās, tomēr daļa ne. Par pretošanos cara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus. Glābiņu meklējot, vecticībnieki bēga uz Maskavas valsts nomalēm: uz Urāliem, uz Ziemeļu mežiem, uz Donu. Tie nonāca arī Latvijas teritorijā, kur tolaik valdīja zviedri un poļi.
Vecticībnieku vajāšana. Ar laiku lielākā daļa vecticībnieku ar jauno kārtību samierinājās, tomēr daļa ne. Par pretošanos ķeizara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus.Nikona un tā reformas pretinieki apvienojās ap protopopu Abakūmu Petrovu, kurš bija izsūtīts uz Sībīriju kopā ar ģimeni par pretestību Nikona reformām. 6 gadus laikā no 1657.-1663.gadam viņš sabija Pustozeras ostrogā pie Pečoras upes un 1663.gadā tika atgriezts Maskavā. Izsūtījumā viņš nebija mainījis savus uzskatus, tādēļ ar Baznīcas sapulces lēmumu viņu ieslodzīja zemes cietumā un 1682.gada aprīlī dzīvu sadedzināja srubā.
Tāpat izrēķinājās ar diakonu Teodoru, kuru sadedzināja srubā kopā ar Abakūmu. 1675.gadā Borovas zemes cietumā tika ieslodzīta bajāre Teodosija Morozova kopā ar māsu Eidokiju. Viņu 14 kalpi tika dzīvi sadedzināti srubā, bet pašas vēlāk tika nomērdētas badā - Eidokija 1675.gada 11.septembrī, bet Teodosija - tai paša gada 2.novembrī.
1676.gada februārī reformas piekritēji sagrāba Solovecu klosteri un nežēklīgi izrēķinājās ar te mitušajiem vecticībniekiem - nogalēti tika ap 400 cilvēkiem.
Vecticībnieku vajāšana turinājās arī vēl pēc daudziem desmitiem gadu. Tā, piemēram, 1734.gadā vecticībnieku ciems Vetkā (Baltkrievija) tika ķeizara karaspēka aplenkts, celtnes nodedzinātas, sagūstīti 300 inoki un 800 inokietes. Gūstekņus pēcāk izdalīja pa dažādiem klosteriem, kur tiem bija jāapmekē baznīcas, turēja iekaltus ķēdēs, nosūtīja smagos darbos.
Glābiņu meklējot, vecticībnieki devās daudzos virzienos, ieskaitot arī Latvijas teritoriju.
1912.gadā pazīstamais baznīcas vēsturnieks N.Kapterevs rakstīja: "1667.gada Sanāksmes krievu vecās ticības nosodījums bija, kā rāda rūpīgāka un bezkaislīgāka šīs parādības izpēte, pilnīgs pārpratums, kļūda un tādēļ tai būtu jāizraisa visas šīs lietas jauna pārskatīšana un labošana sapulcē, ar nolūku nomierināt un likvidēt gadsimtiem ilgās nesaskaņas starp vecticībniekiem un jaunvervētajiem, lai Krievu baznīca kā iepriekš būtu vienota, kāda tā bija līdz Nikona patriarhēšanai."
Apbrīnojami, bet tikai 1971.gadā krievu pareizticīgās baznīcas Vispārējā sapulce atcēla veco rituālu aizliegumu. Tostarp tika atzīta arī krusta mešana ar diviem pirkstiem. Uzstājoties sapilcē, metropolīts Nikodīms sacīja: "Daudz pūliņu no abām pusēm - jaunticībnieku un vecticībnieku - bija veltīts pagātnē tam, lai pierādītu otras puses alošanos," kā arī: "Skaidri domājošie baznīcas ļaudis abās pusēs saprata sasvstarpējo ķildu ... un nejēdzību un dziļi skuma par krievu pareizticīgo kristiešu šķelšanos." Tomēr sapulcē arī pēc 300 gadiem atradās tādi kristīgie debīliķi, kas uzskatīja, ka tagad nopelti (krieviski - podvergnuti huļe) tiek tādi krievu pareizticīgie svētie kā Rostovas Dmitrijs, Ignātijs (Brjanskas?), Teofāns Vientuļnieks, Sarovas Serafīms, Optinas Vecajie u.d.c.
1974.gadā šo Vispārējās sapulces lēmumu atbalstīja arī Krievu pareizticīgo aizrobežu baznīcas Trešais aizrobežu saiets.
2000.gada oktobrī Krievu pareizticīgo aizrobežu baznīcas koncils (sanāksme?) izdeva "Sūtījumu" vecticībniekiem. Tajā tika apstiprināts baznīcas 1974.gada lēmums, kā rī atzīta baznīcas atbildība pret savulaik vecticībnieku apmelošanu, spīdzīnāšanu un slepkavībām.
Tapis skaidrs, ka Nikona reforma izraisīja nacionālu katastrofu valstī. Tie paši vēsturnieki arī izsaka domu, ka patiesais tās cēlonis bija tā laika ķeizara Alekseja I Romānova iecere kāpt Bizantijas tronī. Ķeizars sevi uzlūkoja ka visu pareizticīgo atbrīvotājs un apvienotājs - tie lielā mērā tolaik smaka turku jūgā. Tātad, iespējams, reliģiskā reforma Aleksejam I bija pirmais posms lielās Grieķu-Krievu Austreņu impērijas tapšanā.
Cariene Katrīna I Lielā nodomāja vecticībniekus izsūtīt labi tālu – no sākuma uz Poliju, bet tad uz Sibīrijas auglīgajām zemēm aiz Baikāla.
Viņus dažādi nīdēja un represiju stiprums visvairāk pieauga XIX gs., īpaši cara Nikolaja I (1825.–1855.g.) valdīšanas laikā. Tad viņiem tika atņemtas pilsoņu tiesības un ar to faktiski nostādīti ārpus likuma. Tomēr tie spēja izdzīvot līdz pat mūsdienām.
XIX un XX gs. vecticībnieku vadoņi bija lielākie kapitālisti: Gučkovs, kas pēc Februāra revolūcijas kļuva par Pagaidu valdības kara ministru, Rjabušinskis, kas draudēja Lielinieku apvērsumu nožņaugt ar bada kaulaino roku, Rahmanovs, Sirotkins, Ščerbakovs. garīdzniekus neatzīstošo virzienu vadīja pazīstamie fabrikanti Morozovi. Saprotams, ka viņi aktīviiesaistījās cīņā pret padomju varu, cenšoties aizraut sev līdzi arī ticīgos. Vecticībnieku arhibīskaps Melentijs, tāpat kāpareizticīgo patriarhs Tihons, aizcināja uz bruņotu cīņu pret lieliniekiem. Vecticībnieku apmetnes (klosteri) ilgu laiku bija kontrrevolucionāru patvērums.
Vecticībnieki dzīvoja ļoti turīgi līdz pat lielinieku laikiem – ara ar vācu arkliem un šuva ar zingeriem. 1922.gadā plukatu režīms nonāca līdz Baikālam un vecticībniekiem nācās stipri ciest. Tarbagatajas ciemā vien līdz tam bijušas 5 baznīcas un vēl katedrāle. Tās visas tika iznīcinātas, katedrālē tika ierīkota slimnīca, no ikonām taisīja mēbeles. 216 mācītājus sadzina uz baržas un noslīcināja Jeņisejā. Ļoti daudz vecticībnieku aizbēga un izklīda pa visu pasauli.
Tomēr arī padomju laikā vecticībnieki stūrgalvīgi turpinājuši piekopt savus rituālus. Izplatīts paņēmiens bijis starp ikonām novietot Staļina bildi, tā izvairoties no „nostučīšanas.” Skolās publiski dedzināja ikonas un svētās grāmatas. Par aizliegto grāmatu glabāšanu piesprieda 8 gadus cietumā. Savas akas vecticībnieki atslēdza tikai perestroikas laikā.
Pēc PSRS sabrukuma vecticībnieki ātri nostājās uz kājām, jo bija strādīgi un nedzēra. Palīdzēja arī vecticībnieki no visas pasaules. Patreizējā Krievijas impērijas vara arī nesimpatizē vecticībniekiem, bet atbalsta oficiālo pareizticību.
Vecticībnieku struktūra. Ar laiku vecticībniecība atkarībā no dažādu grupu šķiras interesēm sadalījās divos pamatvirzienos - garīdzniekus atzīstošos un garīdzniekus neatzīstošos.
Garīdzniekus atzīstošo virzienu veidoja tā vecticībnieku daļa, kas pēc savām ekonomiskajām interesēm bija nesaraujami saistīta ar valdošo šķiru un tāpēc bija gatava ielaisties ar to kompromisā, ar savas baznīcas hierarhijas palīdzību pakļaudama ticīgo ļaužu masas valstij. XIX gs. sākumā garīdzniekus atzīstošie veidoja vairākas atsevišķas vecticībnieku baznīcas, kas būtībā vairs nebija sektas. Garīdzniekus atzīstošie sadalās vairākos virzienos un novirzienos: vienticībnieki, bēguļi - garīdzniekus atzīstošie (Lužkovas saderība, ustavščini, peremazanci u.c.), Belokriņicas hierarhija, Belovodskas hierarhija.
Vienticībnieki, saglabādami savas ceremonijas, pakļāvās vietējiem eparhijas arhierejiem. Tā bija viena no formām, kā pie lielās un vidējās buržuāzijas piederīgie vecticībnieki centās samierināties ar valdošo pareizticīgo baznīcu.
Belokriņicas hierarhija radās ka garīdzniekus atzīstošo vecticībnieku vienas daļas centienu izpaudums; viņi nevēlējās pilnīgi samierināties ar oficiālo baznīcu. Viņi atzina par savu galvu Bosnijas arhibīskapu Ambroziju, kurš par vecticībnieku organizācijas centru padarīja Belaju Kriņicu, kas atradās Austrijā. Visu šo vecticībnieku lietu pārvalde koncentrājās Rogožas kapsētas draudzē Maskavā.
Bēguļu - garīdzniekus atzīstošo draudžu dibinātāji parasti bija personas, kas slēpās no varas orgāniem (izbēguši dzimtcilvēki, rekrūši, izputināti zemnieki utt.), bet locekļi - parasti dzimtcilvēki. Šīm sektām ir savi mācītāji, bīskapi un visa baznīcas hierarhija. Dievkalpojumi notiek baznīcā un atšķiras no oficiālajām pareizticīgo ceremonijām tikai ar nenozīmīgiem sīkumiem. Šīs atšķirības, protams, nepavisam neskar reliģiskās ticības būtibu.
Vecticībnieku ceremoniāls. Garīdzniekus neatzīstošie noraidīja baznīcas hierarhiju un dievkalpojumus. No dievkalpojuma viņi izslēdza visus sakramentus, kuru pildīšanai vajadzīgs garīdznieks. Mācītāja vietā viņam bija "likumnieki" un "grāmatnieki." Pirms Oktobra apvērsuma garīdzniekus neatzīstošie iedalījās daudzos novirzienos un saderībās atkarībā no attieksmes pret ķeizaru, sinodi un baznīcu, atkarībā no savām reliģiskajām ceremonijām. Garīdzniekus neatzīstošo vidū bija novirzieni, kas neatina nekādu valsts varu, jo uzskatīja to par antikrista varu ("bēguļi").
Vecticībnieki vēl joprojām aicina dzīvot, "kā tēvu tēvi dzīvojuši." Pat gadus viņi skaita no t.s. "pasaules radīšanas." Neizvirzot nekādus politiskus mērķus, vecticībnieki tagad cenšas tikai norobežot savu sektu locekļus no dzīves ietekmes. Viņi sīksti turas pie senatnes vecajām paražām, bieži vien atzīdami par "patiesi kristīgām" vizmežonīgākās zemnieku džives paražas, tikumus un tradīcijas. Vecticībnieku sektu vadītāji aizliedza savai draudzei apmeklēt teātrus, mācīties, lasīt avīzes un grāmatas, skatīties kinofilmas. Viņi aizliedza arī skūt bārdu, valkāt moderna piegriezuma drēbes, dzert tēju un kafiju utt. Dažu vecticībnieku fanātisms nonāk tik tālu, ka viņi neēd no trauka, kam pieskāries citas ticības cilvēks. Katrs svešinieks, ticīgais vai neticīgais, viņu acīs ir "nešķīstenis."
Atšķirībā no visām citām sektām vecticībnieki nenodarbojas ar aktīvu savas mācības propagandu. Tāpēc viņu sektas pieaugumu lielākoties veido tikai vecticībnieku ģimenes locekļi. Tas ierobežo vecticībnieku sektu izplatīšanās iespējas.
Šodien. Patlaban pasaulē ir ap 3 miljoniem vecticībnieku.
Daudz vecticībnieku kolonijas pasaulē – visvairāk Krievijā – 270 000, Rumānijā – 90 000, Baltkrievijā, Ukrainā, Lietuvā – 27 000, Aļaskā – 25 000, Austrālijā – 10 000, Latvijā – 7 000, Igaunijā, Polijā, Čīlē, Argentīnā, Ķīnā, Vācijā.
Lielākā vecticībnieku kopiena Krievijas impērijā atrodas okupētajā Burjatijā – te to ir ap 270 000 cilvēku. Te viņus dēvē par „ģimeniskajiem” (семейные), jo ir ļoti lielas ģimenes un tās cieši turas kopā. Burjatijā vecticībnieku ciemi ir viens aiz otra (Tarbagataja u.c.).
Vecticībnieku skanīgos dziedājumus pasaules nemateriālā mantojuma sarakstā iekļāvusi UNESCO organizācija.
Vecticībnieki Latvijā. Pirmā vecticībnieku kopiena Latgalē radās 1659.gadā.
1667.gadā ieceļoja tikai daži tūkstoši vecticībnieku no Krievijas, tie arī praktiski bija pirmie krievi Latvijas teritorijā.
Pirmais vecticībnieku dievnams Latvijā celts 1676.gadā Liginišķu ciemā netālu no Daugavpils. Vecticībnieku iesakņošanos šeit veicināja šejienes reliģiskā iecietība un pašu vecticībnieku labie tikumi. Ar laiku vecticībnieki tika pie ievērojamas turības.
Rīgā 1760.gadā tika uzcelts koka šķūnis Daugavas krastā ko nodēvēja par Maskavas lūgšanu namu. Tagad tas atrodas Mazajā Krasta ielā 73 un tiek saukts par Sv.Marijas aizmigšanas baznīcu. XIX gs. pirmajā pusē to nosauca Jelgavas tirgotāja un vecticībnieku sponsora Alekseja Grebenščikova vārdā.
Taču XIIX gs. sākumā Ziemeļu karā uzvarēja Krievija un Baltija tika pievienota Krievijas impērijai. Atkal vecticībniekus piemeklēja grūti laiki. Viņus dažādi nīdēja un represiju stiprums visvairāk pieauga XIX gs., īpaši cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Tad viņiem tika atņemtas pilsoņu tiesības un ar to faktiski nostādīti ārpus likuma. Tomēr tie spēja izdzīvot līdz pat mūsdienām.
Pirmās Latvijas republikas laikā to bija 5,5%. Šo grupu veidoja tā sauktie krievu „vecticībnieki,” kuri izolējās no apkārtnes, precējās tikai grupas ietvaros un ignorēja visu, kam nebija sakara ar viņu reliģiju. Tie bija pārcēlušies uz Latviju jau XIIX gs. un 1935.gadā to bija 107 200 cilvēku (tas ir vairāk nekā puse no visiem Latvijā dzīvojošajiem krieviem!).
Latvijas Republikas laikā vecticībnieki bija pavisam lojāli Latvijas valstij. Tie prata un lietoja latviešu valodu, bērni mācījās latviešu skolās, bija ļoti noskaņoti pret komunistu režīmu Krievijā (vairāk nekā paši latvieši). Daži no tiem pat esot bijuši aizsargos. Daļa (daži) vecticībnieki Pirmā pasaules kara laikā bija aizbēguši uz Krieviju, bet atgriezās, jo tur tiem nepatika. Jāpiezīmē gan, ka šodien pamatā vecticībniekos valda visai līdzīgas proimperiālistiskas noskaņas, tāpat kā pārējā iepludināto padomju kolonistu daļā.
Tiek uzskatīts, ka patlaban Latvijā esot ap 70 000 kristītu vecticībnieku (55 000 2017.g.), un tie te ir jau 300 gadu. Viņu reliktā kultūra ir daļa no Latvijas bagātības. Vairākums no tiem piederīgi Latvijas Pomoras vecticībnieku baznīcai - 39 vecticībnieku draudzes apvienojušās Pomoras baznīcas novirzienā. Pirms II Pasaules kara Latvijā bija 87 vecticībnieku draudzes, un vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju uzskatīja sevi par vecticībniekiem.
Vecticībnieki Lietuvā. Vecticībnieki Lietuvā atrodas nu jau 300 gadu, kad iekārtoja pirmo vecticībnieku lūgšanu namu Roķišķu rajonā. Uz Lietuvu tie atbēga no vajāšanām XVII gs. beigās. Pašlaik Lietuvā ir aptuveni 27 000 vecticībnieku, kas apvienoti apmēram 60 kopienās, kuras izveidojušās galvenokārt lielajās pilsētās. Skaitliski tā ir trešā lielākā reliģiskā kopiena Lietuvā.
Igaunijas vecticībnieki.
Vēsture. Pirmie vecticībnieki uz Peipusa ezera rietumu krastu pārcēlās XVII gs.beigās, vairīdamies no baznīcas modernizācijas Krievijā. Vēlākos gados, pieaugot staroveru vajāšanai, arī bēgļu skaits šeit pieauga.
Tās ir četras sādžas – Kolkja, Varnja, Nina un Kasepā, pašā Peipusa milzu ezera krastā. Bez tām ir vēl vecticībnieki Mustves un Kallastes mazpilsētiņās. Pirisāri salā arī dzīvo ap 100 cilvēkiem. Veckrieviska vide ar koka baznīciņām, spilgti krāsotām mājelēm un sīpolu virtenēm pie vārtu stabiem. Visi ciemi ir viena taisna iela, abās ielas pusēs cieši sabūvētas koka un dažas akmens mājas. Visur esot bezvadu interneta zonas.
Kallastē ir sīpolu jarmarka – lielu apmēru. Te tikai 15 % iedzīvotāju ir igauņi.
Vietējie audzē sīpolus augstu veidotās dobēs. Tie ir kvalitatīvi.
Agrāk esot bijušas redzamas melnā tērptas sievietes un bārdaini vīri, bet tagad tas esot retums. Dievnami gan svētdienu rītos esot pilni. Kristību un bēru rituāli norisot diezgan autentiski. Ciemos pārsvarā ir mazas koka baznīciņas. Vienīgā akmens baznīca ir Ninā. Parsti tās ir slēgtas. Īstu batjušku arī vairs neesot, tādēļ ceremonijas vada kāds no sava vidus izraudzīts mužčina. Vecticībnieki panākuši, ka viņu ciemos sākumklasēs reizi nedēļā tiek mācītas senču reliģiskās tradīcijas un senslāvu valoda.
Kolkjas vecticībneku muzejs. Muzejā stāsta, ka esot ap 15 000 vecticībnieku, bet skaitlis ir pārspīlēts.
Ninas akmens baznīca.
Varnjas vecticībnieku baznīca. Pārsteidz ar krāšņajiem griestu gleznojumiem.
Kolkjas sīpolu un zivju restorāns. Te dabūnami mājas ēdieni šejieniešu gaumē. Veidots krieviski raibā kičā ar veciem patvāriem un saimniecēm tautas tērpos. Ir visai pieprasīts un ne vienmēr var iekļūt. Varētu būt nedaudz laipnāka apkalpošana. Ver vaļā 12.00, jābūt uzreiz uz to brīdi, jo pēc tam viss aizsists.
Vecticībnieki Rumānijā. Dzīvo Donavas deltā, kur šobrīd ir arī Donavas Deltas rezervāts. Nodarbojas ar zveju un uztur viesu namus. Ciems - 23.jūdze (Mila 23).
Vecticībnieki Aļaskā. Arī tādi ir saglabājušies, piemēram, Nikolajevas ciemā.
Saites.
Konfesijas, kristīgās.
Kristietība.
