Titikakas ezers
Pasaulē augstākais augstkalnu ezers – 3812 m vjl. Garums 220 km, platums – 100 km, platība – 8240 km2. Dziļums – 304 m, tādēļ opa to var kursēt arī lieli kuģi. Krasti līčoti, A un DR – stāvi. Netālu paceļas mūžam sniegotas virsotnes – Ankouta (6550 m) un Ilimani (6882 m). Ziemeļu daļa atrodas Peru teritorijā, bet dienvidu – Bolīvijas. Lielākā upe, kas ietek ezerā, ir Ramisa. Ezera apkaimē atrodamas miljoniem pārakmeņotu jūras gliemežu. Ezerā aug galvenokārt jūras augi un dzīvo jūras iemītnieki. Ir doma, ka senatnē tas ir bijis Klusā okeāna daļa un pēcāk pacēlies. Ģeologi domā, ka ezers no okeāna atdalījies pirms 2 miljoniem gadu.
Senatnē ūdens līmenis bijis krietni augstāks: ģeologi atraduši senkrastu pazīmes – Z krastā 90 m augstumā un D krastā 80 m. Ezera vidusdaļā ūdens ir neparasti silts – 11 grādi. No ezera D daļas iztek Deasaguaderoupe, kas ietek Popo ezerā.
Ezers kalpo kā reģiona centrs. Tajā vairāki tūkstoši fermeru no niedrēm būvētās laivās zvejo ledainā ūdenī zivis un akmeņainajā krastā audzē kartupeļus.
------------------------------------------------------------------------------
Titikakas ezers savu nosaukumu ieguvis no senā Saules sala nosaukuma Titikaka - "Pumas klints."
Dažādi prakosti-jokdari gan izsprieduši, ka ezera nosaukums titi kaka nozīmējot "nesmukus cičus"!
Augstkalnu ezera Titikaka apkārtni dēvē par Amerikas Tibetu, jo šeit ir daudz senu pieminekļu un ļoti skaista daba. Turklāt vieta ir izolēta, tā atrodas nomaļus no civilizācijas trokšņiem.
Koordinātes. Patlabam Titikakas ezers atrodas uz 16 dienvidu platuma grāda, 69 rietumu garuma grāda. Saskaņā ar Zemes ass nobīdes teoriju, nobīdījušies ne tikai poli, bet arī pats ekvators. Pirms šās nobīdes Titikakas ezers (līdz ar Tiavanaku/Pumapunkas kompleksu) atradies uz 14.ziemeļu platuma grāda. Tātad šī vieta nobīdījusies par 30o.
Atrašanās vieta un apraksts. Titikaka ezers ir pasaulē lielākais augstkalnu ezers. Tas atrodas Altiplano plakankalnē, Centrālajos Andos, 3812 m augstumā virs jūras līmeņa, 322 km attālumā no Klusā okeāna. Ezera ziemeļu daļa atrodas Peru teritorijā, bet dienvidu - Bolīvijas teritorijā. Titikakas ezera parametri: garums ir 220 km, platums - 100 km, platība - 8240 (8372 km2 pēc vikipēdijas) km2, bet dziļums - 304 m. Ezera krasti ir līčoti, austrumos un DR tie ir stāvi. Netālu no ezera paceļas Andu sniegotās virsotnes - Ankouta (6550 m) un Illimani (6882 m).
Lielākā upe, kas ietek Titikakas ezerā, ir Ramisa. Kopumā ezerā ieplūst 25 upes. Ezera ūdens krājumus papildina arī nokrišņi un ledāji. No ezera dienvidu daļas iztek Desaguaderas upe, kas ietek Popo ezerā. Noteces veidā no Titikkas ezera noplūst mazāk nekā 5% ūdens, pārējais iztvaiko, pateicoties augstajai temperatūrai un spēcīgajiem vējiem.
Ezera DA daļu no galvenās ezera daļas atdala Tikvina šaurums. Bolīvijas iedzīvotāji Titikakas ezera mazāko daļu sauc par Vinaimarkas ezeru (Lago Huinaymarca), bet lielāko daļu - par Čukitas ezeru (Lago Chucuito). Peru iedzīvotāji abas daļas attiecīgi sauc par Mazo ezeru un Lielo ezeru.
Tititakas ezers ir ievērojams ar to, ka tā krastos un apkārtnē atrodami miljoniem pārakmeņojušos jūras gliemežnīcu. Ezerā aug jūras augi un dzīvo jūras iemītnieki, piemēram, jūras eži, kas dzīvo Klusajā okeānā. Ezera dienvidu daļā ūdens ir sāļš un to var gandrīz uzskatīt par jūru augstu kalnos. Varbūt, ka ezers tālā pagātnē patiešām bija Klusā okeāna daļa, līcis, kas pēkšņi pacēlies augšup.
Neparasti ir tas, ka ūdens temperatūra ezera vidusdaļā sasniedz plus 11 grādus.
Mums šis ezers šķiet īpaši interesants, jo tā krastos ir uzietas daudzu seno civilizāciju drupas, no kurām pazīstamākās ir Tiavanakas drupas; tā krastos slejas torņi - čulpas, kurus uzskata par apbedīšanas torņiem. Taisni brīnums, ka senie cilvēki augstkalnu retinātajā gaisā spēja radīt pārsteidzošus arhitektūras un mākslas darbus.
Titikakas ezera vecums. Titikakas ezera rašanās saistāma ar Andu kalnu veidošanās procesu. Andu kalni, pēc ģeologu domām, sāka veidoties terciārā, pirms 60-70 miljoniem gadu (citi min 2 miljonus gadu), saduroties Amerikas plātnei ar Klusā okeāna plātni. Titikakas ezers pirms tam bijis jūras līcis, ko pierāda tur atrastie jūras dzīvnieku skeleti. Andiem paceļoties, ezers izrādījās nošķirts no okeāna. Ezera līmenis te pacēlās, te pazeminājās, kas bija par iemeslu Tiavanakas pamešanai, jo, kad megalītiskās būves ieraudzīja eiropieši, vietējie iedzīvotāji par to radītājiem varēja pastāstīt tikai fantastiskas leģendas. Tātad ezera līmeņa maiņa, ko izraisījusi pastiprināta šļūdoņu kušana kalnos, bija cēlonis plūdiem 4 km augstumā. Ar to varot izskaidrot plūdu leģendas tik augstu kalnos.
Tomēr daudzi bolīviešu un peruāņu pētnieki uzskata, ka Andu kalnu pacelšanās un Titikakas ezera nošķiršana no Klusā okeāna notikusi pirms 13 000-11 500 gadiem. Tam par labu liecina arī tempļu un ceļu drupas ezera dibenā.
Kuģošana. Tā kā Bolīvijai pašai nav pieejas jūrai, tā ir radījusi savu floti Titikakas ezerā. Bet aimari un uri joprojām, tāpat kā pirms gadsimtiem, pa ezeru pārvietojas niedru laivās. Laivas esot dikti līdzīgas seno ēģiptiešu papirusa kuģiem (ne velti T.Heijerdāla laivu Ra II būvēja tieši Titikakas ezera aimaru indiāņi, pēc tam, kad Ra I, īsi pirms mērķa sasniegšanas, bija nogrimis Atlantijas okeānā).
Zivju resursi un krupji. Ezerā dzīvo jūras eži. Saskaņā ar F.Mahačeku, Titikakas ezerā dzīvo dažas Klusā ezera ihtiofaunas sugas.
Ezers bijis bagāts ar zivīm. Taču, kad ezerā niruši Kusto nirēji, viņi pārsvarā atraduši tikai mirušas vai mirstošas zivis. Iemesls zivju izmiršanai bija tāds, ka 1940.gadā Titikakas ezerā tika ielaistas foreles. Šādas iejaukšanās slēgtā ekosistēmā rezultāts bija katastrofisks. Kaut kādas infekcijas dēļ vietējās zivis gandrīz pilnībā izmira.
Toties lielā daudzumā franču nirēji ezerā sastapa krupjus, kas dzīvo tikai šajā ūdenstilpnē. Šiem krupjiem nav plaušu un žaunu, bet zem ūdens tie elpo ar ādas maisveida kroku palīdzību. Krupju sīkie ādas kapilāri uzsūc skābekli tieši no ūdens, kurā krupji pavada visu savu dzīvi. Šo krupju vidējais garums ar izstieptām kājām ir 60 cm, bet vidējais svars ir 3 kg.
Pēc Kusto aprēķiniem ezerā dzīvojot aptuveni miljards krupju. Slavenais franču okeanogrāfs pieņēma, ka šie krupji var kalpot par olbaltumvielu avotu vietējiem indiāņiem.
Apdzīvotas vietas. Puno (Peru), Kopakabana (Bolīvija).
Kopakabana. Klintī iekalti sēdekļi un kāpnes.
Titikakas ezera apkārtnes iedzīvotāji. Titikakas ezera apkaimi pirms aimaru ierašanās apdzīvoja uri, kuri tagad dzīvo uz mākslīgam salām ezerā. Uri piederēja pie pukino cilšu grupas, kura ir tikpat kā izzudusi. Lai gan uru mitologijā visai liela vieta atvēlēta akmens pilsētai Tiavanakai, tomēr nav nekādu pierādījumu tam, ka uri būtu cēluši Tiavanakas varenās būves.
Aimari Altiplano augstienē, Titikakas ezera rajonā parādījās ap X-XI gadsimtu. XII gs. aimāri nodibināja Koljas valsti, kur viņi valdīja 250 gadus līdz 1430.gadā, kad inki iekaroja arī šo valsts nostūri. Pie tam Koljas valsts centrs atradās nevis Tiavanakā, bet gan Antikoljā netālu no Puno pilsētas Tititakas ezera rietumu krastā. Aimāri nav uzcēluši neko tādu, kas būtu līdzvērtīgs Tiavanakas megalītisko būvju atliekām.
Kečvi - tā bijusi inku valsts oficiālā valoda.
Ja runājam par šodienu, tad indiāņi dzīvo nabadzībā, nav nodrošināta ne medicīniskā aprūpe, ne izglītība - tā indiāņu stāvokli pie Titikakas ezera raksturojusi Rasma Rozīte.
Titikakas ezera salas. Titikaka ezers indiāņiem ir svēts, tā ūdens ir dzidrs un tirkīzzaļš. Ezerā ir vairāk kā 41 sala, no kurām dažas ir blīvi apdzīvotas. Salu indiāņi runā aimaru un kečvu valodā. Viņiem nav savas rakstības un savas tradīcijas viņi nodot tālāk mutiski.
Peldošās salas. Uz peldošajām salām dzīvo uru indiāņi. Viņi no totoras niedrēm vairākos slāņos nopin nelielas peldošas salas, uz kurām ceļ niedru būdas. No šim niedrēm uri izgatavo nelielas laivas, ar kurām pārvietoties un doties zvejā. Uri nekad neatstāj savas peldošas niedru salas. Neviens nav redzējis urus izkāpjam ezera krastā. Pārtikā lieto zivis un ūdensputnus. Zivis tiek izmantotas arī kā maksāšanas līdzeklis, apmaiņā par tām saņemot graudus, dārzeņus un augļus, kā arī citas nepieciešamas lietas.
Takiles sala. Takiles salas iedzīvotāji izgatavo augstas kvalitātes ar rokām austus izstrādājumus.
Amatani sala. Amatani salu apdzīvo vairāki tūkstoši iedzīvotāju, kuri runā kečvu valodā. Salai raksturīgs unikāls kultūras mantojums un raksturīga, labi saglabājusies lauksaimnieciskā kultūrainava.
Saules un Mēness salas. Šajā ezerā iepretim Kopakabanai atrodas divas īpaši indiāņiem svētas salas - Saules sala un Mēness sala.
Tempļi uz salām. Saskaņā ar vispārpieņemtajiem uzskatiem, tempļi uz salām (Saules un Mēness salām u.c.) celti ap 1500.gadu, kad ezers un tā apkārtne kļuva par populāru svētceļojumu vietu. Taču amerikāņu antropologu Čārlza Štaniša un Braiana Boiera atklājumi liek pārvērtēt līdzšinējos uzskatus. Viņi, pētot salu senās drupas, uzgājuši svētnīcas, kuras datējamas ar 500.g.pmē. Tas liecina, ka arī civilizācijas pirms inkiem ezeru un tā apkārtni uzskatīja par svētu vietu.
Stanišs secinājis: „Rituālas ceremonijas uz šīs salas tika veiktas, kad Sokrāts lasīja lekcijas Atēnās, tomēr inki neizgudroja neko jaunu, viņi šo svēto vietu mantoja no saviem priekštečiem.
Pavisam amerikāņu zinātnieki atklājuši 185 arheoloģiskos pieminekļus. Jeņķu pētnieki konstatējuši, ka salas bija apdzīvotas jau 2000.g.pmē.
Drupu kartēšana atklājusi seno svētceļnieku maršrutus, kas veda no ezera krasta uz svētvietām salas vistālākajā galā.
Nogrimušu būvju drupas Titikakas ezera dzelmē. Titikakas ezera zemūdens pētījumi tika uzsākti 1955.gadā. Šos pētījumus veica arheologi un Argentīnas zemūdens peldēšanas federācija. Bijušais ASV jūras kājnieku akvalangu niršanas instruktors Viljams Mardorfs vairākas reizes ieniris. Un 95 pēdu dziļumā uzgājis celtnes Tiavanakas stilā.
Pētnieki 1/4 km no krasta atklāja veselu arhitektūras ansambli, kas stiepās vairāk nekā kilometru garumā. Tur bija bruģis, vairāku simtu kvadrātmetru platībā, izlikts no akmens plāksnēm un ap 30 sienu, kas bija novietotas ģeometriskā kartībā, cita citai paralēli. Sienas bija cilvēka augumā, celtas no milzīgiem akmens bluķiem.
Profesors Rubens Vela no Tiavanakas arheoloģijas institūta pauda pārliecību, ka ezera dibenā uzietās drupas ir „piekrastes templis, kurā tika apglabātas izcilas personas” (1967.gads).
1968.gadā Titikakas ezerā zemūdens pētījumus veica slavenais franču okeānu pētnieks Žaks Īvs Kusto. Slaveno pētnieku izpētīt ezeru bija iedvesmojušas indiāņu leģendas, kuras vēstīja par inku ezerā nogremdētajām bagātībām, kuru vidū bija zelta disks, uz kura pierakstīta Amerikas senākā vēsture. Vēl šīs leģendas vēstīja, ka ezera dibenā esot vairākus kilometrus gara zelta ķēde, kas savienojot Saules un Mēness salu, kā arī par 300 jūdžu garu tuneli, kas no Titikakas ezera ved uz seno inku galvaspilsētu Kusko.
Žaka Īva Kusto kuģis Calypso bija aprīkots ar vairākām ierīcēm, tostarp ar divām zemūdenēm. Francūža ekspedīcija apstiprināja ziņas par argentīniešu nirēju atklājumiem. Kusto vēl atzīmēja akmens būvju pilnību.
Kusto ekspedīcija izcēla arī dažus keramikas paraugus, bet kā vēlāk noskaidrojās, keramika bija izgatavota mūsu laikos. Pētnieki tādus pašus keramikas izstrādājumus bija redzējuši uru indiāņu peldošajos ciematos.
Saprotams, ka Kusto ekspedīcija neatrada ne inku bagātības, ne zelta disku, ne zelta ķēdi, ne arī tuneli. Taču zemūdens būves gan esot redzējuši.
1980. gada novembrī bolīviešu Andu kultūru speciālists Hjūgo Roho meklēja zemūdens drupas Puerto Akostas piekrastē (tas ir bolīviešu ostas ciemats, kas atrodas netālu no Peru robežas, ezera ZA krastā). Savos meklējumos viņš vadījās pēc vietējo indiāņu vecajā Eliasa Mamanes norādījumiem. Viņš uzgājis būves 45-60 pēdu dziļumā (15-20 m). Vēlāk pētnieks stāstījis žurnālistiem: „Mēs atradām tempļus un akmens ceļus, kas aizved nezināmā virzienā. Redzējām arī kāpnes, kas ved ezera dziļumos un ir jūras aļģu apvītas.” Roho kopā ar diviem puertorikāņu kinooperatoriem Aivenu un Aleksi Irizāriju (Alex Irrizarry) šīs būves pat nofilmēja.
Hjūgo Roho šīs monumentālās drupas attēloja kā iespējamo Tiavanakas sākotni. Viņš uzskata, ka monumentālās būves(tempļi, akmens ceļi un kāpenes) celtas pirms izveidojies ezers.
2000.gadā zemūdens pētījumus veikuši itāļu arheoloģiskā ekspedīcija, kuru vidū bija arī nirēji. Itāļi paziņoja, ka Titikakas ezera dibenā atraduši tempļa drupas un bruģētu ceļu. Drupas apjož 800 m gara siena un kopumā aizņem 200x50 m lielu platību. Šķiet, ka itāļi būs no jauna uzgājuši argentīniešu nirēju 20.gadsimta 60-tajos gados atklātās drupas. Tātad tās tur patiešām ir.
Arheoastronomija un Tiavanakas bojāeja. XX gs. pirmajā pusē vērienīgus izrakumus Tiavanakā uzsāka poļu izcelsmes bolīviešu arheologa profesora Artūra Poznaņska vadībā. Viņš pilsētas izpētei veltījis vairāk kā 40 savas dzīves gadu, un konstatēja, ka pilsētas celtnes ir astronomiski orientētas. Poznaņskis rakstīja: „Tiavanakas priesterastronomi visas savas celtnes izvietojuši pēc astronomiskām likumsakarībām. Viņi pārzināja planētu, Mēness un stāvzvaigžņu kustību debesīs, kā arī precīzus kalendāra datus. Viņu astronomiskās zināšanas bija neticami plaši attīstīstas...”
Viņš pierādija, ka Kalasasaija („stāvošās kolonnas”) ir bijusi observatorija ar izmēriem 130x135 m (450x400 pēdu), kuru ierobežoja stāvošu kolonnu rindas. Pie tā rietumu sienas ziemeļu gala arī šodien ir uzslieti Saules vārti. Tā ass ir precīzi orientēta no austrumiem uz rietumiem - bez kompasa.
Šeit Poznaņskis veica savu nozīmīgāko atklājumu. Izmērot attālumu un leņķi starp diviem saulgriežu punktiem, viņš konstatēja, ka Zemes ass slīpums kompleksa būves laikā bija 23,8o (nevis 23,5o kā patreiz). Izejot no astronomiskajām formulām izriet, ka Kalasasaija celta 15 000 gadu pmē. Vēlāk dati tika koriģēti un Poznaņskis piekrita uz 24,6o, respektīvi, 4050 vai 10150 gadu pmē.
Vēl viens objekts Tiavanakā, ko Poznaņskis skrupulozi pētījis, ir slavenie Saules vārti. Tie ir izkalti no viena vienīga klints bluķa, kas ir 4 m plats un 3 m augsts un ir 100 t smags (citas aplēses min 7 tonnas, 12 tonnas u.tt.). Vārti atrodas Kalasasaijas ZR daļā. Vārtu priekšējās daļas augšpusē atrodas pārsteidzošs reljefs, kur trīs rindās cita virs citas atrodas 48 spārnotas kvadrātveida figūras, kuras ielenc centrā novietotu būtni lidojoša dieva izskatā. Poznaņskis Saules vārtu frīzē saskatīja kalendāru. Tas bija kalendārs ar 12 mēnešiem, no kuriem viens - lielais mēnesis (septembris), Virakočas mēnesis bija 35 dienas garš. Kalendāra sākums bija pavasara ekvinokcija (saulgriežu diena) - to attēlo Virakoča reljefa centrā, kas dienvidu puslodē ir septembra mēnesī. Pārējos 11 mēnešus attēlo 11 galvas Saules vārtu kompozīcijas apakšējā malā. Katrs mēnesis ir 30 dienu garš. 11 mēneši un viens lielais (Virakočas mēnesis) ar 35 dienām sastāda Saules gadu, kas ir 365 dienas garš (11x30+1x35=365). Tiesa, Poznaņskis neņēma vērā 3 vertikālās figūru rindas labajā un kreisajā pusē -kopā 18 kalpotājus, jo tie vārtos iegravēti vēlāk.
Vēl Saules vārtu kalendāru pētījis Edmonts Kiss, R.Millers.
Tiavanakas pētījumiem un izrakumiem daudzus gadus veltījis austriešu arheologs profesors Dr.Hanss Šindlers-Belami. Viņš īpaši intensīvi pētīja Saules vārtus un to simboliku. Kopumā viņa pētījumi apstiprina Poznaņska hipotēzi par kalendāru. Tajā pašā laikā Šindlera-Belami kalendāra atšifrējuma variants atšķiras no Poznaņska. Atbilstoši austriešu arheologa pētījumiem, Tiavanakas kalendārā bija tikai 290 dienas gadā. Gads sastāv no 12 maziem mēnešiem, no kuriem desmit mēneši ir 24 dienas gari, divi 25 dienas gari. Diennakts garums - 30 stundas. Daudzas zīmes tulkotas kā Saules aptumsuma zīmes un tās radīja, ka aptumsumi notikuši neparasti bieži - katru mēnesi 19 reizes.
Dīvains kalendārs. Ir zināms, ka devona periodā Zemes gads bija 390 dienas (vikipēdija saka - 400 dienas). Tas noteikts pēc tā laika pārakmeņojošo korāļu gadu riņķiem. Šīs metodes atklājējs ir angļu biologs Dēvids Vells. Savukārt austrāliešu zinātnieks B.Hants, izmantodams šo metodi, secināja, ka pirms 14 miljoniem gadu Zemes gads bija 900-800 diennaktis. Diennakts ilgums šajā laikā bija 9 stundas. Tas nozīmē, ka tālā pagātnē planēta griezās (runa, protams, ir par Zemes griešanos ap savu asi) daudz ātrāk nekā patlabam. Zemes griešanās ātrums samazinājās dēļ Mēness bremzējošās ietekmes un miljonu gadu laikā Zemes gads saīsinājās līdz 365 dienām.
Taču Šindlera-Belami atšifrētais Saules vārtu kalendārs liek domāt, ka Zemes pagātnē bija laiks, kad Zeme griezusies lēnāk nekā mūsu laikos. Kad bija šis laiks? Pirms 13 000-11 500 gadiem, kad pēc Belami domām, Mēness bija pietuvojies tik tuvu Zemei, ka tā pievilkšanās spēks izraisīja milzu plūdus? Pēc tam, kad Mēness attālinājies, Zemes gads pagarinājies līdz 365 dienām.
Krievu inženieris un rakstnieks A.Kazancevs šādu skaidrojumu noraida. Viņš saka, ka Zeme nekad nav griezusies lēnāk kā patreiz, tieši otrādi - tā ik pēc simts gadiem nevis paātrina, bet gan palēnina savu gaitu par 0,001 sekundi.
Pēc A.Kazanceva domām, Saules vārtu kalendārs nav Zemes, bet citas planētas kalendārs. Tātad Atnācēju dzimtās planētas kalendārs, ko viņi atstājuši kā piemiņu uz Zemes, pirms to pametuši.
Ja nu tomēr Zeme kāda savas vēstures brīdi ir griezusies lēnāk nekā tagad, tad neizbēgams ir jautājums: kā izskaidrot strauju Zemes griešanās paātrinājumu? Droši vien tas ir saistīts ar kataklizmām.
Profesors Arturs Poznaņskis nonāca pie secinājuma, ka Tiavanaku cēlusi kāda augstas kultūras tauta jau tajā laikā, kad Altiplano augstiene, kurā senpilsēta atrodas, atradusies pie Klusā okeāna, tikai nedaudz augstāk par ūdens līmeni. Saprotams, ka tajā laikā nebija vulkāniskā Titikakas ezera. Tiavankas kultūras ziedu laiki bija 15 000.g.tk.pmē. Tā gājusi bojā katastrofā, kas notikusi pirms 13 500 gadiem, tas ir 12 000.g.tk. vidū pmē. R.Millers katastrofas laiku noteicis kā 11 500.g.tk.pmē. Šo datējumu viņš noteica pēc Saules vārtu pētījumiem. Savukārt vācu zinātnieks Kārlis Bilaus pēc ilgstošiem Tiavanakas drupu pētījumiem secinājis, ka katastrofa un pilsētas cēlāju bēgšana notikusi 9550. vai 9570.g.pmē., kas sakrīt ar Platona noteikto Atlantīdas bojāejas laiku.
Ap šo laiku okeāna piekraste, apmēram 550 km gara josla, pēkšņi pacēlusies 4000 m augstumā. Šāda strauja Andu kalnu izcelšanās bija saistīta ar spēcīgiem pazemes grūdieniem un attiecīgu apgabalu iegrimumiem, pie kādiem jāpieskaita tagadējais Titikakas ezers. Šī teorija varētu izskaidrot zemūdens būvju drupas ezera dibenā.
Pierādījumi pēkšņai katastrofai? Te tie ir! Ūdens augu minerāldaļu nogulumu līnija zemē. Šie augi aug nelielā dziļumā - kādus divus metrus zem ūdens līmeņa. Šo augu audos ir daudz kaļķa, kas pēc to nāves un atlieku sairšanas nogulsnējās zemē baltos plankumos. Titikakas ezera rajonā augstu kalnos stiepjas balta, šo ūdens augu radīta, kaļķa nogulumu līnija. Šī līnija Andu kalnu rietumu nogāzēs stiepjas 550 kilometru tālu un atrodas teju vai četru kilometru augstumā virs okeāna līmeņa. Vai šī kaļķa līnija iezīmē seno okeāna krasta līniju? Papildus pierādījumi ir seno upju gultnes un grīvas, kur tās pirms drausmās katastrofas ieplūdušas okeāna. Jau minēju jūras gliemežvāku atradumus. Mastodontu, toksodontu un milzīgu lāču atliekas. Viss tas liecina, ka Andu kalnu grēdas šajā rajona pēkšņi pacēlušās 4 km augstumā.
Pierādījumu ķēdīti turpinot, atzīmējams ir fakts, ka zem sešu pēdu biezas augsnes kārtas ir uzietas pilnīgi vai daļēji apraktas celtnes. Tik lielā dziļumā pilsēta varēja būt aprakta lielo plūdu rezultātā. Tiavanakā metriem dziļos slāņos uzietie cilvēku, dzīvnieku un zivju kauli, sadzīves priekšmeti un rotas, ļauj izdarīt secinājumus par šīs katastrofas pēkšņumu.
Kāda leģenda vēsta, ka pie Tiavanakas piestājusi kāda laiva, kurā atradās divi plūdos izdzīvojušie cilvēki. Par katastrofu, kas skārusi Andu plakankalni, savā priekšvārdā publikācijai par vācu Andu un Amazones ekspedīciju 1954.-55.gadā Dienvidamerikā, kura meklēja leģendāro Paititi pilsētu, rakstīja H.Ertls: „Neapšaubāmi, ka kosmiskas izcelsmes pasaules mēroga katastrofas radījušas milzīgas pārmaiņas un satricinājušas vai pilnīgi izdzēsušas mūžsenas kultūras arī Dienvidamerikā un galvenokārt Andu plakankalnē, jo tur, tāpat kā visā pasaulē, atkal un atkal senas teiksmas un Bībeles nostāsti vēsta par grēku plūdiem.”
Andīnija un kosmiska katastrofa. Austriešu inženieris Hanss Horbigers ir pazīstams kā mācības par pasaules leduslaikmetu autors. Viņam bija arī savs uzskats par planētas Zemes pagātni un tās pavadoņiem. Saskaņā ar Horbigera teoriju, Zemei tādi bijuši vairāki. Mēness nebūt nav pirmais. Pašreizējais Mēness par Zemes pavadoni kļuvis pirms dažiem desmitiem tūkstošiem gadu. Šie pavadoņi bija it kā nelielas planētiņas, kas riņķojušas pa orbītām starp Zemi un Marsu. Mūsu zilās planētas gravitācijas lauks šos debess ķermeņus vilcis arvien tuvāk, tuvāk, līdz tie nogāzušies uz Zemes. Katra šāda sadursme iznīcinājusi senas kultūras (piebildīšu, ka Horbigers ar šādam teorijām nāca ilgi pirms Veļikovskis par to vispār sāka domāt).
Austriešu arheologs, Vīnes profesors Hanss Šindlers-Belami Horbigera teoriju attīstīja tālāk, to sasaistot ar saviem Tiavanakas Saules vārtu kalendāra pētījumiem.
Te būs Šindlera-Belami teorijas īss izklāsts. Kādreiz Mēness orbīta gājusi starp Marsu un Zemi. Zemes pievilkšanas spēks pievilcis Mēnesi un padarījis par mūsu planētas [kārtējo] pavadoni. Šindlers-Belami rakstīja: „Taču jaunais pavadonis izrādījās bīstams ieguvums. Tas tūlīt sācis ietekmēt Zemes trejādo „organismu”: atmosfēru, hidrosfēru un litosfēru.” Mēness bija pietuvojies bīstami tuvu Zemei, 48 stundās to apriņķojot trīs reizes. Pāri visai planētai traukušās dikti stipras viesuļvētras, vēlušies iznīcinoši plūdi, aktivizējušies vulkāni, no zemes dzīlēm sāka celties kalni. Šī katastrofa iznīcinājusi seno kultūru. Šīs izzudušās kultūras pēdas ir Tiavanakas kalendārs uz Saules vārtiem. Pie tam tā bijusi salu kultūra - Andīnija. Visus kontinentus klājis ūdens, tikai Tiavanaka un tās apkārtne bijusi virs ūdens un kalpojusi kā sava veida Noāsa šķirsts, kur glābušies cilvēki no visas pasaules. Arī pēc plūdiem, kad ūdens bija nokrities un Tiavanka atkal atradusies 4 km augstumā virs jūras līmeņa, tā turpināja kādu laiku būt nozīmīgs kultūras centrs.
Ko vēsta mīti un leģendas? Uri, kas Titikaka ezera rajonā dzīvoja pirms aimaru un kečvu ierašanās, stāsta pavisam interesantas lietas: „Mēs – savādāki, mēs – ezera iemītnieki – kot-sun, mēs neesam cilvēki. Mēs bijām jau pirms inku parādīšanās un vēl līdz tam, kad Debesu Tēvs Tatiu radīja cilvēkus – aimārus, kečua, baltos. Mēs bijām vēl pirms tam, kad saule sāka apspīdēt debesis... Kad Titikakas ezers bija daudz lielāks nekā šodien... Jau tad mūsu tēvi dzīvoja te. Nē, mēs neesam cilvēki... Mēs nerunājam cilvēku valodā, un cilvēki mūs nesaprot. Mūsu galvas nav tādas kā indiāņiem. Mēs esam gari, paši garākie... Mēs neesam cilvēki.” (pastāstīts franču etnologam Žanam Vellāram)
Aimaru mīti vēsta, ka pasaules pirmsākumos, kad pasaule slīga tumsā, no Titikaka ezera ūdeņiem iznācis dievs Virakoča un apmeties Tiavanakā. Šeit viņš radījis Sauli (cita versija - tas noticis Saules salā) un ierādījis tai ceļu debess velvē pa kuru kustēties. Viņš radījis arī Mēnesi un zvaigznes. Pēc tam Virakoča no akmens radījis cilvēkus - vīriešus un sievietes, un pa pāriem sūtījis uz visām debess pusēm un katram pārim norādījis, no kuras alas, upes tērces vai klints nākt pasaule. Virakočas radītos cilvēku senčus indiāņi saukuši par virakočām. Šie no akmens radītie cilvēki bija milži.
No sākuma viss esot bijis labi, bet tad milži sākuši savā starpā karot un bija arī palaidušies slinkumā. Tāpēc radītājs Virakoča sūtījis plūdus, kuros milži noslīkuši. Daļa milžu pārakmeņojušies. Pēc šī mīta Tiavanakas milzu statujas ir plūdu laika pārakmeņojušies giganti. Šie milži bija radīta ēra pirms parasto cilvēku radīšanas. Milžu ēras noslēdzas ar plūdiem.
Pēc Lielajiem plūdiem, kad ūdens bija noplacis, Virakoča atkal apmeties Tiavanaku un sadalījis pasauli četros apgabalos, radījis cilvēkus un sūtījis savus dēlus Jamjmanu Virakoču ("tas, kam dota vara par visām lietām") un Topako Virakoču ("lietu radītājs") mācīt cilvēkus. Saskaņā ar šo leģendu, Titikakas ezera dienvidu apgabals, Tiavanaka, bija pasaules naba.
Cita leģenda (inku) vēsta, ka pēc Tiavanaaso dibināšanas Virakoča devies uz Tambotoko kalnu, radījis četrus cilvēku pārus. Virakočas radītie cilvēki, kurus sauca par Aharu brāļiem, devās tālāk, lai noteiktā vietā dibinātu pilsētu. Radītājs bija viņiem iedevis zelta zizli, kuram īstajā vietā vajadzēja iegrimta zemē. Šis zizlis iegrima mūsdienu Kusko rajonā. Te arī Manko Kapaks nodibināja Kusko.
Arturs Lielais grāmatā „Lejup pa Amazones upi” atstāsta šādu inku leģendu: „Agrāk uz zemes valdījusi tumsa. Tad Saules dievs radījis Sauli un Mēnesi un zvaigznes. Pēc radītāja pavēles, tiem vajadzēja iet uz Titikakas ezera salu un no turienes pacelties debesīs. Iekams Saule cilvēka izskatā pacēlusies debesīs, tā sasaukusi visus inkas un viņu virsaiti Manko Kapaku, un pasludinājusi: „Tu un tavi pēcnācēji būs kungi un pakļaus savai varai daudzas tautas. Sauciet mani par savu tēvu. Jūs būsiet mani bērni un godināsiet mani un cienīsiet kā savu miesīgo tēvu.”
Un Saule nodevusi ieročus un goda zīmes Manko Kapakam. Tajā pašā stundā pie debesīm uzkāpa arī Mēness un zvaigznes. Manko Kapaks un viņa ciltsbrāļi pazuduši zemes dzīlēs un pēc laika iznākuši dienas gaismā no kādas alas. Tad arī Saule pirmo reizi parādījusies pie debesīm un Saules dievs nošķīra dienu no nakts. Inkas tāpēc iedēvēti par Saules bērniem, un viņi godina lielo spīdekli kā savu tēvu.”
Un visbeidzot citēsim bolīviešu teiksmu par Tunapu (citēts no Ivara Vīka grāmatas „Mūsu Dižā Senatne”): „Tas bija ļoti sen. Tunapa ar pieciem saviem līdzgaitniekiem ieradās Altiplanā, nākdams no ziemeļiem. Viņš bija patīkama izskata, labs un sirsnīgs. Viņš mācīja amatus un tikumus, bet ne visiem tie patika. Tunapam uzbruka sazvērnieku grupa un viņu nogalināja. Svētā cilvēka līķi ielika niedru laivā un ielaida Titikakas ezera ūdeņos. Bet tad notika kaut kas neparasts un neiedomājams, kas slepkavās izraisīja šausmas. Laiva pēkšņi sāka traukties prom ar milzu ātrumu, kaut arī Titikakas ezerā nav nekādu straumju un nebija arī vēja.
Niedru laiva atsitās pret ezera krastu pie Kočamerkas. Trieciens bija tik liels, ka Titikakas ezera klintīs laiva izsita milzu robu. Pa šo robu sāka tecēt Desaguadero upe, kuras agrāk nebija. Tās ūdeņi aiznesa Tunapu uz jūru. Viļņi laivu ar Tunapu pieskaloja krastā pie Airikas.”
Baltie dievi - Saules dēli. Kad XVI gadsimtā pēc Amerikas atklāšanas spāņi sasniedza Titikakas ezeram pieguļošo Altiplānas augstieni, viņi dabūja dzirdēt leģendas no vietējiem indiāņiem par svešzemniekiem, kuri uzcēluši Tiavanaku. Pēc tam svešiniekus padzinušas šejienes naidīgas ciltis un viņi devušies uz piekrasti, lai ar saviem kuģiem burātu prom pa Kluso okeānu. Šo atnācēju vadonis bijis kāds dievišķs priesteris un valdnieks vienā personā Kon-Tiki, kam kečvu indiāni devuši pievārdu Virakoča, kas nozīmē „jūras putas.”
Kon-Tiki Virakoča sevi saucis par saules pēcteci. Viņš pavēlējis indiāņiem savus senčus attēlot uz keramikas traukiem un akmens ciļņos cilvēku izskatā ar putnu galvām un spārniem. Pats Virakoča un viņa pavadoņi bijuši cilvēki - gara auguma, gaišu ādu un ar bārdām - līdzīgi spāņiem, bet citādāk ģērbušies. Kon-Tiki Virakoča un viņa ļaudis tērpušies garās, platās, ap vidu ar jostu apsietās, drānās, kas sniegušās līdz potītēm, bet kājas bijušas sandales.
Spāņi šīm leģendām ticēja, jo paši savām acīm skatīja senos akmens tēlus un zelta statuetes, kur Kon-Tiki Virakoča un viņa pavadoņi bija attēloti tieši tādā izskatā, kā bija savās leģendās aprakstījuši indiāņi. Spāņiem radās aizdomas, ka pirms viņiem Atlantijas okeānu ir šķērsojis kāds apstulis no Svētas zemes. Līdzīgus stāstus par baltajiem dieviem spāņi bija dzirdējuši Meksikā no actekiem.
Norvēģu zinātnieks un dēkainis Tūrs Heijerdāls, kurš savās grāmatās(„Aku- aku,” „Ra” un „Tigris ekspedīcija”) visai bieži atsaucās uz šiem leģendām, piefiksējis, ka indiāņi viņu uzrunājot, reizēm saukuši par „virakoču.”
XVI gadsimtā spāņi Kāna, ziemeļos no Tititakas ezera, atrada bārdainu Kontiki Virakočas skulptūru. Spāņi to nezināja. Viņi domāja, ka tā ir svētā Bartolameja statuja. Svētajam Bartolomejam par godu spāņi nodibināja ordeni, taču pārpratums drīz vien tika noskaidrots. Fanātiskie spāņi Kontiki Virakočas skulpturālo portretu ar 20 cm garo bārdu sadauzīja gabalos.
Nav īsti skaidrs no kurienes ieradušies baltie dievi. Viena versijā apgalvots, ka Kon-Tiki Virakoča ieradies kuģi pa jūru, citā- iznācis no Titikakas ezera. Vēl eksistē versija par to, ka sensenos laikos no debesīm atnākuši milzīgi cilvēki ar baltu ādas krāsu, saukti par „Saules dēliem.” Tie iemācījuši cilvēkiem dažādus amatus un pēc tam atkal pazuduši, pirms tam solīdamies atgriezties.
Kas bija ļaudis ar gaišo ādas krāsu? Te tiek izvirzītas vairākas teorijas, sākot ar vikingiem, beidzot ar citplanētiešiem(nordiskajiem citplanētiešiem). Teorija par vikingiem ir noraidāma uzreiz, jo leģendās baltos dievus ar bārdām attēlo kā labsirdīgus skolotājus, kultūrvaroņus, kas cilvēkiem iemācīja dažādas zinības un amatus, bet vikingi kā zināms bija brutāli laupītāji. Turklāt Tiavanaka un citi būvlaukumi Dienvidamerikā ir tik veci, ka šī versija pati par sevi atkrīt. Diezgan ticama versija varētu būt, ka Kon-Tiki Virakoča un viņa pavadoņi bija baltie lemūrieši, kuri ieradušies no Lemūrijas/Mu zemes. Lai nu kā, bet tas nu ir fakts, ka baltie cilvēki Amerikā dzīvojuši jau pirms 12 000-13 000 gadiem (vai pat vēl senāk) un pierādījumi liecina, ka Tiavanakas kultūra bojā gāja pirms 11 500 gadiem.
Tāpat versija par citplanētiešiem ir apdomāšanas vērta (to es saku tāpēc, ka man ir tuva Dēnikena teorija).
Saikne ar Lieldienu salu? Šī saikne varētu būt totoras meldri, kas aug gan Titikakas ezerā, gan Lieldienu salu vulkānu krāteru ezeros (piemēram, Ranoraraka vulkāna krātera ezers). Līdzīgi kā Titikakas ezera indiāņi, arī Lieldienu salas iedzīvotāji no totori meldriem taisa laivas. Vai varētu būt, ka totori meldri ir atvesti no Dienvidamerikas?
Tūrs Heijerdāls tieši to apgalvoja savos pētījumos. Viņš apgalvojis, ka Polinēzijā un īpaši tās austrumdaļā ieceļotāji ieradās nevis no rietumiem, bet gan no austrumiem - no Dienvidamerikas. Norvēģu pētnieks visus pierādījumus par labu šai teorijai apkopojis tūkstoš lappušu biezajā monogrāfijā „Amerikas indiāņi Klusajā okeānā”(„American indians in the Pacific” - cik žēl, ka šis darbs nav pieejams latviešu valodā).
Saskaņā ar Tūra Heijerdāla teoriju, Polinēzijā ieplūda divi ieceļotāju viļņi. Pirmais vilnis nācis no Dienvidamerikas pirmā gadu tūkstoša vidū. Šie ieceļotāji no Dienvidamerikas atnesuši uz Polinēziju, tas ir uz Lieldienu salu (Rapanuju), savas arhitektūras un tēlniecības mākslas zināšanas. Ieceļotāji no Peru neizskatījās kā „parastie” Peru indiāņi - aimari un Kečvas. Grāmatā „Aku- aku” viņi aprakstīti tā: „Tie bija cilvēki ar iegarenu galvaskausu, liela auguma, un viņu sarkanīgajiem matiem piemita visas īpašības, kas parasti atšķir ziemeļnieku matu tipu no mongoļu vai indiāņu tipa.”
Ziemeļnieciskie ieceļotāji no Peru ir Lieldienu statuju un vareno ahu autori.
Tūrs Heijerdāls Rapanujā ieceļojošo „garaušu kultūru” raksturo kā Tiavanakas kultūru.
Otrais ieceļotāju vilnis Rapanujā ieradies starp 1000. un 1300.gadu un tas nācis no ziemeļiem, no mūsdienu Kanādas un Aļaskas piekrastes, kur dzīvo haidi, sališi un citas ziemeļrietumu piekrastes indiāņu ciltis. Jaunie imigranti uzveica pirmā ieceļotāju viļņa pārstāvjus „garaušus.”
Tūrs Heijerdāls saskatījis Lieldienu salas kultūrā daudz līdzību ar seno Peru kultūru. Tas ir šādas:
· Lieldienu salas moaju autoriem bija paradums pagarināt savas ausu ļipiņas. Tas arī parādās milzīgajās skulptūrās.
· Tāds pats paradums bijis inku valdošajām dzimtām, kuras sevi dēvējušas par orejones jeb garaušiem. Ausu izduršana, lai varētu tās pagarināt, notikusi ar lielu ceremoniju. Spāņu hronisti atzīmē, ka garaušiem bijusi balta ādas krāsa.
· Spāņi no indiāņiem, kas dzīvoja ap Titikakas ezeru, dzirdējuši nostāstus, ka Kon-Tiki Virakoča bijis garaušu valdnieks un, ka šie garauši meldru laivās braukuši pa Titikakas ezeru. Viņi izdūruši ausī caurumus, iebāzuši tajos lielus totori meldru gredzenus; viņi saukušies par ringrim, kas nozīmē „auss.” Gaurauši palīdzējuši Kon-Tiki Virakočam nogādāt paredzētajā vietā un uzcellt vairāk nekā simts tonnas smagos milzu akmeņus, kas atrodas Tiavankas salā.
· Lieldienu moaju statujas līdzinās senākajam – Tiavanakas periodam. Vienīgā salas statuja, kas attēlo tupošu cilvēku ir dikti līdzīga tādai pašai Tiavanakā.
Tomēr šī līdzība, ja tāda patiešām ir, nebūt nenozīmē, ka Heijerdāla teorija ir pareiza. Tā kā Tiavanakas drupu vecums ir lielāks par 12 000 gadiem, tad skaidrojums šeit varētu būt tāds: gan Tiavanakas kultūras, gan Rapanujas kultūras avots bija Lemūrija/Mu. Profesors Diselhofs gan nekādu līdzību neredz: „Lieldienu salas statujas un Tiavanakas statujas līdzīgas tai ziņā, ka tās visas ir milzīgi lielas un izkaltas no akmens.”
Interesanti objekti Titikakas apkārtnē.
Zvaigžņu vārti. Zvaigžņu vārti (Puerta de Haya Marca) atrodas 35 km attālumā no Puno pilsētas Titikakas ezera krastā. Tas ir 16 metru garš un 6,5 m augsts monuments. Arheologi klinšu vārtus apraksta kā noslēpumainus, bet izrakumus nav veikuši. Zināms, ka vārti izgriezti dabiskā, septiņus metrus augstā klints sienā, orientēti uz austrumiem. Struktūras centrā atrodas dziļāks iegriezums, apmēram divus metru augsts, pusmetru dziļš un pusmetru plats. Veidojums atgādina durvis vai ieeju. Uzskata, ka tie ir starpdimensionālie dievu vārti uz citu paralēlu pasauli vai paralēlu Visumu.
NLO attēlojumi. Tādi uzieti Mēness salā Titikaka ezerā.
