Aliens

Ozolu salas Naudas bedre

Oak Island.
Neparasta vertikālā šahta, kas atrodas Ozolu salā, pie Jaunskotijas pussalas krastiem, 200 m no krasta Mahoni līcī, Kanādā, kas tiek saistīta ar tās dibenā noglabātiem dārgumiem. Viss sākās 1795.gada vasarā, kad laivā uz salu aizīrās 20 gadu vecais Daniēls Makginess. Kopā ar pāris draugiem viņš atradis vietu, kurā varētu būt apslēpta pirātu manta, taču meklējumi nesekmējās. Nelielas bedres vietā izrādījās darīšana ar milzīgu inženiertehmisku būvi, kas ietvēra visu salu. Tā vairāk kā 200 gadu laikā šahta tika neglābjami sabojāta, applūdusi ar ūdeni. Šodien Naudas bedre un puse salas ap to atrodas privātā īpašumā un nav zināms par tagad notiekošajiem pētījumiem.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Atrašanās vieta. Kanādas sala, pie Jaunskotijas pussalas krastiem, 200 m no krasta Mahoni līcī.

Tūristam! Ar lidmašīnu līdz Halifaksas pilsētai Kanādā. Pēc tam ar kuteri līdz salai. Tālāk tikai ar pavadoni!

Salas apraksts. 1,5 km gara. Jaunskotijas province vispār ir ZA-DR virzienā izstiepta pussala, kuras platums nepārsniedz 80 km. Zemes šaurums savieno to ar Ziemeļamerikas kontinentu. Dienvidu krasta vidusdaļā, 40 km uz rietumiem no Helifeksas, okeānā ietek Zelta upe. Braucot augšup pa šo upi uz ziemeļiem, pēc 20 km nonāk pie noslēpumainā Ņūportas torņa, kas atrodas uz šā apvidus augstākā pakalna. Vēl tālāk uz ziemeļiem iztek Gaspero upe, kas apmēram pēc 30 km tecējuma pie Jaunskotijas ziemeļu krasta sasniedz jūru.
Pretī abu upju ietekām atrodas nelielas salas, un abas tās sauc par Oukailendām - "ozolu salām." Tā, kas atrodas ziemeļos, aizsērējuma rezultātā pārveidojusies par pussalu. Otra sala dienvidos, atrodas pretī Zelta upes grīvai Mahoni līcī, un arī ir mūsu intereses objekts. Abas šīs Ozolu salas ir divas no 50 Jaunskotijas pussalas salām, kuras kādreiz klājušas ozolu audzes, un ir pamats domāt, ka tās ir cilvēku stādītas.

Salas nosaukums. Tā kā agrāk šo salu klāja biezas ozolu audzes, pirmie eiropiešu ieceļotāji salu nosauca par Ozolu salu (Oak island). Taču ķeltu valodā oak nozīmē ne tikai "ozolu," bet arī "pa labi" un "durvis" vai "ieeja." Ja mēs stāvam uz Ozolu salas, iebrauktuve Zelta upē, kas ved augšup uz Ņūportas torni, atrodas labajā pusē. Un pretējā pusē Jaunskotijas ziemeļu krastā, tur, kur jūrā ietek Gaspero upe, ir tieši tāpat.

Daniēla Makginesa atklājums. Viss mūsdienās zināmais stāsts sākās 1795.gada vasarā. Toreiz no Mahoni līča piekrastes uz Oukailendu laivā aizīrās 20 gadu vecais Daniēls Makginess Daniēls. Viņš bija apmeties netālajā angļu apmetnē Ortčesterā. Kopā ar tēvu viņš tur bija ieradies nesen un īsos vaļas brīžus izmantoja ekskursijām pa apkārtni. Pirms 33 gadiem nelielā saliņa tika izmērīta, taču uz dzīvi tajā neviens nebija apmeties. Iespējams pirms šī brauciena Makginess bija dzirdējis kādus nostāstus par salu: naktīs tur esot redzamas dīvainas ugunis, ka tumšajā ozolu mežā spokojoties un vispār tur kaut kas neesot kārtībā.
Viņu uzmanību piesaistīja piekrastes klintī iesistais rimbolts, kas bija tik pamatīgs, ka pie tā varēja piesiet pamatīgu fregati. Puiši nokāpa krastā un ņēmās pārmeklēt apkārtni. Salas austrumu daļā viņš izdarīja savu pirmo atklājumu – uzdūrās kādam klajumam, kurš šķita nedabisks. Likās, ka koki kaut kad tikuši nocirsti, nevis vētras nogāzti. Tie visi jau sen bija satrunējuši un no celmiem nāca jauni dzinumi. Taču puisis zināja, ka sala nekad nav bijusi apdzīvojama. Tālāk klajuma vidū viņš konstatēja nedabisku padziļinājumu apmēram 3 m diametrā. Tas viņam atgādināja iegrimumu – it kā zemes virskārta šeit būtu iebrukusi kādā dziļāk esošā tukšumā. Vēlāk izplatītās baumas, ka blakus ieplakai atradies koks ar tam piestiprinātu vecu trīsi vai koki ar iegrieztām zīmēm un vecu virvju paliekām, netika apstiprinātas. Droši zināms tikai tas, ka Makginess uzgāja padziļinājumu.
Visdrīzāk jauneklis nosprieda, ka šeit aprakti pirātu dārgumi, jo apkārtnē bija darbojušies neskaitāmi pirāti. Tā kā viņam līdzi nebija nekādu darbarīku, Makginess devās atpakaļ un nākamajā dienā atgriezās salā kopā ar diviem draugiem – Džonu Smitu un Entoniju Vonu. Viņi pat iedomāties nevarēja, ka viņu sāktā meklēšana turpināsies 200 gadu.
Jau pēc neilgas rakšanas (apmēram stundu?) viņi uzdūrās šīfera plāksnēm, kas noslēdza ieplaku. Acīmredzot irdenā augsne bija uzbērta tikai, lai noslēptu plāksnes. Tās bija ļoti neparastas. Salā šīferis netika iegūts. Bija pilnīgi skaidrs, ka tās šeit kāds novietojis. Viņi turpināja rakšanu. Drīz viņi saprata, ka patiesi virzās uz leju tādā kā šahtā, kas bija kļuvusi 2 m plata. Pēc Černobrova enciklopēdijas indformācijas tai posmā zemes masā puiši uzgājuši vairākus cirtņus un lāpstas.
Tikmēr bedres malas veidoja cieti mālveidīgi ieži, pati šahta bija piebērta ar zemi. Saulei rietot viņi bija nonākuši 3 m dziļumā un uzdūrās plašam satrūdējušu apaļkoku slānim. Tie bija savstarpēji sastiprināti ozolu stumbri, kas šahtas malās bija nostiprināti mālainajā iezī. Viņi attaisīja stiprinājumus, ar sviras palīdzību izcēla baļķus un no jauna ķērās pie rakšanas. Taču dārgumu vietā viņi atrada tikai zemes pildījumu.
Nākamajā dienā racēji turpināja darbu. Vēl pēc 3 m zemes (6 m dziļumā!) tie uzdūrās uz tāda pat otra ozolu baļķa klājuma. Viņiem kļuva skaidrs, ka neiztiks bez papildspēkiem, jo bija nepieciešams speciālists šahtas malu stiprināšanai. 

Pēc deviņiem gadiem. Rakšana tika pārtraukta uz 9 gadiem. Pa šo laiku Džons Smits bija nopircis zemes gabalu ap šahtu, uzcēlis tur māju un iekārtojis nelielu saimniecību. 1804.gadā trim draugiem kopā ar Entonija Vona attālu radinieku Simjenu Lindu izdevās nodibināt sabiedrību Onslow Company, kuras vienīgais mērķis bija Oukailendas dārgumu izcelšana.
Gada laikā 6 m dziļā bedre tika atbrīvota no piebērtās zemes, nostiprinātas sānu sienas un izcelts otrais apaļkoku slānis. Rokot, pēc nākamiem 3 m atklājās trešais apaļkoku slānis. Tas bija pārklāts ar kokogļu kārtu. Pilnīgi neskaidrs, kam gan šeit bija vajadzīgs kurināt uguni.
Pēc nākamiem 3 m sekoja ceturtais koku pārsegs, kura atsevišķie stumbri bija savienoti ar zilganam mālam līdzīgu ķiti. Analoģisks materiāls tika izmantots uz lielajiem kuģiem dēļu noblīvēšanai. Visi to uzskatīja par nepārprotamu pirātu roku darbu. Šādu uzskatu nostiprināja arī atklājums, ka ķitē bija kokospalmu šķiedras. Palmas auga tikai 2000 km uz dienvidiem no salas.
Kokospalmu šķiedru klātbūtne Naudas bedrē pašreiz vēl jāuzskata par neatrisinātu problēmu, jo tās aug krietni tālāk uz dienvidiem - Centrālamerikā. Ja šahtas ierīkotājs bija Henrijs Sinklers ar ekspedīciju, tad iespējams, ka viņš kuģojis daudz tālāk uz dienvidiem nekā mums pašreiz zināms. Tādai iespējai par labu liecina arī alojes un kukurūzas attēli Roslinas kapelā Skotijā.
Taču kāroto dārgumu vietā uzgāja tikai zemi un ik pa kārtējiem 3 m uzdūrās jauniem koka stumbru veidojumiem. Tāpat kā augšējie, arī tie bija profesionāli sastiprināti un noenkuroti māla sienās.
27 m dziļumā viņi atrada plakanu akmeni – šīfera plāksni 50 cm diametrā, kas gulēja šahtas vidū. Kad akmens tika nogādāts augšā, uz tā atklāja dīvainas pilnīgi nepazīstamas rakstu zīmes. Akmeni aiznesa uz Džona Smita māju, kur tas vēlāk esot ticis iemūrēts kamīnā un tad laika gaitā kaut kur pazudis. Balstoties uz to personu, kas akmeni tika redzējušas, mēģināja rekonstruēt zīmes. Pēc tām „kāds profesors no Halifaksas” pat esot atšifrējis uzrakstu: "Četrdesmit pēdu dziļumā ir paslēpti divi miljoni sterliņu mārciņu" (Forty feet below two million pounds are burried). Taču mistiskā profesora vārds nav zināms, tāpat nav arī nekādas ticības tam, ka zīmju izskats ticis rekonstruēts atbilstoši oriģinālam. Esot saglabājusies neparasta akmeņa fotogrāfija, kas apgājusi visu pasauli - publicēta grāmatās un laikrakstos.
Šī plāksne ar savām zīmēm visai labi sasaucas ar templiešu, vēlāk masonu tieksmi visu iešifrēt, lai aizsargātu kādas zināšanas no nevēlamām personām. Plāksnes vidū iegravētais punkts - sens brīvmūrnieku simbols, kas nosaka cilvēka morāles robežas, kuras nedrīkst pārkāpt.
Zem akmens 27 m dziļumā atradās vēl viena apaļkoku kārta. Iedurot spraugā dzelzs stieni, varēja sajust neparastu pretestību. Radās iespaids, ka tikai dažus cm dziļāk atrodas koka priekšmets, bet tas nebija apaļkoks. Tika domāts, ka slēptuve beidzot ir atrasta.

Šahtas applūšana. Kad nākamajā rītā strādnieki atgriezās pie darba, tie ieraudzīja šahtu pilnu ar ūdeni līdz 18 m atzīmei. Līdz ar to vēl iepriekšējā vakarā atraktais koku klājums atradās 9 m zem ūdens. Tūliņ tika uzsākta šahtas izsmelšana ar spaiņiem, taču tas nedeva vispār nekādus rezultātus: ūdens nekritās ne par plaukstas tiesu. Bija skaidrs, ka jāuzstāda sūknis.
Pirmais sūknis, ko nogādāja uz salas un uzlika uz platformas, tūdaļ pat salūza, tā detaļas iekrita ūdenī un bija pagalam. Pienāca ziema un darbi tika pārtraukti.
Nākamajā gadā kompānija atsāka darbus un tika rakta paralēla šahta, lai varētu tajā novadīt ūdeni. Šī šahta bija kādus 6 m dziļāka par iepriekšējo un apdomīgi izraktajam savienotājkanālam bija jānovada ūdens no galvenās šahtas. Šķita, ka pasākums izdodies. Tuneļa rajonā izraktā zeme kļuva arvien dubļaināka. Visbeidzot strādniekiem bija burtiski jābēg, lai paglābtos no ieplūstošā ūdens masas. Stundas laikā šahta pieplūda pilna, taču ūdens līmenis galvenajā šahtā nekritās ne par centimetru. Viss darbs izrādījās veltīgs. Šī neveiksme arī bija Onslow Company beigas. Naudas turpmākiem darbiem vairs nebija. Taču Daniēls Makginess negribēja padoties. Viņš uz salas uzbūvēja sev māju, taču tikai ar saviem spēkiem vien viņam izdarīt neko neizdevās.

Pēc 40 gadiem. Darbus uzsāka Truro Company. Par konsultantu darbā tika paņemts tolaik jau sešdesmitgadīgais Entonijs Vons. Tika plānots šahtu izsūknēt ar modernāku tehnoloģiju. Pārbaudot izrādījās, ka ūdens ir pazudis un šahtu vajadzētu tikai attīrīt. Taču šo darbu laikā atkal no kaut kurienes sāka gāzties ūdens un šahtu atkal appludināja. Tad uz salas nogādāja smagu urbšanas iekārtu. Visapkārt šahtai, kas pa šo laiku jau bija ieguvusi nosaukumu „Naudas bedre” (Money Pit), tika izdarīti pieci urbumi, bet bez rezultātiem. Virspusē tika nogādāti tikai zeme un māli. Tādēļ nolēma tieši virs ūdens līmeņa šahtā atkal uzbūvēt platformu un no tās urbt dziļāk.
Pasākums izdevās. Urbis izgāja caur ozolkoka slāni 27 m dziļumā un 30 cm dziļāk atkal uzdūrās kokam – tam pašam ko pirms 40 gadiem bija sataustījuši iepriekšējie racēji. Ekspedīcijas vadītājs Džotems Makolijs: „Taču urbis dienas gaismā neizcēla neko tādu, kas varētu atbilst dārgumiem, vienīgi trīs ķēdes posmus, kas atgādināja pulkstenķēdi. Tad tika izurbti vēl 20 cm ozolkoka, ko noturēja par pirmās lādes dibenu un nākamās vāku. Sekoja 25 cm metāla, 10 cm ozolkoka un 15 cm priedes koka. Beidzot māls. Nekas cits netika atrasts.”
Jauns urbums, ko izdarīja nedaudz sāņus no pirmā, atkal izcēla ozolkoku, un vēl viens – kokospalmu šķiedras. Ar to arī beidza, jo tuvojās ziema. Kad nākampavasar darbus varēja atsākt, tika izrakta vēl viena atūdeņošanas šahta, tomēr arī tā pieplūda ar ūdeni, bet naudas bedrē līmenis nekritās. Turklāt tika izdarīti jauni secinājumi: radās iespaids, ka ūdens līmenis šahtā svārstās līdz ar paisumu un bēgumu. Vēl vairāk – tas bija sālsūdens. Kādēļ tas netika pamanīts ātrāk? Iespējams, ka sākotnējo šahtu patiesi sākumā appludināja dzeršanai nederīgs saldūdens, bet šis avots 40 gadu laikā lēnām izsīka, bet tagad pieplūda sālsūdens.
Tātad no Naudas bedres līdz jūrai bija jāiet apakšzemes ejai. Strādnieki tika sūtīti apsekot krastu, vai tur nav atrodami iespējamie kanāli. Kāds no viņiem vērsa uzmanību, ka nelielā Smita līča pludmalē bēguma laikā patiešām no krasta sūcas ūdens. Pēc dažām stundām tas atkal applūstu. Tika noraktas smiltis un atrasts 5 cm biezs un neticamus 45 m garš kokospalmu šķiedru pītenis. Tas stiepās visā Smita līča pludmales garumā. Zem pīteņa bija rūpīgi sakrauti akmeņi. Taču tas vēl nebūt nebija viss! Zem akmeņiem strādnieki atklāja vispirms vienu, tad vēl vienu un beidzot kopskaitā piecas ieejas aptuveni 20 cm platos tuneļos. Viss Smita līča krasts bija mākslīgi apstrādāts.
Tuneļi sākās tieši virs bēguma līmeņa atzīmes, tad veda slīpi uz leju un savienojās lielākā kanālā, kas virzījās dziļi zem zemes. Visi tuneļi bija rūpīgi izveidoti no apstrādātiem akmeņiem, un galvenais kanāls laikam veda tieši uz Naudas bedri. Ģeniālie celtnieki varēja izveidot tuneļu sistēmu tikai tādā gadījumā, ja Smita līcī būtu uzcēluši dambi, citādi viņu pusgatavajos tuneļos periodiski ielauztos jūras ūdens. Kad sistēma bija gatava, dambi vajadzēja nojaukt un likvidēt visas pēdas, lai neviens neko nenojaustu.
Truro Company vīri paši izveidoja šādu dambi, taču, kad visu līci apjozošais dambis jau gandrīz bija gatavs, vienā naktī to nopostīja orkāns, kas brāzās pāri salai. Vīlušies šai pasākumā, vīri nolēma rakt vēl vienu šahtu un mēģināt trāpīt galvenajā apakšzemes kanālā, Nācās atzīt, ka šīs sistēmas cēlāji izveidojuši kanālu nevis taisnā līnijā, bet gan ar līkumu virzienā uz Naudas bedri. Tad viņi ķērās pie pēdējā mēģinājuma: šoreiz izraka paralēlu šahtu apmēram 5 m no Naudas bedres. Pagāja vairākas nedēļas līdz tika sasniegts 36 m dziļums. No šī punkta vīri zem bīstamām pārkarēm rakās slīpi uz augšu Naudas bedres virzienā, jo gribēja tai piekļūt praktiski no apakšas un izcelt dārgumu lādes. Taču atkal plāns neizdevās. Pusdienas pārtraukuma laikā iebruka lielākā daļa jaunās paralēlās šahtas. Līdz ar to lādes varēja iegāzties vēl dziļāk nekā līdz šim, kaut kur rajonā starp Naudas bedri un jaunrakto šahtu. 1854.gadā kompānija kompānija beidza pastāvēšanu, jo naudas līdzekļi bija iztērēti.

Tālākie notikumi. Piecus gadus vēlāk daži dārgumu meklētāji mēģināja izmantot lielu 30 zirgu darbinātu sūkni, lai atbrīvotu šahtu no ūdens, taču bez panākumiem. Vēl pēc diviem gadiem tika uzstādīts sūknis ar tvaika dzinēju, kurš eksplodēja un bojā gāja kāds no strādniekiem – pirmais Ozolu salas upuris.
1863.gadā bagāti cilvēki nodibināja jaunu sabiedrību – Oak Island Association. Uz salas nogādāja 63 vīrus un 33 zirgus, un tas bija lielākais pasākums līdz šim brīdim. Zemē izraka vēl vairākas šahtas, bet arī visas tās applūda, līdzko savienojās ar Naudas bedri. Tāpēc nolēma apūdeņošanas kanālus tieši pie krasta piepildīt ar māliem, lai novērstu ūdens pieplūdi. Arī tas nedeva nekādus rezultātus, jo nākamais paisums izskaloja mālus.
Beidzot izraka vēl vienu paralēlu šahtu. Ar sūkņiem izdevās pazemināt Naudas bedrē ūdens līmeni līdz 30 m atzīmei un pa šo laiku no jaunizraktās šahtas iekļūt tajā. Viss, ko izdevās atrast, bija tikai daži koka režģi un senāk šahtā iekritušie darbarīki.Kļuva skaidrs, ka lādes pirms dažiem gadiem bija iegāzušās daudz dziļāk, tās atrast likās nereāli. Kompānija padevās un pārtrauca meklējumus.

Vēl tālāk. Neilgi pēc tam jaunu dambi uzbūvēja Oak Island Eldorado Company: tas bija 90 m garš un 3,5 m augsts. Patiešām izdevās izsūknēt Naudas bedri līdz 33 m dziļumam un atrast ieeju pazemes apūdeņošanas kanālā. Taču šahtas dibenā bija vieni vienīgi dubļi. Kad kāds no strādniekiem pamanīja dubļu sakustēšanos, viņu glāba tikai ātra atkāpšanās augšup. Šahta atkal pieplūda ar ūdeni. Tātad dziļāk vajadzēja būt ar ūdeni pildītiem tukšumiem, kuros varētu būt iekritušas lādes. Kompānija izjuka, kad paisums izskaloja aizsargdambi. Bija jau 1867.gads.

Frederika Blēra pētījumi. Viņš veica pētījumus 19.gs. beigās. Kopā ar kādu pieredzējušu inženieri viņš lika izrakt vēl jaunas šahtas un uzsāka uz salas spridzināšanas darbus. Šādi viņš cerēja sagraut apakšzemes ūdens pieplūdes kanālus un aizsprostot tos ar māliem. Šo darbu laikā gāja bojā cilvēks – otrais Ozolu salas upuris: kad kāds strādnieks tika celts augšup grozā, pārtrūka virve, viņš nogāžas. No iegūtajiem ievainojumiem mira jau šahtā.
Jauns urbums 40 m dziļumā uzdūrās metālam. Urba vēl dziļāk un 47 m dziļumā uzdūrās cietam slānim. Paraugi, kurus izcēla virspusē, uzrādīja ļoti cietu cementam līdzīgu materiālu. Nebija skaidrs: cements vai dabiskas izcelsmes kaļķakmens. Slānis izrādījās apmēram 1 m biezs. Zem tā 52 m dziļumā urbis atkal uzdūrās metālam. Ar vīru rīcībā esošajiem urbjiem šo šķērsli nevarēja pārvarēt.
Cementa paraugi tika nosūtīti pārbaudēm uz Angliju. Atbildē bija rakstīts: „Analīžu rezultātā nav iespējams iegūt precīzus datus. Ņemot vērā paraugu ārējo izskatu un vielas sastāvu, mēs tomēr pieturamies pie uzskata, ka runa ir par cilvēka kaut kad apstrādātu cementu.”
Pēc šāda secinājuma pirmo reizi parādījās šaubas – vai te tiešām ir darīšana ar pirātiem? Tātad 50 m dziļumā izbūvētas tilpnes. Tam, ko slēpj šī būve, vajadzētu būt ārkārtīgi vērtīgam.
Urbšanas laikā virszemē tika izcelta kāda neliela pergamenta strēmele. Uz tā bija ar tinti rakstīta zīme, ko varēja identificēt kā VI. Ar tinti rakstītais bija skaidri saskatāms, tādēļ varēja secināt, ka tukšā telpa zem salas bija sausa. Katrā ziņā tā tika applūdināta tikai pēdējās urbšanas laikā.
Kad Blēra vīriem neizdevās pilnīgi iztukšot šahtu pat izmantojot vismodernāko sūknēšanas iekārtu, viņam radās aizdomas, ka ūdens varētu pieplūst vēl pa citiem neatklātiem kanāliem. Viņš 1898.gadā lika iebērt Naudas bedrē krāsu un novērot, kurā vietā tā parādīsies. Patiesi, jau pēc īsa brīža salas pretējā pusē ūdens iekrāsojās sarkans. Tātad dziļāk vajadzēja atrasties vēl kādam krietni garākam kanālam, kas apgādā šahtu ar ūdeni.

Anrī Boduēna pētījumi. 1909.gadā pētījumus uzsāka Ņujorkas inženiera Anrī Boduēns. Toreiz uz īsu brīdi studiju gados ieradās pat nākamais ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kopā ar Hārvarda universitātes studiju biedriem, un te investēja naudu. Boduēns ar tā laika vismodernāko tehniku lika izsūknēt Naudas bedri, atbrīvot to no gružiem un šahtas dibenā veikt jaunu uzbumu. Viņš arī uzdūrās cementa slānim, taču tas bija cits. Ķīmiskās analīzes liecināja, ka tas nemaz nav cements, bet gan dabiskas izcelsmes kaļķakmens. Boduēns veica vairākus urbumus līdz pat 50 m dziļumam, taču neko neatrada. Rūzvelts un citi naudas devēji atsauca savus ieguldījumus. Boduēns pētījumus beidza.

Pētījumi pēc 1.Pasaules kara. Meklējumi pēc kara tika turpināti. Izraka jaunas šahtas, ūdeni pumpēja ar elektromotoriem apgādāti sūkņi. Taču panākumi atkal izpalika. 1936.gadā Oukailendā pētījumus uzsāka uzņēmējs Gilberts Hedens. Kāds viņa strādnieks 1939.gadā, rūpīgi pārmeklējot salu, uzgāja savādu akmeni, kas bija paslēpts karasta krūmājā. Akmenī bija iegravētas divas zīmes; aplis ar punktu vidū un krusts. Salas dienvidos atrada no akmens blokiem izliktu figūru – krustu, kas ar smailo galu norādīja Naudas bedres virzienā. Taču Tas nedeva nekādus praktiskus rezultātus. Kad pēc jaunas šahtas izrakšanas tajā neatradās ne cementa kamera, ne dārglietas, padevās arī Hedens.
Līdz 2.Pasaules kara beigām zemē izrakto šahtu skaits sasniedza 38. Apkārtne bija izpostīta, cerības vēl ko atrast ar tradicionālajām metodēm līdzinājās nullei. Situāciju sarežģīja arī tas, ka nu vairs nebija zināma pat precīza oriģinālās šahtas atrašanās vieta. Daudzas paralēlās šahtas bija tā pārbīdījušas augsni, ka situācija atgādināja izrakņātu smilšu kasti.

Pētījumi pēc 2.Pasaules kara. Uz šejieni plūda uzņēmīgi mantas meklētāji. Viens no tiem ieradās salā ar kuriozu zelta meklējamo mašīnu, bet neko neatrada. Inženieris noTeksasas Džordžs Grīns 1955.gadā lika atkal uzsākt urbšanu un 33 m dziļumā šķietamā Naudas bedres tuvumā uzdūrās tukšumam: „Kāds ir ieguldījis lielu darbu, lai izveidotu šeit slēptuvi. Un tam bija jābūt šo pūļu vērtam, citādi šis „kāds” būtu uzskatāms par visu laiku lielāko jokdari.” Taču arī Grīnam beidzās nauda, un viņam nācās pamest salu.
1960.gadā salā kopā ar ģimeni ieradās Roberts Restals. Viņi dzīvoja primitīvā būdā: „Mēs esam šeit, tāpēc, ka spējam izcelt abas dārgumu lādes, un šodien es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mums tas izdosies. Tas ir daudz grandiozāk, nekā daudzi cilvēki reiz domājuši. Es sajūtu: dārgumi ir tur apakšā, un mēs spējam tos izcelt. Mēs paliksim šeit tik ilgi, līdz būsim to paveikuši.” Roberts Restals, viņa vecākais dēls un divi citi vīri noslīka piecus gadus vēlāk. Dārgumus viņi tā arī neatrada. Tā ozolu salas upuru skaits sasniedza jau sešus.
Pēc tam darbus turpināja naftas ģeologs Roberts Danfīlds. Kā pirmo viņš lika uzbērt 200 m garu dambi no cietzemes uz salu, lai varētu izmantot smago tehniku. Tad pie Smita līča tika izrakta milzīga 45 m dziļa bedre 15 m diametrā. Taču bez veciem kokiem un dažiem darbarīkiem nekas neatradās. Turpretī kāds urbums šķietamā Naudas bedres tuvumā uzdūrās 14 m augstam ar ūdeni pildītam dobumam, kas sākās 42 m dziļumā. Ģeologs bija pārliecināts, ka atradis dārgumu glabātuvi.
Saviem pasākumiem Danfīlds piegāja ar gandrīz vai mežonīgu apsēstību. Viņa smagā tehnika sagrāva gan ieejas appludināšanas kanālus pie Smita līča, gan no akmeņiem veidoto bultveida trijstūri. Tā arī neko tomēr neatradis, viņš vīlies padevās. Sala pēc viņa palika tik izpostīta kā vēl nekad.

Trilton Alliance pētījumi. Jauno konsorciju nodibināja 1967.gadā būvuzņēmējs Dens Blenkenšips, kurš salā bija ieradies kopā ar Danfīldu un palicis tur pēc pēdējā aizbraukšanas, kopā ar Monreālas uzņēmēju Deividu Tobiasu. Tas sprauda sev par mērķi izcelt dārgumus un pastāv vēl šodien.
Vispirms Alliance darbinieki veica izmēģinājuma urbumus iespējamās Naudas bedres atrašanās vietās. Viņi sasniedza 60 m dziļumu un līdz ar to pirmo reizi nonāca tik dziļi salas karbonātiskajā pamatiezī. Apstiprinājās senie pieņēmumi, ka šis pamatiezis ir caurausts ar ejām un alām. Urbumi uzrādīja daudzus pazemes tukšumus, no šī rajona dienas gaismā tika izcelti koka, metāla, cementa un pat porcelāna paraugi. Pirmoreiz mēģināja datēt koksnes vecumu: mērījumi ar oglekļa metodi uzrādīja vecumu 1575 +/- 85 gadi. Līdz ar to būve šķita esam daudz vecāka, nekā sākotnēji tika domāts. Taču citi vēlākos gados veiktie mērījumi deva vēl dīvainākus rezultātus: mazāk par 300 gadiem, 300 gadi, 1100 gadi un pat 3 100 gadi pēc Kristus! Nekādi loģiski tas viss nesavienojās.
3100.gada rezultāta iegūšana izskaidrojama tikai tādējādi, ka notikusi C 14 vērtības viltošana. Šai gadījumā oglekļa koncentrācijai mērījuma vietā vajadzētu būt lielākai nekā apkārtējā koksnē. Tas varēja notikt paaugstinātas intensitātes neitronu apšaudes gadījumā, gan tikai tad, ja radiācijas avots atrastos tiešā tuvumā. Tas varēja arī gadīties izplūstot radioaktīvam materiālam no reaktora un attiecīgi piesārņojot apkārtni. Ja pieņem, ka te noslēpta mannas mašīna ar plutona reaktoru, tad tas varētu būt izskaidrojums. 1970.gadā uzņemtā filma varētu liecināt, ka mannas mašīna sadalījusies gabalos, ļoti iespējams tādēļ arī radiācijas noplūde.
Dažus simtus metru tālāk racēji uzdūrās dabiskas izcelsmes kaļķakmens dobumiem, kas bija norobežoti ar ozola dēļiem. Šīs koksnes C 14 analīze uzrādīja, ka ozoli auguši pēc 1 200.gada, kas ir akceptējams rādījums. Tas nozīmē,ka radiācijas izraisītie aplamie C 14 mērījumi atrodami tikai Naudas bedres tiešā tuvumā.
Vēl ir tikusi izteikta doma, ka senie celtnieki te izmantojuši urānu saturošus minerālus. Taču nekad, ne izsmelšanas, ne urbšanas darbos tādi minerāli nav atrasti.
Pēc kompānijas ierosmes veiktie seismoloģiskie mērījumi apstiprināja jau zināmo: visa ala pamatiežu rajonā caurausta tuneļiem un dobumiem. Tā kā tie atradās zem ūdens, gribēja uzbūvēt vēl lielāku aizsargdambi, kas norobežotu jūras ūdeni. Gandrīz gatava šī būve krita par upuri viļņiem un vētrām. Tomēr darbu laikā atkal tika atrastas kokospalmu šķiedras un kāda pusapļa veida koka struktūra no jūras dibenā iedzītiem apaļkokiem. Materiāls tika datēts ar 1700.gadu. Tā funkcija paliek nezināma.
60.gadu beigās Blenkenšips ar lielu ekskavatoru lika rakt grāvjus salas otrā pusē. Viņš gribēja atrast otru, lielāko appludināšanas kanālu, kuru 1898.gadā ar iekrāsota ūdens palīdzību atklāja Frederiks Blērs. Taču sliktais laiks un pilnīgi izmirkusī zeme īsā laikā šo pasākumu izgāza.
1970.gadā Triton Alliance veica jaunu urbumu 55 m attālumā no Naudas bedres iespējamās atrašanās vietas (urbums 10 x). 70 m dziļumā tika atklāts vairāk nekā 2 m augsts dobums, pilns ar ūdeni. Pirmo reizi varēja izmantot zemūdens telekameru, ko nolaida dobumā. Redzētais bija pārsteidzošs un negaidīts: cerēto dārgumu lāžu vietā alas dibenā iezīmējās savādi, pelēcīgi, nenosakāmas formas priekšmeti. Tur bija objekti ar izplūdušām apaļas formas aprisēm, blakus tiem cauruļveidīgas struktūras un nelielas „kastītes,” kas šķita pārklātas ar bālganu slāni, varbūt tomēr dubļiem. Nu dikti tas viss neizskatījās pēc pirātu naudas lādēm.
Kamera uztvēra arī kaut ko tādu, kas varēja būt cilvēka galvaskauss. Urbums tika paplašināts un kompānija nosūtīja lejā vairākus ūdenslīdējus, kas pa šauro cauruli nolaidās dobumā. Taču pa šo laiku ūdens tika saduļķots un pamats tā savandīts, ka viņi nespēja saskatīt pat izstieptu roku. Lejā nolaidās pat Blenkenšips. Viņš neatrada ne cerētos dārgumus, ne dīvainos cauruļveida objektus, ko rādīja videokamera. 1976.gadā viņi veica atkārtotu mēģinājumu un gandrīz gāja bojā. Kamēr Blenkenšips pa šauro cauruli laidās lejā, tā pēkšņi 14 m augstumā pārlūza. Nirējam gāzās virsū dubļi un akmeņi. Tikai viņa dēla zibenīgā reakcija, kurš augšā turēja virvi un izvilka tēvu, paglāba Blenkenšipu no nāves. Tā Ozolu sala netika pie sava septītā upura.
1978.gadā urbums tika paplašināts līdz 2 m. Turklāt sametināja kopā vairākus lokomotīvju katlus un caur mīkstajiem pārsedzošajiem slāņiem nolaida līdz pamatiezim. Pārklātiem ar dzelzsbetonu un līdz ar to papildus nostiprinātiem, tiem vajadzēja novest pie gala risinājuma. Taču noslēdzošo darbu laikā urbums strauji piepildījās ar ūdeni, ko vairs nevarēja atsūknēt. Tā bija vēl viena neveiksme, kas aprija milzīgu naudu un nedeva nekādu rezultātu.
Paralēli Triton Alliance vīriem salā darbojās arī kāds ģeodēzijas inženieris Freds Nolans. Viņš bija nopircis daļu zemes salas vidienē un izvirzīja sev uzdevumu precīzi izmērīt un izpētīt Ozolu salu. Nonāca līdz strīdam starp viņu un kompāniju, un šis strīds uz gadu desmitiem noteica darbus uz salas.
Pateicoties vairāku citu akmens marķējumu atklāšanai, Nolans nonāca pie secinājuma, ka ieeja slēptuvē ir nevis Naudas bedrē, bet gan caur kādu citu šahtu, kas slēpta viņa gruntsgabalā. Naudas bedre esot tikai ģeniāls seno celtnieku māņu manevrs.
Nolana pārliecība īpaši balstījās uz „Krusta” atklāšanu. To veidoja četri lieli granīta bluķi ar smilšakmens bluķi centrā. Šai struktūrai esot cilvēka galvas forma, ko ar nelielu fantāziju tiešām varēja saskatīt. Pamatojoties uz krusta precīzo formu, to ar lielu varbūtību var uzskatīt par mākslīgi radītu. 264 m garš un 110 m plats, tas novietots virzienā no ZA uz DR.

Šodien. Blenkenšips un Triton Alliance neļāvās no tā ietekmēties. 1987.gadā viņi nāca klajā ar patiesi neticamu plānu. Plāns saucās „Lielais raciens” (Big Dig): tas paredzēja caur mīkstajiem pārsedzošajiem slāņiem nolaist 30 m platu tērauda kesonu, cauruli, kas savienotu savā starpā galvenās līdz šim izveidotās šahtas un urbumus. Kesona iekšpusē gribēja izrakt visu zemi, ar moderniem augstspiediena sūkņiem atsūknēt ūdeni un šādā ceļā nonākt līdz kaļķakmens pamatam. Izmaksas lēsa 10 miljonu dolāru apmērā, naudu vajadzēja nopelnīt, spekulējot biržā un izlaižot akcijas. Šodien, pēc 11 gadiem, šā plāna realizēšanā nav noticis nekas.
Vienīgais pēdējā laika nozīmīgais atklājums ticis izdarīts. 1996.gadā. Toreiz Kanādas zinātnieki no Bedfordas Okeanogrāfijas institūta ar pētniecības kuģi The Plover zondēja jūras rajonu pie Jaunskotijas. Viņi izmantoja vismodernākās hidrolokācijas ietaises. Šādā veidā varēja ļoti precīzi reģistrēt jūras dibena reljefu un pēc tam ar datora palīdzību izveidot tā trīsdimensionālu attēlu.
The Plover iebrauca arī ūdeņos tieši pie Oukailendas. Salas dienvidu pusē abi pētījumos iesaistītie zinātnieki, jūras ģeologs Dr.Gordons Feiders un jūras ģeofiziķis Dr.Bobs Kortnijs uzdūrās kaut kam ļoti neparastam: garam un šauram grāvim, kas uzreiz radīja iespaidu, ka varētu būt šeit mākslīgi veidots, izbagarēts jūras dibenā. Tā virziens norādīja tieši uz kādreizējā akmeņu trijstūra atrašanās vietu, it kā tas būtu tur izveidotās bultas uzgaļa kāts.

Hipotēzes. Minētas visas jebkad dzirdētās, dažas no tām vispār nenopietnas.

Izveidojuši vietējie indiāņi.
Izveidojuši britu kareivji.
Te paslēpti Šekspīra manuskripti.
Paslēptas franču valdnieku dārglietas.
Veidojumiem vispār ir dabiska izcelsme. Apaļkoku plankas esot tikai dabiskas iegulas, tuneļi – dabiski veidojumi, rakstu zīmes akmeņos – tikai plaisas. Apaļkok plankas gan nekādi nevar iegulties ik pa 3 metriem, tāpat klājumos ir arī konstatētas kokospalmu šķiedras. Daudzi speciālisti apūdeņošanas kanālus atzinuši par mākslīgiem.
Izveidojuši pirāti. Piemēram kapteinis Kids vai sers Frānsiss Dreiks.
Izveidojuši izbēguši cietumnieki.
Izveidojusi skotu prinča Henrija Sinklera ekspedīcija 1398.gadā. Patlaban visvairāk pamatotākā un visticamākā.
Templiešu dārgumu slēptuve. Te atbraukusi visa pazudusī a88 kuģu templiešu flote ar visiem dārgumiem.
Mannas mašīnas slāptuve.
Kas tad varētu būt Naudas bedres autors? Paveikt šādu darbu būtu iespējams tikai mēnešiem ilgā darbā, strādājot labi organizētā komandā un lielisku speciālistu vadībā. Šādam darbam nepieciešamas tehniskas zināšanas, laba dziļbūvju un kalnrūpniecības pārzināšana. Kā nekā tika izraktas šahtas, uzbūvēti dambji, konstruētas ūdens lamatas, un visbeidzot šahtā tika nolaists Kaut Kas. Tādu zināšanu nebija cilvēkiem, kas savu mūžu vadīja uz ūdens - pirātiem, piemēram. Tādējādi Henrija Sinklera vadītā templiešu mantinieku ekspedīcija visvairāk atbilst šīm varēšanām.

Baumas. Kaut kur Itālijā esot atrasta viduslaiku grāmata, kurā aprakstīta tādu šahtu būves tehnoloģija.

Saites.
Apslēptie dārgumi.
Templiešu ordeņa vēsture.
Debesu mannas mašīna.