Titikakas Atlantīda
Nogrimušu būvju drupas Titikakas ezera dzelmē.
Atklāšana un izpēte. Titikakas ezera zemūdens pētījumi tika uzsākti 1955.gadā. Šos pētījumus veica arheologi un Argentīnas zemūdens peldēšanas federācija. Bijušais ASV jūras kājnieku akvalangu niršanas instruktors Viljams Mardorfs vairākas reizes ieniris. Un 95 pēdu dziļumā uzgājis celtnes Tiavanakas stilā.
Pētnieki 1/4 km no krasta atklāja veselu arhitektūras ansambli, kas stiepās vairāk nekā kilometru garumā. Tur bija bruģis, vairāku simtu kvadrātmetru platībā, izlikts no akmens plāksnēm un ap 30 sienu, kas bija novietotas ģeometriskā kārtībā, cita citai paralēli. Sienas bija cilvēka augumā, celtas no milzīgiem akmens bluķiem.
Profesors Rubens Vela no Tiavanakas arheoloģijas institūta pauda pārliecību, ka ezera dibenā uzietās drupas ir „piekrastes templis, kurā tika apglabātas izcilas personas” (1967.gads).
Ž.Ī.Kusto pētījumi (1968.g.). 1968.gadā Titikakas ezerā zemūdens pētījumus veica slavenais franču okeānu pētnieks Ž.Ī.Kusto. Slaveno pētnieku izpētīt ezeru bija iedvesmojušas indiāņu leģendas, kuras vēstīja par inku ezerā nogremdētajām bagātībām, kuru vidū bija zelta disks, uz kura pierakstīta Amerikas senākā vēsture. Vēl šīs leģendas vēstīja, ka ezera dibenā esot vairākus kilometrus gara zelta ķēde, kas savienojot Saules un Mēness salu, kā arī par 300 jūdžu garu tuneli, kas no Titikakas ezera ved uz seno inku galvaspilsētu Kusku.
Ž.Ī.Kusto kuģis "Kalipso" bija aprīkots ar vairākām ierīcēm, tostarp ar divām zemūdenēm. Francūža ekspedīcija apstiprināja ziņas par argentīniešu nirēju atklājumiem. Kusto vēl atzīmēja akmens būvju pilnību.
Kusto ekspedīcija izcēla arī dažus keramikas paraugus, bet, kā vēlāk tika noskaidrots, tā bija izgatavota mūsu laikos. Pētnieki tādus pašus keramikas izstrādājumus bija redzējuši urusu indiāņu peldošajos ciematos.
Saprotams, ka Kusto ekspedīcija neatrada ne inku bagātības, ne zelta disku, ne zelta ķēdi, ne arī tuneli. Taču zemūdens būves gan esot redzējuši.
H.Roho pētījumi (1980.g.). 1980.gada novembrī bolīviešu Andu kultūru speciālists Hjūgo Roho meklēja zemūdens drupas Puertoakostas piekrastē (bolīviešu ostas ciemats, kas atrodas netālu no Peru robežas ezera ZA krastā). Savos meklējumos viņš vadījās pēc vietējo indiāņu vecajā Eliasa Mamanes norādījumiem. Viņš uzgājis būves 45-60 pēdu dziļumā (15-20 m). Vēlāk pētnieks stāstījis žurnālistiem: „Mēs atradām tempļus un akmens ceļus, kas aizved nezināmā virzienā. Redzējām arī kāpnes, kas ved ezera dziļumos un ir jūras aļģu apvītas.” Roho kopā ar diviem puertorikāņu kinooperatoriem Aivenu un Aleksi Irizāriju (Alex Irrizarry) šīs būves pat nofilmēja.
Hjūgo Roho šīs monumentālās drupas attēloja kā iespējamo Tiavanakas sākotni. Viņš uzskata, ka monumentālās būves (svētnīcas, akmens ceļi un kāpnes) celtas pirms izveidojies ezers.
Atradumi Markapampā (1992.g.). 1992.gadā ezerā uz ziemeļiem no Saules salas, vietā ar nosaukumu Markapampa (Marka Pampa, La Ciudad Submergida) tika uzietas akmens kastes ar artefaktiem - daudzi no tiem bija no tīra zelta.
Markapampā 1992.gadā uzietie artefakti izstādīti nelielā muzejā Čajapampā, Saules salā - antropomorfas figūriņas, Tiavanakas laika artifakti, dzīvnieku kauli, pumas formas keramika, pat Montīpaitona Sv.Grālam līdzīgs kauss. Ieejas biļete maksā 10 bolivārus un par to var aplūkot arī netālās Činkanas drpas. Atradumi uzieti apmēram 8 m dziļumā trijstūra centrā ko veido Čuljas (Chullo), Koas (Koa) un Paļajas (Pallalla) salas. Vairums atradumu laikam ir no Džona Reinarda (Johan Reinhard) zemūdens ekspedīcijas, citus ziedojuši vietējie iedzīvotāji.
Itāļu pētījumi (2000.-2004.g.). 2000.gadā zemūdens pētījumus Markapampa veikuši itāļu arheoloģiskā ekspedīcija, kuru vidū bija arī nirēji. Itāļi paziņoja, ka Titikakas ezera dibenā atraduši svētnīcas drupas un bruģētu ceļu. Drupas apjož 800 m gara siena un kopumā aizņem 200 x 50 m lielu platību. Drupas atradās 8 m dziļumā. Šķiet, ka itāļi būs no jauna uzgājuši argentīniešu nirēju XX gadsimta 60.gados atklātās drupas. Tātad tās tur patiešām ir.
Lai gan joprojām neskaidri ir zemūdens būvju autori, to vecumu lēš kā 6000 gadu. Daži entuziasti pat iemanījušies to nodēvēt par "Atlantīdu."
Nota bene! Ja vēlaties nesteidzīgi aplūkot Saules salu, ieskaitot tās Atlantīdu, pērcieti biļeti tikai turpceļam un patstāvīgi ejiet pa salu kājām, neklausot tūristus vadājošās firmas. Lieta tā, ka tūrisma firmas bieži ir sastrīdējušās ar vietējiem iedzīvotājiem, nekur tālāk savus tūristus neved kā tikai 3-4 km pa salas dienvidu galu. Daudz runā un neko neparāda. Brauciet un staigājiet paši. Naktsmājas salā pietiek un vietējie būs tikai priecīgi nopelnīt.
Saites.
Nogrimušās celtnes.
Titikakas ezers.
