Mūzikas instrumenti
Arfa.
Bungas.
Cimbala.
Cītara.
Fagots.
Fanfāra.
Flauta.
Ģitāra.
Spāņu ģitāra.
Džambo.
Havajiešu ģitāra.
Bušmeņu ģitāra. Ulukele - "lēkājošā blusa" (laikam no bušmeņu valodas). Tas tādēļ, ka pirkstu kustības, to spēlējot, atgādina blusas lēcienus.
Kontrabass. Vislielākais stīgu instruments ar 4 stīgām, viszemāko skaņu. Mūsdienās to izmanto simfoniskajos orķestros, džeza un kantrī mūzikas grupās.
To XVII gs. vidū, pārveidojot vijoli, radīja itāļu meistars Mikele Todīni.
Kontrabass pirmo reizi orķestrī tika izmantots 1699.gadā Džuzepes "Aldrovaēzars."
Ksilofons. Nosaukuma cilme nāk no grieķu valodas vārdiem "koks" un "skaņa."
Tas pirmo reizi mūzikas avotos minēts XVI gs. sākumā. To ar nosaukumu hueltze glesher aprakstījis komponists un ērģelnieks Arnolts Šliks. Sitaminstrumenta mūsdienīgo konstrukciju XIX gs. 30.gados radīja baltkrievu muzikants Mihoels Guzikovs.
Ksilofons sastāv no 3 vai 4 rindās novietotām hromātiski skaņotām no apakšas iedobtām koka plāksnītēm, pa kurām sit ar divām koka vālītēm.
Viens no slavenākajiem skaņdarbiem, kura izpildīšanā izmanto ksilofonu, ir Kamila Sen-Sāna simfoniskā poēma "Nāves deja."
Vuvuzela. No zulusu valodas - "taisīt troksni." Vuvuzela ir apmēram 65 cm gara plastmasas taure, kas rada spalgu skaņu, galvenokārt Si bemola tonī. To 1970.gadā izgudroja dienvidafrikānis Fredijs Māki, un ideja par to viņam radās vērojot 1970.gada Pasaules kausu futbolā. Vuvuzelu viņš izveidoja no sava divriteņa signāltaures, to pagarinot. Pasaule par vuvuzelu uzzināja 2010.gadā FIFA Pasaules kausa finālturnīra laikā, kas norisinājās DĀR.
Elektriskie mūzikas instrumenti. Tie ir mūzikas instrumenti, ar kuriem izpildītājs rada un veido elektriskās svārstības, kas, attiecīgi formētas un pastiprinātas, ierosina skaļruņus. Pēc elektrisko svārstību iegūšanas veida elektriskos mūzikas instrumentus iedala:
- elektroniskajos - satur elektroniskos pirmģeneratorus;
- elektromehāniskajos - svārstības rada ar mehāniskiem paņēmieniem, izmatojot periodisko vai rotācijas kustību. Pēc tam elektrisko signālu iegūst, izmantojot elektrostatiskos, elektromagnētiskos, fotoelektriskos u.c. elektromehāniskos pārveidotājus.
Ar šiem instrumentiem iespējams iegūt vajadzīgo toņa augstumu vienai vai vairākām balsīm, vajadzīgo tembru un džādus izpildījuma efektus, kā arī mainīt skaļumus.
Toņa augstumu var mainīt vai nu nepārtraukti - glisando (elektriskie mūzikas instrumenti ar grifu; ar tiem iespējams ļoti izteiksmīgi veidot melodiju, taču grūti izveidot vairākbalsīgus elektriskos mūzikas instrumentus; vai arī diskrēti - elektriskie mūzikas instrumenti ar klaviatūru.
Pilnveidotus daudzbalsīgos elektriskos mūzikas instrumentus - elektriskās ērģeles izmanto tiešai skaņdarba atskaņošanai par soloinstrumentiem, kā arī ansambļu sastāvā.
Vienbalsīgos elektriskos mūzikas instrumentus ar ļoti plašu tembru izvēli un dažādiem izpildījuma efektiem lieto galvenokārt ierakstei magnetofona lentē, daudzbalsību veidojot pēc to miksēšanas un montāžas ceļā.
Pirmo elektrisko mūzikas instrumentu uzbūvēja T.Kāhils (ASV) 1897.gadā. Tajā elektromagnētiskos ģeneratorus darbināja elektromotori (instrumenta masa ap 200 t). 1920.gadā krievu inženieris L.termens izveidoja elektrisko mūzikas instrumentu Termenvoksu, kam skaņas augstumu un skaļumu izpildītājs mainīja ar roku stāvokli attiecībā pret diviem instrumenta elektrodiem.
Sērijveidā elektriskos mūzikas instrumentus sāka ražot 1934.gadā, kad L.Hemonds (ASV) patentēja oriģinālas konstrukcijas elektromehāniskās ērģeles.
Pie elektriskajiem mūzikas instrumentiem pieskaita arī parastos mūzikas instrumentus (ģitāras, klavieres, vijoles), kuru radītās mehāniskās svārstības tiek pārvērstas elektriskajās, izmantojot elektromehāniskos pārveidotājus (adapterus) - galvenokārt induktīvos devējus - pastāvīgos magnētus kopā ar spolītēm, kuru tinumos inducējas mehāniskām svārstībām atbilstošais elektriskais spriegums.
Saites.
Mūzika.
