Kazahija
Pasaulē lielākā valsts, kurai nav izejas uz jūru, atrodas Centrālāzijā un ir 9.lielākā valsts pēc platības.
Galvaspilsēta - Astana.
Nauda. Kazahijas tengas. Uz 10 000 banknotes attēlota prezidenta rezidence Ak Orda.
Iedzīvotāji. 17,5 miljoni - kazahi, krievi (40% sabrūkot PSRS, >18% 2019.gadā), dungani (ap 60 000), citas.
Platība. 2 717 300 kvkm.
Kazahija ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem. Tā ieņem pirmo vietu pasaulē pēc cinka, volframa un barīta, otro - pēc sudraba, svina un hroma, trešo - pēc vara un fluorīdu rezervēm.
Vēsture. Patlaban vecākās zināmās liecības par zirgu domestifikāciju uzietas tieši Kazahijā, lasīt šeit. Pēc zirga pieradināšanas un jāšanas izgudrošanas klejotāju dzīvesveids kļuva krietni efektīvāks. Vēl kaut kur Centrālāzijas plašumos, tā mierīgi varēja būt arī mūsdienu Kazahijas teritorija, tika pieradināti arī kamieļi, aitu suņi un kalnu auni.
Skitu cilšu savienību laiks. No mongoļu kalniem Āzijā līdz pat Dņeprai un Donavai Eiropā, tātad arī praktiski visā tagadējās Kazahijas teritorijā, apmetās klejotāju ciltis, kurus senie grieķi dēvēja par skitiem, bet persieši - par sakiem. Par skitiem mums savos darbos pavēstījuši Hērodots, Hipokrāts, Plīnijs Vecākais un ķīniešu vēsturnieks Čjaņ Sjaņs. Tāpat par viņiem tagad zināms arī no arheoloģiskajiem atradumiem un ģenētiskajiem pētījumiem.
Sakus senatnē asociēja ar leģendārajiem turaniem, kas apdzīvoja tikpat leģendāru valsti - Turānu, arī mūsdienu Kazahijas teritorijā. Vēl viņus dēvēja par "Āzijas skitiem," tā norādot uz to tuvo radniecību. Viņu eksistences pēdas ir sastopamas Azerbaidžānā, Armēnijā, Tadžikijā, Afganistānā, Eiropā, Indijā, Krievijā, Turkmēnijā. Tomēr visjaušamākās saku pēdas uzietas tieši Kazahijā - t.s. "Zelta cilvēks" (Altin Adam), kas ir dikti slavens saku kultūras atradums.
Saki bija tik bīstams pretinieks, ka pret tiem nedevās cīņā pat Maķedonijas Aleksandrs un savu slaveno Indijas karagājienu apturēja ziemeļos pie Sirdarjas upes 327.g.pmē. un pagrieza uz dienvidiem - Indiju.
Viedais Abulaihans par savu rezidenci izvēlējās Petropavlovsku (Петропавловск), lai tā iezīmētu kazahu zemju ziemeļu robežu. Vēl vairāk uz ziemeļiem atradās Tjumeņa, kas kazahu vai tatāru valodā nozīmē "zemieni."
XVIII gs. iepriekš vienotā Kazahijas haniste sadalījās trijās daļās - Jaunākā, Vidējā un Vecākā žuzā. Jaunākais žuzs robežojās ar Krievijas impēriju un mijās precēm ar krievu tirgoņiem. Vienlaikus kazahiem nācās nikni cīnīties pret Džungārijas hanisti.
Jaunākā žuza valdnieks Abulhaīrs 1726.gadā nosūtīja uz Pēterpili sūtniecību ar lūgumu kļūt par impērijas pavalstnieku. Hanam gan maz interesēja Krievijas pavalstniecība kā tāda, jo viņš vēlējās sasniegt pats savus mērķus - viņš uzskatīja, ka līdz ar šo politisko aktu, viņam un viņa pēcnācējiem būs nostiprinātas tiesības uz visu Kazahijas teritoriju, ne tikai uz daļu, kā tagad.
Pēterpilī nesteidzās atbalstīt Abulhaīru un 1726.gada sūtniecība atgriezās tukšā. Toreizējiem Krievijas ierēdņiem daudz vairāk interesēja savstarpējās intrigas nevis plašās Kazahijas stepes. Tomēr Abulhaīrs nepadevās un 1730.gadā nosūtīja otru sūtniecību. Tobrīd par ķeizarieni jau bija kļuvusi Anna un šī sūtniecība tika pieņemta jau manāmi laipnāk.
Abulhaīrs bija talantīgs karavadonis. Galu galā 1730.gadā viņš pilnīgi sagrāva džungārus un tā likvidēja galveno ārējo apdraudējumu. Tomēr daudz bīstamākas izrādījās iekšējās nesaskaņas. Pirms galvenās ofensīvas citu žuzu valdnieki Abulhaīram apsolīja, ka uzvaras gadījumā pār džungāriem viņš tiks kronēts par visas Kazahijas ķēniņu. Tomēr solījums netika pildīts. Tā Jaunākā žuza valdniekam parādījās papildus motīvs sakariem ar Krievijas impēriju.
Ķeizarienes Annas (1730.-1740.g.) valdīšanas laikā notika Jekaterinburgas guberņas (Ukraina), Uraļskas guberņas, Karakalpakijas, Išimas apgabala un Barabinskas pustuksneša (no Išmimas līdz Irtišas upei), Akmoļinskas un Semipalatinskas guberņu teritoriju okupēšana un pievienošana Krievijai, izvietojot krievu karaspēka kontingentus un ceļot cietokšņus šajās teritorijās. Ar to tika pabeigta Ziemeļu Kazahijas okupēšana, palika brīvi vienīgi Turgajas un Akmoļinskas apgabali, kur saglabājās kazahu pašpārvalde. Tā kā kazahi bija nomadi, tos pakļaut tā arī neizdevās, kālab Kazahijā saradās cietokšņi aizsardzībai.
1731.gada oktobrī Jaunākā un Vidējā žuzu dzimtas zvērēja uzticību krievu ķeizarienei Annai. Ar šo brīdi sākās Kazahijas pievienošana Krievijas impērijai. Tomēr Pēterpilī ne pārāk ātri nonāca pie tāda lēmuma. Pēc zvēresta savstarpējā cīņa turpinājās. Galu galā Abulhaīrs 1748.gadā gāja bojā kaujā pret Vidējā žuza hanu Baraku, kas bija pretinieks vienotībai ar Krieviju.
Pēc diviem gadiem Abulhaīra vecākais dēls Nurals noindēja Baraku un atsāka kazahu politiku orientēt uz Krieviju.
1860.gadā Kokandas hana Hudojāra sūtītās kokandiešu vienības cieta sakāvi no krieviem pie Vernijas, kā rezultātā kokandieši zaudēja iespēju pakļaut Dienvidkazahijas un Kirgīzijas teritorijas.
Kazahi partijas "Alaš" līderiem izdevās pie Ļeņina aizstāvēt Kazahijas ziemeļu un arī citas robežas. Tiesa gan, jau pēc Ļeņina valdīšanas no Kazahijas tika atdalīts Orenburgas apgabals, lai gan Orenburga bija pirmā Padomju Kazahijas galvaspilsēta. Kā uzskata vēsturnieki, tāda lēmuma mērķis bija radīt "koridoru" starp kazahiem un tiem radniecīgajām tjurku izcelsmes tautām - tatāriem, baškīriem un čuvašiem.
Ņ.Hruščovs apvienoja piecus Kazahijas apgabalus Ceļinas novadā (Целинный край) ar mērķi vēlāk to nodot Krievijai. Šā nodoma realizāciju izjauca toreizējais Kazahijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Žumabeks Tašenovs, kas asi uzstājās pret Hruščova plāniem paziņojot, ka viņš pārkāpj toreizējo PSRS konstitūciju, draudēja arī sūdzēties starptautiskās organizācijās.
1991.gada 21.decembrī tika pieņemta Almaatas deklarācija, saskaņā ar kuru tika apstiprināts PSRS sabrukums. Almaatā pie Belovežas vienošanās pievienojās vēl 8 bijušās PSRS padomju republikas, starp kurām nebija Lietuvas. Latvijas, Igaunijas un Gruzijas.
Kazahija pēdējā pasludināja savu neatkarību - tikai 1991.gada 16.decembrī, kas pat vēl pēc PSRS sabrukuma iestājās par kopējas rubļa zonas, apvienotu bruņoto spēku un kopējas robežsardzes saglabāšanu.
Bija Kazahijas PSR KP 1.sekretārs no 1990.gada Nursultans Nazarbājevs, kā „Tēvzemes partijas” kandidāts uzvarējis visās prezidenta vēlēšanas kopš 1989.gada.
Redzot PSRS sabrukuma procesu, čeka sāka veidot rezidentūras bijušajās koloniālajās teritorijās. Par savu rezidentūru Kazahijā čekisti izvēlējās Akežānu Kažeheldīnu (Акежана Кажегельдин) - ambiciozu, labi izglītotu, darbos pārbaudītu čekistu. A.Kažeheldīnu gatavoja Nazarbājeva aizvietošanai, viņš bija orientēts uz promaskaviskā politiskā spārna izveidošanu Kazahijā. Ir versija, ka 1989.gadā viņu pārveda "dziļā seguma" režīmā un vinš atgriezās dzimtenē. Tieši tad arī Kazahijā uzradās talantīgais PR speciālists Igors Poberežskis (Игорь Побережский), kas varētu būt bijis saistīts ar Čeku (tā pieņem kazahu opozicionāri). Kopumā operācija realizējās labi - 1991.gadā A.Kažeheldīns kļuva par Semipalatinskas apgabala administrācijas galvu, te bija svarīgākais Kazahijas rūpniecības centrs cieši saistīts ar padomju militāri rūpniecisko kompleksu. Pēc gada viņš tika nozīmēts par Uzņēmēju savienības priekšsēdētāju. 1993.gadā viņu ievēlēja Rūpniecības un uzņēmējdarbības savienības priekšsēdētāju, no kurienes pārsēdās premjerministra pirmāvietnieka krēslā. Vēlpēc gada bijušis čekists sāka vadīt Kazahijas valdību. 1998.gadā A.Kažeheldīns izveidoja Rebublikas tautas partiju un balotējās no tās prezidenta vēlēšanās. PR atbalstu nodrošināja I.Poberežskis.
1997.gadā galvaspilsētu no Almaatas pārcēla uz Akmolu, ko vēlāk pārdēvēja par Astanu.
2019.gada 19.martā 78 gadu vecumā negaidīti paziņoja par atkāpšanos no amata ilggadīgais prezidents N.Nazarbajevs, lai gan viņa prezidentūras termiņam būtu jābeidzas 2020.gada aprīlī.
Nemieri (2022.g.). Svētdien, 2.janvārī sākās nemieri, kurus izprovocēja autogāzes cenas palielināšana no 60 uz 120 tengām par litru. Visai drīz ekonomiskās prasības nomainīja jau politiskās - valdības atkāpšanās, jaunu vēlēšanu organizēšana, Nazarbajeva klana cilvēku lustrācija.
Trešdien, 5.janvārī mītiņi pārauga masu nekārtībās. Almaatā tika sagrābti policijas iecirkņi, lidosta, valsts iestādes un infrastruktūras objekti. Prezidents Tokajevs iztēloja nemierus kā ārzemju spēku organizētus, piesauca arzemju kaujinieku bruņotas grupas 20 000 cilvēku skaitā un tādejādi pieprasīja ОДКБ valstu intervenci. Krievija tam aši atsaucās un sāka ievest savu armiju.
Pašlaik valstij raksturīga krasa sociālā noslāņošanās jo Kazahijā dzīvo liels skaits cilvēku arzemu izglītības līmeni un bez jebkādām karjeras iespējām, arī liels bezdarbs vispār. Viņi nicīgi tiek dēvēti par mambetiem vai mirkām.
Aplūkojamie objekti.
Astana.
Gulaga muzejs-memoriāls. Maļinovkā, kaut kur Astanas tuvumā.
Almaatas apgabals. (Алма-Атинская область)
Almaata. Valsts iepriekšējā galvaspilsēta. Pusotra miljona iedzīvotāju. Spoža un zaļa sniegotu kalnu ielenkumā. 2022.gada janvāra sākuma nemieros buntavnieki sagrāba nacionālās drošības komitejas ēku kopā ar iespaidīgu ieroču arsenālu. Almaata šais nemieros kļuva par marodierisma un vardarbības epicentru un uz dažām dienām gandrīz pilnībā nonāca nemiernieku varā. Nodedzināja arī pilsētas mēriju (akimātu).
"Dziedošais kalns" (Гора "Поющая") Almaatas apgabalā, netālu no Almaatas, Ili ues labajā krastā. Neparastas fizikālas īpašības. Vietējie iedzīvotāji un nejauši garāmgājēji apgalvo, ka, ja no tā noskrien - kalns sāk "dziedāt." Sākumā klusi, tad skaļāk un skaļāk, beidzot skan ar tādu spēku, ka dzird daudzu kilometru attālumā. Iespējamais skaidrojums - daudzu krītošu smilšu graudu akustiskās svārstības.
Medeo slidotava. Ledus aplis.
Kazahijas ģeoglifi.
Akmens sievas.
Čundžu. Uiguru pilsēta.
Tekeli. Te iegūst svina-cinka rūdu, kas atrasta jau oktobra apvērsuma laikā. Svins iegūts ar visai dārgu pašizmaksu, tādēļ pēc otrā pasaules kara raktuves slēdza. Mājas cēluši japāņu karagūstekņi. Pilsētā ir visgarākā iela pasaulē – 33 km garā Miera iela pēc Ginesa grāmatas datiem, līdz pat pamestajām šahtām.
Čimkentas apgabals. (Чимкентская область)
Pasaules gala vārti. Ala, zināma leģendāra vieta.
Daļēji Kizilkums.
Kustanajas apgabals.
Aleksejevas apmetne. No bronzas laikmeta.
Te kopš 2007.gada atklāti ģeoglifi.
Kizilordas apgabals. (Кзыл-Ординская область)
Barsakelmeša sala. Iespējama hronoanomālija.
Džambulas apgabals. (Джамбульская область)
Šeit atrodas neparastais Kokoļa ezers ar savu iespējamo ezera briesmoni.
Semipalatinskas apgabals.
Delbigejas kalni. (Горы Дельбигетейские) NLO parādīšanās vieta.
Pavlodaras apgabals.
Ekibastuza. 1957.g. Kalnraču pilsēta.
Uraļskas apgabals. (Уральская область)
Uraļska. Urālu kazaku dibināts cietoksnis pie Urālas upes vēl Ivana IV Bargā laikā.
Šipovas kurgāni. I-IV gs. alānu apbedījumi Kazahijā.
Džezkzganas apgabals. (Джезказганская область) Kazahijas centrālajā daļā. Administratīvais centrs - Džezkangana. Tā ziemeļu daļā sīksopkaine (lielākais augstums 1566 m - Aksorana kalns). Dienvidos - Betpakdalas tuksnesis, DR - Piearāla Karakums. Lielākās upes - Sarisu, Tokrau; Karakengiras upē Kengiras ūdenskrātuve (platība - 64 kvkm). Vasarā izžūstoši sālsezeri, pustuksneši, tuksneši.
Baikonūras kosmodroms.
Barsakelmeša sala. Iespējama AZ.
Kustanajas apgabals. (Кустанайская область)
Aleksejevas apmetne. (Поселение Алексеевское)
Mangišlakas apgabals. Mangistau? (Мангышлакская область) Administratīvais centrs - Aktau, pie Kaspijas jūras, tie ir vārti uz Rietumkazahijas "dabas veltēm." Kazahijas rieteņos atrodas galvenās naftas atradnes, bet Mangišlakas apgabala Žanaezenas pilsētā atrodas lielākā naftas pārstrādes rūpnīca valstī. Ekonomiski šis apgabals ir apdalīts, tādēļ apgabals ir nemierīgākais valstī.
Ustjurtas plakankalnes rezrvāts.
Te daļēji atrodas Ustjurtas plato.
Semipalatinskas apgabals. (Семипалатинская область) Galvenais Kazahijas rūpniecības centrs.
Delbigeitas kalni. (Горы Дельбигетейские) NLO aktivitāšu vieta.
Semipalatinskas poligons.
Taldikurgānas apgabals. (Талды-Курганская область)
Mirušais ezers. (Озеро Мертвое)
Gurjeva. Urālas grīvā nodibinājis Jaroslavļas tirgonis Gurjevs (Гурьев). Kazahi pārdēvējuši par Atiravu.
Akmens ložu ieleja. Mangustānas pussalā. Tādas pat konkrēcijas, kā Kostarikā u.c. pasaulē.
Lielais Almaati. Ezers.
Issyk. Ezers.
Issyk kurgāni. Kazahijas "ķēniņu ieleja."
Charyn kanjons. 300 m dziļš. Saukts par Centrālāzijas Lielo kanjonu. Sārta klinšu nokrāsa un izroboti klinšu veidojumi Piļu ielejā (Dolina zamkov).
Kolsai ezers. Iegūlies skaistā Tjanšaņa kalnu ielejā.
Kaindy. Sirreālākais ezers Centrālāzijā, kura krēmīgi zilajos ūdeņos paveras neticams skats - noslīkušais mežs!
Altyn Emel Valsts dabas parks. Interesantākais dabas parks Kazahijā. Piedāvā gan dabas, gan cilvēku radītus brīnumus, tas kalpo par patvērumu daudzām zīdītāju sugām.
Tamgaly Tas. Terekty. Petroglifi un Budas gravējums - vienīgais pierādījums par budisma klātesamību Kazahijā.
Dziedošās kāpas. 150 m augstas. Vējainā laikā izdod skaņas, kas līdzinās lidmašīnas dzinēja rēkoņai.
Katatau kalni. Bordo krāsas.
Aktau kalni. Krāsainie kalni dzeltenos, oranžos, baltos, sarkanos un rozā toņos.
Tuzbaira sāls tuksnesis. Balts, ar sāli klāts līdzenums, kuru ieskauj varena sien a ar ļoti neparastām klinšu tekstūrām.
Tuzbaira akmens arka.
Lauvu kalns. Sherkala. Dīvains.
Bozžiras ieleja. Bozzhira. Baltas un gaiši sārtas klintis iespaidīgos izmēros paceļas pār šo ieleju. Saukta par Kazahijas Monument Valley.
Baisari klinšu kolonnas.
Bokty kalns.
Pazemes mošejas - Shopon Ata (X gs.) un Shakpak Ata (XII gs.). Vienīgā vieta pasaulē, kur mošejas cirstas klintīs zem zemes.
Karindžarika zemiene. Karynzharyk. Plašs sālstuksneša līdzenums zem jūras līmeņa, pa kuru peld 5 iespaidīgas klintis, atklājot maģiskus skatus, īpaši saulrietā.
Koškaratas mauzoleju pilsēta. Koshkar Ata.
Borovoje. Pilsētciems Kokčetavas augstienē. Kumisa terapijas un kalnu klmata kūrorts. Ārstē plaušu tuberkulozi, kaulu un locītavu, asinsrites, nervu sistēmas slimības. Sanatorijas.
Saites.
Kazahi.
