Aliens

Jēzus Kristus (6.g.pmē.-27.g.mē.)

Žīdiski - Ješua.
I gs. Tuvajos Austrumos radās teika par Jēzu Kristu: Palestīnā dzīvojis kāds vīrs, kas bijis Dieva dēls cilvēka izskatā. Romieši par to viņu piesituši krustā, tā viņš gājis bojā izpirkdams cilvēku grēkus. Pēcāk Jēzus esot augšāmcēlies un uzkāpis debesīs, taču apsolījis atgriezties un tiesāt cilvēci Pastarā tiesā. Tos, kuri dzīvē nepretodamies pacietuši visas grūtības un atzinuši viņu kā dievu, Jēzus apsolījis atalgot „aizkapa dzīvē” nodrošinot „mūžīgu dzīvošanu” Paradīzē. Pārējos sodīšot ar mūžīgām mokām ellē.

Kristīgās ticības pamatlicējs Jēzus it kā esot dzimis ap 7.gadu pirms mūsu ēras Romas provincē Jūdejā, nelielas pilsētiņas Nācaretes amatnieka Jāzepa un viņa sievas Marijas ģimenē, imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā. Ar Jēzus dzimšanu saistīta mūslaiku gadu skaitīšanas sistēma – mūsu ēra jeb laiks pēc Kristus dzimšanas, tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, aprēķini bijuši kļūdaini. 

Jēzus vārds. Kristus ir žīdu vārda mašiah – „svaidītais,” „ķēniņš,” „mesija” grieķiskā forma (krio – „svaidīt” no grieķu valodas). Jēzus ir saīsināta forma no Jehošu’a – „Jahve ir glābiņš.” Bieži Jēzus Bībelē tiek saukts arī par Jošua. Kad Jūdeju II gs. okupēja sīrieši, Jēzus vārds reizēm tika hellenizēts un to izrunāja kā Jasons. 
Islāmā Kristus pazīstams ar vārdu Isa.
Kristietībā daudz epitetu - Dieva jērs, Gans, Glābējs.

Citi Jēzi tā laika Palestīnā. Ir zināms līdz 20 vēsturisku personu ar vārdu Jēzus, tāds vārds bieži pieminēts žīdu I un II gs. vēsturē:
Jēzus Sīraha dēls – grieķiskajā tradīcijā saukts par Siracīdu. Viņam tiek piedēvēta apokrifa „Eklesiasts” autorība.
Navinas Jēzus jeb Jozua.
Jēzus – vadīja kādu neveiksmīgu sacelšanos Hēroda Agripas II valdīšanas laikā. Par viņu stāsta Jozefs Flāvijs „Jūdu senatnē.”
Barjēzus – viltus pravietis, zīlnieks Kiprā. Minēts „Apustuļu darbos”, XIII:6.
Jēzus, saukts arī Justs – „taisnīgais,” Pāvila līdzgaitnieks un darbabiedrs. Minēts „Pāvila vēstulē kolosiešiem”, IV: 11.
Jēzus Baraba – noslēpumains personāžs. Minēts dažos grieķu Bībeles manuskriptos, Mateja evaņģēlija fragmenta XXVII: 16,17 sīriešu un armēņu tulkojumā.
Jēzum esot konstatētas 127 līdzības ar Goru, bet ar Krišnu – vairāki simti.

Mesiāniskie pravietojumi par Jēzu. Lai nostiprinātu uzskatu, ka Jēzus tiešām bijis Kristus – Pestītājs, sludinātāji meklēja pierādījumus judaisma svētajos rakstos, kas apkopoti Bībeles Vecajā derībā, patvaļīgi izraugoties tekstus, kuri kaut netieši varētu norādīt, ka visa Jēzus dzīve no dzimšanas līdz nāvei bijusi paredzēta jau no senlaikiem, tikai jūdu priesteri nav spējuši vai arī nav gribējuši ieklausīties praviešu vārdos. Šī iemesla dēļ kristiešu svētajos rakstos – Bībeles Jaunajā derībā iekļautajos evanģēlijos gandrīz ikviena Jēzus dzīves un darbības epizode tiek pamatota ar piebildi “...lai piepildītos praviešu vārdi” vai tamlīdzīgi, tādēļ arī šie senžīdu reliģiskie raksti, kas apkopoti Vecajā derībā, veido lielāko daļu kristiešu Bībeles teksta.
Jēzus dzimšanas laiks – Daniēla, 9.nodaļa.
Jēzus dzimšanas pilsēta – Mikas, 5:2.
Jēzus dzimšanas veids – Jesaja, 7:14.
Jēzus dzīves neskaitāmas detaļas – Jesaja, 53.nodaļa.

Jēzus dzīves apraksts evaņģēlijos, viņa vārds, ģenealoģija, dzimšanas un darbības vietas un apstākļi, viņam piedēvētie izteicieni - tas viss ir sakompilēts vienā dzīves stāstā no Vecās derības praviešu grāmatām par mesijas atnākšanu. Kristus piedzimšanu, gan dzīvi, gan nāvi, gan augšāmcelšanos visi 4 evaņģēliji apraksta diezgan nesaskaņoti.

Jēzus dzimšanas jautājums. Izdalīts enciklopēdijā kā atsevišķs šķirklis.
      Jēzus dievišķā izcelšanās. Jaunavas Marijas bezvainīgā ieņemšana. 
      Jēzus dzimšanas laiks. Evaņģēlisti neko neziņo par Jēzus dzimšanas datumu, jo evaņģēlijos tikai ziņots pats Kristus piedzimšanas fakts. Laiks tika "izskaitļots" VI gs. pirmajā pusē. 
      Jēzus dzimšanas vieta. Romas impērijas province - Jūdeja, vai nu Nācarete, vai Betlēme. 

Jēzus tautība. Galilejietis.

Jēzus ģimene. Pēc evaņģēlijiem ģimenē bija tēvs Jāzeps, māte Marija, četri brāļi (Jēkabs, Jāzeps (Jozefs), Sīmanis (Simons) un Jūda) un vismaz divas māsas (Melhe un Eša).
Piederība pie Dāvida cilts. Tā apgalvots Mateja evaņģēlijā (22:41). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus bija otrās pakāpes brālēns ar Jāni Kristītāju, taču tas ir apšaubāmi.
Tēvs Jāzeps. Tēls visai neskaidrs, kam nav lielas nozīmes kristīgajā mitoloģijā.
Māte Marija. Ļoti nozīmīgs tēls kristīgajā  mitoloģijā, tai izveidot īpašs kults, pasludināta par svēto. 
Brāļi. Brāļu vārdus nosauc Matejs un Marks. Viens no brāļiem, nav īsti zināms kurš, minēts rakstos kā kādas mācekļu grupas vadītājs un Jēzus pēctecis pēc viņa debesbraukšanas. Tāpat uzskata, ka Hērods Agripa viņu sodīja ar nāvi.
Par vienu no brāļiem – Jēkabu, izsakās Jāzeps Flāvijs: „...viņš [ augstais priesteris Ananijs ] sasauca Sinedriju un veda tā priekšā Jēzus, tā sauktā Kristus, brāli Jēkabu un vēl citus [ vai arī dažus no viņa biedriem ], un, kad viņš pret tiem bija izvirzījis apsūdzību par bauslības pārkāpšanu, viņš tos nodeva nomētāšanai ar akmeņiem”. Šis teksta fragments sarakstīts 93.gadā un baznīca to min kā pierādījumu Jēzus reālai eksistencei.
Jēzus brāļu pastāvēšana sāka radīt grūtības, kad nostiprinājās ideja par mātes Marijas mūžīgo jaunavību. Tādējādi sākās spriedelējumi, ka Jēzus brāļi bijuši Jāzepa brāļi no iepriekšējās laulības, kuru gan neviens nekur nav pieminējis, respektīvi – pusbrāļi (tā uzskatīja Origens III gs. un Epifānijs IV gs.). Pēcāk baznīca gāja vēl tālāk – Cēzarejas Eisebijs atklāja otru Mariju, pirmās Marijas māsu, kas esot bijusi precējusies ar Jāzepa brāli Kleofu jeb Klopu. Tā jau par pusbrāļiem kļuvušie brāļi palika par brālēniem.
Lai novērstu bīskapu šaubas, kuri lāgā neatzina radu rakstu izmaiņas, IV gs. beigās Sv.Hieronīms apgalvoja, ka žīdu valodā vārdi „brālis” un „brālēns,” kā tas pieņemts uz laukiem vēl mūsdienās. Tas neiztur kritiku, jo evaņģēliji bija rakstīti grieķu nevis aramiešu valodā, kurā vārds adelphos – „tai pašā klēpī ieņemtais” nepārprotami nozīmē „brāli.”
Māsas. Par divām māsām zināms vien , ka tās saukuši par Melhi un Ešu, dzīvojušas Galilejā.
Žīdu Talmūdā apgalvots, ka Jēzus esot kāda romiešu karavīra Panteras vai Panderas un kādas žīdu pusprostitūtas Marijas dēls. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka romieša vārds ir radies no grieķu vārda parthenos – „jaunava.”

Jēzus ģeneoloģija. Kristus radu raksti, kas sniegti Mateja evaņģēlijā, nekādi nesaskan ar tiem, kas atrodami Lūkas evaņģēlijā. Saskaņā ar Mateju, no Ābrama līdz Jēzum bijušas 42 paaudzes, saskaņā ar Lūku - 56. Un tikai Jēzus formālais tēvs namdaris Jāzeps - vienīgais no visiem senčiem, figurē abos evaņģēlijos. Visi pārējie senči ir dažādi. Mateja evaņģēlija gadījumā tie ir Jēkabs, Matans, Eleazārs, Eliuds, Akims, Cadoks, Azors, Eliakims utt. (Mateja ev., 1.nod., 13.-16.). Lūkas evaņģēlijā tie ir - Elija, Matats, Levija, Melhija, Janaja, Jāzeps, Matatija utt. (Lūkas ev., 3.nod., 23.-25.)
Piederība pie Dāvida cilts. Tā apgalvots Mateja evaņģēlijā (22:41). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus bija otrās pakāpes brālēns ar Jāni Kristītāju, taču tas ir apšaubāmi.
Tomēr kanoniskajos evaņģēlijos, kas radīti II gs., līdzās momentiem, kas saistīti ar žīdu Vecās derības praviešiem, ir ne mazums materiāla, kas ņemts no grieķu un romiešu pasaules. Šis dīvainais dažādo evaņģēliskā mīta avotu maisījums, šķiet, neizpaužas nekur tik spilgti kā Jēzus ģenealoģijā. Saskaņā ar Veco derību mesijam noteikti vajadzēja būt ķēniņa Dāvida pēctecim tiešā līnijā. Mateja un Lūkas evaņģēlijos tiešām dota ciltsgrāmata no Dāvida līdz Jāzepam - Dievmātes vīram. Taču, saskaņā ar tiem pašiem evaņģēlijiem, Jēzus nebija Jāzepa dēls. No otras puses, judaismam bija sveša ideja par jebkādiem Dieva sakariem ar mirstīgām sievietēm. Doma, ka kāds varētu fiziski izcelties no Dieva ar sievietes starpniecību, jebkutam ortodoksālam žīdam šķistu zaimi. Toties šī ideja bija raksturīga grieķu mitoloģijai un arī vēl senākām Austrumu mitoloģijām.

Jēzus dzīve līdz 30 gadiem. Pirmie trīs evaņģēliji apgalvo, ka visa Jēzus dzīve, kamēr viņš nebija sācis sludināt, pagājusi Galilejā. Tikai Jāņa evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus šos gadus pavadījis Jeruzālemē.

Bērnība. Savu bērnību, saskaņā ar Mateja evaņģēliju, Jēzus pavadījis Ēģiptē, kur viņu paslēpuši no ķēniņa Ēroda, kas meklēja viņu nomaitāt (Mateja ev., 2.nod., 13.-15.) Saskaņā ar Lūkas evaņgēliju nekādas bēgšanas uz Ēģipti nav bijis; pirmās mūža dienas Jēzus pavadījis Bētlemē, pēc tam aizvests uz Jeruzālemi, lai tiktu "stādīts Tam kungam priekšā," tad Jēzus vecāki kopā ar viņu "atgriezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti." (Lūkas ev., 2.nod., 39.)
Vienā variantā vecāki glābuši dēlu no Ēroda atriebības. Evanģēlijos minētā epizode par zīdaiņu nogalināšanu Jūdejas pilsētā Betlēmē, ko pavēlējis izdarīt valdnieks Ērods I, uzzinādams par nākamā Pasaules Valdnieka piedzimšanu, ņemta no mītiem par Mitru. Tāpat no mitraisma pārņemts arī Svētā vakarēdiena rituāls un ideja par Kristus otrreizēju atnākšanu, - tā bija sastopama vairāku reliģiju mītos.
Citā variantā viņš visu dzīvi pavadījis Palestīnā.
Tautas skaitīšana. Arheoloģiskie atklājumi liecina, ka romieši regulāri veica nodokļu maksātāju reģistrāciju. Un ik pēc 14 gadiem veica tautas skaitīšanu. Šī sistēma bija aizsākta Augusta valdīšanas laikā un pirmo reizi izmantota vai nu 23.-22.g.pmē. vai 9.-8.g.pmē. Vēlākā varējusi būt tā, par kuru rakstīja Lūka (?!).
Kāds Ēģiptē atrasts papiruss apraksta kā notikusi skaitīšana: „Tā kā tuvojas skaitīšana, nepieciešams, lai visi tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ atrodas prom no mājām, tūīt pat atgrieztos savās provincēs, lai varētu kopā ar visiem ģimenes locekļiem reģistrēties un saglabāt savā īpašumā esošo apstrādāto zemi.”

Jēzus kā sludinātājs. Aptuveni 30 gadu vecumā Jēzus sācis sludināt jaunu mācību, kas bija vērsta pret ebreju reliģijas – judaisma atsevišķām novecojušām dogmām (uzskatiem, kas pieņemti kā nemaldīgi un negrozāmi), sarežģītajām ceremonijām un priesteru alkatību. Pirms krustā sišanas Jēzus paguva sludināt daudziem tūkstošiem klausītāju Samārijā, Galilejā, Jūdejā un apkārtējās zemēs, kur to klausījās žīdi, galilejieši, Dekapoles grieķi un pat romieši. 
Jēzus ar mācekļiem daudz ceļoja sludinot, dziedinot un aicinot ievērot morāli, negrēkot un dzīvot tikumīgi.

Jēzus laulība. Vienīgā netiešā liecība par to, ka Jēzus varētu būt precējies ar Mariju no Magdalas, pausta Filipa evaņģēlijā. Tomēr tas nekur citur nav minēts, tādēļ visai mazticams. Ja Jēzus būtu bijis precējies, tad viņa mācekļi to būtu uztvēruši kā normālu parādību un tā arī būtu rakstījuši. Tomēr no otras puses tas būtu pret Jēzus dievišķo būtību.

Runas. Svētlaimes kalnā Jēzus teicis savu slaveno Kalna runu.

Brīnumi. 
Pirmais brīnums Kānā. Kānas pilsētiņā veicis savu pirmo brīnumu - kādās kāzās pārvērta ūdeni vīnā. Vēsturnieki nav vienoti domās, kur šī Kāna atradusies. Viena no versijām, ka tas ir tagadējais šiītu ciemats Kāna (Qana) Libānas dienvidos, 14 km no Tīras (Sūras). IV gs. vēsturnieks Eisēbijs apgalvo, ka Kāna atrodas netālu no Sidonas (tagadējā Saida Libānas dienvidos), to pašu apgalvo-raksta arī Sv.Džeronīms III gs. 1 km ārpus libāņu Kānas ir ala, virs kuras ir agrīno kristiešu klinšu zīmējumi - tajos attēlots Kristus un 12 apustuļi. Alā tie esot slēpušies no vajāšanām. Ciemā esot arī atrakts sens baseins, kurā tad nu arī bijis tas vīnā pārvērstais ūdens.
Lai nokļūtu pie alas, apmēram 1 km pirms ciema (ja nākat no Hīrama kapeņu puses) pirms skolas jāiet lejup pa taku. vieta esot atzīmēta ar lielu baltu akmeni, uz tā melns uzraksts arābiski. No turienes apmēram 5 minūtes jākāpj lejā pa taku un tad tā ala ar zīmējumiem ir.
Akmens baseins atrods kaut kur starp cieminieku mājām, tas jājautā vietējiem.
Otra versija apgalvo, ka bibliskā Kāna ir Kefrkenas (Kefr Kenn) ciems tagadējā Izraēlā.
Brīnumi Kapernaumā. Daudz brīnumu veica Kapernaumas pilsētā, dzīvodams Pētera mājā.
Brīnumi Jērikā. Lūkas evanģēlijs (19:1-10) stāsta par to kā Jērikā izdziedinājis divus aklos un nakšņojis mājās pie muitnieka Caķeja.

Jēzus un viņa 12 mācekļi. Grūti aptrīdēt, ka Jēzus un viņa 12 mācekļu koncepcija radusies astroloģisku iemeslu dēļ. Tā kā Jēzus tēls nes sevī ļoti daudz sentautu priekšstatu par Saules dievu, tad ir tikai loģiski, ka Sauli viņas ceļā pavada dvpadsmit Zodiaka zīmes, kas kristietībā ieguvušas Jēzus mācekļu tēlus. Zodiaka krusts ar Sauli vidū ir ļoti sens simbols. Agrīnajos kristiešu zīmējumos, un arī daudz vēlāk, krusta centrā attēlota Jēzus galva vai pats Jēzus.
Daži pētnieki sniedz šādas vietas no Evaņģēlijiem, kas apliecina augstāk rakstīto: Jāņa 3:3, 3:13, 9:5, 19:5; Mateja 28:6; Marka 13:26; 2.Kor. 4:6 un Rom. 13:12.

Jēzus kārdināšana. Pirms savas publiskās sludinātāja darbības uzsākšanas Jēzus 40 dienas gavēšanā un atturībā pavadīja tuksnesī. Pēc 40 dienu gavēņa Sātans rādījies Jēzum un to kārdinājis (Mateja ev. 4:1-11).
Tas noticis kādā grotā pie Jērikas pilsētas. XII gs. ap šo grotu apbūvēts Kristus Kārdināšanas klosteris, ks funkcionē līdz pat mūsdienām.
Kristiešu mitologijā šis laiks tiek pieminēts kā ikgadējs Lielais gavēnis - sagatavošanās Lieldienām.

Pēdējais vakarēdiens. Cionas kalnā Jeruzālemē Jēzus sarīkoja pēdējo vakarēdienu. 

Jēzus kristīšanās. Saskaņā ar Mateja un Marka evaņģēliju Jēzu kristījis Jānis Kristītājs (Mateja ev., 3.nod., 13.-16.; Marka ev., 1.nod., 9.). Turpretim Lūkas evaņģēlijā stāstīts, ka tanī laikā, kad Jēzus kristīts, Jānis atradies cietumā (Lūkas ev., 3.nod., 19.-21.) un Jēzus kristījies pats.
Vieta, kur Jēzus kristīts ir Betānija, tagadējā Jordānijā. 

Jūdas nodevība. Stāsts par Jūdas nodevību ir visai grūti izprotams savas pretrunības dēļ. Lai uzrādītu Jēzu, Jūda saņēma savus slavenos 30 sudraba naudas gabalus. Sanāk, ka Jēzus nav bijis nevienam pazīstams un ar "slaveno" Jūdas skūpstu bija jānorāda, kurš tad īsti ir tas arestējamais. Tomēr agrāk evaņģēliji bija stāstījuši, ka Jēzus ilgu laiku ceļojis pa tādu mazu zemi kā Palestīna un visur atklāti sludinājis savu mācību. Tikai dažas dienas iepriekš Jēzus triumfāli iejāja jeruzālemē, saplūstot lieliem ļaužu pulkiem, kas viņu jūsmīgi godinājuši. Šādos apstākļos Jēzum vajadzēja būt labi pazīstamam Jeruzālemes un visas Palestīnas iedzīvotājiem.

Kristus apcietināšana. Lūkas evaņģēlijā visai juceklīgi un pretrunīgi aprakstīts kā Kristus apcietināts un sodīts ar nāvi. Sākumā uzsvērts, ka visa tauta bijusi Kristus pusē, bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, kas meklējuši viņu nokaut, plānojuši izrēķināties ar viņu slepeni, "ļaudīm nezinot" (Lūkas ev., 22.nod., 6.). Pēc tam izrādās, ka tā pati tauta, no kjuras bijušies sazvērnieki, ir naida pilna pret Kristu, tā ka Pilātam, kas centies viņu glābt, šis nodoms nav izdevies tikai tāpēc, ka "viss pulks brēca un sacīja: Nost ar šo!" (Lūkas ev., 23.nod., 18.). Pilāts vairākkārt mēģinājis pārliecināt pūli citādi, bet tauta joprojām brēkusi: "Sit viņu krustā!" Viens no diviem - vai nu Jeruzālemes tautas masu noskaņojums venas dienas laikā kļuvis pilnīgi pretējs, vai tomēr evaņģēlista spēkos nav bijis savilkt kopā visus notikumus.
Visai pretrunīgi, saskaņā ar evaņģēliju stāstito, izturējies arī pats Kristus. Viņš, protams, labi zinājis, ka tam neizbēgami būs jācieš cilvēku dēļ un jāmirst pie krusta. Tomēr taisni pirms apcietināšanas viņš vēršas pie Dieva ar lūgšanu, lai "viņam ietu garām šis biķeris." Bez tam, spriežot pēc tā, ka pirms apcietināšanas viņš licis saviem mācekļiem apbruņoties ar zobeniem, varēja domāt, ka notiks bruņota pretošanās. Tomēr, kad apcietināšanas laikā viens no apustuļiem cirta ar zobenu augstā preistera kalpam, Jēzus viņam pavēlēja pārtraukt pretošan os un dziedināja kalpam cirsto brūci.

Jēzus nāve pie krusta. Poncijs Pilāts pēc evaņģēlijiem bijis Jēzus Kristus tiesātājs un sodītājs. Visdrīzāk bijis reāla fiziska persona tā laika Palestīnā.
Poncija Pilāta biogrāfija. Jūdejas prefekts no 26.–36./37.gadam. Tacits viņu min kā prokuratoru, t.i. Sīrijas provinces legāta pārstāvis. Jeruzālemē esot atrasts uzraksts, kurā Pilāts nosaukts par prefektu.
Poncija Pilāta darbi. Šis dokuments nav saglabājies, bet uz tā esamību norādījis Justīns Moceklis ap 150.gadu un Tertuliāns ap 200.gadu.
Gabata pagalms jeb "akmeņu klāsts" bija pagalms, kurā Pilāts pratināja Jēzu. Gadsimtiem ilgi nebija par to atrodamas nekādas liecības. Viljams F.Olbraits savā darbā "Palestīnas arheoloģija" parāda, ka tas ir Antonijas cietokšņa pagalms Jeruzālemē, kur atradās romiešu galvenā militārā pārvalde. Kad pilsētu Adriāna laikā atjaunoja, šo pagalmu atstāja zem gruvešiem un atklāja tikai nesen. Viena no pirmajām (kura?) Sāpju ceļa (Via Dolorosa) pieturām.
Pilāta uzraksts. 1961.gadā itāļu arheologs Antonio frova Cēzarejā atrada uzrakstu uz akmens plāksnes:
Tiberiums
Poncijs Pilāts
Jūdejas prefekts latīņu valodā.
Plāksne bija daļa no pakāpieniem, kas veda iekšā Cēzarejas teātrī. Aprakstītais akmens, iespējams, sākumā tika lietots Tiberiuma (imperatora Tibērija pielūgsmes svētnīcas) pamatos un vēlāk pārvietots tur, kur to atrada arheologi. Šis uzraksts apstiprina , ka Poncijs Pilāts patiesi bijis prefekts savas valdīšanas laikā un ir vienīgais arheoloģiskais pierādījums, kas apstiprina gan Pilāta vārdu, gan titulu.
Sodīšanas veids. Sišana krustā bija izplatīts soda veids Romas impērijā.
Neviens no evaņģēlijiem neļauj apgalvot, ka Jēzus pie krusta ticis naglots. Šī detaļa tiek precizēta tikai apokrifā – Pētera apokalipsē, bet arī tikai attiecībā uz rokām. II gs. apoloģēts Justīns Moceklis pienaglošanu attiecinājis arī uz kājām. Apustuļu darbos minēts, ka Jēzus miris, piekārts pie koka (V:30). To pašu min arī Pāvils Vēstulē galatiešiem (III:13).
Krusta simbols. Krusta simbols precīzi astronomiski sakrīt ar Gulbja zvaigznāju jeb Ziemeļu krustu. Jau antīkajā laikmetā tika attēlots krustā sistais grieķu dievs Orfejs.
Krustā sisto Jēzu kā simbolu kristieši vairījās lietot līdz pat V gs. Pirmo reizi kā simbols tas parādījās uz Sv.Sabīnas bazilikas vārtiem Aventīna pakalnā Romā. Pret krustā sista cilvēka simbola godāšanu uzstājās Fēlikss Minūcijs (ap 180. vai 230.g.).
Uz krusta bija uzraksts „Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš” (Jāņa ev., 19:19) trijās valodās.
Soda vieta - Golgāta. Evaņģēlistu norādītā vieta "Pieres vieta" jeb "Kailais kalns" (aramiešu – Golgotha, latīņu – calvarium) ir visai nenoteikta, un apstākļi pretrunīgi. It kā precīza sodīšanas vieta tika norādīta tikai Konstantīna I laikā, kad Jeruzālemē svētceļojumā ieradās imperatora māte Helēna, t.i. ne agrāk par 326.gadu, un šo vietu pasludināja par Golgātu. Šī vieta bijusi veltīta Venērai, tādējādi to centās atdot kristiešiem.
Šai vietā pēc kristiešu leģendām Jēzus esot sists krustā un apglabāts.
Pēc protestantu domām Golgāta gan atradusies vairāk uz ziemeļiem no vecpilsētas.
Mūsdienās šī vieta ir kristiešu kvartāla centrā un te uzbūvēta Tā Kunga Kapa baznīca.
Pie tās var nokļūt pa kāpnēm, kas atrodas pa labi no dievnama galvenās ieejas. Šeit telpa ir sadalīta divās kapelās: kreisajā pusē - Grieķu pareizticīgo kapela, bet labajā pusē - Romas katoļu kapela.
Grieķu kapelas altāris novietots tieši uz klintsradzes, kas esot balstījusi Kristus krustu. Mīkstākie ieži, kas senāk ieskāvuši klintsradzi, esot norakti baznīcas celtniecības laikā. Tagad Grieķu ortodoksālās baznīcas altāri apjož aizsargstikla siena, caur kuru var redzēt iespējamo saplaisājušo Golgātas klintsradzi, ko ticīgie godina kā Kristus krustā sišanas vietu. Golgātas klintij var pieskarties caur atveri grīdā altāra pakājē.
Šai vietā ir "Sāpju ceļa" (Via Dolorosa) 12.pieturvieta.
Romas katoļu kapela ir Sāpju ceļa 10. un 11.pieturvieta. Sudraba un bronzas altāri 1588.gadā tai dāvāja Ferdinands de Mediči. Griestus rotā krustnešu laika medaljons, kas attēlo Kristus debesbraukšanu. To ieskauj mozaīkas, kas darinātas 1937.gadā. No loga paveras skats uz Franku kapelu.
Starp abām kapelām atrodas Stabat Mater altāris, kas veltīts Sv.Marijas sērām, stāvot krusta pakājē. Šeit ir 13.Sāpju ceļa pieturvieta. Dievmātes koka krūšutēls izgatavots XVIII gs.
Pētījumi. Arheoloģiskās liecības par baznīcas atrašanos īstajā vietā ir pavisam trūcīgas, taču Baznīca tās uzskata par pietiekami pārliecinošām.
Jau Aleksandra hospisa (darbojas pie krievu pareizticīgo Sv.Aleksandra baznīcas) dibināšanas laikā 1859.gadā, blakus Tā Kunga Kapa baznīcai, bija zināms, ka šajā vietā atrodas Konstantīna I laika Tā Kunga Kapa baznīcas drupas.
1882.gadā arheologi zem tā atraka Hēroda I Lielā laika Jeruzālemes vaļņa fragmentu. Šis atklājums parādīja, ka Tā Kunga Kapa baznīcas vieta atradusies ārpus Jeruzālemes mūriem līdz 43.gadam, kad tika uzbūvēti jauni pilsētas vaļņi, un tātad tiešām varēja būt (bet vai bija?) īstā Golgāta. Mūsu ēras I gs. sākumā šeit atradās pamestas akmenslauztuves ar saplaisājušiem bluķiem, bet klintī izcirstās kapenes tika izmantotas jau kopš I gs.pmē. Šie vēsturiskie fakti visumā atbilst JD evaņģēlijos aprakstītajai situācijai.
Pēc protestantu domām Golgāta gan atradsies vairāk uz ziemeļiem no vecpilsētas.
Kristus kapenes. Kristiešiem vissvētākā vieta pasaulē.
Pirmā un oriģinālā svētnīca bija Konstantīna I celta IV gs. Konstantīna I celtnieki bija norakuši pakalnu ap iespējamo Kristus kapa vietu un novāca arī Adriana tempļa (135.g.) drupas, kas atradās šai vietā. Tādējādi tika atklāta cietā Golgātas klints. 1009.gadā oriģinālo celtni sagrāva sultāns Hakims.
Pēc tam tika būvētas vairākas kapelas, kas aizstāja oriģinālo. 1555.gadā tādas vienas būvi pasūtīja franciskāņu mūks Bonifačo da Raguza. Tā gāja bojā 1808.gada ugunsgrēkā.
Tagadējā svētnīca ap kapenēm ir celta no 1809.-1810.gadam. 1810.gada monumenta iekšpusē marmora plāksne sedz klinti, uz kuras esot tikušas guldītas Jēzus miesas. Svētnīca pieder 4 konfesijām - grieķiem, armēņiem, koptiem un katoļiem. Te atrodas divas kapelas: ārējā un iekšējā.
Ārējā - Ēņģeļa kapelā atrodas zems pilastrs ar iebūvētu akmeni no bluķa, ko, saskaņā ar kristiešu mitoloģiju, eņģeļi novēluši no Kristus kapeņu ieejas. Tagad šis akmens ir Grieķu ortodoksālās baznīcas draudzes altāris.
Uz iekšējo šauro kapelu ved zemas durvis. Marmora plāksne klāj klints vietu, kur esot guldīts mirušais Kristus. Šo plāksni uzstādīja 1555.gada pārbūves laikā un speciāli iešķēla, lai to nepiesavinātos osmaņu turki. Katru gadu pareizticīgo Lieldienās šeit no debesīm nonāk (vai arī nenonāk!?) Svētlaimīgā Uguns, kas ir viens no pasaules brīnumiem.
Te ir arī koptu kapela (aiz svētnīcas), kur redzams nopulēts akmens, ko uzskata par daļu no pašām kapenēm. Taču kapenēm būtu jābūt veidotām no kaļķakmens, bet šis akmens ir granīta.
Pie Kristus kapenēm parasti ir pamatīga rinda, nāksies tajā izstāvēt. Iekšā var pavadīt tikai dažas minūtes. Ja grib ilgāk, tad jāceļas un jānāk agri no rīta.
Svaidīšanas akmens. Šai vietā kopš viduslaikiem tiek pieminēta Kristus miesu svaidīšana un ietīšana audeklā. Akmens plāksne tikusi uzstādīta 1810.gadā. Plāksnei tiek piedēvētas brīnumainas dziedējošās īpašības - uz tās izliets ūdens vai eļļa atkal savākts, iegūst brīnumainas īpašības. Pa to berzē turpat nopirkto sveču kūļus.
Soda laiks. Pēc nostāstiem Jēzus mira 30 vai 33 gadu vecumā žīdu Lieldienu svētdienā, kas iekrīt pavasarī. Tātad datums iekrīt starp 25.martu un 6.aprīli. Iespējams, sodīšana notikusi 33.gadā, minēts arī 29. un 30.gadi. Pēdējā laika pētījumi liek domāt, ka sodīšana notikusi 30.gada 7.aprīlī.
Atainojums mitoloģijā. Nav ziņu, ka Jēzu sistu krustā izmantoja kā simbolu agrīnie kristieši. Pirmie baznīcas tēvi vispār bija pret koka krusta izmantošanu, jo tas bija pagānu simbols - senais Dzīvības koks. Šāds soda veids vispār tika uzskatīts par barbarisku un kaunpilnu, tādam pakļāva tikai zemāko kastu ļaudis, nekad ne Romas pilsoņus. To atcēla tikai imperatora Konstantīna I laikā. Tādēļ līdz 5.gs. bija tikai daži krustā sišanas attēli. Viens no tādiem piemēriem - antikristietiska karikatūra uz kādas kolonnas Romā (datēta laikā no 193.-235.g.). Uz tās attēlota krustā sists ķermenis ar ēzeļa galvu un uzrakstu: "Aleksimēns pielūdz savu dievu," ar to, laikam, domādams Jēzu.
Cits krustā situms uziets uz romiešu amuleta no III gs. vidus, kas glabājās Berlīnes muzejā, bet ir zudis Otrajā pasaules karā. Krustā sisto figūru būtu viegli sajaukta ar Jēzu, ja vien blakus nebūtu uzraksts - "bakhiskais Orfejs" (Orpheus Bakkios).
Interesantas pārdomas par Jēzus nāvi pie krusta var rosināt Turīnas līķauts. 
Pasaulē ir vairākas (daudz?) kristiešu vietas, kurās tiek glabāti gabaliņi no koka krusta, kurā it kā ticis sists Pestītājs:
      -  Sv.Jāņa klosteris Krētā. Grieķu pareizticīgo klosteris augstu klintīs Lībijas jūras krastā. dibināts pirms 1000 gadiem, izturējis daudz dažādus aplenkumus. Pat vācu okupācijas laikā II Pasaules kara laikā spēja paturēt savu galvenos svēto relikviju - gabaliņu no koka krusta, kurā sists ticis pestītājs.

Jēzus augšāmcelšanās. Evaņģēliji nav minējiuši nekādas detaļas. Pats vecākais Marka evaņģēlijs par to nevēsta neko. Par to stāsta daži apokrifiskie raksti, piemēram Pētera evaņģēlijs. Dažās kristiešu draudzēs vienkārši ticēja, ka Jēzus ir izvairījies no nāves.
Visai dažādi evaņģēlijos atspoguļota Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlijs dara zināmu, ka vispirms viņš parādījies Madaļas Marijai, bet pēc tam apustuļiem (Jāna ev., 20.nod., 14.-24.). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vispirms parādījies diviem nepazīstamiem, no kuriem viens saukts par Kleopu, unpēc tam arī apustuļiem (Lūkas ev., ???). Marka evaņģēlijs sniedz 3.variantu - Vispirms Jēzus parādījies Madaļas Marijai, tad diviem apustuļiem un tikai pēc tam visiem pārējiem apustuļiem (Marka ev., 16.nod., 9.-14.). Visbeidzot Mateja evaņģēlijā sniegts vēl 4.variants - Jēzus pašā sākumā parādījies nevis vienai pašai Madaļas Marijai, bet arī vēl "otrai Marijai" (Mateja ev., 28.nod., 1.-9.).
Tāpat arī evaņģēlijos nav aprakstīta Jēzus debesbraukšana.
Doma par Jēzus šķietamo nāvi izvērtās vēlāk par atsevišķu teoloģisko strāvojumu, sauktu par doketiem („likt,” „šķist,” „izskatīties” - grieķu val.).
Pēc kādas kristiešu leģendas Marija Magdalēna atnākusi pie Romas imperartora Tibērija un pavēstījusi, ka Kristus ir augšāmcēlies, un uzdāvinājusi tam vistas olu. Tibērijs tam neticējis, ka pie krusta sistais augšāmcēlies, un atteicis, ka tas ir tikpat neiespējami, kā tas, ka ola varētu būt sarkana. Pēc šiem vārdiem ola patiesi arī kļuvusi sarkana.
Saistība ar astronomiju. Mīts par Jēzus augšāmcelšanos ir cieši saistīts ar priekšstatu par Jēzu kā Saules dievu. Lieta tā, ka 22.decembrī Saule metaforiski izsakoties "mirst," jo atrdas savā zemākajā punktā pie debesjuma. Tā ir interesanta astronomiska parādība, ka Saule turpmākās trijas dienas ir apstājusies Dienvidu krusta zvaigznāja rajonā un cilvēkam no zemes virsmas nav novērojams tās ceļojums uz dienvidiem. Pēc šīm trijām dienām 25.decembrī (Jēzus dzimšana!) Saule paceļas par 1 grādu uz ziemeļiem, vēstot par pavasari un dienas pagarināšanos.
Tēlaini izsakoties Saule (Jēzus!?) mirst uz Krusta (Ziemeļu krusta - zvaigznāja), ir miris trīs dienas, tad Augšāmceļas.
Debesbraukšanas mošeja. Tā ir viduslaiku kapela, kas atrodas Eļļas kalnā. Tagad daļa no mošejas. Ir svētvieta gan kristiešiem, gan musulmaņiem. Pastāv uzskats, ka no šejienes notikusi Jēzus debesbraukšana.

Jēzus kapa vietas.
Jeruzālemē. Šī vieta tiek uzskatīta kā galvenā. 326.gadā to "atklāja" Romas imperatora Konstantīna I Lielā māte Helēna 226.g. 330.gadā te tika uzcelts svētais zvanu tornis. Šodien te atrodas Tā Kunga Kapa baznīca.
Kašmirā. Atrodas Indijas un Pakistānas strīdus pavalstī – Kašmirā, tās galvaspilsētā Srinagārā. Tas tiek dēvēts par svētā Isas-Jēzus kaps. Pēc krustā sišanas pravietis esot atdzīvojies un atlikušo mūžu pavadījis Srinagārā. Stāsta, ka no viņa pazemes kapenēm nākot dažādas smaržas. Kašgarā esot jaunavas Marijas kaps, viņa šurp atbēgusi pēc dēla vajāšanas. 

Avoti.
4 evaņģēliji.
Kā "Jāņa atklāsmes grāmatā," tā arī vēstulēs nav nekādu konkrētu faktu par Jēzus Kristus dzīvi zemes virsū. Pirmo reizi šādas ziņas parādās evaņģēlijos (tas liecina par to visai vēlu izcelšanos), jo Kristus tēla izveidošanās notika virzienā no Dieva uz cilvēku un abstraktais dieva kristus tēls ieguva konkrētas Jēzus cilvēciskās iezīmes pakāpeniski.

Jēzus tēls Pāvila vēstulēs. Jāņa Atklāsmes grāmatā vēl netiek runāts par to, kā Jēzus dzīvojis uz Zemes, turpretim Pāvila vēstulēs mītiskā Dieva dēla seja sāk iegūt cilvēciskus vaibstus, lai gan arī te vēl nav ne miņas no evaņģēliskā mīta, kas tā izpušķots ar pseidovēsturiskiem sīkumiem. Agrīnajās vēstulēs teikts, ka Jēzus "...dzimis no sievas" (Vēstule galatiešiem, IV, 4.), ka "...Kristus miris par mūsu grēkiem... trešajā dienā augšāmcēlies" (1.vēstule korintiešiem, XV, 3.-4.),. Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem (II, 15.) pirmo reizi formulēta apsūdzība, ka žīdi nogalinājuši Jēzu.
Tomēr visās vēstulēs vēl arvien trūkst jebkadu Jēzus izteicienu, ar kuriem pārpildīti kanoniskie evaņģēliji.Tas, ka vēstulēs trūkst evaņģēliskā džives apraksta sīkumu un Jēzum piedēvēto izteicienu, neapšaubāmi pierāda, ka evaņģēliskais mīts toreiz atradies vēl tapšanas stadijā.

Jēzus Justīna Mocekļa darbos. Viņa darbos var izsekot vienai no Jēzus Kristus mīta izveidošānās noslēguma stadijai.
Justīnam vēl nebija zināmi kanoniskie evaņģēliji, bet viņš atsaucas uz krājumu "Jēzus izteicieni," tā dēvētajām Logijām (daļa šo izteicienu nav uzņemti evaņģēlijos). Jēzus biogrāfija Justīnam daudzviet saskan ar evaņģēlisko, bet daudzviet arī atšķiras no tās. Justīns vēl nezināja Jēzus ciltskoku un viņš tam attēlots kā mūžīga būtne: "Dievs dzemdējis pats no sevis kādu saprātīgu spēku, kam daudz nosaukumu - Dēls, Eņģelis, Kungs, Vārds." /"Dialogs ar žīdu Trifonu," 61./
Pēc Justīna atlika vairs tikai viens solis, lai galīgi sankcionētu visas šīs tēzes ar "Dieva iedvesmas" autoritāti. To paveica drīz pēc Justīna jaunās derības evaņģēlijos.

Jēzus tēls evaņģēlijos. Evaņģēlijos galīgā veidā izpaužas mīts par Dievcilvēku, par Dieva dēlu, kas izcietis nāves mokas, lai izpirktu cilvēku dzimuma grēkus. Jēzus biogrāfijas pseidokonkrētās detaļas nav atmiņas par reāliem notikumime, bet gan radītas, galvenokārt pamatojoties uz Vecās derības pravietojumiem par mesiju. Ne velti gandrīz vai pēc katras tādas detaļas seko trafareta frāze: "Lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti." (Mateja ev., I, 22; II, 5, 15, 17; III, 3, 6; IV, 6. u.c.)
Jēzus ģeneoloģija, viņa vārds, dzimšanas vieta, bēgšana uz Ēģipti, stāsts par Jāni Kristītāju - visi šie un daudzi citi momenti iemontēti stāstījumā tāpēc, lai pierādītu, ka evaņģēlija stāsta varonis bijis sen gaidītais mesija.
Tomēr kanoniskajos evaņģēlijos, kas radīti II gs., līdzās momentiem, kas saistīti ar žīdu Vecās derības praviešiem, ir ne mazums materiāla, kas ņemts no grieķu un romiešu pasaules. Šis dīvainais dažādo evaņģēliskā mīta avotu maisījums, šķiet, neizpaužas nekur tik spilgti kā Jēzus ģenealoģijā. Saskaņā ar Veco derību mesijam noteikti vajadzēja būt ķēniņa Dāvida pēctecim tiešā līnijā. Mateja un Lūkas evaņģēlijos tiešām dota ciltsgrāmata no Dāvida līdz Jāzepam - Dievmātes vīram. Taču, saskaņā ar tiem pašiem evaņģēlijiem, Jēzus nebija Jāzepa dēls. No otras puses, judaismam bija sveša ideja par jebkādiem Dieva sakariem ar mirstīgām sievietēm. Doma, ka kāds varētu fiziski izcelties no Dieva ar sievietes starpniecību, jebkutam ortodoksālam žīdam šķistu zaimi. Toties šī ideja bija raksturīga grieķu mitoloģijai un arī vēl senākām Austrumu mitoloģijām.

Jēzus Korānā. Nostāsti par Jēzu atrodami arī Korānā. Te viņu dēvē par Isu, arī Isu Marijas dēlu vai vienkārši par Marijas dēlu.
Jēzus nekādīgi Korānā netiek uzskatīts par Dieva dēlu, bet gan par cilvēku-sludinātāju. Aizgūdams Jēzus Kristus (Isa) kultu, Korāns tomēr uzstājās pret kristietības mācību par tā "vienbūtību" ar Dievu, kā arī vispār pret priekšstatu par "trīsvienību" (4.sūra, 169.ajats). Saskaņā ar Korānu "Dievam neklājas, ka viņam būtu bērni" (19.sūra, 36.ajats), un "kur viņam var celties bērni, kad viņam nav bijis draudzenes" vai sievas (6., 101., 72., 3.). Apgalvodami, ka "mesija ir Dieva dēls," kristieši "pielīdzina sevi neticīgajiem, kas bijuši agrāk" (9.,30.). "Marijas dēls... ir tikai mūsu vergs, ko mēs aplaimojām un devām par paraugu Izraēļa bērniem" (43., 57. un 59.).
Uzstādamies pret Jēzus Kristus kā "Dieva dēla" godināšanu nepamatoti piedēvē šādu godināšanu arī judaismam: "Jūdi saka - "Ezra - Dieva dēls"" (9,30), tomēr izdala jūdus un kristiešus no kopējās "daudzdievnieku" vides. Lai attaisnotu tēzi, ka Jēzus mācījis "pareizi" - viņu pat esot sūtījis Dievs, lai tas sludinātu "priecas vēsti" (evaņģēliju) un pēc viņa nākšot Muhameds (Ahmeds - 61, 6). Kristus sekotāji esot sagrozījuši viņa sludināšanas īsto jēgu un Korāns Jēzum piedēvē šādus vārdus: "Izraēļa bērni, pielūdziet Dievu, manu kungu un jūsu kungu! Kas sadomā Dievam līdzdalībniekus, tam Dievs liegs paradīzi, tā mājoklis būs uguns; patvaļniekiem nebūs aizstāvju" (5,76). Uzskatīdams kristīgos un jūdus par "svēto rakstu cilvēkiem" jeb "grāmatas ļaudīm" (ahl-al-kitab), bet tikai mazliet ejošus ķecerībās dēļ rakstu sagrozīšanas aiz neizpratnes, Korāns uzņemas misiju "izlabot" šos sagrozījumus.

Baznīca veido Kristus tēlu. Neraugoties uz to, ka kristīgā Baznīca aizvien vairāk nostiprināja savu ietekmi visplašākajos sabiedriskajos slāņos, izveidoja un nostiprināja Baznīcas pārvaldes hierarhistisko struktūru, tā tomēr nebija kļuvusi par viengabalainu organizāciju, jo tajā trūka iekšējā vienotība. Kā iepriekš minēts, jau kristietības pirmsākumos parādījās visdasžādākie Jēzus dzīves un viņa mācības traktējumi, kristiešu draudzēs izplatījās visdažādākie evanģēliji un citi reliģiska satura raksti, kas nereti bija krasi atšķirīgi, savstarpēji pretrunīgi: reālais Jēzus tēls tika apvīts ar visdažādākajām leģendām, aizguvumiem no senajām reliģijām. Lai nostiprinātu uzskatu, ka Jēzus tiešām bijis Kristus – Pestītājs, sludinātāji meklēja pierādījumus judaisma svētajos rakstos, kas apkopoti Bībeles Vecajā derībā, patvaļīgi izraugoties tekstus, kuri kaut netieši varētu norādīt, ka visa Jēzus dzīve no dzimšanas līdz nāvei bijusi paredzēta jau no senlaikiem, tikai jūdu priesteri nav spējuši vai arī nav gribējuši ieklausīties praviešu vārdos. Šī iemesla dēļ kristiešu svētajos rakstos – Bībeles Jaunajā derībā iekļautajos evanģēlijos gandrīz ikviena Jēzus dzīves un darbības epizode tiek pamatota ar piebildi “...lai piepildītos praviešu vārdi” vai tamlīdzīgi, tādēļ arī šie senžīdu reliģiskie raksti, kas apkopoti Vecajā derībā, veido lielāko daļu kristiešu Bībeles teksta. Kaut arī jautājumos par Jēzu kā pestītāju kristiešu draudzēs valdīja vairāk vai mazāk vienoti uzskati, daudzās atsevišķās draudzēs dažādi tika skaidrota Kristus dievišķā būtība, sākot ar pieņēmumu, ka Jēzus bijis reāls cilvēks, kurš sludinājis savu mācību Dieva iedvesmots, un beidzot ar domu, ka Jēzus bijis pats Dievs vai, pareizāk sakot, viena no Dieva būtībām. Tāpat arī, īpaši kristietības pirmsākumos, izraisījās strīdi par to, vai Jēzus uzskatāms par visas cilvēces, vai tikai ebreju tautas Pestītāju. Šādu, visdažādāko uzskatu rezultātā, kristiešu draudzēs izplatījās, cik zināms, ap 30 evanģēliju, kā arī citi raksti: apustuļu dzīves stāsti, vēstules, pareģojumi un tamlīdzīgi, kas nereti radīja ne tikai sajukumu kristiešu apziņā, bet veicināja arī Baznīcas šķelšanos jeb šizmu (no grieķu valodas schisma – "šķelšanās"). IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.
Konstantinopoles I koncilā 381.gadā tika apspriesta un nodota anatēmai atdzimusī ariāņu ķecerība, tāpat kā Nīkejas I koncilā. Nesaskaņa bija tā pati vecā dogmatiskā - par Jēzu kā dievcilvēku un trešo Trīsvienības elementu - Svēto garu.

Ebionītu uzskati par Jēzu. Judeokristiešu galvenā sekta ebionīti uzskatīja Jēzu par Marijas un Jāzepa pirmdzimto, kam Dievs uzdevis pestītāja misiju. Eisēbijs raksta, ka ebonīti uzskatīja Jēzu par "nabadzīgu un parastu cilvēku, kurš tikai tikumu pacelšanas dēļ atzīts par taisnīgo un piedzimis no vīra savienošanās ar Mariju." ("Baznīcas vēsture," III, 27.)

Gnostiķu uzskati par Jēzu. Saskaņā ar Ireneja pausto ("Ķecerību atspēkojums," I, 11.), gnostiķis Valentīns mācījis, ka no pirmā eonu pāra, no Neizteiktā un Klusēšanas, radies šāds pāris: Tēvs un Patiesība. Šie eoni radījuši nākamo jauno pāri: Vārdu un Dzīvību, kas savukārt radījuši Cilvēku un Baznīcu. Viens no tādiem eoniem bijis Kristus. Tādējādi gnostiķi faktiski noliedza Jēzus cilvēcisko eksistenci un uzstājās pret evaņģēlisko mītu par Dievcilvēku.

Jēzus ikonogrāfija. Pirmajos divos kristietības pastāvēšanas gadsimtos nebija nekāda attēla, kurā Jēzus Kristus būtu redzams kā cilvēks (tā bija Eiropā, bet ne citus, piemēram, Ķīnā!) un nebija arī nostāstu par viņa ārējo izskatu. Pirmie kristieši uz katakombu sienām Romā zīmēja īpašas zīmes, kas simbolizēja Jēzus būtības dažādos aspektus, piemēram jēru vai hrizmu.
No II gs. beigām līdz pat V gs. ilga strīdi par Kristus ārieni. Justīns Filozofs, Aleksandrijas Klements, Tertuliāns, Aleksandrijas Kirils, Cēzarejas Eisēbijs uzskatīja Kristu par nepievilcīgu un neglītu. Citādi domāja Milānas Ambrosijs, Kipras Teodorīts, Hieronīms un Jānis Zeltamute, kas Kristu uzskatīja par slaida auguma skaistuli. Savukārt Origēns apgalvoja, ka Kristum nav bijis noteikta izskata, ka viņš katram parādījies tāds, kāds bija tā priekšstats par Dievu.
Agrīnās kristietības laikā uz Romas katakombu sienām Jēzu bieži vien attēloja kā labo ganu, kas nes uz pleciem jēru - "Dieva jērs" (Agnus Dei). Tas simbolizēja, ka Jēzus pats bija sevi ziedojis, lai izpirktu cilvēku grēkus. Jēzu simbolizēja arī maizes grozi, vīnogilāja zars u.c.
Konstantinopoles III koncilā (678.-681.g.) 680.gadā tika aizliegts "dieva jēra" simbols, tā vietā tika aicināts piešķirt Jēzus tēlam cilvēcīgu izskatu. No šī brīža tad arī sākas Glābēja ikonogrāfija. Vēl viens šā koncila lēmums - tika aizliegts attēlot krustu uz zemes. Jaunais Kristus tēls tika aizgūts no antīkās glezniecības un skulptūras jaunēkļu attēliem. Kristus - visvaldītājs, debess un zemes ķēniņš, ar valstsābolu un zizli rokās atveidots pēc senpersiešu Saules dievības Mitras pirmskristiānisma parauga.
Krucifikss. Krustā sisto Jēzu kā simbolu kristieši vairījās lietot līdz pat V gs. V-VI gs., kad kristietība nostiprinājās kā Romas valsts reliģija, Jēzus simboli papildinājās arī ar krustu. Pirmo reizi kā simbols tas parādījās uz Sv.Sabīnes bazilikas vārtiem Aventīna pakalnā Romā. Pret krustā sista cilvēka simbola godāšanu uzstājās Fēlikss Minūcijs (ap 180. vai 230.g.).
Uz krusta bija uzraksts „Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš” (Jāņa ev., 19:19) trijās valodās.
Sākumā Jēzu uz krusta attēloja apģērbtu, bieži vien ar ķēniņa kroni galvā. Vēlāk krustā sistā Jēzus izskatu stipri izmainīja - izmocītu, kailu, tikai ar gurnautu. Tikai līdz ar IX gs. krucifikss papildināts ar ērkšķu vainagu, naglām un asiņainām brūcēm.
Ķīnā. Akmenī izgrebti Kristus piedzimšanas attēli atrasti vienā no kapličām Ķīnas austrumu provincē Czjansu. Arheologi noskaidroja, ka kapliča veidota Haņu dinastijas laikā, starp 25. un 220.gadu. Attēlos ir arī pasaules radīšanas ainas un apustuļu ceļojumi. Tie ir vieni no vecākajiem tādiem attēliem pasaulē. Šis atradums liecina, ka kristietība Ķīnā bija izplatītā jau I gs. pēc Kristus dzimšanas.
Citi seni Jēzus attēli. Nupat 2010.gadā tādi uzieti kādās romiešu muižnieces pazemes kapenēs Romā un tiek datēti ar IV gs. 2.pusi. Pseidoapustuļa Pāvila attēls tika uziets jau 2009.gadā. Griestu gleznojuma vidū atradās paša Jēzus attēls, bet stūros 4 apustuļi - Pēteris, Jānis, Andrejs un Pāvils. Zīmējumi gadsimtiem ilgi atradušies zem bieza kalcija karbonāta slāņa un pēc tā noņemšanas ar lāzera tehnoloģiju ir ļoti labā stāvoklī. Lāzers bija noregulēts tā, lai drupinātu tikai kalciju. Tradicionālajā nokasīšanas metodē zīmējumi tiktu stipri bojāti.
Kristu svētbildēs attēloja kā jēru (Svēto garu kā balodi). Pazīstami attēli, kuros Kristus redzams starp četriem evaņģēlistiem, kas attēloti kā eņģelis, ērglis, lauva un teļš.
Krustā sistais Jēzus par kristietības simbolu kļuva tikai ap V gs., kad Romas kristieši šo tēlu pārņēma no pagāniskā Orfeja krustā sistā tēla. Savukārt šis Orfeja krusts ceļas no Gulbja zvaigznāja (Ziemeļu Krusta jeb Lielā Krusta - crusem maiorem) krustveida formas, kuru pielūdza pagāni - Orfeja pielūdzēji.
Jēzus - zivs. Pats senākais katakombās uzietais Jēzus simbols, kas rakstīts ar grieķu burtiem - tulkojumā "zivs" (ihtis - grieķu val.) Tas datēts ar II gs. Vārds "zivs" ir anagramma, kas nāk no Kristus epiteta "Jēzus Kristus Dieva dēls glābējs." Šajos 5 vārdos koncentrēts galvenais kmristīgās ticības simbols, kas 325.gadā tika fiksēts Nīkejas I koncila dokumentos. Anagrammai bieši pievienoja arī zivs attēlu. Skaidrojumi - vairāki no Jēzus apustuļiem bijuši zvejnieki, piemeklēti arī attiecīgi zivju pieminējumi evaņģēlijos.
Krucifikss. 
Jēzus statujas. Pasaulē jaunajos laikos visai plaši kļuvušas izplatītas milzīgas Jēzus statujas. Pirmā tāda tika uzcelta 1931.gadā Riodeženeirā (Brazīlija, 39,6 m) un līdz pat šai dienai ir lielākais art deco mākslas darbs pasaulē. Vēlāk tapušas vēl lielākas Kristus statujas - Cristo de la Concordia (Kočabamba, Bolīvija, 40,4 m, 1994.g.) un Kristus karalis (Svebodzina, Polija, 52 m, 2010.g.).

Jēzus sarakstītie dokumenti. Līdz šim nav atrasts neviens Jēzus sarakstīts dokuments un neviens no senajiem avotiem par tādiem nevēsta. Hipotētiski tiek runāts par Q dokumentu (no vācu vārda quelle – „avots”).

Vēsturiskie secinājumi. Daudzi pētnieki uzskata ka Kristus ir polisintētiska personība, kuras tēls radīts ne agrāk par II gs.pmē. Būtībā šis viedoklis patlaban ir visloģiskākais. Par polisintētiskumu liecina arī Jēzus biogrāfijas arkārtīgi daudzās līdzības ar seno Austrumu (un ne tikai!) tautu dievībām, īpaši tām, kuras uzskatītas par Saules dieviem.
Lūk tās!

Līdzība ar senēģiptiešu Horu ap 3000.g.pmē.
Dzimis 25.decembrī.
Dzimis jaunavai Izīdai.
Kad viņš piedzima, iedegās zvaigzne austrumos.
Ar iedegušās zvaigznes palīdzību triji Austrumu ķēniņi atrada "glābēja" dzimšanas vietu.
30 gadu vecumā saņēma mācību no gudrā vārdā Anu.
Viņam bija 12 skolnieku, ar kuriem kopā tas ceļoja.
Ceļodams ar skolniekiem, viņš veica brīnumus, piemēram, ārstēja slimos un staigāja pa ūdens virsmu.
Viņam bija daudzi vārdi: Dieva dēls, draudzes gans, Dieva jērs.
Pēc Tifona nodevības viņš tika sists krustā.
Apglabāts pēc nāves uz trim dienām, Hors augšāmcēlās.

Līdzība ar frīģiešu Ati ap 1200.g.pmē.
Dzimis 25.decembrī.
Dzimis jaunavai Inannai.
Sists krustā.
Bijis miris 3 dienas un tad augšāmcēlies.

Līdzība ar persiešu Mitru p 1200.g.pmē.
Dzimis 25.decembrī.
Dzimis jaunavai.
Viņam bija 12 mācekļi.
Darīja brīnumus.
Pēc nāves 3 dienas gulēja apglabāts, tad augšāmcēlās.
Viņu pielūdza svētdienā.
Evanģēlijos minētā epizode par zīdaiņu nogalināšanu Jūdejas pilsētā Betlēmē, ko pavēlējis izdarīt valdnieks Hērods I, uzzinādams par nākamā Pasaules Valdnieka piedzimšanu, ņemta no mītiem par Mitru. Tāpat no mitraisma pārņemts arī Svētā Vakarēdiena rituāls un ideja par Kristus otrreizēju atnākšanu, - tā bija sastopama vairāku reliģiju mītos.

Līdzība ar indiešu Krišnu ap 900.g.pmē.
Dzimis jaunavai Devaki.
Viņa piedzimšanu norādīja zvaigzne austrumos.
Bija mācekļi ar kuriem kopā viņš taisīja brīnumus.
Pēc nāves augšāmcēlies.

Līdzība ar sengrieķu Dionīsu ap 500.g.pmē.
Dzimis 25.decembrī.
Dzimis jaunavai Mirrai.
Ceļoja un rādīja brīnumus, piemēram, ūdens pārvēršanu vīnā.
Tika saukts par "vienīgo Dieva dēlu" un "alfu & omegu".
Pēc nāves augšāmcēlies.

Līdzība ar sengrieķu Orfeju.
1. Mira pie krusta.
2. Domā, ka pirmie Kristus attēli slavenajās Romas katakombās nokopēti no Orfeja.

Līdzība ar dogonu Nommo ap 5000.g.pmē.
1. Par viņa dzimšanu (ierašanos) vēstīja pie debesīm iedegusies zvaigzne.
2. Cietis un miris cilvēka grēku dēļ.
3. Ticis piesists pie kilena koka, kas arī gājis bojā.
4. Atdzimis un devies atpakaļ debesīs, atdzimis arī kilena koks.

Būtiska liecība par labu Jēzum kā Saules dievam ir arī Lieldienu svinēšana. Lieldienas - tā kristiešu tradīcijā ir Gaismas uzvara pār Tumsu, un no šī brīža astronomiski diena paliek garāka par nakti.
Pēc Zodiākālo zīmju nomaiņas kārtības 1.jaunās ēras gadā sākās Zivs laikmets un turpināsies līdz 2 150.g. Jēzus simbolizē jaunā Zivs laikmeta atnākšanu.
Kad mācekļi Jēzum vaicāja, kad viņi to atkal satiks, Jēzu atbild (Lūka 22:10): "Un Viņš tiem sacīja: "Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet."" Tādējādi uzskata, ka Jēzus otrreiz atnāks Ūdensvīra laikmetā, t.i. 2 150. - 4300.gadam.
Droši vien, ka jau ap Konstantīna Lielā laiku ar Jēzus krustā sišanu sāka asociēt Ziemeļu Krusta (Gulbja) zvaigznāju.
Pirms kristieši sāka izmantot Jēzus krustu par savu simbolu, uz krusta tika attēlots Orfejs nevis Jēzus. 

Vēsturiskās liecības par Jēzu.
Jāzepa Flāvija liecība no „Jūdu senatnes” (38-100). „Ap to laiku dzīvoja Jēzus, kāds gudrs cilvēks (ja vispār mēs viņu varam saukt par cilvēku, jo viņš darīja brīnumainus darbus), tādu cilvēku skolotājs, kas patiesību uzņem ar prieku. Viņš piesaistīja gan daudzus jūdus, gan arī daudzus pagānus. Viņš bija [tas] Kristus; un, kad Pilāts, paklausot dažu vadītāju no mūsu vidus prasībai, notiesāja viņu uz nāvi pie krusta, tie, kuri viņu bija mīlējuši, viņu neatstāja. Jo viņš tiem trešajā dienā parādījās dzīvs, kā jau Dieva pravieši bija to iepriekš pasludinājuši, kā arī vēl tūkstošiem citu brīnišķīgu lietu, kas attiecas uz viņu. Un kristiešu cilts, kas tā nosaukta viņa vārdā, pastāv vēl šodien.” (Josephus, AJ, 18.3.3.)
Šo fragmentu tā tagadējā formā citēja Eisēbijs ap 325.gadu, un manuskripta liecība to apstiprina. Tas atrodams visās šā teksta kopijās, kas ir saglabājušās. Tomēr vēl aizvien iespaidīgs ir kritiķu viedoklis, ka šis citāts ir pašu kristiešu vēlāk iestarpināts. Jo, piemēram, Origens apstiprina, ka Jāzeps Flāvijs neticēja Jēzum kā Mesijai, nedz arī uz viņu kā tādu atsaucās. Tādēļ šī liecība tomēr nevar tikt uzskatīta par pierādījumu.
Bez tam ir pavisam dīvaini, ka Flāvijam nav ne rindiņas par Jēzus darbiem - nu kaut vai par to bardaku, ko Jēzus sacēla Jeruzālemes templī, izdzenot naudas mijējus. Ņemot vērā to, ka Flāvijs slavinoši rakstīja par romiešiem un to darbību, būtu tikai loģiski, ja viņš būtu dziedājis slavas dziesmas par Jēzus sišanu krustā. Taču tā tas nav.
Flāviju nemaz nav ieinteresējusi Jēzus sodīšana, taču viņš visai pārliecinoši apraksta Jāņa Kristītāja darbību. Bez tam viņa darbā minēts, ka krustā sists ticis... tieši Jānis Kristītājs. Nu tas pavisam spēcīgi atšķiras no Jaunās Derības versijas. Flāvijs apraksta arī Jeruzālemes pirmo bīskabu Jēkabu, un tā nomētāšanu ar akmeņiem. Flāvijs rakstījis par visiem, tikai ne par Jēzu.

Jāzepa Flāvija liecība par Jēzus brāli Jēkabu. „...viņš [augstais priesteris Ananijs] sasauca Sinedriju un veda tā priekšā Jēzus, tā sauktā Kristus, brāli Jēkabu un vēl citus [vai arī dažus no viņa biedriem], un, kad viņš pret tiem bija izvirzījis apsūdzību par bauslības pārkāpšanu, viņš tos nodeva nomētāšanai ar akmeņiem.”

Kitah, Al-Unwan Al-Mukallah Bi-Fadail Al-Hikma Al-Mutawwaj Bi-Anwa Al-Falsafa Al-Manduh Bi-Haqaq Al-Marifa. 4.gs. arābu teksts, atrasts kādā 10.gs. arābu manuskriptā. Tas ir gandrīz identisks iepriekšējam Jāzepa Flāvija citātam: „Tajā laikā bija kāds gudrs vīrs, vārdā Jēzus. Viņa izturēšanās bija laba, un [viņš] bija pazīstams kā nevainojams un tikumīgs cilvēks. Daudzi no jūdiem un no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņu notiesāja ar nāvi pie krusta. Un tie, kuri bija kļuvuši par viņa mācekļiem, neatmeta viņa mācību. Viņi stāstīja, ka viņš tiem parādījies trīs dienas pēc savas krusta nāves un ka viņš ir dzīvs, tātad viņš, iespējams, bija tas mesija, par kuru pravieši bija sludinājuši, ka viņš darīšot lielus brīnumus.”

Bābeles Talmūda liecība. Šie raksti tapuši laikā no 70.–200.g., tā saucamajā Tanaītu periodā. Visnozīmīgākais teksts ir Sinedrijs 43a: „Lieldienu priekšvakarā Jēzus tika pakārts. Četrdesmit dienas pirms šā nāvessoda izpildīšanas bija izsūtīts kāds ziņotājs, kas staigāja apkārt un sauca: „Viņu nomētās akmeņiem, jo viņš ir sadarbojies ar burvestībām un vedinājis Izraēla tautu uz atkrišanu. Katrs, kurš var aizstāvēt viņu, lai iznāk priekšā un lūdz viņu apžēlot!” Taču, tā kā neviena liecība viņam par labu netika dota, viņu pakāra Lieldienu priekšvakarā.”

Sīrieša Mara Bar-Serapiona vēstule dēlam Serapionam. Rakstīta laikā no 1.gs. beigām līdz 3.gs. sākumam: „Kāds labums tika jūdiem no tā, ka viņi nonāvēja savu gudro Ķēniņu? Nepagāja ilgs laiks, un viņu valsts tika iznīcināta. Dievs taisnīgi atrieba šos trīs gudros vīrus [iepriekš tapa runāts vēl par Sokrātu un Pitagoru]: Atēnas izmira no bada; samoniešus pārklāja jūra; jūdi, satriekti un izdzīti no savas zemes, dzīvo izkaisīti. Bet Sokrāts neaizgāja nebūtībā: viņš turpināja dzīvot Hēras statujā. Un arī gudrais ķēniņš neaizgāja nebūtībā: viņš turpināja dzīvot savā mācībā.”
Rokrakstu glabā Britu muzejā pie sīriešu manuskriptiem.

Gajs Svetonijs (70-122). II gs. 1.puse.

Plīnijs Jaunākais (61-113). II gs. 1.puse. Sarakstē ar Trajānu.

Vergīlija Eklogu dzejoļu krājums. Jau IV gs. kristiešu vidū bija izplatīts uzskats par „Ceturtās eklogas” īpašo mistisko jēgu. Šī ekloga uzrakstīta par godu dēla piedzimšanai dzejnieka drauga Poliona ģimenē. Ar šo notikumu, kā rakstīja Vergīlijs, Kumu Sibilla esot saistījusi jaunas taisnīguma un labklājības ēras sākumu. Kristiešu nostāstā šo pravietojumu izskaidroja kā Kristus dzimšanas pareģojumu.

Jēzus nekādi nebija pazīstams Romas valdošajās aprindās. Baznīca to pamato ar to, ka viņš neizvēlējās lētas popularitātes un triumfālisma ceļu.

Jēzus "Sāpju ceļš" - Via Dolores. 1954.gadā Kristus Sāpju ceļa karti izveidojis kāds priesteris Kristians van Adrihems, saukts arī par Adrichomius, kurs pats gan Svētajā zemē nekad nebija bijis. Taču viņa noteikto 14 Jeruzālemes pieturvietu skaitu un secību no Pilāta pils līdz kapam pārņēma visa Eiropa.

Par Jēzu nav rakstījuši.
Filo. Šis filozofs bija Jēzus laikabiedrs: vecāks par gadiem 20 un pārdzīvoja Jēzu arī par 20 gadiem. Līdz mūsdienām saglabājušies 50 viņa sacerējumi, kuros nav ne miņas no ziņām par Jēzu.

Kornēlijs Tacits (55.-117.g.). Par Tibēriju viņš saka: Sub Tiberio quies – „Tibērija laikā viss bija mierīgi.” II gs. 1.puse. Tomēr Tacita "Annālēs" 15.nodaļā Tacits vēsta par Nērona organizētajām kristiešu vajāšanām 64.gadā - te Tacits runā par Jēzu kā reālu vēsturisku personu:
"Un lūk, Nērons, lai nomierinātu baumas, uzmeklēja vainīgos un nodeva izsmalcinātām nolietāšanām tos, kas ar savām riebeklībām bija pret sevi izraisījuši vispārēju naidu, un kurus pūlis dēvēja par kristiešiem. Kristu, no kura vārda cēlies šis nosaukums, Tibērija laikā sodīja ar nāvi prokurātors Poncijs Pilāts; uz laiku apspiesta šī ļaunprātīgā māņticība atkal sāka izrādīties uz ārpusi, un ne tikai Jūdejā, no kurienes šī sērga cēlusies, bet arī Romā, kurā no visām pusēm ietek viss pats riebīgākais un peļamākais, un kur tas viss atrod piekritējus. Un tā, iesākumā tika sagūstīti tie, kas atklāti teicās esam piederīgi šai sektai, bet pēc tam, saskaņā ar viņu norādījumiem, arī lielu daudzumu citu, kas tika atmaskoti ne tik daudz kā ļaunprātīgā dedzināšanā, bet gan naidā pret cilvēku dzimumu. Viņu nonāvēšana tika pavadīta ar ņirgāšanos, jo tos ietērpa savvaļas zvēru ādās, lai tos līdz nāvei saplosītu suņi, plēta uz krustiem vai nolemtus nāvei aizdedzināja nakts apgaismojumam līdz ar tumsas iestāšanos. Šim skatam Nērons piešķīra savus dārzus: tad viņš sniedza uzvedumu cirkā, kura laikā sēdēja pūlī ratu vadītāja tērpā vai vadīja ratus, piedaloties kaujas ratu sacensībās. Un, lai gan uz kristiešiem gūlās vaina un tie bija pelnījuši pašu bargāko sodu, tomēr šīs nežēlības rosināja līdzcietību pret viņiem, jo likās, ka viņus iznīcināja nevis sabiedrības labuma vārdā, bet gan viena paša Nērona asinskārības dēļ."

Relikvijas.
Sudraba zvaigzne. Izveidota Jēzus dzimšanas vietā Bētlemē.

Sv.Apustuļa Pāvila klosteris. Atrodas Atona pussalā. Te esot Trīs gudro dāvanas jaundzimušajam Jēzum. Tās ir simboliskas: viens šķirstiņs ar ladanu (aromātiski kvēpināmie sveķi), otrs ar smirnu (mirrēm bēru ceremonijai) un trešais ar zelta plāksnīti.

Svētie šķēpi. Tādi ir vismaz pieci varianti:
     1) armēņu - atrodas Ečmiadzinā;
     2) poļu - laikam Krakovā;
     3) Vatikāna;
     4) austriešu - atrodas Vīnes muzejā;
     5) grieķu - atrodas kādā klosterī Atona pussalā.

Ērkšķu vainags. Baznīca uzskata, ka tas atrodas Sv.Dievmātes katedrālē Parīzē.

Jēzus priekšādiņa. Parādījusies Ludviķa Svētā laikā. Karaļa brālis Anžujas hercogs to nopircis u izstādījis baznīcā (kādā?) apskatei.

Aplūkojamie objekti.
      Betānija. Bethany. Vieta Jordānas upes krastā Jordānijā, kur Jānis Kristītājs kristījis Jēzu.
      Tā Kunga kapa baznīca. Jeruzālemē. Uzcelta vietā, kur ticis krustā sists Jēzus un uz Jēzus kapa vietas.
      Kāna. Epizode ar ūdens parvēršanu vīnā. Divi varianti - Kāna Libānā vai Kāna Ziemeļizraēlā.
      Galilejas ezers. Izraēlā. Ezers, pa kura vismu staigāja Jēzus.
      Tabha. Izraēlā. Vieta, kur Jēzus ar 5 zivīm un 2 klaipiem maizes paēdināja 5000 izsalkušo.
      Jardenīts. Izraēla. Vieta Jordānas upē, kur ticis kristīts Jēzus. Vai iepretim Betānijai?
      Olīvu kalns. Jeruzāleme. Vieta, no kuras Jēzus uzkāpis debesīs.
      Getzemanes dārzs. Te sludināja (?) Jēzus.
      Krusta ceļš. Maršruts pa Jeruzālemes vecpilsētu ar 12 pieturām, kas saistītas ar Jēzus pēdējo gaitu uz Golgātu.

Nospiedums kultūrā.
      Jēzus Kristus ķirzaka. Tā iesaukuši ķirzaku bazilisku, kas spēj skriet pa ūdens virsu.
      "Dzeltenais Jēzus." Pola Gogēna darbs.
      "Cilvēks, kuru neviens nepazīst." Brjūsa Bārtona stāsts. Tajā stāstīts kā Jēzus Kristus izvēlējies 12 parastus uzņēmējus un nodibinājis organizāciju, kas iekarojusi visu pasauli. Tāds organizatoriska panākums vēl nebija pieredzēts un Jēzus kļuva par mūsdienu uzņēmējdarbības dibinātāju.

Saites.
Kristietība.