Aliens

Interferons

Ārstējot tādas hroniskas infekcijas kā HIV, hepatītu B un C, nereti tiek izmantotas imūnsistēmas signālproteīnu - I tipa interferona injekcijas.

Gamma interferons nepieciešams T-leikocītu aktivizācijai.

Interferons ir viena no būtiskākajām organisma dabīgās aizsargsistēmas ātrās reaģēšanas vienībām cīņā gan ar iebrukušajiem patogēniem (vīrusi, baktērijas, parazīti), gan kancerogēnajām šūnām. Šūnā ielauzies patogēns ierosina interferonu (izdala 3 tipus - I, II un III) sintēzi un tie, aktivizējot noteiktas gēnu grupas, nekavējoties uzsāk dažādas darbības infekcijas apturēšanai - samazina proteīnu daudzumu šūnā, ierobežo vīrusa genoma pārrakstīšanos, aktivizē dabīgās galētājšūnas un makrofāgus, u.c.

Gadījumos, kad infekcija ieilgst, kļūstot par hronisku saslimšanu, interferona izdalīšanās turpinās, tomēr redzamus uzlabojumus tas nedod. Neskatoties uz to, vispārējais ārstu viedoklis, balstoties uz līdzšinējām zināšanām par imūnistēmas darbību, bija tāds, ka, jo vairāk interferona, jo labāk pacientam.

Līdz šim nebija zināms, kāpēc interferona terapija palīdz tikai daļai pacientu. Jaunu pētījumu rezultāti ļauj izteikt negaidītu secinājumu - interferons nevis veicina, bet kavē organisma cīņu ar hroniskām infekcijām. Tas, savukārt, nozīmē, ka injekcijas saņēmušie pacienti, iespējams, izveseļojušies nevis pateicoties, bet - par spīti papildu interferona devai organismā. zinātnieki secina, ka I tipa interferonam ir nosacīti divas dabas - infekcijas sākumposmā tas veic augstāk minētās aizsargfunkcijas, taču, saslimšanai ieejot hroniskā fāzē, interferons sāk darboties kā imūnistēmas ierobežotājs (imūnsupresants), izsaucot aktivizēto T šūnu programmēto nāvi un dažādu imūnsupresīvu molekulu sintēzi (sk. augšējo attēlu).

Raksti.
Interferona terapija hronisku infekciju ārstēšanā, iespējams, dod gaidītam pretēju efektu.