Gulbja zvaigznājs
Cygnus (latīņu val.).
Zvaigznājs ieguvis Ziemeļu krusta nosaukumu, jo katru nakti, tam nolaižoties aiz rietumu horizonta, tas apbrīnojami līdzinās krustam. No šejienes tam arī kristiešu laika epiteti „Krusts,” "Kristus krusts,” „Sv.Helēnas krusts.”
Vēsture. Šumeri-akadieši zvaigznāju sauca par Ku-Zaba, bet babiloņi un asīrieši – par Itšur-kisti, kas (laikam) abās valodās nozīmē „meža putns.” To uzskatīja par vanagu. Kopā ar Liras un Altaīra zvaigznāju tas bija viens no putniem, kas uzbrūk Mardukam (asociēja ar Herkulēsa zvaigznāju).
No 2000.g.pmē., bet varbūt arī agrāk, pie Eifratas upes Gulbja zvaigznāju uztvēra kā Debesu Putnu.
Senie ēģiptieši zvaigznāju sauca par An, tas attēlots senākajā zināmajā ēģiptiešu zvaigžņu kartē Senenmuta kapenē Tēbās kā dievs ar vanaga galvu.
Hēlēnistiskajā pasaulē Gulbja zvaigznājs bijis pazīstams ar nosaukumu Ornis („putns”), jo tā kontūras atgādināja tiem vienu no stimfālu putniem (tie bija plēsīgi putni, kas ēda cilvēkus un it kā ligzdoja Arkādijā pie Stimfāla ezera).
Grieķi Gulbja zvaigznāju asociēja ar Orfeju, kas uzbraucis debesīs gulbja veidolā, pēc tam, kad to nežēlīgi nogalināja menādas.
Pēc cita nostāsta Zevs varoni Kiknu pārvērtis par putnu un novietojis pie debesīm Gulbja zvaigznāja vietā par to, ka tas izrādījis līdzcietību viņa brālim Faetonam.
Oksfordas profesors Aleksandrs Toms noteicis, ka uz Gulbja zvaigznāja Denēbu orientēts Britu salu megalītiskais komplekss Deviņas jaunavas, tāpat kā daudzi tā laika megalīti, ieskaitot Eivbērijas kompleksu.
Senindiešu Vēdiskajā astronomijā, iespējams, šis zvaigznājs saistīts ar svēto Mūžības Gulbi - Hamsu/Kalahamsu (tas ir pēc neapstiprinātas astrofiziķa un astronoma doktora P.K.Kuntes teorijas).
Seno ķīniešu astronomijā Gulbja zvaigznājs tika saukts par Tjaņcziņ – „debesu braslu.” Tāds nosaukums, jo zvaigznājs ir tai vietā, kur Piena Ceļš ir pārtraukts. Ķīnā arī šis zvaigznājs tiek saistīts ar putnu, taču žagatu („žagatu tilts” leģendā par Princesi-Audēju). Ķīniešu hronikās vispār apgalvots, ka viņu saules kalendārs ieviests pirms 16 916 gadiem, kad Gulbja Denēba atradās Polārzvaigznes vietā.
Arābu mitoloģijā Gulbja zvaigznājs tiek saistīts ar Roha jeb Ruha putnu, kuru sauca arī par Anku. Gulbja zvaigznāju arābi sauca dažādos vārdos, bet visi tie bija saistīti ar putniem: Al Dadžadža („vista”), Al Tair al Arduf („lidojošais ērglis”) vai Al Katat – kāds putns, kas līdzīgs irbei.
Ziemeļamerikas skidi pauni („vilki”) cilts indiāņi šo zvaigznāju sauca par „Putna kāju” vai „Tītara kāju.” Ir hipotēze, ka daži no uzbērumkalniem (Ērgļa uzbērumkalns Ņūarkā) attēlo šo zvaigznāju uz Zemes putna pēdas formā. Denēbu viņi sauca par „Otro Melno Zvaigzni.”
Lielam daudzumam Ziemeļamerikas indiāņu cilšu ir ticējumi saistīti ar Gulbja zvaigznāju.
„Putna kāju” patiesi ir visai viegli iegūt, ja savieno Denēbu ar Dženahu, Sadru un Gulbja Deltu.
Tādi ticējumi ir arī Sibīrijas tautām. Tā piemēram, tungusi izliek vertikālas kārtis, kuru galos ir gulbja tēli no koka. Zīmējumi ar gulbjiem kāršu galos sastopami arī petroglifu starpā pie Oņegas ezera Velna Deguna raga Krievijas okupētajā Karēlijā.
Zvaigznājs ieguvis Ziemeļu krusta nosaukumu, jo katru nakti, tam nolaižoties aiz rietumu horizonta, tas apbrīnojami līdzinās krustam. No šejienes tam arī kristiešu laika epiteti „Krusts,” "Kristus krusts,” „Sv.Helēnas krusts” (par godu Jēzus krusta atrašanai tās slavenā svētceļojuma laikā 327.gadā). Kopš 592.gada, kad franču bīskaps un vēsturnieks Sv.Grigorijs, Tūras (544.-595.g.) uzrakstīja traktātu „Par zvaigžņu ceļu” (De cursu stellarem), šis zvaigznājs tika asociēts ar Jēzus krustā sišanas ainu. Pa kreisi no tā atradās grieķu „alfa” no Delfīna zvaigznāja, bet pa kreisi – „omega” no Liras zvaigznāja zvaigznēm. „Es esmu alfa un omega, sākums un beigas,” - vārdi no Jāņa Atklāsmes grāmatas. Īsti jau nav zināms, kad izveidojās kristīgais priekšstats par šo zvaigznāju, taču domā, ka Konstantīna Lielā laikos, kurš ieviesa kristietību par valsts reliģiju.
Sākot ar XVII gs. ilustrētajās planisfērās reizēm zvaigznājs tika attēlots kā krustā sists Jēzus.
Eiropā vēl no klasiskajiem laikiem Gulbja zvaigznājs asociējās ar gulbi, kas lido gar Piena ceļu.
Interesanti, ka arvien vairāk pierādījumu rodas tam, ka Britu salu megalītiskie pieminekļi orientēti uz Denēbu. Oksfordas universitātes profesors Aleksandrs Toms ar dēlu Aleksi tādu orientāciju noteica ievērojamajam Eivberijas kompleksam un arī daudziem citiem (Deviņām Jaunavām Kornvolas grāfistē, piemēram). Lai gan pētnieki atzīmēja, ka zināmā laika posmā šīs zvaigznes ceļš pa debesjumu bijis ērts laika atskaitīšanai, tomēr nespēja pamatot tik lielu Denēbas kultu ar tam sekojošu megalītu kompleksu asu orientēšanu tās virzienā.
Saistība ar Gīzas piramīdām. Kāds pētnieks vārdā Rodnijs Heils, R.Bjūvela un A.Džilberta grāmatas „Oriona mistērija” iedvesmots, pamēģināja sasaistīt trīs lielās Gīzas piramīdas ar Gulbja zvaigznāju. Liels bija viņa pārsteigums, ka Gulbja Dženaha, Sadra un Delta atbilda piramīdām daudz precīzāk nekā augstāk minēto autoru piedāvātās Oriona zvaigznāja zvaigznes.
Uzbūve. Tā spožākā zvaigzne ir Denēba. Romieši sauca to par „Rozes seju” (Os Rosae). Gulbja zvaigznājs ir vienīgais, kas nostājoties ziemeļpolā, šķērso Piena Ceļu.
Bez Denēbas (Gulbja Alfa) zvaigznājā vēl ir Albireo (Gulbja beta), Dženaha (Gulbja epsilona), Sadra (Gulbja gamma), un zvaigzne bez oficiāla nosaukuma – Gulbja delta. Vēl ir četras blāvākas zvaigznes – Hi, Jota, Teta un Gulbja Dzeta.
Sadra. Spožums – 2,14 zvaigznes lieluma. Iespējams, tieši uz Sadru tika orientēts Kalanišas komplekss Skotijas Ārējo Hebridu salās.
Gulbis X-3. Šī dubultā zvaigžņu sistēma atrodas 30 000 gg. attālumā no mums un ir viena no neparastākajām mūsu galaktikas zvaigžņu sistēmām. Tas atrodas galaktiskās plaknes vidienē un Piena Ceļa vidējā daļā, Sadra tuvumā (tātad ir Gulbja zvaigznāja sastāvdaļa?). Tā starojuma leņķis ir 40 gr. 50’. Uzlēc 20.52 un nav saskatāms ar neapbruņotu aci. Tas ir viens no jaudīgākajiem gamma, rentgena un radioviļņu starojuma avotiem visā mūsu galaktikā.
Gulbi X-3 atklāja 1967.gadā, kad parādījās gamma-astronomija. 80.gados astronomi kļūdaini uzskatīja, ka tā ir dubulta rentgena zvaigzne ar mazu masu. 90.gados ar infrasarkanās spektroskopijas palīdzību to noteica kā divas atsevišķas zvaigznes ar lielu masu.
Vienu no tām nosauca par Volfa-Raijes zvaigzni. Tā izrādījās masīva zvaigzne, desmitiem reizes lielāka par Sauli. Tās ārējais apvalks sastāv no ūdeņraža, ko periodiski sagrābj (akrēcijas process) kaimiņu zvaigznes gravitācijas lauks. Otra zvaigzne ir kompakts objekts ar lielu masu. Akrēcijas process izraisīja gāzes temperatūras palielināšanos par miljoniem grādu, tādējādi izraisīdams jaudīgu rentgena starojumu, ko reģistrē pat uz Zemes.
Otra mazā zvaigzne ir kolapsējušas zvaigznes kodols – kolapsārs. Tas ir pārvērties vai nu par neitronu zvaigzni (blīva neitronu masa ar diametru ne lielāku par 15-20 km) vai par melno caurumu, kas nav īsti zināms līdz pat šim brīdim.
Zvaigžņu sistēmas rotācijas periods ir 4,8 st.
Pētnieks Makkallahs NASA oficiālajā preses konferencē 2000.gada februārī pasludināja Gulbi X-3 par mikroblazāru. Tādējādi, kā tāds, tas ir unikāls, jo ir vienīgais mums zināmais mūsu Galaktikā. Fakts – pats jaudīgākais kosmiskais paātrinātājs mūsu galaktikā, kam piemīt neticami liels postošs potenciāls, ir „notēmēts” Zemes virzienā.
Vispār objekts ir tik neizprotams, ka pie kāda vienota viedokļa pētnieki nav nonākuši. Lieta tā, ka tā paša 2000.gada oktobrī un novembrī radioastronomi no Valsts Radioastronomiskās observatorijas ASV veica trijus parādības uzņēmumus, kas parādīja, ka uz abām pusēm no Gulbja X-3 aktīvā kodola notiek bipolāri izmeši. Tas visai kardināli atšķiras no Makkallaha iegūtās ainas (tikai vienpusējs izmetums Zemes virzienā).
Šādu starpību var izskaidrot vienīgi ar akrēcijas diska vibrāciju. Ja tas tiesa, tad iznāk, ka Gulbis X-3 staro visvisādos virzienos. 2002.gadā radioastronomi apstiprināja, ka iespējami divu veidu izmeši – bipolārais un monopolārais.
Kādu laiku objekts atradās pasīvā fāzē, bet tad – 2006.gadā no 7.-8.martam Raila teleskops angļu Kembridžā piefiksēja no tā nākošu starojumu radioviļņu diapazonā. Vēl nākamajās dienās novēroja jau vājākas fluktuācijas.
2006.gada 18.februārī NASA pavadonis Swift reģistrēja gamma starojumu 2000 sekunžu garumā.
Par vēl nesenākiem pētījumiem mazais Zaļais diemžēl neko nezina.
Tādējādi šodien var uzskatīt par pierādītu, ka Gulbis X-3 ir neparasta starojuma avots (lielas enerģijas gamma stari), kas nāk no kosmosa dzīlēm, daudz neciešot no galaktikas magnētiskā lauka, un galu galā caururbj Zemes atmosfēru. 7 gadu ilgie regulārie novērojumi ļāvuši izdalīt 71 dienas ciklu Gulbja X-3 uzliesmojumos.
Gulbja „bērni.” Ar to domāts Gulbja X-3 starojums, kas ieguvis cygnets nosaukumu. Tie izstarojās tieši no Gulbja X-3 un netika novirzīti galaktikas magnētiskā lauka ietekmē. Tātad tie sastāv no neitrālām daļiņām, kurām, līdzīgi neitrīno, nav lādiņa. Tā kā savā ceļā izstarotās daļiņas nereaģēja arī ar nelielo ūdeņraža daudzumu, kas izkaisīti atrodas kosmosa tukšumā, tad var pieņemt, ka šīm daļiņām praktiski ir nulles miera masa. Taču tas izklausās visai apšaubāmi, jo tad daļiņām vajadzētu pārvietoties ar ātrumu, kas ir stipri tuvu gaismas ātrumam, par to liecina mazais periods – 4,8 st.
Vēl neparastāka ir Gulbja „bērnu” kinētiskā enerģija. Pētnieku atzinums – tā 20 miljonu reižu pārsniedz nekustīga protona masas enerģiju jebšu 20 000 reižu lielāka par jebkuras daļiņas enerģiju, kuru vispār iespējams iegūt paātrinātājā. Dž.Dž.Krāmers, fizikas profesors no Vašingtonas universitātes 1985.gadā izteica formulējumu: „Starojuma enerģija, ko izstaro avots Gulbis X-3, ir desmit reizes lielāks nekā jebkurš zināmais augsto enerģiju daļiņu avots.” Viena no pētnieku grupām uzlūkoja šo parādību kā pirmo tiešo pierādījumu kosmisko staru paātrināšanai galaktikas iekšienē.
Fiziķi atzina, ka Gulbja „bērnu” lomai neder neviena no zināmajām daļiņām.
Gulbja 61.dubultzvaigznei ir tumšs planētveidīgs pavadonis, noteikta tā orbīta un masa.
Evolūcijas hipotēze. Izteikta visai drosmīga doma, ka tieši šis mikroblazāra starojums pēc intensitātes sakritis ar alu mākslas rašanos Rietumeiropā ap 16 500.g.pmē. - proti, starojums varētu būt evolūcijas paātrinātāja faktors.
Saites.
Zvaigznāji.
