Ģermāņi, ģermāņu tautas
Āriešu cilšu grupa, kas dzīvoja starp Elbu un Reinu.
Vēsture. Mūsu ēras sākumā ģermāņu ciltis dzīvoja starp Elbu un Reinu. Viņu zeme bija klāta ar bieziem mežiem un staigniem purviem. Mežu un purvu vidū atradās ģermāņu ģinšu ciemi. Ģints nolīda mežu un iekopa zemes gabalu. Vecākie tajā iedalīja atsevišķus zemes gabalus ģints locekļiem. Ģermāņi sēja miežus un rudzus. Divos vai trīs gados augsne bija noplicināta, un viņiem nācās līst jaunus gabalus.
Mežā tie ganīja lopus. Nepazina ne vīnkopību, ne dārzkopību.
Kamēr dienvidu kaimiņiem romiešiem bija verdzības iekārta, ģermāņi bija saglabājuši pirmatnējās kopienas iekārtu. Ģintis apvienojās ciltīs. Katra ģints apmetās uz dzīvi atsevišķā ciematā. Ap to esošā zeme piederēja visai ģintij.
Uzlabojoties darbarīkiem, zemi vairs nevajadzēja apstrādāt visai ģintij. Izmantojot arklu un ecēšas, viena ģimene jau spēja uzart un apsēt zemes gabalu un pēc tam novākt ražu, no kuras ģimenei pietika pārtikas. Tāpēc aramzeme pārgāja atsevišķu ģimeņu lietošanā. Ciemā tagad dzīvoja ne tikai vienas ģints locekļi, bet arī kaimiņi. Izveidojās kaimiņu kopiena.
Ģermāņu sabiedrības noslāņošanās. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos notika ģermāņu sabiedrības noslāņošanās.
Dižciltīgie ģermāņi uzņēmās cilts vadīšanas pienākumus. Uzstājās tautas sapulcēs ar runām, bet vienkāršie ģermāņi tās atbalstīja vai arī ne. Īpaši noslāņošanās puieauga Romas karagājienu laikos, jo dižciltīgie ģermāņi pārtika no kara laupījuma un zemi vairs neapstrādāja – to viņu vietā darīja vaņģenieki.
Kari pret Romu. 13.g.pmē. par romiešu armijas virspavēlnieku Gallijā tika nozīmēts Nērons Klaudijs Drūzs, kas no šejienes sāka veikt militārus uzbrukumus pret ģermāņiem.
12.g.pmē. Drūzs pārgāja Reinu un pakļāva divas ziemeļģermāņu ciltis - bruktērus un haukus.
9.g.pmē., iecelts par konsulu, Drūzs sakāva markomānus un heruskus, nonākdams līdz Elbai.
69.-70.gados batāvu sacelšanos pret Romu vadīja Cīvils. Nemierniekiem pievienojās citas ģermāņu ciltis un galli. 70.gadā sacelšanās tika apspiesta, bet batāvus atbrīvoja no nodokļiem.
I gs. markomāņi un kvadi iekaroja mūsdienu Čehijas teritoriju, kur tolaik dzīvoja ķelti.
Ģermāņus vilināja impērijas auglīgie līdzenumi un pilsētu bagātības.
III gs. vidū ģermāņi sāka apdraudēt Romas valsti, jo vēlējās iegūt jaunas teritorijas, lai apmestos tajās uz dzīvi.
Sākot ar IV gs. ģermāņi veselām ciltīm tie ielauzās impērijas zemēs. Cilts priekšgalā gāja bruņoti vīrieši: vienkāršie karavīri gāja kājām, cilšu vadoņi un viņu karadraudžu locekļi jāja uz zirgiem. Aiz vīriešiem virzījās smagi vezumi, kuros bija iejūgti vērši. Tajos brauca sievietes un bērni. Gani dzina lopu barus.
Kamēr impērija bija stipra, tās pēja šos uzbrukumus apturēt. Daudzus barbarus nokāva vai padarīja par vergiem.
Ģermāņu iebrukums Gallijā (356.-358.g.). Pēc precībām ar imperatora Konstancija II mācu Helēnu uz Galliju tās pārvaldei tika nosūtīts Jūlijs (Atkritējs) ar nelielu karavīru vienību. Tāds nosūtījums līdzinājās gandrīz vai nāves spriedumam, jo te risinājās niknas cīņas pret iebrukusajiem frankiem un ģermāņiem, romiešu situācija Gallijā bija gandrīz vai bezcerīga.
Tomēr Jūlijs 356.-358.gados sakāva alemāņus, frankus un hamavus. Sagūstītos 20 000 ģermāņu karavīrus viņš nosūtīja atjaunot sagrautās pilsētas. Vēl vairāk - 357.gadā kaujā pie Strasbūras romieši sagūstīja ģermāņu karali Knodomīru.
Ģermāņu iebrukums Romas impērijā. Pēc gotiem Romas impērijā ielauzās citas ģermāņu ciltis. Nesastapdami nopietnu pretošanos, ģermāņi ieņēma Galliju, Itāliju un Spāniju. No Spānijas tie iebruka Ziemeļāfrikā.
V gadsimta sākumā Itālijā ielauzās rietumgoti un 410.gadā ieņēma Romu, bet pēc tam iekaroja tagadējās Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritorijas. Cita ģermāņu etniskā grupa – vandaļi, sākotnēji tāpat, kā goti, vispirms iegāja Itālijā, bet pēc tam iekaroja Ziemeļāfrikas provinci - senākās Kartāgas teritoriju. Ģermāņu ieņemtajos apgabalos sāka veidoties jaunas, atsevišķas valstis. Jāpiezīmē, ka 455.gadā vandaļi no Ziemeļāfrikas iebruka Romā un to nežēlīgi izpostīja, sagraujot un iznīcinot daudzas antīkās kultūras vērtības (no šejienes radies jēdziens vandalisms – bezjēdzīga postīšana). Kā iepriekš minēts, šīs ģermāņu ciltis jau bija pazīstamas ar kristīgo ticību un pieņēmušas tās ariānisko formu (ar to arī varētu būt izskaidrojami vandalisma akti: tajos, bez parastās iebrucēju laupītkāres, iespējams, izpaudās arī kristiešiem raksturīgā neiecietība pret visu “pagānisko”). Citas ģermāņu cilšu apvienības – angļi, jīti un sakši (pazīstamas ar kopēju apzīmējumu – anglosakši) – ar 450.gadu sāka iekarot Britu salas, bet 486.gadā, desmit gadus pēc pēdējā Rietumromas imperatora Romula Augustula gāšanas (476.gadu uzskata par Rietumromas impērijas bojāejas gadu), rietumģermāņu franku ciltis iebruka Gallijas ziemeļdaļā, liekot pamatus vēlākajai Franku valstij, kurai bija lemts spēlēt ievērojamu lomu turpmākajā Eiropas vēstures gaitā.
V gs. ģermāņi apmetās uz dzīvi visā impērijas teritorijā: vandaļi Ziemeļāfrikā, vestgoti Spānijā, ostgoti Itālijā, franki Gallijā, angļi un sakši Britānijā. Romas impērijas provinču iedzīvotāji bieži vien ģermāņus uzlūkoja kā atbrīvotājus. Viņu pusē pārgāja vergi un koloni, atvēra pilsētu vārtus. Tauta nonāvēja vergturus.
Apmetušies uz dzīvi auglīgajās zemēs, tie izcirta vīnogulāju dārzus un to vietā iesēja rudzus un miežus. Izcirta olīvkoku birzis, lai ierīkotu ganības.
Ģermāņi izpostīja daudzas romiešu celtnes, lai iegūtu akmeņus cietokšņu būvei. Daudzas pilsētas tika sagrautas un to drupas aizauga ar krūmiem un zāli. Pilsētas un ceļi palika tukši, iedzīvotāji no pilsētām pārcēlās uz laukiem.
V gs. vidū viena no ģermāņu ciltīm – vandāļi, pārcēlās no Āfrikas uz Itāliju un ieņēma Romu. Vandāļi sasita statujas, iznīcināja grāmatas, dedzināja mājas. Pēc viņu iebrukuma Romā palika tikai 7000 iedzīvotāju.
Ģermāņu iespiešanās Britu salās (no 450.g.). Britu salas ap 450.gadu sāka iekarot ģermāņu cilšu apvienība – angļi, jīti un sakši, kas pazīstamas ar kopēju apzīmējumu – anglosakši.
Romas pēdējā bojāeja (476.g.). IV gadsimta beigas iezīmēja būtisku posmu Eiropas vēsturē: Šajā laikā, kad kristietība jau bija nostiprinājusies kā valsts reliģija gar abās Romas impērijas daļās, gan arī virknē valstu un tautu ārpus tās, sākās vēl nebijuša mēroga visdažādāko tautu un atsevišķu etnisko grupu pārvietošanās, sākotnēji virzienā no austrumiem uz rietumiem, vēlāk arī pretēji. Šī procesa, kuru dēvē par Lielo tautu staigāšanu, rezultātā sabruka Rietumromas impērija un izveidojās jaunas valstis, kuru pamatlicēji bija ģermāņi, veidojās jaunas tautas. Tautu staigāšanas procesu ievadīja aziātiskas izcelsmes nomadu (no grieķu valodas nomados – klejotājs, staigulis) – huņņu iebrukums austrumgotu zemēs pie Melnās jūras, kā rezultātā šī ģermāņu etniskā grupa bija spiesta atstāt savas zemes un apmesties Rietumromas teritorijā Pannonijā (daļēji tagadējās Ungārijas, Dienvidslāvijas un Austrijas apgabalos).
Huņņu pulkiem virzoties tālāk uz rietumiem, līdzšinējās dzīvesvietas sāka atstāt arī citas austrumģermāņu ciltis, pārceļojot uz Impērijas teritoriju. Šajā laikā Rietumroma bija jau tiktāl novājināta, ka vairs nespēja savas robežas nosargāt – šeit liela nozīme bija faktoram, ka Impērijas karaspēkā kalpoja ievērojams skaits ģermāņu karavīru, ģermāņi ieņēma augstus amatus gan militārajā vadībā, gan valsts pārvaldē. Arī lauku apvidos sen jau dzīvoja ģermāņu civiliedzīvotāji – gan karavīru ģimenes, gan arī vienkāršie zemkopji, kam valsts administrācija bija ļāvusi ieceļot un apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Tādejādi, sākoties masveidīgai tautu ieplūšanai Impērijas teritorijā, Romas karaspēks vairumā gadījumu nevis aizsšķērsoja tām ceļu, bet veicināja robežas pāriešanu.
476.gadā kāds ģermāņu vadonis Odoakrs gāza pēdējo Romas imperatoru Augustulu Romulu un Rietumromas impērija beidza pastāvēt. Līdz ar tās bojāeju tika sagrauta verdzības iekārta Rietumeiropā. Tādēļ Rietumromas impērijas bojā ejas gadu pieņemts uzskatīt par Seno laiku noslēguma gadu.
Austrumromas impērija ar lielām grūtībām atvairīja barbaru uzbrukumus. To sāka saukt par Bizantijas impēriju, bet tas jau ir cits stāsts.
Franki iekaro Galliju. 486.gadā franki sakāva romiešu vietvalža karaspēku un kļuva noteicēji lielākajā daļā Gallijas.
Ģermāņu ciltis.
Angļi.
Batāvi.
Bavārieši.
Bruktēri. Tos pakļāva romiešu armijas virspavēlnieks Gallijā Nērons Klaudijs Drūzs, pāriedams Reinu 10.g.pmē.
Burgundi. Austrumģermāņu cilts.
Franki.
Frīzi.
Goti.
Hauki. Tos pakļāva romiešu armijas virspavēlnieks Gallijā Nērons Klaudijs Drūzs, pāriedams Reinu 10.g.pmē.
Heruski. 9.g.pmē. sakāva romiešu virspavēlnieks Gallijā Nērons Klaudijs Drūzs.
Jiti.
Kimbri.
Kvadi.
Langobardi.
Markomāni.
Sakši.
Švābi.
Svēbi.
Vandāļi.
Saites.
Ārieši jeb indoeiropieši.
Eiropa.
