Flotācija
Franču val. vārds flottation no vārda flotter ("peldēt").
Derīgo izrakteņu bagātināšanas paņēmiens, kurā izmanto izrakteņu un piemaisījumu daļiņu virsmas slapināmības atšķirīgumu.
Flotācijas metode izveidota Lielbritānijā XIX gs. 2.pusē - eļļas flotācija.
Izrakteņus sīki sasmalcina (daļiņu diametrs 0,1-1 mm), flotācijas iekārtā aplej ar ūdeni, pievieno reaģentu (priežu eļļu, fenolus, koka darvu, mazutu, audzvērtīgos spirtus u.c.) un ar gaisa plūsmu vai mehānisku maisītāju izveido suspensiju. Gaisa pūslīši apvelkas ar plānu reaģenta plēvīti un veido putas - putu flotācija. Hidrofobās izrakteņu daļiņas pielīp pie gaisa pūslīšiem un paliek putās; hidrofīlās ar ūdeni saslapušš piemaisījumu daļiņas nogrimst un sakrājas flotācijas iekārtas dibenā. Uzpeldējušo daļu uztver, atdala no tās reaģentu, žāvē un iegūst izrakteņu flotācijas koncentrātu. Dažkārt pūslīšu veidošanai vajadzīgo gāzi šķīdumā rada elektroķīmiski - elektroflotācija.
Izšķir parasto flotāciju un selektīvo jeb vairākstadiju flotāciju, ko izmanto polimetālu rūdu bagātināšanai. Dažkārt flotāciju apvieno ar gravitācijas un elektromagnētiskās bagātināšanas metodēm. Flotāciju izmnto arī ūdens attīrīšanai, mineralizēto ūdeņu pārstrādei - jonu flotācija, maisījumu sadalīšanai, kā arī nostādināšanas paātrināšanai ķīmijā, naftas pārstrādei, pārtikas u.c. rūpniecības nozarēs.
