Fersmanis, Aleksandrs (1883.-1945.g.)
Krievu mineralogs, ģeoķīmikis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1883.gada 8.novembrī.
1907.gadā beidzis Maskavas universitāti.
No 1910.gada profesors Maskavas augstskolā un no 1912.gada Pēterpils augstskolā.
No 1912.gada strādājis arū ZA Mineraloģijas muzejā, 1919.-1930.gados bijis tā direktors.
Kopš 1919.gada PSRS ZA akadēmiķis.
1922.-1926.gados Rādija institūta direktors.
1924.-1927.gados PSRS ZA nodaļas akadēmiskais sekretārs.
1927.-1929.gados PSRS ZA viceprezidents.
1932.-1938.gados PSRS ZA Urālu filiales direktors.
1930.-1939.gados Kristalogrāfijas, mineraloģijas un ģeoķīmijas institūta direktors.
1942.-1945.gados Ģeoloģijas institūta direktors.
Pētījis minerālus un pegmatītu veidošanos Rietumeiropas un PSRS Āzijas daļas kalnos (sākumā dārgakmeņus). Kolas pussalā, Hibīnos atklājis apatītus un Mončetundrā - niķeļa rūdu, bet Vidusāzijā - rādija rūdas un sēra atradnes.
Viens no ģeoķīmijas pamatlicējiem - "Ģeoķīmija" (1.-4., 1933.-1939.g.).
V.Vernadska zinātniskās skolas turpinātājs. Ieteicis ģeoķīmiskās metodes izrakteņu meklēšanā. Izstrādājis ģeoenerģētisko teoriju.
Populārzinātnisko darbu autors - latviski "Saistošā mineraloģija" (1959.g.).
1929.gadā saņēmis Ļenina prēmiju.
1942.gadā saņēmis Staļina prēmiju.
Nospiedums civilizācijā. A.Fersmaņa vārdā nosaukti minerāli fersmīts un fersmanīts.
"Esmu dziļi pārliecināts, ka zinātnes un reliģijas nesavienojamībai jāliek mums visiem kļūt aktīviem cīnītājiem par materiālistisko pasaules uzskatu, jo bez tā mēs nespējam iedomāties ne zinātni, ne dzīvi!"
