Fatālisms
Fatalis - "liktenīgs" (latīņu val.).
Filozofiska koncepcija, kas visus notikumus pasaulē un cilvēka dzīvē atzīst par iepriekš nolemtiem.
"No likteņa nekur neizbēgsi."
"Ko liktenis būs lēmis, tas notiks."
"bez Dieva ziņas ne matiņš nenokritīs no galvas."
Vēsturiski ticība liktenim radusies no sajūtas, ka cilvēki ir bezspēcīgi dabas stihiju priekšā, no apjausmes, ka cilvēks nevar brīvi rīkoties. Pirmatnējie cilvēki uzskatīja, ka pilnīga rīcības brīvība piemīt kadai pārdabiskai būtnei.
Vēlāk šie uzskati antīkajas sabiedrībās un ideālistiskajā filozofijā izpaudās kā māčiba par likteni, priekšstatu par visvarenu Dievu, kas atšķiras ar absolūtu gribas brīvību un nosaka cilvēku likteņus.
Mitoloģiskā fatālismā šī iepriekšnolemtība ir neizzināms, nenovēršams liktenis (mītos, okultās astroloģiskās doktrīnās), teoloģiskais fatālisms - visvarena Dieva griba, predestinācija (galvenokārt islāmā, dažās viduslaiku kristiešu ķecerībās, Augustīna, Ž.Kalvina, K.Jansena mācībās), racionālistiskais fatālisms - noslēgtas kauzālas sistēmas kategoriska nepieciešamība, mehānisks determinisms (Dēmokrita, B.Spinozas, T.Hobsa, P.Laplasa u.c. mācībās).
Konsekventais fatālisms noraida noraida nejaušības un brīvas izvēles iespēju; mērens fatālisms (klasiskā forma - antīkais stoicisms) - atzīst, ka pasaules notikumu norisē cilvēks var vēlēties un veicināt labo vai ļauno. Arī kristiešu ideoloģijas vispārējais providenciālisms atzina indivīda gribas brīvību. Marksisms kritizē un noraida gan reliģisko un ideālistisko fatālismu, gan metafiziski materiālistisko fatālismu, kas absolutizē dabu, substanci (mehāniskais determinisms), vidi (ekonomiskais materiālisms).
Saites.
Programmētās pasaules hipotēze.
