Eirāzijas okeāns
- Detaļas
- 1906 skatījumi
Hipotētisks okeāns, kas radies milzīga ledus dambja izveidošanās un augšanas rezultātā Eirāzijas ziemeļos.
Šīs hipotēzes autori ir fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts, Krievijas ZA Šūnas biofizikas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Aleksejs Karnauhovs (Алексей Валерьевич Кaрнaухoв) un viņa tēvs bioloģijas zinātņu kandidāts un tā paša zinātniskā institūta direktora vietnieks Valērijs Karnauhovs (Валерий Николаевич Кaрнaухoв), vada Šūnas mikrospektrālās analīzes laboratoriju.
Saskaņā ar Karnauhovu hipotēzi zemeļu upju Pečoras, Obas, Jeņisejas, Ļenas, Indigīras un kolimas iztekas novietotas tālu dienvidos, ledus laikmeta laikos šo upju tecējums netika pārtraukts. Tādēļ to ūdeņi izrādījās nonākuši savdabīgā slazdā: no dienvidiem turpināja pienākt ūdeņi, taču ceļu uz Ziemeļu Ledus okeānu aizšķērsoja ledus barjeras. Upes sāka kāpt ārā no krastiem, appludinot plašas teritorijas un veidojot lielu ūdens plašumu - okeānu. Tā ūdens appludinātās platības palielinājās līdz:
1) ūdens līmenis nesasniedza ledus barjeru augstumu, kas aizturēja ūdeņu tecējumu uz ziemeļiem;
2) iztvaikošana no ūdens baseina sāka pārspēt ienākošo ūdens daudzumu;
3) ūdens atrada jaunus noteces ceļus.
Ūdens, kas spēja izlauzties aiz ledus barjerām un devās uz ziemeļiem, sasalis pats kļuva par gigantiskā ledus dambja celtniecības materiālu. Dambis izmēros varētu būt bijis 500-1000 km platumā un 150-200 m augstumā. Bez tam, jaunā gultne, kas izveidojās dambja pārrāvuma rezultātā, pat ja nesasala ziemā, pavasarī tomēr izveidojās par jaunu valni. Tādejādi, dambja augstums auga līdz ar izveidojušās Rietumsibīrijas jūras līmeņa pieaugumu. Sibīrijas upju ūdens notece uz ziemeļiem bija droši slēgta. Otra iespēja - iztvaikošanas pieaugums no jūras virsmas ir mazticams, jo šai apgabalā raksturīgs nokrišņu daudzuma pārsvars pār iztvaikošanu. Paliek trešā iespēja - Rietumsibīrijas jūras līmenis auga tik ilgi, kamēr nesasniedza Turgajas ieplakas (dobes) līmeni (tās pašreizējais augstums ir 122 m vjl.). Tad Rietumsibīrijas jūras ūdeņi sāka gāzties Arāla jūras baseinā un tās līmenis arī sāka augt.
Līdzīgi notikumi,pēc Karnauhovu domām, risinājās arī Eiropas ziemeļos, kur bija noslēgtas Pečoras un Dvinas noteces, bet ledus dambis 1000-1500 km platumā stiepās no Skandināvijas līdz pat Urāliem.
Ggantiska ledus dambja izveidošanās ir visai pamatots pieņēmums, ja ņem vērā periodisko Ziemeļu puslodes apledošanos. 1994.gadā publicēta S.V.Tomirdiāro grāmata, kurā aprakstītas tāda dambja atliekas, kas saglabājušās līdz mūsdienām - lessa-ledus regulārs veidojums. Tās par 90% sastāv no izrakteņu ledus un 10% no māla sanesām zemes kolonnu izskatā (2-3 m diametrā, izvietotas šaha laukumiņu kārtībā ledus masā 8-10 m attālumā viena no otras), slienas vēl 30-40 m augstumā. Saskaņā ar Tomirdiāro sniegtajiem datiem, ledus dambja atliekas saglabājušās uz ziemeļiem no 72.ziemeļu platuma grāda starp Taimiras pussalu un Indigīras upes ieteku okeānā. Pat mūsdienās Ļena ietek Ziemeļu ledus okeānā caur relatīvi šaurām ejām, ko tā izgrauzusi 30-40 m izraktenu ledus masā (arī iespējamā ledus dambja atliekas).
Apledojuma laikā pēc ledus dambju izveidošanās Eirāzijas kontinenta ziemeļos, palika vien divi iespējamie ūdens noteces ceļi: Bosfora-Dardaneļu jūras šaurumi un Baltijas jūras rajons. Bosfors un Dardaneļi izveidojušies visai nesen - pirms 10-15 000 gadu un to gultnei līdzīgā uzbūve norāda uz to, ka tie izveidojušies lielām ūdens masām nākot no Melnās jūras rajona virzienā uz Vidusjūru. Noplūde Baltijas jūras rajonā pazīstama ar nosaukumu Elbas straume; tā varēja būt slēgta ar ledu maksimālā apledojuma laikā, kas Skandināviju sasniedza Alpu un Karpatu priekškalņu ledāji. Tādejādi arī Eiropas centrā veidojās plašs apgabals, kas no visām pusēm bija kalnu, augstieņu un ledāju apjozts. Šīs milzīgais kauss sāka pakāpeniski piepildīties ar ūdeni.
Saskaņā ar Karnauhovu izveidoto teoriju, notikumi risinājušies sekojoši:
1. Krasa aukstuma iestāšanās rezultātā Eirāzijas ziemeļos izveidojas ledus dambji gar Ziemeļu ledus okeāna piekrasti. Notiek Rietumsibīrijas zemienes un Austrumeiropas ziemeļu rajonu applūšana.
2. Pēc zināma plūdu ūdens līmeņa sasniegšanas (50 m) Eiropas upju Pečoras un Dvinas ūdeņi dodas Baltijas jūras virzienā un aizsāk Elbas straumi, kas, savukārt, nes savus ūdeņus gar Skandināvijas ledāja dienvidu malu.
3. Austrumsibīrijas jūrai sasniedzot zināmu līmeni (150 m), Sibīrijas upju ūdeņi caur Turgajas ieplaku sāk ietecēt Arāla jūrā. Arāla jūras līmenis sāk paaugstināties.
4. Pietiekami ceļoties ūdens līmenim Arāla jūrā, tās ūdeņi sāk ieplūst Kaspijas jūrā. Sāk augt arī Kaspijas jūras ūdens līmenis.
5. Tai brīdī iespējams, ka Skandināvijas ledājs noslēdz Elbas straumi un pārtrauc ziemeļu upju ūdeņu ieplūdi Atlantijas okeānā, kas, savukārt, varēja izsaukt papildus ūdeņu nonākšanu Kaspijas jūrā. Kaspijas jūras ūdens līmenis paaugstinās.
6. Pietiekami ceļoties ūdens līmenim Kaspijas jūrā notiek tās apvienošanās ar Arāla jūru un izveidojas viens Eirāzijas okeāna Vidusāzijas baseins.
7. Kaspijas un Arāla jūru ūdens līmeņa palielināšanās noved pie tā, ka ūdens no šo jūru baseiniem sāk pa Kmomaničeskas ieplaku tecēt uz Melni jūru un paaugstināt tās ūdens līmeni. Izveidojas vienota Pontas-Kaspijas jūra.
8. Tālāka Pontas-Kaspijas un Rietumsibīrijas jūru līmeņa celšanās varēja novest pie plašu teritoriju applūšanas Austrumeiropā, Rietumsibīrijā un Vidusāzijā un pie gigantiska saldūdens baseina - Eirāzijas okeāna, izveidošanās.
Iespējams iztēloties Eirāzijas okeāna kontūras, ka ūdens pacēlies par 200 m. Šī saldūdens baseina līmenis, visdrīzāk, stipri svārstījās, jo būtiski bija saistīts ar klimatiskajiem faktoriem, īpaši ar nokrišņu daudzumu. Tāpat arī Eirāzijas okeāna līmenis varēja stipri mainīties, ja izjuka īslaicīgās barjeras - ledus dambji ziemeļos un Bosfora zemes šaurums dienvidos. Piemēram, Bosfora zemes šauruma sagrūšana varēja notikt tajā brīdī, kad Eirāzijas okeāna ūdens līmenis bija maksimāli pacēlies, kad milzīgas ūdens masas no Eirāzijas okeāna ieplūda Vidusjūrā. Ūdens straumes izskaloja šauru gultni, kas tagad savieno Melno jūru ar Vidusjūru un tagas tiek saukta par Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumiem.
Karnaūhovu izstrādātā hipotēze par būtisku ziemeļu upju straumes samazināšanos Ziemeļu Ledus okeānā atrisina šo problēmu. Saldūdens nonākšana no ziemeļu upēm okeānā lielā mērā veido tā sāļu balansu. Savukārt Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņu sāļums ietekmē Ziemeļatlantijas straumju uzvedību. Patiesi, mūsdienām raksturīgā straumju situācija Ziemeļatlantijā var eksistēt tikai tādā gadījumā, ja aukstās Labaradoras straumes ūdeņi, kas ir blīvāki par Golfa straumes ūdeņiem, it kā "panirst" zem Golfa straumes. Ja Labaradoras straumes ūdeņi kļūs mazāk blīvi, tad tie vairs neienirs okeāna dziļumos, bet gan stāsies ceļā Golfa straumes siltajiem ūdeņiem, atspiežot tos uz dienvidiem. Tas novedīs pie visas straumju situācijas izmaiņām Ziemeļatlantijā, tiks izjaukts meridionālais siltuma pāvadīšanas process. Gaisa masas, kas veidojas virs Ziemeļatlantijas, netiks sasildītas no Golfa straumes ūdeņiem, kā tas bija periodā starp ledus laikmetiem. Vidējā gada temperatūra daudzos Eirāzijas un Ziemeļamerikas rajonos samazinājās.
Hipotēzes izvērtējums. Detalizēti jāizskata kā ziemeļu upju straumes nosprostošana un Eirāzijas okeāna izveidošanās ietekmē klimatu. Būtu jāvāc papildus dati par Eirāzijas teritoriju applūšanu laikā un telpā apledošanas periodu laikā.