Ētera teorija
Teorija, kas apgalvo, ka pasaule pildīta ar smalku neredzamu vielu, kura aizņem ari lielāko daļu kosmiskās telpas.
Tieši pateicoties ēteram spējot iaplatīties jebkāds elektromagnētiskais starojums, gaisma un pat gravitācija.
Vēstute. Ētera teorija radusies jau antīkajos laikos un aktīvi apspriesta viduslaikos.
Daudzi zinātnieki mēģinājuši uziet ētera vielu vai vismaz izskaitļot tā parametrus matemātiski. Mendeļejevs, piemēram, bija nolicis savas ķīmisko elementu periodiskās tabulas sākumā hipotētisko elementu ņūtoniju ar nulto numuru. Vēlāk to no tabulas aizvāca.
Elektromagnētiskās parādības kustīgā vidē klasiskā elektrodinamika pilnībā izskaidrot nespēja. Radušās grūtības novērsa un krustu ētera meklējumiem XX gs. sākumā pārvilka A.Einšteins, izveidojot Speciālo relativitātes teoriju, kas pilnīgi noraidīja pasaules ētera eksistenci un pierādīja, ka elektrodinamikas likumus nevar reducēt uz klasiskās mehānikas likumiem.
Tomēr par klupšanas akmeni kļuva gaismas ātrums. Einšteins uzskatīja, ka tas paliek neainīgs jebkuros apstākļos. Tomēr, ja eksistētu ēters, tad gaismas ātrums attiecībā pret dažādiem objektiem arī mainītos. Tomēr to fiksēt tad nevienam tā arī neizdevās. Ētera teorijas piekritēji to skaidroja tā, ka ātruma starpība ir tik neliela, ka aparatūra to nepēj konstatēt.
Tomēr starptautiskā zinātniskā spiediena rezultātā, kad akadēmiskā zinātne pieņēma A.Einšteina izstrādātās teorijas, lielākais vairums atteicās no Ētera teorijas.
Runā, ka viens no nedaudzajiem, kas šo teoriju tomēr turpinājis uzskatīt par pareizu, esot bijis ģeniļalais fiziķis N.Tesla.
