Eritrocīti
Erythros ("sarkans" - grieķu val.) + kytos ("šūna" - grieķu val.).
Dzīvnieku un cilvēku asins formelementi.
Eritrocīti satur elppigmentu - hemoglobīnu, ar kura starpniecību pārnes skābekli no elpošanas orgāniem uz audiem un oglekļa dioksīdu no audiem uz elpošanas orgāniem.
Eritrocītu izpēte. Eritrocītus dzīvnieku asinīs pirmais redzēja un 1674.gadā aprakstīja holandiešu zinātnieks A.Lēvenhūks.
Apaļmutniekiem, zivīm, abiniekiem, rāpuļiem un putniem eritrocīti ir plakanas, ovālas šūnas ar kodolu. Zīdītājiem un cilvēkiem eritrocīti ir abpusēji ieliektas diskveida vai ovālas (kamieļiem, lamām) šūnas, kas attīstības procesā zaudējušas kodolu un organoīdus.
Cilvēka eritrocītu diametrs vidēji ir 7,5 mīmetri, tie brīvi plūst ar asins plazmu. Eritrocīti satur ap 60% ūdeni un 40% sausnes. Atsevišķi eritrocīti ir iedzelteni, bet daudzi kopā piešķir asinīm sarkanu krāsu. Eritrocīti ir ļoti elastīgi, viegli iziet cauri kapilāriem, kuru diametrs mazāks par paša eritrocīta diametru. Eritrocīti ir jūtīgi pret osmotiskā spiediena maiņu: hipertoniskā šķīdumā tie sarūk, bet hipertoniskā - uzbriest, tāpēc pārplīst eritrocītu apvalks un hemoglobīns pāriet asins plazmā - notiek hemolīze.
Eritrocītu mūžs ir 2-3 mēneši, tie veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs, noārdās liesā ("Liesa - eritrocītu kapsēta!" K.Juršāns). Eritrocītu skaitam samazinoties, attīstās mazasinība.
Norma pieaugušajiem 1 kubikmm: sievietēm- 3,6-4,5 miljoni/mm3; agrāk minēta 4,0-4,5 miljoni/kubmm;
vīriešiem - 3,7-5,2 miljoni/mm3, agrāk minēta norma 4,5-5,0 mijoni/kubmm.
Saites.
Asinis.
