Budisma māksla
Tēlniecība. Budisma tēlniecība vispirms sāka attīstīties Indijā, līdz ar budisma reliģijas izveidošanos un nostiprināšanos. Domājams, ka senākie budisma tēlniecības darbi bija no koka, tie nav saglabājušies. Tāpēc vecākie budisma tēlniecības darbi datējami ar imperatora Ašoka valdīšanas laiku (272.-232.g.pmē.), kad sāka izmanto akmeni un citus materiālus statuju, skulptūru un ciļņu radīšanā.
Lai gan vēlākajos gadsimtos dažādi Indijas iekarotāji stipri postījuši šo senās kultūras zemi, sevišķi sākot ar VIII gs. arābiem iekarojot Indiju, budisma tēlniecības darbi ir saglabājušies lielā skaitā dažādos apvidos.
Ievērojamākās vietas, kur saglabājušies budisma tēlniecības darbi ir Barchuta, Sanči, Amaravati, Elara un Adžanta ar daudziem klintīs cirstiem tempļiem, sākot ar II gs.pmē.; budisma tēlniecībai ir gandrīz tikai un vienīgi reliģisks raksturs, jo tā cieši saistīta ar budisma kultu.
Pat erotiskajās ainās un kailu sieviešu attēlojumos budisma tēlniecībā jūtams filozofiski reliģisks zemteksts. Budisma tēlniecībā jutekliskums un garīgums nav pretstati, atšķirībā no kristīgās un islāma mākslas. Kaili ķermeņi budisma tēlniecībā sastopami vairāk nekā jebkurā citā mākslā. Budisma tēlniecības darbos iemiesots ne tikai augstākais garīgums, bet arī lielā mērā pasaulīgās kaislības, lai arī dievišķu būtņu veidā.
Budisma tēlniecību Indijā reprezentē galvenokārt ciļņi, kuri grezno tempļu sienas. Taču netrūkst arī atsevišķu arhitektoniski saistītu, vienpusīgi apskatāmu tēlu. Apaļskulptūra sastopama reti. Arī Indijā budisma klinšu tempļi būtībā ir uzskatāmi par monumentālās tēlniecības darbiem, jo tie nav celti no atsevišķām daļām kā celtne, bet izcirsti no masīvas klints līdzīgi skulptūrām.
Budisma tēlniecības attīstība tiek iedalīta trīs periodos:
a) Vecākais budisma tēlniecības laikmets. Šajā periodā pats Buda netiek attēlots, bet tiek attēloti tikai viņa simboli: kāju soliņi, tronis, svētais koks, zem kura notika Budas apgaismība, ritenis (pirmais viņa sprediķis), stūpa (nirvāna).
b) Vidējais budisma tēlniecības laikmets. Parādās arī paša Budas attēlojumi.
c) Jaunais budisma tēlniecības laikmets (sākot ar I gs.pmē.). Šajā laikā Buda tiek attēlota kā augstākā dievība citu dievišķo būtņu vidū.
Tematikas ziņā budisma tēlniecība ir daudzveidīga: tā attēlo Budas agrākās pasaulīgās dzīves stāvokļus; attēlo Budu kā dievību ar pavadoņiem; attēlo Budas īpašības un spējas; tāpat attēlo Budas mācību u.c. Budisma tēlniecībā pievērsta uzmanība arī cilvēkiem līdzīgajām zemākajām dievībām un dēmoniem. Parasti mirstīgie cilvēki gan budisma tēlniecībā attēloti samērā reti.
Budisma tēlniecību nosaka kanons, kas balstās budisma tradīcijās un svētajos rakstos: tie nosaka figūru samērus (proporcijas), kustības, atribūtus, izgreznojumus, apģērbu. Budisma tēlniecībā (un vispār mākslā) mākslinieka personībai nav nekādas nozīmes; tēlniekam jāatkārto tas, ko vecās tradīcijas ir akceptējušas un svētījušas. Šī iemesla dēļ budisma mākslai Indijā ir bezpersonisks raksturs. Mākslinieku vārdi nav saglabājušies, tie nav nekur fiksēti. Tomēr, tradīcijas piešķir arī budisma mākslai lielu pastāvību un daudzu paaudžu noslīpētu gatavību.
Vecā budisma tēlniecība atrodas tālu no dabas un īstenības; tajā ķermenisku veidu iegūst pārdabiskā (transcendentālā), apslēptā pasaule un cilvēka garīgā būtība. Budisma tēlniecība nepazīst (vai neatzīst) naturālistiskos un reālistiskos izteiksmes līdzekļus: anatomiski precīzu ķermeņa attēlojumu un sperspektīvas likumus. Budas tēla tēlnieks (mākslinieks) vēlās izteikt nevis jutekļiem uztveramo patiesīgumu, realitāti, bet gan pārjūteklisko, pārbūtisko pacilātību, kas sniedzās pāri visam pasaulīgajam. Budisma tēlniecības augstākie sasniegumi paradās Budas tēla: Buda attēlots dziļa mierā meditējam; viņš stāv pāri mainīgajai fenomenu pasaulei, kur ir dzimšana, ciešanas un nāve, kur notiek nerimtīga darbība, kas izriet no dzīvu būtņu vēlmēm, starp kurām galvenā vēlme ir būt. Šim Budas attēlojumam, protams, ka nav nekā kopīga ar vēsturisko Budas personību, tas ir idealizēts attēlojums. Galvenais mākslinieku nolūks bijis parādīt Budu kā cilvēku, kurš sasniedzis apskaidrību; apskaidrība ir tāds apziņas stāvoklis, kurā visas personīgās, pasaulīgās vēlmes un arī ciešanas ir pārvarētas, tās vairs neeksistē, jo fenomeni kā tādi neeksistē paši par sevi, tie ir tukši, apskaidrība nozīmē pareizu realitātes uztveri. Budas tēlā tēlnieki centušies iemiesot viņa mācību; viņš ne ar skatu, ne ar kustību nepievēršas skatītājam, viņš liekās nemana šo pasauli, un pieder pilnīgi citai pasaulei, kur vairs neeksistē lietas un kaislības. Ar to Buda atšķirās no Kristus, kurš attēlots zināmā darbībā.
Budisma tēlniecību raksturo bagāta mitoloģiska fantāzija, izsmalcināts līniju ritms, stāvokļu dažādība, veikla, droša kompozīcija, dekoratīvs laukumu dalījums, spēcīga intuitīva izteiksmība kā svinīga miera, tā visdzīvākās kustības stāvokļos. Budisma mākslas pazīme ir arī vienaldzība pret izmantojamo materiālu: koka arhitektūras un tēlniecības formas un metodes ar vieglu roku tika pārnestas akmenī.
Budisma tēlniecības izcelšanās nav pilnīgi izpētīta. Zināms ir tikai tas, ka jau 3.gs.pmē. budisma tēlniecība bija sasniegusi augstu līmeni. Tas nozīmē, ka budisma tēlniecība ir turpinājusi senākās brahmanisma/hinduisma mākslas tradīcijas, kur galvenais izmantotais materiāls bija koks. Koka tēlniecības darbi, tāpat kā koka arhitektūras pieminekļi nav saglabājušies. Taču senākajai budisma tēlniecībai (to pašu var teikt par arhitektūru) ir koka tēlniecības pazīmes: piemēram, Sanči stupas žoga vārtu ciļņu asā gaismēna.
Budisma tēlniecības attīstību ietekmējusi arī Persijas Ahemenīdu dinastijas laika un Grieķijas hellēnisma laikmeta māksla. Par Persijas sakariem ar Indiju ir vēsturiskas liecības jau no Dārija I (510.g.pmē.) laikiem un par Grieķijas - no Maķedonijas Aleksandra (327.g.pmē ) laikiem.
Persijas mākslas ietekme vērojama jau visagrīnākajos Ašokas piemiņas stabu teiksmaino dzīvnieku skulpturālajos atveidojumos. Hellēnisma mākslas ietekme vērojama Ziemeļindijā Gondarā (I-V gs.). Pētnieku domas dalās jautājumā, vai šī ietekme noteikusi budisma tēlniecības būtību. Savulaik daudzi pētnieki domāja, ka pat Budas tips tika izstrādāts Gondārā hellēnisma mākslas ietekmē. Vēlāk gan tika apšaubīts šis uzskats. Visdrīzāk ārēja ietekme budisma tēlniecībā ir pārvērtēta un budisma tēlniecības būtība jāmeklē Indijas tautu dziļās senatnes mantojumā. Budisma mākslas attīstība Indijā apstājās VII gs., kad atdzima brahmanisms/hinduisms. Tajā pašā laikā budisms izplatījās daudzās citās Āzijas zemes, tā kļūstot par pirmo pasaules reliģiju. Līdz ar budismu šajās zemē sāka attīstīties budisma māksla. Ārpus Indijas budisma māksla vispirms attīstījās kaimiņu zemēs: Ceilonā (Šrilankā), Kambodžā, Siamā, Kašmirā, Javā, Birmā (Mjanmā). Šajās zemes budisma māksla attīstījās pēc Indijas parauga.
Sākot ar VI gs. budisms un budisma tēlniecība visvairāk izplatījās Austrumāzijā: Ķīnā, Korejā, Japānā. Pēc Indijas paraugiem šeit ar laiku budisma tēlniecībā attīstās savas nacionālās īpatnības. Budas tips Indijas kanona robežās ieguva ķīniešu nacionālā skaistuma pazīmes.
Glezniecība. Budisma glezniecības darbi saglabājušies daudz mazāka skaitā, tas sevišķi sakāms par Indiju. Slaveni ir Adžantas alu tempļu sienu gleznojumi, kas radīti Guptas dinastijas laikmetā (I-VII gs.). Adžantas tempļu sienu gleznojumos attēlotas galvenokārt Budas dzīves epizodes. Gleznojums ir ornamentāls, bet ar labu, spēcīgu figūru modelējumu.
Ķīnā ievērojamākā budisma mākslas vieta ir Dunhuaņā (Tūkstoš Budu alas), kur vecākie sienu gleznojumi ir no VI gs. Šie gleznojumi uzskatāmi par pārēju uz Ķīnas, Korejas un Japānas budisma glezniecību. Dunhuaņas tiešā ietekme vērojama VIII gs. radītajos gleznojumos Narā.
Ap VIII-IX gs. Indijā sāka attīstīties budisma miniatūru - tanku, glezniecība. Miniatūru glezniecība galvenokārt attīstījās Indijas ziemeļos, Nepālā un vēlāk ap XII-XIII gs. Tibetā (Hara-Hoto).
Ievērojamākie budisma mākslas darbi Eiropā glabājās Britu muzejā, Berlīnes etnogrāfiskajā muzejā, Parīzes Gimē muzejā un Pēterpilī.
