Aliens

Folkloristika

Zinātne par folkloru. 

Tā aptver 3 savstarpēji saistītas nozares: tautas daiļrades materiālu vākšanu, publicēšanu un izpēti. Atkarībā no pētīšanas objekta izpratnes folkloristika laika gaitā gan tika vienādota ar etnogrāfiju, gan atzīta par literatūras vai mūzikas zinātnes nozari, arī par kultūras vēstures, socioloģijas, antropoloģijas palīgdisciplīnu. Folkloristikas izveides priekšnoteiku s bija uzkrātais folkloras materiāls, dziļāka iepazīšanās ar nacionālo un citu tautu daiļradi.

Folkloras pētīšanu īpaši stimulēja romantisma uzplaukums XIX gs. sākumā. Tā ietekmē radās viena no pirmjām folkloristikas teorijām, t.s. mitoloģiskā skola - J. un V.Grimmi, A.Afanasjevs, F.Buslajevs.
XIX gs. 2.pusē un XX gs. sākumā raās vairākas folkloristikas teorijas, kas centās izskaidrot dažādu pasaules tautu folkloras sižetu līdzību - sižetu aizguvumu vai migrācijas teorija - T.Benfejs; antropoloģiskā skola vai sižetu pašrades teorija - E.B.Tailors, Dž.Dž.Freizers, V.Manharts, A.Veselovskis; vēsturiski ģeogrāfiskā skola vai t.s. somu skola - A.Krūns, A.Ārne.
XX gs. attīstījās arī folkloras socioloģiskā izpēte, Krievijā to pārstāvēja t.s. vēsturiskā skola - V.Millers.
Ideālisma tendences XX gs. 1.pusē Rietumeiropas un ASV folkloristikā izpaudās Z.Freida psihoanalītiskās skolas sekotāju darbos - O.Ranks, Š.Boduēns; neomitoloģiskās skolas - K.G.Jungs un maģiski rituālās skolas darbībā - R.Kārpenters.
Kopš XX gs, 50.gadu vidus raksturīgākais ārvalstu folkloristikas virziens ir strukturālisms - K.Levī-Stross, R.Barts.
Nozīmīgākie folkloristikas starptautiskie centri ārvalstīs ir Folkloras biedrība (Folklore Fellows, dibināta 1907.g. Helsinkos), Starptautiskā etnoloģijas un folkloras biedrība (International Society for Ethnology and Folklore, ISEF; dibināta 1928.g. Prāgā ar nosaukumu - Mākslas un tautas tradīciju internacionālā komisija, no 1949.g. UNESCO pakļautībā; tagadējais nosaukums kopš 1964.g.), Starptautiskā tautas mūzikas padome (International Folk Music Council, IFMC; dibināta 1947.g. Londonā), Starptautiskā vēstītājas folkloras pētīšanas biedrība (International Society for Narrative Research, ISFNR; dibināta 1955.g.).
Krievu folkloristikas pamatlicēji ir A.Astahova, M.Azadovskis, P.Bogatirjovs, V.Props, P. un J.Sokolovi, V.Žirmunskis veidoja padomju folkloristikas metodoloģiju, risinot materiālu vākšanas un tekstoloģiskā darba zinātniskos principus. 60. un 70.gados folkloras izpētes galvenās metodes ir vēsturiski salīdzinošā un sistēmiskā izpētes metode - B.Putilovs, V.Gacaks, B.Kirdans, J.Meļetinskis; tiek pētītas arī folkloras un ieražu savstarpējās attieksmes, žanru specifikas un mākslinieciskās izveides problēmas - V.Aņikins, K.Čistovs, V.Sokolova. PSRS galvenie folkloristikas centri ir Folkloras zinātnes padome PSRS ZA Literatūras un valodas nodaļas ietvaros, arī Vissavienības folkloras komisija PSRS Komponistu savienībā.