Aliens

Folklora, folkloristika, folkloristi

Folklore = folk ("tauta" - angļu val.) + lore ("zināšanas" - angļu val.).
Tautas masu kolektīvā mākslinieciskā daiļrade.

Plašākā nozīmē folklora aptver visus tautas mākslinieciskās jaunrades veidus: mutvārdu jeb poētiskā folklora, tautas mūziku (vokālo un instrumentālo), tautas horeogrāfiju (tautas dejas un rotaļas) un tautas drāmu. Šaurākā nozīmē nereti par folkloru dēvē tikai tautas mutvārdu jeb poētisko daiļradi: tautasdziesmas, vēstītāju folkloru - pasakas, teikas, nostāstus, leģendas, anekdotes un brahiloģismus - mīklas, sakāmvārdus, parunas.

Ar folkloru un etnogrāfiju robežojas tautas ticējumi, ieražas, buramvārdi, tautas metereoloģijas un medicīnas atziņas, kas, tāpat ka folklora, veidojušās gadsimtu gaitā un pauž tautas uzskatus, bet nav ieguvušas daiļdarba formu un funkciju.

Vēsture. Visi senākie folkloras veidi radušies līdz ar cilvēku valodas un praktiskās darbības attīstību vēlīnā paleolīta laikā. Teksts, mūzika, ritms un kustība sinkrētiski pauda cilvēku estētisko, zinātnisko, mitoloģisko un vēsturisko priekšstatu veidošanās aizsākumus.
Pirmsšķiru sabiedrībā folklora bija kopīga visai ciltij vai cilšu grupai, kas runāja vienā valodā vai tas dialektos.
Sociālās diferencēšanās procesā radās  folkloras veidi un žanri, kuros vairāk izpaudās vienas vai otras sociālās grupas vai šķiras uzskati. 
Ar rakstniecības sākumu literatūra kļuva galvenokārt par valdošo slāņu interešu paudēju, bet folklora pamatos saglabājās un attīstījās kā plašu tautas masu daiļrade.
Atsevišķu žanru rašanos un izplatību nosaka gan folkloras funkcija tautas dzīvē dažādos vēsturiskajos posmos, gan folkloras attīstības iekšējās likumsakarības.
Daudzām slāvu, somugru un ģermāņu tautām populāri ir episki un liroepiski žanri - varoņeposs, biļinas, vēsturiskas dziesmas, balādes, tāpat arī tautas teātris. 
Terminu "folklora" pirmo reizi lietojis angļu arheologs V.Tomss 1846.gadā.
Sākotnēji ar folkloru apzīmēja gan pētāmo objektu, gan zinātni, kas to pētīja - vēlāk pēdējo sāka saukt par folkloristiku. Folkloras jēdzienā ietvēra visu tautas garīgo, daļēji arī materiālo kultūru. Mūsdienās nav vienotības folkloras termina skaidrojumā. Par folkloru uzskata gan tautas mākslinieciskos sacerējumus, gan arī to, kam nav daiļrades iezīmju - darba un sadzīves tradīcijas, ieražas, mitoloģisko uzskatu sistēmas u.c., kas nešķir folkloru no etnogrāfijas.

Folklorai ir tipisks noturīgums, tā attīstījusies pat līdzās rakstītajai literatūrai, profesionālajai mūzikai un horeogrāfijai.Folkloras klasiskā repertuāra noturīgums sakņojas tās galvenā glabātāja - feodālo zemnieku dzīvesveida un pasaules skatījuma vienveidīgumā, kas saglabājies nelaimīgs gadsimtiem ilgi. Ikviena jauna folkloras vienība, kas radusies uz gadsimtu gaitā izveidotu poētisko, estētisko un ētisko tradīciju pamata, izplatās un saglabājas tikai kolektīvā, izskot kolektīva domas un veicot noteiktas sabiedriskas funkcijas - organizatoriskas, didaktiskas, informatīvas un estētiskas. Pārmantojamība, māksliniecisko tradīciju noturība apvienojas ar variēšanos. Talantīgas personības rada jaunas folkloras vienības - dziesmas, pasakas, dejas, rotaļas u.tml. Piemērojot konkrētiem apstākļiem no iepriekšējām paaudzēm mantotos sacerējumus, apzinīgi vai neapzinīgi arī rada jaunus variantus. Gan atcerēšanās, gan jaunrades procesā izmantotas stereotipiskas formulas, vispārpazīstami simboli, konstanti motīvi un to kombinācijas.

Jaunās filoloģijas ietvaros par patstāvīgām zinātnes nozarēm, vispārinot konkrēto tekstu analīzes rezultātus, izveidojās valodniecība, folkloristika (tā neietilpa klasiskajā filoloģijā), literatūras zinātne.

Latviešu folklora. Latviešu folklorā nav episki un liroepiski žanri. Dziesmu folklorā dominē liriska dziesma. 1905.-1907.gadu revolūcijas laikā Latvijā radas tāds savdabīgs žanrs kā baznīcu dziesmu parodijas, kāds nav sastopams citu tautu folklorās.

Brahiloģismi - mīklas, sakāmvārdi, parunas.

Pazīstami folkloristi.
      Aleksandrs Afanasjevs (1826.-1871.g.). Krievija.
      Fjodors Buslajevs (1818.-1897.g.). Krievija.
      Františeks Ladislavs Čelakovskis (1799.-1825.g.). Čehija.
      Klemenss Brentāno (1778.-1842.g.). Vācija.
      Sandis Laime. Latvija.
      Vladimirs Čičerovs (1907.-1957.g.). Krievija.

Saites.
Filoloģija un filologi.