Aliens

Romiešu armija

Romas impērijas armija, kas visos laikos bija pazīstama ar augstām kaujas spējām.

Saskaņota darbība un stingra disciplīna.

Tieši zemnieki, jau kopš VI gs pmē veidoja Romas karaspēka pamatmasu, to spēkiem romiešu karavadoņi iekaroja Itāliju un pēc tam plašas zemes Vidusjūras baseinā, taču II gs pmē vidū armiju nokomplektēt kļuva arvien grūtāk un stāvoklis gadu no gada tikai pasliktinājās.
Tāpēc II gadsimta 80.gados senāts ķērās pie pēdējā līdzekļa armijas palielināšanai – karadienestam pakļauto Romas pilsoņu loka paplašināšanas, nosakot pēdējā, karadienestam pakļautā – V – cenza minimālo īpašuma vērtību 4000 asu, iepriekšējo 11500 asu vietā. Šis solis uz kādu laiku gan palielināja leģionāru pulkus, taču vēl vairāk samazināja brīvo zemnieku skaitu. Tomēr arī cenza samazināšana, romiešiem turpinot piekopt agresīvu ārpolitiku, neatrisināja armijas komplektācijas problēmas. Tāpēc 105.g.pmē. karavadonis Gajs Marijs izveidoja profesionālu, no brīvprātīgajiem formētu karaspēku, kas nomainīja agresīvai lielvalstij vairāk nederīgo zemessardzi. Jauno karaspēku lielākoties sastādīja proletārieši un tā sastāvs kļuva par nākošo soli pretī Romas bojāejai. Proletāriešiem bija vienaldzīgas vecās brīvo zemnieku vērtības – dzimtene, dzimta, zeme. Viņiem kaut ko nozīmēja tikai atalgojums un kara laupījums, kā arī slava un prestižs.

Armijas tiesiskais stāvoklis. Saskaņā ar romiešu tiesībām, pilsonis, iestājoties militārajā dienastā, vairs netiek aizsargāts parastā veidā - civiltiesiski un pilnīgi nonāk armijas pavēlnieku varā. Pat radniecība un nauda nevarēja situāciju mainīt - romiešu armijā likums bija vienāds visiem, neskatoties no sabiedriskā stāvokļa.
Vēsturnieki pamatā sliecas uzskatīt, ka Senajā Romā nodalīja civilās un kara tiesības. Tas bija iekārtots šādi - pilsētu teritorijās darbojās civilās tiesības, bet jau aiz pirmās jūdzes staba - kara tiesības. Kara tiesības ļāva, piemēram, vainīgo karavīru sodīt uz vietas, kamēr pilsonis pilsētā varēja vērsties pēc palīdzības pie tautas sapulces un tikt apžēlots. Ne velti par romiešu armijas simbolu kļuva žagaru saišķis jeb fascija (to vēlāk savā simbolikā izmantoja Musolīni).

Kara likumi. Senajā Romā bija visai daudz likumu un noteikumu, kas reglamentēja dzīvi kara laikā. Piemēram, kara pieteikšanas gadījumā darbību pērtrauca tiesas un tirgi, īslaicīgi nenotika tautas sapulces. Pilsoņi, kurus ieskaitīja armijā, zaudēja savas civilās tiesības. Vienlaicīgi karaspēkā bija aizliegtas jebkuras tikšanās un sapulces.
Tādu aizliegumu un ierobežojumu daudzumu bieži savā labā izmantoja Senāts. Pietika tikai izsludināt karastāvokli un viegli varēja likvidēt nemierus, vienkārši mobilizējot neapmierinātos. Tomēr tam bija arī savas ēnas puses - bieži vien šāds mobilizēts karaspēks pilnā sastāvā atteicās pildīt pavēles un dezertēja no pilsētas (V-IV gs. secesijas no latīņu val. vārda secedo - "aizeju").

Karaspēka atgriešanās. Tradicionāli Romā karavīru atgriešanos rīkoja visai krāšņi un tai bija sava specifika. Gadījumā, ka karaspēks atgriezās ar uzvaru, karavadonis izbrauca pa pilsētu kaujas ratos, pēc tam ziedoja upuri Jupiteram.
Pēc tam notika kareivju "atlaišanas" ceremonija - t.i. tos atņēma karavadoņa varai un atgrieza tiem civilās tiesības un brīvības. Kā zīme, ka kareivis drīkst mierīgi atgriezties pie civilās dzīves, tika izmantota uzruna kvirit. Interesants atgadījums mums zināms no Jūlija Cēzara dzīves apraksta: reiz 47.gada rudenī pret viņu sadumpojās kareivji. Savas runas sākumā Cēzars vērsās pie tiem, izmantojot vārdu kviriti, tā it kā atbrīvojot tos no dienasta. Apiāns raksta: "Savas runas sākumā viņš pie tiem vērsās ar vārdu "pilsoņi." Ar to viņš uzsvēra, ka visi viņi ir atvaļināti un nu ir parasti ļaudis. Kareivji nespēja izturēt tādu attieksmi un kliedza tam, ka gatavi turpinat karošanu."  

Disciplīna. Pazīstams termins "Manlija ???" (Манлиев правеж), kas sakņojas reālā vēsturiskā notikumā no 340.g.pmē. Konsuls Tits Manlijs, uzzinājis, ka viņa dēls izjaucis kaujas ierindu un tā cīnījies ar ienaidnieku, pavēlēja viņam nocirst galvu kā brīdinājumu pārējiem. Saskaņā ar hronikās rakstīto ir bijuši vēl vairāki līdzīgi gadījumi, tamēr pavisam droši zināms par šo vienu. Terminu sāka izmantot kā skarbu militāro disciplīnu raksturojošu un tajā nebija vietas ne radnieciskām saitēm, ne politiskiem sakariem.
Interesanti, ka tradīcija bez ierunām pakļauties pavēlēm bija romiešu armijā tik neapstrīdama, ka pat veiksmīga karavīru vai komandieru rīcība tika uzskatīta par nepakļaušanos, ja tā bija veikt pēc pašu iniciatīvas pretēji pavēlēm. Tādejādi vairākas paaudzes romieši bija pieraduši izpildīt pavēles ne tikai kara laikā, bet arī mierīgā situācijā. Tādejādi paklausība romiešos tika ieaudzināta ar armijas palīdzību.

Sodu sistēma. Tā bija strikta un dudzveidīga. Par kļūdām atbildēt bija gatavi visu līmeņu militāristi. Piemēram, Senāts varēja atteikties izpirkt sakāvi cietušos un sagūstītos kareivjus, ieskaitot pat komandierus.
Zināms gadījums, kad ķēniņš Pirrs atlaida romiešu karavīrus bez izpirkuma maksas. Atgriežoties mājās, tos pārveda armijā uz daudz zemākiem amatiem, piemēram, kavalēristu par kājnieku. Tāpat tie nedrīkstēja nakšņot teltīs armijas nometnes teritorijā. Izpirkt vainu varēja tikai vienā veidā - uzrādīt divu nogalināto ienaidnieku bruņas.
Ārkārtīgi bargi tika sodīta dezertēšana un patvaļīga dienasta vietas atstāšana kaujā. Atkāpusies vai bēgusi vienība pilnā sastāvā varēja tikt sodīta ar nāvi, kā piemēram reiz tā bija noticis ar Kampaņas leģionu. Toreiz kareivji sadumpojās un ieņēma Regijas pilsētu, Romo toreiz kara dēļ ar Pirru uzreiz nespēja reaģēt. Pēc aplenkuma Regija tika ieņemta un visus izdzīvojušos leģionārus (ap 300 cilvēku) no sākuma nopēra ar grožiem Forumā, pēc tam nocirta tiem galvas un atstāja neapbedītus. Tika izdota īpaša pavēle, ar kuru tika aizliegts apraudāt mirušos.

Hastati. Jaunākie karavīri seno romiešu armijā, bruņoti ar zobeniem un drotikiem. No III gs.pmē. kļuva par kauja kārtības pirmo ešalonu.

Leģions. Legio, legionis (latīņu val.). Romiešu karaspēka taktiskā pamatvienība. Lai gan leģiona skaitliskais daudzums laika gaitā mainījies, tomēr vidēji tajā bija 6000 kājnieku, 700 jātnieku, kā arī karaspēka palīgvienības un zināms skaits kara šaujamtehnikas. No II gs.pmē. tika iedalīts 10 kohortās, 30 manipulās un 50 centūrijās.
Leona - romiešu 7.leģiona nometnes vieta. Viduslaikoskļuva par karaļvalsts galvaspilsētu.

Kohorta. Cohor, cohortis (latīņu val.). Taktiska vienība Romas kājnieku karaspēkā, tajā bija ap 600 karavīriem.

Manipuls. Manipulus (latīņu val.). Seno romiešu karaspēka vienība, kas sastāvēja no 2 centūrijām.

      Centūrijas. Pats agrīnākais iedalījums romiešu armijā - karavīru vienība ar apmēram 100 kareivjiem. 

Principi. karaspēks no pieaugušiem pilsoņiem Senās Romas agrīnajā periodā, kas kaujas izkārtojumā ieņēma priekšējās līnijas. Bija bruņots ar zobeniem, viegliem un smagiem šķēpiem un pilnu aizsardzības komplektu.

Triāriji. Veci un kaujās pieredzējuši leģionu karavīri, kas tika stādīti kaujas izkārtojuma 3.rindā (no šejienes nosaukums), un bieži vien izšķīra kaujas iznākumu.

Bruņojums. Romiešu armijā lietoja dzelzs bruņucepures.
Oktaviāna laikā ieviesa plākšņu bruņas, kas aizsargāja bruņukreklus. Toreiz tā bija pati progresīvākā tāda veida tehnoloģija.

Saites.
Senā Roma (753.g.pmē.-479.g.).