Aliens

Latgaļi

Antropoloģija. Zinātnieki uzskata, ka Latgalē bijusi vislielākā somugru ietekme. Daudziem latgaļiem ir plakanāka seja, atšķirīga zobu virsma, austrumnieciskas iezīmes pirkstu papillārajās līnijās. Zinātnieki uaskata, ka tagadējie latgaļi veidojušies no divām daļām: pirmā ir vietējie latgaļi ar ievērojamu somugru ietekmi, otrā – pirms 2700 gadiem Dņepras un Desnas augštecē dzīvojušie. Tie bijuši masīvākiem kauliem un liela auguma – ap 175 cm. Šī letgaļu daļa V gs. ieradās Austrumlietuvā un padzina somugrus no tagadējās Latgales un Vidzemes.

Ierašanās Latgalē. No Dņepras baseina DA V gs. ieradās neuru un budīnu ciltis, kas ieguva letgaļu nosaukumu. Iepriekššai apgabalādzīvoja somugru ciltis.
Kad latgaļi ienāca Latvijas teritorijā, un viņi tad arī ir tie garie un blondie, kuri tos mazos, brūnos vietējos (sēļus) latgalizēja, par ko arī runā arheologi, jo izrakumos viņi sēļus jau vairs neatrod. Latgaļi viņus ir metisizējuši un asimilējuši.

Latgaļu rotas. Senlatgaļu meitenes nēsājušas līdz pat 12 kg rotu. Tām bija praktiska nozīme – aizsardzība no burvestībām, dabas stihijām un nelaimēm. Rotkaļi bija gluži kā zintnieki. Tā ir vesela mācība, ko taad pūlas celt gaismā.
Rotu veidi. Pūcessakta – vairāk nēsājuši virsaiši. Ap 20 cm gara un apdarnāta ar sudraba plāksnītēm tāda ir uzieta latgaļu apmetnēs Aglonā un Lubānas klānos. Sudraba plāksnītes bija pielodētas klāt laikam tādēļ, ka nav bijis tik daudz sudraba. Pūcessakta ir latgaļu rotkaļu augstākais sasniegums visskaistākā un pilnīgākā rota. Nekur Eiropā tādas nav, tikai skandināviem ir kas līdzīgs. 
Stopsakta – nēsāja karavīri.
Pakavsaktas – ar tām drēbes sasprada gan vīrieši, gan sievietes.
Gredzeni vilkti uz katra pirksta, bet auskari gan nav bijuši. 
Katram vijumam rotā bija kāda sakrāla nozīme.
Aprocs – kā pasaules modelis: debesu jums, zemes līnija, zvēru galvas. 
Metāli. Cēlmetālus latgaļi rotās nav izmantojuši bieži. 
Meistari. Seno latgaļu darinātās rotas ir bijušas tik sarežģītas, ka šodien pilnībā tās neizdodas atdarināt. 
Rihards Ciblis Latgalē ir vienīgais rotkalis, kas nodarbojas ar etnogrāfiski pareizu rotu darināšanu. Vada rotkaļu studiju Dzele Maltas 2.vidusskolā. Savu pieredzi rotkalis apkopojs grāmatā un patlaban meklē izdevēju. 
Instrumenti. Interesanti, ka arheologiskajos izrakumos nav uzieti latgaļu rotkaļu instrumenti. Mūsdienās izmanto dzeli gravēšanai.  

Krustnešu laiks. Livonijas Indriķa hronikā tie saukti par letti vai letthi, to apdzīvotā teritorija par Letthigallia vai līdzīgi.
XII gs. vairāki latgaļu virsaiši pieņēma pareizticību un maksāja nodokļus Polockai.
1209.gadā Zobenbrāļi pēkšņi uzbruka Jersikai, nodedzināja pilsētu un sagūstīja ķēniņieni.
1214.gadā krustneši no jauna uzbruka Jersikai un izlaupīja to.
1217.gadā latgaļi kopā ar lībiešiem un zobenbrāļiem uzvarēja igauņus pie Viljandes.
1224.gadā latgaļi bija uzvarēti.

Poļu valdīšana Latgalē (1561.(?)-1772.g.). Polija-Lietuva paturēja Latgali, ko sāka saukt par Inflantiju (vārda Livonija sagrozījums poļu valodā. Poļi valdīja Latgalē 211 gadus (tas ir ievērojami vairāk nekā vēlāk krievi). 1561.gadā Livonijā pasākto politiku Latgalē īstenoja visā pilnībā. Latgale arī turpmāk palika poļu-leišu kondomīnija. Valsts pārvaldē pilnīgi dominēja poļu valoda, un par Latgales administratīvo centru kļuva Daugavpils ar karaļa gubernatoru un landtāgu.
Latgale atkal kļuva par katoļu zemi un tāda ir palikusi līdz pat mūsdienām. Vācu muižniecība pārpoļojās un vienīgi to ģimeņu uzvārdi liecināja par izcelsmi. Polija-Lietuva bija muižnieku republika, tāpēc muizniecība Latgale baudīja visas iespējamās brīvības un tiesības. Zemniekiem tas savukārt nozīmēja krasu apstākļu pasliktināšanos. Lai muižnieki varētu turpināt savu izšķērdīgo dzīvi, zemnieki tika apkrauti ar arvien lielākām nodevām. Viņi dzīvoja nabadzībā un apspiestībā, daudzi bēga uz Kurzemi, Vidzemi vai pat Krieviju.
Tikpat neieinteresēti poļu muižnieki attiecās arī pret savu valsti, un tādēļ Polija-Lietuva nevarēja noturēties pret ārējiem ienaidniekiem.
Pēc 6 nedēļu pretošanās 1621.gadā Rīgas aizstāvji padevās zviedru karalim Gustavam II Ādolfam. Tad karalis ieņēma Livoniju līdz Aiviekstei, kas kļuva par robežu ar Latgali.

Zviedru-krievu karš (1654.-1661.g.). 1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē. Mieru ar Krieviju noslēdza 1661.gadā Kardisā (Kardis). Ar to ķeizars Aleksejs I Romānovs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju.

Latgale Krievijas sastāvā (1772.-?). Krievija dabūja Baltkrieviju un Latgali pirmajā Polijas-Lietuvas dalīšanā 1772.g. un Latgale tika pievienota Baltkrievijai. Vispirms tā veidoja atsevišķu provinci.
1796.gadā (minēts arī 1802.gads!?) to pievienoja Vitebskas guberņai.
1861.gadā Krievijā, līdz ar to arī Latgalē, atcēla dzimtbūšanu.

Dzimtbūšanas atcelšana (1961.g.). Krievu carisma sakāve Krimas karā (1853.-1856.g.) sašūpoja veco kārtību Krievijā un parādīja reformu nepieciešamību. 1861.gadā Latgalē (kā visā Krievijā) atcēla dzimtbūšanu. Zemnieku cerības uz jauno „brīvības laiku” bija lielas, bet tad izrādījās, ka „Brīvlaišanas komiteja” nolēmusi vēl divus gadus klaušas saglabāt. Šis lēmums radīja lielu neapmierinātību zemniekos un 1861.-1862.gadi Latgalē bija nemierīgs laiks. 1861.gadā Latgalē un Lietuvā izsludināja aplenkuma stāvokli.

Poļu muižnieku sacelšanās (1863.g.). 1863.gadā Polijā, Lietuvā un Latgalē sākās poļu muižnieku sacelšanās. Visumā Latgales zemnieki tajā nepiedalījās, izņemot atsevišķus muižu kalpotājus no tām muižām, kuru muižkungi bija pievienojušies nemierniekiem.
Pēc sacelšanās apspiešanas krievu vara realizēja „stabilizācijas politiku” un vērsās ne tikai pret muižniekiem, bet arī pret vietējiem iedzīvotājiem, sevišķi nekrieviem. Lai vājinātu poļu un citu nekrievu stāvokli, atsavinātās poļu muižnieku muižas pārdeva krieviem un Latgalē sistemātiski sāka nometināt krievu kolonistus – sevišķi atvaļinātus karavīrus ar visām ģimenēm. Apmēram 20-30 000 Ludzas apriņķa latgaliešus nometināja Sibīrijā, ierādot viņiem tur zemi, bet Latgalē iepludināja krievus.

Latgaliešu valodas aizliegums (1865.-1905.g.) un pārkrievošanas politika. Krievu cara valdības Viļņas gubernators 1864.gadā izdeva rīkojumu (ukazu), kas aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem. Rīkojums tika attiecināts arī uz Latgali, tādejādi latgaļiem rakstībā lietot latīņu burtus tika aizliegts. Tātad aizliedza arī drukāt grāmatas ar latīņu burtiem. Aizliegums stājās spēkā sākot ar 1865.gadu un darbojās 40 gadu.
Šo rīkojumu vēl papildināja pilnīgi krieviskas skolu sistēmas ieviešana Latgalē.
Tomēr apspiestie zemnieki tik viegli pārkrievošanai vis nepakļāvās. Sākās rokrakstu literatūras attīstība, pieauga mājmācība - “mātes skolas pie ratiņa” un latgalisku dievkalpojumu nozīme. Latviskie iespiestas grāmatas slepeni ieveda no Vidzemes un Kurzemes.
Lai gan kopumā krievu okupācijas režīma cerības uz ātru pārkrievošanu nepiepildījās, tomēr tautas izglītība un attīstība tika atsviesta atpakaļ par vairākiem gadu desmitiem.
Liela loma pārkrievošanā bija arī pareizticīgajai baznīcai. Par valsts līdzekļiem tika celtas baznīcas arī tādās vietās, kur krievu iedzīvotāju īpatsvars bija niecīgs. Pareizticīgo garīdzniecība veltīja daudz pūļu misijas darbam, tomēr katoļu vidū tam bija maz panākumu. Lai tos „uzlabotu,” Vitebskas gubernators 1866.gadā pavēlēja slēgt vairumu katoļu baznīcu Ludzas apriņķī, un to vietā atvērt pareizticīgo baznīcas. Kur latvieši bija mazākumā, tur tos vienkārši pierakstīja par pareizticīgajiem.

Pārpoļošanas tendences. Lai gan latgaliešu izturības avots bija katolicisms, tomēr noteicēji tajā bija poļu muižnieki un garīdznieki. Tieši tad, kad sāka sistēmiski pārkrievot ne tikai latgaļus, bet arī poļus, darbīgi palika arī pārpoļotāji. Notika spēja attieksmes maiņa. Vēl 60.gadu sākumā ar vietējo poļu muižnieku gādību tika izdotas latviešu ābeces, dziesmu un lūgšanu grāmatas, bet pēc 1864.gada poļu baznīckungi izplatīja šīs grāmatas poļu valodā. Bez tam polonizācijā bija vērojama tendence baznīcas sprediķos pāriet uz poļu valodu, sevišķi nomaļu draudzēs.

Latgales latviešu stāvoklis. Latvieši Latgalē bija nonākuši neapskaužamā stāvoklī. Ar latgaliešu valodu viņi varēja iztikt tikai savā novadā. Ne tikai dialektu un konfesiju dažādība, bet arī vispārējā nostāja iepretim luterāņu-katoļu baznīcai un reliģiskajiem jautājumiem sadalīja latviešus rieteņu un austreņu latviešos. Ļoti apgrūtinoša bija izsmejošā un nicinošā attieksme, ko nereti attiecībā pret latgaliešiem pauda augstprātīgie kurzemnieki un vidzemnieki. Tā, neprazdami ne poliski, ne krieviski, ne arīdzan latviešu vidus dialektu, nomāktie Latgales latvieši sāka pāriet uz dīvainu valodu sajaukumu – „vienkāršo valodu” (prosty jezyk), kas sāka izplatīties Latvijas DA pierobežas pagastos. Šīs žargona valodas lietotāji bija pilnīgi denacionalizēti, sauca sevi par „katoļiem” un „tuteišiem” (vietējiem). Tādejādi gan krievu, gan poļu iekarotāji viegli varēja tādus cilvēkus ieskaitīt gan krievos, gan poļos, tādejādi taisot savu „statistiku.”
Šī problēma tā arī vēl netika atrisināta pat Pirmās Latvijas republikas laikā, galvenokārt tādēļ. Ka Rietumlatvijā trūka izpratnes par Latgales specifiskajām problēmām un pārtautošanu Latgalē.

1879.gadā darbu sāka Pēterpils Katoļu garīgais seminārs, kurā vēlāk notika arī latgaliešu valodas stundas.
1903.gadā nodibināta Pēterpils Latviešu muzikālā biedrība — pirmā nozīmīgākā Latgales latviešu biedrība.
1904.gadā tika atcelts drukas aizliegums. Francis Kemps sāka izdot kalendāru “Daugava.”

Spēcīgs publicistikas un grāmatniecības uzplaukums Latgalē sākās pēc 1905.gada revolūcijas. Laikraksti Gaisma un vēlāk arī Druva centās pacelt latgaliešu pašapziņu un jo sevišķi vērsās pret pārpoļošanu. Laikrakstos pausta bija pārliecība, ka kurzemnieki, vidzemnieki un latgaļi ir viena tauta, kas sagatavoja augsni vienotas valsts izveidei.

1905.gadā Francis Kemps Pēterpilī izdeva pirmo latgaliešu avīzi Gaisma (iznāca 26 numuri).
1906.gadā turpinājās latgaliešu valodas stundas skolās pie Sv.Katres baznīcas Pēterpilī.
1907.gadā arī Latgalē, Rēzeknes draudzes skolā, ko vadīja Nikodems Rancāns, sāk mācīt latviešu (latgaliešu) valodu.
1908.gadā Kazimirs Skrinda izdeva avīzi Drywa (līdz 1918.gadam), kas kļuva par vērtīgāko tā perioda latgaliešu laikrakstu.
1911.gadā Latgalē sākas iziešana uz viensētām.

Latgales pievienošanās Latvijai. 1917.gada 12.martā Pēterpilī notika Pēterpils latgaliešu sabiedrisko organizāciju pārstāvju apspriede, kurā nolemts izvērst aktīvu darbību par Latgales pievienošanos pārējiem Latvijas novadiem un kongresa sasaukšanu Rēzeknē.
1917.gada 6.–7.aprīlī Rēzeknē katoļu draudžu pārstāvju apspriedē izveidota kongresa organizatoriskā komisija ar Rēzeknes dekānu Nikodemu Rancānu priekšgalā.
1917.gadā 26.-27.aprīlim kādreizējā Rēzeknes tirdzniecības skolas ēkā risinājās vēsturiskais I Latgales kongress (Apvienošanās kongress!), kas pasludināja Latgales novada vēsturiskās tiesības apvienoties ar pārējām latviešu zemēm. Kongresa idejas autors bija Francis Trasuns (1864.-1926.g.).
Sākumā kongresa delegāti pulcējās Rēzeknes tirdzniecības skolā, no kurienes devās uz Jēzus Sirds katoļu baznīcu, kur prāvests Kazimirs Skrinda noturēja svēto misi. Pēc tās notika tautas nacionālo spēku manifestācijas gājiens pa Rēzeknes ielām uz kinoteātri Diāna. Pie mājām plīvo sarkanbaltsarkani karogi. Rēzeknē bija sabraukuši apmēram 30000 cilvēku, kuri ielu malās skandēja: “Lai dzīvo Latgale!”, “Brīvu Latgali vienotā Latvijā!”, “Lai dzīvo apvienotā Latvija!” u.c. Kongresā piedalījās 232 delegāti un 118 viesi. To vadīja viens no ievērojamākajiem atmodas veicinātājiem — Francis Trasuns.

Darba kārtībā bija divi jautājumi:
1) atdalīšanās no Krievijas Vitebskas guberņas un pievienošanās Kurzemes un Vidzemes latviešiem;
2) Latgales Zemes padomes ievēlēšana, kas tālāk veidotu Latgales autonomo dzīvi.

Lēmumi tika pieņemti, un Aprīļa kongress kļuva par Latvijas vienības priekšvēstnesi, tiltu starp Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Daudzi vēsturnieki šo kongresu vērtējuši kā vienu no pirmajiem soļiem ceļā uz latviešu valsts neatkarību.

Iekļaušanās Latvijas sastāvā. Jaundibinātā Nacionālā padome sastāvēja no Vidzemes, Kurzemes un Latgales zemju padomēm un dažādu sabiedrisko organizāciju un politisko partiju pārstāvjiem. Padomes pirmā sesija notika Valkā 1917.gada novembra beigās. Sapulce vienojās par deklarāciju, ka Latvija, kas sastāv no Vidzemes, Kurzemes un Latgales, ir autonoma valsts vienība, kuras starptautisko stāvokli un iekšējo kārtību noteiks Satversmes sapulce.
Kongresa rezolūcijā bija solīts, ka latgaliešiem būs pilnīgas pašnoteikš arī valodas lietās. No sākuma tā arī  bija - latgaļu valoda tika izmantota lietvedībā, tajā izdota prese, grāmatas, tā dominēja skolās.anās tiesības

Latviešu-krievu karš (?-1920.g.). Noslēdzot miera līgumu ar Latviju, 1920.gada 11.augustā Padomju Krievija atteicās no Latgales.

Agrārā reforma Latgalē (1920.-1924.g.). Atšķirīgā vēsturiskā attīstība Latgalē bija atstājusi no Krievijas mantotu lauksainiecības sistēmu ar ciema kopienu un kopēju zemi. Lai veicinātu racionālu un vienotu lauksaimniecības sistēmu visā valstī, sādžas tika sadalītas patstāvīgās sētās, kuru platība pieauga uz valsts zemes fonda rēķina.

Latgaļu partijas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Latgaļu partijas nodibināja atsevišķu pilsonisko partiju grupu, kuru stiprākais atbalsta punkts bija katoliskā Latgale. Lielākā no tām bija Kristīgo zemnieku un katoļu partija ar bīskapu Jezupu Rancānu priekšgalā.
Otra partija bija Latgales progresīvo zemnieku apvienība, kuru vadīja Francis Trasūns. Šo abu partiju kopējais balsu skaits vēlēšanās mazliet pieauga 1931.gadā, sasniedzot 13%. Saeima šīs partijas izvirzīja Latgales vietējās problēmas, bet valsts līmenī sadarbojās ar centru un pat ar sociāldemokrātiem..
Citām reģionālām mazām partijām Latgalē bieži bija konfesionāls un lokāls, mazāk ideoloģisks raksturs, un tās vairumā bija nestabili veidojumi. Raibais vēlētāju sastāvs ar minoritāšu partiju daudzveidību sniedz ainu par neizkristalizējušos Latgales politisko profilu.

1949.gada deportācijas iznīcināja un izkaisīja latgaļu inteliģenci. Tikai 50.gadu beigās radās zināma atelpa, kad mira Staļins un no izsūtījuma atgriezās izdzīvojušie.

Aplūkojamie objekti.
Nukšu kapulauks. Latgaļu IX-XII gs. apbedījumu lauks Latvijā, Ludzas tuvumā.

Avoti.
Nestora/Kijevas hronika "Pagājušo gadu stāsts" ir hronoloģiski senākais avots, kas sniedz tagadējo Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu uzskaitījumu - zemgaļi, kurši, latgaļi un līvi (lībieši). Tāpat būtiska ir norāde, ka daļa šo tautību atradās meslu atkarībā no Krievzemes kņaziem. 

Raksti.
Pleskavas apgabala Ostrovas rajonā atrasts latgaļu sievietes XIII gs. apbedījums.

Saites.
Baltu tautas.
Latgaļu dialekts.