Aliens

Kazaki

Formējušies XIV-XVII gs. kā atsevišķs augsti militarizētas sabiedrības slānis Pievolgas stepēs, tagadējo Krievijas un Ukrainas teritorijās.

Kazaki ieņem un notur turku Azovu. 1637.gadā kazaki sagrāba turku cietoksni Azova.
Jau pēc cietokšņa sagrābšanas 1637.gadā krievu ķeizars nosūtīja sultānam Muradam IV vēstuli, kurā kazakus nosauca par "zagļiem" un visādi uzsvēra, ka viņam nav nekāda sakara ar notikušo, viņš nekādi nekavēs sultānam kazakus sodīt. Tai pat laikā ķeizars nosūtīja kazakiem pulveri un svinu, kā arī ķeizara karogu.
1641.gadā kazaki vairāk kā 3 mēnešus atsita turku uzbrukumus aplenktajā Azovā. Aplencēju skaitliskais pārsvars bija vairākas reizes lielāks, taču turki neko padarīt kazakiem nespēja. Pēc aplenkuma pārtraukšanas kazaki uz Maskavu nosūtīja delegāciju, kas piedāvāja ķeizaram pārņemt cietoksni "под свою руку." Tomēr krievu garnizona nometināšana Azovā nozīmētu kara sākumu ar Osmaņu impēriju. Bija skaidrs arī, ka pēc 1641.gada neveiksmīgā aplenkuma turki mēģinās revanšēties. Krievi resursu nepietiekamības dēļ nevarēja atļauties tagad karot vēl ar turkiem, jo pietika problēmas ar Reču Pospoļitu un Zviedriju.
1642.gada vasarā kazaki to pameta pēc tam, kad krievu valdība (ķeizars Mihails Fjodorovičs un Zemstes sapulce) atteicās nosūtīt karaspēku Azovas aizstāvēšanai. Turki atgriezās un ātri uzcēla jaunu cietoksni kazaku izpostītā vietā. 

XVII gs. kazaki zaudēja neatkarību un pārveidojās par īpašu militāro šķiru Krievijas impērijas sastāvā. 

Bulavina sacelšanās 1707.-1709.gados tika apspiesta un kazaku pilsētiņas tika nodedzinātas un kazaku Donas apgabals zaudēja neatkarību.

1889.gadā kazaku atamans Nikolajs Ašinovs ar vienību ieradās Etiopijā, kas krievu uzdevumā gribēja Etiopijā ievest ieročus, lai izsargātu etiopus no itāļu intervences. Neguss tikās ar viņu un pārrunāja jautājumus par armijas reorganizāciju un apbruņošanu.

XX gs. sākumā bija 11 kazaku armiju. Pie kazakiem sevi pieskaitīja gandrīz 3 miljoni cilvēku jeb 2,3% no visas populācijas.

Kazaki bija slaveni ar jāšanas un zobena cīņas mākslu pārvaldīšanu. Tie atbildēja par pierobežu apgabalu uzraudzību un tika iesaistīti nemieru apspiešanā. Kazaku karaspēka daļas bija bēdīgi slavenas Latvijas teritorijā 1905.gada revolūcijas apspiešanā.

I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Donas kazaks Kozma Krjučkovs (Козьма Крючков) palika slavens pašā kara sākumā un par viņu rakstīja avīzēs. Šis kazaks kļuva par pirmo Jura krusta kavalieri lielajā karā. Kazaks Kozma piedalījās kaujā, kas notika tikai divas nedēļas pēc kara sākuma. Četri kazaki uz Polijas (Polija tai laikā bija Krievijas impērijas sastāvā) un Austrumprūsijas robežas uzdūrās vācu kavalērijas patruļai, iespējams, pat divām. kazaki tām uzbruka no slēpņa. Jebkurā gadījumā skaitliskais pārsvars bija vāciešu pusē. Pēc paša Kozmas apraksta viņš ar biedriem saticis vāciešus nejauši. Vācu kavalēristi, pamanījuši kazakus, pirmajā brīdī apjukuši, taču apjukums pārgājis ātri. Vācu vienībā bijuši 27 vīri, kas devušies uzbrukumā. Kādā brīdī kazaks atskārtis, ka viņu aplenkuši 11 vācieši. Sapratis, ka dzīvs viņš cauri netiks, nospriedis pārdot savu dzīvību pēc iespējas dārgāk.Sākumā viņš cirties ar zobenu (шашкa), taču pēc tam izmantojis kāda vācu kavalērista pīķi un ar to izsitis no ierindas pārējos. 3 viņa biedri savukārt iznīcinājuši pārējos 13 vāciešus. Sadursmes vietā dzīvi palikuši tikai 3 vācieši. Kazaks pats stāsta, ka saņēmis 16 ievainojumus, bet tie bijusi nebīstami.
Pēc divām dienām Ziemeļrietumu frontes 1.armijas virspavēlnieks ģenerālis Pāvels Rannenkamphs (Павел Ренненкампф) personīgi apbalvoja K.Krjučkovu ar Jura krustu. 
Vienas no šīs kaujas sekām kļuva tas, ka saniknotie vāciešu (pēc tam arī austrieši) kazakus vairs neņēma gūstā. Pats K.Krjučkovs vēl vairākas reizes izcēlās kaujā I Pasaules kara laikā, Krievijas Pilsoņu kara laikā cīnījās "balto" pusē un gāja bojā vienā no kaujām Donas kazaku Vjošenas sacelšanās (Вёшенскоe восстаниe) laikā.

Pēc 1917.gada lielinieku apvērsuma pret kazakiem kā monarhijas atbalstītājiem tika sāktas plašas represijas, kas noveda gandrīz pie to pilnīgas iznīcības.

Kazaki Krievijas Pilsoņu kara laikā (1918.-1922.g.). 1919.gada 24.janvārī Krievijas Komunistu partijas CK organizācijas birojs (Оргбюро ЦК РКП) pieņēma slepenu direktīvu "Visiem atbildīgajiem biedriem, kas strādā kazaku rajonos" ("Ко всем ответственным товарищам, работающим в казачьих районах") ar rezolūciju: "Pieņemt cirkulējošās vēstules tekstu. Piedāvāt lauksaimniecības komisariātam izstrādāt praktiskus pasākumus par nabadzīgo ļaužu plašu pārvietošanu uz kazaku zemēm." Cirkulējošā bija vēstule "CK cirkulējošā vēstule par attieksmi pret kazakiem" ("Циркулярное письмо ЦК об отношении к казакам").
Sākot ar šo direktīvu sākas politika kazaku slāņa iznīcināšanai. Lai gan lielinieki represijas pret kazakiem vērsa jau agrāk, kas lielā mērā stimulēja Pilsoņu kara izplešanos. Direktīva ar īsu pavadvēstuli, ko bija parakstījis Organizācijas biroja priekšsēdētājs J.Sverdlovs, 29.janvārī tika nosūtīta uz kazaku apdzīvotajiem rajoniem, pirmām kārtām jau uz Donu. Interesanti - krievu vēsturnieki apgalvo, ka šī īsā pavadvēstule vēl joprojām nav publicēta, tādēļ par šīm norisēm vēsturnieki pavisam konkrēti runāt vēl nevar.
Tomēr ne visi kazaki karoja pret lieliniekiem, jo daudzi karoja par tiem Sarkanās Armijas sastāvā. Vairums kazaku tomēr atbalstīja "baltos." 
Uzreiz pēc Oktobra apvērsuma nekāds simpātijas kazakiem pret veidojošos "balto" kustību nebija. Karot kazaki nevēlējās, un pirmie jaunās varas dekrēti par mieru, par zemi visai labi atbilda kazaku interesēm.
1918.gada februārī III Padomju kongresa delegāti pieņēma dekrētu par novienādotu zemes sadalīšanu. Saskaņā ar to "liekā" zeme tika atņemta to īpašniekiem un izdāļāta nabagiem. Kazaki, kas bija visai turīgi ļaudis, nonāca zem sitiena, lai gan sākumā lielinieki apsolīja viņu zemi neaiztikt. Tomēr notikumi risinājās pakāpeniski un ne tūlīt tapa skaidrs, ko šīs lēmums nozīmēs kazakiem.
1918.gada sākumā kazaku pulki palīdzēja lieliniekiem Rostovu pie Donas un Novočerkasku, kas abi bija brīvprātīgo kustības formēšanās centri. Lielinieki šais pilsētās izvērsa represijas un tas izsauca neapmierinātību kazakos. Un tomēr ne tik stipru, lai tie saceltos pret padomju varu.
Lūzums kazaku un  padomju varas attiecībās notika pēc tam, kad Donas apgabala zemēs tika nodibināta Donas Padomju republika. Tā nekontrolēja visu Donas kazaku teritoriju, tomēr visai drīz samilza pretrunas starp republikas vadību, kas balstījās uz sarkanarmiešiem, un kazakiem. Tās pārgāja bruņotā pretimstāvēšanā, ko, protams, izprovocēja lielinieku mēģinājums iedzīvināt dekrēta prasības par novienādotu zemes piešķiršanu. Turpinājās arī represijas pret neapmierinātajiem ar padomju varu. Rezultātā Rostovā atradās Donas Padomju republikas valdība, bet Novočerkaskā - "sarkanie kazaki," kas vēl mēnesi atpakaļ palīdzēja lieliniekiem cīņā ar brīvprātīgajiem. galu galā sarkanarmieši aprīļa sākumā padzina kazakus no Novočerkaskas.
vēl mēnesi vēlāk viss Donas apgabals bija kazaku sacelšanās pārņemts. Donas Padoomju republikai nepalika nekāda atbalsta. Maija sākumā vācu karaspēks Rostovu pie Donas ieņēma bez kaujas. Drīz kazaki atkal ieņēma Novočerkasku un paziņoja par Lielā Donas karaspēka (Всевеликоe Войскo Донскоe) izveidošanu. No tā laika Dona kļuva par vienu no pretestības centriem lieliniekiem, kas, savukārt, atteicās no jebkādiem kompromisiem ar kazakiem.

1919.gada 11.martā Vešonskas staņicā (станицa Вёшенская) Augšdonā sākās kazaku sacelšanās pret padomju varu. Šie notikumi labi aprakstīti Mihaila Šolohova romānā "Klusā Dona." Lieliniekiem tā bija lielu nepatikšanu sākums, kas iesākās 1919.gada vasarā. Tikai dažus mēnešus pirms tam jau likās, ka Pilsoņu kara gaitā situācija Krievijas dienvidos nokārtojas par labu Padomju Krievijai - katrā ziņā viņu pusē bija iniciatīva.
Donas karaspēka apgabalu padomju vara nekontrolēja, kazaki sekmīgi izspieda no turienes Sarkano armiju. Taču arī balto kustībai no tā bijamazs labums, jo kazaki nevēlējās atstāt savas apdzīvotās zemes. Kazakiem pilnīgi pietika ar to, ka sarkano nav viņu zemēs, bet tālākais tos neuztrauca. Balto kustības pavēlniecība neko ar to nevarēja izdarīt, nonāca pat tiktāl, ka tai caur pirkstiem bija jālūkojas uz to, ka atsevišķas kazaku karaspēka daļas atstāja tām uzticētos frontes iecirkņus.
1919.gada ziemā fronte sāka izjukt. Kazaki patstāvīgi sarunāja ar Sarkanās armijas atsevišķu daļu komandieriem pamieru. Galvenais kazakiem bija aizliegums lieliniekiem parādīties viņu staņicās. Tomēr Maskavā par tādām vietējām iniciatīvām nepriecājās un norunas neatzina. Par fatālu kļuva Viskrievijas KP CK Organizācijas biroja 1919.gada 24.janvāra lēmums sākt masveida teroru pret kazakiem. Acīmredzot Padomju Krievijas valdība uzskatīja, ka tik lielā mērā kontrolē situāciju, lai arī Donas kazaku zemēs izplatītu savu kārtību.
Drīzumā kazaku staņicās Augšdonā sākās nošaušanas un masveida "bagātnieku un kulaku" īpašumu rekvizīcijas. Kazaku vidē izplatījās baumas par nošaujamo sarakstiem. 1919.gada februārī tika nošauti ap 300 cilvēki un bija skaidrs, ka tas turpināsies vēl. Tādēļ, kad 1919.gadāvešonskas staņicā sākās sacelšanās, tā ātri pārņēma visu apkārtni. Šis dumpis sekmēja to, ka Dienvidkrievijas bruņotie spēki pārtvēra iniciatīvu un sāka atspiest lieliniekus. Tas turpinājās līdz pat Antona Deņikina pasludinātajam karagājienam uz Maskavu.

Kazaki II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.). Vērmahtā bija divi kazaku pulki - fon Jungšulca (Teras kazaki) un Platovska (Donas kazaki), kas bija saformēti Novočerkaskā un Stavropolē 1530 karavīru skaitā.

Pēc PSRS sabrukuma vērojama kazaku organizāciju atdzimšana. XX gs. 90.gados pieņemti vairāki valdības apstiprināti likumi, kas nosaka kazaka statusu.

Atdzimstošo kazaku funkcija mūsu laikos rādās stipri līdzīga bijušajai - krievu nacionālšovinisms un impērisms. Kā tādi viņi tiek izmantoti Putina inspirētajā invāzijā Ukrainas austreņos.

Saites.
Krievija.