Aliens

Dionīss, Bakhs

Dio nysos - „dieva dēls.” Vārdam ir trāķiešu-frīģiešu izcelsme.

Līksmes, vīna un vīnkopības dievs, saukts arī par Bakhu.

Sinonīmi un analogi. Trāķiešiem – Bakhs.

Radniecība. Tēvs - Zevs.
Māte - Semele.
Sieva - Venēra?
Dēls - Priaps.

Raksturojums. Vīna un jautrības dievs. Viens no 12 Olimpa iemītniekiem. Arī metamorfozes, maskēšanās un teātra dievs. 
Reibums kā apziņas stāvokļa maiņa tika tulkots kā dievišķā izvirdums. Dieva un tā sekotāja (caur reibumu) saplūšana ir bezprecedenta gadījums grieķu mitoloģijā.

Dzīvesgājums. Dionīss piedzimis "otrreiz" no Zeva gurna.
Grieķi paši Dionīsu uzskatīja par vēlu nākušu dievību, svešinieku, kas ieradās Grieķijā no Trāķijas. 
Dionīsa kompanjoni un audzinātāji bija silēni. Vecākais un mierīgākais no tiem – Paposilēns. 
Viņam bijušas kādas trakas pielūdzējas - menādas, kas nogalējušas Apolona dēlu Orfeju.
Agrīnajā kristīgajā laikmetā jaunā baznīca padarīja Dionīsu par kristiešu Sv.Dionīsu.

Radniecība. Zeva un tā meitas Semelas dēls.

Dzīvesgājums. Grieķu teika vēstī, ka Bakha (Dionīsa) māte Semele pārvērtusies pelnos no Zeva zibeņu spožuma pirms Bakha (Dionīsa) dzimšanas, taču tas nav noticis ar vēl neiznēsāto dievu. Tad viņa tēvs Zevs iešuvis viņu savā ciskā un iznēsājis līdz dzimšanas brīdim.
Lai paglābtu to no dieves Hēras dusmām, jauno dievu aizsūtīja uz tālām zemēm, ticis pat līdz Indijai. Tikmēr Olimpā atbrīvojās Hestijas vieta, kuru pārradies ieņēma Dionīss.

Dionīsa svētki. Šos svētkus saista ar sengrieķu teātra mākslas rašanās pirmsākumiem. 
Dionīsa svētkos zemnieki rīkoja svinīgus gājienus pa ciemu un pilsētu ielām. Dziedošā balsī viņi stāstīja mītus par Dionīsu, attēloja personās veselas izrādes no mītiem. Attēlodami satīrus – Dionīsa pavadoņus, svētku gājiena dalībnieki jautri jokoja, izsmēja pilsētu vai ciemu pazīstamus pilsoņus. Skatītāji izvietojās visapkārt izrādes dalībniekiem.
Lai izrādes varētu noskatīties vairāk cilvēku, tās sāka rīkot kalna piekājē. 

Dionīsiskā reliģija ir teātra pamatā. Dionīsa kults uzplauka tirāna Peisistrata laikā. Šai ziņā visefektīgākos pasākumus veica Peisistrats, iedibinot greznos svētkus lielos dionīsijus, kurus piesaistīja pavasara sākumam (marts/aprīlis). Tajos 536./535.-533./532.g.pmē. tika uzvestas traģēdijas, kuru iestudējumus nodrošināja valsts. Daudz vēlāk tās sāka uzvest arī ziemā (janvāris/februāris), kuros 488.g.pmē. sāka spēlēt arī komēdijas. Ar to sākās antīkā teātra tradīcija. Svētki ilga sešas dienas, no kurām trijās notika dramatiskās spēles. 
Dionīsu līdz 1952.gadam pētnieki uzskatīja par relatīvi jaunu dievu Grieķijā. Tas esot tur ienācis tikai pirmajā gadu tūkstotī. Vissenākais mīta slānis apraksta Tēseja, Ariadnas un Dionīsa vēsturi. Atikas valdnieka dēls Tēsejs bēdzis kopā ar Krētas valdnieka meitu Ariadnu no Knosas uz Krētu un apmeties uz Kiklādu salas Dia vai Naxos. Tur Dionīss savu Ariadnu aicinājis doties atpakaļ. 
Deja bija svarīga Dionīsa pazīme (no II gadu tk.pmē. ir saglabājušies Dionīsa attēli, kuros tas redzams kopā ar dejojošām sievietēm). No šīm un citām liecībām var secināt: 
1) Dionīsa kults ir ļoti sens; 
2) Dionīss saistīts ar sievietēm, kuras ne tikai dejo, bet arī trako;
3) trāķiešu valdnieks Likurgs gribēja izraidīt Dionīsu, bet piedzīvoja neveiksmi.

Dionīsa reliģija uzvarēja pasaulīgās varas instances. Minētie aspekti (sieviešu kults; dejas; ekstāze, iracionalitāte) veidoja šā dieva tēlu. 
Dionīsa kults sākotnēji bija bīstams valdošajai politiskajai kārtībai. Kā izpaudās tā iracionalitāte? Šajā kultā cilvēks, būdams mūzikas, dejas un vīna varā, pilnīgi "izkrita" no racionalitātes, it kā zaudēja saprātu. Iracionalitāte izpaudās seksualitātē, jo falls, kā arī Silēns un satīri bija pastāvīgi Dionīsa pavadoņi. Ekstāzes mērķis bija aptumšot un izslēgt prātu; tam kalpoja ritms, melodija, deja, vīns, seksualitāte. šīm kulta sastāvdaļām pievienojās citi elementi, piemēram, ietērpšanās maskās. Tas atbilda Dionīsa kultam, dziņai pēc identifikācijas maiņas un sevis aizmiršanas, pēc izlaušanās no savas eksistences čaulas un distancēšanās no tās. 
Teātris tā attīstības gaitā attālinājās no savām reliģiskajām saknēm, un jau V gs.pmē. radās sakāmvārds: "Tam ar Dionīsu nav nekāda sakara."

Līdzība ar Jēzu Kristu ap 500.g.pmē.:
1. Dzimis 25.decembrī.
2. Dzimis jaunavai Mirrai.
3. Ceļoja un rādīja brīnumus, piemēram, ūdens pārvēršanu vīnā.
4. Tika saukts par "vienīgo Dieva dēlu" un "alfu & omegu."
5. Pēc nāves augšāmcēlies.

Aplūkojamie objekti.
      Bakha svētnīca Bālbekā. Lielākā līdz mūsdienām saglabājusies romiešu svētnīca pasaulē.

Avoti.
      Nona episkā poēma. Šis grieķu dzejnieks no Ēģiptes Ahmīmas uzrakstīja grandiozu darbu no 48 sējumiem veltītu Dionīsam. 

Saites.
Sengrieķu mitoloģija.