Bizantiešu māksla
- Detaļas
- Publicēts 04 Jūnijs 2022
- Autors Redaktors
Tās savdabībi noteica antīkās un viduslaiku Austrumu un Rietumu kultūru mijiedarbība.
IV-V gs. vēl dominēja antīkās mākslas tradīcijas - pilsētu regulārā apbūve, celtnēs orderu elementi, tēlotāja mākslā antīkais pasaules skatījums.
V gs. sāka veidoties viduslaiku pilsētu radiālais plānojums ar attīstītu nocietinājumu sistēmu. Galvenie sakrālo celtņu tipi: bazilikas - Sv.Dimitrija baznīca Salonikos, un centrālbūves ar kupolu, galvenokārt baptistēriji, kam bija īpatnēji lokāli varianti provincēs (Mazāzijā, Sīrijā).
VI gs. uzplauka arhitektūra. Par nozīmīgāko sakrālās celtnes tipu kļuva kupola bazilika. Izcilākais paraugs - Sv.Sofijas katedrāle Konstantinopolē (537.g., arhitekti Milētas Izidors un Trallu Antēmijs). Ēku eksterjeri viebkārši, skarbi, iekštelpās bagātīgs mozaīku, fresku, plastiskā dekora rotājums - Sv.Vitāles baznīca Ravennā.
Reliģiskā pasaules uzskata ietekmē bizantiešu māksla ieguva viduslaiku mākslai raksturīgo nosacītību. Tika reglamentēti ikonogrāfijas principi, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Sižeti galvenokārt no evaņģēlijiem. Galvenie bija mākslas veidi, kas bija saistīti ar baznīcas un valsts vajadzībām: monumentālā glezniecība un monumentāli dekoratīvā māksla dievnamu izdaiļošanai, ikonu glezniecība, miniatūra sakrālajos rokrakstos. Tēlniecībā galvenokārt dekoratīvā plastika. No VI gs. saglabājušās mozaīkas Gallas Placīdijas mauzolejā un Sv.Vitālija baznīcā Ravennā.
VII-XII gs. cēla galvenokārt krusta kupola baznīcas - Dievmātes atdusas baznīca Nīkejā (VII gs.), Pantokrāta baznīcu komplekss Konstantinopolē (XII gs.). Nostabilizējās hierarhijas sistēma mozaīku, fresku, ikonu novietojums baznīcu interjērā. Tām raksturīgs majestātisks skarbums, līniju un krāsu gammas izsmalcinātība - Sv.Sofijas katedrāles mozaīkas (IX-XIII gs.). Izcils ikonu glezniecības paraugs - "Vladimiras dievmāte" (XII gs.), miniatūru glezniecības - "Hludovu psalmu grāmata" (IX gs.).
XIV-XV gs. pieauga laicīgās arhitektūras īpatsvars - Imperatoru pils Konstantinopolē (XIV gs.). Viduslaiku mākslā radās reālisma tendences - Hora klostera mozaīkas Konstantinopolē (XIV gs.).
Bizantiešu mākslas dekoratīvi lietišķajai mākslai raksturīgi brokāta izšuvumi, krāsainās emaljas, ziloņkaula un metāla izstrādājumi. Bija izplatīti arī emaljēti izstrādājumi.
Bizantiešu tēlotājas mākslas tradīcijas pārmantoja viduslaiku Grieķija, Senā Krievzeme un Balkānu tautas.
Bizantiešu mūzika. Mūzikas raksturu noteica iedzīvotāju raibais etniskais sastāvs: līdzās persiešu, koptu, žīdu, armēņu, grieķu, romiešu mūzikas kultūrai tās formu un intonatīvo daudzveidību bagātināja sīriešu, arābu, slāvu dziesmu elementi. Laicīgo mūziku pārstāvēja imperatoram veltītas slavas dziesmas (aklamācijas, polihronijas), mūzika instrumentālajiem ansambļiem, ērģeļmūzika. Baznīcas mūzika bija vienbalsīga; tās senākie veidi - rečitēšana, psalmodēšana.
IV gs. radās tropari - vokālas improvizācijas par bībeles sižetiem.
V-VI gs. uzplauka himnu daiļrade. Ievērību guva Romāns Melods - vairāk kā 1000 himnu autors, kas izveidoja t.s. kondaku formu - vairāku himnu ciklu.
VII-VIII gs. attīstījās kanons. Ievērojamākie šī žanra pārstāvji bija Krētas Andrejs un Damaskas Jānis.
Jauns pacēlums baznīcas mūzikā iezīmējās XIV-XV gs., kad Konstantinopolē darbojās bulgāru dziedātājs un komponists J.Kukuzels.
