Aliens

Aleksandrs I Svētītais (1801.-1825.g. )

Krieviski - Александр I Благословенный.
Krievu impērijas ķeizars no 1801. līdz 1825.gadam, Napoleona I uzvarētājs, viens no tā laika ietekmīgākajiem politiķiem, dibinājis Svēto savienību.

Radniecība. Tēvs - Pāvels I (iepriekšējais ķeizars), vācietis.
Māte - Marija Fjodorovna (krieviski - Мария Фёдоровна), īstenībā Virtembergas princese vāciete Sofija Marija Doroteja Augusta Luīze fon Virtemberga.
Brāļi - jaunāki, Nikolajs I (nākamais ķeizars).
Māsas (divas?): Pirmā - Jekaterina Pavlovna. 1808.gadā Napoleons I lūdza 20 gadu vecās Jekaterinas Pavlovnas roku. Krievu ķeizars izturējās visai izvairīgi, kas praktiski nozīmēja pieklājīgu atteikumu.
Otra māsa - Anna (krieviski - Анна Павловна). 1809.gadā Napoleons I lūdza krievu lielkņazienes Annas roku. Likās gan - kas var būt vēl izdevīgāk, jo ar Krievijas ķeizara dzimtu gribēja saradoties tobrīd varenākais Eiropas valdnieks. Annai tobrīd nebija vēl 15 gadu. Franču sūtnis Armāns Kolenkūrs atbildi saņēma visai ātri - krievu ķeizars atteicās atbalstīt Napoleona I ieprecēšanās mēģinājumu, balstoties uz kņazienes nepietiekamo vecumu. Iegansts bija acīmredzams unpamatots, tomēr īstenība bija tā, ka krievu ķeizara ģimene nejuta ne mazākās vēlēšanās saradoties ar Napoleonu I. Pati niknākā saradošanās pretiniece bija Aleksandra I māte Marija Fjodorovna, kas saskatīja Francijas imperatorā izlēcēju un gluži vai elles izdzimumu, ko dzemdējusi revolūcija. Anna vēlāk apprecējās ar Nīderlandes troņmantnieku, Orānijas princi Vīlemu.
Sieva – Elizabete (Елизаветa Алексеевнa), īstenībā vāciete Bādenes princese Luīze Marija Augusta. Aleksandram I nebija ar viņu dzimumattiecību. Viņas vārdā nosaukta Elizabetes iela Rīgā. Pēc viņas iniciatīvas tika izveidota pirmā labdarības organizācija Krievijā - Sieviešu patriotiskā biedrība (Женское патриотическое общество).
Bērni - Aleksandrs I ar sievu Elizabeti nebija tuvi. Elizabetei gan bija divi bērni, taču tie mira bērnībā un nebija no vīra, bet gan viens no kavaljergarda Ohotņikova (to vēlāk uzgāja mirušu), otrs - no Ādama Čertorižska (Aleksandra I ārlietu ministrs, polis).

Dzīvesgājums. Dzimis 1777.gadā, vārdu saņēmis par godu Aleksandram Ņevskim.

Kāpšana tronī. Kāpa tronī galma apvērsuma rezultātā 1801.gadā, kad nogalināja viņa tēvu un iepriekšējo ķeizaru Pāvelu I. Pie kam Aleksandrs zināja par gatavoto sazvērestību. Domājams, ka sazvērestību finansēja Lielbritānija, jo visai droši ir zināms, ka naudu sazvērestības gatavošanai nodeva Lielbritānijas sūtnis Vitvorts ar sabiedrības lauvu un savu mīļāko Žerebcovu (Жеребцовa). Jaunais Aleksandrs esot teicis, ka vēlams tomēr tēvu nenogalināt, ja vien iespējams... Nu tā liekulīgi...

Iekšpolitika. Mēģināja realizēt mērenas liberālas reformas, kuras bija izstrādājis M.Speranskis.
Aleksandrs I un muižniecība. Pēc apvērsuma 1801.gada martā Aleksandrs I uzreiz apsolīja, ka muižniecības tiesību sakarā viss būs kā Katrīnas II Lielās laikā. Dažas dienas vēlāk viņš atjaunoja Katrīnas II izdoto "Muižnieku tiesību likumu" tādā veidā, kā tas bija publicēts 1785.gadā. 
Aleksandrs I un dzimtbūšana. Aleksandra I valdīšanas laikā nopietni tika izskatīta zemnieku brīvlaišanas iespēja, taču bija problēma - kā nodrošināt muižniecības atbalstu, tom imperators uzskatīja par valsts varas pamatu.
1803.gadā Aleksandrs I izdeva pavēli par zemnieku atbrīvošanu no dzimtbūšanas par samaksu vai noteiktu klaušu izpildi - tā apmēram 47 000 zemnieku kļuva par brīvajiem arājiem.
Saskaņā ar grāfa Alekseja Arakčejeva (Алексей Аракчеев) izstrādātu projektu, ko viņš ķeizaram piedāvāja 1816.gadā, bija paredzēts izpirkt dzimtbūšanā esošos zemniekus ar valsts kases palīdzību, protams, pakāpeniski. Šis projekts netika realizēts.

Aleksandrs I un izglītība. Pēc Lielās franču revolūcijas izmainījās carisma attieksme pret izglītību, un Aleksandrs I 1802.gadā no jauna atvēra Tērbatas universitāti, kur mācības notika vācu un franču valodā. Tajā par rektoru tika nozīmēts franču-vācu fiziķis G.Parots (G.Parrot). Viņš ieguva Aleksandra I uzticību, un viņa uzskati atstāja lielu iespaidu uz caru.
G.Parots izstrādāja un nodeva caram plaša apjoma agrārreformas projektu, kura pamatā bija Kārļa XI zemnieku likumdošana. Tomēr nospiedošais vairākums Baltijas vācu muižnieku bija pret to un reformu sabotēja.
Tad Aleksandrs pavēlēja sasaukt Vidzemes landtāga ārkārtēju sesiju un pieprasīja, lai landtāgs izstrādā priekšlikumu likumam saskaņā ar cara vēlmēm. Muižniecība tam pretojās visiem līdzekļiem, tomēr beidzot bija spiesta piekāpties. Landtāga likumprojektu papildināja Pēterpilī, un ar cara parakstu 1804.gadā tas ieguva likuma spēku.

Aleksandrs I un Dekabristu sacelšanās. Tā notika 1825.gada decembrī.

Svētās valdības sinodes paziņojums: "1814.gada 3.augustā vienbalsīgi nolēmām sniegt Valdniekam imperatoram no līksmojošās Krievijas vispadevīgāko nosaukumu "Svētītais."

Ārpolitika. Piedalījās pretfranču koalīcijās - 1805.-1807.g., 1813.-1814.g. un 1815.g.

Austerlicas kaujā. 1805.gadā M.Kutuzova vadītā armija atkāpās Krievijas robežas virzienā, izvairīdamās no ģenerālkaujas ar Napoleonu I. Nelielās uzvarošās sadursmes ar Mortjē un Mirata korpusiem iedvesmoja Aleksandru I un viņš kopā ar Franci II paģērēja, lai Kutuzovs pārtrauktu atkāpšanos un dotos uzbrukumā galvenajiem franču spēkiem. Kutuzovs pakļāvās spiedienam un piekrita, kā rezultātā krievu-austriešu armija cieta katastrofālu sakāvi no frančiem pie Austerlicas (mūsdienu Brno apkārtnē Čehijā). Aleksandrs I līdz mūža pēdējām dienām atcerējās savu pazemojumu, kad viņam nācās bēgt no Austerlicas kaujas lauka tikai ārsta un divu huzāru pavadībā. No tā laika viņš arī atturējās dot norādījumus saviem ģenerāļiem kara vešanā. Bet pret M.Kutuzovu sāka izturēties ar aizdomīgumu, pieņemot, ka Austerlicas kauju tas zaudējis ar nodomu, lai pārmācītu savu ķeizaru.
 
1807.gada 26.jūnijā pēc sarunam ar Napoleonu I Tilzītē parakstīja miera līgumu.

Krievu-franču karā (1812.-1814.g.). Karoja pret Napoleonu I. Lūdzies dievu Uspenskas baznīcā un božījies, ka veiks visu iespējamo, lai neatdotu Krieviju ienaidniekiem.
1814.gadā atgriezās mājup no Parīzes caur Rīgu. Par to mums piemiņai triumfa arka - Aleksandra vārti Viesturdārzā.

Pēc Napoleona I armijas padzīšanas no Krievijas iniciatīva pilnībā pārgāja krievu rokās un izvirzījās jautājums par tālāko darbību. Kutuzovs bija pret to, lai vajātu Napoleonu I, tomēr ķeizars Aleksandrs I vēlējās galīgi sagraut franču imperatoru, lai ko tas arī nemaksātu un Kutuzovam bija tam jāpiekrīt.

Iekarojumi. 1813.gada par labu Krievijai no Ziemeļa Azerbaidžānas un Dagestānas oficiāli atteicās persiešu šahs Fath Ališahs Kadžārs.
Besarābijas (1812.g.), Karēlijas, Murmanskas apgabala, Somijas (1809.g.), Polijas austreņa vojevodistu (1815.g.), Akmoļinskas guberņas (Kazahijas pēdējā brīvā apgabala), Moldovas, Turkmēnijas Ustjurtas apgabala, Ālandes salu, Rietumgruzijas vēl brīvo apgabalu (1801.g.), Abhāzijas okupēšana, karaspēka izvietošana šajās teritorijās, krievu sēklas iesēšanai tika veicināti izceļojumi uz jaunajām teritorijām, kā labad uz tām izsūtīja kriminālos un politiskos noziedzniekus.
Pēc 1812.gada Napoleona kara bija viens no Vīnes kongresa (1814.g.) vadītājiem un organizēja Eiropas Monarhu svēto savienību.

Polijas pievienošana. Pēc tam, kad 1812.gadā no Krievijas bija padzīts Napoleona I karaspēks, krievi ienāca Varšavas hercogistes teritorijā. Pēterpilī vēl nebija aizdomājuises, ko iesākt ar Poliju, taču uz šo jautājumu nācās atbildēt visai ātri - 1813.gadā krievu karaspēks ieņēma visu Varšavas hercogistes teritoriju. Aleksandrs I šai jautājumā bija pavisam atklāts - visas Varšavas hercogistes un arī visas Rečas Pospoļitas zemes pievienot Krievijas impērijai.
Tāds Aleksandra I lēmums gandrīz vai noveda līdz jaunam karam, pret Krieviju apvienojās Austrija, Anglija un Francija, kas noslēdza slepenu savienību. Krievijas impēriju atbalstīja tikai Prūsija. Beigu beigās tomēr rada kompromisu: Aleksandrs I bija ar mieru Austrijai atdot Krakovu kopā ar apkārtējām zemēm. Prūsija saņēma Tornu un Poznaņu. Tomēr lielākā daļa poļu zemju tomēr nonāca Krievijas impērijas valdīšanā. Uz to bāzes 1815.gadā tika izveidota Polijas valsts Krievijas impērijas sastāvā ar zināmu autonomiju. Pēc Vīnes kongresa 1815.gadā Polija bija kļuvusi par karalisti, kuras valdnieks gan bija Krievijas ķeizars. Tomēr Polijai bija savs parlaments un sava armija. 1830.gadā poļu karaspēkā izcēlās nemieri. Krievijas vietvaldis lielkņazs Konstantīns bija spiests bēgt.1831.gadā Polija proklamēja neatkarību no Krievijas. Nemierus apspieda krievu karaspēks. Vēlāk Krievija pamazām likvidēja Polijas karalisti un pievienoja poļu zemes pārējai impērijai.

Pēc Napoleona kariem. Viņa laikā sākās militāro apmetņu veidošana, ar kurām gandrīz visi bija neapmierināti - tas bija viens no pašiem neveiksmīgākajiem krievu varas eksperimentiem. Ap šo laiku Aleksandrs I bija jau vairs ne tik liberāls kā savas valdīšanas sākumā. Pēc Napoleona karu beigām krieviem bija jādomā kā nodrošināt valsts drošību un kā izveidot sistēmu, kas ātri papildinātu armiju, jo rekrutēšanas sistēma tam nederēja. Bez tam, nācās arī domāt, kā samazināt budžeta izdevumus lielajai armijai.
Tādēļ, lūk, 1815.gada beigās kara ministrs Aleksejs Arakčejevs (Алексей Андреевич Аракчеев) piedāvāja militāro apmetņu koncepciju. Tādi mēģinājumi bija notikuši jau vairāku gadu garumā un bija tikuši atzīti par veiksmīgiem. Nekas principiāli jauns jau piedāvāts netika - jau senatnē valdnieki dālāja zemi apmaiņā pret dienestu. Šo militāro apmetņu gadījumā zemi gan neviens nedāļāja. Zemei pierakstītajiem zemniekiem bija gan jāstrādā lauksaimniecībā, gan arī militāri jādienē. Vislabākais - to nevajadzēja apmaksāt no valsts kases, vismaz tā tas bija domāts.
Visai ātri tapa skaidrs, ka nekas no tā nesanāks. Gan darba ražība bija zema, gan arī militārā sagatavotība vāja. Militāro nometņu efektivitāte izrādījās ļoti vāja, bet dzīves apstākļi tajās - ļoti smagi. Un nebija nekāds brīnums, ka apmetnēs bieži izraisījās dumpji. 40 gadu garumā varas iestādes centās padarīt šo sistēmu efektīvu, lai gan idejas neveiksmīgums bija redzams visiem. Tomēr Aleksandra I un vēlākā ķeizara Nikolaja I prātus tā bija pārņēmusi ideja ekonomēt uz armiju, ka ne viens ne otrs tā arī n eatzina idejas izgāšanos.

Aleksandrs I un Kristus Glābēja katedrāle. 1812.gadā krievu armija bija noturējusi uzvaru Napoleonu I Krievijas karagājienā. Notikumam par godu tā paša gada decembrī Krievijas patvaldnieks Aleksandrs I svinīgi apsolīja uzcelt Maskavā milzīgu dievnamu, kurā varētu godāt kara varoņus un pateikties Tam Kungam, kas nodrošināja krievu ieroču uzvaru.
1817.gada 13.septembrī imperartors Aleksandrs I personīgi piedalījās katedrāles pamatakmens ielikšanas ceremonijā. Tomēr tas notika nevis pie Kremļa, bet gan Zvirbuļu kalnos - te vēlāk tika uzbūvēta Maskavas Valsts universitātes ēka. Ķeizars uzticēja darbu vadīšanu Aleksandram Virbergam, kurš gan bija augsta līmeņa arhitekts, taču nepieredzējis būvdarbu vadītājs un turklāt vēl kautrīgs un nesabiedrisks cilvēks. Ka tāds viņš nespēja kontrolēt apakšniekus un darbi uz priekšu virzījās ļoti gausi. Daļa naudas, kā jau tas allažiņ bija pieņemts Krievijā, tika izzagta, turklāt izrādījās arī, ka tik masīvas ēkas celtniecībai nepiemērota ir grunts šai vietā.
Pēc Aleksandra I nāves 1825.gadā tronī kāpa tā jaunākais brālis Nikolajs I, kurš nebija apmierināts ar celtniecību un pārcēla to pilnīgi citā vietā - Sarkanajā laukumā.

Aleksandrs I un brīvmūrniecība. Aleksandrs I to atkal atļāva (iepriekš 1792.gadā aizliedza Katrīna II Lielā), tomēr brīvmūrnieku ložas redzēja kā apdraudējumu savai varai.
Līdz XIX gs. 20.gadiem sākumā ar brīvmūrniecību bija saistīti arī dekabristi - P.Pestelis, M.Orlovs, N.Turgeņevs.
1822.gadā brīvmūrniecību Aleksandts I aizliegta atkal. 

Aleksandrs I un Maltas ordenis. Ķeizara Pāvela I sekotājs Aleksandrs I atteicās no Maltas ordeņa lielmaģistra titula, aizvāca Maltas krustu no Krievijas impērijas ģērboņa un neuzturēja pretenziju par Maltas salu, jo vēlējās uzlabot attiecības ar Angliju.

Aleksandra I nāve. Miris Taganrogā 1825.gadā.
Viņa nāve apvīta ar dažādiem nostāstiem un noslēpumiem. Viena no versijām, ka viņu mocījusi sirdsapziņa par viņam zināmo gatavoto sazvērestību pret tēvu, tādēļ galu galā viņš atteicies no troņa un devies klosterī ar Fjodora Kuzmiča (Федор Кузьмич), kanonizēta svētā, vārdu.

Zemniecības reforma Baltijā. Aleksandra I veikto reformu rezultātā Baltijā atcēla dzimtbūšanu: Igaunijā - 1816.gadā, Kurzemē – 1817.gadā un Vidzemē -1819.gadā. Likuma noteikumus ieviesa pakāpeniski: pirmajos 14 gados zemnieku kustības brīvība vēl bija ierobežota, lai dotu muižniekiem iespēju piemēroties jaunajiem noteikumiem.

Aleksandrs I un Latvija. 1810.gadā pavēlēja uzsākt Daugavpils cietokšņa būvniecību. Mūsdienās tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies XIX gs. 1.puses cietokšņa paraugs Austrumeiropā.

Aplūkojamie objekti.
      Aleksandra vārti Rīgā. Atrodas Rīgā pie ieejas Viesturdārzā. Celta 1815.gadā par godu Aleksandra I uzvarai pār Napoleonu, jo krievu cars 1914.gadā devās mājup caur Rīgu.

      Uzvaras kolonna.
      Aleksandra dārzi. Maskavas Kremļa dārzi, ko aizsāka veidot Aleksandrs I. 2014.gadā šeit atklāja vienīgo pieminekli Aleksandram I.
      Kristus Glābēja baznīca. Aleksandrs I lika pamatus tai kā piemineklim 1812.gada karā kritušajiem.
      Miņina un Požarska piemineklis. Atrodas Maskavā, nevis Ņižņijnovgorodā pateicoties Aleksandram I.
      Maskavas Kremlis. Pēc uzvaras karā Aleksandrs I personīgi uzmanīja Kremļa atjaunošanu.

Nospiedums civilizācijā. 
      Aleksandra I sala. Atklājis un tā to nosaucis(?) Belinghauzens.
      Elizabetes iela Rīgā. Nosaukta Aleksandra I sievas vārdā.
      Puškina dzejas rindas par Aleksandru I: "Властитель слабый и лукавый, плешивый щеголь, враг труда…" 

Saites.
Krievijas ķeizari (?-patlaban).