Aliens

Narkotiskie kulti

Re;iģiskie kulti, kuros ieiešanai izmainītas apziņas stāvoklī izmanto augus ar izteiktām halucinogēnām īpašībām.

Narkotiskie transi. Pēdējā laikā popularitāti ieguvusi ideja par to, ka daudzi paleolīta alu zīmējumi tapuši izmainītas apziņas stāvoklī (IAS). Pirmo reizi šo domu izklāstījis Johannesburgas universitātes kognitīvās arheoloģijas profesors Dž.D.Luīss-Viljams 1988.gada esejā žurnālā "Current Anthropology." Tajā viņš salīdzinājis bušmeņu zīmējumus no „Apolona-11” alas Namībijā ar Ziemeļamerikas šošonu zīmējumiem no Kalifornijas. Pēc tam, izanalizējot šo abu seno tautu šamaniskos rituālus, pētnieki nonāca pie to pārsteidzošās līdzības.
Turpmākie neiropsiholoģiskie pētījumi parādīja, ka Alu laikmeta māksla atspoguļo visus trīs entoptiskā fenomena (redzes efekti acs iekšpusē) līmeņus. Tās ir kā sekas trijpakāpju iegrimšanai transā.
Tātad ir visai iespējams, ka alu māksla tapusi kā transa redzējumu atspoguļojums.
Viens no veidiem, kā sasniegt IAS, ir halucinogēnu vielu lietošana.
Paši senākie zīmējumi, kas liecina par halucinogēno sēņu izmantošanu, tika atrasti Sahāras tuksneša centrālajā daļā. Tos bija zīmējušas izzudušas mednieku un vācēju ciltis, kas dzīvojošas apmēram 7–5 tūkstošus gadu pmē.
Bijušais Hārvardas universitātes botāniskā dārza direktors Evanss Šalts un šveiciešu zinātnieks Alberts Hofmans (pirmo reizi sintezēja LSD) kopā uzrakstījuši grāmatu "Dievu augi" (izdota 1992.gadā, vēlreiz - 1998.gadā), kurā apraksta narkotisko augu izmantošanu reliģiskajos rituālos.

Narkotiskie kulti Eiropā. Eiropā vairums paleolīta laika alu mākslas objektu atrodas rietumu daļā (Pireneju pussala un Francija). Rakstnieks G.Henkoks konstatējis, ka senie eiropieši laikā no 40.–8. tk.g.pmē. lietojuši sēni Psylocybe semilanceata, kas ieguvusi nosaukumu „brīvības cepure.” Sēne guva izplatību Eiropā, atkāpjoties pēdējam Ledus laikmetam. Daudzu šo sēņu grupās novērota liela spēcīgu alkaloīdu koncentrācija – psilocibīna, psilocīna, beocistīna un norbeocistīna. Sēņu lietošana izsauc spilgtas halucinācijas.
Protams, tā ir tikai hipotēze, taču skaidri zināms, ka agrāk par šīm sēņu īpašībām cilvēki bija informēti. Tā piemēram, viduslaiku Spānijā raganas apsūdzēja šo sēņu pielietošanā halucināciju izraisīšanā, Šveices Alpu klejotāji tās dēvēja par „sapņu sēnēm.” Taču tā īsti tikai pēc Amerikas iekarošanas eiropieši uzzināja par to, ka Psylocybe sēņu grupu šamaņi izmantoja ārstēšanai un nokļūšanai citās pasaulēs.
Senajā Grieķijā narkotikas tika izmantotas Eleisīnas mistērijās, kur izsauca krāšņas un spilgtas vīzijas. Pētnieki A.P.Raks, R.Gordons Vasons un A.Hofmans noskaidroja, ka šai gadījumā halucinācijas izsaukusi sporiņjas sēnīte, kas vairojusies miežu graudos.

Ziemeļamerikas narkotiskie kulti.
Koso indiāņi. Etnogrāfiskie pieraksti, kas iegūti iztaujājot indiāņu vecajos, liecina par šamaniski-narkotisko kultu šai indiāņu ciltī. Koso indiāņi transā iegāja ar narkotikas Datura stramonium palīdzību. Šo augu pievieno arī ajauaskai Amazones baseina rajonā, jo uzskata, ka tā piešķir vīzijām asumu un spēku.
Vietējie šamaņi "dziedinātāji" (po`hage) "zīmēja savas dvēseles (anit) uz klintīm, lai parādītu sevi un ļautu uzzināt citiem, ko tie paveikuši." Citi avoti apgalvo, ka zīmējumus uz klintīm nav veikuši paši šamaņi, bet gan pārdabiskas būtnes - tā sauktie "ūdens bērni" (vēl arī "klinšu bērni" vai "kalnu punduri"), kas kalpoja šamaņiem kā palīgi un pavadoņi Citpasaulēs. Parastā stāvoklī cilvēks tos neredzot, bet tie parādās tikai transā.
Pejotas kaktusa kults. Šī kaktusa sastāvā ir meskalīns - viens no pašiem spēcīgākajiem psihotropajiem alkaloīdiem. Meskalīnu satur pejotas kaktuss (Meksikas ziemeļos un tiem piegulošajos ASV apgabalos) un sanpedro kaktuss (Dienvidamerikā). Ar to personīgi eksperimentēja pat neiropsiholoģijas pamatlicējs Klūvers. Vienā no saviem eksperimentiem Klūvers redzēja kā cilvēka galva apaug ar matiem un pārvērtās par kaķa galvu.

Sēņu kulti. Darbīgā viela - psilobicīns, iedarbība ļoti līdzīga aijavaskai. R.Strasmans psilobicīnu nosaucis par "orāli aktīvo DMT." Tieši psilobicīns kandidē uz iespējamāko halucinogēnu, ko lietojuši augšējā paleolīta laika šamaņi. Eiropā pēdējā Ledus laikmetā auga Psilocybe semilanceata.
Halucinogēnās sēnes - Psilocybe semilanceata, Psilocybe cubensis, Psilocybe mexicana.
Meksika. Sēņu kulti eksistē Kolumbijā, Ekvadorā un Gvatemalā un it īpaši Meksikā – te šīs sēnes nosauktas par „dievu miesu” (teonanakatl). Katoļu baznīca gan visai sekmīgi šo ķecerīgo rūpalu apkaroja.
Tikmēr mikologs amatieris un rakstnieks R.Gordons Vesons, ceļodams 1955.gadā pa Meksiku, uzgāja veselu „burvju sēņu” pagrīdes kultu. Tas slepus bija izplatījies starp atsevišķām izolētām kalnu ciltīm valsts dienvidos. Pats ņēma dalību sēņu ēšanas rituālā, ko aprakstīja esejā 1957.gadā žurnālā "Life."
Halucinogēnus indiāņi izmantojuši jau ļoti sen dažādās reliģiskās ceremonijās. Viņi uzskata, ka slimības gadījumā slima ir cilvēka dvēsele, nevis miesa. Tādēļ sēņu halucinogēni atsvabina cilvēka garu un tādējādi to dziedē. Jautla de Himenesas apkaimē dzīvojošie indiāņi reizi gadā noteikti lieto halucinogēnās sēnes paharitos slimību profilaksei.
Īpaši izplatītas ir senās sēņu ēšanas tradīcijas Meksikas Oahakas pavalstī. Sēnes tiek vāktas agri no rīta, bet tās ēd tikai naktī. Tūkstošgadīgo tradīciju nespēja izskaust pat misionāri. Ceļojumu sapņu pasaulē var veikt tikai pieredzējuša pavadoņa vadībā. Tagad šo lomu pilda Sofija Martinesa Kiroga, kas ir Marijas Sabīnes – burves, mazmeita. Sabīne padarīja rituālu pieejamu ārzemniekiem.
Šīs vietas padarīja slavenas Ņujorkas banķieris Gordons Vasons un viņa sieva Valentīna Pavlovna, ārste pēc profesijas. Laulātie pētīja sēņu nozīmi dažādās kultūrās un radīja jaunu zinātnes disciplīnu – etnomikoloģiju. Viņi atklāja indiāņu tradīcijās daudz kopīga ar Sibīrijas tautu rituāliem, kuros šamaņi ēda mušmires. Pirmo reizi Vasons atbrauca uz Oahaku 1953.gadā, taču indiāņu uzticību viņam izdevās iemantot tikai pēc 2 gadiem. Viņš iepazinās ar pieredzējušu burvi Mariju Sabīni. Viņš varēja piedalīties ceremonijā, kuras laikā tika ēstas „sēnītes.”
Daudzi patstāvīgie ceļotāji pieņēmuši pārlieku lielu sēņu devu un sajukuši prātā. Haluciogēnās sēnes var uzskatīt par narkotikām, jo satur toksīnus. Taču to lietošana nerada atkarību, nerosina agresiju. Pirms sēņu ēšanas diena jāpavada gavējot. Pašas sēnes ēd kopā ar zemi. Kādu laiku pēc rituāla arī atturas no ēšanas. 3 vai 4 dienas pēc rituāla iesaka atturēties arī no seksa.
Indiāņu bērni drīkst lietot sēnes no 12 gadiem ne biežāk kā reizi gadā. Paši indiāņi uzskata, ka procedūrai ir atveseļojošs raksturs. Indiāņiem tā ir iespēja kontaktēt ar augstākajiem gariem, iesākumā ar senajiem dieviem, pēcāk ar Kristu. Pēc leģendas sēnes izaug tur, kur kritušas ejošā Kristus sviedru un asins lāses. Šis pagānisma un kristietības mistrojums vilinājis uz Uautlu daudzas slavenības – piemēram, Džonu Lenonu un Bobu Dilanu.
Pirms procedūras nepieciešams veikt limpjū – attīrīšanos no ļauniem gariem. Tas maksā 100 peso (apmēram 5 Ls). Visa paharitos („putniņu” ēšana – tā to sauc vietējie masateki) procedūra maksā ap 300 peso (ap 15 Ls).
Halucinogēna iedarbība iziet 3 stadijas. Iesākumā pārņem sajūtas, ka tavām sešām maņām pievienojušās vēl sešas – daba tevī ieplūst. Ārpasaule atrodas mums iekšā. Tad seko refleksijas stadija: aplūko sevi no iekšienes, nosaki trūkumus, par kuriem kauns atzīties pat sev pašam. No šīs stadijas var neiziet, ja porcija ir bijusi pārlieku liela. Procedūras beigās iestājas apgaismības un attīrītības sajūta, vēlme darīt tikai labu. Visam ceļojumam jānotiek tikai tumsā. Posthalucinogēnās reakcijas var būt pašas visnegaidītākās (melns skaņu lauks, piemēram). Procedūras laikā iespējamas vīzijas.
Eiropa. Eiropas sēņu apdullināšanās tradīcija cieši saistīta ar sarkano mušmiri – Amanita muscaria.
Pazīstamais amerikāņu komiķis Bils Hikss (Bill Hicks) ieēda tikai 5 gramus kaltētu sēnīšu, un še tev: "Es redzēju NLO, kas šķēla debesis kā papīra lapu... Es redzēju septiņas gaismas lodes, kas nolaidās no NLO, pārnesa mani uz gaisakuģi un ar telepātijas palīdzību apskaidroja, ka nav tādas lietas kā nāves... četras stundas es gulēju pļaviņā biezā zālē un prātoju: "Ak, Dievs... Es mīlu visu dzīvo." Atvērās dbesis, Dievs palūkojās uz zemi un nolija piedošanas lietus. Tas pilnībā izdziedēja mani - garīgi, fiziski un emocionāli. Un es sapratu, ka mūsu īstenā iedaba - gars, bet ne miesa, un ka katrs no mums ir mūžīgs." (Bill Hicks, "Love all the People: Letters, Lyrics, Routines," "Constable," Londona, 2004.g., 73.-74.lpp.)
Sibīrija. Tungusu šamaņi iesvētīsanas rituālos iegāja transā ēdot sēnes - mušmires.

Dienvidamerikas narkotiskie augi. Dienvidamerikā plaši tiek izmantots aijavaskas narkotisko augu virums. Vairāk kā 70 indiāņu ciltis un kultūras to izmanto savos reliģiskajos rituālos ar dažādiem nosaukumiem, tomēr viruma sastāvs ir identisks.
Vairāk par šo tradīciju - Aijauaska - vārti uz Citpasauli.
Bez tam vesela rinds Amazones indiāņu cilšu izmanto psihoaktīvus šņaucamos pulverus, kas iegūti no virolu ģints augiem, kuros ir liela DMT koncentrācija. Tukanu indiāņu šamaņi šādu pulverīti sauc par viho - "vissvarīgākais līdzeklis, kas ļauj nodibināt kontaktu ar Viņpasaules realitāti, lai izprasītu padomu tur mītošiem gariem." Visspēcīgākais no tur mītošajiem gariem esot šī pulvera īpašnieks un pavēlnieks Viho-mahse. Viņa mītnes vieta ir Piena ceļš, no kurienes tas nolūkojas uz cilvēka dzimumu.

Bviti kults. Šeit tika uziets stiprs halucinogēns augs – iboga jeb ibogaina, ko botāniķi sauc par Tabernanthe iboga. To lieto bviti („priekštecis” vietējā valodā) kultā Kamerūnā tādu dievkalpojumu laikā, kas atgādina kristīgos. Vairāk par to atsevišķā šķirklī Bviti kults.

Narkotiskie kulti Austrālijā. DMT satur Austālijas akācijas miza. Šo mizu var pīpēt ar pīpi.

Narkotiskie transi Āzijā.
Indiešu sōma. Rigvēdā (senākā no četrām vēdām) minēts kāds neparasts dzēriens - soma. Rigvēdā soma tiek saukta par dievu, augu un dzērienu. Desmitiem tūkstošu vārdu no vēdām veltīti tieši somai.

"Līdzīgi vēja plūsmām, dzēriens mani nesa augšup. Vai tad es nebūtu dzēris somu?
Viens mans spārns ir debesīs, otrs slīd lejā. Vai tad es nebūtu dzēris somu?
Esmu milzīgs, milzīgs! Lidoju mākoņos. Vai tad es nebūtu dzēris somu?"
("Rigvēda," X:119)

"Zemes centrā [atrodas soma], un viņa arī ir debesu balsts."
("Rigvēda," IX:72)

"Izspiedums no dievišķās [somas] bija izmētāts pa visām debesīm. Tālu stiepās tās zaigojošais tīkls..."
("Rigvēda," IX:86)

"Mēs izdzērām somu, mēs kļuvām Nemirstīgi, mēs traucāmies pie gaismas, mēs ieraudzījām Dievus."
("Rigvēda," VIII:48)

Rakstītās vēstures sākumos indieši jau bija paspējuši aizmirst kas tā sōma ir par dzērienu. 1784.gadā šis apstāklis bija minēts "Bhagavadgītas" pirmajam tulkojumam. Pēc tā tam uzmanību pievērsa rietumu zinātnieki. Kopš tiem laikiem šai sakarā vesti karsti strīdi. Tika izteikti daudzi minējumi, taču visticamākā izrādījās R.Gordona Vasona versija - sōma esot mušmire (Amanita muscaria).
Viņa argumenti:
1) tajās vēdu rindiņās, kurās runāts par sōmu, nav ne vēsts no lapām, saknēm vai zariem. No visiem augiem šeit vislabāk der sēne;
2) vēdās sōma bieži tiek saukta par "nedzimušo," "vienkāji" (adža ekpad). Vārds "nedzimušais" varētu raksturot sēni, kad tā pavasarī burtiski izsprāgst ārā no zemes, bet nav "dzimis" no sēklas;
3) Rigvēdā sōmas krāsa parasti tiek nosaukta kā hari - tā ietver sevī nokrāsas no koši sarkanas līdz rūsgani brūnai. Koši sarkana, bez šaubām, ir svaigas mušmires krāsa, bet rūsgani brūna krāsa ir žāvētai mušmirei;
4) ļoti iespējams, ka mušmires uzglabāja kaltētā veidā. Šādā stāvoklī tajos notika ķīmiskas reakcijas, kas padarīja to halucinogēnās īpašības vēl izteiktākas. Vajadzības gadījumā tās mērca ūdenī, pienā vai gi, bet pēc tam "izspieda" - tieši tā sōmas gatavošanas rituāls aprakstīts vēdās;
5) lai aprakstītu sōmas iedarbību, "Rigvēdā" izmanto vārdus "apreibums," "iedvesma" un "svētlaime." Aprakstā tāpat arī pieminēta debesu dievu un seno senču svētlaime un sōmas kontekstā tie vislabāk izsakāmi kā sajūsma un ekstāze.

"Sōma ir lietus mākonis, kas piepildīts ar dzīvību. No tā tek gi, piens. Ceļa cents, Dievišķais princips, no neiespējama tāluma tas ielauzies dzīvē. Tie, kam piešķirta vara, saskaņoti darbojoties, patiesi godina sōmu. Pārpildīti ļaudis urinē no viņiem iztekošo sōmu."
("Rigvēda," IX:74)

Iepriekšminētais fragments tik labi kā neviens cits liecina par to, ka sōma patiesi ir mušmire. Lieta tā, ka tas ir vienīgais psihoaktīvais augs, kas saglabā un pat pastiprina savas halucinogēnās īpašības izejot caur gremošanas sistēmas "filtru." Pirms pētījumiem Indijā Vasons bija iepazinies ar mušmiru lietošanas tradīcijām pie Sibīrijas šamaņiem:
"Tas, kas dzer halucinogēnās sēnes sulu, saglabā savu urīnu, lai to varētu izdzert citi. Uz šiem cilvēkiem tas izrāda vēl reibinošāku efektu nekā sēnes sula. Visdrīzāk tas notiek tādēļ, ka vesela rinda indīgo vielu izdalās no mušmires pēc tās iziešanas cauri cilvēka organismam. Tāda urīna izmantošana atkārtojas atkal un atkal līdz tam laikam, kamēr tā neizies cauri piecu cilvēku ķermeņiem. Tikai pēc tam tas zaudē psihoaktīvās īpašības."
(Wasson, "The Soma of the Rig Veda," 178.lpp.)
Vasons norāda arī uz citiem interesantiem Rigvēdas fragmentiem. Piemēram, Indra dzer sōmu, bet pēc tam "mīž to dienu pēc dienas." Tas pats notiek arī ar mītisko Rudru zirga veidolā.
Un lūk, tieši uz tādas sōmas lietošanas balstīts vēdiskais pasaules uzskats.
Šo sōmas pētījumu veica mikologs R.Gordons Vasons un divi indologi - Stella Kamriša un Vendija O`Flaerta.

Atradumi, kas varētu liecināt par narkotisko sēņu kultu.
Tasilas zīmējumi Sahārā. Šo daudzo tūkstošu gluži parasto zīmējumu starpā ir arī tādi kā gigantiskais „marsiešu dievs,” himēras, ģeometriskie ornamenti, plaukstas, punkti, maskas un šamaņi, kas vai nu levitē kosmosā vai arī atrodas vienā no teriantropa pāriešanas stadijā. Dažos zīmējumos attēlotie sižeti pavisam tieši liecina par halucinogēno sēņu lietošanu. Tā piemēram, vienā no zīmējumiem Tantazariftas ciema apkārtnē redzami dejotāji vai gari maskās pleķu un ģeometrisku figūru ielenkumā. Katrs no dejotājiem tur rokā sēnei līdzīgu priekšmetu. Dažos gadījumos šo „sēni” punktēta līnija savieno ar galvu, lai tādējādi pasvītrotu neiropsiholoģisko saiti.
Citā zīmējumā Matalenamazārā Tasilas plato dienvidos redzama figūra ar lielām ausīm, kukaiņa acīm un strīpainu degunu, līdzīgu. Šis centrālais zīmējums atrodas tādu bilžu ielenkumā, kas atgādina halucinogēnos redzējumus. Ieskatoties, redzams teriantrops ar sēnēm rokās, pie kam sēnes aug pa visu tā ķermeni. Tādējādi tiek domāts, ka tas ir sēņu gars, ieraudzīts psihodēliskā ceļojuma laikā.
Vēl raksturīgs zīmējums – zivs, kas atrodas starp divām sēnēm, kas pie tās ķermeņa piestiprinātas ar vītiem augu stiebru striķiem.
Tādi zīmējumi dažādos variantos sastopami daudzviet pa visu Tasili plato.
Zīmējumi Sibīrijā. Tie ir pie Pegtimelas upes atrastie tungusu zīmējumi un pēc laika atbilst tam pašam Tasili zīmējumu laikam. Šeit cilvēku galvas aizvietotas ar sēnēm. Tiek uzskatīts, ka tajos attēloti sēnes saēdušies šamaņi.
Laskas alas zīmējumi. Tāds 2 m augsts zīmējums atrodas Laskas alas Akā. Tajā redzams „cilvēks-putns” (šamanis), pa kreisi no tā spalvainais degunradzis un putns kārts galā. Ir pamats uzskatīt, ka šai akā šamanis ar psihotropo vielu palīdzību iegājis transā.
Atradumi Džerfelahmārā. XX gs. 90.gados izrakumos šai Ziemeļsīrijas neolīta apmetnē uzgāja Daniela Stordjē vadītie pētnieki akmens plāksnītes ar piktogrammām. Šodien tiek uzskatītas par pašiem senākajiem simboliskās rakstības paraugiem. Izteikta doma, ka tajās redzami sēņu attēli (vismaz divi), vienā no tām kopā ar čūskām, kas esot neatņemama halucināciju sastāvdaļa. Domājams, ka viens no zīmējumiem ataino šamaņa lidojumu narkotiskā transa laikā.
Nevaličoras akmens galva. Vācu arheologa H.Hauptmaņa uzietā akmens galva, kam uz pakauša ir sēnes veida figūra (līdzīga Džerfelahmāras piktogrammai).
Gebeklitepe. Uz vienas no šejienes „T” veida kolonnām izgrieztas čūskas ar sēņu veida galvām: 4 no tām lien lejup, bet viena tām pretī. Uz akmens plakanās priekšējās virsmas ir ornaments no savijušāmies čūskām ar sēņu veida galvām – 8 augšā un 9 lejā.
Uz atrastas akmens plāksnes iegrebta kaila sieviete ar tievām rokām, kuras izstaipītās krūtis liecināja, ka tā ir burve vai vecene. Tai bija labi saredzami dzimumorgāni, tie bija pat uzsvērti, kamēr galva un mati izskatījās kā pussfēriska sēnes cepure.
Bez tam pašas „T” veida kolonnas jau izskatās pēc sēnēm. Tādas ir arī Karahantepes neolīta laika apmetnē.
Atradums Konjas līdzenumā. Šai līdzenumā netālu no Čatalhujukas tika uzieta vīrieša skulptūriņa ar diskveida ķermeni. Uz tā izgrebtas divas sēnes, kas iziet no ovāla. Sēnēm bija acis un mute, tā ka atradums varētu būt Sēņu gars.
Donavas kultūras atradumi. Šeit dzīvojošajai Vinča kultūrai (VI-III g.tk.pmē.) toreizējās Dienvidslāvijas teritorijā bijuši raksturīgas no zaļa akmens veidotas sēnes.
Slavenais Nāves jūras rokrakstu pētnieks un semītu valodu speciālists Džons Allegro (1923.-1988.g.) paziņoja, ka uzgājis daudzus filoloģiskus pierādījumus tam, ka šumeri un akadieši lietojuši halucinogēnās sēnes. Šo savu domu viņš izklāstījis grāmatā „Svētā sēne un krusts” (1970.g.). Viņš min desmitiem valodniecības piemēru, kas pierādot, ka šumeriem bija pazīstamas šīs sēņu īpašības.
Indiešu soma. Sēņu lietošanas pazīmes atrastas arī seno indiešu kultūrā. Senajos tekstos („Rigvēdā,” piemēram) bieži pieminēta mītiska eliksīra lietošana ar nosaukumu – soma. R.Gordons Vesons uzskata, ka šī soma ir Amanita muscaria sēnes ekstrakts. Tiesa, šo viņa teoriju pēdējā laikā stipri apstrīd.
Cita hipotēze saka, ka soma ir parastā harmalas (Peganum harmala) sula. tas ir spēcīgs halucinogēns un monaminoksidāzes (MAO) inhibītors. Šo harmalas ekstraktu parasti lieto Sīrijas beduīni.
"Dievišķo ambroziju" jeb somu pielūdza arī senajā Persijā, kur to sauca par haoma.

Iespējams, ka Eiropā tomēr sēņu vietā lietoti spēcīgi narkotiskie augi – tādi kā mandragora, belēna un belladonna. Divas pēdējās no tām ietilpst tā saucamās „raganu ziedes” sastāvā. Viduslaikos uzskatīja, ka ar šīs ziedes palīdzību raganas spēj lidot uz slotas.

Narkotiskais transs medicīniski.
1.fāze. Fāzei ir seksuāla uzbudinājuma raksturs. Vīrietis sajūt kņudēšanu šekuma apvidū un seksuālas iekāres uzplūdus. Bieži tas noved pie erekcijas, šāds stāvoklis tiek saukts kā priapisms. Interesanti, ka alu zīmējumos gadās attēloti šamaņi ar erektētu pipeli - pimpi.
2.fāze. Šī fāze ir daudz mierīgāka, vairāk līdzinās transam. Šīs fāzes laikā arī rodas halucinācijas.

Narkotisko stāvokļu zinātniskie pētījumi. Tādi ir visai apgrūtināti daudzu valstu likumdošanas dēļ. Tādēļ par sēņu halucinogēnu iedarbību zinātnei gandrīz nekas nav zināms.
Tomēr 1990.gadā asociētais profesors psihiatrijā Riks Strasmans no Ņūmeksikas universitātes Albukerkē pirmo reizi 20 gados ASV veica pētījumus, kas bija veltīti halucinogēnu iedarbībai uz cilvēka smadzenēm. Viņš piedāvāja brīvprātīgajiem uz sevi izmēģināt DMT darbību. 5 gadu laikā ievadīja apmēram 400 dozu 60 brīvprātīgajiem no dažādiem sabiedrības sociālajiem slāņiem. Viņu izjūtas skrupulozi pierakstīja un analizēja.
Liela daļa izpētāmo nonāca paralēlajās pasaulēs, kur tos gaidīja rūķiem līdzīgi radījumi vai mehāniski kukaiņi. Bieži vien kontakti ar šiem radījumiem norisa futūristiskos medicīnas kabinetos, kur tiem aktīvi tika noņemtas slimās ķermeņa daļas. Tikai nelielai daļai sajūtu varēja būt kulturāla vai kontekstuāla daba.
Pētāmie cilvēki stūrgalvīgi iebilda pret racionāliem izskaidrojumiem, tādiem kā: sapņošana pie pilnas apziņas, simboliskas jēgas piesātinātas halucinācijas. Daži piekrita, ka tās ir vienīgi narkotikas izraisītas halucinācijas, bet citi iespītējās, ka tā bijusi realitāte kādā citā pasaulē.
Eksperimenti izmainīja arī paša Strasmana attieksmi pret notiekošo. Ja sākumā izjūtas viņš uzskatīja par halucinācijām, tad eksperimentu beigās tomēr nonāca pie secinājuma, ka tā ir bijusi realitāte.
Strasmana grāmata „DMT: Garīgā molekula” (2001.g.).

Narkotisko kultu bīstamība. Arī šamaņi atzīmē, ka Citpasaulē cilvēkiem jāvirzās ļoti uzmanīgi un savu tieksmi pēc jaunām zināšanām pastāvīgi jāierobežo. Nekādā gadījumā nedrīkst "darboties pārlieku uzcītīgi."

Zinātniskie atklājumi pateicoties narkotikām.
Arī amerikāņu astronoms un rakstnieks Karls Sagāns (1934.-1996.g.), starp citu – regulārs kaņepes pīpētājs, bija pirmais, kas iedomājās, ka šie vēstījumi, iespējams, jau atrodas uz Zemes kādu ikdienišķu un parastu parādību veidā, bet cilvēkam trūkst nepieciešamo domāšanas īpašību lai tās atšķirtu.
Lietojot LSD "prāta spēju palielināšanaī," vēlākais Nobela prēmijas laureāts Kriks atklāja DNS dubultspirāli. 

Saites.
Narkotiskie augi.