Hipotēze: Stounhendžas megalītus transportēja ar taukiem ieziestām ragavām

Detaļas: Publicēts 24 Augusts 2019; Autors Laika Ceļotājs

Stounhendžas celtnieki lielus akmeņus uz celtniecības vietu vilka ragavās, kuras pirms tam iesmērēja ar cūku taukiem, teikts 15.jūlijā britu arheoloģijas žurnālā “Antiquity” publicētajā pētījumā.

Stounhendža ir plašs monumentālu neolīta apļu komplekss, kas sastāvēja no koka un akmens stabu apļiem, apļveida grāvja un uzbērta vaļņa, procesiju avēnijām un kapu uzkalniem.

Stounhendžas galveno apli veido 30 tonnas smagi, vietējas izcelsmes smilšakmens monolīti, kuri vesti no Malborodaunas (Marlborough Downs), kas atrodas 32 km attālumā uz ziemeļiem no Stounhendžas. Savukārt mazākie, bet tomēr vairākas tonnas smagie zilie akmeņi tika vesti, pārvarot 225 km lielu attālumu, no Preslija kalniem, rieteņu Velsā (Sk.: Noteikta precīzāka Stounhendžas zilo akmeņu izcelsmes vieta, aliens.lv, 08.10.2018.).

Daringtonas valnis

3,6 km attālumā no Stounhendžas atrodas vēl viena nozīmīga neolīta būve apmēram 500 metru diametrā – Daringtonas valnis (Sk.: Netālu no Stounhendžas atklātas liecības par iepriekš nezināmu, milzīgu stāvakmeņu rindu, aliens.lv, 17.10.2015.).

Mūsdienās vēl arvien redzams 1,5 km garš, 3 metrus augsts valnis un plats grāvis.

Daringtonas valnī izrakumi notiek kopš 1960.gadiem. 1966.gadā Daringtonas valnī arheologs Džefrijs Veinraits (Geoffrey Wainwright) atklāja divus, kādreiz no koka stabiem veidotus apļus.

2004.gadā arheologs Maikls Pārkers Daringtonas vaļņa iekšienē atklāja lielu neolīta apmetni un uz upi vedošu avēniju.

Ap 2600.g.pmē. Daringtonas apmetne, iespējams, bija lielākā Ziemeļeiropā: tajā atradās apmēram 1000 māju un dzīvoja ap 4000 cilvēku. Pēc Pārkera domām, apmetnē mitinājās Stounhendžas celtnieki.

2015.gadā "Stounhendžas apslēptās ainavas projekta" (SHLP) komanda, kurā profesora Vincenta Džefnija (Vincent Gaffny) un Volfganga Noibauera (Wolfgang Neubauer) vadībā darbojas pētnieki no Birmingemas universitātes un Vīnes Ludviga Bolcmaņa institūta, izmantojot ģeoradaru, zemē, 3 pēdu dziļumā zem Daringtonas vaļņa atklāja liecības par apmēram 90 lieliem akmens monolītiem. Tomēr 2016.gada augustā Pārkera vadībā veiktie izrakumi atklāja, ka zem Daringtonas vaļņa nav aprakti 90 stāvakmeņi jeb menhīri, kā sākotnēji bija šķitis. Patiesībā ģeoradars bija uzrādījis zem hendža vaļņa apraktas lielas bedres, kurās savulaik bija iestiprināti milzīgi, vairākas tonnas smagi koka pāļi.

Stounhendžas megalītu transportēšanas mīkla

Ap 2500.–3000.g.pmē. senie Lielbritānijas salas iedzīvotāji veica savam laikam un civilizācijai mūsu skatījumā ārkārtēju inženiertehnisko uzdevumu, transportējot līdz pat 4 tonnas smagus, zilganas nokrāsas dolerīta blokus no Velsas līdz Viltšīrai, dienvidu Anglijā. Kā norāda Londonas Koledžas universitātes profesors Maiks Pārkers Pīrsons, visi pārējie Eiropas megalīti ir būvēti no akmeņiem, kas līdz celtniecības vietai vesti ne tālāk par 10 jūdzēm.

Neolīta cilvēkiem bija vajadzīga liela atjautība, lai pārvietotu 2 līz 4 tonnas smagus akmeņus vairāk nekā 200 km.

Pat ja pieņemam, ka zilos akmeņus uz Viltšīru bija atnesis ledājs, tie vienalga kaut kā bija jānogādā līdz to pašreizējai vietai. Tomēr ledāja hipotēze atkrīt uzreiz, jo Stounhendžas apkārtnē nav atrodami neapstrādāti zilie akmeņi.

No visām teorijām par Stounhendžas akmeņu transportēšanu ticamākā ir teorija par koka ragavu izmantošanu. 2016.gadā pētnieku grupa Bārnija Berisa (Barney Bariss) vadībā veica eksperimentu, kura laikā ar koka ragavām, izmantojot baļķus un virves, vilka betona bluķus apkārt Gordona laukuma parkam, Londonā. Eksperimentā pētnieki pierādīja, ka 1 tonnu smagu akmeni 10 senie cilvēki varēja pārvietot ar ātrumu 1,6 km/st. Acīmredzot, līdzīga tehnika tika izmantota neolītā, kad cēla Stounhendžu.

Hipotēze par taukiem ieziestām ragavām

Nūkāslas universitātes arheoloģe Liza-Marija Šilito (Shillito), izdarot atkārtotu Daringtonas valnī atrasto rievotās keramikas (Groover ware) kultūras māla trauku lausku analīzi, secināja, ka tajos savāca taukus, kas pilēja no cūkas liemeņa, kas uzdurts uz iesma, cepās virs ugunskura.

Arheologi, analizējot māla trauku formu, lielumu un materiālu, no kā tie izgatavoti, spēj iegūt diezgan daudz informācijas par seno cilvēku dzīvi. Jau 30 gadus arheologi analizē senos māla traukus, lai noteiktu, ko senie cilvēki tajos likuši.

“Analizējot uz keramikas lauskām saglabājušos organisko atlieku ķīmisko sastāvu, tostarp dažādos izotopus, pētnieki spēj noteikt kādu ēdienu senie cilvēki gatavoja traukos,” - sacīja Bristoles universitātes molekulārbioloģe-arheoloģe Džilija Dana (Jullie Dunne).

Organisko atlieku analīze uz 300 Daringtonas valnī atrastajām māla trauku lauskām ir daļa no plašāka pētījuma par rievotās keramikas lietošanu Lielbritānijā, kā arī no jaunākā “Feeding Stonehenge” projekta, kurā piedalās arī Šilito.

2018.gada pētījums liecināja, ka viena trešā daļa no Daringtonas vaļņa apmetnē atrastajiem māla traukiem tika izmantota cūkgaļas pagatavošanai.

“Māla traukos konstatēja ļoti augstu lipīdu (tauku) saturu,” - sacīja Dana, kura gan pati nebija piedalījusies šajā pētījumā. “Trauki bija diezgan lieli un saglabājušās tauku pēdas, liecina, ka tajos pārstrādāja ļoti lielu dzīvnieku produktu daudzumu.”

Kaut gan absorbēto tauku analīze ir vispārpieņemts veids, kā noteikt kādus pārtikas produktus gatavoja vai uzglabāja atšķirīga tipa māla traukos, Šilito aicina meklēt arī citus izskaidrojumus.

Savā pētījumā Šilito min vairākus apsvērumus, kas liek apšaubīt 2018.gada pētījuma secinājumus. Pirmkārt, analīzēs izmantotie kauli nāk no cūku liemeņiem, kas netika vārīti māla traukos. Otrkārt, kaulu gali bija apdeguši, kas skaidri un gaiši liecina par to, ka cūku uz iesma cepa virs atklātas uguns. Treškārt, daudzi atrastie skeleti bija neskarti, kas nozīmē, ka dzīvnieki netika sadalīti gatavošanai. Jebkurā gadījumā veselu cūku nevarēja ielikt māla podā.

Šie un citi fakti lika Šilito pieņemt, ka trauki nebija paredzēti ēdiena gatavošanai, bet gan tauku savākšanai un glabāšanai.

Šilito īpaši ieinteresēja tas, ka māla traukos bija tik labi saglabājušās tauku paliekas, turklāt ļoti augstā koncentrācijā.

“Es vēlējos noskaidrot, kāpēc māla traukos mēs redzam tik daudz cūku tauku, ņemot vērā, ka Daringtonas vaļņa apmetnē izraktie dzīvnieku kauli liecina, ka cūkas tika ceptas uz iesma virs ugunskura, nevis sadalītas gabalos, kā tas būtu gadījumā, ja gaļu ceptu māla podos,“ - sacīja Šilito.

Pētījumā noskaidrots, ka Daringtonas traukos ir gandrīz septiņas reizes augstāka tauku koncentrācija, nekā citur atrastajai keramikai.

Vai tas nozīmē, ka senie cilvēki lielā daudzumā ēda taukus?

“Līdz šīm Daringtonas valnī atrastajos māla podos atrastās tauku atliekas tika interpretētas kā liecības par plašām dzīrēm, kas saistītas ar Stounhendžas celtniecību,” - savā pētījumā raksta Šilito.

Saskaņā ar zinātnieces piedāvāto teoriju, traukos uzkrāja taukus, kurus Stounhendžas celtnieki izmantoja, lai ieziestu savas ragavas, kurās viņi uz celtniecības vietu nogādāja akmeņus.

“Oriģinālais pētījums nezaudē savu vērtību,” - teica Dana, norādot, ka sabiedrība ir sarežģīts veidojums un tāpēc viena interpretācija neaptver visu kopainu. “Arī mūsdienas cilvēki vienu un to pašu trauku izmanto dažādiem nolūkiem, piemēram, kafijas tasītē var ieliet kafiju, tēju, ūdeni, pienu kaķēnam vai, piemēram, ūdeni krāsošanai,“ - viņa piebilda.

Beriss, kurš 2016.gadā vadīja akmeņu pārvietošanas eksperimentu ar koka ragavām, livescience.com rakstītā e-pastā atzīmē, ka viņa eksperimenta rezultāti saskan ar Šilito pētījuma secinājumiem.

Daži piemēri no senajām civilizācijām, iespējams, netieši apliecina ar taukiem iesmērēto ragavu teoriju. Seno mezopotāmiešu un seno ēģiptiešu attēlojumos redzami strādnieki, kuri, lai pārvietotu lielus akmeņus, izmanto kaut kādu šķidru smērvielu (Sk.: Vai beidzot atrisināts noslēpums, kā senie ēģiptieši transportējuši akmens bluķus piramīdu celtniecībai?, aliens.lv, 16.05.2014.).

Savukārt Lieldienu salā arheologi eksperimentā, kurā pārvietoja statujas, izmantoja samaltus papaiju augļus.

Avoti:
sciencealert.com
phys.org
livescience.com
cambridge.org
livescience.com
sciencedaily.com
https://en.wikipedia.org/wiki/Durrington_Walls
https://en.wikipedia.org/wiki/Geoffrey_Wainwright_(archaeologist)
Decembris, 2016. “Jaunā laikmeta templis”. Ģeo. (12.) 22.-38. Lpp.