Aliens

Franču valoda

Indoeiropiešu saimes romāņu grupas valoda.

Sadzīvē, oficiāli un kultūras sfērā franču valodu lieto Francijā, Monakā, daļēji Beļģijā, Šveicē, Kanādā, Haiti, tagadējos un bijušajos Francijas valdījumos Āfrikā un Amerikā, par otro valodu - arī citur. Dzimtā valoda ap 80 miljoniem cilvēku. Franču valoda ir starptautiskā diplomātijas, zinātnes, pasta un telegrāfa sakaru valoda, viena no ANO darba valodām.

Vēsture. Franču valoda izveidojās vulgārajai latīņu valodai, ko gallijā ieviesa iebrucēji romieši, mijiedarbojoties ar vietējo gallu valodu laikā no I gs.pmē.-V gs.mē., kā arī vēlāko iebrucēju franku valodu V-VIII gs. 
Rakstība latīņu alfabētā kopš VIII-IX gs., pirmie rakstu pieminekļi no VIII gs.
Franču valodas vēsturē izšķir vairākus periodus:
      -  Senfranču valodas periods (IX-XIII gs.). Tad veidojās literārā valoda un tās rakstu forma. Pirmais teksts - "Strasburgas zvēresti" (842.g.);
      -  Vidusfranču valodas periods (XIV-XVI gs.). No Ildefransas dialekta izveidojās nacionālā valoda, kas pakāpeniski izspieda latīņu valodu un dialektus;
      -  Jaunfranču valodas periods (XVII-XVIII gs.). Nostabilizējās literārās valodas normas, attīstījās terminoloģija, tika izdotas normatīvās gramatikas un vārdnīcas. Franču valoda izplatījās ārpus Francijas robežām, kļūdama par starptautisku valodu, galvenokārt diplomātijā un tirdzniecībā;
      -  Mūsdienu franču valodas periods (no XIX gs.). Pastiprinās analītiskās tendences leksikā un gramatikā. Strauji attīstās zinātniskā terminoloģija.

Dialekti. Vairākas dialektu grupas: Ildefransas, Normandijas, Puatū, Pikardijas, valoņu, Lotringas, Burgundijas dialekti. Dienvidaustrumu dialekts veido pārejas grupu starp franču un provansiešu valodām. Atšķirīga, īpaši leksikā, ir Beļģijā, Šveicē un kanādā runātā literārā franču valoda.

Uzbūve. Vēsturiskā attīstībā franču valoda no sintētiskas valodas pārvērtusies analītiskā valodā. Fonētikā ir 15 patskaņu (raksturīgi nazālie un labializētie) un 20 līdzskaņi. Uzsvērta vārda pēdējā izrunājamā zilbe. Gramatikā galvenā nozīme ir vārdu kārtai, analītiskajām formām, artikuliem (noteiktajam, nenoteiktajam, partitīvajam). Leksikā daudz aizguvumu no latīņu un grieķu valodām (īpaši terminoloģijā), arī no itāļu un angļu valodām. 
Franču valodai raksturīga plaša vārdu polisēmija un homonīmija. Ortogrāfijas pamatā latīņu alfabēts ar 26 burtiem. Burti ir fonētiski daudznozīmīgi, nereti ar diakritiskajām zīmēm. Daudz burtkopu, kas apzīmē vienu skaņu. 

Franču valodas dominējošā loma Francijā. Francija, kā jau ikkatra impērija, vienmēr pievērsa lielu uzmanību iedzīvotāju unificēšanai, un viens no tās instrumentiem bija franču valoda. 1872.gada Francijas Republikā ar likumu pirmoreiz aizliegts ievākt datus par etnisko un rases piederību, visi pilsoņi neatkarīgi no dzimšanas vietas, ādas krāsas un reliģiskās piederības pirmkārt un galvenokārt ir francūži. Vēlreiz šī ideja nostiprināta likumā 1978.gadā. 1880.gados Francijā tika ieviesta vispārēja bezmaksas izglītība, kas gan bija tikai franču valodā - tas graujoši iedarbojās uz citu Francijas tautu valodu lietošanu. 

Franču valodas ietekme uz latviešu valodu. Latviešu valodā ir ap 2000 leksisku un frazeoloģisku franču cilmes vārdu un vārdu savienojumu - gallicismi.

Saites.
Franči.
Franču literatūra.
Romāņu valodu grupa.