Aliens

Spīļastes, spīļastu kārta

Arī ādspārņi - Dermaptera.
Mežos un dārzos sastopami nelieli un vidēji lieli (7-50 mm) kukaiņi ar slaidu, plakanu ķermeni. 

7 dzimtas, 2000 sugas, dzīvo galvenokārt tropos un subtropos, tās ir visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.

Latvijas Entomologu biedrība spīļasti izvēlējusi par "Gada kukaini 2021."

Latvijā līdz šim konstatētas 5 spīļastu sugas. Parastā spīļaste sastopama bieži un ir pētīta, bet pārējās 4 sugas ne.

Parastā spīļaste. (Forficula auricularia) Latvijā visbiežāk sastopamā spīļastu suga. 10-14 mm gara, brūngana. Tā lielākoties sastopama dārzos un cilvēka mītņu tuvumā, lai gan apdzīvo arī dabiskus biotopus, piemēram, dažādus mežus.

Mazā spīļaste. (Labia minor) Viena no šīm mazpētītajām 4 sugām ir mazā spīļaste, kas ir samērā neliela - tika 4-6 mm gara.

Piekrastes spīļaste. (Labidura riparia) Vēl viena Latvijā sastopamā spīļastu suga, tā apdzīvo smilšainus ūdenstilpņu krastus. Pēdējos gados šai sugai nav atradumu, tomēr ļoti iespejams, ka tā dzīvo joprojām kaut kur Kurzemes piekrastes liedaga joslā, jo visai bieži sastopama Lietuvā, Kuršu kāpā.

Divas atlikušās spīļastu sugas Latvjā ir Gintera spīļaste (Chelidurella guentheri), sastopama mežos, un vidējā spīļaste (Apterygida media), sastopamu cilvēku mājokļu tuvumā.

Apraksts. Spīļastēm vēdera galā ir 2 lielas un cietas spīļveidīgas cerkas, no kurām cēlies to nosaukums.
Priekšspārni saīsināti, ādaini. 
Spīļastēm ir spārni, kas ir ļoti īsi - tā atšķiroties no citu kukaiņu spārniem. Spīļastes nav čaklas lidotājas. Cietas, spēcīgas spīles jeb cerkas, tās atrodas kukainim vēdera galā, ko izmanto aizsardzībai. Spīļastu kiebiensnekādā ziņā nav bīstams cilvēkam,pat bērnam.Ja kukainis jūtas apdraudēts, tas paceļ gaisā ķermeņa galā esošās spīles. Pēc spīlēm arī var atšķirt tēviņu no mātītes. Tēviņam cerkas ir izliektākas, ieapaļas, bet mātītei - taisnākas. Atšķiras arī kniebiena spēks. Spīļaste cerkas izmanto, lai pārotos, labi arī noder barības satveršanai un noturēšanai.

Uzvedība. Spīļastes dod priekšroku tumšām, ēnainām vietām. Tās nereti satiek, paceļot kādu akmeni, koka gabalu, pērno lapu slāni vai arī ielūkojoties zem koku mizām.
Aktīvas naktī, kad spīļastes izlien no slēptuvēm.
Kad no oliņām, kuras mātīte apsargā līdz pat izšķilšanās brīdim, izšķiļas jaunā spīļastes, tās izskatās līdzīgas pieaugušajiem īpatņiem, tikai proporcionāli mazākas.
Spīļastes uzskatāmas par visēdājam, mēdz apgrauzt arī dažādu augu lapas un ziedus - tāpēc cilvēki tās uzskata par dārza kaitēkļiem. Spīļastes ir visēdājas (polifāgi), kas reizēm mēdz apgrauzt skaistās dārza puķes, tomēr lielākoties tās barojas ar citiem kukaiņiem. Būtiska to ēdienkartes sastāvdaļa ir citi kukaiņi, piemēram, laputis. Tādēļ spīļaste var būt nozīmīgs palīgs cīņā pret dārza kaitēkļiem, tā samazinot izmantojamo ķīmiju.
Pašas spīļastes ēd putni, ķirzakas, krupji, vardes, grauzēji.
Citas spīļastes ir grauzēju ektoparazīti Āfrikā.

Avoti. Pašreiz top rokasgrāmata par spīļastēm.

Saites.
Kukaiņi, kukaiņu klase.