Fizioģeogrāfiskā rajonēšana
- Detaļas
- Publicēts 18 Februāris 2025
- Autors Redaktors
Kādas teritorijas (reģiona) atsevišķu ģeogrāfisko komponenšu vai to kompleksa teritoriālās struktūras iepazīšana: dabas apstākļu ziņā viendabīgu reģionu nošķiršana, to savstarpējas pakārtotības (taksonomijas) noteikšana un klasificēšana.
Fizioģeogrāfisko rajonēšanu uzskata arī tikai par faktu klasifikācijas metodi, tomēr jebkura šāda rajonēšana ir dabā obektīvi esošu struktūru atspoguļojums.
Fizioģeogrāfisko rajonēšanu pēc objekta iedala:
- nozaru fizioģeogrāfiskā rajonēšana - noskaidro atsevišķu ģeogrāfisku komponenšu teritoriālo struktūru (ģeomorfoloģiska, klimatiskā, hidroloģiskā, augsnes, ģeobotāniskā un ģeozooloģiskā rajonēšana), ģeogrāfisko komponenšu atsevišķas īpašības (reljefa morfometrija, notece, termālais raksturojums) vai arī to kombinācijas (hidroklimatiskā, augsnes un ģeobotāniskā rajonēšana);
- kompleksā (ainaviskā) fizioģeogrāfiskā rajonēšana - kurā ņem vērā pazīmju kompleksu, kas ietver visas dabasvides komponentes.
Fizioģeogrāfisko rajonēšanu pēc uzdevuma iedala:
- struktūrģenētiskā rajonēšana - tai jānoskaidro rajonējamā priekšmeta kā objektīvas realitātes teritoriāla struktūra un tās cēloņi;
- lietišķā fizioģeogrāfiskā rajonēšana - tā noskaidro un vērtē rajonējamā objekta teritoriālo struktūru atkarībā no teritorijas izmantošanas mērķiem vai veicamajiem pasākumiem - agroklimatiskā, melioratīvā, rekreatīvā rajonēšana.
Mūsu dienās fizioģeogrāfiskā rajonēšana lielākoties ir daudzpakāpeniska - parāda fizioģeogrāfiskās rajonēšanas objekta teritoriālo sadalījumu dažādos taksonomiskos līmeņos. Kompleksajā fizioģeogrāfiskajā rajonēšanā ģeogrāfisko kompleksu īpatnības dažādās pakāpēs nosaka gan zonali, gan azonāli cēloņi. Tāpēc fizioģeogrāfiskajā rajonēšanā ir zonālās vienības (fizioģeogrāfiskās joslas, zonas, apakšzonas) un azonālās vienības (fizioģeogrāfiskie sektori, zemes, apgabali), kurām kartēs savstarpēji sedzoties, izveidojas reģioni ar abējādām pazīmēm: zonālie apgabali un fizioģeogrāfiskās provinces. Provinces robežās galvenokārt pēc azonālām pazīmēm (reljefa un iežu specifikas) izšķir fizioģeogrāfiskos apvidus. Noslēdzošais fizioģeogrāfiskās rajonēšanas posms ir fizioģeogrāfiskais rajons, kurā apvienojas augstāku vienību zonālās un azonālās pazīmes un vietējiem apstākļiem raksturīgās pazīmes; daudzi autori rajonu uzlūko par analogisku ainavzinātnes pamatvienībai - ģeogrāfiskai ainavai. Kalnu rajonos fizioģeogrāfiskās rajonēšanas lielākā nozīme ir augstumjoslu struktūrai. Kompleksās fizioģeogrāfiskās rajonēšanas taksonomisko vienību nošķiršanas principus izmanto arī nozaru fizioģeogrāfiskai rajonēšanai.
Latvijā. Latvijā pirmo komplekso rajonēšanu, pamatojoties uz fizioģeogrāfisko rajonēšanu, veica Ģ.Ramans (1935.g.) un I.Saule-Sleinis (1937.g.).
60.gados lauksaimniecības vajadzībām veica jaunu Latvijas fizioģeogrāfisko rajonēšanu - J.Jaunputniņš, V.Klane, K.Ramans. Pirmās nozaru fizioģeogrāfiskās rajonēšanas shēmas Latvijā izveidotas XX gs. 20. un 30.gados - K.Kupfers veica ģeobotānisko rajonēšanu, V.Eihe - mežu rajonēšanu.
50. un 60.gados notika sistemātiska Latvijas dabas apstākļu rajonēšana: ģeomorfoloģiskā - J.Jaunputniņē, J.Straume; klimatiskā - N.Temņikova; hidroloģiskā - A.Pastors, L.Glazačeva; augšņu - K.Brīvkalns; ģeobotāniskā rajonēšana - M.galeniece, K.Birkmane, G.Sabardina, L.Tabaka.
