Aliens

Varanasa

Citā nosaukumā Kaši – „Gaismas pilsēta.”
Senākā un visgodājamākā Indijas svētvieta.

Atrašanās vieta. Indija, Gangas kreisajā krastā.

Vēsture. Pirmās arheoloģiskās liecības uzietas no VIII gs.pmē.
III gs.pmē. to dēvēja par Indijas galveno pilsētu un tā tika daudzināta kā Šivas pilsēta.
II gs.pmē. maķedoniešu pēcteči veica karagājienus Gangas ielejā un pa ceļam sagrāva arī Varanasu.
Viduslaikos pilsēta ieguva tagadējās aprises izplešoties trīs jūdžu garumā gar Gangas krastiem.
1194.gadā pilsētu ieņēma musulmaņi, daudzi indiešu tempļi tika izlaupīti un nopostīti.
1659.gadā Lielo Mogolu dinastijas pēdējais ķēniņš Aurangzebs uzvarēja savu vecāko brāli pilsoņu karā, tā valdīšanas laiks indiešiem palicis rūgtā atmiņā. Viņš negādāja par reliģisko saskaņu valstī starp musulmaņiem, sikhiem un hinduistiem (kā par to bija rūpējušies viņa priekšgājēji), bet cēla to kā tīri islāmisku. Tādēļ 1668.gadā viņš lika iznīcināt daudzas indiešu svētnīcas, tai skaitā skaistos Višnu un Šivas tempļus Varanasā. To vietā iekārtoja medreses, kas izplatīja sunnītiska tipa ortodoksālo islāmu. 
1990.gadā hinduisti sarīkoja grautiņus pilsētas musulmaņu kvartālos. Sadragāja aužamās stelles un izpostīja mājokļus.

Izpēte. Pilsētas pirmsākumi zināmi visai precīzi, jo pirmās arheoloģiskās liecības šeit ir no VIII gs.pmē. – no apdedzinātiem ķieģeļiem būvētās sienas paliekas un aizsarggrāvis. To visu atklāja 1887.gadā, kad briti būvēja šeit dzelzceļa tiltu.

Apraksts. Atrodas augstā Gangas krastā. Šodien te ir ap pusotra tūkstoša svētnīcu.

Leģendas. Pēc vienas no budistu leģendām pilsētas ķēniņš Brahmadatta kala plānus, lai ievilinātu lamatās gulbju ķēniņu Dhritaraštu, viņa karavadoni Sumukhu un visus pārējos gulbjus no Manasarovara ezera (atrodas Tibetas DR netālu no Kailasa kalna) un nometināt tos savā valstī Indijas austrumos. Tādēļ pēc ķēniņa pavēles mežā iekārtoja brīnišķīgu ezeru gulbjiem kā jauno mājvietu. Tālāk leģendai ir vairākas versijas, bet visas tās vēsta par to kā gulbji no Manasas ezera atlido uz Varanasu, paliek tur ilgu laiku un aizmirst par savu dzimto ezeru. Tā tie izmitinās pa citiem ezeriem dažādās Indijas vietās.
Šīs leģendas jēga ir dažādu Indijas valstiņu valdnieku varas legalizēšana ar dievišķās gulbju dinastijas palīdzību.

Aplūkojamie objekti. 
      Svētās peldvietas. Ghatas. No stāvā krasta uz Gangu ved liels daudzums akmens kāpņu. Katru dienu tūkstošiem svētceļnieku no visām malām mazgājas Gangas svētajā ūdenī, dzer to, lai tādejādi šķīstītos no grēkiem, dziedinātos no slimībām. Svētceļnieki iesmeļ ūdeni, lai to aizvestu tiem, kas pie Gangas nav bijuši.

      Mātes Indiijas svētnīca. Varanasā ir svētnīca bez dievības, tur pielūdz Māti Indiju valsts reljefas kartes veidā, kas aizņem visu celtnes grīdu. Turpat uz sienām var izlasīt īsu Indijas vēsturi un iepazīties ar indiešu varonīgajiem darbiem.

Līķu kremācija. Tiek dedzināti Gangas akmenī liktajā krastmalā, īpašos laukumos. Vienmēr vienlaicīgi deg vairāki ķermeņi, diennaktī ap 200.
To likteni, kuru ķermeņus pēc nāves sadedzina svētās upes krastos, īpaši Varanasā, uzskata par apskaužamu.
Sārtu tuvumā nelielās grupiņās mitinās agori – kādai hinduistu sektai piederoši vientuļnieki mūki, kuri uzturā lieto kremēto cilvēku gaļu. Dažiem īpaši garšojot smadzenes. Šai rīcībai esot vairāk reliģiska nevis praktiska nozīme. No agoriem ļoti baidās, tie par 100% spējot paredzēt nākotni. Viņiem esot tāda karma.

Saites.
Indija.